7.10.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 263/11

(1)

Padomes Direktīva 72/166/EEK (1972. gada 24. aprīlis) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību (3), Padomes Otrā direktīva 84/5/EEK (1983. gada 30. decembris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (4), Padomes Trešā direktīva 90/232/EEK (1990. gada 14. maijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu (5), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/26/EK (2000. gada 16. maijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu (Ceturtā direktīva par mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanu) (6) ir vairākkārt būtiski grozītas (7). Skaidrības un praktisku iemeslu labad būtu lietderīgi veikt minēto četru direktīvu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2005/14/EK (2005. gada 11. maijs), ar ko groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK un 90/232/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/26/EK attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu (8), kodifikāciju.

(2)

Civiltiesiskās atbildības apdrošināšana saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu (mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana) ir jo īpaši svarīga Eiropas pilsoņiem, vai tie būtu apdrošinājuma ņēmēji vai cietušie satiksmes negadījumā. Tā arī ir nozīmīgs jautājums apdrošināšanas sabiedrībām, jo tā ir svarīgs elements nedzīvības apdrošināšanas uzņēmējdarbībā Kopienā. Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšana ietekmē personu pārvietošanās brīvību un transportlīdzekļu brīvu apriti. Tādēļ galvenajam Kopienas darbības mērķim finanšu pakalpojumu jomā būtu jābūt mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas iekšējā tirgus stiprināšanai un konsolidēšanai.

(3)

Dalībvalstīm jāveic visi pasākumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība attiecībā uz to transportlīdzekļu izmantošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, būtu apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz to apmēriem.

(4)

Lai izvairītos no šīs direktīvas iespējamas nepareizas interpretācijas un lai atvieglotu apdrošināšanas seguma iegūšanu transportlīdzekļiem ar pagaidu numura zīmēm, teritorijas, kur transportlīdzeklis parasti atrodas, definīcijai būtu jāatsaucas uz tās valsts teritoriju, kuras numura zīme ir transportlīdzeklim, neatkarīgi no tā, vai šī numura zīme ir pastāvīga vai pagaidu zīme.

(5)

Tomēr ievērojot vispārējo kritēriju, saskaņā ar kuru numura zīme nosaka teritoriju, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas, būtu jāparedz īpašais noteikums gadījumiem, kad negadījumu izraisa transportlīdzeklis bez numura zīmes vai kad tā numura zīme neatbilst vai vairs neatbilst attiecīgajam transportlīdzeklim. Šādos gadījumos un vienīgi prasījumu nokārtošanas nolūkā teritorijai, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas, būtu jābūt teritorijai, kurā noticis negadījums.

(6)

Mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas sistemātisku pārbaužu aizliegumu vajadzētu piemērot transportlīdzekļiem, kas parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, kā arī transportlīdzekļiem, kas parasti atrodas trešās valsts teritorijā, taču iebrauc no citas dalībvalsts teritorijas. Ir atļautas tikai nesistemātiskas pārbaudes, kuras nav diskriminējošas un kuras veic kā daļu no kontroles, kuras vienīgais mērķis nav pārbaudīt apdrošināšanu.

(7)

Zaļo karšu kontroles atcelšanu transportlīdzekļiem, kas parasti atrodas kādā dalībvalstī un iebrauc citas dalībvalsts teritorijā, var nodrošināt nolīgums starp valstu apdrošināšanas apvienībām, ar kuru katra valsts apvienība garantētu kompensāciju saskaņā ar savu tiesību aktu noteikumiem, kas dod tiesības uz kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus tās teritorijā izraisījis kāds no šiem transportlīdzekļiem, neatkarīgi no tā, vai tas bijis apdrošināts.

(8)

Šāds garantijas līgums paredz to, ka visi Kopienas mehāniskie transportlīdzekļi, kas pārvietojas Kopienas teritorijā, ir apdrošināti. Katras dalībvalsts tiesību aktiem tādēļ būtu jāparedz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātā apdrošināšana, kas ir derīga visā Kopienas teritorijā.

(9)

Sistēmu, kas paredzēta šajā direktīvā, varētu attiecināt arī uz transportlīdzekļiem, kuri parasti atrodas trešo valstu teritorijā, attiecībā uz kurām ir līdzīgs līgums, ko noslēgušas dalībvalstu apvienības.

(10)

Dalībvalstīm būtu jābūt iespējai atkāpties no vispārējā pienākuma, neattiecinot obligātu apdrošināšanu uz transportlīdzekļiem, kas pieder noteiktām fiziskām vai juridiskām personām, kas var būt publiskas vai privātas personas. Gadījumos, kad negadījumu izraisa šādi transportlīdzekļi, dalībvalstij, kas izdara minēto atkāpi, būtu jānozīmē iestāde vai struktūra, kas kompensē zaudējumus cietušajiem negadījumos, kas izraisīti citā dalībvalstī. Būtu jānodrošina, ka atbilstīgi kompensē zaudējumus ne tikai cietušajiem negadījumos, kurus izraisījuši šādi transportlīdzekļi ārzemēs, bet arī cietušajiem negadījumos, kas notikuši tajā pašā dalībvalstī, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas, neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo šīs valsts teritorijā. Turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to personu sarakstu, kuras ir atbrīvotas no obligātās apdrošināšanas, un to iestāžu un struktūru sarakstu, kuras ir atbildīgas par kompensāciju izmaksu cietušajiem negadījumos, kurus izraisījuši šādi transportlīdzekļi, dara zināmu Komisijai publicēšanai.

(11)

Dalībvalstīm būtu jābūt iespējai atkāpties no vispārējā pienākuma, neattiecinot obligāto apdrošināšanu uz dažu veidu transportlīdzekļiem vai konkrētiem transportlīdzekļiem ar speciālu zīmi. Šādā gadījumā citas dalībvalstis drīkst pieprasīt, lai personai, kas iebrauc to teritorijā, būtu derīga zaļā karte vai pie robežas noslēgts apdrošināšanas līgums, lai nodrošinātu kompensāciju cietušajiem negadījumā, kuru varētu izraisīt šādi transportlīdzekļi to teritorijā. Taču, tā kā robežu kontroles likvidēšanas dēļ Kopienā nav iespējams nodrošināt to, ka transportlīdzekļi, kas šķērso robežu, ir apdrošināti, kompensāciju cietušajiem ārzemēs izraisītos negadījumos nav iespējams garantēt. Būtu arī jānodrošina, ka atbilstīgu kompensāciju piešķir ne tikai cietušajiem šādu transportlīdzekļu izraisītos negadījumos ārzemēs, bet arī pašā dalībvalstī, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas. Šim nolūkam dalībvalstīm būtu jāattiecas pret cietušajiem šādu transportlīdzekļu izraisītos negadījumos tāpat kā pret cietušajiem negadījumos, kurus izraisījuši neapdrošināti transportlīdzekļi. Kompensāciju cietušajiem negadījumos, kurus izraisījuši neapdrošināti transportlīdzekļi, izmaksā par kompensāciju atbildīgā iestāde tajā dalībvalstī, kurā noticis negadījums. Gadījumā, ja kompensāciju izmaksā cietušajiem tādu transportlīdzekļi izraisītos negadījumos, uz kuriem attiecas atkāpe, par kompensāciju atbildīgajai iestādei būtu jābūt prasījuma tiesībām pret iestādi tajā dalībvalstī, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas. Pēc noteikta perioda, ņemot vērā pieredzi saistībā ar minētās atkāpes īstenošanu un piemērošanu, Komisijai vajadzības gadījumā būtu jāiesniedz priekšlikumi tās nomainīšanai vai atcelšanai.

(12)

Dalībvalstu saistībām garantēt apdrošināšanas segumu vismaz attiecībā uz noteiktām minimālajām summām ir liela nozīme cietušo aizsardzības nodrošināšanā. Minimālās apdrošināšanas seguma summas par miesas bojājumiem būtu jāaprēķina tā, lai sniegtu pilnīgu un taisnīgu kompensāciju tiem cietušajiem, kas guvuši ļoti smagus miesas bojājumus, vienlaikus ņemot vērā tādu nelaimes gadījumu nelielo skaitu, kuros iesaistīti vairāki cietušie, un tādu nelaimes gadījumu nelielo skaitu, kuros vairāki cietušie gūst ļoti smagus miesas bojājumus viena un tā paša nelaimes gadījuma gaitā. Būtu jāparedz minimālā apdrošināšanas seguma summa par cietušo vai par prasījumu. Lai atvieglotu šo minimālo summu ieviešanu, būtu jānosaka piecu gadu pārejas periods. Tomēr būtu jāparedz īsāks termiņš nekā šis pārejas periods, kurā dalībvalstīm šīs summas būtu jāpalielina vismaz par pusi no attiecīgajiem līmeņiem.

(13)

Lai nodrošinātu to, ka minimālās apdrošināšanas seguma summas ar laiku nesarūk, ir jāparedz klauzula par periodisku pārskatīšanu, kā kritēriju izmantojot Eiropas patēriņa cenu indeksu (EPCI), kuru publicē Statistikas birojs, kā noteikts Padomes Regulā (EK) Nr. 2494/95 (1995. gada 23. oktobris) par saskaņotajiem patēriņa cenu indeksiem (9). Būtu jāparedz arī šādas pārskatīšanas procedūras noteikumi.

(14)

Jāparedz, lai iestāde garantē, ka cietušais nepaliks bez kompensācijas, ja transportlīdzeklis, kas izraisījis negadījumu, nav apdrošināts vai identificēts. Ir svarīgi nodrošināt, ka negadījumā cietušais varētu vispirms tieši vērsties minētajā iestādē. Dalībvalstīm tomēr būtu jādod iespēja piemērot dažus ierobežotus izņēmumus minētās iestādes kompensāciju izmaksāšanā un noteikt, ka kompensācijas par neidentificēta transportlīdzekļa radīto kaitējumu īpašumam var ierobežot vai neizmaksāt, ņemot vērā krāpšanas iespējamību.

(15)

Cietušo interesēs ir tas, lai konkrētās izņēmuma klauzulas attiektos tikai uz apdrošinātāja attiecībām ar negadījuma izraisītāju. Tomēr gadījumos, kad transportlīdzeklis ir nozagts vai iegūts vardarbīgi, dalībvalstis var noteikt, ka iepriekšminētā iestāde maksā kompensāciju.

(16)

Lai mazinātu minēto iestāžu finansiālo slogu, dalībvalstis var paredzēt noteiktus ierobežojumus gadījumiem, kad iestāde izmaksā kompensāciju par kaitējumu īpašumam, ko radījis nozagts vai vardarbīgi iegūts transportlīdzeklis.

(17)

Iespēju ierobežot vai nepieļaut kompensācijas izmaksu, kas pienākas cietušajiem, pamatojoties uz to, ka transportlīdzeklis nav identificēts, nevajadzētu piemērot, ja iestāde ir izmaksājusi kompensāciju par nozīmīgiem miesas bojājumiem jebkuram cietušajam, kas cietis tajā pašā negadījumā, kurā radīts kaitējums īpašumam. Dalībvalstis var paredzēt nekompensējamu daļu, kas nepārsniedz šajā direktīvā noteikto robežvērtību un par kuru var būt atbildīgs īpašuma kaitējuma cietušais. Nosacījumi, saskaņā ar kuriem miesas bojājumus uzskata par nozīmīgajiem, būtu jānosaka ar tās dalībvalsts tiesību aktiem vai administratīvām normām, kurā notika negadījums. Paredzot šos nosacījumus, dalībvalsts var ņemt vērā cita starpā to, vai saistībā ar miesas bojājumu bija nepieciešama uzturēšanās medicīnas iestādē.

(18)

Ja noticis negadījums, ko izraisījis neapdrošināts transportlīdzeklis, iestāde, kas sniedz kompensāciju cietušajiem negadījumos, kurus izraisījuši neapdrošināti vai neidentificēti transportlīdzekļi, labāk nekā cietušais var celt prasību pret atbildīgo personu. Tomēr būtu jāparedz, ka iestāde nevar prasīt cietušajam, kuram pienākas kompensācija, pierādīt, ka atbildīgā persona ir maksātnespējīga vai atsakās maksāt.

(19)

Ja rodas strīds starp iepriekšminēto iestādi un civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju par to, kuram būtu jāmaksā kompensācija negadījumā cietušajam, tad, lai novērstu to, ka kompensācijas izmaksa cietušajam aizkavējas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka viena no šīm pusēm līdz strīda atrisināšanai ir pirmām kārtām atbildīgā par kompensācijas izmaksu.

(20)

Ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām būtu jāgarantē līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā Kopienā negadījumi notikuši.

(21)

Apdrošināšanas ņēmēja, autovadītāja vai jebkuras citas atbilstīgas personas ģimenes locekļiem būtu jāsniedz tāda aizsardzība, kas katrā ziņā ir pielīdzināma trešās personas aizsardzībai attiecībā uz miesas bojājumiem.

(22)

Miesas bojājumi un kaitējums īpašumam, kas nodarīts gājējiem, riteņbraucējiem un citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, kas neizmanto mehāniskos transportlīdzekļus un parasti visbiežāk cieš negadījumos, būtu jāsedz ar negadījumā iesaistītā transportlīdzekļa obligāto apdrošināšanu, ja viņiem pienākas kompensācija atbilstīgi valsts civiltiesību aktiem. Šis noteikums neierobežo lēmumus par civiltiesisko atbildību vai kompensācijas lielumu par zaudējumiem konkrētā negadījumā atbilstīgi valsts tiesību aktiem.

(23)

Jebkura pasažiera, kas atrodas transportlīdzeklī, iekļaušana apdrošināšanas segumā ir liels spēkā esošo tiesību aktu sasniegums. Šis mērķis būtu apdraudēts, ja atbilstīgi valstu tiesību aktiem vai noteikumiem, kas iekļauti apdrošināšanas līgumā, apdrošināšanas segums neattiektos uz pasažieriem, ja viņi būtu zinājuši vai viņiem būtu vajadzējis zināt, ka transportlīdzekļa vadītājs negadījuma brīdī ir bijis alkohola vai citas apreibinošas vielas ietekmē. Parasti pasažieris nevar pareizi noteikt vadītāja reibuma pakāpi. Mērķi atturēt cilvēkus vadīt transportlīdzekli apreibinošu vielu ietekmē nevar panākt, samazinot apdrošināšanas segumu tiem pasažieriem, kas ir transportlīdzekļa negadījuma cietušie. Tas, ka uz šiem pasažieriem attiecas transportlīdzekļa obligātā apdrošināšana, neierobežo lēmumus par viņu atbildību, kas tiem, iespējams, būtu jāuzņemas atbilstīgi spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem, vai par kompensācijas lielumu par zaudējumiem konkrētā negadījumā.

(24)

Visām transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas polisēm vajadzētu būt derīgām visā Kopienas teritorijā.

(25)

Dažas apdrošināšanas sabiedrības iekļauj apdrošināšanas polisē noteikumus, kas nosaka, ka līgumu atceļ, ja transportlīdzeklis atrodas ārpus tās dalībvalsts, kurā tas reģistrēts, ilgāk par noteiktu laika posmu. Šāda prakse ir pretrunā ar šajā direktīvā noteiktajiem principiem, saskaņā ar kuriem obligātajai mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanai, ņemot par pamatu vienreizēju prēmiju, būtu jāattiecas uz visu Kopienas teritoriju. Tādēļ būtu jāprecizē, ka apdrošināšanas segums ir derīgs visā līguma darbības laikā neatkarīgi no tā, vai transportlīdzeklis atrodas citā dalībvalstī kādu noteiktu laika posmu, neskarot dalībvalstu tiesību aktos noteiktās saistības attiecībā uz transportlīdzekļu reģistrāciju.

(26)

Apdrošināto personu interesēs katrai apdrošināšanas polisei visās dalībvalstīs būtu jānodrošina apdrošinājuma vienreizēja prēmija, ko paredz valsts tiesību akti vai ko paredz tās dalībvalsts tiesību akti, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas, ja apdrošinājums ir lielāks.

(27)

Būtu jāveic pasākumi, lai atvieglotu apdrošināšanas seguma saņemšanu par transportlīdzekļiem, kas ievesti no vienas dalībvalsts otrā, pat ja transportlīdzeklis vēl nav reģistrēts galamērķa dalībvalstī. Būtu jāparedz iespēja piemērot pagaidu izņēmumu no vispārējā noteikuma, kas nosaka riska dalībvalsti. Trīsdesmit dienas pēc dienas, kurā transportlīdzeklis pircējam piegādāts, darīts pieejams vai nosūtīts, galamērķa dalībvalsts būtu jāuzskata par riska dalībvalsti.

(28)

Personai, kas vēlas noslēgt jaunu mehāniskā transportlīdzekļa apdrošināšanas līgumu ar citu apdrošinātāju, būtu jādod iespēja pamatot informāciju par negadījumiem un prasījumiem saskaņā ar veco līgumu. Apdrošinājuma ņēmējam būtu jābūt tiesībām jebkurā laikā pieprasīt ziņojumu par prasījumiem vai par to neesamību saistībā ar vienu vai vairākiem transportlīdzekļiem, uz kuriem attiecās apdrošināšanas līgums, vismaz pēdējo piecu gadu laika posmā, uz ko attiecās līgums. Apdrošināšanas sabiedrībai vai jebkurai struktūrai, ko dalībvalsts nozīmējusi obligātās apdrošināšanas sniegšanai vai šādu apstiprinājumu sagādei, šāds ziņojums būtu jāiesniedz apdrošinājuma ņēmējam piecpadsmit dienu laikā pēc pieprasījuma iesniegšanas.

(29)

Lai nodrošinātu mehānisko transportlīdzekļu negadījumos cietušo pienācīgu aizsardzību, dalībvalstīm būtu jāaizliedz apdrošināšanas sabiedrībām atsaukties uz nekompensējamu daļu pret cietušo personu.

(30)

Tiesības atsaukties uz apdrošināšanas līgumu un izvirzīt tiešu prasību pret apdrošināšanas sabiedrību ir ļoti nozīmīgs faktors jebkura transportlīdzekļa negadījuma cietušo aizsardzībai. Lai veicinātu efektīvu un ātru prasījumu nokārtošanu un lai pēc iespējas izvairītos no dārgiem juridiskiem procesiem, tiesības izvirzīt tiešu prasību pret apdrošināšanas sabiedrību, kas sedz atbildīgās personas civiltiesisko atbildību, būtu jāparedz jebkuros mehānisko transportlīdzekļu negadījumos cietušajiem.

(31)

Lai piedāvātu pietiekošu aizsardzību mehāniskā transportlīdzekļa negadījumā cietušajam, “pamatota piedāvājuma” procedūra būtu jāpiemēro visiem mehānisko transportlīdzekļu negadījumiem. Tā pati procedūra būtu jāpiemēro mutatis mutandis arī gadījumos, kad ar negadījumu saistītus prasījumus nokārto valsts apdrošinātāju apvienības.

(32)

Saskaņā ar 11. panta 2. punktu, skatītu saistībā ar 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu Padomes Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (10), cietušās puses var ierosināt tiesvedību pret civiltiesiskās atbildības apdrošinātāju tajā dalībvalstī, kurā ir to domicils.

(33)

Zaļo karšu biroju sistēma garantē ātru atlīdzības prasījumu nokārtošanu cietušās personas valstī, pat ja otra puse ir no citas Eiropas valsts.

(34)

Cietušajām personām, kas cietušas zaudējumus vai guvušas miesas bojājumus tādā transportlīdzekļa ceļu satiksmes negadījumā, uz kuru attiecas šī direktīva un kurš noticis valstī, kur viņas nedzīvo, būtu jābūt tiesībām iesniegt prasības pret atbildīgās personas apdrošināšanas sabiedrības iecelto atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi dalībvalstī, kur viņi dzīvo. Šis risinājums dotu iespēju personām, kas cietušas zaudējumus ārpus savas dzīvesvietas dalībvalsts, izmantot tām zināmas procedūras.

(35)

Sistēma, ka atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis ir cietušās personas dzīvesvietas dalībvalstī, neietekmē ne materiālo tiesību normas, kuras piemēro katrā atsevišķā gadījumā, ne jautājumu par jurisdikciju.

(36)

Personai, kas cietusi zaudējumus vai guvusi miesas bojājumus, tiešas prasījuma tiesības pret apdrošināšanas sabiedrību ir loģisks papildinājums minēto pārstāvju iecelšanai un uzlabo tiesisko stāvokli personām, kuras cietušas transportlīdzekļa ceļu satiksmes negadījumos ārpus minēto personu dzīvesvietas dalībvalsts.

(37)

Būtu jāparedz, ka dalībvalsts, kur apdrošināšanas sabiedrība ir licencēta, pieprasītu sabiedrībai iecelt pastāvīgus atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjus, kas dzīvo vai ir reģistrēti pārējās dalībvalstīs, uzdodot viņiem apkopot visu vajadzīgo informāciju, kura saistīta ar prasībām, kas rodas pēc šādiem negadījumiem, un piešķirot viņiem pietiekamas pilnvaras pārstāvēt apdrošināšanas sabiedrību, ietverot kompensāciju izmaksu. Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem vajadzētu būt piešķirtām pietiekamām pilnvarām pārstāvēt apdrošināšanas sabiedrību attiecībās ar personām, kas cietušas negadījumos, un pārstāvēt apdrošināšanas sabiedrību valsts iestādēs un vajadzības gadījumā tiesās, ciktāl tas atbilst starptautiskām privāttiesību normām par jurisdikcijas noteikšanu.

(38)

Atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvju darbības nav pietiekamas, lai piešķirtu jurisdikciju cietušas personas dzīvesvietas dalībvalsts tiesām, ja to neparedz starptautiskās privāttiesību normas par jurisdikcijas noteikšanu.

(39)

Vienam no nosacījumiem attiecībā uz to apdrošināšanas darbību sākšanu un veikšanu, kas pieder pie Padomes Pirmās direktīvas 73/239/EEK (1973. gada 24. jūlijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana (11), pielikuma A punktā norādītās 10. nozares, izņemot pārvadātāju atbildību, jābūt tādu pārstāvju norīkošanai, kuri atbild par prasību nokārtošanu. Tādēļ šis nosacījums būtu jāīsteno ar vienreizēju oficiālu atļauju, ko izsniedz iestādes dalībvalstī, kur atrodas apdrošināšanas sabiedrības galvenais birojs, kā norādīts Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīvas 92/49/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239/EEK un Direktīvu 88/357/EEK (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva) (12) II sadaļā. Šim nosacījumam būtu arī jāattiecas uz apdrošināšanas sabiedrībām, kam galvenais birojs nav Kopienā, kura tām ir piešķīrusi atļauju veikt apdrošināšanu Kopienas dalībvalstī.

(40)

Papildus tā nodrošināšanai, ka apdrošināšanas sabiedrībai ir pārstāvis valstī, kur cietusī persona dzīvo, ir lietderīgi garantēt cietušajai personai īpašas tiesības, lai prasība tiktu nokārtota nekavējoties. Tādēļ valsts tiesību aktos būtu jāiekļauj efektīvi un sistemātiski finansiāli vai līdzvērtīgi administratīvi sodi, ja apdrošināšanas sabiedrība vai tās pārstāvis nav izpildījis savas saistības pieņemamā laikā piedāvāt kompensāciju, piemēram, rīkojumi, kas apvienoti ar administratīvi uzliktiem sodiem, regulāri ziņojumi uzraudzības iestādēm, pārbaudes uz vietas, publikācijas valsts oficiālajā vēstnesī un presē, sabiedrības darbības apturēšana (aizliegums uz noteiktu laiku noslēgt jaunus līgumus), tāda uzraudzības iestāžu īpaša pārstāvja iecelšana, kurš atbild par uzraudzību, vai sabiedrība darbojas saskaņā ar tiesību aktiem apdrošināšanas jomā, apdrošināšanas atļaujas atcelšanu, sankciju piemērošanu direktoriem un administrācijai. Tam nevajadzētu ierobežot iespēju piemērot citus pasākumus – īpaši atbilstīgi tiesību aktiem par uzraudzību, – kurus var uzskatīt par lietderīgiem. Tomēr pastāv nosacījums, ka nevajadzētu būt nekādiem strīdiem par atbildību un radītiem zaudējumiem un ievainojumiem, lai pieņemamā laikā apdrošināšanas sabiedrība varētu veikt pamatoto piedāvājumu. Pamatotajam kompensācijas piedāvājumam būtu jābūt rakstiskam, un tajā būtu jānorāda pamatojums atbildības un zaudējumu novērtēšanai.

(41)

Papildus minētām sankcijām būtu lietderīgi noteikt, ka jāmaksā procenti par kompensācijas apjomu, ko cietušai personai piedāvājusi apdrošināšanas sabiedrība vai piespriedusi tiesa, ja piedāvājums nav sniegts noteiktajā termiņā. Ja dalībvalstīs ir noteikumi attiecībā uz kavējuma procentiem, šos noteikumus varētu īstenot, norādot tos.

(42)

Personām, kas cietušas zaudējumus vai guvušas miesas bojājumus transportlīdzekļa ceļu satiksmes negadījumos, dažreiz ir grūti noskaidrot tās apdrošināšanas sabiedrības nosaukumu, kura negadījumā iesaistītajam nodrošina transportlīdzekļu lietošanas civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu.

(43)

Šādu cietušo personu interesēs dalībvalstīs būtu jāizveido informācijas centri, lai nodrošinātu, ka šādu informāciju attiecībā uz negadījumu, kurā iesaistīts transportlīdzeklis, var iegūt nekavējoties. Tādiem informācijas centriem arī būtu jāsniedz cietušajām personām informācija par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem. Šādiem centriem būtu savstarpēji jāsadarbojas un ātri jāatbild uz citu dalībvalstu centru lūgumiem pēc informācijas par atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvjiem. Būtu lietderīgi, ka šie centri savāktu informāciju par faktisko apdrošināšanas seguma beigu dienu, bet ne par polises sākotnējā derīguma termiņa beigām, ja līguma darbību pagarina sakarā ar neanulēšanu.

(44)

Būtu jāparedz īpaši noteikumi transportlīdzekļiem (piemēram, valdības vai militāriem transportlīdzekļiem), kuri ir atbrīvoti no civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas.

(45)

Cietušajai personai var būt likumīgas intereses iegūt informāciju par transportlīdzekļa īpašnieku vai parasto braucēju, vai reģistrēto turētāju, piemēram, ja tā var iegūt kompensāciju tikai no šīm personām, jo transportlīdzeklis nav atbilstīgi apdrošināts vai zaudējumi pārsniedz apdrošinājuma summu, tad būtu jāsniedz arī šī informācija.

(46)

Sniedzamā informācija, piemēram, transportlīdzekļa īpašnieka vai parastā braucēja vārds un adrese un apdrošināšanas polises vai transportlīdzekļa valsts reģistrācijas numurs, satur personu datus, kas norādīti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (13). Datu apstrādei, ko pieprasa šī direktīva, valstī būtu jāveic pasākumi atbilstīgi Direktīvai 95/46/EK. Parasto braucēju vārds un adrese būtu jāpaziņo tikai tad, ja tas ir paredzēts valsts tiesību aktos.

(47)

Jāpieņem noteikumi par kompensācijas iestādēm, pie kurām cietusī persona var griezties, ja apdrošināšanas sabiedrība nav iecēlusi savu pārstāvi vai nepārprotami kavē atlīdzības prasību nokārtošanu, vai nav iespējams identificēt apdrošināšanas sabiedrību, lai garantētu, ka cietusī persona nepaliks bez kompensācijas, ja ir tiesības to saņemt. Kompensācijas iestādes iejaukšanās būtu jāparedz tikai retos gadījumos, ja apdrošināšanas sabiedrība nav izpildījusi savus pienākumus, neraugoties uz iespējamo sodu uzlikšanu.

(48)

Kompensācijas iestādei ir nozīme atlīdzības prasību nokārtošanā par jebkuriem cietušās personas zaudējumiem vai miesas bojājumiem tikai gadījumos, ko iespējams objektīvi konstatēt, un tādēļ kompensācijas iestādes darbība būtu jāierobežo ar pārbaudi, vai kompensācija ir piedāvāta atbilstīgi noteiktajiem termiņiem un procedūrām, bez apjoma novērtēšanas.

(49)

Juridiskajām personām, kam tiesību akti paredz pārņemt cietušās personas prasības pret personu, kura ir atbildīga par negadījumu, vai tās apdrošināšanas sabiedrību (piemēram, citas apdrošināšanas sabiedrības vai sociālā nodrošinājuma iestādes), nedrīkstētu būt tiesības iesniegt attiecīgo prasību kompensācijas iestādei.

(50)

Kompensācijas iestādei vajadzētu būt pārņemšanas tiesībām, ciktāl tā ir kompensējusi cietušai personai. Lai atvieglotu kompensācijas iestādes prasības pret apdrošināšanas sabiedrību piedziņu, ja tā nav iecēlusi savu pārstāvi vai nepārprotami kavē atlīdzības prasību nokārtošanu, iestādei, kas nodrošina kompensāciju cietušās personas valstī, automātiski vajadzētu būt arī tiesībām atlīdzināt, pārņemot cietušās personas tiesības attiecīgās iestādes daļā valstī, kur apdrošināšanas sabiedrība ir nodibināta. Šai iestādei, ņemot vērā atrašanās vietu, ir labākas iespējas iesniegt prasību pret apdrošināšanas sabiedrību.

(51)

Kaut gan dalībvalstis var noteikt, ka prasību pret kompensācijas iestādi var celt regresa kārtībā, cietušajai personai pirms savas prasības iesniegšanas kompensācijas iestādei tā nebūtu jāiesniedz personai, kas ir atbildīga par negadījumu. Šajā gadījumā cietusī persona būtu vismaz tādā pašā statusā, kā iesniedzot prasību pret garantijas fondu.

(52)

Šī sistēma var darboties, vienojoties kompensācijas iestādēm, ko izveidojušas vai apstiprinājušas dalībvalstis, kuras nosaka to funkcijas un pienākumus, kā arī atlīdzināšanas procedūras.

(53)

Ja nav iespējams identificēt transportlīdzekļa apdrošinātāju, būtu jāparedz, ka galīgais debitors attiecībā uz radītajiem zaudējumiem, kas jāmaksā cietušai personai, ir šim mērķim paredzētais garantijas fonds, kurš izvietots dalībvalstī, kur parasti atrodas neapdrošinātais transportlīdzeklis, kā lietošana ir izraisījusi negadījumu. Ja nav iespējams identificēt transportlīdzekli, būtu jāparedz, ka galīgais debitors ir šim mērķim paredzētais garantijas fonds, kurš izvietots dalībvalstī, kurā noticis negadījums.

(54)

Šī direktīva nedrīkstētu skart dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem I pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos un to piemērošanai,

1)

“transportlīdzeklis” ir jebkurš mehāniskais transportlīdzeklis, kas paredzēts braukšanai pa sauszemi un ko dzen uz priekšu mehāniskā enerģija, un kas nav sliežu transports, un jebkura piekabe, neatkarīgi no tā, vai tā ir piekabināta;

2)

“cietusī persona” ir ikviena persona, kam ir tiesības uz kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kurus izraisījis transportlīdzeklis;

3)

“valsts apdrošinātāju apvienība” ir profesionāla organizācija, kas izveidota saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Iekšzemes transporta komitejas Autotransporta apakškomitejas 1949. gada 25. janvārī pieņemto 5. ieteikumu un kas apvieno apdrošināšanas sabiedrības, kurām valstī ir atļauts veikt transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu;

4)

“teritorija, kur transportlīdzeklis parasti atrodas” ir:

5)

“zaļā karte” ir starptautiska apdrošināšanas apliecība, kas izdota valsts apdrošināšanas apvienības vārdā saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Iekšzemes transporta komitejas Autotransporta apakškomitejas 1949. gada 25. janvārī pieņemto 5. ieteikumu;

6)

“apdrošināšanas sabiedrība” ir sabiedrība, kas saņēmusi oficiālu atļauju saskaņā ar Direktīvas 73/239/EEK 6. pantu vai 23. panta 2. punktu;

7)

“iestāde” ir apdrošināšanas sabiedrības galvenais birojs, pārstāvniecība vai filiāle saskaņā ar Padomes Otrās direktīvas 88/357/EEK (1988. gada 22. jūnijs) par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai (14) 2. panta c) punktu.

a)

pēc tam, kad ir noslēgts nolīgums starp valstu apdrošināšanas apvienībām ar noteikumiem, ar kādiem katra valsts apvienība saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem par obligāto apdrošināšanu garantē prasījumu nokārtošanu attiecībā uz negadījumiem, ko tās valsts teritorijā izraisījuši transportlīdzekļi, kuri parasti atrodas citas dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi no tā, vai šie transportlīdzekļi ir apdrošināti;

b)

Komisijas noteiktajā dienā pēc tam, kad ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm ir noskaidrots, ka minētais līgums ir noslēgts;

c)

līguma spēkā esamības laikā.

a)

jebkuriem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, kas izraisīti citu dalībvalstu teritorijā, saskaņā ar šo valstu tiesību aktiem;

b)

jebkuriem zaudējumiem vai miesas bojājumiem, ko guvuši dalībvalstu pilsoņi tiešā braucienā starp divām teritorijām, kurās ir spēkā līgums, ja par šķērsoto teritoriju neatbild valsts apdrošinātāju apvienība; šajā gadījumā uz zaudējumiem vai miesas bojājumiem attiecas spēkā esošie noteikumi par obligāto apdrošināšanu dalībvalstī, kuras teritorijā transportlīdzeklis parasti atrodas.

a)

par teritoriju, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas, un tā reģistrācijas numura zīmi, ja tāda ir;

b)

ciktāl iespējams, par tiem datiem, kas attiecas uz transportlīdzekļa apdrošināšanu un parasti norādīti transportlīdzekļa īpašnieka vai tiesīgā lietotāja zaļajā kartē, un tādā apjomā, kādā šie dati noteikti dalībvalstī, kuras teritorijā transportlīdzeklis parasti atrodas.

a)

ja nodarīti miesas bojājumi – minimālā apdrošināšanas seguma summa EUR 1 000 000 katram cietušajam vai EUR 5 000 000 par prasījumu neatkarīgi no cietušo skaita;

b)

ja nodarīti zaudējumi īpašumam – EUR 1 000 000 par prasījumu neatkarīgi no cietušo skaita.

a)

personām, kam nav tiešu vai netiešu atļauju;

b)

personām, kam nav attiecīgā transportlīdzekļa vadītāja apliecības;

c)

personām, kuras ir pārkāpušas obligātās tehniskās prasības attiecībā uz attiecīgā transportlīdzekļa stāvokli un drošību.

a)

balstoties uz vienreizēju prēmiju, visā līguma darbības laikā attiecas uz visu Kopienas teritoriju, tostarp jebkurā laika posmā līguma darbības laikā, kad transportlīdzeklis atrodas citās dalībvalstīs; un

b)

ņemot par pamatu to pašu vienreizējo prēmiju, visās dalībvalstīs nodrošina apdrošinājumu, ko paredz valsts tiesību akti vai ko paredz tās dalībvalsts tiesību akti, kurā transportlīdzeklis parasti atrodas, ja šis apdrošinājums ir lielāks.

a)

kas apdrošināts dalībvalstī, kura nav cietušās personas dzīvesvietas valsts; un

b)

parasti atrodas dalībvalstī, kura nav cietušās personas dzīvesvietas valsts.

a)

tās personas, kura ir izraisījusi negadījumu, apdrošināšanas sabiedrībai vai tās atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim piedāvāt pamatotu kompensāciju gadījumos, kad atbildība nav apstrīdama un radīto zaudējumu apmērs ir noteikts; vai

b)

apdrošināšanas sabiedrībai, kurai kompensācijas prasība adresēta, vai tās atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim sniegt pamatotu atbildi par prasības punktiem, ja atbildību noraida vai tā nav bijusi skaidri noteikta, vai radīto zaudējumu apmērs nav pilnībā noteikts.

a)

reģistru, kurā ietverta šāda informācija:

b)

vai par minētās informācijas apkopošanas un izplatīšanas saskaņošanu; un

c)

par palīdzību pilnvarotām personām apzināt informāciju, kura minēta a) apakšpunkta i) līdz v) punktā.

a)

apdrošināšanas sabiedrības nosaukumu un adresi;

b)

apdrošināšanu polises numuru un

c)

apdrošināšanas sabiedrības atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvja cietušās personas dzīvesvietas valstī vārdu un adresi.

a)

apdrošināšanas sabiedrības vai

b)

transportlīdzekļu reģistrācijas iestādes.

a)

ja triju mēnešu laikā pēc dienas, kad cietusī persona ir iesniegusi kompensācijas prasību tā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrībai, kura lietošana ir izraisījusi negadījumu, vai tās atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvim, apdrošināšanas sabiedrība vai atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvis nav snieguši pamatotu atbildi par prasības punktiem; vai

b)

ja apdrošināšanas sabiedrība nav iecēlusi atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi cietušās personas dzīvesvietas dalībvalstī saskaņā ar 20. panta 1. punktu; šajā gadījumā cietušās personas var nesniegt prasību kompensācijas iestādei, ja tās ir iesniegušas kompensācijas prasību tieši tā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrībai, kura lietošana ir izraisījusi negadījumu, un ir saņēmušas pamatotu atbildi triju mēnešu laikā pēc prasības iesniegšanas.

a)

tā transportlīdzekļa apdrošināšanas sabiedrību, kura lietošana ir izraisījusi negadījumu vai atlīdzības prasību administrēšanas pārstāvi;

b)

kompensācijas iestādi tās apdrošināšanas sabiedrības iestādes dalībvalstī, kura izsniegusi polisi;

c)

ja zināms, tad personu, kas izraisījusi negadījumu,

a)

pēc tam, kad starp dalībvalstu izveidotām vai apstiprinātām kompensācijas iestādēm ir noslēgta vienošanās par to funkcijām un pienākumiem, kā arī par atlīdzināšanas procedūrām;

b)

Komisijas noteiktajā dienā pēc tam, kad ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm ir noskaidrots, ka minētais līgumu ir noslēgts.

a)

ja nevar identificēt apdrošināšanas sabiedrību: pret garantijas fondu dalībvalstī, kur transportlīdzeklis parasti atrodas;

b)

ja nav identificēts transportlīdzeklis: pret garantijas fondu dalībvalstī, kur noticis negadījums;

c)

trešās valsts transportlīdzekļa gadījumā: pret garantijas fondu dalībvalstī, kur noticis negadījums.