Lieta C-577/11

DKV Belgium SA

pret

Association belge des consommateurs Test-Achats ASBL

(cour d’appel de Bruxelles lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Direktīvas 73/239/EEK un 92/49/EEK — Tiešā apdrošināšana, kas nav dzīvības apdrošināšana — Likmju noteikšanas brīvība — Veselības apdrošināšanas līgumi, kas nav saistīti profesionālo darbību — Ierobežojumi — Primāri vispārējo interešu apsvērumi”

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 7. marta spriedums

1. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Tiešā apdrošināšana, kas nav dzīvības apdrošināšana – Direktīva 92/49 – Likmju noteikšanas brīvība – Valsts tiesiskais regulējums, ar ko ievieš tehniskās prasības apdrošināšanas uzņēmumu prēmiju aprēķināšanai – Pieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 73/239 8. panta 3. punkts un Direktīvas 92/49 29. pants un 39. panta 2. un 3. punkts)

2. Personu brīva pārvietošanās – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Ierobežojumi – Pārbaude, ko veic uzņemošā dalībvalsts attiecībā uz citās dalībvalstīs reģistrēto apdrošināšanas uzņēmumu piemērotajiem apdrošināšanas prēmiju aprēķināšanas noteikumiem – Pamatojums – Patērētāju tiesību aizsardzība – Pieļaujamība

   (LESD 49. un 56. pants)

1.  Direktīvas 92/49 par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239 un Direktīvu 88/357 (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva), 29. pants un 39. panta 2. un 3. punkts, kā arī Pirmās direktīvas 73/239 par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana, kura grozīta ar Direktīvu 92/49, 8. panta 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā tādu veselības apdrošināšanas līgumu, kas nav saistīti profesionālo darbību, ietvaros ir paredzēti noteikumi, atbilstoši kuriem apdrošināšanas prēmija, pašrisks un pakalpojuma apmērs ik gadu var tikt pielāgots tikai:

   —	pamatojoties uz patēriņa cenu indeksu vai

   —	pamatojoties uz tā saukto “medicīnisko” indeksu, ja un tiktāl, ciktāl šī vai šo indeksu palielināšanās pārsniedz to palielināšanos, kāda ir patēriņa cenu indeksam, vai

   —

   pamatojoties uz administratīvās iestādes, kas atbildīga par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību un kurai attiecīgais apdrošināšanas uzņēmums iesniedzis lūgumu, atļauju, ja šī iestāde konstatē, ka šī izņēmuma prēmiju likmes piemērošana, neraugoties uz pielāgojumiem, kas aprēķināti, pamatojoties uz divu veidu indeksiem, rada vai var radīt zaudējumus. Faktiski, tā kā nevar prezumēt, ka ir veikta pilnīga nedzīvības apdrošināšanas prēmiju likmju saskaņošana, kas izslēdz jebkādus valsts pasākumus, kuri varētu ietekmēt likmes, ja šajā sakarā nav skaidri izteiktas Eiropas Savienības likumdevēja gribas, valsts tiesiskais regulējums, ar ko ievieš tehniskās prasības, saskaņā ar kurām apdrošināšanas uzņēmumiem ir jāaprēķina savas prēmijas, nav pretrunā likmju noteikšanas brīvības principam tikai tādēļ, ka šīs tehniskās prasības var ietekmēt likmju attīstību. Tā tas ir minētā tiesiskā regulējuma gadījumā, kurš, pieļaujot prēmiju likmju palielināšanu, pamatojoties uz divu veidu indeksiem, darbojas kā tehniskās prasības, kas ierobežo prēmiju likmju attīstības robežas, kuru ietvaros apdrošināšanas uzņēmumiem ir jāaprēķina savas prēmijas. Šādos apstākļos ar to vien, ka par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību atbildīgā administratīvā iestāde pēc apdrošināšanas uzņēmuma lūguma var nolemt atļaut tam veikt pasākumus, lai līdzsvarotu tā prēmiju likmes, ja tās rada vai var radīt zaudējumus, nepietiek, lai apšaubītu attiecīgo prēmiju likmju palielināšanas sistēmas tehnisko prasību raksturu. (sal. ar 22., 23., 26., 27. un 48. punktu un rezolutīvo daļu)

2.  LESD 49. un 56. pants ir interpretējami tādējādi, ka brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu rada valsts tiesiskais regulējums, kurā tādu veselības apdrošināšanas līgumu, kas nav saistīti ar profesionālo darbību, ietvaros ir paredzēti noteikumi, atbilstoši kuriem apdrošināšanas prēmija, pašrisks un pakalpojuma apmērs ik gadu var tikt pielāgots tikai:

   —	pamatojoties uz patēriņa cenu indeksu vai,

   —	pamatojoties uz tā saukto “medicīnisko” indeksu, ja un tiktāl, ciktāl šī vai šo indeksu palielināšanās pārsniedz to palielināšanos, kāda ir patēriņa cenu indeksam, vai,

   —

   pamatojoties uz administratīvās iestādes, kas atbildīga par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību un kurai attiecīgais apdrošināšanas uzņēmums iesniedzis lūgumu, atļauju, ja šī iestāde konstatē, ka šī izņēmuma prēmiju likmes piemērošana, neraugoties uz pielāgojumiem, kas aprēķināti, pamatojoties uz divu veidu indeksiem, rada vai var radīt zaudējumus. Tāda prēmiju likmju palielināšanas sistēma, var atturēt apdrošināšanas uzņēmumus, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kas ir ieviesusi šādu sistēmu, atvērt šajā pēdējā minētajā dalībvalstī filiāli vai arī piedāvāt tajā savus produktus pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā. Tomēr šāda sistēma ir pieļaujama, ciktāl tās mērķis ir aizsargāt patērētājus, kas ir primāro vispārējo interešu apsvērums, un it īpaši nepieļaut, ka apdrošinātajam jāsastopas ar apdrošināšanas prēmiju būtisku un negaidītu palielināšanu. Turklāt tā šķiet piemērota, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Visbeidzot, ņemot vērā, pirmkārt, hospitalizācijas apdrošināšanas īpatnības, tostarp to, ka šādu apdrošināšanu samērā gados jauniem apdrošinātajiem var piedāvāt par zemāku likmi, šādām likmēm ir tendence palielināties līdz ar apdrošināto personu vecumu un palielināt izmaksas, ko šī apdrošinātā persona rada savam apdrošinātājam, kā arī, otrkārt, to, ka šāda sistēma neliedz apdrošināšanas uzņēmumiem brīvi noteikt pamatlikmi un ļauj administratīvajai iestādei, kas atbildīga par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību, nolemt atļaut tam – pēc tā lūguma – veikt pasākumus, lai līdzsvarotu tā prēmiju likmes, ja tās rada vai var radīt zaudējumus, šī sistēma, ciktāl nepastāv mazāk ierobežojoši pasākumi, kas ļautu sasniegt minēto mērķi aizsargāt patērētājus, nepārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo. (sal. ar 34., 37., 40.–47. un 49. punktu un rezolutīvo daļu)

Lieta C-577/11

DKV Belgium SA

pret

Association belge des consommateurs Test-Achats ASBL

(cour d’appel de Bruxelles lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

“Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Direktīvas 73/239/EEK un 92/49/EEK — Tiešā apdrošināšana, kas nav dzīvības apdrošināšana — Likmju noteikšanas brīvība — Veselības apdrošināšanas līgumi, kas nav saistīti profesionālo darbību — Ierobežojumi — Primāri vispārējo interešu apsvērumi”

Kopsavilkums – Tiesas (ceturtā palāta) 2013. gada 7. marta spriedums

1. Personu brīva pārvietošanās — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Tiešā apdrošināšana, kas nav dzīvības apdrošināšana — Direktīva 92/49 — Likmju noteikšanas brīvība — Valsts tiesiskais regulējums, ar ko ievieš tehniskās prasības apdrošināšanas uzņēmumu prēmiju aprēķināšanai — Pieļaujamība

   (Padomes Direktīvas 73/239 8. panta 3. punkts un Direktīvas 92/49 29. pants un 39. panta 2. un 3. punkts)

2. Personu brīva pārvietošanās — Brīvība veikt uzņēmējdarbību — Pakalpojumu sniegšanas brīvība — Ierobežojumi — Pārbaude, ko veic uzņemošā dalībvalsts attiecībā uz citās dalībvalstīs reģistrēto apdrošināšanas uzņēmumu piemērotajiem apdrošināšanas prēmiju aprēķināšanas noteikumiem — Pamatojums — Patērētāju tiesību aizsardzība — Pieļaujamība

   (LESD 49. un 56. pants)

1.  Direktīvas 92/49 par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, ar kuru groza Direktīvu 73/239 un Direktīvu 88/357 (Trešā nedzīvības apdrošināšanas direktīva), 29. pants un 39. panta 2. un 3. punkts, kā arī Pirmās direktīvas 73/239 par normatīvo un administratīvo aktu koordināciju attiecībā uz uzņēmējdarbības sākšanu un veikšanu tiešās apdrošināšanas nozarē, kas nav dzīvības apdrošināšana, kura grozīta ar Direktīvu 92/49, 8. panta 3. punkts ir interpretējami tādējādi, ka tiem nav pretrunā dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā tādu veselības apdrošināšanas līgumu, kas nav saistīti profesionālo darbību, ietvaros ir paredzēti noteikumi, atbilstoši kuriem apdrošināšanas prēmija, pašrisks un pakalpojuma apmērs ik gadu var tikt pielāgots tikai:

   —	pamatojoties uz patēriņa cenu indeksu vai

   —	pamatojoties uz tā saukto “medicīnisko” indeksu, ja un tiktāl, ciktāl šī vai šo indeksu palielināšanās pārsniedz to palielināšanos, kāda ir patēriņa cenu indeksam, vai

   —

   pamatojoties uz administratīvās iestādes, kas atbildīga par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību un kurai attiecīgais apdrošināšanas uzņēmums iesniedzis lūgumu, atļauju, ja šī iestāde konstatē, ka šī izņēmuma prēmiju likmes piemērošana, neraugoties uz pielāgojumiem, kas aprēķināti, pamatojoties uz divu veidu indeksiem, rada vai var radīt zaudējumus. Faktiski, tā kā nevar prezumēt, ka ir veikta pilnīga nedzīvības apdrošināšanas prēmiju likmju saskaņošana, kas izslēdz jebkādus valsts pasākumus, kuri varētu ietekmēt likmes, ja šajā sakarā nav skaidri izteiktas Eiropas Savienības likumdevēja gribas, valsts tiesiskais regulējums, ar ko ievieš tehniskās prasības, saskaņā ar kurām apdrošināšanas uzņēmumiem ir jāaprēķina savas prēmijas, nav pretrunā likmju noteikšanas brīvības principam tikai tādēļ, ka šīs tehniskās prasības var ietekmēt likmju attīstību. Tā tas ir minētā tiesiskā regulējuma gadījumā, kurš, pieļaujot prēmiju likmju palielināšanu, pamatojoties uz divu veidu indeksiem, darbojas kā tehniskās prasības, kas ierobežo prēmiju likmju attīstības robežas, kuru ietvaros apdrošināšanas uzņēmumiem ir jāaprēķina savas prēmijas. Šādos apstākļos ar to vien, ka par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību atbildīgā administratīvā iestāde pēc apdrošināšanas uzņēmuma lūguma var nolemt atļaut tam veikt pasākumus, lai līdzsvarotu tā prēmiju likmes, ja tās rada vai var radīt zaudējumus, nepietiek, lai apšaubītu attiecīgo prēmiju likmju palielināšanas sistēmas tehnisko prasību raksturu. (sal. ar 22., 23., 26., 27. un 48. punktu un rezolutīvo daļu)

2.  LESD 49. un 56. pants ir interpretējami tādējādi, ka brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu rada valsts tiesiskais regulējums, kurā tādu veselības apdrošināšanas līgumu, kas nav saistīti ar profesionālo darbību, ietvaros ir paredzēti noteikumi, atbilstoši kuriem apdrošināšanas prēmija, pašrisks un pakalpojuma apmērs ik gadu var tikt pielāgots tikai:

   —	pamatojoties uz patēriņa cenu indeksu vai,

   —	pamatojoties uz tā saukto “medicīnisko” indeksu, ja un tiktāl, ciktāl šī vai šo indeksu palielināšanās pārsniedz to palielināšanos, kāda ir patēriņa cenu indeksam, vai,

   —

   pamatojoties uz administratīvās iestādes, kas atbildīga par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību un kurai attiecīgais apdrošināšanas uzņēmums iesniedzis lūgumu, atļauju, ja šī iestāde konstatē, ka šī izņēmuma prēmiju likmes piemērošana, neraugoties uz pielāgojumiem, kas aprēķināti, pamatojoties uz divu veidu indeksiem, rada vai var radīt zaudējumus. Tāda prēmiju likmju palielināšanas sistēma, var atturēt apdrošināšanas uzņēmumus, kuru juridiskā adrese ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kas ir ieviesusi šādu sistēmu, atvērt šajā pēdējā minētajā dalībvalstī filiāli vai arī piedāvāt tajā savus produktus pakalpojumu sniegšanas brīvības režīmā. Tomēr šāda sistēma ir pieļaujama, ciktāl tās mērķis ir aizsargāt patērētājus, kas ir primāro vispārējo interešu apsvērums, un it īpaši nepieļaut, ka apdrošinātajam jāsastopas ar apdrošināšanas prēmiju būtisku un negaidītu palielināšanu. Turklāt tā šķiet piemērota, lai sasniegtu izvirzīto mērķi. Visbeidzot, ņemot vērā, pirmkārt, hospitalizācijas apdrošināšanas īpatnības, tostarp to, ka šādu apdrošināšanu samērā gados jauniem apdrošinātajiem var piedāvāt par zemāku likmi, šādām likmēm ir tendence palielināties līdz ar apdrošināto personu vecumu un palielināt izmaksas, ko šī apdrošinātā persona rada savam apdrošinātājam, kā arī, otrkārt, to, ka šāda sistēma neliedz apdrošināšanas uzņēmumiem brīvi noteikt pamatlikmi un ļauj administratīvajai iestādei, kas atbildīga par apdrošināšanas uzņēmumu pārraudzību, nolemt atļaut tam – pēc tā lūguma – veikt pasākumus, lai līdzsvarotu tā prēmiju likmes, ja tās rada vai var radīt zaudējumus, šī sistēma, ciktāl nepastāv mazāk ierobežojoši pasākumi, kas ļautu sasniegt minēto mērķi aizsargāt patērētājus, nepārsniedz izvirzītā mērķa sasniegšanai nepieciešamo. (sal. ar 34., 37., 40.–47. un 49. punktu un rezolutīvo daļu)