16.7.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 226/1

1.1.

Progress virzībā uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku, kas rada zemu oglekļa emisiju līmeni, nav bijis pietiekami straujš. Lai ES ekonomiski efektīvā un sociāli pieņemamā veidā sasniegtu savus mērķus laikposmam līdz 2050. gadam, par ko ir vienojušās dalībvalstis un kas atbalstīti virknē EESK atzinumu, process ir jāpaātrina. To iespējams panākt, ja skaidru, efektīvu, stingru un iedarbīgu regulējumu apvieno ar prognozējamiem tirgus instrumentiem (TI). Dalībvalstu apstiprinātie oglekļa emisiju samazināšanas mērķi ir izstrādāti, lai palēninātu resursu noplicināšanu un globālo sasilšanu un tādējādi novērstu vides krīzi nākotnē. Lai to panāktu, vidējā termiņa mērķī jāietver atjaunojamo energoresursu plašāka izmantošana un ogļu patēriņa pakāpeniska samazināšana, ja vien neizrādīsies, ka oglekļa uztveršanas tehnoloģijas ir pietiekami dzīvotspējīgas un sociāli pieņemamas.

1.2.

Pašreizējās finanšu un ekonomikas krīzes radītā ietekme uzmanības degpunktā ir izvirzījusi enerģijas cenu veidošanu, jo taupības apstākļos augstas enerģijas cenas iespaido mājsaimniecību enerģijas izmaksas un rūpniecības konkurētspēju. Enerģija tiek uzskatīta par slogu atveseļošanas procesam, nevis par daļu no risinājuma. Lai gan šīm reālajām bažām ir jāpievērš uzmanība, ir svarīgi, lai it īpaši enerģētikas nozarē tiktu plānota ilgtermiņa pārejas programma, apņemoties ievērot gan skaidru virzienu, gan nodrošinot stabilitāti dažādajās politikas jomās un ar to saistītajos atbalsta mehānismos. Ir svarīgi, lai tirgus instrumenti gan sekmētu pāreja uz resursu izmantošanas ziņā efektīvu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, gan veicinātu ekonomikas atveseļošanos.

1.3.

Vides fiskālās reformas (VFR) mērķis ir izmantot tirgus mehānismus, lai budžetam neitrālā veidā, samazinot darbaspēka nodokļu slogu, novērstu dabas resursu izmantošanas negatīvās sekas. Ar VFR vienlaikus tiek sistemātiskāk īstenots princips “piesārņotājs maksā”, pakāpeniski atceļot videi kaitīgas subsīdijas un nodokļus novirzot no darbaspēka uz resursu izmantošanu. Tādējādi ar tās palīdzību var koriģēt tirgus nepilnības, uzlabot ekonomisko efektivitāti, palīdzēt attīstīt jaunas nozares, kas nodrošina ilgtspējīgas un vietējas darba vietas, izveidot skaidru un prognozējamu vidi ekoloģiski inovatīviem ieguldījumiem un, palielinot papildu ieņēmumus, atjaunot fiskālo stabilitāti pēc lejupslīdes.

1.4.

Enerģijas cenas ir pieaugušas visās nozarēs. Tas izsauc negatīvu reakciju daudzu dalībvalstu mājsaimniecībās un uzņēmumos. Ir vajadzīga detalizēta izpēte, lai noteiktu šo augstāko cenu izcelsmi (ražošana, sadale, nodokļi) un to, kurās jomās atjaunojamās enerģijas ražošana ir veicinājusi augstākas elektroenerģijas cenas, un kurās – stabilas vai zemākas cenas. Komiteja mudina dalībvalstis, laikus gatavojoties pamatīgākai nodokļu reformai, uzmanīgi virzīt uz priekšu vides nodokļu reformu, jo īpaši krīzes laikā. Šās reformas nozīmīgam elementam jābūt atbilstošu oglekļa cenu nodrošināšanai Eiropas Savienībā un tādējādi vienošanās rezultātā arī globālā līmenī. Komiteja mudina Komisiju padarīt VFR par Eiropas pusgada neatņemamu un pastāvīgu sastāvdaļu, īpaši pievēršoties energoefektivitātes veicināšanai.

1.5.

TI izmantošana Eiropas Savienībā pašlaik nav pietiekami konsekventa un saskaņota. ES dalībvalstis nepilnīgi izmanto iespējas, ko rūpniecības inovācijā un modernizācijā un nodarbinātības sekmēšanā piedāvā pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni. Autobūves nozare ir labs piemērs, kā mērķis samazināt ogļūdeņražu degvielu izmantošanu ir veiksmīgi sasniegts, pareizi apvienojot regulējošos un tirgus instrumentus. Tirgus instrumenti ir jāstiprina un jāuzlabo tādā veidā, kas paustu nepārprotamu signālu tirgiem. Komiteja aicina dalībvalstis ievērot un īstenot paraugprakses principus, kas ietverti nesenajā Komisijas paziņojumā par iekšējo enerģijas tirgu un pievienotajās vadlīnijās (1). Nav šaubu, ka vienotā enerģijas tirgus izveides pabeigšana novērstu būtiskas cenu atšķirības starp dalībvalstīm. Turklāt starpvalstu enerģētikas tīklu izveides pabeigšana samazinātu izmaksas pārejai uz atjaunojamiem energoresursiem, padarot rezerves elektrostacijas plašāk pieejamas.

1.6.

Komiteja norāda, ka papildus enerģētikas politikai tirgus instrumentus turpmāk var izmantot arī citās stratēģijās, lai veicinātu dabas resursu efektīvāku izmantošanu un samazinātu oglekļa dioksīda emisijas, piemēram, otrreizējā pārstrādē, ilgtspējīgākā atkritumu apsaimniekošanā un ilgtspējīgākā lauksaimniecībā.

1.7.

Vides nodokļu reforma (VNR) veicina nodokļu sloga pārbīdi no darbaspēka uz resursu izmantošanu, tādējādi sekmējot esošo darba vietu saglabāšanu un jaunu darba vietu radīšanu daudzās tautsaimniecības nozarēs. Savukārt konkrētā nozarē, piemēram, enerģētikā, reformas rezultātā var aplikt ar nodokļiem fosilā kurināmā radītās kaitīgās CO2 emisijas un gūtos ienākumus izmantot jaunu, tīrāku tehnoloģiju ieviešanas subsidēšanai, piemēram, atjaunojamās enerģijas un energoefektivitātes jomā, lai panāktu daudz ilgtspējīgāku energoresursu struktūru, vienlaikus saglabājot vidējās enerģijas cenas vai rēķinus pieejamākā līmenī. Reforma var veicināt fiskālo konsolidāciju ar mazāku negatīvo ietekmi uz ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību nekā citi tieši vai netieši nodokļi. Eiropas Komisijai būtu jāuzņemas koordinējoša un vadoša loma VNR veicināšanā.

1.8.

Komiteja uzskata: ir nepieņemami, ka neattaisnojamas un videi kaitīgas darbības ES joprojām tiek subsidētas gan tiešā veidā no publiskajiem budžetiem, gan netiešā veidā kā “ārējās izmaksas”, kas principa “piesārņotājs maksā” nepietiekamas īstenošanas dēļ nav internalizētas produktu cenās. Šādas subsīdijas kropļo tirgus signālus un kavē pāreju uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku, kas rada zemu oglekļa emisiju līmeni. Gadiem ilgi ES ir apņēmusies pakāpeniski pārtraukt videi kaitīgas subsīdijas un ārējo izmaksu internalizāciju. Ņemot vērā ES mērķi līdz 2020. gadam likvidēt šādas subsīdijas, Komiteja pauž bažas par pietiekamu pasākumu trūkumu. Komiteja mudina dalībvalstis apzināt situāciju un izstrādāt rīcības plānus, lai saskaņā ar paredzēto mērķi atceltu videi kaitīgās subsīdijas. Komisijai vajadzētu darboties kā koordinatoram un virzītājam arī šajā jomā, piemēram, to iekļaujot Eiropas pusgada procesā.

1.9.

Saules un vēja enerģija rada ievērojami mazāku ietekmi uz vidi nekā enerģija no fosilā kurināmā. Tīras enerģijas ražošanas labākajos veidos tiek ņemtas vērā sociālās un vides intereses, nākamo paaudžu vajadzības, izmantoti vietējie enerģijas avoti un mazināta atkarība no enerģijas importa, kā arī radītas jaunas darba vietas. Tomēr tīra enerģija tirgū nevar konkurēt uz vienlīdzīgiem pamatiem, jo gan fosilā enerģija, gan kodolenerģija tiek subsidēta daudz lielākā mērā (tieši un netieši) nekā enerģija no atjaunojamiem avotiem. Tīras enerģijas attīstībai ir nepieciešamas vienlīdzīgas iespējas. Tāpēc ir būtiski enerģijas ražošanai radīt vienlīdzīgus apstākļus.

1.10.

Kaut gan vispārējam mērķim pāriet uz ekonomiku ar zemām oglekļa emisijām sabiedrībā ir plašs atbalsts, par šās pārejas ātrumu un izraudzītajām metodēm joprojām notiek aktīvas diskusijas. Pastāv bažas par to, ka nav atzīta ekonomikas lejupslīdes un parādu krīzes ietekme uz Eiropas ekonomikas nestspēju. Turklāt ir arī bažas, ka pārejas pasākumu paātrināšana īstermiņā un vidējā termiņā varētu mazināt konkurētspēju. Visbeidzot, joprojām turpinās domstarpības par pozitīvo ekonomisko labumu, ko sniegs pārejas pasākumi, un rodas iespaids, ka nav ņemtas vērā negatīvās sekas. Šajā atzinumā ir ņemtas vērā minētās bažas un atzīts, ka diskusijas par tām turpināsies. Tomēr Komiteja aicina ES un tās dalībvalstis veicināt izpratni par to, ka ir steidzami nepieciešams sekmīgi īstenot virzību uz zemām oglekļa emisijām nākotnē.

2.1.

ES dalībvalstis nav pietiekami aktīvi pielāgojušas savu ekonomiku klimata pārmaiņām. Eiropas Savienībā ir notikusi visaptveroša un fundamentāla diskusija par to, vai sabiedrību ir nepieciešams pielāgot ilgtspējīgai attīstībai un klimata pārmaiņām. Rezultātā tika panākta vienošanās par rīcību ilgtspējīgai attīstībai, tostarp virzību uz “zaļāku” ekonomiku. Šis politikas virziens ir nostiprināts vairākos dokumentos: 2001. gada Ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, kas pārskatīta 2006. gadā, Septītajā vides rīcības programmā, stratēģijas “Eiropa 2020” pamatiniciatīvā “Resursu ziņā efektīva Eiropa”, “Ceļvedī par resursu efektīvu izmantošanu Eiropā” un “Ceļvedī virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. gadā”. Komiteja vairākos atzinumos ir atbalstījusi šo mērķi.

2.2.

Pēdējo piecu gadu laikā visas dalībvalstis ir lielākā vai mazākā mērā saskārušās ar problēmām, ko radījusi banku krīze un valsts parāda krīze un ko pastiprina ļoti nopietna ekonomikas lejupslīde. Mājsaimniecībām un rūpnieciskajai ražošanai piegādātās enerģijas cenu attīstība taupības kontekstā un sastopoties ar pasaules mēroga konkurenci, kas balstīta uz zemākām cenām, liek uzdot jautājumus par veidu, kā tiek īstenota ES vides un enerģētikas politika, ņemot vērā tās iespējamās negatīvās blakusparādības. Stāvoklis ir kritisks, un tam vajadzīgs risinājums. Tirgus instrumenti ir jāpiemēro tā, lai tie nodrošinātu gan videi nekaitīgāku ekonomiku, gan sekmētu ekonomikas atveseļošanos.

2.3.

Lai gan minēto diskusiju daļēji izraisīja klimata pārmaiņas, tajā ir runa arī par ekonomiku un sabiedrības attīstību. Īstenojot pāreju uz visaptverošu, videi nekaitīgu ekonomiku, Eiropai var būt lieli ieguvumi. Komisijas nesen veiktajā pētījumā tika apstiprināts, ka Eiropas rūpniecība līdz šim ir saglabājusi savas pozīcijas pasaules tirgū, pateicoties salīdzinoši zemam energoietilpības līmenim un augstam atjaunojamo enerģijas avotu īpatsvaram (2). Komiteja ir norādījusi uz iespējām, ko ekonomika, kas rada zemu oglekļa emisiju līmeni, sniedz jauniem ilgtspējīgiem uzņēmējdarbības modeļiem un rūpniecības pārmaiņām (3). Veiksmīga, ātra pāreja ir ne tikai uzdevums; šis zaļās ekonomikas modelis arī piedāvā Eiropas Savienībai vislabākās iespējas saglabāt pasaules ekonomikas lielvaras statusu. Tajā pašā laikā ir bažas, ka īstermiņā enerģijas izmaksas ir viens no faktoriem, kas izraisa deindustrializāciju, un šīs bažas ir jāņem vērā. It īpaši energoietilpīgās nozares izjūt ASV un Krievijas zemo gāzes cenu ietekmi. Taču lielākajai daļai nozaru vispārējais darba ražīgums un darbaspēka izmaksas konkurētspējas saglabāšanā joprojām ir svarīgāki faktori nekā enerģijas izmaksas. Pāreju uz resursu ziņā efektīvu ekonomiku, kas rada zemu oglekļa emisiju līmeni, Komisija ir noteikusi par vienu no galvenajiem elementiem savā pamatiniciatīvā, ar ko Eiropā veicina spēcīgāku rūpniecību (4), taču tagad ir arī norādījusi, ka šī pāreja jāveic, ņemot vērā esošos ekonomiskos un politiskos apstākļus (5).

2.4.

Neapšaubāmi, pāreja uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku palielinātu Eiropas energoapgādes drošību. Patlaban Eiropa importē gāzes un naftas resursus vairāk nekā 500 miljardu EUR vērtībā, daļēji no politiski nestabiliem reģioniem. Energoresursu importa aizstāšana ar zemas oglekļa emisijas nodrošinošas enerģijas ražošanu ES palielinātu Eiropas ekonomikas izturētspēju un palīdzētu Eiropā saglabāt vērtību ķēdes. Ja šī pāreja tiek īstenota laikus, nodrošinot tās ātruma gudru pārvaldību un ievērojot pareizo līdzsvaru starp ekonomiskajām, ekoloģiskajām un sociālajām interesēm, tai var būt nozīmīga loma krīzes pārvarēšanā.

2.5.

Šādu pāreju nevar īstenot uz Eiropas konkurētspējas rēķina, un pamatnosacījums ir aktīvāka ekonomiskā darbība, tas nozīmē vairāk uzņēmumu, kas darbojas lielākā skaitā nozaru un nodarbina vairāk cilvēku. Šajā kontekstā nav iespējams ignorēt lētās enerģijas, galvenokārt slānekļa gāzes, ietekmi, kuras dēļ rūpnieciskā ražošana piedzīvo augšupeju ASV teritorijā. ES ekonomikai skaudri nepieciešama līdzīga rūpniecības renesanse, lai cilvēkiem nodrošinātu darbu un palielinātu nodokļu ieņēmumus. Šādas augšupejas priekšnoteikums ir ES enerģētikas politikas lielāka noteiktība un spēja reaģēt uz globālu spiedienu, vienlaikus saglabājot virzību uz vispārēju zemu oglekļa emisiju ekonomiku.

2.6.

ES mērķis ir līdz 2050. gadam samazināt CO2 emisijas par 80–95 % salīdzinājumā ar 1990. gadu. Saskaņā ar Komisijas aplēsēm, lai sasniegtu šo mērķi, pārejā uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni ik gadu papildus jāiegulda 1,5 % no Eiropas IKP. Ja nekas netiks darīts, Komisija paredz, ka izmaksas veidos 50 miljardus EUR gadā. Tomēr desmitiem miljonu ES iedzīvotāju, kuri patlaban ir bezdarbnieki vai kuru dzīves līmenis ir pazeminājies, šīs “nākotnes izmaksas” ir daudz tālākas no realitātes nekā viņu pašreizējās grūtības. Ja minēto spriedzi neizdosies novērst, mērķa sasniegšana var prasīt daudz vairāk laika un finanšu līdzekļu.

2.7.

Nodomi un noteikumi galvenokārt sastāv no vārdiem; savukārt politika ir balstīta uz darbiem. Lai sasniegtu mērķus, nav darīts pietiekami daudz. Tam ir daudz iemeslu: finanšu krīze, dalībvalstu rīcības trūkums, politikas reversija no dalībvalstu puses un naftas un gāzes rūpniecības pretdarbība. Turklāt jāņem vērā reālas neskaidrības un pielāgojumi sakarā ar neparedzētu jaunu norišu vai notikumu ietekmi, piemēram, ASV slānekļa gāzes ieguves straujā attīstība un Fukušimas avārija. No minētā izrietošā “iet-un-apstāties” (stop-and-go) politika nenodrošina nepieciešamu stabilu un prognozējamu satvaru. Lai bez kavēšanās turpinātu pārejas procesu, mums ir jārod līdzsvars starp politikas elastīgumu un nepieciešamo apņemšanos veikt ilgtermiņa ieguldījumus un tos veicinošiem TI. Tāpēc ir vajadzīgs aktīvs dialogu starp visām ieinteresētajām personām enerģijas ķēdē, Eiropas iestādēm, dalībvalstīm, nozari un sabiedrību kopumā.

2.8.

Tāpat kā visi tirgi, arī enerģijas tirgus esošā regulējuma ietvaros reaģē uz cenu signāliem. Ja enerģijas tirgus nenodrošina pārejas plānā paredzēto enerģētisko struktūru, cenu signāli ir nepareizi. Šos signālus var mainīt, taču jānodrošina, ka ekonomikas un sociālās jomas ieinteresētās personas nenonāk nopietni nelabvēlīgā situācijā.

2.9.

Pārejā uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisijas līmeni ir jāņem vērā sociālā ietekme, jo īpaši nodarbinātības jomā. Komisija norādīja, ka zaļās ekonomikas nozarēs nodarbinātība ir pieaugusi visā lejupslīdes laikā, un tiek prognozēts, ka tā saglabāsies samērā stabila. Tikai energoefektivitātes un atjaunojamās enerģijas nozares vien līdz 2020. gadam varētu radīt 5 miljonus darba vietu. (6)

Līdzsvarotā pārejā ir nepieciešami aktīvi pasākumi nodarbinātības jomā, lai nodrošinātu pienācīgas darba vietas. Tam priekšnoteikums ir ekonomikas augšupeja, kas savukārt prasa attiecīgas pārmaiņas enerģētikas politikā, infrastruktūrā un tirgos. Būtu rūpīgi jāanalizē ietekme uz mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem un uz enerģijas cenām. Turklāt enerģijas tirgū cenas bieži vien nepareizi atspoguļo dažādu enerģijas avotu patiesās izmaksas. Atšķirībā no atjaunojamās enerģijas izmaksām liela daļa tradicionālās enerģijas izmaksu nav atsevišķi uzrādīta elektroenerģijas cenās un iekļauta elektroenerģijas rēķinos; tā vietā šīs izmaksas subsīdiju veidā tiek iekļautas valdības budžetos un apslēptas kā ārējās izmaksas saistībā ar negatīvu ietekmi uz veselību un vidi.

2.10.

Kompleksais jautājumu loks attiecībā uz enerģijas cenām un izmaksu ietekmi gan uz mājsaimniecībām, gan rūpnieciskajiem patērētājiem ir aplūkots Komisijas paziņojumā par enerģijas cenām un izmaksām Eiropā (7). Viens no secinājumiem ir tas, ka pasākumi, ko finansē, izmantojot “enerģētikas politikas nodevu un nodokļu cenu komponentu”, kas pēdējo gadu laikā ir audzis visvairāk, ir jāpiemēro pēc iespējas rentablākā veidā.

3.1.1.

Lai samazinātu oglekļa emisijas, ir izstrādāti daudzi ES tiesību akti. Regulējums vien jautājumu neatrisina; pārejas īstenošanas atbalstam ir nepieciešami finansiāli un ekonomiski stimuli, kas būtu balstīti uz “burkāna un pātagas” principu. Svarīga loma šajā procesā ir tirgus instrumentiem (TI), piemēram, vides nodokļiem, emisijas kvotu tirdzniecībai un subsīdiju reformai (8).

3.1.2.

Šie instrumenti var ietekmēt tirgus norises, jo tie uzlabo cenu signālu sistēmu, internalizējot ārējās izmaksas, un uzņēmējiem piedāvā lielāku elastīgumu un atbalstu virzībā uz mērķiem, kā arī veicina efektivitāti un inovāciju.

3.1.3.

ES un dalībvalstis ir izveidojušas vairākus instrumentus, piemēram, dabas resursu nodokļu reformu, kaitīgo subsīdiju pakāpenisku atcelšanu, emisijas kvotu tirdzniecību, atjaunojamās enerģijas un zaļā iepirkuma veicināšanu. Šis uzdevums principā ir paveicams ar pieejamajiem instrumentiem. Problēma ir to iestrādāšana tiesību aktos, pareiza piemērošana, kontrole un izpilde, un to veicot, jānodrošina pilsoņu atbalsts. Ja šī ķēde nav pietiekami attīstīta, pastāv reāls risks, ka minētie instrumenti nedarbosies pareizi un rezultāti būs neapmierinoši, savukārt mājsaimniecībām un uzņēmumiem radīsies pārmērīgas izmaksas. Saskanīguma trūkums izpaužas kā milzīgas enerģijas izmaksu atšķirības dalībvalstīs.

3.1.4.

Ja ES vēlas sasniegt izvirzītos mērķus zemu oglekļa emisiju jomā, tai šis process ir jāpaātrina un jāgūst sabiedrības atbalsts. Mums ir vairāk jātaupa enerģija un fosilie energoresursi jāaizstāj ar atjaunojamajiem energoresursiem – tie ir divi galvenie faktori pārejā uz videi nekaitīgu ekonomiku. Pārejā no oglekļa uz atjaunojamiem energoresursiem jāparedz arī rezerves kurināmie un starpposma risinājumi, izmantojot, piemēram, gāzi vai kodolenerģiju. Veids, kā dalībvalstis piemēro pieejamos instrumentus, nenodrošina pietiekami spēcīgu stimulu, lai tirgus darbotos labāk. Netiek pietiekami izmantoti svarīgi instrumenti, piemēram, vides nodokļi.

Lielā mērā tas saistīts ar faktu, ka katrai dalībvalstij pieejamo energoresursu struktūra ievērojami atšķiras atkarībā no ģeogrāfiskajiem faktoriem, klimata, dabas resursiem un vēstures. Attiecīgi atšķiras dalībvalstu rīcības plāni CO2 samazināšanai un to TI izmantošana.

3.1.5.

Komiteja uzskata, ka atjaunojamajiem energoresursiem jābūt enerģētiskās struktūras sastāvdaļai un to prioritāte jānosaka tā, lai nodrošinātu, ka enerģētikas politika sekmē gan ekonomisko attīstību, gan pāreju uz ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Tomēr, neraugoties uz dalībvalstu atšķirīgajiem apstākļiem, EESK mudina, lai Eiropas enerģētikas tīklu izveide tiktu pabeigta pēc iespējas ātrāk. Šie savienojumi katrai valsts stratēģijai var nodrošināt vērtīgus papildu resursus.

3.1.6.

Vides politikai jābūt cieši saistītai ar citām politikas jomām. Decentralizēta elektroenerģijas ražošana lauku apvidos var radīt daudz papildu darba vietu. Sasaistot vides politiku ar reģionālo politiku arī finansējuma jomā, var ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti lauku apvidos.

3.2.1.

Šādu nodokļu ideja ir saskaņā ar principu “piesārņotājs maksā” cenā par vidi piesārņojošu saimniecisko darbību iekļaut patiesās ražošanas un patēriņa izmaksas, kas nav atspoguļotas tirgus cenās. Piemēram, Polijā piesārņojošiem uzņēmumiem jāveic iemaksas Valsts vides aizsardzības un ūdens apsaimniekošanas fondā, ar kura līdzekļiem tiek finansētas ilgtspējas programmas. Tiesības noteikt tiešos un netiešos nodokļus Eiropas Savienībā ir dalībvalstu kompetencē. Īpašus vides nodokļus piemēro tikai neliels skaits dalībvalstu; ir daži labi piemēri (t.i., Somija, Zviedrija, Dānija, Nīderlande, Vācija, Apvienotā Karaliste, Slovēnija un Igaunija). Šādu nodokļu iekasēšanas mērogs dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgs; saskaņā ar veiktajām aplēsēm kopējā iesaistītā naudas summa veido vairāk nekā 25 miljardus EUR gadā (9).

3.2.2.

Neraugoties uz vides nodokļu izmantošanas panākumiem dažās dalībvalstīs, VNR neizmanto visu savu potenciālu īstenot plašas pārmaiņas fiskālajā rīcībpolitikā. Jāuzsver, ka VNR piedāvā milzīgas iespējas, jo īpaši saistībā ar pasākumiem nodarbinātības atveseļošanai. Ja praksē tiks īstenots komisāres Hedegaard moto “Nodokļus par nokurināto, nevis nopelnīto” (“Tax what you burn, not what you earn”) un nodokļu slogs pāries no darbaspēka uz resursu izmantošanu, darba devējiem samazināsies darbaspēka izmaksas un tiks atvieglota jaunu darba vietu radīšana ne tikai “zaļajās nišās”, bet arī daudzās tautsaimniecības nozarēs. VNR būtu jākalpo kā stūrakmenim, veicot valstu finanšu nepieciešamo vispārējo pārstrukturēšanu, kuras mērķis ir fiskālā konsolidācija. Protams, šāda reforma nedrīkst palielināt kopējo nodokļu slogu, un tai jābūt rentablai un ekoloģiski efektīvai. Būtu jānovērš situācija, kad enerģijas izmaksu pieaugums ir lielāks nekā ar energoefektivātes palīdzību ietaupītās izmaksas.

3.2.3.

VNR var arī palīdzēt pārvarēt fiskālo deficītu. Vides nodokļi var veicināt fiskālo konsolidāciju, mazāk iespaidojot ekonomikas izaugsmi un nodarbinātību nekā citi tiešie un netiešie nodokļi, piemēram, ienākuma nodoklis vai PVN (10). Komisijai būtu jānostiprina sava pieeja, proti, ieguvumus no vides nodokļu reformas ņemt vērā gada izaugsmes pētījumā un Eiropas pusgadā.

3.3.1.

ES mērķis ir pakāpeniski atcelt videi kaitīgas subsīdijas (VKS) (11). Komisija to solīja 2006. un 2009. gadā, 2009. gadā arī G20 augstākā līmeņa sanāksmē vienojās uzsākt “neefektīvo fosilā kurināmā subsīdiju, kas veicina nelietderīgu patēriņu”, pakāpenisku atcelšanu. Minētā apņemšanās ir iekļauta arī Āzijas un Klusā okeāna reģiona ekonomiskās sadarbības ietvaros un “Rio+20” konferences rezultātos. Neraugoties uz visiem solījumiem, nav darīts pietiekami daudz.

3.3.2.

Starptautiskā līmenī ESAO ir sniegusi informāciju par VKS dalībvalstīs: tiešs atbalsts no budžeta, kā arī nodokļu atvieglojumi fosilajam kurināmajam veido kopumā 55–90 miljardus ASV dolāru gadā (12). IEA ir aprēķinājusi, ka subsīdijas fosilajam kurināmajam, kuras tā dēvē par “valsts ienaidnieku Nr. 1”, pasaulē veido līdz 523 miljardiem ASV dolāru (13). Savukārt Pasaules Banka lēš, ka subsīdijas fosilajiem kurināmajiem sniedzas līdz pat 775 miljardiem ASV dolāru gadā. Ja rīcībpolitikas nemainīsies, subsīdijas fosilajiem kurināmajiem dažu gadu laikā pieaugs nepieredzētā apmērā un radīs daudz papildu problēmu. Pakāpeniska subsīdiju atcelšana līdz 2020. gadam ievērojami samazinās pieprasījumu pēc enerģijas, kā arī CO2 emisijas par 1,7 gigatonnām, vienlaikus palielinot valdību papildu ieņēmumus.

3.3.3.

Līdz šim nav visaptverošu datu par fosilā kurināmā subsīdijām ES; dati no dažādiem avotiem ir atšķirīgi. Vispārējā aina ir tāda, ka tas lielā mērā tiek subsidēts. ES līmenī subsīdijas fosilajiem kurināmajiem veido līdz 68,8 miljardiem EUR gadā, ieskaitot tiešās subsīdijas 26 miljardu EUR apmērā un līdz 42,8 miljardiem EUR, kas dalībvalstīm un iedzīvotājiem ir jāmaksā, lai kompensētu negatīvo sociālo un ar veselību saistīto ietekmi (14). Videi kaitīgās subsīdijas netika ieviestas tādēļ, lai apzināti kaitētu veselībai vai videi; tām bija citi pozitīvi mērķi, piemēram, lētas enerģijas nodrošināšana no vietējiem avotiem un darba vietu radīšana. EESK mudina dalībvalstis izvērtēt, vai tās joprojām vēlas atbalstīt šos mērķus, un, ja tā ir, tad kā tas būtu iespējams vidi saudzējošā veidā. Iesākumam varētu izveidot ES mēroga sarakstu, kas sniegtu pārskatu par šīm subsīdijām.

3.3.4.

Papildus tiešajām subsīdijām no publiskajiem budžetiem un ārējām veselības izmaksām jāņem vērā fosilā kurināmā sadedzināšanas nelabvēlīgā ietekme uz vidi, piemēram, izmaksas saistībā ar videi radītā kaitējuma un klimata sasilšanas izraisīto smago vētru un plūdu seku likvidēšanu. Šīs “ārējās izmaksas” ir sekas principa “piesārņotājs maksā” nepietiekamai īstenošanai. Saskaņā ar Vācijas Federālās vides aģentūras aprēķiniem ietekmes uz vidi ārējās izmaksas saistībā ar oglekļa ražošanu ir 80 EUR par vienu CO2 emisiju tonnu (15). Ņemot vērā, ka ar kurināmā patēriņu saistīto darbību rezultātā tiek radīti 3  652 milj. tonnu CO2 emisiju (16), tas ir papildu slogs 290 miljardu EUR apmērā. Atomelektrostacijas Eiropas Savienībā tiek subsidētas 35 miljardu EUR apmērā, neskaitot izmaksas saistībā ar nelaimes gadījumu risku un atkritumu apglabāšanu. Tiešās subsīdijas atjaunojamajai enerģijai veido 30 miljardus EUR gadā.

3.3.5.

Neraugoties uz šādu nevienlīdzību, atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas strauji attīstās; atjaunojamās enerģijas cenas pēdējos gados ir ievērojami samazinājušās (saules bateriju cenas ir pazeminājušās par 85 %), un nozarē ir radītas daudzas darba vietas, savukārt fosilās enerģijas cenas nemainīgi saglabājas augstas. Enerģētikas nozarē ieinteresētas aprindas 2013. gada oktobrī aicināja pārtraukt atjaunojamās enerģijas subsidēšanu un palielināt subsīdijas kodolenerģijas ražošanai. Ja tas patiešām notiks, atjaunojamā enerģija nespēs konkurēt ar citām energoapgādes sistēmām vienlīdzīgas konkurences apstākļu trūkuma dēļ.

3.3.6.

Ne visas subsīdijas ir kaitīgas. Gadījumos, kad ir jāizstrādā jaunas tehnoloģijas ilgtspējīgākas nākotnes ekonomikas atbalstam, var būt lietderīgi piešķirt subsīdijas sākotnējās izpētes, izstrādes un infrastruktūras atbalstam līdz brīdim, kad jaunās tehnoloģijas būs spējīgas saglabāt savas pozīcijas tirgū. Šāds atbalsts ir bijis ļoti svarīgs atjaunojamo energoresursu sākotnējās attīstības posmā, un atbalsts būs jāturpina, līdz atjaunojamie energoresursi pilnībā nostabilizēsies kā konkurētspējīgs enerģijas avots nākotnē.

3.3.7.

Saskaņā ar Ceļvedi resursu efektīvai izmantošanai Eiropā dalībvalstīm līdz 2012. gadam ar atzītu metožu palīdzību vajadzēja apzināt būtiskākās videi kaitīgās subsīdijas, kā arī sagatavot attiecīgus plānus un grafikus videi kaitīgu subsīdiju pakāpeniskai pārtraukšanai un ziņot par to kā par savu valsts reformu programmu sastāvdaļu. Šīs darbības nav tikušas pietiekami īstenotas. Pētījumā, ko2012. gadā veicis Vides ģenerāldirektorāts, ir sniegts pārskats par videi kaitīgām subsīdijām un citu veidu dotācijām (17), ko piešķir Eiropas Savienībā, un ierosināts ceļvedis šādu subsīdiju pārskatīšanai. Komisijai vajadzētu apsvērt iespēju izmantot šo instrumentu pašreizējā Eiropas pusgadā.

3.4.1.

ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēma (ES ETS) ir Eiropas galvenais ekonomiskais instruments, kas balstīts uz emisiju ierobežošanas un tirdzniecības principu un kura mērķis ir samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Sistēma ir paredzēta, lai uzņēmumiem būtu spēcīgs stimuls veikt ieguldījumus siltumnīcefekta gāzu novēršanā, atstājot tiem elastīgas iespējas to veikt pēc iespējas efektīvākā veidā.

3.4.2.

ES ETS pašlaik saskaras ar piedāvājuma un pieprasījuma nelīdzsvarotību, kuras dēļ cenu stimuls nepieciešamajām investīcijām zemu oglekļa emisiju tehnoloģijās, ir nepietiekams. Emisijas kvotu piedāvājuma pārpalikums lielā mērā ir saistīts ar neparedzēti smago ekonomikas krīzi un starptautisko kredītu izmantošanu lielos apmēros. Ir steidzami vajadzīga strukturāla ETS reforma, lai ETS kļūtu par spēcīgu stimulu ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju nodrošināšanai. Kvotu pārpalikums ir jāizņem no tirgus, un pārējās tiesības ir jāpiesaista turpmākajiem CO2 emisiju samazināšanas mērķiem, kas būs vajadzīgi, lai sasniegtu ES mērķi līdz 2050. gadam izveidot ekonomiku ar zemu oglekļa emisiju līmeni. Veicot šādu reformu, būtu jāņem vērā arī tehnoloģiskās iespējas un attiecīgo nozaru ekonomiskā dzīvotspēja, kā arī rūpīgi jāizvērtē iespējamas neparedzētas sekas nākotnē.

3.5.1.

Jāīsteno turpmāki pasākumi, lai cīnītos pret oglekļa dioksīda emisiju pārvirzi, piemēram, oglekļa cenas pielāgošana uz robežas (border carbon adjustment) – sistēma, kuras mērķis ir samazināt CO2 emisijas, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus konkurences apstākļus. Izmantojot minēto sistēmu, importēto preču cena uz robežas tiks palielināta, pamatojoties uz aprēķinu par minēto preču ražošanā radīto emisiju masu. Nesenā pētījumā (18) aplūkotie modeļi liecina, ka oglekļa cenas pielāgošana uz robežas var būtiski samazināt oglekļa emisiju pārvirzi attiecīgajās nozarēs.

3.5.2.

Tomēr daži Eiropas lielākie tirdzniecības partneri nav atsaucīgi pret oglekļa cenas pielāgošanu uz robežas pašreiz apspriestajā veidā. Šis jautājums jāapspriež PTO ietvaros. Līgums ļauj izskatīt šādus “ar tirdzniecību nesaistītus” jautājumus. Tomēr nevajadzētu par zemu novērtēt grūtības šīs sarunas risināt bez vispārēja nolīguma par oglekļa cenu noteikšanu. Bažas varētu kliedēt, uzlabojot oglekļa cenas pielāgošanas uz robežas koncepciju. Pamatprincips ir tāds, ka pienācīgi izstrādāta oglekļa nodokļa pielāgošana uz robežas ir nevis antidempinga rīks, bet ieguldījums ilgtspējīgā vispasaules klimata politikā.

3.6.1.

Viens no svarīgākajiem elementiem pārejā uz zemu oglekļa emisiju ekonomiku ir atjaunojamās enerģijas veicināšana; šajā saistībā nozīmīga loma var būt tirgus instrumentiem. Šo instrumentu ieviešana ir dalībvalstu pārziņā; vairākas no tām ir izvēlējušās dažādus instrumentus atjaunojamās enerģijas subsidēšanai: ieguldījumu atbalsts un darbības atbalsts, tajā iekļaujot sistēmu cenu noteikšanai par tīklā ievadīto enerģiju. Vairāku dalībvalstu pieredze liecina, ka šī sistēma ir visefektīvākā, jo tā ir devusi vislielāko pieaugumu atjaunojamās enerģijas ražošanā, bieži vien nodrošinot investīcijām garantētu un dāsnu atdevi.

3.6.2.

Tomēr tīklā ievadītās enerģijas tarifus atjaunojamo enerģijas veidu izmantošanas atbalstam nevajadzētu finansēt, vienīgi paaugstinot enerģijas cenas kopumā, tādējādi riskējot negatīvi noskaņot sabiedrību pret tarifiem un pašiem atjaunojamajiem energoresursiem. Diemžēl daudzviet tieši tā ir notici, izraisot negatīva reakciju. Ir steidzami vajadzīgi korektīvi pasākumi, lai konsolidētu iedzīvotāju atbalstu “zaļajai revolūcijai”.

3.6.3.

Dalībvalstu dažādās atbalsta shēmas veicina Eiropas enerģijas tirgus sadrumstalotību. Komiteja uzskata, ka jāizmanto TI, kas veicina valstu shēmu integrāciju Eiropas mēroga enerģijas tirgū. Arī 2009. gadā pieņemtajā Atjaunojamās enerģijas direktīvā minēto sadarbības mehānismu izmantošana ir ļoti svarīga, lai ar elektroenerģijas tirgus palīdzību gūtu lielāku labumu no ES sinerģijas (19).

3.7.1.

Kopumā autorūpniecības nozare ir labs piemērs TI sekmīgai izmantošanai. Pārejas mērķis ir samazināt un visbeidzot pārtraukt ogļūdeņražu degvielu izmantošanu šajā nozarē. Stratēģijā ietilpst četri elementi: regulējums, tehnoloģija, infrastruktūra un TI. Regulējumu izmanto, lai jauniem iekšdedzes dzinēju transportlīdzekļiem uzlabotu degvielas efektivitāti un samazinātu emisijas. Tehnoloģija nodrošina iespēju izpildīt noteikumus par ogļūdeņražiem un izstrādāt elektriskos transportlīdzekļus. Tā kā elektriskos transportlīdzekļus izmanto arvien plašāk, būs vajadzīga infrastruktūra, kurā ietilpst ar skaitītājiem aprīkoti uzlādes punkti, akumulatoru nomaiņa u.c., lai darbotos paralēli pašreizējai ogļūdeņražu apgādes infrastruktūrai un visbeidzot to aizstātu. Līdz ar regulējuma, tehnoloģijas un infrastruktūras attīstības progresu TI var būt izšķirīga loma pārejas īstenošanā.

3.7.2.

Visredzamākais TI pielietojuma rezultāts bija nodokļu pieaugums ogļūdeņražu degvielām. Tas ir pamudinājis iekšdedzes transportlīdzekļu īpašniekus pāriet uz mazākiem un ekonomiskākiem transportlīdzekļiem, sabiedriskā transporta un velosipēdu izmantošanu. Iekšdedzes transportlīdzekļiem piemērojamie nodokļi ir arī pielāgoti tā, lai, uzliekot nodokļus iegādes cenām vai ikgadējos nodokļus par transportlīdzekļu lietošanu, mudinātu iegādāties un lietot transportlīdzekļus ar mazu degvielas patēriņu. Tādu pašu sistēmu transportlīdzekļu diferencētai aplikšanai ar nodokļiem izmanto, lai atbalstītu elektriskos transportlīdzekļus, tomēr to plašā ieviešanā joprojām pastāv daudzi citi šķēršļi.

3.8.1.

Publiskais iepirkums, kas veido 16 % no ES IKP, ir svarīgs tirgus faktors. Tāpēc zaļais publiskais iepirkums ir svarīgs instruments, ar kuru veicināt videi draudzīgus produktus un pakalpojumus. Komisija pēdējos gados ir strādājusi pie visaptverošas vadlīniju un atbalsta sistēmas, nākot klajā ar rīcības plānu ilgtspējīgai ražošanai un patēriņam un ar paziņojumu par zaļo publisko iepirkumu. Pamatojoties uz dalībvalstu snieguma vērtējumu, Komisija izvirzīja indikatīvo mērķi, ka līdz 2010. gadam 50 % no visiem izdevumiem jābūt videi draudzīgiem. Šis mērķis ne tuvu nav sasniegts, un dalībvalstu rīcības plānos tam būtu jāpiešķir augstāka prioritāte.

3.9.1.

Pāreja uz ilgtspējīgāku ražošanas un patēriņa modeli enerģijas un citās nozarēs saistīta ar fundamentālu ekonomikas pārstrukturēšanu. Tikai valdības un politiski pasākumi to nevar panākt. Vajadzīga visas sabiedrības iesaistīšanās un plašs, uz sadarbību balstīts dialogs, ņemot vērā visu pušu intereses, lai panāktu vienprātību un apņemšanos īstenot vajadzīgās pārmaiņas. Saskaņā ar “Ceļvedi virzībai uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni” privātajam un publiskajam sektoram nākamo 40 gadu laikā ik gadu ir jāiegulda papildu 270 miljardi EUR. Vienu trešo daļu no šiem ieguldījumiem var finansēt no publiskajiem līdzekļiem; pārējais ir jānodrošina privātajam sektoram. Tie ir ilgtermiņa ieguldījumi; Komisija uzskata šos ieguldījumus par vienu no centrālajiem uzdevumiem, lai atgrieztu ES uz gudras, ilgtspējīgas un integrējošas ekonomikas ceļa, piemēram, izmantojot ilgtermiņa Eiropas investīciju fondus (ELTIF) un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu (CEF).

3.9.2.

Saskaņā ar ESAO videi veltītā 2012. gada darba dokumentā pausto ieteikumu, lai radītu iespējas ieguldījumiem zemas oglekļa emisijas radošā un pret klimata pārmaiņām izturīgā infrastruktūrā un zaļā izaugsmē, valdībām būtu jāizstrādā visaptveroši stratēģiskās infrastruktūras plāni, kas cieši saistīti ar valstu mērķiem klimata pārmaiņu jomā. Komisijai vajadzētu arī meklēt iespējas ilgtspējīgas nākotnes labad izveidot šādu investīciju klimatu attiecībā uz ELTIF. Šajā sakarā CEF un ELTIF ieguldījumu prioritātēm būtu jāsaskan ar ES Ceļvedi virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni un Enerģētikas ceļvedi līdz 2050. gadam, Pielāgošanās stratēģiju un šobrīd apspriesto klimata un enerģētikas tiesību aktu kopumu 2030. gadam.

3.9.3.

Šādi fondi varētu atvieglot minētos ieguldījumus. Tā kā finansēšanai paredzētie ilgtermiņa aktīvi ir saistīti ar institucionālo investoru atbildību, šāda veida fondi var sekmēt arī līdzekļu piesaistīšanu no kapitāla tirgus. Priekšnoteikums, protams, ir, lai šie ieguldījumi būtu pievilcīgi tāpēc, ka ir ierobežots risks – it īpaši, regulatīvais risks —, pastāv izredzes gūt pietiekamu peļņu un ieguldījumu projekti ir finansiāli un tehniski stabili.

3.9.4.

Visnotaļ atbalstāmi ir inovatīvi fondi un finanšu instrumenti, ar ko piesaistīt kapitāla tirgus resursus. Tomēr banku sektors lielu Eiropas ekonomikas daļu turpinās finansēt ar tradicionālajiem parāda instrumentiem. Tāpēc būtiska prasība ir videi draudzīgāku banku darbības standartu ieviešana, lai privāto finansējumu pārvirzītu no tradicionālajiem ieguldījumiem uz ieguldījumiem zemu oglekļa emisiju un pret klimata pārmaiņām izturīgus risinājumus. Lai sasniegtu mērķus klimata un enerģijas jomā, ar inovatīviem finanšu instrumentiem ir jāmobilizē privātais finansējums ieguldījumiem, kas citādi netiktu veikt.