(1)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 3. panta 3. punktu, Savienība apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sieviešu un vīriešu līdztiesību un bērnu tiesību aizsardzību.

(2)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu, Savienība, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu.

(3)

Ievērojot LESD 151. pantu, Savienības un dalībvalstis par saviem mērķiem izvirza nodarbinātības veicināšanu, dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, pienācīgu sociālo aizsardzību, dialogu starp darba devējiem un darba ņēmējiem, cilvēkresursu attīstību, kas vērsta uz pastāvīgi augstas nodarbinātības uzturēšanu un cīņu pret sociālo atstumtību. Ievērojot LESD 153. panta 1. punkta j) apakšpunktu, lai sasniegtu minētos mērķus, Savienība atbalsta un papildina dalībvalstu darbības sociālās atstumtības apkarošanas jomā.

(4)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 24. pantā ir atzīts, ka bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību un ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses. Hartas 33. pantā ir noteikts, ka ģimenei tiek nodrošināta juridiska, ekonomiska un sociāla aizsardzība.

(5)

1996. gada 3. maijā Strasbūrā parakstītās pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 17. pantā ir apstiprināta apņemšanās veikt visus pienācīgos un vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka bērniem ir nepieciešamā aprūpe, palīdzība, izglītība un apmācība.

(6)

1989. gada 20. novembrī pieņemtās un visu Savienības dalībvalstu ratificētās Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par bērna tiesībām 2., 3., 6., 12., 18., 24., 27., 28. un 31. pantā ir noteikts, ka Konvencijas puses atzīst, ka primārajam apsvērumam jābūt bērna interesēm, un atzīst bērna tiesības uz līdzdalību un attīstību, tostarp tiesības uz aizsardzību pret visu veidu diskrimināciju, tiesības uz dzīvību, tiesības tikt uzklausītam tiesas un administratīvajos procesos, tiesības uz visaugstāko sasniedzamo veselības līmeni, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, valsts palīdzību pienācīga dzīves līmeņa nodrošināšanā, izglītību, izklaides un atpūtas pasākumiem, kā arī tiesības pilnībā piedalīties kultūras un mākslas dzīvē.

(7)

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (1), ko ratificējusi Savienība un visas Konvencijas puses, 7. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, ar ko nodrošina, lai bērni ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem bērniem varētu pilnībā izmantot visas cilvēktiesības un pamatbrīvības.

(8)

Kopā ar dalībvalstīm Savienība ir pilnībā apņēmusies būt līdere Apvienoto Nāciju Organizācijas Programmas 2030. gadam un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķu īstenošanā, tostarp attiecībā uz nabadzības izskaušanu, veselīgas dzīves nodrošināšanu un labklājības veicināšanu, kā arī iekļaujošas un taisnīgas kvalitatīvas izglītības nodrošināšanu.

(9)

Komisija 2013. gada 20. februārī pieņēma Ieteikumu 2013/112/ES (2)“Ieguldījums bērnos: nabadzības apburtā loka pārraušana”. Minētajā ieteikumā ir izklāstīta integrēta pieeja bērnu nabadzības vai sociālās atstumtības mazināšanai un bērnu labklājības uzlabošanai, kas pamatojas uz trim pīlāriem: resursu pieejamību, kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību un bērnu līdzdalības tiesībām.

(10)

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2017. gada novembrī proklamēja Eiropas sociālo tiesību pīlāru, kurā izklāstīti 20 principi, kas atbalstīs labi funkcionējošus un taisnīgus darba tirgus un sociālās drošības sistēmas. 11. princips paredz, ka bērniem ir tiesības uz kvalitatīvu agrīno pirmsskolas izglītību un aprūpi par pieņemamu cenu un tiesības uz aizsardzību pret nabadzību un ka bērniem no nelabvēlīgas vides ir tiesības uz īpašiem pasākumiem vienlīdzīgu iespēju vairošanai.

(11)

Eiropas Parlaments 2015. gada 24. novembra rezolūcijā (3) aicināja Komisiju un dalībvalstis ieviest garantiju bērniem, galveno uzmanību pievēršot nabadzībā nonākušiem bērniem un viņu piekļuvei pakalpojumiem. Bez tam Eiropas Parlaments 2021. gada 11. marta rezolūcijā (4) aicināja Komisiju iekļaut ES Bērnu tiesību stratēģijā konkrētus pasākumus, lai ieguldītu bērnos nolūkā izskaust bērnu nabadzību, tostarp izveidotu Eiropas Garantiju bērniem, atvēlot tai pienācīgus resursus, un aicināja Komisiju 2021. gada pirmajā ceturksnī nākt klajā ar priekšlikumu par Eiropas Garantiju bērniem, kā arī aicināja dalībvalstis ieguldīt visus iespējamos resursus, tostarp Savienības līdzekļus, bērnu nabadzības un sociālās atstumtības apkarošanā, un izstrādāt Garantijas bērniem nacionālos rīcības plānus.

(12)

Kopīgajā deklarācijā “Nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana – Covid-19 ietekmes uz ģimenēm mazināšana – kopīgs darbs, lai izstrādātu spēcīgu bērnu izredzes”, ko 2020. gada decembrī parakstīja 24 Nodarbinātības, sociālās politikas, veselības un patērētāju tiesību aizsardzības padomes ministri, tika aicināts izveidot Eiropas Garantiju bērniem, kuras pamatā būtu Ieteikumā 2013/112/ES un Eiropas sociālo tiesību pīlārā paredzētie principi un integrētā pieeja. Ministri atkārtoti apstiprināja, ka piekļuve bezmaksas veselības aprūpei, bezmaksas izglītībai, izmaksu ziņā pieņemamai agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, pienācīgam mājoklim un pienācīgam uzturam ir būtiska bērniem, kuri ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam.

(13)

Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāns (5) sniedz jaunu impulsu nabadzības un sociālās atstumtības novēršanai Savienībā, jo īpaši, nosakot mērķi līdz 2030. gadam par 15 miljoniem samazināt to cilvēku skaitu, kuri ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, tostarp vismaz 5 miljoni bērnu.

(14)

Savienības visaptverošā stratēģija par bērna tiesībām (6) palīdz stiprināt bērnu līdzdalību sabiedrībā, bērna intereses izvirzīt par galveno apsvērumu, aizsargāt neaizsargātus bērnus, tostarp tos, kuri ir pakļauti sociālekonomiskai atstumtībai un marginalizācijai, aizsargāt bērnu tiesības tiešsaistē, veicināt bērniem draudzīgu tiesu sistēmu un novērst un apkarot vardarbību pret bērniem. Tās mērķis ir arī apkarot diskrimināciju pret bērniem, tostarp viņu vai viņu vecāku dzimuma vai seksuālās orientācijas dēļ.

(15)

Šā ieteikuma mērķis ir novērst un apkarot sociālo atstumtību, garantējot, ka bērniem, kam vajadzīga palīdzība, ir pieejams pamatpakalpojumu kopums, tostarp iekļaujot dzimumu līdztiesības aspektu, lai ņemtu vērā zēnu un meiteņu atšķirīgo situāciju, izskaužot bērnu nabadzību un sekmējot vienlīdzīgas iespējas. Bērni, kam vajadzīga palīdzība, ir personas, kas ir jaunākas par 18 gadiem un kas ir pakļautas nabadzības vai sociālās atstumtības riskam. Tas attiecas uz bērniem, kas dzīvo mājsaimniecības, kuras pakļautas nabadzības riskam vai saskaras ar smagu materiālo un sociālo nenodrošinātību, vai kurās ir ļoti zema darba intensitāte.

(16)

Lai nodrošinātu efektīvu piekļuvi vai efektīvu un brīvu piekļuvi pamatpakalpojumiem, dalībvalstīm būtu atbilstoši valsts apstākļiem un pieejām vai nu jāorganizē un jāsniedz šādi pakalpojumi, vai arī jānodrošina atbilstoši pabalsti, lai bērnu, kam vajadzīga palīdzība, vecāki vai aizbildņi varētu segt minēto pakalpojumu izmaksas vai maksu par tiem. Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai nepieļautu, ka jebkādas iespējamās papildu izmaksas liedz bērniem, kam vajadzīga palīdzība un kas nāk no ģimenēm ar zemiem ienākumiem, pilnā apjomā piekļūt pamatpakalpojumiem.

(17)

Savienībā ir gandrīz 18 miljoni bērnu, kas ir pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam (7), turklāt starp dalībvalstīm ir ievērojamas atšķirības. Daudzi riska faktori, kas dažus bērnus var padarīt īpaši neaizsargātus un pakļaut nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, ievērojami atšķiras. Tāpēc valstu pieejas šā ieteikuma īstenošanai būtu jāpielāgo konkrētiem vietējiem apstākļiem un vajadzībām. Viens no galvenajiem bērnu sociālās atstumtības faktoriem ir nevienlīdzīga piekļuve pamatpakalpojumiem, kas ir būtiski viņu labklājības nodrošināšanai un sociālo, kognitīvo un emocionālo prasmju attīstībai. Bērni, kas dzīvo nabadzībā, vai bērni no nelabvēlīgas vides, visticamāk, saskarsies ar šķēršļiem attiecībā uz piekļuvi agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, iekļaujošai izglītībai, veselības aprūpei, veselīgam uzturam un pienācīgiem mājokļiem. Viņi sāk savu dzīvi nelabvēlīgākā situācijā, kas ilgtermiņā var ietekmēt viņu attīstību un nākotnes izredzes.

(18)

Sociālās atstumtības pārmantošana no paaudzes paaudzē apdraud sociālo kohēziju paaudzēm ilgi un rada lielākas izmaksas labklājības valstīm, apgrūtinot ekonomisko un sociālo noturību. Tādēļ svarīgs līdzeklis, kā pastiprināt centienus novērst un apkarot sociālo atstumtību, ir uzlabot to bērnu vienlīdzīgu piekļuvi pamatpakalpojumiem, kam ir vajadzīga palīdzība. Tas arī palīdz veicināt vienlīdzīgas iespējas bērniem, kam vajadzīga palīdzība, un apkarot bērnu nabadzību.

(19)

Nelabvēlīgu apstākļu novēršana agrīnā vecumā ir rentabls ieguldījums, tostarp ilgtermiņa perspektīvā, jo tas veicina ne tikai bērnu iekļaušanu un labākus viņu sociālekonomiskos rezultātus pieaugušā vecumā, bet arī atbalsta ekonomiku un sabiedrību, pateicoties labākai integrācijai darba tirgū un sociālajā dzīvē un labākai pārejai no skolas uz darba dzīvi, tostarp, pilnībā īstenojot Padomes 2020. gada 30. oktobra Ieteikumu “Tilts uz nodarbinātību – Garantijas jauniešiem pastiprināšana” (8). Ieguldījumi vienlīdzīgās iespējās bērniem ir pamats ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, ar ko atbalsta taisnīgu un noturīgu sabiedrību un augšupēju sociālo konverģenci. Tas arī palīdz novērst nelabvēlīgu demogrāfisko pārmaiņu ietekmi, samazinot prasmju un darbaspēka trūkumu un nodrošinot labāku teritoriālo aptvērumu, vienlaikus izmantojot iespējas, ko rada zaļā un digitālā pārkārtošanās.

(20)

Vienlīdzīga piekļuve kvalitatīvai un iekļaujošai agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei un izglītībai ir būtiska, lai pārtrauktu sociālās atstumtības pārmantošanu un nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas bērniem, kuri ir nelabvēlīgā situācijā. Tomēr agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes ierobežotā pieejamība un augstās izmaksas var būt šķērslis bērniem no ģimenēm ar zemiem ienākumiem. Viņu apmeklētības rādītāji ir ievērojami zemāki, un tas vēlāk atspoguļojas sliktākos izglītības rezultātos un augstākos skolas pamešanas rādītājos, jo īpaši migrantu izcelsmes bērniem vai romu bērniem. Segregācija un diskriminācija attiecībā uz bērnu ar invaliditāti vai speciālās izglītības vajadzībām piekļuvi vispārējai izglītībai joprojām ir problēma. Izvēloties izglītības iestādi, jāņem vērā bērna intereses. Izglītības sistēmās pieaug migrantu izcelsmes bērnu skaits, tādēļ ir jānovērš segregācija skolu vidē un jāpielāgo mācību metodes – saskaņā ar valsts tiesību aktiem un dalībvalstu pienākumiem, kas izriet no attiecīgajiem starptautiskajiem instrumentiem šajā jomā.

(21)

Svarīga mācīšanās daļa, tostarp sociālo prasmju apguve, notiek ar sporta, brīvā laika pavadīšanas vai kultūras pasākumu palīdzību. Šādi pasākumi ir izrādījušies lietderīgi, jo īpaši bērniem no nelabvēlīgas vides. Tomēr dažas bērnu grupas vai nu nevar atļauties piedalīties šādos pasākumos, vai arī viņu līdzdalību kavē tas, ka trūkst pienācīgas infrastruktūras, ir slikta pieejamība vai valodas problēmas.

(22)

Bērniem, kam vajadzīga palīdzība, kopumā ir grūtības piekļūt konkrētiem veselības aprūpes pakalpojumiem, piemēram, zobārstniecībai, vai dažādiem palīglīdzekļiem, piemēram, zobu breketēm, kontaktlēcām vai brillēm. Šādiem bērniem ir arī mazāk iespēju un līdzekļu, lai varētu izmantot slimību profilakses un veselības veicināšanas programmas. Ienākumu nabadzība un citi sociālie faktori būtiski ietekmē bērnu vispārējo attīstību un veselību, tostarp garīgo veselību, un vēlākos gados palielina sliktas veselības risku. Būtiska nozīme ir agrīnai intervencei un profilaksei, kas kopā ar labāku piekļuvi sabiedrības veselības profilakses un veicināšanas programmām, tostarp vakcinācijai un atbalstam vecākiem, var palīdzēt sasniegt labākus rezultātus.

(23)

Piekļuve veselīgam un ilgtspējīgam uzturam ir problēma, jo īpaši ģimenēm ar zemiem ienākumiem. Veselīgas pārtikas un uztura programmas var palīdzēt risināt tādas problēmas kā nepilnvērtīgs uzturs, fizisko aktivitāšu trūkums, aptaukošanās vai alkohola un tabakas lietošana, tādējādi samazinot nepilnvērtīgu uzturu un sliktu uzturu, kas ir izplatītākā problēma to bērnu vidū, kuri ir no nelabvēlīgas vides. Covid-19 pandēmijas laikā gūtā pieredze parādīja, cik svarīgas ir skolu ēdināšanas programmas bērniem, kuriem pārvietošanās ierobežojumu laikā pēkšņi tika atņemts drošs uztura avots (9). Tādēļ ir īpaši svarīgi, ka bērniem, kam vajadzīga palīdzība, katrā skolas dienā ir pieejama vismaz viena veselīga maltīte, un to varētu panākt, vai nu sagādājot šādas maltītes, vai arī nodrošinot, ka vecāki vai aizbildņi, vai bērni spēj sagādāt šādas maltītes, ņemot vērā attiecīgos vietējos apstākļus un vajadzības.

(24)

Bērni no ģimenēm ar zemiem ienākumiem, kuriem ir migrantu izcelsme vai etnisko minoritāšu izcelsme, ir pakļauti lielākam riskam saskarties ar ļoti sliktiem sadzīves apstākļiem, pārapdzīvotību un enerģētisko nabadzību, un viņus vairāk apdraud bezpajumtniecība. Mājokļa izdevumi ir smags slogs mājsaimniecībām ar vienu pelnītāju, jo īpaši tām, kuras vada sievietes. Pienācīga mājokļa nodrošināšana un gādāšana par to, ka bērniem un viņu ģimenēm tiek sniegta pienācīga pagaidu izmitināšana, ir svarīgi mehānismi, kā novērst bērnu sociālo atstumtību un mazināt bezpajumtniecības risku. Lai īstenotu bērnu deinstitucionalizāciju, būtu jāveicina kvalitatīva aprūpe dzīvesvietā vai ģimenē. Bērnu ievietošana aprūpes iestādē būtu jāveic tikai tad, ja tas ir bērna interesēs, ņemot vērā bērna vispārējo situāciju un individuālās vajadzības. Atbalsts, kas sniegts bērniem, kuri tiek izņemti no aprūpes iestādes vai audžuģimenes, ir būtisks ieguldījums viņu neatkarīgā dzīvē un sociālajā integrācijā.

(25)

Covid-19 pandēmijas izraisītajai krīzei var būt tālejoša ietekme uz ģimeņu un bērnu ekonomisko un sociālo labklājību, un tā, visticamāk, nesamērīgi ietekmēs bērnus no nelabvēlīgas vides. Iedzīvotāju grupas ar zemiem un vidējiem ienākumiem ir pakļautas lielākam ienākumu zaudēšanas riskam, kas, iespējams, būtiski ietekmē mājsaimniecību rīcībā esošos ienākumus, jo pieaug bezdarbs un samazinās tāldarba iespējas. Paredzams, ka krīze saasinās pastāvošo nevienlīdzību un, visticamāk, palielinās nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto mājsaimniecību skaitu. Tas arī rada ievērojamu spiedienu uz pakalpojumu pieejamību. Krīze vissmagāk ir skārusi tos bērnus, kas dzīvo dažādos nelabvēlīgos apstākļos. Attālinātās mācības rada grūtības daudziem bērniem, kas dzīvo mājsaimniecībās bez pienācīga ģimenes atbalsta, prasmēm vai aprīkojuma, tostarp bērniem, kuri dzīvo attālās vai lauku teritorijās, kur nav atbilstošas digitālās infrastruktūras.

(26)

Lai novērstu bērnu sociālo atstumtību un mazinātu Covid-19 pandēmijas sociālekonomisko ietekmi, ir vajadzīga integrēta, uz cilvēku vērsta un daudzdimensionāla pieeja un stimulējošs politikas satvars. Sadarbības un koordinācijas stiprināšana starp dienestiem dažādos līmeņos nodrošina efektīvus preventīvus pasākumus un atbalsta bērnu sociālo iekļaušanu. Papildus piekļuves nodrošināšanai pamatpakalpojumiem visos reģionos un teritorijās, tostarp, veicot ieguldījumus pakalpojumu infrastruktūrā un darbaspēkā, ir arī jāuzlabo saistīto politikas jomu efektivitāte un atbilstība, jāapvieno preventīvie un korektīvie pasākumi un maksimāli jāizmanto esošie Savienības instrumenti.

(27)

Eiropas pusgada ekonomikas un nodarbinātības koordinēšanas process, ko papildina sociālo rezultātu pārskats (10), ir izgaismojis bērnu nabadzības vai sociālās atstumtības problēmu, un vairākas dalībvalstis ir saņēmušas konkrētai valstij adresētus ieteikumus. Nodarbinātības pamatnostādnēs ir uzsvērts, cik svarīgi ir visiem iedzīvotājiem, tostarp bērniem, nodrošināt piekļuvi noteiktiem pakalpojumiem, piemēram, agrīnajai pirmsskolas izglītībai un aprūpei, izglītībai un veselības aprūpei, jo šāda piekļuve ir priekšnosacījums vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanai.

(28)

Ir pieejami Savienības līdzekļi, kas paredzēti, lai atbalstītu Eiropas Garantijas bērniem īstenošanu un turpmākos atbalsta pasākumus. Eiropas Sociālajā fondā Plus visas dalībvalstis paredzēs atbilstošu summu bērnu nabadzības vai sociālās atstumtības problēmu risināšanai. Dalībvalstīm, kurās nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto bērnu īpatsvars pārsniedz Savienības vidējo rādītāju, šai summai jābūt vismaz 5 % no valsts piešķīruma Eiropas Sociālajam fondam Plus. Ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, Eiropas Reģionālās attīstības fonds un InvestEU arī atbalstīs ieguldījumus iespējas sniedzošā infrastruktūrā, piemēram, sociālajos mājokļos un agrīnās pirmsskolas izglītības un aprūpes iestādēs, kā arī aprīkojumā un piekļuvē kvalitatīviem pamatpakalpojumiem. Eiropas atveseļošanas plāna un instrumenta Next Generation EU ietvaros Atveseļošanas un noturības mehānisms sniegs Savienības papildu finansējumu valstu atveseļošanas un noturības plānos iekļaujamajām reformām, investīcijām un politiku nākamajai paaudzei, bērniem un jauniešiem, piemēram, izglītībai un prasmēm (11). Tehniskā atbalsta instruments var palīdzēt dalībvalstīm izstrādāt un īstenot strukturālas reformas tādās jomās kā izglītība, sociālie pakalpojumi, tiesiskums un veselība, tostarp starpnozaru reformas bērnu nabadzības un sociālās atstumtības novēršanai.

(29)

Dalībvalstis var arī izmantot 2017.–2023. gada ES skolu augļu, dārzeņu un piena programmu, lai veselīgus produktus padarītu pieejamākus bērniem un uzlabotu viņu izpratni par veselīgas un ilgtspējīgas pārtikas priekšrocībām.

(30)

Šis ieteikums būtu jāīsteno, izmantojot valstu rīcības plānus, kas pielāgoti valsts, reģionālajiem un vietējiem apstākļiem. Šādos valstu rīcības plānos būtu jāapzina bērni, kam vajadzīga palīdzība, un šķēršļi, ar kuriem viņi saskaras, piekļūstot šajā ieteikumā aptvertajiem pakalpojumiem un izmantojot tos. Šajā nolūkā dalībvalstīm iesaka iesaistīt attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp nevalstiskas organizācijas, kas veicina bērnu tiesības. Šā ieteikuma īstenošanā panāktais progress būtu arī regulāri jāuzrauga, piemēram, kā daļa no sociālo rezultātu pārskata Eiropas pusgada kontekstā, tostarp, izstrādājot attiecīgus uzraudzības rādītājus.

(31)

Šis ieteikums papildina Komisijas Ieteikumu 2013/112/ES, ir Eiropas sociālo tiesību pīlāra rīcības plāna rezultāts un papildina Savienības visaptverošo stratēģiju par bērna tiesībām.

(32)

Šajā ieteikumā pilnībā ir ievēroti subsidiaritātes un proporcionalitātes principi. Tas neskar valstu procesuālo tiesību principus un dalībvalstu tiesību tradīcijas un neietver Savienības pilnvaru paplašināšanu,

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

9.

10.

11.

a)

iecelt Garantijas bērniem valsts koordinatoru, kuram ir pietiekami līdzekļi un pilnvaras, kas ļauj efektīvi koordinēt un uzraudzīt šā ieteikuma īstenošanu;

b)

lai nodrošinātu visefektīvāko pasākumu vēršanu uz bērniem, kam vajadzīga palīdzība, un ņemot vērā valsts, reģionālās un vietējās organizācijas un apstākļus, iesaistīt attiecīgās ieinteresētās personas to bērnu apzināšanā, kam vajadzīga palīdzība, un to šķēršļu noteikšanā, ar kuriem viņi saskaras, piekļūstot pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šis ieteikums, un to izmantošanā;

c)

deviņu mēnešu laikā pēc šā ieteikuma pieņemšanas iesniegt Komisijai rīcības plānu par to, kā laikposmā līdz 2030. gadam īstenot šo ieteikumu, ņemot vērā valsts, reģionālos un vietējos apstākļus, kā arī esošās politikas darbības un pasākumus, ar ko atbalsta bērnus, kam vajadzīga palīdzība. Rīcības plānā jo īpaši būtu jāiekļauj:

d)

izstrādāt efektīvus informēšanas pasākumus, kas paredzēti bērniem, kam vajadzīga palīdzība, un viņu ģimenēm, jo īpaši reģionālā un vietējā līmenī, lai ar izglītības iestāžu, apmācītu sociālo darbinieku, ģimenes atbalsta dienestu, pilsoniskās sabiedrības un sociālās ekonomikas organizāciju starpniecību palielinātu informētību un veicinātu un atvieglotu šajā ieteikumā minēto pakalpojumu izmantošanu;

e)

nodrošināt reģionālo, vietējo un citu attiecīgo iestāžu, bērnu un attiecīgo ieinteresēto personu, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību, nevalstiskas organizācijas, izglītības iestādes un struktūras, kas atbildīgas par sociālās iekļaušanas un integrācijas, bērnu tiesību, iekļaujošas izglītības un nediskriminācijas veicināšanu, kā arī valstu līdztiesības iestāžu līdzdalību visā rīcības plāna sagatavošanas, īstenošanas, uzraudzības un izvērtēšanas procesā;

f)

reizi divos gados ziņot Komisijai par šā ieteikuma īstenošanā panākto progresu saskaņā ar c) apakšpunktā minēto valsts rīcības plānu.

12.