Lieta C-553/07

College van burgemeester en wethouders van Rotterdam

pret

M. E. E. Rijkeboer

(Raad van State lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi — Direktīva 95/46/EK — Privātās dzīves aizsardzība — Datu dzēšana — Tiesības piekļūt datiem un informācijai par datu saņēmējiem — Termiņš piekļuves tiesību izmantošanai”

Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera [Damaso Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumi, sniegti 2008. gada 22. decembrī   I ‐ 3891

Tiesas (trešā palāta) 2009. gada 7. maija spriedums   I ‐ 3919

Sprieduma kopsavilkums

Tiesību aktu tuvināšana – Fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi – Direktīva 95/46

(Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46 12. panta a) punkts)

Direktīvas 95/46 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 1. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nozīmē, ka attiecīgajai personai ir jābūt iespējai pārliecināties, ka tās personas dati ir apstrādāti pareizi un likumīgi, proti, it īpaši, ka tās pamatdati ir pareizi un ka tie ir izpausti likumīgiem saņēmējiem. Kā ir minēts direktīvas preambulas četrdesmit pirmajā apsvērumā, lai varētu veikt vajadzīgās pārbaudes, attiecīgajai personai ir jābūt tiesībām iepazīties ar datiem, kas uz to attiecas un kas tiek apstrādāti.

Direktīvas 95/46 12. panta a) punktā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt tiesības iepazīties ar informāciju par datu saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām, kā arī izpaustās informācijas saturu ne tikai saistībā ar tagadni, bet arī pagātni. Dalībvalstīm ir jānosaka šīs informācijas glabāšanas termiņš, kā arī atbilstošas iespējas iepazīties ar šo informāciju, kas veido taisnīgu līdzsvaru starp attiecīgās personas interesēm aizsargāt privāto dzīvi, it īpaši ar Direktīvā 95/46 paredzētajām tiesībām iebilst un celt prasību tiesā, no vienas puses, un slogu, ko pienākums saglabāt šo informāciju rada datu apstrādātājam, no otras puses.

Tiesiskais regulējums, kurā ir paredzēts, ka informācija par datu saņēmējiem vai saņēmēju kategorijām un izpausto datu saturu ir saglabājama tikai vienu gadu, un tādējādi tiek ierobežota iespēja iepazīties ar šo informāciju, kaut gan pamatdati tiek saglabāti daudz ilgāk, nenodrošina taisnīgu līdzsvaru starp attiecīgajām interesēm un pienākumu, ja vien netiek pierādīts, ka šīs informācijas ilgāka glabāšana datu apstrādātājam var radīt pārlieku slogu. Vajadzīgās pārbaudes ir jāveic valsts tiesai.

(sal. ar 49. un 70. punktu un rezolutīvo daļu)