20.12.2011   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 336/81

(1)

Vairums dalībvalstu piemēro nodokļus personas nāves gadījumā, jo īpaši mantojuma un īpašuma nodokli, savukārt citās dalībvalstīs mantojumiem un īpašumiem nodoklis tiek piemērots atbilstīgi cita nodokļa pozīcijām, piemēram, ienākumiem. Turpmāk tekstā visi nodokļi, kas tiek piemēroti personas nāves gadījumā, tiks dēvēti par mantojuma nodokļiem.

(2)

Vairums dalībvalstu, kuras piemēro mantojuma nodokli, piemēro nodokli arī dāvinājumiem, ko cita citai pasniedz dzīvas personas.

(3)

Dalībvalstis var piemērot mantojumiem nodokli, balstoties uz mainīgiem “vienojošiem” faktoriem. Tās var rīkoties šādi, balstoties uz personīgu saikni, piemēram, mirušās personas dzīvesvietu, pastāvīgo uzturēšanās vietu vai valsts piederību vai viņas mantinieka dzīvesvietu, pastāvīgo uzturēšanās vietu vai valsts piederību, vai abu minēto personu dzīvesvietu, pastāvīgo uzturēšanās vietu vai valsts piederību. Dažas dalībvalstis var piemērot vairākus minētos faktorus vai veikt ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas pasākumus, kas nodokļa piemērošanai ietvertu paplašinātu pastāvīgās uzturēšanās vietas vai dzīvesvietas jēdzienu.

(4)

Papildus nodokļu piemērošanai, balstoties uz personīgu saikni, dalībvalstis var piemērot mantojuma nodokli aktīviem, kas atrodas to piekritībā. Šo pamatojumu var izmantot nodokļa piemērošanai pat tādā gadījumā, ja ne mirušajai personai, ne mantiniekam nav personīgas saiknes ar atrašanās vietas valsti.

(5)

Aizvien vairāk Savienības pilsoņu dzīves laikā pārceļas no vienas Savienības valsts uz citu, lai tur dzīvotu, mācītos, strādātu un pavadītu pensijas gadus, kā arī iegādātos īpašumu un ieguldītu līdzekļus valstīs, kas nav viņu mītnes valsts.

(6)

Ja šādos gadījumos pēc personas nāves rodas pārrobežu mantojumu situācija, tiesības piemērot nodokli šiem mantojumiem var būt vairākām dalībvalstīm.

(7)

Dalībvalstis ir izstrādājušas vairākas divpusējas konvencijas par nodokļa dubultu vai daudzkāršu neuzlikšanu mantojumam.

(8)

Vairums dalībvalstu tiesību aktos vai administratīvajā praksē, kas pieņemta vienpusēji valsts līmenī, paredz nodokļu dubultu neuzlikšanu ārvalsts mantojuma nodokļa gadījumā.

(9)

Tomēr šāda veida valsts atbrīvojuma sistēmām ārvalsts mantojuma nodokļa gadījumā parasti ir ierobežojumi. Jo īpaši to piemērošana ir ierobežota attiecībā uz konkrētajiem nodokļiem un personām. Minētās sistēmas var neļaut piemērot nodokļu atlaidi iepriekš samaksātiem dāvinājumu nodokļiem par to pašu mantojumu, nodokļiem, kas piemērojami vietējā vai reģionālā, nevis valsts līmenī, vai nodokļiem, kurus citas valstis piemēro personas nāves gadījumā. Atbilstīgi šīm sistēmām atbrīvojumu var piešķirt tikai ārvalstu nodokļiem, kas samaksāti par noteiktu īpašumu ārvalstīs. Tās neparedz atbrīvojumu attiecībā uz ārvalsts nodokli, kas maksājams par īpašumu, kurš atrodas valstī, kas nav mantinieka vai mirušās personas mītnes valsts. Šīs sistēmas var izslēgt ārvalsts nodokli par aktīviem, kas atrodas tās dalībvalsts teritorijā, kura piešķir atbrīvojumu. Dalībvalstu atbrīvojuma sistēmu piemērošana var ciest neveiksmi arī tāpēc, ka tajās nav ņemtas vērā nesakritības ar citu dalībvalstu mantojuma nodokļa noteikumiem, īpaši attiecībā uz to, kas salīdzinājumā ar ārvalsts aktīvu uzskatāms par vietēju, kā arī attiecībā uz aktīvu nodošanas un nodokļa samaksas termiņu. Visbeidzot, nodokļa atbrīvojuma piešķiršana var būt atkarīga no kompetentās iestādes, un tāpēc to nav iespējams garantēt.

(10)

Ja nav iespējama atbilstoša nodokļu kumulatīva neuzlikšana mantojumiem, tas var kļūt par iemeslu ievērojami augstākiem nodokļu piemērošanas vispārējiem līmeņiem nekā gadījumā, ja tie ir piemērojami tikai vienā vai otrā iesaistītajā dalībvalstī.

(11)

Tādējādi ES pilsoņiem var tikt liegts pilnvērtīgi izmantot viņu tiesības brīvi pārvietoties un darboties citās Savienības dalībvalstīs. Tas var arī radīt grūtības pārvietot mazus uzņēmumus to īpašnieku nāves gadījumā.

(12)

Lai gan ieņēmumi no mantojuma nodokļa veido salīdzinoši mazu kopējo nodokļu ieņēmumu daļu dalībvalstīs un pārrobežu gadījumu daļa atsevišķi ir vēl mazāka, nodokļa dubulta uzlikšana mantojumam var būtiski ietekmēt attiecīgās personas.

(13)

Nodokļa dubulta uzlikšana mantojumam šobrīd netiek vispusīgi risināta dalībvalstu vai divpusējā līmenī, pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem. Lai nodrošinātu raitu iekšējā tirgus darbību, ir jāatbalsta vēl aptverošākas sistēmas izveide nodokļa dubultai neuzlikšanai mantojumam pārrobežu gadījumos.

(14)

Gadījumos, kad divas vai vairāk dalībvalstis piemēro mantojuma nodokli vienam un tam pašam mantojumam, ir jāparedz tiesību uzlikt nodokli vai – gluži pretēji – tiesību neuzlikt nodokli prioritārā secība.

(15)

Parasti saskaņā ar praksi, kas dominē starptautiskā līmenī, dalībvalstīm, kurās atrodas pastāvīga uzņēmuma nekustamais īpašums un uzņēmējdarbības īpašums, kā valstīm ar visciešāko saikni ir jābūt pirmtiesībām piemērot mantojuma nodokli šādam īpašumam.

(16)

Tā kā kustamais īpašums, kas nav pastāvīga uzņēmuma uzņēmējdarbības īpašums, var bez grūtībām mainīt atrašanās vietu, tā saikne ar dalībvalsti, kurā tas atrodas personas nāves brīdī, kopumā nav tik cieša kā iespējamā mirušās personas vai mantinieka personīgā saikne ar citu dalībvalsti. Tāpēc dalībvalstij, kurā šāds kustamais īpašums atrodas, nav jāuzliek īpašumam mantojuma nodoklis, ja šādu nodokli piemēro dalībvalsts, ar kuru mirušajai personai un/vai mantiniekam ir personīga saikne.

(17)

Mantojumi bieži vien ir uzkrāti visā mirušās personas mūžā. Turklāt mantojuma aktīvi parasti atrodas dalībvalstī, ar kuru mirušajai personai ir personīga saikne, nevis dalībvalstī, ar kuru tās mantiniekam ir minētā saikne, ja šīs valstis atšķiras. Ja mantojumam tiek piemērots nodoklis, balstoties uz personīgo saikni ar dalībvalstu teritoriju, vairums šo dalībvalstu atsaucas uz mirušās personas, nevis mantinieka saikni, pat ja tam ir vairākas saiknes, vai piemēro nodokli tikai tādā gadījumā, ja mantiniekam ir personīga saikne ar to teritoriju. Mirušās personas personīgās saiknes minētā rakstura un svarīguma dēļ, kā arī praktisku iemeslu dēļ dalībvalstīm, ar kurām mantiniekam ir personīga saikne, nav dubulti jāpiemēro nodoklis, ņemot vērā faktu, ka mirušajai personai un mantiniekam ir personīga saikne ar dažādām dalībvalstīm.

(18)

Lai noteiktu ciešāko personīgo saikni, strīdus attiecībā uz personīgo saikni ar vairākām dalībvalstīm var atrisināt, balstoties uz savstarpējās vienošanās procedūru, tostarp vispārpieņemtiem noteikumiem.

(19)

Tā kā iesaistītajās dalībvalstīs var atšķirties termiņš mantojuma nodokļa piemērošanai un gadījumu ar pārrobežu elementiem atrisināšanai salīdzinājumā ar vietējiem mantojuma nodokļa gadījumiem var būt nepieciešams vairāk laika, jo ir iesaistītas vairākas tiesību un/vai nodokļu sistēmas, dalībvalstīm ir jāparedz saprātīgs laika posms prasību iesniegšanai par nodokļu atvieglojumiem.

(20)

Šajā ieteikumā ir ņemtas vērā pamattiesības, kuras īpaši atzītas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, piemēram, tiesības uz īpašumu (17. pants), kas īpaši garantē tiesības atstāt mantojumā likumīgi iegūtu īpašumu, darījumdarbības brīvība (16. pants) un ES pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties ES teritorijā (45. pants),

a)

“mantojuma nodoklis” ir jebkurš nodoklis, kas piemērots valsts, federālā, reģionālā vai vietējā līmenī personas nāves gadījumā neatkarīgi no nodokļa nosaukuma, nodokļa piemērošanas veida un personas, kurai nodoklis tiek piemērots, tostarp īpašuma nodoklis, mantojuma nodoklis, īpašnieka maiņas nodoklis, nodeva par īpašuma tiesību maiņu, zīmognodeva, ienākumu nodoklis un kapitāla pieauguma nodoklis;

b)

“nodokļa atvieglojums” ir tiesību aktos un/vai vispārējos administratīvos norādījumos vai vadlīnijās ietverts noteikums, saskaņā ar kuru dalībvalsts piešķir citā dalībvalstī maksājama mantojuma nodokļa atvieglojumu, kreditējot ārvalsts nodokli pret dalībvalstī maksājamo nodokli, atbrīvojot mantojumu vai tā daļu no nodokļa uzlikšanas konkrētajā dalībvalstī, atzīstot samaksāto ārvalsts nodokli vai citādi atturoties no mantojuma nodokļa piemērošanas;

c)

“aktīvi” ir jebkurš kustamais un/vai nekustamais īpašums un/vai tiesības, uz kurām ir attiecināms mantojuma nodoklis;

d)

“personīgā saikne” ir mirušās personas vai mantinieka saikne ar dalībvalsti, kuras pamatā var būt pastāvīgā uzturēšanās vieta, dzīvesvieta, pastāvīgā dzīvesvieta, vitālo interešu centrs, ierastā mītnes zeme, valsts piederība vai faktiskā vadības atrašanās vieta.

a)

nekustamam īpašumam, kas atrodas citā dalībvalstī;

b)

kustamam īpašumam, kas ir pastāvīga uzņēmuma uzņēmējdarbības īpašums, kurš atrodas citā dalībvalstī.

4.4.1.

Indivīda ciešāku personīgo saikni var noteikt šādā veidā:

4.4.2.

Ja persona nav indivīds, bet, piemēram, labdarības organizācija, par tās ciešāko personīgo saikni var uzskatīt saikni ar dalībvalsti, kura ir tās faktiskā vadības atrašanās vieta.