TIESAS SPRIEDUMS

1978. gada 9. martā (*)

Kopienas tiesību aktiem pretrunā esoša likuma nepiemērošana valsts tiesā

Lieta 106/77

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Pretore de Susa (Suzas Pirmās instances tiesa) (Itālija), lai tiesvedībā starp

 Amministrazione delle Finanze dello Stato (Valsts Finanšu administrācija)

un

Simmenthal SA, kuras juridiskā adrese ir Moncā [Monza],

saņemtu prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EEK līguma 189. pantu, un it īpaši par sekām, kuras rada Kopienas tiesību tiešā piemērojamība gadījumos, kad šīs tiesības ir pretrunā ar kādām valsts tiesību aktu normām, kuras ar tām nesaskan.

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kučers [H. Kutscher], palātu priekšsēdētāji M. Sērensens [M. Sørensen] un Dž. Bosko [G. Bosco], tiesneši A. M. Donners [A. M. Donner], P. Peskatore [P. Pescatore], A. Dž. Makenzijs Stjuarts [A. J. Mackenzie Stuart] un A. O`Kīfs [A. O`Keeffe],

ģenerāladvokāts G. Reišls [G. Reischl],

sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 1977. gada 28. jūlija rīkojumu, kas Tiesā saņemts 1977. gada 29. augustā, Suzas Pirmās instances tiesa ir iesniegusi divus prejudiciālus jautājumus saskaņā ar EEK līguma 177. pantu. Jautājumi attiecas uz Līguma 189. pantā formulēto Kopienas tiesību tiešās piemērojamības principu un uzdoti, lai noteiktu šā principa iedarbību situācijā, kad pastāv pretruna starp Kopienas tiesību normu un vēlāk pieņemtu valsts tiesību normu.

2        Jāatgādina, ka tiesvedības iepriekšējā stadijā Suzas Pirmās instances tiesa iesniedza Tiesai arī citus jautājumus prejudiciāla nolēmuma saņemšanai. Tie tika uzdoti, lai noskaidrotu, vai liellopu un teļa gaļas importam piemērojamie veterinārie un veselības aizsardzības maksājumi, kuri iekasēti atbilstoši konsolidētajiem Itālijas veterinārās un veselības aizsardzības tiesību aktiem, atbilst Līgumam un dažām regulām, it īpaši Padomes 1968. gada 27. jūnija Regulai Nr. 805/68 par liellopu un teļa gaļas tirgus kopīgo organizāciju (OV īpašais izdevums angļu valodā [English Special Edition], 1968 (I), 187. lpp.); iepriekš minētās nodokļu likmes jaunākā versija noteikta tabulā, kas pievienota 1970. gada 30. decembra Likumam Nr. 1239 (Gazzeta Ufficiale Nr. 26, 1971. gada 1. februāris).

3        Ņemot vērā Tiesas sniegtās atbildes 1976. gada 15. decembra spriedumā lietā 35/76 Simmenthal/Itālijas finanšu ministrs (Recueil, 1871. lpp.), Suzas Pirmās instances tiesa nosprieda, ka apstrīdēto nodokļu uzlikšana nav saderīga ar Kopienas tiesību normām, un pieprasīja Valsts Finanšu pārvaldei atmaksāt nepamatoti iekasētos nodokļus un attiecīgos procentus.

4        Finanšu pārvalde šo rīkojumu pārsūdzēja.

5        Ņemot vērā argumentus, ko puses izvirzīja procesā, kurā tika izskatīta šī sūdzība, Suzas Pirmās instances tiesa apstiprināja, ka tai izskatīšanai iesniegtais jautājums ir saistīts ar pretrunu starp dažām Kopienu tiesību normām un vēlāk pieņemtu valsts tiesību aktu, proti, minēto Likumu Nr. 1239/70.

6        Suzas Pirmās instances tiesa norādīja, ka šāda jautājuma atrisināšanai saskaņā ar nesenajiem Itālijas Konstitucionālās tiesas spriedumiem (spriedumi Nr. 232/75 un Nr. 205/75 un rīkojums Nr. 206/76) jautājums par to, vai attiecīgais tiesību akts ir antikonstitucionāls, saskaņā ar konstitūcijas 11. pantu jāuzdod pašai Konstitucionālajai tiesai.

7        Ņemot vērā gan vispāratzīto Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru par Kopienas tiesību piemērojamību dalībvalstu tiesību sistēmās, gan grūtības, kādas varētu rasties situācijā, kurā tiesai būtu nevis pašai jānolemj nepiemērot tiesību aktu, kurš rada šķērsli pilnīgai Kopienas tiesību iedarbībai, bet būtu jāizvirza jautājums par atbilstību konstitūcijai, Suzas Pirmās instances tiesa vērsās Tiesā, iesniedzot tai šādus divus jautājumus:

a)      tā kā saskaņā ar EEK līguma 189. pantu un pastāvīgo Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru tieši piemērojamām Kopienas tiesību normām neatkarīgi no jebkādiem dalībvalsts iekšējiem noteikumiem vai prakses ir neierobežota un pilnīga iedarbība šo valstu tiesību sistēmā, tās tiek piemērotas vienādi, lai aizsargātu indivīdiem piešķirtās subjektīvās tiesības. Vai tas nozīmē, ka minēto normu iedarbība ir tāda, ka jebkuri vēlāk pieņemti valsts tiesību akti, kas ir pretrunā ar šīm normām, turpmāk jāuzskata par pilnībā nepiemērojamiem, pat negaidot, līdz attiecīgais valsts likumdevējs vai cita konstitucionālā iestāde (pasludinot tos par konstitūcijai neatbilstošiem) šos pasākumus atceļ? Īpaši tas attiecas uz pēdējo minēto gadījumu, jo tikmēr, kamēr kāds akts nav pasludināts par konstitūcijai neatbilstošu, tas paliek spēkā un nav iespējams piemērot Kopienas normas un līdz ar to – nodrošināt to pilnīgu, neierobežotu un vienādu piemērošanu un aizsargāt tiesības, ko tie paredz indivīdiem;

b)      ņemot vērā iepriekšējo jautājumu – vai gadījumos, kad Kopienas tiesībās atzīts, ka Kopienas normu “tiešās piemērojamības” dēļ radušos subjektīvo likumīgo tiesību aizsardzību var atlikt līdz brīdim, kad kompetentās valsts iestādes faktiski atceļ pretrunīgos valstu pasākumus, šādai atcelšanai vienmēr jābūt ar pilnībā atpakaļejošu spēku, lai nodrošinātu, ka subjektīvās tiesības nekādi netiktu aizskartas?

 Lietas nodošana izskatīšanai Tiesā

8        Itālijas valdības pārstāvis savos mutvārdu apsvērumos vērsa Tiesas uzmanību uz Itālijas Konstitucionālās tiesas 1977. gada 22. decembra spriedumu lietā Nr. 163/77, kas tika pasludināts saistībā ar Milānas un Romas tiesas iesniegtajiem jautājumiem par atbilstību konstitūcijai un ar kuru par konstitūcijai neatbilstošiem tika atzīti atsevišķi 1970. gada 30. decembra Likuma Nr. 1239 noteikumi, to skaitā tie, kuri tiek izskatīti Suzas Pirmās instances tiesā izskatāmajā lietā.

9        Tā kā apstrīdētie noteikumi ir atcelti, paziņojot, ka tie ir konstitūcijai neatbilstoši, Suzas Pirmās instances tiesas uzdotie jautājumi ir zaudējuši nozīmi un tāpēc uz tiem vairs nav jāatbild.

10      Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Kopienu Tiesa uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar Līguma 177. pantu paliek spēkā tikmēr, kamēr to nav atsaukusi tiesa, kas to iesniegusi, vai kamēr pēc pārsūdzēšanas to apelācijas procesā nav anulējusi augstākas instances tiesa.

11      Minētais spriedums nevar radīt šādas sekas, un Tiesa nevar noteikt tā ietekmi uz trešām personām. Tas nav iespējams, jo šis spriedums tika sniegts tiesvedībā, kura nav saistīta ar prasību, par kuru Tiesā iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.

12      Tāpēc sākotnējais iebildums, ko cēlusi Itālijas valdība, ir jānoraida.

 Par lietas būtību

13      Pirmā jautājuma galvenais mērķis ir noskaidrot, kādas ir Kopienas tiesību normas tiešās piemērojamības sekas gadījumā, kad tā nav saderīga ar vēlāk pieņemtu kādas dalībvalsts tiesību normu.

14      Šajā gadījumā tiešā piemērojamība nozīmē, ka Kopienas tiesību aktu normas jāpiemēro pilnībā un vienādi visās dalībvalstīs, sākot no to spēkā stāšanās brīža un tikmēr, kamēr tās ir spēkā.

15      Tādējādi šīs normas ir tiešs tiesību un pienākumu avots visiem tiem, uz kuriem tās attiecas, proti, dalībvalstīm vai indivīdiem, kas ir puses tiesiskajās attiecībās Kopienas tiesībās.

16      Tiešās piemērojamības sekas attiecas arī uz jebkuru valsts tiesu, kam kā dalībvalsts iestādei, izskatot savā jurisdikcijā esošu lietu, jāaizsargā tās indivīdu tiesības, kuras viņiem piešķir Kopienas tiesības.

17      Saskaņā ar Kopienas tiesību pārākuma principu attiecības starp Līguma noteikumiem un tieši piemērojamiem iestāžu izdotajiem aktiem, no vienas puses, un dalībvalstu tiesību aktiem, no otras puses, ir tādas, ka minētie noteikumi un tiesību akti ne tikai ar savu spēkā stāšanos automātiski padara par nepiemērojamiem visus valstu tiesību aktu pretrunīgos noteikumus, bet, būdami katras dalībvalsts teritorijā piemērojamās tiesību sistēmas neatņemama un prioritāra sastāvdaļa, tie arī nepieļauj tādu jaunu valsts tiesību aktu pieņemšanu, kas varētu būt nesaderīgi ar Kopienas tiesību normām.

18      Jebkāda juridiska spēka atzīšana valsts tiesību aktiem, kas apdraud jomu, kurā Kopiena īsteno savu likumdevējvaru, vai kas citādi nav saderīgi ar Kopienas tiesību normām, nozīmētu noliegt to saistību esamību, ko dalībvalstis atbilstoši Līgumam ir uzņēmušās bez nosacījumiem un neatsaucami, un tādējādi tiktu apdraudēts Kopienas pastāvēšanas pamats.

19      Tāds pats secinājums izriet arī no Līguma 177. panta jēgas, kurš noteic, ka jebkura dalībvalsts tiesa var vērsties Tiesā, ja tā uzskata, ka sprieduma sniegšanai ir vajadzīgs prejudiciāls nolēmums par Kopienas tiesību interpretāciju vai spēkā esamību.

20      Šā noteikuma efektivitāte būtu mazināta, ja valsts tiesai būtu liegta iespēja tūlīt piemērot Kopienas tiesības saskaņā ar Tiesas lēmumu vai judikatūru.

21      No visa iepriekš minētā jāsecina, ka ikvienai valsts tiesai, izskatot lietu, kas ir tās kompetencē, ir pilnībā jāpiemēro Kopienas tiesību akti un jāaizsargā tiesības, ko tie piešķir indivīdiem. Tādējādi valsts tiesa nedrīkst piemērot nevienu valsts tiesību normu, kas varētu būt pretrunā ar Kopienas tiesībām, neatkarīgi no tā, vai tā pieņemta pirms Kopienas tiesību normām vai pēc tām.

22      Tātad jebkura valsts tiesību sistēmas norma vai jebkāda likumdošanas, administratīvā vai tiesu prakse ir pretrunā ar pašai Kopienas tiesību būtībai piemītošajām prasībām, ja tā var mazināt Kopienas tiesību iedarbīgumu, aizliedzot kompetentajai valsts tiesai attiecīgajā brīdī darīt visu, kas nepieciešams, lai netiktu piemērotas valsts tiesību normas, kuras varētu kļūt par šķērsli Kopienas tiesību normu pilnīgai spēkā esamībai un iedarbībai.

23      Par tādu varētu uzskatīt gadījumu, kad pretruna starp Kopienas tiesību normu un vēlāk pieņemtu valsts tiesību aktu būtu jārisina nevis tiesai, kuras uzdevums ir piemērot Kopienas tiesības, bet kādai citai iestādei, kurai piešķirta rīcības brīvība. Tas būtu jādara arī tad, ja šāds šķērslis Kopienas tiesību pilnīgai iedarbībai būtu tikai īslaicīgs.

24      Tāpēc uz pirmo jautājumu jāatbild tā, ka valsts tiesai, kuras uzdevums ir saskaņā ar savu kompetenci piemērot Kopienas tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas nepiemērojot pretrunīgu valsts tiesību normu, pat ja tā ir pieņemta vēlāk, un tiesai nav jāprasa vai jāgaida, lai pirms tam šāda norma tiktu atcelta ar likumdošanas vai citiem konstitucionāliem līdzekļiem.

25      Būtisks otrā jautājuma aspekts ir šāds: ja tiek atzīts, ka Kopienas tiesību normu radīto tiesību aizsardzību var atlikt līdz brīdim, kad kompetentās valsts iestādes faktiski atceļ kādu valsts tiesību normu, kas varētu būt pretrunā ar Kopienas tiesībām – vai tādā gadījumā šādai atcelšanai vienmēr jābūt ar neierobežotu atpakaļejošu spēku, lai nepieļautu nekādu attiecīgo tiesību aizskaršanu?

26      No atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka valstu tiesām ir jāaizsargā Kopienas tiesību sistēmas normās paredzētās tiesības un ka tām nav jāprasa vai jāgaida, lai pilnvarotās valsts iestādes faktiski atceļ kādu valsts tiesību aktu, kas varētu būt šķērslis tiešai un tūlītējai Kopienas tiesību normu piemērošanai.

27      Līdz ar to otrajam jautājumam vairs nav nozīmes.

 Par tiesāšanās izdevumiem

28      Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Itālijas Republikas valdībai un Eiropas Kopienu Komisijai, kas Tiesai ir iesniegušas savus apsvērumus, nav atlīdzināmi.

29      Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata Suzas Pirmās instances tiesa, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

atbildot uz jautājumiem, kurus tai ar 1977. gada 28. jūlija rīkojumu uzdevusi Suzas Pirmās instances tiesa, nospriež:

Valsts tiesai, kuras uzdevums ir saskaņā ar savu kompetenci piemērot Kopienas tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas nepiemērojot pretrunīgu valsts tiesību normu, pat ja tā ir pieņemta vēlāk, un tiesai nav jāprasa vai jāgaida, lai pirms tam šāda norma tiktu atcelta ar likumdošanas vai citiem konstitucionāliem līdzekļiem.

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 1978. gada 9. martā.

* Tiesvedības valoda – itāļu.