Lieta C‑448/23

Eiropas Komisija

pret

Polijas Republiku

Tiesas (virspalāta) 2025. gada 18. decembra spriedums

Valsts pienākumu neizpilde – LES 2. pants – LES 4. panta 3. punkts – LES 19. panta 1. punkta otrā daļa – Tiesiskums – Efektīva tiesību aizsardzība tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības – Savienības tiesību autonomijas, pārākuma, efektivitātes un vienveidīgas piemērošanas principi – Tiesas judikatūras saistošā spēka princips – Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa, Polija) spriedumi – Tiesas spriedumi un pagaidu pasākumi atbilstoši LESD 279. pantam, kuri ir saistīti ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu – Apstāklis, ka Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) šos spriedumus un pagaidu pasākumus ir noraidījusi kā ultra vires esošus – Valsts konstitucionālā identitāte – Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) izteikts aizliegums visiem valsts varas orgāniem piemērot LES 2. pantu un 19. panta 1. punkta otro daļu – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa – Prasība par neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu – Nelikumīgs Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) sastāvs

1. Dalībvalstis – Pienākumi – Pienākumu neizpilde – Atbildība – Tvērums – Konstitucionālās tiesas judikatūra

   (LESD 258. pants)

   (skat. 100. un 101. punktu)

2. Dalībvalstis – Pienākumi – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu izveide – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Savienības tiesību pārākums un tieša iedarbība – Valstu tiesu pienākumi – Pienākums pēc savas ierosmes nepiemērot nekādu valsts tiesisko regulējumu vai praksi, kas ir šķērslis tieši iedarbīgas Savienības tiesību normas pilnīgai efektivitātei

   (LES 19. panta 1. punkta otrā daļa)

   (skat. 113.–117. punktu)

3. Dalībvalstis – Pienākumi – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu izveide – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Tiesības uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu – Savienības tiesību pārākums un tieša iedarbība – Konstitucionālās tiesas nolēmumi, kuri liedz valsts tiesām piemērot Savienības tiesības, kā tās ir interpretējusi Tiesa – Nepieļaujamība

   (LES 19. panta 1. punkta otrā daļa)

   (skat. 121.–125. punktu)

4. Dalībvalstis – Pienākumi – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu izveide – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Tiesiskuma respektēšana – Konstitucionālās tiesas judikatūra, ar ko atteikts atzīt Tiesas noteiktus pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir saglabāt efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā tiesā – Acīmredzama Tiesas kompetences neievērošana – Nepieļaujamība

   (LES 19. panta 1. punkta otrā daļa; LESD 279. pants)

   (skat. 130.–133. un 138.–141. punktu)

5. Dalībvalstis – Pienākumi – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu izveide – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Savienības tiesību pārākums un tieša iedarbība – Tiesiskuma respektēšana – Konstitucionālās tiesas judikatūra, ar ko noraidīts Savienības tiesību pārākums pār valsts konstitucionālajām normām – Nepieņemamība – Dalībvalsts nacionālās identitātes jēdziens – Šā jēdziena aizskārums Eiropas Savienības principu un vērtību ievērošanas dēļ – Neesība

   (LES 19. panta 1. punkta otrā daļa; LESD 279. pants)

   (skat. 178.–186. un 191.–195. punktu)

6. Dalībvalstis – Pienākumi – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu izveide – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Savienības tiesību pārākums un tiešā iedarbība – Tiesas judikatūras saistošā spēka princips – Valsts tiesu pienākumi – Konstitucionālās tiesas judikatūra, ar kuru vienpusēji un galīgi lemts par Savienībai piešķirto kompetenču apmēru – Nepieņemamība – Judikatūra, ar ko liegts ievērot Tiesas nolēmumus un visiem valsts varas orgāniem piemērot Savienības tiesības, kā tās ir interpretējusi Tiesa – Nepieņemamība – Dalībvalsts nacionālās identitātes jēdziens – Šā jēdziena aizskārums Tiesas sniegtās Savienības tiesību interpretācijas dēļ – Neesība

   (LES 4. panta 1. un 2. punkts, 5. panta 2. punkts, 13. panta 2. punkts un 19. panta 1. punkta otrā daļa; LESD 267. un 344. pants)

   (skat. 203.–214. un 218.–233. punktu)

7. Dalībvalstis – Pienākumi – Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā nodrošināšanai nepieciešamo tiesību aizsardzības līdzekļu izveide – Tiesnešu neatkarības principa ievērošana – Tiesības uz neatkarīgu un objektīvu, tiesību aktos noteiktu tiesu – Konstitucionālās tiesas tiesnešu un priekšsēdētāja iecelšana, kas notikusi, acīmredzami pārkāpjot tiesu sistēmu reglamentējošos pamatnoteikumus – Iecelšanas amatā nosacījumi, kas tiesību subjektiem radījuši pamatotas šaubas par šo personu neatkarību un objektivitāti – Nelikumīgs šīs tiesas sastāvs –Nepieļaujamība

   (LES 19. panta 1. punkta otrā daļa; LESD 258. pants)

   (skat. 273.–276., 279.–281., 287.–291., 293. un 294. punktu)

Rezumējums

Pirmo reizi izskatot tādu prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, kas attiecas uz diviem valsts konstitucionālās tiesas spriedumiem, kuros konstatēta vairāku Eiropas Savienības konstitucionālās sistēmas normu un principu nesaderība ar valsts konstitūciju, Tiesa virspalātas sastāvā apmierina Komisijas pret Poliju celto prasību. Pirmkārt, tā citastarp vēlreiz apstiprina Savienības tiesību pārākuma, autonomijas un efektivitātes principu, kā arī Tiesas judikatūras saistošā spēka principa tvērumu. Otrkārt, tā lemj par Konstitucionālās tiesas locekļu prettiesiskas iecelšanas sekām attiecībā uz tās kā “neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas” statusu LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē.

2015. gada oktobrī Sejm (Parlamenta apakšpalāta) septītais sasaukums Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) tiesnešu amatos ievēlēja piecas personas. Trim no šīm personām bija jāaizstāj tiesneši, kuru pilnvaru termiņš beidzās 2015. gada 6. novembrī, un abiem pārējiem – tiesneši, kuru pilnvaru termiņš beidzās 2015. gada decembrī. Mēnesi vēlāk, pēc 2015. gada 25. oktobrī notikušajām Parlamenta vēlēšanām, Parlamenta apakšpalātas astotais sasaukums pieņēma piecas rezolūcijas, kurās tika konstatēts, ka šai tiesnešu ievēlēšanai nav tiesisku seku, un pēc tam 2015. gada decembrī šajos amatos ievēlēja piecas citas personas. Trim no šīm personām, proti, H.C., L.M. un M.M., bija jāaizstāj tiesneši, kuru pilnvaru termiņš beidzās 2015. gada 6. novembrī, un divām no šīm personām – tiesneši, kuru pilnvaru termiņš beidzās 2015. gada decembrī. Pēc tam šīs piecas personas deva zvērestu Polijas Republikas prezidentam. Tomēr toreizējais Konstitucionālās tiesas priekšsēdētājs liedza četriem zvērestu devušajiem tiesnešiem sākt amata pilnvaru pildīšanu līdz brīdim, kad tiks noskaidrots jautājums, vai Parlamenta apakšpalāta viņus ir ievēlējusi spēkā esošā veidā.

Šajā kontekstā Konstitucionālā tiesa pasludināja divus spriedumus ( 1 ), kuros tā būtībā atzina, ka triju tiesnešu ievēlēšana Parlamenta apakšpalātas septītajā sasaukumā, lai aizstātu tiesnešus, kuru pilnvaru termiņam bija jābeidzas 2015. gada 6. novembrī, ir spēkā, bet šim Parlamenta apakšpalātas sasaukumam nebija tiesību ievēlēt abus tiesnešus, kuriem jāaizstāj tie tiesneši, kuru pilnvaru termiņš beidzās 2015. gada decembrī, proti, jaunā sasaukuma laikā. Minētā tiesa arī uzsvēra, ka Polijas Republikas prezidentam jāpieņem triju 2015. gada oktobrī ievēlēto tiesnešu zvērests un viņam šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības.

Tomēr, neraugoties uz šiem lēmumiem, neviena no trim 2015. gada oktobrī ievēlētajām personām nenodeva zvērestu Polijas Republikas prezidentam un nesāka pildīt amata pilnvaras šajā tiesā.

Pēc tam 2016. gada 20. decembrī tiesnese J.P., kura tolaik pildīja Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja pienākumus, atļāva H.C., L.M. un M.M. piedalīties lietu iztiesāšanā šajā tiesā.

Šajā datumā viņa sasauca minētās tiesas tiesnešu kopsapulci, kurai bija jānorisinās tajā pašā dienā, lai izvēlētu kandidātus Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja amatam un virzītu tos Republikas prezidentam.

No četrpadsmit tiesnešiem, kuri piedalījās kopsapulcē, tikai seši tiesneši, tajā skaitā H.C., L.M. un M.M., piekrita piedalīties balsošanā par kandidātiem minētās tiesas priekšsēdētāja amatam. Polijas Republikas prezidentam pēc tam tika virzīti divi kandidāti: tiesnese J.P., kura bija saņēmusi piecas balsis, un tiesnesis M.M., kurš bija saņēmis vienu balsi. Nākamajā dienā Polijas Republikas prezidents Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja amatā iecēla J.P.

Konstitucionālā tiesa attiecīgi 2021. gada 14. jūlijā ( 2 ) un 2021. gada 7. oktobrī ( 3 ) pasludināja divus spriedumus par Tiesas judikatūras neatbilstību Polijas Konstitūcijai ( 4 ) – tie citastarp attiecās uz judikatūru par LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto pienākumu nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (turpmāk tekstā – “strīdīgie spriedumi”).

Uzskatīdama, ka Konstitucionālās tiesas spriedumu dēļ Polija nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus ( 5 ), Eiropas Komisija, pamatojoties uz LESD 258. pantu, cēla Tiesā prasību sakarā ar pienākumu neizpildi ( 6 ).

Tiesas vērtējums

Iesākumā Tiesa atgādina, ka dalībvalsts pienākumu neizpilde atbilstoši LESD 258. pantam var tikt konstatēta, lai arī kāda būtu šīs valsts iestāde, kuras darbība vai bezdarbība ir pienākumu neizpildes pamatā – tostarp tad, kad dalībvalsts konstitucionālās tiesas judikatūra var tikt uzskatīta par šīs dalībvalsts no Savienības tiesībām izrietošo pienākumu neizpildi.

Par pirmo iebildumu

Pirmām kārtām, attiecībā uz apgalvoto LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un 2021. gada 7. oktobra sprieduma nesaderību – Tiesa atgādina, ka šajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kas tiesību subjektiem nodrošina tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Viena no prasībām, kas valsts tiesām jāizpilda, ir to neatkarība un objektivitāte, – ar to ir konkretizēta LES 2. pantā nostiprinātā tiesiskuma pamatvērtība, kura jāievēro gan Savienībai, gan dalībvalstīm.

Šo prasību konkretizēšana ir Tiesas ziņā, pildot tai ar LES 19. panta 1. punkta pirmo daļu uzticēto uzdevumu, kura ietvaros tai ir jānodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā.

Šajā ziņā Tiesa norāda, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm uzlikts skaidrs un precīzs beznosacījuma pienākums sasniegt noteiktu rezultātu, kura tiešā iedarbība saskaņā ar Savienības tiesību pārākuma principu nozīmē, ka ir jāatstāj bez piemērošanas tāda valsts tiesību norma, judikatūra vai prakse, kas ir pretrunā šim pantam.

Tādējādi prasībām, kas izriet no paša Savienības tiesību rakstura, neatbilst neviena tāda valsts tiesību sistēmas norma vai prakse, kuras dēļ samazinātos Savienības tiesību efektivitāte, ja kompetentajai tiesai tiktu liegtas pilnvaras šo tiesību piemērošanas brīdī darīt visu nepieciešamo, lai netiktu piemērotas tādas valsts tiesību normas, kas varētu radīt šķērsli tieši piemērojamu Savienības tiesību normu pilnīgai efektivitātei.

Tiesas ieskatā Konstitucionālās tiesas 2021. gada 7. oktobra spriedumā sniegtā Polijas Konstitūcijas interpretācija nepieļauj, ka prasības, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas – kā Tiesa to interpretējusi savā judikatūrā ( 7 )–, varētu radīt sekas Polijā un nodrošināt šīs tiesību normas pilnīgu efektivitāti.

Pirmkārt, Konstitucionālā tiesa ar šo spriedumu noraida sekas, kuras attiecībā uz valsts tiesām izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas – kā to ir interpretējusi Tiesa – piemērošanas, vispārīgi izslēdzot šo tiesu kompetenci pārbaudīt to KRS rezolūciju tiesiskumu, ar kurām tiek ierosināts iecelt kandidātus tiesnešu amatos. Otrkārt, minētā tiesa noraidīja valsts tiesu pilnvaras pārbaudīt tiesnešu iecelšanas procedūru, tostarp iecelšanas aktu, likumību, lemt par tiesneša iecelšanas procesa trūkumiem un līdz ar to – atzīt šādā procedūrā iecelta tiesneša pieņemtu nolēmumu par spēkā neesošu, ja šādas sekas ir nepieciešamas attiecīgajā procesuālajā situācijā. Tiesa norāda, ka valsts tiesai pēc definīcijas nevar aizliegt pildīt tai ar Līgumiem uzticētos uzdevumus un ievērot tai Līgumos noteiktos pienākumus, īstenojot tādu tiesību normu kā LES 19. panta 1. punkta otrā daļa.

Visbeidzot, Tiesa secina – ciktāl 2021. gada 7. oktobra spriedums liedz Polijas tiesām piemērot LES 19. panta 1. punkta otro daļu, kā to ir interpretējusi Tiesa, un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas attiecīgo tiesību subjektu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, šis spriedums ir acīmredzami nesaderīgs ar prasībām, kuras izriet no šīs tiesību normas, kā to interpretējusi Tiesa atbilstoši savai ekskluzīvajai kompetencei sniegt galīgu un saistošu Savienības tiesību interpretāciju.

Otrām kārtām, attiecībā uz apgalvoto LES 19. panta 1. punkta otrās daļas un 2021. gada 14. jūlija sprieduma nesaderību – Tiesa norāda, ka LESD 279. pantā tai ir piešķirta kompetence noteikt visus pagaidu pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu pieņemamā galīgā lēmuma pilnīgu efektivitāti un izvairītos no nepilnībām Tiesas nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā, kā arī lai nodrošinātu Savienības tiesību efektīvu piemērošanu. Tādēļ Tiesa attiecībā uz valsts tiesību normām, kas reglamentē tieslietu organizāciju, var noteikt pagaidu pasākumu, ar kuriem likts apturēt minēto tiesību normu piemērošanu. Šis mehānisms tiktu apdraudēts, ja valsts tiesību norma varētu liegt atzīt Tiesas noteikto pagaidu pasākumu saistošo spēku un tādējādi liegt valsts tiesai, kas izskata ar Savienības tiesībām saistītu strīdu, īstenot šos pagaidu pasākumus.

Šajā lietā rīkojumā Komisija/Polija ( 8 ) noteikto pagaidu pasākumu mērķis bija nodrošināt tā galīgā sprieduma pilnīgu efektivitāti, kas tiks pasludināts tiesvedībā sakarā ar pienākumu neizpildi, kuru Komisija bija uzsākusi pret Poliju, lai ļautu izvairīties no nepilnībām Tiesas saskaņā ar LES 19. panta 1. punkta otro daļu nodrošinātajā tiesiskajā aizsardzībā.

Tomēr Konstitucionālā tiesa 2021. gada 14. jūlija spriedumā nosprieda, ka šie pagaidu pasākumi ir noteikti ultra vires, jo Savienībai neesot pilnvaru lemt nedz par Polijas tiesu organizāciju un kompetenci, nedz par tiesvedību šajās tiesās. Saskaņā ar minēto spriedumu šie pasākumi nav saderīgi ar Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) spriedumu erga omnes saistošo un galīgo raksturu, kas izriet no Polijas Konstitūcijas 190. panta 1. punkta. Tādējādi, pieņemot šo nolēmumu, Konstitucionālā tiesa, pirmkārt, apšaubīja pašu principu, ka Polijas Republikai jāievēro pienākumi, kas tieslietu organizācijas jomā izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, un, otrkārt, acīmredzami pārkāpjot Tiesas kompetenci, vispārēji atteicās atzīt tās noteiktos pagaidu pasākumus, kuru mērķis ir Polijā saglabāt LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību neatkarīgā tiesā.

Šādos apstākļos Tiesa konstatē, ka, ņemot vērā Polijas Konstitūcijas interpretāciju, ko Konstitucionālā tiesa sniegusi 2021. gada 14. jūlija spriedumā un 2021. gada 7. oktobra spriedumā, Polija nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

Par otro iebildumu

Pirmām kārtām, attiecībā uz Savienības tiesību autonomijas, pārākuma, efektivitātes un vienveidīgas piemērošanas principu pārkāpumu Tiesa atgādina, ka Savienības tiesību sistēmai ir pašai savs konstitucionālais ietvars un pamatprincipi – no šīm būtiskajām iezīmēm ir izveidojies strukturēts principu, tiesību normu un savstarpēji atkarīgu tiesisko attiecību tīkls, kas savstarpēji saista pašu Savienību un tās dalībvalstis, kā arī dalībvalstis savā starpā.

Attiecībā uz Savienības tiesību pārākuma principu Tiesa atgādina, ka tas visām dalībvalstu iestādēm uzliek pienākumu nodrošināt dažādo Savienības tiesību normu pilnīgu iedarbību. Tāpēc tas, ka dalībvalsts atsaucas uz valsts tiesību normām, pat ja tās ir konstitucionāla līmeņa normas, nedrīkst apdraudēt Savienības tiesību vienotību un efektivitāti.

Tiesa uzsver, ka LES 4. panta 2. punktā prasītā dalībvalstu vienlīdzības saistībā ar Līgumiem respektēšana ir iespējama tikai tad, ja dalībvalstīm atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam nav iespējams pār Savienības tiesību sistēmu likt prevalēt vēlāk pieņemtam vienpusējam pasākumam, lai arī kāds tas būtu. Tāpat šajā pašā kontekstā Tiesa norāda, ka Savienības tiesību vienveidīga piemērošana ir Savienības tiesību sistēmas pamatprasība. Šāda prasība ir neatraujama no tiesiskas kopienas pašas pastāvēšanas un nepieciešama, lai nodrošinātu, ka tiek respektēta dalībvalstu vienlīdzība saistībā ar Līgumiem.

Turklāt Tiesa atgādina, ka Savienība apvieno valstis, kuras ir brīvi un brīvprātīgi atzinušas vairākas kopīgas vērtības, un to ievērošana un veicināšana ir dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās pamatpremisa. Šo vērtību – kas konkretizētas principos, kuri ietver dalībvalstīm juridiski saistošus pienākumus, – ievērošanu nevar reducēt līdz pienākumam, kurš kandidātvalstij jāpilda, lai pievienotos Savienībai, un no kura tā pēc pievienošanās varētu atbrīvoties.

Lai arī – kā izriet no LES 4. panta 2. punkta – Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, un tādējādi šīm valstīm ir zināma rīcības brīvība, lai nodrošinātu tiesiskuma principu īstenošanu, no tā nekādi neizriet, ka šis pienākums sasniegt rezultātu dažādās dalībvalstīs varētu atšķirties. Proti, lai gan katrai dalībvalstij ir sava nacionālā identitāte, ko Savienība respektē, visas dalībvalstis atzīst “tiesiskuma” jēdzienu, kas tām ir kopīgs kā to pašu konstitucionālajām tradīcijām kopīga vērtība un ko tās ir apņēmušās nepārtraukti ievērot. Līdz ar to dalībvalstīm jāievēro, pirmkārt, tiesu neatkarības prasība, kas izriet no LES 2. panta un 19. panta 1. punkta otrās daļas, un, otrkārt, Savienības tiesību pārākuma princips, kā arī pienākums atturēties no tādu pasākumu veikšanas, kuri ir pretrunā Savienības tiesību sistēmas autonomijai.

Turklāt, ratificējot Pievienošanās aktu, Polija ir akceptējusi pašu koncepciju par Savienību kā dalībvalstīm kopēju tiesību sistēmu, un ir pievienojusies šai tiesību sistēmai, kas tostarp ir balstīta uz LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā ietverto lojālas sadarbības principu.

Attiecībā uz Konstitucionālās tiesas spriedumos paustajiem apgalvojumiem, ka, pirmkārt, LES 2. pants un 19. panta 1. punkta otrā daļa un, otrkārt, LES 4. panta 3. punkts un LESD 279. pants, kā tos ir interpretējusi Tiesa, ir pretrunā dažādiem Polijas Konstitūcijā nostiprinātajiem principiem un apdraud Polijas konstitucionālo identitāti, Tiesa nospriež, ka prasības, kas izriet no tādu vērtību un principu ievērošanas kā tiesiskums, efektīva tiesību aizsardzība tiesā un tiesu varas neatkarība, nevar ietekmēt dalībvalsts nacionālo identitāti LES 4. panta 2. punkta izpratnē. Līdz ar to nupat minētā tiesību norma, tāpat kā LES 4. panta 3. punkts un LESD 279. pants, nevar atbrīvot dalībvalstis no šo prasību ievērošanas.

Otrām kārtām, attiecībā uz Tiesas judikatūras saistošā spēka principa pārkāpumu Tiesa norāda, ka Polijas ( 9 ) pienākumi attiecas arī uz noteikumiem, kas reglamentē Savienības tiesu sistēmu, un tātad – no Līgumiem izrietošo tiesas spriešanas kompetenču sadalījumu starp Tiesu un valstu tiesām.

Šajā aspektā Tiesa norāda, ka saskaņā ar LESD 267. panta pirmo daļu tikai Tiesas ziņā ir lemt par Savienības tiesību aktu spēkā esību un sniegt galīgu un saistošu Savienības tiesību interpretāciju. Šā panta trešajā daļā tām valsts tiesām, kuru nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, uzliktā pienākuma uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus mērķis tostarp ir novērst, ka kādā dalībvalstī izveidojas ar Savienības tiesību normām nesaderīga valsts judikatūra, un tādējādi minētais pienākums ir šīs Tiesas ekskluzīvās kompetences loģiskās sekas. Šis princips tostarp ir ietverts LESD 344. pantā, atbilstoši kuram, risinot domstarpības, kas saistītas ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai tādas domstarpību izšķiršanas metodes, kādas paredz Līgumi.

Tiesa arī uzsver, ka LES 4. panta 1. punktā, 5. panta 2. punktā, kā arī 13. panta 2. punkta pirmajā teikumā ietvertie noteikumi un principi neļauj valsts tiesām vienpusēji un galīgi lemt nedz par Savienībai piešķirto kompetenču apjomu, nedz par šo kompetenču robežu ievērošanu. Proti, lai gan Savienības kompetenču apjoma konstatēšana, tāpat kā šo kompetenču robežu ievērošanas kontrole, obligāti ietver Līgumu noteikumu interpretāciju, vienīgi Tiesas kompetencē ir sniegt šādu tiesību normu galīgu un saistošu interpretāciju – tāpat kā tas ir visu pārējo Savienības tiesību normu gadījumā.

Turklāt iespēja valsts tiesām lemt par Savienībai piešķirtās kompetences apmēru nebūtu arī salāgojama ar nepieciešamību nodrošināt ar Līgumiem izveidotās sistēmas tiesību aizsardzībai tiesā saskaņotību. Protams, kompetentajām valsts tiesām ir jāinterpretē savas dalībvalsts konstitūcija un jākonstatē iespējamās robežas, ko šī konstitūcija novelk attiecībā uz šīs dalībvalsts pievienošanos Savienībai. Tomēr no dienas, kad dalībvalsts ir pievienojusies Savienībai, šai valstij bez jebkādām atkāpēm – izņemot tās, kuras eventuāli paredzētas Pievienošanās aktā, – ir saistošas visas primāro tiesību normas, kā arī tiesību akti, kurus Savienības iestādes pieņēmušas pirms pievienošanās, – atbilstoši Tiesas sniegtajai to interpretācijai.

Līdz ar to – gadījumā, kad valsts tiesa savas kompetences ietvaros šaubās par Savienības kompetences apjomu konkrētā jomā vai par Savienības tiesību akta spēkā esību tāpēc, ka tas pārsniedz Savienības kompetences sfēru, vai arī tāpēc, ka tajā nav ievērota Savienībai noteiktā prasība respektēt dalībvalstu nacionālo identitāti, kas raksturīga to politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām, tikai Tiesas kompetencē ir prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā sniegt galīgu un saistošu attiecīgo Savienības tiesību normu interpretāciju un vajadzības gadījumā – konstatēt šā tiesību akta spēkā neesību.

Tādējādi dalībvalsts tiesa, pamatojoties uz pašas veiktu Savienības tiesību normu interpretāciju, nedrīkst nospriest, ka Tiesa ir pieņēmusi nolēmumu, kurā nav ievērotas Savienībai piešķirtās kompetences robežas, un atteikties izpildīt šo nolēmumu vai arī aizliegt tās dalībvalsts valsts varas orgāniem, kurai šī tiesai ir piederīga, ievērot Tiesas judikatūru vai piemērot Savienības tiesību normas, kā tās ir interpretējusi Tiesa. Tas pats attiecas uz dalībvalsts konstitucionālās tiesas vai augstākās tiesas nolēmumu, ar kuru tiek liegts izpildīt Tiesas nolēmumu, pamatojoties it īpaši uz to, ka Tiesa esot pārsniegusi savu kompetenci vai ka šajā nolēmumā neesot respektēta attiecīgās dalībvalsts konstitucionālā identitāte LES 4. panta 2. punkta izpratnē.

Attiecībā uz pēdējo minēto tiesību normu Tiesa norāda, ka nedz tās mērķis, nedz sekas nav atļaut dalībvalsts konstitucionālajai vai augstākajai tiesai nepiemērot Savienības tiesību normu, pamatojoties uz to, ka šajā tiesību normā neesot respektēta šīs dalībvalsts nacionālā identitāte, kā to ir definējusi valsts konstitucionālā vai augstākā tiesa. LES 4. panta 2. punkts, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā Savienības struktūru un mērķus, nepiešķir dalībvalstīm pilnvaras vienpusēji atkāpties no Savienības tiesību normām, atsaucoties uz nacionālo identitāti.

Tāpēc Tiesa nospriež: kad valsts tiesā ir izvirzīts jautājums par Savienības kompetences apmēru vai atvasināto tiesību akta likumību, šai valsts tiesai – ciktāl šie jautājumi ir saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju un neatkarīgi no norādītā spēkā neesības pamata – ir jārespektē Tiesas ekskluzīvā kompetence, kas ir Savienības tiesu sistēmas pamatiezīme.

Konkrētāk, ja dalībvalsts konstitucionālā vai augstākā tiesa uzskata, ka, pirmkārt, Savienības atvasināto tiesību normā, kā to ir interpretējusi Tiesa, nav ievērots pienākums respektēt šīs dalībvalsts nacionālo identitāti, šai konstitucionālajai tiesai jāaptur tiesvedība un jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu, lai izvērtētu šīs tiesību normas spēkā esību no LES 4. panta 2. punkta viedokļa, jo tikai Tiesas kompetencē ir konstatēt Savienības tiesību akta spēkā neesību.

Otrkārt, runājot par primārajām tiesībām – ja dalībvalsts tiesa uzskata, ka ar Tiesas nolēmumā veiktu primāro tiesību normas interpretāciju netiek ievērotas no LES 4. panta 2. punkta izrietošās prasības, tā nedrīkst, balstoties uz pašas veiktu Savienības tiesību interpretāciju, saistoši nospriest, ka Tiesa ir pieņēmusi nolēmumu, kas pārsniedz tās kompetences jomu, un līdz ar to atteikties izpildīt šo nolēmumu. Šādā gadījumā tai vajadzības gadījumā jāvēršas Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai Tiesa varētu novērtēt, kāda ietekme uz minēto interpretāciju varētu būt nepieciešamībai ņemt vērā attiecīgās dalībvalsts nacionālo identitāti, kas raksturīga tās politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām.

Tiesa no tā secina, ka, ņemot vērā Polijas Konstitūcijas interpretāciju, ko Konstitucionālā tiesa sniegusi strīdīgajos spriedumos, Polija nav izpildījusi pienākumus, kas izriet no vispārējiem Savienības tiesību autonomijas, pārākuma, efektivitātes un vienveidīgas piemērošanas principiem, kā arī no Tiesas judikatūras saistošā spēka principa.

Par trešo iebildumu

Pirmām kārtām, Tiesa izvērtē apstākļus, kas saistīti ar procedūru H.C., L.M. un M.M. iecelšanai amatā Konstitucionālajā tiesā 2015. gada decembrī. Šajā ziņā, ņemot vērā dalībvalstu pienākumu paredzēt tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēmu, kas tiesību subjektiem nodrošina to tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, Tiesa atgādina, ka Konstitucionālā tiesa kā tiesa Savienības tiesību izpratnē var lemt par jautājumiem, kas saistīti ar Savienības tiesību piemērošanu un interpretēšanu. Tāpēc tai ir jāatbilst efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasībām, it īpaši prasībai par tiesību aktos noteiktu tiesu. Šī prasība un neatkarības prasība ietver tiesnešu iecelšanas procesu, un tas nozīmē, ka jāievēro pamatnoteikumi par tiesnešu iecelšanas procedūru.

Tiesa uzsver, ka ne katrs pārkāpums, kas var tikt pieļauts tiesneša iecelšanas procedūrā, var radīt šaubas par šā tiesneša neatkarību un objektivitāti. Tomēr prasība par tiesību aktos noteiktu tiesu nav ievērota, ja, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, it īpaši šā pārkāpuma raksturs un smagums rada reālu risku, ka citi varas atzari, it īpaši izpildvara, varētu patvaļīgi izmantot nepamatotu rīcības brīvību, apdraudot iecelšanas procesā panāktā rezultāta integritāti un tādējādi tiesību subjektiem radot pamatotas šaubas par attiecīgā tiesneša vai tiesnešu neatkarību un objektivitāti. Tā tas ir gadījumā, kad tiek skarti ar šīs tiesu sistēmas izveidi un darbību saistītie pamatnoteikumi.

Šajā ziņā, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru ( 10 ), Tiesa secina, ka trīs Konstitucionālās tiesas locekļi ir iecelti un stājušies amatā, acīmredzami neievērojot pamatnoteikumus par minētās tiesas tiesnešu iecelšanas procedūru, kas ir neatņemama Polijas tiesu sistēmas izveides un darbības sastāvdaļa. Tādējādi tiesību subjektiem var tikt radītas pamatotas šaubas par šo tiesnešu ārēju neietekmējamību, neitralitāti attiecībā uz pretnostatītajām interesēm, kā arī neatkarību un objektivitāti, un šīs šaubas var apdraudēt paļāvību, kāda tiesai ir jārada tiesību subjektiem demokrātiskā sabiedrībā un tiesiskā valstī.

Otrām kārtām, pievēršoties apgalvotajiem pārkāpumiem saistībā ar Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja iecelšanu amatā 2016. gada decembrī, Tiesa uzsver – personai, kas ieņem šo amatu, ir būtiska loma šīs tiesas darbībā, jo tā vada minētās tiesas darbu, pārstāv to un pilda citas likumā paredzētās funkcijas. Šajā ziņā it īpaši ir nepieciešams, lai noteikumi, kas reglamentē iecelšanas šajā amatā procedūru, būtu izstrādāti tā, lai tie nevarētu radīt nekādas pamatotas šaubas, ka priekšsēdētāja prerogatīvas un pienākumi varētu tikt izmantoti kā instruments, ar ko iespaidot minētās tiesas darbību vai arī īstenot šīs darbības politisko kontroli, un vispārīgāk – šaubas par šīs tiesas ārēju neietekmējamību un neitralitāti attiecībā uz pretnostatītajām interesēm.

Pirmkārt, Tiesas norāda, ka J.P. un M.M. Polijas Republikas prezidentam kandidatūrai uz Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) priekšsēdētāja amatu virzīti, kā arī J.P. šajā amatā iecelta, pārkāpjot pamatnoteikumu par šīs tiesas priekšsēdētāja iecelšanas procedūru ( 11 ).

Šajā ziņā Tiesa norāda – pat ja varētu šķist, ka J.P. un M.M. kandidatūras Polijas Republikas prezidentam uz Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja amatu virzītas atbilstoši šim pamatnoteikumam, tomēr trīs tiesneši, proti, H.C., L.M. un M.M., kurus ieceļot amatā acīmredzami pārkāpts Polijas Konstitūcijas 194. panta 1. punkts un nav ievērotas no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas izrietošās prasības, bija to sešu tiesnešu vidū, kuri piedalījās kopsapulces balsojumā par Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja amata kandidātiem. Tāpēc gan viņu dalība kopsapulcē, gan balsošana par kandidātiem priekšsēdētāja amatam bija prettiesiska, un tas nozīmē, ka J.P. likumā paredzētās piecas balsis bija ieguvusi nelikumīgi.

Otrkārt, Tiesa konstatē, ka J.P. tika iecelta, acīmredzami pārkāpjot Polijas Konstitūcijas 194. panta 2. punktu ( 12 ) – kas uzskatāms par šīs iecelšanas procedūras pamatnoteikumu –, jo šī tiesību norma nepieļauj to, ka Polijas Republikas prezidentam tiek virzīti mazākuma grupu vai tikai atsevišķu tiesnešu atbalstīti kandidāti.

Tiesa no tā secina, ka šie pārkāpumi tiesību subjektiem var radīt pamatotas šaubas par to, vai J.P. ar Trybunał Konstytucyjny (Konstitucionālā tiesa) priekšsēdētāja amatu saistītās prerogatīvas un funkcijas neizmanto kā instrumentus, ar ko iespaidot šīs tiesas veikto tiesas spriešanas darbību vai arī īstenot šīs darbības politisko kontroli, un līdz ar to – šaubas par minētās tiesas neatkarību un objektivitāti.

Turklāt Tiesa norāda, ka argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās lēmumi, kuru pieņemšanā bija piedalījušies H.C., L.M., M.M. un J.P., turpināja eksistēt Polijas tiesību sistēmā.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Tiesa nospriež: tā kā Konstitucionālā tiesa – to pārkāpumu dēļ, kas pieļauti triju tās locekļu iecelšanas procedūrās 2015. gada decembrī un priekšsēdētājas iecelšanas procedūrā 2016. gada decembrī, – neatbilst neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas prasībām, Polija nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

---

( 1 ) 2015. gada 3. decembra spriedums (lieta K 34/15) un 2015. gada 9. decembra spriedums (lieta K 35/15).

( 2 ) 2021. gada 14. jūlija spriedumā (lieta P 7/20) Konstitucionālā tiesa izvērtēja to pagaidu pasākumu saderību ar Polijas Konstitūciju, kurus Tiesa bija noteikusi Polijas Republikai – it īpaši šīs dalībvalsts pienākumu apturēt tādu tiesību normu piemērošanu, ar kurām Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa, Polija) Izba Dyscyplinarna (Disciplinārlietu palāta) ir piešķirta kompetence disciplinārlietās attiecībā uz tiesnešiem. Konstitucionālā tiesa secināja: tā kā Tiesa – saskaņā ar LES 4. panta 3. punkta otro daļu kopsakarā ar LESD 279. pantu nosakot pagaidu pasākumus attiecībā uz Polijas tiesu organizāciju un kompetenci, kā arī tiesvedību šajās tiesās – Polijai uzlikusi pienākumus ultra vires, judikatūra, kurā interpretētas šīs tiesību normas, ir pretrunā Polijas Konstitūcijai. Turklāt Konstitucionālā tiesa atzina, ka uz šiem “Tiesas izstrādātajiem standartiem” nedrīkst attiekties Savienības tiesību pārākuma un tiešās iedarbības principi. Minētajam sprieduma bija ex tunc iedarbība, un tas bija adresēts visiem, kas Polijas Republikas teritorijā piemēro Savienības tiesības.

( 3 ) 2021. gada 7. oktobra spriedumā (lieta K 3/21) Konstitucionālā tiesa nosprieda – ciktāl Savienības iestādes ir pārsniegušas Polijas Republikas nodotās kompetences robežas un Polijas Konstitūcija vairs nav augstākais likums valsts tiesību sistēmā, tādējādi apdraudot Polijas suverenitātes īstenošanu, LES 1. panta pirmā un otrā daļa, lasot tās kopsakarā ar 4. panta 3. punktu, ir pretrunā Polijas Konstitūcijai. LES 19. panta 1. punkta otrās daļas interpretācija, ar kuru valsts tiesām piešķirtas pilnvaras atkāpties no Polijas Konstitūcijas normām vai pamatot savus nolēmumus ar tiesību normām, kuras likumdevējs ir atcēlis vai Konstitucionālā tiesa ir atzinusi par antikonstitucionālām, arī esot pretrunā Polijas Konstitūcijai. Turklāt LES 2. pants un 19. panta 1. punkts esot pretrunā Polijas Konstitūcijai, ciktāl ar tiem valsts tiesām ir piešķirtas pilnvaras pārbaudīt tiesnešu iecelšanas procedūras likumību, pārbaudīt to Krajowa Rada Sądownictwa (Valsts tieslietu padome, Polija; turpmāk tekstā – “KRS”) rezolūciju tiesiskumu, ar kurām Republikas prezidentam ir izvirzīti kandidāti iecelšanu amatā, vai arī apšaubīt tiesneša statusu.

( 4 ) Konstytucja Rzeczypospolitej Polskiej (Polijas Republikas Konstitūcija; turpmāk tekstā – “Polijas Konstitūcija”).

( 5 ) Komisija, pirmkārt, uzskata, ka Polija, ņemot vērā Konstitucionālās tiesas 2021. gada 14. jūlija un 2021. gada 7. oktobra spriedumos sniegto Polijas Konstitūcijas interpretāciju, nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus. Otrkārt, ņemot vērā minētos spriedumus, Polija neesot izpildījusi pienākumus, kuri izriet no Savienības tiesību autonomijas, pārākuma, efektivitātes un vienveidīgas piemērošanas principa, kā arī Tiesas spriedumu saistošā spēka principa. Treškārt, Komisijas ieskatā – tā kā Konstitucionālā tiesa neatbilst neatkarīgas un objektīvas, tiesību aktos noteiktas tiesas kritērijiem, jo ir pieļauti pārkāpumi triju šīs tiesas tiesnešu iecelšanas procedūrā 2015. gada decembrī, kā arī tās priekšsēdētājas ievēlēšanas procedūrā 2016. gada decembrī, Polija nav izpildījusi LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētos pienākumus.

( 6 ) Replikas rakstā Polijas Republika pilnībā atzina Komisijas izvirzītos iebildumus. Tomēr šādā situācijā Tiesai jākonstatē, vai pārmestā pienākumu neizpilde pastāv, pat ja attiecīgā valsts neapstrīd vai vairs neapstrīd šo pienākumu neizpildi.

( 7 ) It īpaši 2021. gada 2. marta spriedums A.B. u.c. (Augstākās tiesas tiesnešu iecelšana – Pārsūdzība) (C‑824/18, EU:C:2021:153), un 2021. gada 6. oktobra spriedums W.Ż. (Augstākās tiesas Ārkārtas kontroles un publisko lietu palāta – Iecelšana) (C‑487/19, EU:C:2021:798).

( 8 ) Rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija (C‑791/19 R, EU:C:2020:277).

( 9 ) Saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas noteikts LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā un 4. panta 3. punkta otrajā daļā.

( 10 ) Ar 2021. gada 7. maija spriedumu Xero Flor w Polsce sp. z o.o. pret Poliju (CE:ECHR:2021:0507JUD000490718, 290. un 291. punkts) Eiropas Cilvēktiesību tiesa – kurā bija vērsusies komercsabiedrība, kuras konstitucionālo sūdzību Konstitucionālā tiesa bija noraidījusi, – nosprieda, ka, šajā tiesā ieceļot amatā M.M., proti, vienu no tiesnešiem, kas piedalījās kolēģijā, kura izskatīja šīs sabiedrības konstitucionālo sūdzību, bija pieļauti nopietni pārkāpumi un skarta Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā nostiprināto tiesību uz “likumā noteiktu tiesu” būtība. Minētā tiesa secināja, ka prasītājai šīs tiesības bija liegtas tāpēc, ka M.M. piedalījās tiesvedībā Konstitucionālajā tiesā. Skat. arī spriedumu, 2022. gada 15. marts, Grzęda pret Poliju (CE:ECHR:2022:0315JUD00435721, 277. punkts).

( 11 ) Ustawa przepisy wprowadzające ustawę o organizacji i trybie postępowania przed Trybunałem Konstytucyjnym oraz o statusie sędziów Trybunału Konstytucyjnego (Likums, ar ko nosaka Likuma par Konstitucionālās tiesas organizāciju un tiesvedību tajā un par Konstitucionālās tiesas tiesnešu statusu spēkā stāšanās kārtību) 21. panta 7. un 8. punktā noteikts: “7. Kopsapulce kā kandidātus [Konstitucionālās tiesas] priekšsēdētāja amatam rezolūcijas veidā izvirza visus [Konstitucionālā tiesas] tiesnešus, kuri 5. punktā minētajā balsojumā ieguvuši vismaz piecas balsis. 8. Ja 7. punktā prasīto balsu skaitu ir ieguvis tikai viens [Konstitucionālās tiesas] tiesnesis, kopsapulce kā kandidātus uz [Konstitucionālā tiesas] priekšsēdētāja amatu rezolūcijas formā izvirza [Konstitucionālās tiesas] tiesnesi, kurš ir saņēmis minimālo piecu balsu skaitu, un [Konstitucionālā tiesas] tiesnesi, kurš ir saņēmis vislielāko atbalstu no [Konstitucionālās tiesas] tiesnešiem, taču nav sasniedzis prasīto vismaz piecu balsu skaitu.”

( 12 ) Saskaņā ar šo tiesību normu Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāju un priekšsēdētāja vietnieku ieceļ Polijas Republikas prezidents no to kandidātu vidus, kurus izvirza Konstitucionālās tiesas tiesnešu kopsapulce.