(1)

Komisija ar 2011. gada 19. aprīļa vēstuli, kas reģistrēta 2011. gada 26. aprīlī, saņēma Clear Channel Belgium (turpmāk – “CCB”) sūdzību pret Beļģijas valsti par nelikumīga atbalsta, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, iespējamu piešķiršanu šā uzņēmuma konkurentam JCDecaux Street Furniture Belgium (turpmāk – “JCD”), iepriekš – JCDecaux Belgium Publicité SA.

(2)

2013. gada 29. maijā Komisija saņēma otro sūdzību par nelikumīga un nesaderīga atbalsta iespējamu piešķiršanu JCD. Sūdzības iesniedzējs (turpmāk – “otrais sūdzības iesniedzējs”) vēlējās, lai viņa identitāte netiktu atklāta.

(3)

Komisija ar 2015. gada 24. marta vēstuli informēja Beļģiju par savu lēmumu sākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – “LESD”) 108. panta 2. punktā noteikto procedūru attiecībā uz šiem iespējamiem atbalsta pasākumiem.

(4)

Komisijas lēmums par procedūras sākšanu (turpmāk – “sākšanas lēmums”) tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2015. gada 19. jūnijā (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par attiecīgajiem iespējamajiem atbalsta pasākumiem.

(5)

Beļģija iesniedza savas piezīmes 2015. gada 21. jūlijā. Komisija saņēma rakstveida piezīmes no CCB2015. gada 16. jūlijā un no otrā sūdzības iesniedzēja, kurš vēlējās, lai viņa identitāte netiktu atklāta, un JCD – 2015. gada 17. jūlijā. Komisija ar 2015. gada 24. jūlija un 13. augusta vēstulēm nosūtīja Beļģijai ieinteresēto personu piezīmes par sākšanas lēmumu. Komisija saņēma Beļģijas komentārus par šīm piezīmēm ar 2015. gada 2. oktobra vēstuli.

(6)

Diskusijas un papildu vēstuļu apmaiņa notika arī ar Beļģijas iestādēm, JCD un CCB. Šajā jautājumā Komisija 2016. gada 15. aprīlī nosūtīja informācijas pieprasījumu Beļģijai un ieinteresētajām personām. Beļģija atbildēja uz informācijas pieprasījumu 2016. gada 20. jūnijā un nosūtīja papildu piezīmes 2017. gada 26. janvārī, 2017. gada 20. februārī, 2017. gada 20. martā un 2019. gada 23. janvārī.

(7)

CCB nosūtīja papildu piezīmes 2015. gada 1. decembrī, 2016. gada 23. maijā, 2016. gada 20. septembrī un 2017. gada 24. martā. JCD nosūtīja papildu piezīmes 2015. gada 12. oktobrī, 2016. gada 29. martā, 2016. gada 15. jūlijā un 2017. gada 16. maijā.

(8)

CCB2015. gada 16. jūlijā iesniegtajās piezīmēs par Komisijas sākšanas lēmumu bija iekļauta papildu sūdzība par JCD.

(9)

CCB un JCD ir divi no galvenajiem dalībniekiem vides reklāmas nozarē Beļģijā. Abi uzņēmumi pieder pie starptautiskām grupām, kas darbojas liela un maza formāta vides reklāmas nozarē.

(10)

CCB ir meitasuzņēmums starptautiskajai grupai CC Media Holding, kurai pieder Clear Channel Communication Inc. – daudznacionāls uzņēmums, kura galvenā mītne atrodas Amerikas Savienotajās Valstīs un kas darbojas 28 valstīs Eiropā, Āzijas un Klusā okeāna valstīs un Latīņamerikā. Beļģijā CCB apkalpo tūkstošiem maza un liela formāta reklāmas iekārtu; tas nodrošina arī ielas mēbeļu un koplietošanas velosipēdu sistēmu piegādi un apsaimniekošanu.

(11)

JCD ir Beļģijas meitasuzņēmums Francijas uzņēmumam JCDecaux SA, kas ir pasaules mēroga dalībnieks vides reklāmas nozarē un ielas mēbeļu piegādes, izvietošanas un uzturēšanas, kā arī koplietošanas velosipēdu piegādes un sistēmu apsaimniekošanas jomā.

(12)

CCB iesniegtā sūdzība, uz kuru attiecas šis lēmums (3), attiecas uz abām turpmāk aprakstītajām reklāmas iekārtu daļām. Otrā sūdzības iesniedzēja iesniegtā sūdzība attiecas tikai uz otro reklāmas iekārtu daļu.

(13)

Briseles pilsēta (4) un JCD noslēdza divus līgumus par reklāmas iekārtu uzstādīšanu Briseles pilsētā – vienu 1984. gadā, bet otru 1999. gadā. Abi līgumi attiecas uz ielas mēbeļu uzstādīšanu, par ko atlīdzina ar reklāmas iekārtām, kuru izmērs ir aptuveni 2 m2, un tās ir statņi, uz kuriem var izvietot reklāmu (vienu vai divus reklāmas paneļus un pat sešus paneļus iekārtās, kas aprīkotas ar ritināšanas mehānismu katrā pusē). Maza formāta vides reklāmai Beļģijā ir tāda īpatnība, ka maza formāta reklāmas paneļi parasti tiek integrēti ielas mēbelēs.

(14)

Abiem līgumiem, par ko iesniegta sūdzība, ir atšķirīgas iezīmes, kas aprakstītas turpmāk.

(15)

1984. gada 16. jūlija līgums (turpmāk – “1984. gada līgums”), kas noslēgts uz 15 gadiem, paredzēja, ka JCD autobusu pieturās un ielas mēbelēs uzstāda un var izmantot reklāmas stendus ar nosaukumu “mupi” (tie sastāv no diviem paneļiem, no kuriem viens ir paredzēts Briseles pilsētai, bet otru paneli JCD drīkst izmantot reklāmai) ar šādiem nosacījumiem:

(16)

1999. gada 14. oktobra līgums (turpmāk – “1999. gada līgums”) aizstāja 1984. gada līgumu pēc Briseles pilsētas izsludinātā konkursa par ielas mēbeļu iegādi un izvietošanu, kā arī uzturēšanu un apsaimniekošanu, nodrošinot informatīvos paneļus, autobusu pieturas un displeja tipa stendus, no kuriem daļu drīkstēja izmantot reklāmas nolūkiem, un šajā konkursā uzvarēja JCD.

(17)

Kaut arī šis līgums attiecās uz līdzīgām ielas mēbelēm kā 1984. gada līgums, 1999. gada līgums (kas tika noslēgts uz 15 gadiem) paredzēja, ka:

(18)

CCB uzskata, ka JCD ir guvis labumu no nesaderīga valsts atbalsta, turpinot atsevišķu 1984. gada līguma iekārtu izmantošanu pēc 1999. gada līgumā paredzētā demontāžas datuma un nemaksājot Briseles pilsētai ne nomu, ne nodokļus.

(19)

Lai savā teritorijā izveidotu elastīgu mobilitātes piedāvājumu, Galvaspilsētas Briseles reģions nolēma ierīkot publiskajā telpā koplietošanas velosipēdu automatizētu nomas sistēmu.

(20)

Šim nolūkam 2008. gada 15. martā reģions izsludināja konkursu, kurā 2008. gada 13. novembrī uzvarēja JCD. Galvaspilsētas Briseles reģions 2008. gada 5. decembrī noslēdza sabiedrisko pakalpojumu koncesijas līgumu ar JCD par Villo automatizētās velosipēdu nomas sistēmas ekspluatāciju Galvaspilsētas Briseles reģiona teritorijā (turpmāk – “Villo līgums”), un tā kopējais ilgums bija 15 gadi (2011. gadā šis līgums tika pagarināts par diviem gadiem tā izpildes aizkavēšanās dēļ). Šis līgums paredzēja:

(21)

Plānotais kopējais apgrozījums visā šīs koncesijas darbības laikā bija aptuveni [100–150] miljoni EUR. Aptuveni [30–40] % ieņēmumu sedz lietotāji, bet pārējo daļu – reklāma.

(22)

Turklāt sarunu gaitā par Villo līgumu reģions piešķīra JCD vairākus finanšu pasākumus, kas nebija minēti uzaicinājumā uz konkursu (6):

(23)

CCB un otrais sūdzības iesniedzējs uzskata, ka JCD ir guvis labumu no valsts atbalsta, izmantojot finansējumu Villo līgumam.

(24)

Sūdzības iesniedzēji apgalvo, ka visi šie finansēšanas pasākumi (reklāmas iekārtu izmantošana un JCD piešķirtie papildu pasākumi) ir valsts atbalsts.

(25)

Turklāt šādu valsts atbalstu nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Savienības noteikumiem par sabiedrisko pakalpojumu kompensēšanu un jo īpaši uz Komisijas Lēmumu 2012/21/ES (9) (turpmāk – “2012. gada VTNP lēmums”), jo JCD saņemtu ļoti lielu pārmērīgu kompensāciju (jo īpaši tādēļ, ka JCD piešķirto reklāmas iekārtu skaits ir pārāk liels).

(26)

Komisija uzskata, ka attiecībā uz konkrētajām reklāmas iekārtām, kuras JCD ekspluatē Briseles pilsētas teritorijā saskaņā ar 1984. gada līgumu un kuras tika saglabātas pēc plānotajiem demontāžas datumiem (kas norādīti 1999. gada līguma 10. pielikumā), ir izpildīti kumulatīvie valsts atbalsta kritēriji, tādēļ šis pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(27)

Tā kā šķita, ka a priori nav izpildīts neviens no nosacījumiem atbalsta atzīšanai par saderīgu, Komisija nolēma sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(28)

Komisija saņēma piezīmes no CCB un JCD, un tie ir apkopoti turpmāk.

(29)

Atbildot uz sākšanas lēmumu, CCB norāda, ka piekrīt Komisijas analīzei, saskaņā ar kuru tas, ka JCD izmanto vairākas reklāmas iekārtas, kas Briseles pilsētas teritorijā uzstādītas saskaņā ar 1984. gada līgumu un tiek saglabātas pēc plānotajiem demontāžas datumiem, nemaksājot ne nomu, ne nodokļus, ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē un nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(30)

CCB arī piekrīt Komisijas viedoklim, ka pastāv nopietnas šaubas par tā kompensācijas mehānisma, uz kuru atsaucas Beļģijas iestādes, atbilstību un piemērotību, lai varētu pamatot šo strīdīgo iekārtu saglabāšanu pēc to plānotajiem demontāžas datumiem. Kā norāda CCB, Beļģijas iestādes nesniedz nekādus pierādījumus tam, ka šis kompensēšanas mehānisms bija oficiāli ieviests pirms attiecīgo iekārtu nelikumīgās saglabāšanas.

(31)

CCB uzstāj, ka labums, kuru JCD guva no 1984. gada iekārtu ekspluatācijas, neievērojot plānotos demontāžas datumus, pārsniedz 2 150 000 EUR. bez procentiem. CCB atsaucas uz diviem tiesu izpildītāja konstatējumiem, kas pēc pieprasījuma sniegti 2007. gada 3. decembrī un 2009. gada 21. decembrī, veicot to ielas mēbeļu inventarizāciju, kuras uzstādītas saskaņā ar 1984. gada līgumu un minētajos datumos vēl joprojām nebija novāktas. CCB arī norāda, ka pašu Beļģijas iestāžu atsaukšanās uz šiem tiesu izpildītāja konstatējumiem, kas izdarīti pēc CCB pieprasījuma (skatīt 3.3.2. punktu), liecina, ka Beļģijas iestādes neveica to iekārtu konkrētu uzraudzību, kuras tika saglabātas pēc sākotnēji paredzētajiem datumiem, un, tā kā nav pierādījumu par pretējo, to iekārtu skaits, kas jāņem vērā, aprēķinot JCD piešķirto labumu, sasniedz 86, proti, 119 reklāmas paneļus.

(32)

Visbeidzot, CCB piekrīt Komisijas secinājumam, saskaņā ar kuru no 2002. gada nodokļi par šīm reklāmas iekārtām bija jāmaksā neatkarīgi no sākotnējā līguma. Tādējādi 1984. gada līgumā minēto iekārtu priekšlaicīga aizvākšana neliktu JCD zaudēt nodokļu ietaupījumus, jo nodokļi par minētajām iekārtām jebkurā gadījumā jāmaksā, ja iekārtas tiek saglabātas, un tas atspēko argumentu, ka priekšlaicīgā un vēlīnā demontāža savstarpēji kompensējas minēto nodokļu aspektā. CBB arī atkārtoti uzsver, ka šie nodokļu atvieglojumi JCD radīja būtiskus konkurences izkropļojumus Beļģijas vides reklāmas tirgū un nelabvēlīgus konkurences apstākļus, ņemot vērā to, ka JCD konkurentiem, tostarp CCB, bija jāmaksā nodokļi par reklāmu iekārtās, kuras tie ekspluatē Briseles pilsētas teritorijā.

(33)

CCB konstatē, ka Briseles Apelācijas tiesa 2016. gada 29. aprīļa spriedumā atzina – JCD nav ievērojis demontāžas datumus, kas noteikti 1999. gada īpašās tirgus specifikācijas 10. pielikumā, un vairākus gadus ir prettiesiski izmantojis daudzas reklāmas iekārtas Briseles pilsētas publiskajā telpā (10). CCB arī konstatē, ka šī tiesa noraidīja JCD iesniegto argumentu par priekšlaicīgās un vēlīnās demontāžas savstarpējo kompensēšanos.

(34)

CCB uzskata, ka reklāmas ieņēmumus, kas iegūti, komerciāli izmantojot reklāmas iekārtas, kuras saglabātas pēc datuma, kad tās bija plānots demontēt saskaņā ar 10. pielikumu, arī var atzīt par valsts līdzekļiem, jo valsts pati varēja šīs iekārtas ekspluatēt.

(35)

Piezīmēs, kas iesniegtas 2015. gada 16. jūlijā par Komisijas sākšanas lēmumu, CCB iesniedza papildu sūdzību pret JCD par nodokļiem, kurus JCD nav samaksājis Beļģijas valstij par iekārtām, uz kurām attiecas 1999. gada līgums.

(36)

JCD savās piezīmēs par 2015. gada 17. jūlija sākšanas lēmumu norāda, ka valsts iestādei (šajā gadījumā – Briseles pilsētai) ir pienākums nodrošināt ekonomisko līdzsvaru līgumiem, kuru līgumslēdzēja puse tā ir. Tādēļ, kā uzskata JCD, lai kompensētu zaudētos ieņēmumus no reklāmas, kas radušies priekšlaicīgi demontējot attiecīgās iekārtas, un lai nodrošinātu 1984. gada līguma ekonomisko līdzsvaru, Briseles pilsēta loģiski ir atļāvusi pēc paredzētā demontāžas datuma saglabāt un izmantot līdzvērtīgu skaitu citu iekārtu, uz kurām attiecas 1984. gada līgums. Šajā jautājumā JCD apgalvo, ka kompensēšanas realitāte ir neapstrīdama un to var konstatēt, izmantojot dažādus pierādījumus, tostarp daudzus Briseles pilsētas iesniegumus un rakstveida dokumentus, sākotnējās izmeklēšanas ietvaros.

(37)

Kā uzskata JCD, attiecīgo reklāmas iekārtu izmantošanu nekad nav reglamentējis 1999. gada līgums, un konkrēto ielas mēbeļu saglabāšana ir notikusi, izpildot 1984. gada līgumu un nekādā veidā nepiesaistot valsts līdzekļus. Attiecīgo ielas mēbeļu saglabāšana ir neitrāla valsts līdzekļu aspektā, jo tā kompensē citu ielas mēbeļu priekšlaicīgo demontāžu, kuras arī reglamentē tas pats līgums.

(38)

JCD apgalvo – jau no paša kompensēšanas principa izriet tas, ka pēc termiņa beigām saglabāto ielas mēbeļu izmantošanai reklāmas nolūkiem jāpiemēro tas pats režīms, ko piemēroja priekšlaicīgi demontētajām iekārtām, proti, 1984. gada līguma noteikumi.

(39)

Attiecīgi JCD apstrīd apgalvojumu, ka šim uzņēmumam radās selektīva priekšrocība, kas izrietēja no valsts līdzekļu nodošanas saskaņā ar līgumiem, kas regulāri tika noslēgti ar Briseles pilsētu. JCD uzskata, ka nav ieguvis nekādus nomas maksas un nodokļu ietaupījumus, kas būtu maksājami saskaņā ar 1999. gada līgumu, un minētie pakalpojumi bija paredzēti sabiedrisko pakalpojumu uzdevumā.

(40)

Jo īpaši attiecībā uz atbrīvojumu no nomas maksas – JCD uzskata, ka to izskaidro kompensēšanas mehānisms, kuru regulē 1984. gada līgums.

(41)

Attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļiem – Briseles pilsētas nostāja neiekasēt nodokļus tikai saistībā ar ielas mēbeļu līgumiem (atšķirībā no reklāmas iekārtām) bija gluži konsekventa, jo saglabāja minēto līgumu ekonomisko līdzsvaru, tādēļ tām iekārtām, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, ne arī tām, uz kurām attiecās 1999. gada līgums, netika uzlikts nodoklis, neraugoties uz to, ka Briseles pilsēta 2002. gadā pieņēma nodokļu noteikumus.

(42)

Faktiski, kā apgalvo JCD, Briseles pilsēta pieņēma pirmos nodokļu noteikumus par pagaidu reklāmu publiskajā telpā tikai attiecībā uz 2002. finanšu gadu (2001. gada 17. oktobra Nodokļu noteikumi), kaut arī 1984. gada līgums izbeidzās 1999. gadā. Līdz ar to šis nodoklis nav piemērojams tādu reklāmas iekārtu ekspluatācijai, uz kurām attiecas 1984. gada līgums, pat ja tas tiek pagarināts 2002. un turpmākajos finanšu gados. Kā apgalvo JCD, šo iekārtu neiekļaušana nevar radīt selektīvu priekšrocību otrai līgumslēdzējai pusei, jo tā atbilst vispārīgajam principam, kas nerada labvēlīgāku attieksmi pret JCD, salīdzinājumā ar jebkuru citu uzņēmumu līdzīgā situācijā, tādēļ ar to nevar pamatot valsts atbalsta esību.

(43)

Turklāt pat hipotētiskā gadījumā, ja minētais nodoklis būtu piemērojams attiecīgajam līgumam, vispirms būtu jāpārskata 1984. gada līguma nosacījumi, kā tas šajā līgumā ir paredzēts.

(44)

Attiecībā uz iekārtām, kurām piemēro 1999. gada līgumu, JCD uzskata, ka arī par to izmantošanu reklāmai nav jāmaksā reklāmas nodoklis. Patiesi, reklāmas nodokļa noteikumi, kurus Briseles pilsēta pieņēma 2002. gadā, nav tām piemērojami, jo JCD jau maksā ikmēneša nomas maksu par attiecīgo statņu izmantošanu reklāmas nolūkos, un saskaņā ar 1999. gada līgumu tā ir vienīgā maksa par šo iekārtu izmantošanu reklāmai. Turklāt šie nodokļu noteikumi nepārprotami atbrīvo no nodokļa Briseles pilsētas reklāmas iekārtas un tātad arī iekārtas, uz kurām attiecas 1999. gada līgums.

(45)

Šo argumentu pamatošanai JCD iesniedza Komisijai divus 2016. gada 4. novembra tiesas spriedumus, ar kuriem Briseles franču daļas Pirmās instances tiesa nosprieda, ka JCD nav jāmaksā pašvaldības reklāmas nodoklis par reklāmas iekārtām, kas uzstādītas pilsētas teritorijā un pieder Briseles pilsētai, izpildot līgumu, kas ar JCD tika noslēgts 1999. gada 14. oktobrī. Turklāt šie spriedumi lika atmaksāt summas, kas varēja būt samaksātas par 2009.–2012. fiskālo gadu.

(46)

JCD apgalvo, ka gadījumā, ja iepriekš minētais kompensēšanas mehānisms liecinātu par iespējamu nelīdzsvarotību JCD labā, šī hipotētiskā nelīdzsvarotība nevarētu nostiprināt JCD konkurences pozīcijas, salīdzinājumā ar konkurentiem attiecīgajos tirgos, jo tā būtu minimāla.

(47)

JCD uzskata, ka šī hipotētiskā nelīdzsvarotība jo īpaši nevarēja apgrūtināt citās dalībvalstīs reģistrētu uzņēmumu iekļūšanu šajos tirgos. JCD arī atgādina, ka Komisija jau ir atzinusi – dažiem pasākumiem ir ietekme tikai vietējā līmenī, un tādējādi tie neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(48)

Beļģijas iestādes atzīst, ka JCD turpināja ekspluatēt vairākus reklāmas paneļus saskaņā ar 1984. gada līgumu arī pēc to demontāžas datuma, kas paredzēts 1999. gada līgumā, kā noteikts 10. pielikumā. Par šīm reklāmas iekārtām JCD nemaksāja Briseles pilsētai ne nomas maksu, ne nodokļus, atšķirībā no paneļiem, uz kuriem attiecās 1999. gada līgums un par kuriem nomas maksa tika maksāta no minētā līguma sākuma un arī nodokļi tika iekļauti, bet tikai no 2009. gada (11). Šī situācija ilga līdz 2011. gada augustam, kad tika demontētas pēdējās iekārtas.

(49)

Beļģijas iestādes neapstrīd, ka šie pasākumi ir attiecināmi uz tām un jo īpaši uz Briseles pilsētu. Faktiski tās pat paskaidro, ka bija piekritušas saglabāt 1984. gada līguma iekārtas arī pēc 10. pielikumā norādītā datuma, lai saglabātu līguma ar JCD līdzsvarotību, tādā mērā, kādā citas iekārtas tika priekšlaicīgi demontētas pēc Briseles pilsētas pieprasījuma, lai varētu uzstādīt cita veida vēlamās iekārtas, jo īpaši estētisku iemeslu dēļ un konkrētāk – jaunas jūgendstila tipa ielas mēbeles.

(50)

Beļģijas iestādes uzskata, ka šī priekšlaicīgā demontāža radīja zaudējumus JCD, kas atteicās no iekārtām, par kurām nebija jāmaksā nekāda noma vai nodokļi līdz pat demontāžas datumam, kas bija noteikts 10. pielikumā, un, lai kompensētu šos zaudējumus, piekrita ilgāk, nekā paredzēts saglabāt citas iekārtas un neprasīja par minētajām iekārtām nekādu nomas maksu vai nodokļus.

(51)

Beļģijas iestādes atzīst, ka kopumā JCD guva ekonomisku labumu, bet tikai tādēļ, ka nebija nodrošināts līdzsvars starp priekšlaicīgi (pirms plānotā demontāžas datuma) aizvākto iekārtu skaitu un to iekārtu skaitu, kas tika saglabātas pēc 10. pielikumā paredzētā demontāžas datuma. Briseles pilsētas un JCD 1984. gada līguma 4.5. pantā ir noteikts, ka informatīvie stendi un autobusu pieturas ir atbrīvotas no nomas, izmantošanas tiesību vai atlīdzības maksājumiem. Beļģijas iestādes uzskata, ka šis atbrīvojums ir jāanalizē, ņemot vērā to, ka līguma parakstīšanas laikā Briseles pilsēta nebija pieņēmusi nekādus noteikumus par reklāmas stendu aplikšanu ar nodokļiem.

(52)

Beļģijas iestādes apgalvo, ka JCD, no vienas puses, ir atteicies no nomas maksas un nodokļu ietaupījumiem, piekrītot priekšlaicīgi aizvākt vairākas iekārtas, un, no otras puses, guvis labumu no nomas maksas un nodokļu ietaupījumiem, saglabājot citas iekārtas pēc plānotajiem demontāžas datumiem. Aprēķinot starpību starp ietaupījumiem, ko JCD zaudēja priekšlaicīgās demontāžas dēļ, un papildu ietaupījumiem, kas tika gūti, saglabājot citas iekārtas ilgāk, nekā bija paredzēts 10. pielikumā, kopumā JCD, kā apgalvo Beļģijas iestādes, guva finansiālu labumu ne vairāk kā [100 000–150 000] EUR apmērā laikposmā no 1999. gada decembra līdz 2011. gadam.

(53)

Šajā jautājumā Beļģijas iestādes apgalvo, ka uz minēto pasākumu noteikti varētu attiecināt Komisijas Regulas (EK) Nr. 1998/2006 (12) (turpmāk – “2006. gada de minimis regula”) noteikumus. Šī regula būtībā paredz, ka noteikts neliela apjoma atbalsts (mazāk par 200 000 EUR trīs fiskālo gadu periodā) tiek uzskatīts par tādu, kas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un tādēļ neatbilst visiem LESD 107. panta 1. punkta kritērijiem.

(54)

Beļģijas iestādes sniedz arī informāciju par vairākiem CCB apgalvojumiem, uz kuriem attiecas sākšanas lēmums. Pirmkārt, CCB iesniegtās bāzes aplēses par 86 iekārtām bija kļūdainas, jo CCB tiesu izpildītāja konstatējumos (skatīt 31. apsvērumu) ir uzskaitītas 80 iekārtas. Turklāt CCB kļūdaini raksturoja vairākas iekārtas kā autobusu pieturas, lai gan tās bija pilsētas informatīvie paneļi. Otrkārt, attiecībā uz nomas maksas aplēsi CCB šo nomas maksu indeksēja nepareizi, jo, kā uzskata Briseles pilsēta, tā jāindeksē līguma noslēgšanas gadadienā (13). Treškārt, norādot JCD maksājamās nodokļu summas apmēru, CCB pieļāva aprēķina kļūdas.

(55)

Beļģijas iestādes 2015. gada 2. oktobra rakstveida komentāros norāda – tas, ka Briseles pilsēta neatguva nodokļus, kas JCD bija jāmaksā saskaņā ar 1999. gada līgumu, kamēr tiesvedība vēl nebija pabeigta, nenozīmē Briseles pilsētas īpašu labvēlību, bet gan to, ka tiek piemēroti Beļģijas tiesību akti un Beļģijas tiesu spriedumi, saskaņā ar kuriem pašvaldības administrācijai ir liegta iespēja veikt nodokļu piedziņu vai atgūšanu attiecībā uz nodokļu daļu, kas pārsniedz neapstrīdamo summu. Ja apelācija, piemēram, JCD iesniegtā, attiecas uz visu nodokļa summu, tās piedziņa vai atgūšana nav iespējama. Šī situācija nenozīmē, ka nodokļu maksātājs, kurš iesniedz prasību tiesā, ir atbrīvots no nodokļa, kā apgalvo CCB. Turklāt nodokļi, pat ja tie tiek apstrīdēti, no grāmatvedības viedokļa jāuzskaita kā pamatdarbības izdevumi. Tādējādi valsts atbalsts nevar izrietēt no tā, ka Briseles pilsēta neatgūst no JCD pienākošos nodokļus, par kuriem ierosināta tiesvedība.

(56)

2016. gada 20. jūnija rakstveida komentāros, atbildot uz jautājumiem, ko Komisijas dienesti uzdeva 2016. gada 15. aprīļa vēstulē, Beļģijas iestādes apstiprināja, ka Briseles pilsēta tikai no 2009. taksācijas gada sāka aplikt ar nodokli reklāmas iekārtas, kas izvietotas saskaņā ar 1999. gada 14. oktobrī piešķirtajām līguma slēgšanas tiesībām. Tomēr, pieņemot 2001. gada 17. oktobra Nodokļu noteikumus par pagaidu reklāmu publiskajā telpā, Briseles pilsēta bija noteikusi nodokli par pagaidu reklāmas sludinājumiem publiskajā telpā, kā arī paredzējusi atbrīvojumu no šā nodokļa tikai pašas pilsētas reklāmas sludinājumiem (14). Beļģijas iestādes norāda, ka Nodokļu noteikumi, kas piemērojami reklāmas iekārtām, pirmo reizi stājās spēkā tikai 2002. gada 1. janvārī, tādēļ nodoklis nebija jāmaksā par 2001. gadu, un apgalvo, ka šos Nodokļu noteikumus piemēro iekārtām, uz kurām attiecas 1999. gada līgums.

(57)

Iestādes arī norāda, ka Briseles pilsēta nav iekasējusi šā nodokļa summas par taksācijas gadiem no 2002. līdz 2008. gadam. Šī situācija izriet no tā, ka pilsēta sākotnēji uzskatīja – saskaņā ar 1999. gada līgumu uzstādītās iekārtas, kuras pieder pilsētai un kuras ekspluatē JCD, netiek apliktas ar nodokli, ņemot vērā atbrīvojumu no nodokļa, kas paredzēts 2001. gada 17. oktobra Nodokļu noteikumu 5. pantā, kas attiecas tikai uz Briseles pilsētas pašas sludinājumiem. Turklāt šis atbrīvojums, kas bija īpaši paredzēts Briseles pilsētas vai tās izveidotu vai tai pakļautu struktūru reklāmas iekārtām, tika iekļauts 2006. gada 18. decembra Nodokļu noteikumos un turpmākajos nodokļu noteikumos.

(58)

Pirmo reizi to piemēroja 2011. gada 29. jūlijā saistībā ar 2009. taksācijas gadu. Saskaņā ar 6. pantu 1996. gada 24. decembra likumā, kas pēc tam tika atcelts ar 2014. gada 3. aprīļa rīkojumu, ar atpakaļejošu datumu nebija iespējams aplikt ar nodokļiem par laiku, kas ilgāks par trim gadiem, skaitot no taksācijas gada 1. janvāra.

(59)

Beļģijas iestādes apgalvo, ka Briseles pilsēta nolēma vairs nepiemērot šo atbrīvojumu, jo atzina, ka, atbrīvojot reklāmas iekārtas no nodokļa tikai tādēļ vien, ka tās pieder Briseles pilsētai, lai gan pilsēta nav to ekspluatants, rodas nevienlīdzība attiecībā pret citiem reklāmas iekārtu ekspluatantiem. Briseles pilsēta uzskatīja – kaut arī atbrīvojums tādām reklāmas iekārtām, kuras tiek izmantotas pašas pilsētas vai tās izveidoto vai tai pakļauto struktūru vajadzībām, tiešām būtu pamatots, šādam atbrīvojumam nav iemesla, ja iekārtas izmanto trešās personas un jo īpaši komercuzņēmums, kas darbojas vides reklāmas nozarē.

(60)

Nodokļu noteikumos paredzētā atbrīvojuma mērķis bija nepieļaut, ka pilsēta pati sevi apliek ar nodokli, jo tas neradītu nekādus papildu ieņēmumus un būtu palielinājis administratīvo darbu, kas jāveic finanšu departamentam, bet jebkuru nodokļu noteikumu nolūks ir dot iespēju nodokļu administrācijai iegūt papildu finanšu līdzekļus. Tomēr, kā norādīts Beļģijas iestāžu 2017. gada 20. februāra komentāros par Komisijas 2017. gada 14. februārī iesniegtajiem papildjautājumiem, Briseles pilsēta pati nekad nav ekspluatējusi reklāmas iekārtas. Tās vienmēr ir izmantotas ar trešo personu starpniecību. Vienīgās reklāmas iekārtas, kas pieder Briseles pilsētai, ir tās, uz kurām attiecas publisko pakalpojumu līgums, kura slēgšanas tiesības 1999. gada 14. oktobrī tika piešķirtas JCD. Pēc 1999. gada līguma termiņa beigām tika izsludināts jauns konkurss, kurā uzvarēja CCB, proti, pašreizējais darbuzņēmējs. Pamatojoties uz pašreizējo līgumu, CCB maksā nomas maksu par reklāmas iekārtām un piemērojamos nodokļus.

(61)

Beļģijas iestādes norāda, ka operatori, kuri izmanto sev piederošas iekārtas, maksā tikai attiecīgos nodokļus, un reklāmas iekārtu izmantošanas nomas maksa tiek pieskaitīta šiem nodokļiem, ja iekārtas ir Briseles pilsētas īpašums. Minētā nomas maksa nekādā gadījumā neaizstāj nodokļus, ko iekasē par šādām iekārtām. Būtībā šī nomas maksa kompensē tiesības izmantot iekārtas, kuras pieder Briseles pilsētai. Ja nomas maksa netiktu maksāta, operatori varētu bez maksas izmantot Briseles pilsētai piederošās iekārtas, savukārt tai būtu jāsedz iekārtu iegādes izmaksas. Tādēļ ir loģiski, ka operatoriem jāmaksā nomas maksa. Savukārt operatoriem, kuri neizmanto Briseles pilsētas iekārtas, no savas puses jāuzņemas segt visus ieguldījumus reklāmas iekārtu ražošanā vai iegādē.

(62)

Beļģijas iestādes paskaidro, ka ar diviem 2016. gada 4. novembra spriedumiem Briseles franču daļas Pirmās instances tiesa atzina – saskaņā ar Nodokļu noteikumu 9. pantu JCD par 2009.–2012. gadu nebija jāmaksā pašvaldības reklāmas nodoklis par reklāmas iekārtām, kas uzstādītas Briseles pilsētas teritorijā un pieder Briseles pilsētai, atbilstoši līgumam, kura slēgšanas tiesības JCD tika piešķirtas 1999. gada 14. oktobrī. Turklāt šie spriedumi lika atmaksāt summas, kas varēja būt samaksātas par 2009.–2012. fiskālo gadu.

(63)

Beļģijas iestādes arī apstiprina, ka Briseles pilsēta pārsūdzēja abus 2016. gada 4. novembra spriedumus, kurus attiecīgi piemēroja taksācijas gadiem no 2009. līdz 2010. gadam un no 2011. līdz 2012. gadam. Apelācijas tiesvedībā, kas joprojām turpinās, Briseles pilsēta iebilda pret to, ka tiesas sniegtā Nodokļu noteikumu 9. panta interpretācija, kas ļauj JCD piešķirt atbrīvojumu, liek apšaubīt saderību ar LESD 106. un 107. pantu.

(64)

No otras puses, Briseles pilsēta neko neminēja par nodokļiem, kas maksājami par tām reklāmas iekārtām, kuras reglamentēja 1984. gada līgums un kuras tika saglabātas pēc plānotā demontāžas datuma.

(65)

Beļģijas iestādes apgalvo, ka nespēj norādīt nomas maksas un nodokļu summu, kas nav samaksāta par iekārtām, kuras tika saglabātas pēc 10. pielikumā paredzētā demontāžas datuma, par laikposmu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 21. augustam.

(66)

Komisijas analīze attiecas tikai uz 1984. gada iekārtu saglabāšanu pēc to ekspluatācijas perioda beigām, un tā neattiecas uz pašu 1984. gada līgumu. To jo īpaši pamato apstāklis, ka saskaņā ar Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (15) 17. pantu Komisija nevar izdot rīkojumu par piešķirtā atbalsta atgūšanu pēc desmit gadu noilguma termiņa beigām.

(67)

Iekārtas, kas uzstādītas saskaņā ar 1984. gada līgumu, varēja uzstādīt līdz 1984. gada līguma derīguma termiņa beigām (proti, līdz 1999. gadam) un ekspluatēt 15 gadus (proti, iespējams, līdz 2014. gadam). Tādēļ jebkuru atbalstu, kas sniegts šīm iekārtām saskaņā ar 1984. gada līgumu, pieņemot, ka visi 107. panta 1. punkta kumulatīvie nosacījumi ir izpildīti, varēja piešķirt tikai laikā, kad JCD bija Briseles iestāžu atļauja uzstādīt attiecīgās iekārtas, tātad līdz 1999. gadam, kas ir minētā līguma termiņa beigu gads. Tādējādi jebkuram JCD piešķirtajam atbalstam bija jābūt piešķirtam vairāk nekā desmit gadus pirms Komisijas pirmā informācijas pieprasījuma Beļģijas iestādēm, kas tika iesniegts 2011. gada 15. septembrī.

(68)

Savukārt attiecībā uz 1984. gada līgumā minēto iekārtu saglabāšanu, nemaksājot nomas maksu un nodokļus, pēc datuma, kas noteikts 1999. gada līguma 10. pielikumā, iespējamā atbalsta piešķiršanai JCD šādā situācijā bija jānotiek brīdī, kad Briseles iestādes (klusējot) atļāva neievērot minētajā pielikumā paredzēto laika grafiku. Turpmākā Komisijas analīze attiecas tikai uz to, cik lielā mērā 1984. gada līguma iekārtu saglabāšana pēc 10. pielikumā noteiktā datuma nozīmē valsts atbalstu JCD, kas iegūts pēc 2001. gada 15. septembra (proti, noilguma termiņa, kas minēts Regulas (ES) 2015/1589 17. pantā).

(69)

Šis lēmums nesatur arī analīzi par to, kādā veidā JCD atbrīvojums no nodokļiem, kas maksājami Beļģijas valstij par iekārtām, uz kurām attiecas 1999. gada līgums, tiek klasificēts kā valsts atbalsts, jo tas neietilpst sākšanas lēmuma darbības jomā.

(70)

Atbilstīgi LESD 107. panta 1. punkta noteikumiem ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(71)

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākuma klasificēšana par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ir atkarīga no visu tajā paredzēto kumulatīvo nosacījumu izpildes: i) pasākumam jābūt attiecināmam uz valsti, un tas jāfinansē no valsts līdzekļiem; ii) tam jāpiešķir selektīva ekonomiska priekšrocība saņēmējam; iii) pasākumam jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus; iv) pasākumam jāspēj iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm (16).

(72)

Lai pasākums būtu valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, tam jābūt valsts piešķirtam vai piešķirtam no valsts līdzekļiem. Valsts līdzekļi ir visi publiskā sektora līdzekļi (17), tostarp valsts iekšējo (decentralizēto, apvienoto, reģionālo un citu) struktūru līdzekļi (18).

(73)

Priekšrocības, kas tieši vai netieši piešķirtas no valsts līdzekļiem, var uzskatīt par atbalstu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Valsts līdzekļu esība var izpausties negatīvā veidā, ja valsts iestādes nesaņem kādus ieņēmumus. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka atteikšanās no līdzekļiem, kas principā būtu jāpārskaita valsts budžetā, ir valsts līdzekļu piešķiršana. Tāpat, iejaukšanās pasākumi, kuri samazina maksājumus, kas parasti apgrūtina uzņēmuma budžetu, var būt valsts līdzekļi (19).

(74)

Beļģijas iestādes neapstrīd, ka šis pasākums ir attiecināms uz tām (un jo īpaši attiecināms uz Briseles pilsētu). Faktiski tās pat paskaidro, ka bija piekritušas saglabāt 1984. gada līguma iekārtas arī pēc 10. pielikumā norādītā datuma, lai saglabātu līguma ar JCD līdzsvarotību, tādā mērā, kādā citas iekārtas tika priekšlaicīgi demontētas pēc Briseles pilsētas pieprasījuma, lai varētu uzstādīt cita veida vēlamās iekārtas jo īpaši estētisku iemeslu dēļ (skatīt 49. apsvērumu).

(75)

Beļģijas iestādes arī atzīst, ka iekārtu saglabāšana pēc 10. pielikumā paredzētajiem datumiem nozīmē to, ka Briseles pilsēta nesaņēma nomas maksu un nodokļus, kas netika iekasēti par šīm iekārtām, kuras citādi tiktu aizstātas ar iekārtām, uz kurām attiecās 1992. gada līgums, kas paredzēja maksāt nomas maksu un nodokļus.

(76)

Tādējādi netiek apstrīdēts – tas, ka JCD saglabāja 1984. gada līguma iekārtas arī pēc 10. pielikumā paredzētajiem datumiem, ir attiecināms uz Beļģijas valsti, un tas nozīmē, ka JCD izmantoja valsts līdzekļus. Tomēr šo valsts līdzekļu (proti, nomas maksas un nodokļa summas, no kurām Briseles pilsēta atteicās) kvantitatīvā novērtēšana ir atkarīga no atšķirīgiem Komisijas un Beļģijas valsts vērtējumiem (skatīt 3.4.5. punktu).

(77)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka šis pasākums ir valsts līdzekļu piešķiršana LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(78)

Kā minēts 34. apsvērumā, CCB savās rakstveida piezīmēs norāda, ka reklāmas ieņēmumus, kas iegūti, komerciāli izmantojot reklāmas iekārtas, kuras saglabātas pēc datuma, kad tās bija plānots demontēt saskaņā ar 10. pielikumu, arī var atzīt par valsts līdzekļiem, jo valsts pati varēja šīs iekārtas ekspluatēt.

(79)

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka JCD saņemtie reklāmas ieņēmumi acīmredzami nav valsts līdzekļi, jo šie reklāmas ieņēmumi rodas no privātiem līgumiem starp JCD un klientiem, un valsts tajos vispār neiejaucas.

(80)

Turklāt nav iespējams uzskatīt, ka Briseles pilsēta atsakās no valsts līdzekļiem, tikai tāpēc vien, ka tā pati neveic nekādu saimniecisko darbību. Šāda valsts līdzekļu izpratne būtu pārāk plaša un liegtu valstij atļaut jebkuras darbības savā teritorijā, iepriekš nepārbaudot, vai valsts pati nevar veikt attiecīgo darbību.

(81)

Turklāt, pat ja teorētiski valsts iestādei būtu iespējams iesaistīties noteiktā saimnieciskā darbībā, tā acīmredzami nebūtu šīs iestādes pamatfunkcija un tai a priori nebūtu tehnoloģiskās kompetences, iemaņu un tehnisko līdzekļu šādai darbībai. Piemēram, šajā gadījumā var konstatēt, ka reklāmas līgumi parasti ir valsts līmeņa līgumi. Briseles pilsētai nebūtu iespēju vest sarunas par šādiem līgumiem, jo tā var lemt tikai par tiem reklāmas paneļiem, kuri atrodas Briseles pilsētas teritorijā. Tāpēc tās potenciālā spēja gūt ieņēmumus no šiem reklāmas paneļiem nebūtu salīdzināma ar JC Decaux spēju.

(82)

Priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ir ikviens saimnieciskais labums, ko uzņēmums nebūtu guvis parastos tirgus apstākļos, t. i., bez valsts iejaukšanās (20). Svarīga ir tikai pasākuma ietekme uz uzņēmumu, nevis valsts iejaukšanās iemesls vai mērķis (21).

(83)

Pēc Tiesas domām, priekšrocība pastāv, ja uzņēmuma finansiālais stāvoklis tiek uzlabots ar valsts iejaukšanās palīdzību, un tādējādi priekšrocību nodrošina ne tikai pozitīva darbība, bet arī visi tie valsts iejaukšanās pasākumi, kuri dažādos veidos atvieglo slogu, kas parasti apgrūtina uzņēmuma budžetu (22).

(84)

Šajā gadījumā no 1999. gada un tā kā beidzās termiņš atļaujām, kuru pamatā bija 1984. gada līgums, JCD turpināja izmantot reklāmas iekārtas Briseles pilsētas teritorijā, nemaksājot nomas maksu un nodokļus par šo iekārtu ekspluatāciju, kaut arī saskaņā ar 1999. gada līgumu šīs iekārtas vajadzēja demontēt un (arī saskaņā ar 1999. gada līgumu) jaunu reklāmas iekārtu, kas tās aizstātu, ekspluatācija paredzēja nomas maksas un nodokļu maksāšanu.

(85)

Beļģijas iestādes atzīst, ka kopumā JCD guva ekonomisku priekšrocību, bet tikai tādēļ, ka nebija nodrošināts līdzsvars starp priekšlaicīgi (pirms plānotā demontāžas datuma) aizvākto iekārtu skaitu un to iekārtu skaitu, kas tika saglabātas pēc 10. pielikumā paredzētā demontāžas datuma. Pat pieņemot, ka Komisija piekrīt šādam viedoklim (guod non), priekšrocības esība jebkurā gadījumā ir pierādāma.

(86)

Komisija vispirms norāda, ka Beļģijas iestādes principā atzīst priekšrocības esību un apstrīd tikai tās lielumu.

(87)

Turklāt Beļģijas iestādes uzskata šo pasākumu par kompensāciju, kas piešķirta JCD par zaudējumiem, kuri saistīti ar vairāku iekārtu priekšlaicīgu demontāžu. Šajā jautājumā Komisija atsaucas uz lietu Orange/Komisija (23), kurā Tiesa apstiprināja Vispārējās tiesas (24) un ģenerāladvokāta (25)nostāju, saskaņā ar kuru pat uzņēmuma sloga atvieglošana, atceļot papildu apgrūtinājumus, kas izriet no atkāpēm, kuras nesaņem konkurējošie uzņēmumi, ir valsts atbalsts (26). Vienīgā kompensācija, kas saistīta ar valsts līdzekļu pārvietošanu, pārsniedzot valsts atbalsta klasifikāciju, ir kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas piešķirta saskaņā ar judikatūru lietā Altmark (27).

(88)

Tādējādi 1984. gada līgums un 1999. gada līgums ir tikai komerciāli līgumi, un to noteikumi neuzdod JCD sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus. Tādēļ Altmark judikatūra par kompensācijām, kas piešķirtas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, nav piemērojama.

(89)

Līdz ar to šķiet, ka kompensācija, uz kuru atsaucas Beļģijas iestādes, pieņemot, ka tā patiešām bija paredzēta, lai kompensētu zaudējumus, kas saistīti ar iespējamo pienākumu priekšlaicīgi demontēt noteiktas iekārtas, noteikti radīja priekšrocību JCD. Šis secinājums konkrētajā gadījumā ir vēl pārliecinošāks, jo ir grūti uzskatīt, ka JCD radās strukturāli zaudējumi, ja šis uzņēmums brīvprātīgi piekrita demontēt minētās iekārtas un turklāt apliecināja Beļģijas iestādēm, ka attiecīgā kompensācija ir pārsniegusi to, kas bija vajadzīgs iespējamā zaudējuma dēļ.

(90)

Šis apgalvojums atbilst arī 69. punktam Komisijas Paziņojumā par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (28) (turpmāk – “paziņojums par valsts atbalsta jēdzienu”), kurā ir uzsvērts: “Izmaksas, ko rada valsts noteikti regulatīvie pienākumi (29), principā var tikt uzskatītas par saimnieciskajai darbībai raksturīgām izmaksām, līdz ar to jebkāda šo izmaksu kompensācija uzņēmumam rada priekšrocību (30). Tas nozīmē, ka apstāklis, ka attiecīgais labums nepārsniedz kompensāciju par izmaksām, kuras izriet no regulatīvā pienākuma noteikšanas, principā neizslēdz priekšrocības pastāvēšanu. Tas pats attiecas uz tādu izmaksu samazināšanu, kuras uzņēmumam nebūtu radušās, ja nebūtu bijis valsts pasākuma radītā stimula, jo bez šā stimula uzņēmums savu darbību būtu strukturējis citādi (31). Priekšrocības pastāvēšanu neizslēdz arī tas, ka ar pasākumu tiek kompensēti cita veida izdevumi, kuri nav saistīti ar attiecīgo pasākumu (32).”

(91)

Šajā gadījumā arī nav īsti iespējams pielīdzināt 1984. gada līguma iekārtu priekšlaicīgu nomaiņu normatīvam pienākumam, jo JCD brīvprātīgi piekrita demontēt šīs iekārtas, bet no paziņojuma par valsts atbalsta jēdzienu 69. punkta izriet, ka gadījumā, ja iekārtu atsaukšanu būtu izraisījis normatīvs pienākums, kompensācija par to priekšlaicīgu nomaiņu būtu nozīmējusi priekšrocību.

(92)

Jāatzīmē arī, ka paziņojuma par valsts atbalsta jēdzienu 71. punkts norāda: “Uzskatāms, ka priekšrocība nepastāv, ja tiek atlīdzināti nelikumīgi iekasēti nodokļi (33), valsts iestādēm ir noteiktas saistības atlīdzināt konkrētiem uzņēmumiem radītos zaudējumus (34) vai tiek izmaksāta kompensācija par ekspropriāciju (35)”.

(93)

Tomēr šajā gadījumā nav piemērojama neviena no abām minētajām situācijām. Nekas neliecina, ka Beļģijas iestādes būtu nodarījušas JCD zaudējumus, kurus tām bija pienākums atlīdzināt. JCD brīvprātīgi piekrita demontēt noteiktas iekārtas, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, un ir pamats uzskatīt, ka JCD tam piekrita, jo kopumā ieguva priekšrocību.

(94)

Visbeidzot, Komisija apšauba iespēju atzīt šo kompensāciju par parastu tirgus dalībnieka rīcību, un tas varētu izslēgt priekšrocības esību. Tomēr nevar uzskatīt, ka Briseles pilsēta šajā gadījumā rīkojās kā tirgus dalībnieks. Būtībā ir konstatēts, ka iespējamā kompensācijas piešķiršana nekādi netika noformēta un netika uzraudzīta (turklāt tas izskaidro, kādēļ, kā apgalvo pašas Beļģijas iestādes, pastāvēja starpība starp demontēto un priekšlaicīgi nomainīto iekārtu skaitu). Nav neviena Komisijai iesniegta pierādījuma, kas liecinātu par jebkāda veida sarunām starp Briseles pilsētu un JCD par šo jautājumu. Nekas neliecina par to, ka Briseles pilsēta būtu analizējusi JCD faktiskos zaudējumus saistībā ar vairāku iekārtu, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, priekšlaicīgo nomaiņu, salīdzinot tos ar labumu, kas tika gūts, saglabājot citas iekārtas, kuras turklāt bija pilnībā amortizētas (šo reklāmas paneļu izmaksas patiesi bija pilnībā atlīdzinātas – tostarp JCD rezerve, jo šie paneļi tika izmantoti visu 1984. gada līgumā paredzēto likumīgo termiņu) saskaņā ar to pašu līgumu. Pilnīga analīzes, līguma un uzraudzības neesība norāda, ka Briseles pilsētas rīcība neatbilda privātā uzņēmēja principam tirgus ekonomikas apstākļos.

(95)

Komisijas argumentu par priekšrocības esību turklāt apstiprina Briseles Apelācijas tiesas 2016. gada 29. aprīļa spriedums (36). Šajā spriedumā Apelācijas tiesa noraidīja JCD apelāciju un atstāja spēkā spriedumu, kuru Briseles Pirmās instances tiesa pieņēma 2010. gada 13. decembrī. Konkrēti, Tiesa apstiprina, ka JCD neievēroja demontāžas datumus, kas bija noteikti 1999. gada līguma 10. pielikumā, un ka tādējādi šis uzņēmums bez īpašumtiesībām vai jebkādām citām tiesībām izmantoja daudzas reklāmas iekārtas, kas atradās Briseles pilsētas publiskajā telpā. Tādējādi JCD veica objektīvi prettiesiskas darbības, kas ir pretrunā ar godīgu tirgus praksi, jo šis uzņēmums izmantoja reklāmas iekārtas, kurām nebija jābūt vai vairs nebija jābūt tā rīcībā, un tas radīja JCD nelikumīgu konkurences priekšrocību, kas varēja novirzīt reklāmdevējus no konkurenta CCB. Šajā jomā Tiesa izdod rīkojumu izbeigt šādu prettiesisku rīcību un atzīst, ka nelikumīgās rīcības pārtraukšanai ir nepieciešams demontēt reklāmas iekārtas, kas tiek ekspluatētas bez īpašumtiesībām vai citām tiesībām.

(96)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka laikā no 1999. līdz 2011. gadam JCD veiktā vairāku reklāmas iekārtu, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, saglabāšana un ekspluatēšana Briseles pilsētas teritorijā pēc demontāžas datuma, kas bija paredzēts 1999. gada līguma 10. pielikumā, nemaksājot nomas maksu un nodokļus, samazināja izdevumus, kas parasti būtu radušies JCD darbības gaitā, un radīja šim uzņēmumam ekonomisku priekšrocību.

(97)

Lai pasākumu varētu uzskatīt par valsts atbalstu, tam jābūt selektīvam, tas ir, tam jārada priekšrocības noteiktiem uzņēmumiem vai ražojumiem LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (37). Tādēļ atbalsta jēdziens attiecas vienīgi uz tiem pasākumiem, kas rada labvēlīgus apstākļus uzņēmumiem selektīvā veidā.

(98)

Vispirms var atzīmēt, ka Beļģijas iestādes neapstrīd šā pasākuma selektivitāti (1984. gada iekārtu saglabāšanu, nemaksājot nomas maksu un nodokļus, pēc to ekspluatācijas perioda beigām, kā paredzēts 10. pielikumā).

(99)

Faktiski Beļģijas iestādes paskaidroja, ka šis pasākums bija kompensācija, kas piešķirta JCD, lai atlīdzinātu par noteiktu iekārtu priekšlaicīgu demontāžu, un šis pasākums būtībā bija individuāls pasākums, tādēļ, identificējot ekonomiskās priekšrocības (skatīt 3.4.2.2. punktu), parasti tiek pieņemts, ka tas ir selektīvs. Tā kā nav nekādas norādes par pretējo, minētais pieņēmums ir piemērojams arī šajā gadījumā, un tas ir pietiekams, lai pasākumu atzītu par selektīvu.

(100)

Var arī norādīt, ka šo pasākumu nevar uzskatīt par neselektīvu tikai tādēļ vien, ka JCD atradās unikālā tiesiskā un faktiskā situācijā, jo bija vienīgais uzņēmums, kas varēja gūt labumu no pasākuma tādēļ, ka tam vienīgajam bija iekārtas, uz kurām attiecās 1994. gada līgums.

(101)

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Orange Tiesa atbalstīja Vispārējās tiesas nostāju (38), saskaņā ar kuru “(..) kritērija par atbalsta saņēmēja salīdzināšanu ar citiem operatoriem, kas atrodas salīdzināmā faktiskā un juridiskā situācijā attiecībā uz pasākuma izvirzīto mērķi, izcelsme un pamatojums ir rodams potenciāli vispārējas piemērojamības pasākumu selektīvā rakstura novērtējuma ietvaros. Šāds kritērijs nav relevants, ja runa ir par tāda ad hoc pasākuma selektivitātes novērtējumu, kurš attiecas tikai uz vienu uzņēmumu (..)”.

(102)

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka iekārtu saglabāšana ir ad hoc pasākums bez vispārīga izmantojuma, tādēļ tas nepārprotami ir selektīvs.

(103)

Publiskais atbalsts uzņēmumiem ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tikai tad, kad tas “rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus”, un arī tikai tādā mērā, kādā tas “ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(104)

Valsts piešķirts atbalsta pasākums ir uzskatāms par tādu, kas traucē vai var traucēt konkurenci, ja tas var nostiprināt saņēmēja konkurences pozīcijas, salīdzinot ar konkurējošiem uzņēmumiem (39).

(105)

Pietiek ar to, ka atbalsta pasākuma spēkā stāšanās brīdī attiecīgajā tirgū ir faktiska konkurence, lai valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļi ietekmētu tirdzniecību starp dalībvalstīm un izkropļotu vai draudētu izkropļot konkurenci (40). Tāpēc pieņem, ka konkurences kropļošana notiek, tiklīdz valsts piešķir finansiālas priekšrocības uzņēmumam liberalizētā nozarē, kurā ir vai varētu būt konkurence.

(106)

Ņemot vērā to, ka JCD darbojas tirgū, kurā konkurē dažādi nozares uzņēmumi (maza formāta vides reklāmas tirgū), ja kādam no esošajiem dalībniekiem piešķir vai tas iegūst atbalstu, tas var potenciāli izkropļot konkurenci.

(107)

Saskaņā ar Savienības tiesu judikatūru jebkurš atbalsts, kas piešķirts uzņēmumam, kurš darbojas iekšējā tirgū, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (41).

(108)

Pastāvīgā judikatūra paredz, ka Komisijai nav pienākuma veikt faktiskās situācijas ekonomisko analīzi attiecīgajos tirgos, analizēt atbalsta saņēmēju uzņēmumu tirgus daļas lielumu, konkurējošo uzņēmumu pozīcijas vai tirdzniecību starp dalībvalstīm (42). Ja valsts atbalsts ir piešķirts nelikumīgi, Komisijai nav pienākuma pierādīt šā atbalsta faktisko ietekmi uz konkurenci un tirdzniecību.

(109)

Attiecīgais pasākums (reklāmas iekārtu saglabāšana, nemaksājot nomas maksu un nodokļus, pēc 10. pielikumā paredzētajiem datumiem) par labu JCD stiprina tā pozīcijas reklāmas iekārtu tirgū Galvaspilsētas Briseles reģionā un apgrūtina iekļūšanu šajā tirgū uzņēmumiem, kas izveidoti citās dalībvalstīs (43). Turklāt Komisija šajā gadījumā konstatē, ka gan JCD, gan CCB darbojas arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs (44). Svarīgi ir arī uzsvērt, ka reklāmdevēji bieži vien ir starptautiskas grupas, kas darbojas daudzās valstīs, un dažos gadījumos pašām reklāmas kampaņām ir starptautisks mērogs.

(110)

Tādēļ šis pasākums var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(111)

Tomēr jāatzīmē, ka Beļģijas iestādes, atzīstot, ka JCD ieguva priekšrocību, uzskata, ka ir iespējams atsaukties uz 2006. gada de minimis regulu.

(112)

Iestāžu argumentācijas pamatā ir aprēķins par šīs priekšrocības summu, ņemot vērā kompensēšanas loģiku attiecībā uz iekārtām, kas demontētas novēloti, un iekārtām, kas demontētas priekšlaicīgi.

(113)

Beļģijas iestādes būtībā atzīst (skatīt 51. un 52. apsvērumu), ka kopumā JCD guva ekonomisku priekšrocību, bet tikai tādēļ, ka nebija nodrošināts līdzsvars starp priekšlaicīgi (pirms plānotā demontāžas datuma) aizvākto iekārtu skaitu un to iekārtu skaitu, kas tika saglabātas pēc 10. pielikumā paredzētā demontāžas datuma. Tās uzskata, pamatojoties uz kompensēšanas mehānismu starp abām pusēm, ka JCD, no vienas puses, ir atteicies no nomas maksas un nodokļu ietaupījumiem, piekrītot priekšlaicīgi aizvākt vairākas iekārtas, un, no otras puses, guvis labumu no nomas maksas un nodokļu ietaupījumiem, saglabājot citas iekārtas pēc plānotajiem demontāžas datumiem.

(114)

Aprēķinot starpību starp ietaupījumiem, ko JCD zaudēja priekšlaicīgās demontāžas dēļ, un papildu ietaupījumiem, kas tika gūti, saglabājot citas iekārtas ilgāk, nekā bija paredzēts 10. pielikumā, kopumā JCD, kā apgalvo Beļģijas iestādes, guva tikai ierobežotu finansiālu labumu ne vairāk kā [100 000–150 000] EUR apmērā laikposmā no 1999. gada decembra līdz 2011. gadam.

(115)

Tā kā Beļģijas iestādes uzskata, ka JCD piešķirtā priekšrocība nevarēja pārsniegt [100 000–150 000] EUR, tās apgalvo, ka šo pasākumu var viegli iekļaut 2006. gada de minimis regulas darbības jomā.

(116)

Līdz ar to ir svarīgi šajā posmā atzīmēt, ka faktiski attiecīgajā periodā bija spēkā divas de minimis regulas:

(117)

Vispirms, kā paskaidrots 3.4.2.2. punktā, Komisija uzskata, ka šī priekšrocība bija lielāka par to summu, kuru norāda Beļģijas iestādes, jo, aprēķinot priekšrocību, jāņem vērā visas nomas maksas un nodokļi, ko JCD nesamaksāja par reklāmas iekārtām, kuras tika saglabātas pēc termiņa. Jāatzīmē, ka Komisijai nav precīza JC Decaux piešķirtās kopējās priekšrocības izvērtējuma, jo Beļģijas iestādes atteicās iesniegt šo informāciju, bet JCD piešķirtā atbalsta summa jebkurā gadījumā ir lielāka par 200 000 EUR. Tādēļ de minimis regulas nav piemērojamas, un Komisija nevar piekrist Beļģijas iestāžu apgalvojumam.

(118)

Pat ja tiktu piemērota kāda no de minimis regulām (quod non), Komisija arī norāda, ka jebkurā gadījumā nav izpildīti kontroles nosacījumi, kas bija paredzēti 2001. gada de minimis regulas 3. pantā un 2006. gada de minimis regulas 3. pantā. Būtībā Beļģijas iestādes sākotnēji neuzskatīja šīs summas par de minimis atbalstu, tādēļ neveica nevienu no minētajās regulās paredzētajām darbībām.

(119)

Pasākums neatbilst arī pārredzamības nosacījumiem, kas minēti 2006. gada de minimis regulas 2. panta 4. punktā, kurā paredzēts: “Šo regulu piemēro tikai atbalstam, kuram ir iespējams precīzi ex ante aprēķināt atbalsta bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”)”. Šajā gadījumā Beļģijas iestādes nav iesniegušas nevienu dokumentu, kas varētu apliecināt, ka pirms atbalsta piešķiršanas tika veikts kāds aprēķins vai arī tika veikta īpaša uzraudzība pār priekšlaicīgās demontāžas un novēlotās demontāžas līdzsvarotību, un kas varētu pamatot Beļģijas iestāžu veikto aprēķinu, kurā tika iegūta atbalsta summa [100 000– 150 000] EUR apmērā.

(120)

Līdz ar to attiecīgo atbalstu nevar iekļaut de minimis regulas darbības jomā.

(121)

Noslēgumā, Komisija uzskata, ka šis pasākums var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(122)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka 1984. gada līgumā minēto iekārtu saglabāšana pēc paredzētā demontāžas datuma bija saistīta ar valsts atbalsta piešķiršanu JCD, un tas sastāvēja no divām sastāvdaļām (nomas maksa un nodokļi).

(123)

Komisija konstatē, ka pasākums, uz kuru attiecas šī sūdzības daļa un kas ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, nav paziņots saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu.

(124)

Tā kā Beļģijas iestādes nav iesniegušas nekādu pamatojumu, lai saņemtu atbrīvojumu no paziņošanas pienākuma, pasākums tādēļ ir nelikumīgs.

(125)

Tā kā vairākas reklāmas iekārtas, kas saskaņā ar 1984. gada līgumu bija uzstādītas Briseles pilsētas teritorijā, JCD izmantoja arī pēc to plānotā demontāžas datuma (kas norādīts 1999. gada līguma 10. pielikumā) un tas apliecina valsts atbalsta esību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, jānosaka, vai šādus pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu.

(126)

Valsts atbalsta pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz atkāpēm, kas paredzētas LESD 106. panta 2. punktā un 107. panta 2. un 3. punktā. Tomēr Beļģijas iestādes nav iesniegušas nevienu argumentu, kas pierādītu, ka šajā gadījumā būtu piemērojama kāda no minētajām atkāpēm.

(127)

Komisija vispirms atgādina, ka dalībvalstij ir jāpierāda, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu. Tomēr Beļģijas iestādes nav iesniegušas nevienu argumentu par attiecīgo pasākumu saderību. Šajā gadījumā nav piemērojamas LESD 107. panta 2. punktā un LESD 107. panta 3. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētās atkāpes, jo attiecīgo pasākumu nepamato minētajos noteikumos paredzētie mērķi.

(128)

Visbeidzot, 1984. gada līgums un 1999. gada līgums ir tikai komerciāli līgumi, un to noteikumi neuzdod JCD sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus. Tādēļ LESD 107. panta 2. punktā paredzētā atkāpe par kompensācijām, kas piešķirtas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, nav piemērojama.

(129)

Līdz ar to Komisija uzskata, ka 1984. gada līgumā minēto iekārtu saglabāšana pēc demontāžas datuma, kas paredzēts 1999. gada līguma 10. pielikumā, nemaksājot nomas maksu un nodokļus, ir samazinājusi maksājumus, kas JCD būtu jāsedz parastā darbības gaitā, tādēļ tā jāuzskata par darbības atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(130)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka JCD ir guvis labumu no nelikumīga valsts atbalsta, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, saglabājot iekārtas, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, arī pēc to demontāžas datuma, kas norādīts 1999. gada līguma 10. pielikumā, nemaksājot nomas maksu un nodokļus. Šis atbalsts ir jāatgūst, ciktāl tā atgūšana nav paredzēta Regulas (ES) 2015/1589 17. pantā.

(131)

Vispārīgais princips, ko izmanto nesaderīga atbalsta summas aprēķināšanai, paredz aprēķināt nomas maksu un nodokļus, kas pilsētai būtu jāiekasē, ja attiecīgā pasākuma nebūtu.

(132)

Komisija uzskata, ka nesaderīgā atbalsta summa jāaprēķina par katru iekārtu, uz kuru attiecās 1984. gada līgums un kura tika saglabāta pēc 2001. gada 15. septembra (45), par atskaites punktu ņemot nomas maksas, kas bija maksājamas saskaņā ar 1999. gada līgumu, un nodokļus, kas parasti bija piemērojami reklāmas iekārtām (46) laikā starp sākotnējo demontāžas datumu (47) (ja tas iestājās pēc 2001. gada 15. septembra) vai 2001. gada 15. septembri (ja sākotnējais demontāžas datums iestājās pirms 2001. gada 15. septembra) un datumu, kurā faktiski tika veikta demontāža.

(133)

Kā norādīts 111.–114. apsvērumā, Beļģijas iestādes secina, ka JCD piešķirtā iespējamā atbalsta summa ir [100 000–150 000] EUR, pamatojoties uz kompensēšanas loģiku attiecībā uz iekārtām, uz kurām attiecās 1984. gada līgums un kuras tika saglabātas pēc termiņa beigām, un priekšlaicīgi demontētajām iekārtām. Beļģijas iestāžu veikto aprēķinu pamatā ir tiesu izpildītāja konstatējumi, ko CCB iesniedza 2007. gada 3. decembrī un 2009. gada 21. decembrī. Beļģijas iestādes uzskata, ka šie tiesu izpildītāja konstatējumi pierāda, ka 2007. gadā reklāmas paneļu skaits atbilstoši iekārtām, kuras tika demontētas pirms 10. pielikumā paredzētā demontāžas datuma, pārsniedza reklāmas paneļu skaitu atbilstoši iekārtām, kas tika saglabātas pēc demontāžas datuma, kas noteikts 10. pielikumā. Tikai CCB2009. gada 21. decembrī iesniegtais tiesu izpildītāja konstatējums apliecina, ka līdzsvars bija mainījies par labu JCD. Beļģijas iestādes uzskata, ka līdz ar to, pat ja JCD, iespējams, radās kāda priekšrocība līguma izpildē, šīs priekšrocības skaitliskā izteiksme var aprobežoties ar laikposmu no 2007. līdz 2011. finanšu gadam, neriskējot radīt priekšrocību JCD.

(134)

Kā paskaidrots 3.4.2.2. punktā, Komisija uzskata, ka Beļģijas iestāžu argumenti, atsaucoties uz kompensēšanas mehānismu, nav pamatoti un JC Decaux piešķirtā priekšrocība atbilst visiem šā uzņēmuma ietaupījumiem, kas gūti, turpinot ekspluatēt iekārtas, uz kurām attiecās 1984. gada līgums, nevis aizstājot tās ar iekārtām, uz kurām attiecās 1999. gada līgums.

(135)

Komisijas argumentu šajā jomā turklāt apstiprina Briseles Apelācijas tiesas 2016. gada 29. aprīļa spriedums (48). Apelācijas tiesa šajā spriedumā apstiprina, ka JCD neievēroja demontāžas datumus, kas bija noteikti 1999. gada līguma 10. pielikumā, un ka tādējādi šis uzņēmums bez īpašumtiesībām vai jebkādām citām tiesībām izmantoja daudzas reklāmas iekārtas, kas atradās Briseles pilsētas publiskajā telpā.

(136)

Konkrēti, Apelācijas tiesa noraida kompensēšanas mehānisma ideju, uz kuru atsaucās Beļģijas iestādes attiecībā uz iepriekšējām ielas mēbelēm, kas tika saglabātas pēc plānotā demontāžas datuma apmaiņā pret citu veco ielas mēbeļu priekšlaicīgu nomaiņu, jo šāds mehānisms nebija paredzēts vai atļauts 1984. gada līgumā. Apelācijas tiesa apstiprina, ka nav nekādu pierādījumu tam, ka pēc 1999. gada līguma noslēgšanas JCD no Briseles pilsētas būtu saņēmis nepārprotamu atļauju veikt reklāmas iekārtu “apvērsi”. Tiesa noraida apelāciju un atstāj spēkā spriedumu, kuru Briseles franču daļas Pirmās instances tiesa pieņēma 2010. gada 13. decembrī. Tā apstiprina, ka JCD, ekspluatējot reklāmas iekārtas Briseles pilsētas publiskajā telpā bez īpašumtiesībām un jebkādām citām tiesībām, veica objektīvi prettiesiskas darbības, kas ir pretrunā ar godīgu tirgus praksi, jo šis uzņēmums izmantoja reklāmas iekārtas, kurām nebija jābūt vai vairs nebija jābūt tā rīcībā, un tas radīja JCD nelikumīgu konkurences priekšrocību, kas varēja novirzīt reklāmdevējus no konkurenta CCB.

(137)

Tādēļ Komisija uzskata, ka nesaderīgā atbalsta summa jāaprēķina, pamatojoties tikai uz nomas maksu un nodokļiem, kas nav iekasēti par iekārtām, kuras tika saglabātas pēc termiņa beigām, un nav jāpiemēro nekāda kompensēšanas loģika. Lai to izdarītu, Beļģijas iestādēm par katru attiecīgo iekārtu un katru attiecīgo periodu jāņem vērā esošās nomas maksas un nodokļi, kas izriet no 2001. gada un turpmākiem Nodokļu noteikumiem attiecībā uz tāda paša izmēra iekārtu.

(138)

Šajā jomā 2001. gada 17. oktobra Nodokļu noteikumi par pagaidu reklāmu publiskajā telpā attiecībā uz 2002.–2006. finanšu gadu ieviesa nodokli par pagaidu reklāmas sludinājumiem publiskajā telpā. Briseles pilsēta pieņēma arī 2006. gada 18. decembra Nodokļu noteikumus, kas attiecībā uz 2007. finanšu gadu paredzēja tādu pašu nodokli. No 2008. taksācijas gada Briseles pilsēta ieviesa nodokli, kas īpaši attiecas uz reklāmas iekārtām (49)

(139)

Komisija uzskata, ka reklāmas nodokļa noteikumi bija automātiski jāpiemēro 1984. gada līguma iekārtām, kuras tika saglabātas pēc termiņa, un šajos nodokļu noteikumos paredzētais atbrīvojums no nodokļa attiecībā uz pēc termiņa saglabātajām 1984. gada līguma iekārtām ir atkāpe no standarta sistēmas.

(140)

Jāatzīmē, ka Briseles pilsēta, ņemot vērā Briseles pilsētas paziņojumu atbrīvojumu no nodokļa (50), kas bija paredzēts 2001. gada 17. oktobra Nodokļu noteikumos, sākotnēji uzskatīja, ka iekārtas, ar kurām īsteno 1999. gada līgumu un kuras bija pilsētas īpašums, nav apliekamas ar nodokli, un tas varētu būt pretrunā ar Komisijas nostāju, kas pausta 139. apsvērumā. Atbrīvojuma noteikums, kas īpaši attiecās uz Briseles pilsētas reklāmas iekārtām, pēc tam tika iekļauts 2007. gada 17. decembra Nodokļu noteikumu 9. pantā un vēlāk arī 2008. gada 15. decembra, 2009. gada 9. novembra, 2010. gada 20. decembra un 2011. gada 5. decembra nodokļu noteikumos (51).

(141)

Tomēr Beļģijas iestādes arī norāda – vēlāk Briseles pilsēta secināja, ka reklāmas iekārtu atbrīvošana no nodokļa tikai tādēļ, ka tās pieder Briseles pilsētai, kaut arī pilsēta nebija ekspluatants, ir nevienlīdzīga attiecībā pret citu reklāmas iekārtu ekspluatantiem. Tādēļ pilsēta nolēma iekasēt nodokli par iekārtām, uz kurām attiecās 1999. gada līgums, un pirmā iekasēšana notika 2011. gada 29. jūlijā attiecībā uz 2009. taksācijas gadu. Beļģijas iestādes paskaidro, ka saskaņā ar 6. pantu 1996. gada 24. decembra likumā, kas pēc tam tika atcelts ar 2014. gada 3. aprīļa rīkojumu, ar atpakaļejošu datumu nebija iespējams aplikt ar nodokļiem par laiku, kas ilgāks par trim gadiem, skaitot no taksācijas gada 1. janvāra.

(142)

Pamatojoties uz Beļģijas iestāžu iesniegto pamatojumu, Komisija uzskata, ka nodokļi par reklāmas iekārtām parastā kārtībā bija jāpiemēro arī tām iekārtām, uz kurām attiecās 1999. gada līgums, un tādēļ neveidojas pretruna ar Komisijas nostāju, ka ar nodokli bija jāapliek arī 1984. gada līguma iekārtas, kas tika saglabātas pēc termiņa.

(143)

Šajā jautājumā Komisija norāda, ka abos 2016. gada 4. novembra spriedumos, ko pasludinājusi Briseles franču daļas Pirmās instances tiesa, ir noteikts, ka JCD nav jāmaksā pašvaldības reklāmas nodoklis par pilsētai piederošām reklāmas iekārtām saskaņā ar līgumu, kura slēgšanas tiesības JCD tika piešķirtas 1999. gada 14. oktobrī, un šie spriedumi neņem vērā jautājumu par atbilstību valsts atbalsta noteikumiem.

(144)

JCD ietaupītās nomas maksas un nodokļu summas aprēķināšana nerada īpašas grūtības, un Beļģijas iestādes to daļēji jau ir veikušas sava de minimis argumenta ietvaros (skatīt 52.–53. apsvērumu). Beļģijas iestādes tomēr nav iesniegušas Komisijai aplēses par kopējo šā atbalsta summu, neraugoties uz atkārtotiem Komisijas pieprasījumiem. Savukārt CCB iesniedza atgūstamā atbalsta aplēses par summu aptuveni divu miljonu EUR apmērā.

(145)

Sākšanas lēmumā Komisija atzina, ka attiecībā uz papildu pasākumiem (atbrīvošana no noteiktām nodevām vai noteiktu nodokļu neitralizēšana pašvaldību un reģionālā līmenī, skatīt 22. apsvērumu), kas saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu koncesijas Villo izmantošanu Galvaspilsētas Briseles reģionā, ko īstenoja JCD, ir izpildīti kumulatīvie valsts atbalsta kritēriji, tādēļ šie pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(146)

Jo īpaši Beļģijas iestāžu arguments, ka minētie pasākumi varētu neatbilst šādam vērtējumam, pamatojoties uz Altmark judikatūru, jo uzņēmums JCD tika izvēlēts ar pārredzama konkursa palīdzību, šajā gadījumā nešķita piemērojams tādēļ, ka papildu pasākumi nebija iekļauti attiecīgajā uzaicinājumā uz konkursu – tie tika piešķirti jau pēc konkursa, apspriežot Villo līgumu. Kā norāda Beļģijas iestādes, šie papildu pasākumi nepārsniedz aptuveni [400 000–500 000] EUR gadā (skatīt 22. apsvērumu).

(147)

Turklāt Komisija pauda nopietnas šaubas par papildu pasākumu saderību ar Komisijas Lēmumu 2005/842/EK (52) (turpmāk – “2005. gada VTNP lēmums”) un 2012. gada VTNP lēmumu, uz kuru atsaucās Beļģijas iestādes. Jo īpaši Komisija apšaubīja to, ka Beļģijas iestāžu īstenotā šīs koncesijas kontrole (uzraugot uzdevuma izpildes izmaksas, bet ne ieņēmumus detalizētā veidā) bija pietiekama, lai nepieļautu pārmērīgu kompensēšanu. Komisijai radās arī šaubas par konkrēto kārtību, kādā reklāmas ieņēmumi no līgumiem, par kuriem JCD bija vienošanās valsts līmenī, tika piesaistīti koncesijai Villo, kā to apliecina JCD grāmatvedības analīze.

(148)

Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija nolēma sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz minēto pasākumu un aicināja Beļģijas iestādes un visas ieinteresētās personas iesniegt tai jebkuru noderīgu informāciju un novērojumus attiecībā uz šo pasākumu.

(149)

Komisija saņēma piezīmes no vairākām ieinteresētajām personām (CCB un JCD, kā arī no trešās ieinteresētās personas, kas vēlējās palikt anonīma), un tie ir apkopoti turpmāk.

(150)

Komisija saņēma CCB piezīmes 2015. gada 16. jūlija vēstulē.

(151)

CCB uzskata, ka JCD saņēma valsts atbalstu saistībā ar Villo koncesijas izmantošanu, un iesniedz argumentus, kas jo īpaši attiecas uz valsts līdzekļu un priekšrocības kritērijiem.

(152)

Piešķirot JCD tiesības aizņemt un izmantot publisko telpu reklāmas nolūkos (skatīt 19.–22. apsvērumu) un nepieprasot par to samaksu, Beļģijas iestādes atteicās no valsts ieņēmumiem un piešķīra JCD ekonomisku priekšrocību, kas ir valsts atbalsts (53).

(153)

CCB apgalvo, ka JCD piešķirtā kompensācija neatbilst nevienam no spriedumā lietā Altmark noteiktajiem kritērijiem.

(154)

CCB uzskata, ka Villo pakalpojumu sniegšana nav sabiedrisko pakalpojumu uzdevums, kas ietver tāda pakalpojuma sniegšanu, kuru operators, ja ņemtu vērā savas komerciālās intereses, neuzņemtos vai neuzņemtos uz tādiem nosacījumiem (54), atsaucoties uz daudzām citām Eiropas pilsētām, kurās automatizēti velosipēdu nomas pakalpojumi jau tiek apmierinošā līmenī sniegti uz komerciāliem nosacījumiem (55).

(155)

No specifikācijas izriet, ka tādi svarīgi elementi kā koncesijas ilgums, pakalpojuma finansēšanas kārtība un piešķīrējas iestādes līdzdalība pakalpojuma finansēšanā bija definēti ļoti neskaidri (56), un līdz ar to šī specifikācija skaidrā un pārredzamā veidā nenoteica pakalpojumu finansēšanas sistēmas galvenos parametrus.

(156)

CCB uzskata, ka ne ex-ante, ne ex-post nav kontrolēts JCD piešķirto priekšrocību apmērs saistībā ar Villo koncesiju un ka JCD piešķirto nodokļu atvieglojumu precīza finansiālā ietekme joprojām nav zināma. Tādējādi nav pārliecības par to, ka nav notikusi pārmērīga kompensēšana.

(157)

CCB norāda, ka Villo koncesijas piešķiršana JCD notika pēc sarunu procedūras, kuras publicitāti tikai izņēmuma gadījumos var uzskatīt par pietiekamu, lai būtu izpildīts Altmark sprieduma ceturtais kritērijs. CCB uzskata, ka, tā kā pēc konkursa tika pieņemti lēmumi par papildu pasākumiem, kas saistīti ar būtiskiem koncesijas elementiem (piemēram, piešķirot atbrīvojumu no pašvaldības nodokļa), nevar secināt, ka minētais konkurss deva iespēju izvēlēties operatoru, kurš sniegtu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi par viszemāko cenu.

(158)

CCB apstrīd Komisijas secinājumu sākšanas lēmumā, ka pasākumu saderība jāanalizē, ņemot vērā 2012. gada VTNP lēmumu.

(159)

CCB apgalvo, ka JCD piešķirtās kompensācijas saistībā ar Villo koncesijas izmantošanu sasniedza vairākus desmitus miljonu EUR gadā, tādēļ tās pārsniedza ikgadējo 15 miljonu EUR robežvērtību, kas nosaka 2012. gada VTNP lēmuma piemērojamību (57). CCB jo īpaši uzskata, ka, papildus ieņēmumiem no reklāmas, lietošanas maksām un atbrīvojumiem no nodokļiem un atlīdzības, jāņem vērā arī priekšrocības, kas tika piešķirtas JCD, atsakoties no kompensācijas maksājumiem par publiskās telpas aizņemšanu un izmantošanu reklāmas nolūkos.

(160)

Turklāt CCB apgalvo, ka šajā gadījumā nav izpildīti vairāki nosacījumi, kas paredzēti 2012. gada VTNP lēmumā.

(161)

Pilnvarojums: CCB apstrīd, ka būtu izpildīti pilnvarojuma nosacījumi, kas definēti 2012. gada VTNP lēmuma 4. pantā. No vienas puses, 2010. gada 25. novembra rīkojums par Villo sabiedrisko pakalpojumu izmantošanu tika pieņemts aptuveni divus gadus pēc Villo koncesijas piešķiršanas (58). No otras puses, Villo līguma termiņš tika pagarināts līdz 17 gadiem un 4 mēnešiem, lai gan Villo līguma termiņš bija noteikts 15 gadu apmērā. CCB apstrīd, ka šo termiņu pamato nepieciešamo ieguldījumu lielums, kā norādīts sākšanas lēmuma 99. apsvērumā. CCB norāda, ka JCD gada finanšu pārskati liecina – izmaksas par velosipēdiem, kas izvietoti saskaņā ar Villo sistēmu, tika amortizētas ar likmi 20 % gadā, un tas nozīmē, ka šie velosipēdi tika pilnībā amortizēti piecu gadu laikā pēc to izvietošanas datuma.

(162)

Kompensācija: kompensēšanas mehānisms un kompensācijas aprēķināšanas, kontroles un pārskatīšanas kritēriji nebija pietiekami detalizēti. Šajā jomā attiecībā uz reklāmas ieņēmumu sadali CCB uzskata, ka ir svarīgi, lai Beļģijas iestādes ņemtu vērā Villo reklāmas paneļu bruto reitinga punktu (GRP) (59), nevis vidējos ieņēmumus, ko rada visi paneļi, kurus JCD apsaimnieko savu tīklu ietvaros. Attiecībā uz izmaksām, kas jāņem vērā, aprēķinot kompensāciju, CCB uzsver, ka saskaņā ar 2012. gada VTNP lēmuma 5. pantu tās ir tikai “izmaksas, kas radušās, sniedzot pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”, un šī definīcija izslēdz iespējamās izmaksas, kas saistītas ar reklāmas iekārtu uzstādīšanu un ekspluatēšanu.

(163)

Pārbaude, vai nav notikusi pārmērīga kompensēšana: kā iepriekš norādīts (skatīt 156. apsvērumu), CCB uzskata, ka Villo koncesijas izmantošanas kontekstā nav notikusi nekāda kontrole par to, vai JCD nesaņem pārmērīgu kompensāciju. Turklāt saskaņā ar CCB aprēķiniem JCD saņēma būtisku pārmērīgu kompensāciju.

(164)

CCB apstrīd summas, kas izriet no pašvaldības nodokļa atvieglojumiem un tika norādītas sākšanas lēmumā. Kā uzskata CCB, šie atvieglojumi ir būtiski palielinājušies, sākot no 2014. gada, kad Villo koncesiju sāka izmantot pilnā apmērā, un sasniedz vismaz 650 000 EUR gadā – būtiski virs maksimāli paredzētajiem [250 000–350 000] EUR gadā (skatīt 22. apsvērumu).

(165)

Turklāt CCB apgalvo, ka reklāmas iekārtu izmantošana bez maksas pati par sevi ir valsts atbalsts. CCB uzskata, ka ir skaitliski jāizsaka katra reklāmas paneļa vērtība, un, atsaucoties uz līgumu, ko šis uzņēmums noslēdzis ar Antverpenes pilsētu, secina, ka atbrīvojums no jebkuriem maksājumiem ir nodrošinājis JCD ikgadēju atbalstu gandrīz astoņu miljonu EUR apmērā.

(166)

Komisija saņēma anonīmas trešās personas piezīmes 2015. gada 17. jūlijā. Anonīmā trešā persona arī norāda, ka Villo līgums piešķir JCD valsts atbalstu.

(167)

Anonīmā trešā persona jo īpaši apstrīd to, ka šajā gadījumā būtu izpildīti sprieduma Altmark lietā nosacījumi, jo kompensēšanas parametri netika iepriekš noteikti objektīvā un pārredzamā veidā. Turklāt nebija ieviesta nekāda kontroles sistēma, lai novērstu pārmērīgu kompensēšanu, un tas apgrūtina iespējamo saderību, pamatojoties uz 2012. gada VTNP lēmumu.

(168)

Visbeidzot, anonīmā trešā persona “stingri” apstrīd Beļģijas iestāžu nostāju, saskaņā ar kuru, lai piesaistītu reklāmas ieņēmumus Villo paneļiem, var izmantot šādas piesaistes formulu, kas ir tikpat būtiska kā GRP (skatīt 196. apsvērumu).

(169)

JCD iesniedza savas piezīmes par sākšanas lēmumu Komisijai 2015. gada 17. jūlija vēstulē.

(170)

JCD apgalvo, ka Villo līgums tiek finansēts tikai no privātiem līdzekļiem un nedod nekādas ekonomiskas priekšrocības. Līdz ar to Villo līgums nesatur valsts atbalstu. Vienīgie šajā gadījumā iesaistītie valsts līdzekļi ir atbrīvojumi no reģionālajām nodevām un cenu pārskatīšanas klauzulas, kas iekļautas ar pašvaldībām noslēgtajos līgumos. JCD apgalvo, ka šie pasākumi jāuzskata par kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas judikatūra Altmark lietā. Jo īpaši JCD izvirza šādus argumentus.

(171)

Saskaņā ar rīkojumu, kas regulē Villo līgumā noteiktā pakalpojuma izmantošanu, šis pakalpojums attiecas uz “automatizētas velosipēdu nomas sistēmas organizēšanu cilvēku pārvadāšanai visā Galvaspilsētas Briseles reģiona teritorijā”. JCD uzskata, ka šā pakalpojuma pienākumi būtībā sastāv no tāda velosipēdu nomas tīkla izveidošanas, kas ir nepārtraukti pieejams visiem iedzīvotājiem par pievilcīgu cenu, un paredz pienākumu uzturēt šādu tīklu, piemēram, attiecībā uz velosipēdu plašu pieejamību un bojāto velosipēdu nomaiņu. Tādējādi JCD uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu saistību izpildes kritērija ievērošana “šajā gadījumā nerada nekādas grūtības”.

(172)

JCD uzsver, ka prasība iepriekš noteikt kompensēšanas kārtību nenozīmē, ka šī kompensācija jāaprēķina, izmantojot īpašu formulu. Šajā gadījumā galvenie finansēšanas sistēmas parametri tika objektīvi un pārredzami norādīti specifikācijā, un, cita starpā, tie paredz, ka:

(173)

JCD arī uzskata, ka atbrīvojuma no reģionālās atlīdzības modus operandi ļauj to iepriekš precīzi aprēķināt, reizinot fiksēto atlīdzības summu ar uzstādīto iekārtu skaitu.

(174)

Attiecībā uz cenas pārskatīšanas klauzulām – to finansiālā ietekme bija zināma jau iepriekš, jo to mērķis bija kompensēt pašvaldības nodokļa palielinājumu, neatkarīgi no tā, ka minētā nodokļa izmaiņas, protams, nebija iespējams iepriekš paredzēt.

(175)

JCD uzskata, ka nav saņēmis pārmērīgu kompensāciju, jo:

(176)

JCD apgalvo, ka konkursa procedūra, kuras rezultātā tika noslēgts Villo līgums, bija pietiekami atklāta, pārredzama un nediskriminējoša un nav šaubu, ka reģions izvēlējās kandidātu, kas spēja nodrošināt sabiedriskos pakalpojumus par viszemākajām izmaksām sabiedrībai, jo, pat ņemot vērā papildu pasākumus, kas tika pieņemti pēc konkursa procedūras, JCD piedāvājums joprojām bija visizdevīgākais.

(177)

Gadījumā, ja Komisija secina, ka atbrīvojums no reģionālajām atlīdzībām un cenu pārskatīšanas klauzulas ir uzskatāmas par valsts atbalstu, JCD apgalvo, ka tās ir saderīgas ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz 2012. gada VTNP lēmumu.

(178)

2012. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunkts ierobežo tā darbības jomu ar atbalstu, kas gadā nepārsniedz summu 15 miljonu EUR apmērā. JCD norāda, ka kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem tiek definēta kā jebkura priekšrocība, kas piešķirta no valsts līdzekļiem, un tādēļ, piemērojot šo noteikumu, reklāmas ieņēmumus un lietotāju maksājumus nedrīkst ņemt vērā. Līdz ar to JCD uzskata, ka iespējamā atbalsta gada summa šajā gadījumā ir daudz mazāka par minēto robežvērtību un tādēļ iekļaujas lēmuma darbības jomā.

(179)

JCD uzskata, ka Villo līgums atbilst 2012. gada VTNP lēmuma prasībām, un izvirza šādus argumentus.

(180)

Pilnvarojums: JCD atsaucas uz sākšanas lēmuma 73. apsvērumu, saskaņā ar kuru koncesijas operatoram noteiktie sabiedrisko pakalpojumu pienākumi ir izklāstīti Villo līgumā un 2010. gada 25. novembra rīkojumā, ko pieņēmis reģiona parlaments.

(181)

Attiecībā uz pilnvarojuma termiņu JCD uzskata, ka 15 gadu termiņš ir pamatots, ņemot vērā nepieciešamo ieguldījumu lielumu. Staciju uzstādīšanai un velosipēdu iegādei ir vajadzīgi lieli ieguldījumi, bet Villo līgums ierobežo uzstādāmo reklāmas iekārtu skaitu, kā arī lietotāju tarifu indeksāciju. Turklāt JCD norāda, ka 2005. gada VTNP lēmumā, kas bija piemērojams Villo līguma noslēgšanas laikā, nebija paredzēti noteikumi par attiecīgās koncesijas ilgumu.

(182)

JCD uzskata, ka šajā gadījumā darba uzdevumā nebija jāparedz nekāda iespējamās pārmērīgās kompensācijas atgūšana, jo jebkurš pārmērīgas kompensēšanas risks tika novērsts, noslēdzot Villo līgumu, cita starpā, tādēļ, ka šā līguma slēgšanas tiesības tika piešķirtas atklātā, pārredzamā un nediskriminējošā konkursa procedūrā.

(183)

Kompensācija: JCD norāda, ka, tā kā koncesijas izmantošana līdz šim ir radījusi iztrūkumu, to nebija iespējams pārmērīgi kompensēt. Tādēļ nav nepieciešams aprēķināt JCD pamatdarbības peļņu, lai pārbaudītu, vai to var uzskatīt par pamatotu, un tādēļ nav jāpārliecinās, vai atskaites vērtība, ko izmanto, lai pārbaudītu pārmērīgas kompensācijas neesību, nav pārāk liela.

(184)

Attiecībā uz reklāmas ieņēmumu sadalījumu saistībā ar Villo līgumu, JCD norāda, ka uzstādītās iekārtas ir vērtējamas pēc aptverto iedzīvotāju skaita, ietekmes uz mērķauditoriju un reklāmas paneļu skaita, neatkarīgi no šo paneļu saistības ar līgumu un ņemot vērā konkurences situāciju un paneļu stratēģiski svarīgo izvietojumu pilsētā. Uzņēmums apgalvo, ka nav nozīmes novērtēt reālo vērtību, pamatojoties tikai uz GRP, kā to piedāvā CCB (skatīt 162. apsvērumu), jo panelis, kas tiek pārdots atsevišķi (pat ar ļoti augstu GRP rādītāju), nav interesants reklāmdevējiem, kuri vēlas aptvert visu valsti.

(185)

Kompensācijas kontrole: JCD uzskata, ka Villo līgumā paredzētie darbības kontroles pasākumi (skatīt 175. apsvēruma iv) punktu) spēj nodrošināt pārmērīgas kompensēšanas neesību.

(186)

Attiecībā uz atbrīvojumu no atlīdzības par reģiona publiskās telpas izmantošanu JCD norāda, ka sarunās, kas notika pirms Villo līguma noslēgšanas, JCD piekrita samazināt to reklāmas iekārtu skaitu, kuras var uzstādīt sabiedrisko pakalpojumu koncesijas ietvaros, salīdzinājumā ar skaitu, kas bija paredzēts JCD piedāvājumā.

(187)

Savrupi izvietoto 2 m2 iekārtu skaits, kā arī 8 m2 iekārtu skaits, tika samazināts par 25 vienībām. Savukārt reģions piešķīra JCD atbrīvojumu no atlīdzības par reģiona publiskās telpas izmantošanu attiecībā uz iekārtām ar 8 m2 laukumu, kas uzstādītas saskaņā ar Villo līgumu.

(188)

Šis atbrīvojums nepārsniedz maksimālo summu [50 000–150 000] EUR gadā (skatīt 22. apsvērumu).

(189)

Attiecībā uz pašvaldības nodokļu izmaiņu neitralizēšanu JCD paskaidro, ka to finansiālā ietekme praksē ir ļoti ierobežota. Tā ir atkarīga gan no attiecīgo nodokļu ieviešanas, gan no JCD rēķinu lieluma. Atlīdzība, ko JCD iekasēja saskaņā ar cenu pārskatīšanas klauzulām, praksē līdz 2017. gadam bija mazāka par [0–50 000] EUR gadā.

(190)

Beļģijas iestādes savas piezīmes par sākšanas lēmumu nosūtīja ar 2015. gada 21. maija vēstuli.

(191)

Beļģijas iestādes apstiprināja savu sākotnējo nostāju, ka Villo līgumā, kas noslēgts ar JCD, paredzētie pasākumi atbilst visiem Altmark sprieduma kritērijiem un tādējādi nav uzskatāmi par valsts atbalstu.

(192)

Tās jo īpaši minēja šādus argumentus.

(193)

Veicinot ekoloģisku transportlīdzekļu izmantošanu, lai risinātu pārvietošanās problēmas Briselē, Beļģijas iestādes uzskata, ka automatizētas velosipēdu nomas sistēmas nodrošināšana sabiedrībai neapšaubāmi ir sabiedriskas nozīmes mērķis.

(194)

Beļģijas iestādes uzskata, ka specifikācijā, pamatojoties uz kuru JCD un CCB izstrādāja detalizēto piedāvājumu, bija ietverti galvenie finansēšanas sistēmas parametri:

(195)

Pirmkārt, Beļģijas iestādes uzskata, ka koncesija tika piešķirta atklātas, pārredzamas un nediskriminējošas konkurences apstākļos, ļaujot pieņemt, ka nenotiek pārmērīga kompensēšana. Tā kā reģions bija nepārprotami izslēdzis tiešas subsīdijas maksāšanu, tā vietā piešķirot koncesiju, tās atklātais, pārredzamais un nediskriminējošais raksturs noteikti ļāva izslēgt jebkādu pārmērīgas kompensēšanas risku.

(196)

Otrkārt, koncesijai paredzētie finanšu pasākumi nespētu radīt nekādu pārmērīgu kompensāciju JCD. Beļģijas iestādes uzskata, ka:

(197)

Beļģijas iestādes uzskata, ka Villo koncesija JCD tika piešķirta, izmantojot atklātu, pārredzamu un nediskriminējošu procedūru. Attiecībā uz finanšu pasākumiem, kas tika pievienoti jau pēc konkursa (skatīt 22. apsvērumu), to vienīgais mērķis bija kompensēt paredzamo reklāmas ieņēmumu samazinājumu un saglabāt līguma līdzsvarotību nākotnē.

(198)

Pat pieņemot, ka Villo līgumā paredzētie pasākumi ir valsts atbalsts, Beļģijas iestādes uzskata, ka tie varētu būt saderīgi ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ņemot vērā to, ka:

(199)

Beļģijas iestādes savas piezīmes par ieinteresēto personu piezīmēm nosūtīja ar 2015. gada 2. oktobra vēstuli.

(200)

Beļģijas iestādes noraida sūdzību iesniedzēju izvirzītos argumentus. Tās apgalvo, ka Villo līgumā paredzētie pasākumi atbilst visiem Altmark sprieduma kritērijiem un tādēļ nav uzskatāmi par valsts atbalstu. Beļģijas iestādes arī uzskata, ka šie pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz:

(201)

Kaut arī CCB apgalvo, ka Galvaspilsētas Briseles reģions piešķīra JCD tiesības aizņemt un izmantot publisko telpu reklāmas nolūkos, neprasot par to samaksu, Beļģijas iestādes noraida šo pieņēmumu un atzīmē, ka par reklāmas iekārtu ekspluatāciju pretī tika saņemta velosipēdu nomas sabiedriskā pakalpojuma sniegšana, kā bija paredzēts uzaicinājumā uz konkursu.

(202)

Turklāt Beļģijas iestādes apstiprina nostāju, ko tās bija paudušas savā 2015. gada 21. maija vēstulē, saskaņā ar kuru Altmark sprieduma kritēriji šajā gadījumā tika izpildīti (skatīt 191.–197. apsvērumu). Tās izvirza jaunus argumentus attiecībā uz diviem pirmajiem Altmark sprieduma kritērijiem (skatīt 203.–204. apsvērumu).

(203)

Kā uzskata Beļģijas iestādes, šajā gadījumā nav pareizs CCB apgalvojums, ka velosipēdu nomas pakalpojums, kas līdzīgs Villo sistēmai, jau tiek sniegts citās Eiropas pilsētās, neklasificējot to nepārprotami kā pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Tās norāda, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma jēdziens ir relatīvs jēdziens, kas atkarīgs no apstākļiem. Šajā gadījumā Galvaspilsētas Briseles reģions saskaras ar īpaši spēcīgu spiedienu, ko rada lielais automobiļu skaits, tādēļ jāveic vērienīgi un efektīvi pasākumi. No iesniegtā Antverpenes pilsētas piemēra Beļģijas iestādes secina, ka attiecīgais operators (CCB) saņem tiešas subsīdijas.

(204)

Beļģijas iestādes uzskata, ka gadījumā, ja konkursa sludinājumā būtu precīzi jānorāda sabiedriskā pakalpojuma finansēšanas veids, konkurences apstākļiem nebūtu nekādas nozīmes, jo kandidātiem nebūtu manevrēšanas iespēju. Beļģijas iestādes apstiprina savu nostāju, ka specifikācijā bija sniegts objektīvs un pārredzams pakalpojuma finansēšanas veida raksturojums (skatīt 194. apsvērumu).

(205)

Kaut arī Beļģijas varas iestādes nepiekrīt vērtējumam par jebkāda atbalsta esību, tās uzskata, ka šā iespējamā atbalsta kopējā summa jebkurā gadījumā ir daudz mazāka par 15 miljoniem EUR, jo ieņēmumi ar tikai privātu raksturu (piemēram, ieņēmumi no reklāmas) netiek iekļauti atbalsta aprēķinā. Līdz ar to Beļģijas iestādes uzskata, ka iespējamā atbalsta ikgadējā summa noteikti iekļaujas 2012. gada VTNP lēmuma darbības jomā.

(206)

Attiecībā uz koncesijas termiņa pagarināšanu (skatīt 161. apsvērumu) Beļģijas iestādes uzskata, ka tā bija pirmā posma termiņa saskaņošana ar otrā posma termiņu (skatīt 20. apsvērumu). Šādu saskaņošanu pamatoja vairāki iemesli – ilgākas nekā paredzēts dažādās nepieciešamās procedūras, vēlme saskaņot abus posmus, rūpējoties par labu pārvaldību, nepieciešamība kompensēt reklāmas iekārtu skaita samazinājumu un vēlme pietiekami ilgu laiku sniegt sabiedriskos pakalpojumus iedzīvotājiem.

(207)

Beļģijas iestādes uzskata, ka Villo koncesija bija piešķirta JCD ar skaidru un nepārprotamu pilnvarojumu, kas noteica kompensēšanas parametrus un ļāva novērst pārmērīgu kompensēšanu (skatīt 193.–197. apsvērumu).

(208)

Beļģijas iestādes apstiprina savu nostāju, ko tās pauda 2015. gada 21. maija vēstulē (skatīt 198. apsvērumu), ka Villo līgumā paredzētos pasākumus var uzskatīt par saderīgiem ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo:

(209)

Kā uzskata CCB, JCD izmaksas, kas radās, izpildot Villo līgumu, bija ievērojami mazākas nekā sākotnēji deklarētās izmaksas, tātad tās izmaksas, uz kurām Beļģijas iestādes atsaucas, lai pierādītu pārmērīgas kompensēšanas neesību:

(210)

CCB aprēķināja reklāmas ieņēmumus, ko, izpildot Villo līgumu, nopelnīja JCD, identificējot reklāmas iekārtas pēc to uzstādīšanas datuma un atrašanās vietas, pēc tam aprēķinot JCD apsaimniekoto reklāmas paneļu skaitu un, visbeidzot, piemērojot savam tīklam Briselē JCD oficiālās likmes, kā arī atlaides, ko šāda veida iekārtām parasti piemēro vides reklāmas nozarē. Saskaņā ar šiem aprēķiniem JCD daudz par zemu novērtēja attiecīgos reklāmas ieņēmumus.

(211)

CCB secina, ka JCD laikā no 2009. gada maija līdz 2017. gada februārim saņēma pārmērīgu kompensāciju 27,3 miljonu EUR apmērā.

(212)

Tā kā pārmērīgas kompensācijas neesība netika kontrolēta (skatīt 163. apsvērumu), CCB uzskata, ka bija jāievieš kontroles sistēma, lai katru gadu pārbaudītu, vai koncesionāram neveidojas pārmērīga kompensācija, un vajadzības gadījumā – jākoriģē šī konstatētā pārmērīgā kompensācija. Šī kontrole bija jāveic neatkarīgai trešai personai.

(213)

Turklāt CCB uzskata, ka kontroli pār to, vai neveidojas pārmērīga kompensācija, vajadzētu balstīt uz pamatotu peļņu, kas aprēķināta, salīdzinot ar vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma izmaksām, nevis ar gūtajiem ieņēmumiem.

(214)

Attiecībā uz GRP rādītāja izmantošanu, nosakot reklāmas ieņēmumus no Villo līguma (skatīt 162. un 184. apsvērumu), JCD paskaidroja, ka tas ir viens no kritērijiem, ko izmanto, lai noteiktu reklāmas tīklu vērtību. Tomēr JCD uzskata, ka ar reklāmas iekārtu teorētisko GRP rādītāju nepietiek, lai varētu novērtēt līgumā minētās iekārtas. JCD vērtē iekārtas, kas uzstādītas atbilstoši katram līgumam, ņemot vērā vidējos ieņēmumus no viena paneļa, kas aprēķināti valsts mērogā, un piemērojot tiem korekcijas koeficientu, atkarībā no dažādiem faktoriem, jo īpaši no paneļu GRP, no iekārtu atrašanās vietas pilsētā, kas ir stratēģiski svarīga reklāmdevējiem, kā arī no reklāmas spiediena pakāpes, kas dažādās pilsētās atšķiras, un no konkurences apstākļiem.

(215)

Uzsverot GRP ierobežoto nozīmi, JCD tomēr atzīmē, ka, salīdzinot GRP un viena paneļa cenu lielākajā valsts mēroga tīklā un lielākajā Briseles tīklā, tiek konstatēta pārmaksa – attiecīgi [10–20] % un [20–30] %, un tā ir tuva korekcijas koeficientam, ko piemēro paneļiem saskaņā ar Villo līgumu, proti, [20–30] %.

(216)

Attiecībā uz izmaksām, kas radās, izpildot Villo līgumu, JCD uzskata, ka CCB iegūtās summas neatbilst realitātei, un to var izskaidrot šādi:

(217)

JCD neatzīst summas, ko CCB piedāvā attiecībā uz pašvaldības nodokļa neitralizēšanu (skatīt 164. apsvērumu). Kā uzskata JCD, atšķirība starp CCB aprēķinātajām summām un faktiskajām summām ir izskaidrojama šādi:

(218)

Attiecībā uz reklāmas ieņēmumiem CCB pārāk zemu novērtē JCD piemēroto atlaidi – šīs atlaides līmenis sasniedza [60–70] %, nevis 40 %. Piemērojot atbilstošu atlaides līmeni, reklāmas ieņēmumi ir daudz mazāki – gandrīz uz pusi – par CCB aprēķinātajiem.

(219)

JCD apstrīd arī summu, ko CCB piedāvā attiecībā uz reklāmas iekārtu izmantošanu bez maksas (skatīt 165. apsvērumu). JCD uzskata – CCB ignorē to, ka Villo koncesijā paredzēto reklāmas iekārtu ekspluatācija nav atdalāma no velosipēdu nomas sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas. Reklāmas ieņēmumi būtībā bija paredzēti sabiedriskā pakalpojuma finansēšanai.

(220)

JCD uzskata, ka reklāmas iekārtas tika izmantotas, lai finansētu Villo koncesiju, jo Villo iekārtas tika ekspluatētas, lai segtu lielās izmaksas, kas radās, sniedzot velosipēdu nomas sabiedrisko pakalpojumu.

(221)

Attiecībā uz Villo līguma ilgumu (skatīt 161. apsvērumu) Beļģijas iestādes arī atzīmē, ka 2005. gada VTNP lēmumā, ko piemēroja Villo līguma noslēgšanas laikā, nebija paredzēts neviens noteikums, kas regulētu šā sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas ilgumu (skatīt 181. apsvērumu). Turklāt Beļģijas iestādes uzskata, ka Villo koncesijas pagarināšana, pievienojot līgumam papildinājumu, bija pamatota trīs iemeslu dēļ:

(222)

Villo līguma papildinājumu Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība un JCD parakstīja 2018. gada 29. martā. Šis papildinājums tika ieviests, lai varētu precīzāk un regulārāk kontrolēt, vai nenotiek pārmērīga kompensēšana.

(223)

Papildinājums paredz, ka JCD atsevišķās izmaksu uzskaites rezultāti tiek nosūtīti reģionam. Šie rezultāti parāda Villo koncesijas ieņēmumus, atsevišķi nodalot kā lietotāju maksājumus saņemtās summas, ieņēmumus no reklāmas, atbrīvojumu no atlīdzības maksājumiem reģionam un pašvaldību nodokļa palielinājuma neitralizēšanu, kā arī koncesijas izmaksas, atsevišķi nodalot ekspluatācijas izmaksas, apsaimniekošanas izmaksas un ar Villo pakalpojumu saistīto ieguldījumu amortizāciju.

(224)

Papildinājums paredz, ka JCD gada finanšu pārskatu kontrolieris (turpmāk – “kontrolieris”) katru gadu pārbauda, vai JCD piemērotie uzskaites nodalīšanas principi atbilst 2012. gada VTNP lēmumam. Katru gadu pēc kontroliera veiktās pārbaudes atsevišķās uzskaites rezultāti tiek nosūtīti revidentam.

(225)

Revidents katru gadu pārbauda, vai vajadzību novērtējuma (EBIT) gada kopsummas dalījums ar izmaksu, kas saistītas ar Villo koncesijas izmantošanu, gada kopsummu (no 2009. gada) nepārsniedz robežvērtību [10–20] % (61). Ja šī robežvērtība ir pārsniegta (un minētā pārsnieguma ietvaros), atlīdzības reģionam summu, no kuras JCD ir atbrīvots, pieskaitot arī summu, ko rada ar pašvaldību nodokļiem saistītie pasākumi, ar atpakaļejošu datumu pilnībā vai daļēji izmaksā par iepriekšējo gadu.

(226)

Papildinājums arī paredz, ka kontrolieris, izmantojot šo metodi, pārbauda, vai par 2009.–2017. gadu nav konstatēta pārmērīga kompensācija, un sagatavo vadības komitejai adresētu kopsavilkuma ziņojumu. Ziņojums bija jāsagatavo iespējami ātri pēc minētā papildinājuma parakstīšanas.

(227)

Komisija savā novērtējumā izšķir laikposmu pirms papildinājuma pieņemšanas (skatīt 222. apsvērumu) un pēc papildinājuma pieņemšanas.

(228)

Kritēriji valsts atbalsta esības noteikšanai ir norādīti 70.–71. apsvērumā. 229.–249. apsvērumā tiek pārbaudīts, vai šie kritēriji ir izpildīti attiecībā uz katru pasākumu – atbrīvojumu no atlīdzības reģionam par publiskās telpas izmantošanu, pašvaldību nodokļa palielināšanas neitralizēšanu un reģionālo nodokļu neprognozējamības klauzulu (skatīt 22. apsvērumu).

(229)

Kritēriji attiecināmības uz valsti un valsts līdzekļu esības noteikšanai ir norādīti 72. un 73. apsvērumā.

(230)

Netiek apstrīdēts, ka Villo koncesiju piešķīra Galvaspilsētas Briseles reģions un ka šis reģions pēc tam piešķīra arī papildu pasākumus (skatīt 19.–22. apsvērumu). Līdz ar to apstrīdētie pasākumi ir attiecināmi uz valsti.

(231)

Ieņēmumu zaudēšana Galvaspilsētas Briseles reģionā, kā arī dažādās pašvaldībās, kas ietilpst šā reģiona teritorijā, saistībā ar apstrīdētajiem pasākumiem ir valsts iestāžu neiegūtie līdzekļi un tādēļ arī valsts līdzekļi, kas pārskaitīti JCD.

(232)

Attiecīgie valsts līdzekļi konkrēti ir: i) neiegūtie līdzekļi, atbrīvojot no Galvaspilsētas Briseles reģiona publiskās telpas izmantošanas maksas reklāmas iekārtas ar laukumu 8 m2, un šie līdzekļi nepārsniedz [50 000–150 000] EUR gadā; ii) zaudētie ieņēmumi saistībā ar iespējamās reģionālo nodokļu palielināšanas neitralizēšanu, un to summa ir vienāda ar attiecīgā palielinājuma summu; un iii) zaudētie ieņēmumi saistībā ar iespējamās pašvaldības nodokļu palielināšanas neitralizēšanu, un to summa ir vienāda ar attiecīgā palielinājuma summu, sasniedzot ne vairāk kā [250 000–350 000] EUR gadā (skatīt 22. apsvērumu).

(233)

Villo velosipēdu nomas sistēmu, papildus klientu maksājumiem, finansē arī no reklāmas iekārtu apsaimniekošanas un ekspluatācijas. Reklāmas ieņēmumi un koncesijas lietotāju maksājumi ir tikai privāti līdzekļi, un tos nevar klasificēt kā valsts līdzekļus.

(234)

Komisija uzskata, ka JCD saņemtie reklāmas ieņēmumi acīmredzami nav valsts līdzekļi, jo šie reklāmas ieņēmumi rodas no privātiem līgumiem starp JCD un klientiem, un valsts tajos vispār neiejaucas.

(235)

Turklāt nav iespējams uzskatīt, ka Galvaspilsētas Briseles reģions atsakās no valsts līdzekļiem tikai tāpēc vien, ka pats neveic nekādu saimniecisko darbību. Šāda valsts līdzekļu izpratne būtu pārāk plaša un liegtu valstij atļaut jebkuras darbības savā teritorijā, iepriekš nepārbaudot, vai valsts pati nevar veikt attiecīgo darbību.

(236)

Kritēriji selektīvas ekonomiskas priekšrocības esības noteikšanai ir norādīti 82. un 83. apsvērumā.

(237)

Šajā gadījumā atbrīvojums no atlīdzības reģionam un pašvaldību nodokļu palielināšanas neitralizēšana ļāva JCD nesegt izmaksas, kuras parasti būtu jāsedz no uzņēmuma finanšu līdzekļiem, tādēļ tās, visticamāk, radīja priekšrocību.

(238)

Beļģijas iestādes tomēr apgalvo, ka šie papildu pasākumi jāuzskata par kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas judikatūra Altmark spriedumā.

(239)

Altmark spriedumā Eiropas Savienības Tiesa norādīja, ka to izmaksu kompensēšana no valsts līdzekļiem, kas radušās, sniedzot vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus, nerada priekšrocības, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti visi četri šādi nosacījumi (62):

(240)

Attiecībā uz otro Altmark kritēriju Komisija norāda, ka papildu pasākumu, kas tika iekļauti līgumā tikai pēc konkursa, un jo īpaši tāda pasākuma kā pašvaldību nodokļu palielināšanas neitralizēšana, finansiālā ietekme uz Galvaspilsētas Briseles reģionu nebija zināma laikā, kad šo pasākumu piešķīra, jo tā ir pilnībā atkarīga no pašvaldību nodokļu turpmākajām izmaiņām. Tā kā šā pasākuma maksimālā finansiālā ietekme nav ierobežota, Komisija to neuzskata par pilnīgi pārredzamu.

(241)

Attiecībā uz trešo Altmark kritēriju – analizēto papildu pasākumu piešķiršanas laikā iepriekš netika pārbaudīts, vai JCD koncesijas izmantošanas laikā saņemtā kompensācija nepārsniegs summu, kas ir nepieciešama, lai segtu visas izmaksas vai to daļu, kas rodas, izpildot izrietošās saistības, ņemot vērā attiecīgos ieņēmumus un saprātīgu peļņu par šo saistību izpildi.

(242)

Visbeidzot, attiecībā uz ceturto Altmark kritēriju Komisija uzskata, ka, pievienojot vairākus pasākumus jau pēc konkursa, nav skaidrs, vai, ņemot vērā Altmark sprieduma judikatūru, var uzskatīt par sasniegtu šā konkursa mērķi, proti, atlasīt operatoru, kas sabiedrībai var sniegt pakalpojumu par viszemāko maksu. Būtībā, ja visi kompensējamie pasākumi netiek iekļauti attiecīgajā uzaicinājumā uz konkursu, ir grūti secināt, vai šāds konkurss ļauj izvēlēties operatoru, kas sniedz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu par viszemāko maksu, pat ja pati konkursa procedūra ir pārredzama.

(243)

240.–242. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka Altmark judikatūras nosacījumi šajā gadījumā nav izpildīti un līdz ar to papildu valsts līdzekļu pārskaitīšana, par kuru tika izlemts jau pēc konkursa, radīja JCD ekonomisku priekšrocību.

(244)

Attiecībā uz šīs priekšrocības summas aprēķināšanu sākotnēji Beļģijas iestādes uzskatīja, ka pašvaldību nodokļu neitralizēšana sasniedza ne vairāk kā aptuveni [50 000–100 000] EUR gadā. Tomēr šajā aprēķinā tika ņemts vērā tas, ka pašvaldības parasti piemēro samazinātu nodokļa likmi sabiedriskajiem pakalpojumiem, salīdzinot ar komerciālajiem operatoriem, kuriem jāmaksā augstāka standarta likme. Beļģijas iestādes uzskata par priekšrocību tikai starpību starp labvēlīgāko nodokļa likmi, ko parasti piešķir sabiedriskajiem pakalpojumiem, un nodokļa likmi, ko faktiski piemēroja JCD saskaņā ar Villo koncesiju. Savukārt Komisija uzskata, ka JCD faktiski piešķirtā priekšrocība atbilst starpībai starp standarta likmi un JCD piemēroto likmi. Saskaņā ar Beļģijas iestāžu sākotnējiem aprēķiniem šī priekšrocība varēja sasniegt ne vairāk kā [250 000–350 000] EUR gadā (63).

(245)

Kopumā JCD ieguva priekšrocību, kuras summa sasniedza ne vairāk kā [400 000–500 000] EUR gadā [50 000–150 000] EUR par atbrīvojumu no atlīdzības, izmantojot Galvaspilsētas Briseles reģiona publisko telpu, un [250 000–350 000] EUR, piemērojot cenu pārskatīšanas klauzulu attiecībā uz pašvaldību nodokļiem, skatīt 22. apsvērumu).

(246)

Kritēriji pasākuma selektīvā rakstura izvērtēšanai ir norādīti 97. apsvērumā.

(247)

Tā kā apstrīdētie pasākumi ir individuāli atbalsta pasākumi, ekonomiskas priekšrocības identificēšana (skatīt 236.–245. apsvērumu) ļauj pieņemt, ka tie ir selektīvi (64). Tā kā nav norādes par pretējo, minētais pieņēmums ir piemērojams arī šajā gadījumā, un tas ir pietiekams, lai pasākumus atzītu par selektīviem.

(248)

To pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti 103.–121. apsvērumā, JCD piešķirtajiem papildu pasākumiem attiecībā uz Villo koncesiju ir ietekme, kas potenciāli var izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(249)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, Komisija uzskata, ka attiecībā uz papildu pasākumiem, kas saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu koncesijas Villo izmantošanu Galvaspilsētas Briseles reģionā, ko īstenoja JCD, ir izpildīti kumulatīvie valsts atbalsta kritēriji, tādēļ šie pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(250)

Komisija konstatē, ka papildu pasākumi, uz kuriem attiecas šī sūdzības daļa un kuri ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, nav paziņoti saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu.

(251)

Tomēr Beļģijas iestādes uzskata, ka gadījumā, ja šie pasākumi ir valsts atbalsts, kompensēšana par sabiedrisku pakalpojumu sniegšanu bija saderīga ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz VTNP lēmumu, kas bija piemērojams attiecīgajā laikā (laikā, kad šie pasākumi tika piešķirti, spēkā bija 2005. gada VTNP lēmums, kas tika aizstāts ar 2012. gada VTNP lēmumu). Abi šie dokumenti paredzēja atbrīvojumu no paziņošanas pienākuma pasākumiem, kas atbilst to saderības prasībām (65).

(252)

Lai pasākumus varētu uzskatīt par saderīgiem, pietiek ar to, ka tie atbilst nosacījumiem, kuri noteikti 2005. gada VTNP lēmumā, kas tika piemērots to piešķiršanas laikā. Atbilstība 2005. gada VTNP lēmumam tiek analizēta turpmāk.

(253)

2005. gada VTNP lēmums attiecas tikai uz pakalpojumiem, kurus var klasificēt kā pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. No judikatūras izriet, ka, tā kā nav nozares noteikumu, kas reglamentētu šo jautājumu Savienības līmenī, dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība definēt pakalpojumus, kurus var klasificēt kā pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, bet Komisijas pienākums ir nodrošināt acīmredzamu kļūdu neesību.

(254)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka acīmredzamas kļūdas nav, jo pakalpojums apmierina iedzīvotāju vajadzības, kuras bez valsts iejaukšanās nevarētu apmierināt uz tādiem pašiem nosacījumiem (piemēram, ar lietotāju samaksātajām summām nepietiktu pakalpojuma izmaksu segšanai). Interesanti arī atzīmēt, ka Beļģijas Konstitucionālā tiesa, kura ir lēmusi par šo jautājumu, ir apstiprinājusi, ka Villo automatizētās velosipēdu nomas sistēmai ir sabiedrisko pakalpojumu raksturs (66).

(255)

Saskaņā ar 2005. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu to piemēro valsts atbalstam sabiedrisko pakalpojumu kompensācijai, kas ir mazāka par 30 miljoniem EUR gadā un ko piešķir uzņēmumiem, kuru vidējais gada apgrozījums, atskaitot nodokļus un attiecībā uz visām darbībām kopā, nesasniedza 100 miljonus EUR divus finanšu gadus pēc kārtas pirms vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma piešķiršanas.

(256)

Saskaņā ar Beļģijas iestāžu aplēsēm kopējā atbalsta summa, kas tika piešķirta JCD kā atbrīvojums no atlīdzības par publiskās telpas izmantošanu un lai neitralizētu pašvaldību nodokļu palielinājumu, bija daudz mazāka par 30 miljoniem EUR gadā, nepārsniedzot maksimālo summu [400 000–500 000] EUR gadā (skatīt 245. apsvērumu). Turklāt gada apgrozījums 2006.–2007. gadā bija daudz mazāks par 100 miljoniem EUR. Tādēļ, pamatojoties uz to, jāpiemēro 2005. gada VTNP lēmums.

(257)

2005. gada VTNP lēmuma 4. pantā ir noteikts, ka “atbildību par pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu uztic attiecīgajam uzņēmumam ar vienu vai vairākiem tiesību aktiem, kuru formu var noteikt katra dalībvalsts. Tiesību akts vai akti jo īpaši nosaka: (..) kārtību, kādā novērst un atmaksāt jebkādu kompensācijas pārmaksu”.

(258)

Skaidrs un precīzs apraksts par to, kā atgūt iespējamu pārmērīgu kompensāciju un kā to novērst, JCD pilnvarojumā tika iekļauts tikai no 2018. gada 29. marta, pieņemot otro Villo līguma papildinājumu (skatīt 222.–226. apsvērumu). Tādēļ Komisija uzskata, ka šī 2005. gada VTNP lēmuma prasība nav ievērota un attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz 2005. gada VTNP lēmumu.

(259)

2012. gada VTNP lēmuma 10. panta b) punktā ir paredzēts, ka “viss atbalsts, kas ieviests pirms šā lēmuma stāšanās spēkā un kas nebija saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas prasības saskaņā ar Lēmumu 2005/842/EK, bet kas atbilst šajā lēmumā paredzētajiem nosacījumiem, ir saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no iepriekšējas paziņošanas prasības”. Tādēļ, ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka šis atbalsts jāanalizē, pamatojoties uz 2012. gada VTNP lēmumu.

(260)

Kā paskaidrots 253. un 254. apsvērumā, Komisija uzskata, ka vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma definīcijā nav acīmredzamas kļūdas. Saskaņā ar 2012. gada VTNP lēmuma 2. panta 1. punkta a) apakšpunktu to piemēro valsts atbalstam attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju, kas ir mazāka par 15 miljoniem EUR gadā. Saskaņā ar Beļģijas iestāžu aplēsēm JCD piešķirtā atbalsta kopsumma ir ievērojami mazāka par šo robežvērtību (skatīt 245. apsvērumu). Tādēļ, pamatojoties uz to, jāpiemēro 2012. gada VTNP lēmums.

(261)

2012. gada VTNP lēmuma (tāpat kā 2005. gada VTNP lēmuma) 4. pantā ir noteikts: “Pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu uztic attiecīgajam uzņēmumam ar vienu vai vairākiem aktiem, kuru formātu var noteikt katra dalībvalsts. Tiesību akts vai akti jo īpaši nosaka: (..) kārtību, kādā novērst un atmaksāt jebkādu kompensācijas pārmaksu.”

(262)

Kā paskaidrots 258. apsvērumā, Komisija uzskata, ka šī VTNP lēmuma prasība nav ievērota un attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz 2012. gada VTNP lēmumu.

(263)

Saskaņā ar Komisijas paziņojuma “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu” (67) (turpmāk – “2012. gada VTNP nostādnes”), 7. punktu: “Šajā paziņojumā izklāstītie principi attiecas uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu vienīgi tad, ja runa ir par valsts atbalstu, uz ko neattiecas [2012. gada VTNP] Lēmums.” Tādēļ, ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka šis atbalsts jāanalizē, pamatojoties uz 2012. gada VTNP nostādnēm.

(264)

Saskaņā ar 2012. gada VTNP nostādņu 69. punktu: “Komisija šajā paziņojumā izklāstītos principus piemēros nelikumīgam atbalstam, attiecībā uz kuru tā pieņem lēmumu pēc 2012. gada 31. janvāra, pat ja atbalsts tika piešķirts pirms šā datuma.” Tādēļ 2012. gada VTNP nostādnes ir piemērojamas jau no Villo koncesijas sākuma.

(265)

Komisija pārbaudīs atbalsta saderību ar nosacījumiem, kas izklāstīti 2012. gada VTNP nostādņu 2. iedaļā, ņemot vērā to, ka saskaņā ar šo nostādņu 61. punktu: “Principus, kas izklāstīti 14., 19., 20., 24., 39., 51. līdz 59. punktā un 60. punkta a) apakšpunktā, nepiemēro atbalstam, kas atbilst nosacījumiem, kas paredzēti 2. panta 1. punktā [2012. gada VTNP] Lēmumā.” Kā iepriekš norādīts (skatīt 260. apsvērumu), šajā gadījumā atbalsts atbilst minētajiem nosacījumiem.

(266)

Saskaņā ar 2012. gada VTNP nostādņu 12. punktu: “Atbalsts jāpiešķir tāda pakalpojuma sniegšanai, kam patiesi ir vispārēja tautsaimnieciska nozīme un kas ietilpst Līguma 106. panta 2. punkta darbības jomā.” Komisija uzskata, ka Villo līguma izpilde ir reāls pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (skatīt 253.–254. apsvērumu).

(267)

Saskaņā ar 2012. gada VTNP nostādņu 15. punktu: “Atbildību par VTNP sniegšanu attiecīgajam uzņēmumam vai uzņēmumiem uztic ar vienu vai vairākiem aktiem, kuru formu katra dalībvalsts var noteikt pati.” Saskaņā ar 16. punktu šajā aktā vai aktos jo īpaši jānorāda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma saturs un ilgums; attiecīgais uzņēmums un vajadzības gadījumā aptvertā teritorija; jebkuru to ekskluzīvo vai īpašo tiesību raksturs, ko atbalsta piešķīrēja iestāde ir piešķīrusi konkrētajam uzņēmumam; kompensācijas mehānisma apraksts un kompensācijas aprēķināšanas, uzraudzības un pārskatīšanas parametri; un pasākumi, lai nepieļautu iespējamu pārmērīgu kompensāciju un nodrošinātu šādas pārmērīgas kompensācijas atmaksu.

(268)

Villo koncesiju Beļģijas iestādes Villo līgumā definēja kā sabiedrisko pakalpojumu koncesiju. Turklāt 2010. gada 25. novembrī reģiona parlaments pieņēma rīkojumu, kas reglamentē Villo sabiedriskā pakalpojuma darbību.

(269)

Villo līgums definē šo sabiedrisko pakalpojumu kā “automatizētas velosipēdu nomas sistēmas nodrošināšanu visā Galvaspilsētas Briseles reģiona teritorijā uz koncesionāra rēķina un riska, valdības pārraudzībā un atbilstoši noteiktiem obligātiem nosacījumiem”. Tajā ir noteiktas sabiedrisko pakalpojumu saistības, kas jāuzņemas koncesijas operatoram. Šis dokuments apraksta pakalpojuma raksturu, ģeogrāfisko aptvērumu un darbību. Tas apraksta arī tarifikācijas sistēmu, kas piemērojama lietotājiem.

(270)

Pilnvarojuma ilgums: koncesijai tika noteikts 15 gadu ilgums, kas tika pagarināts par diviem gadiem un četriem mēnešiem (skatīt 161. apsvērumu) ar 2011. gada 9. jūnija koncesijas papildinājumu. Šo ilgumu pamato nepieciešamo ieguldījumu lielums. To īpaši apliecina tas, ka JCD cieta ievērojamus ekonomiskos zaudējumus un sāka gūt peļņu tikai no 2016. gada (skatīt turpmāk 1. tabulu).

(271)

Kompensēšanas parametri: kompensēšanas parametri saistībā ar attiecīgajiem atbalsta pasākumiem (papildu pasākumiem) ir skaidri definēti Villo līgumā.

(272)

Pārbaude, vai nav notikusi pārmērīga kompensēšana: pārmērīgas kompensācijas neesības kontrole bija jāizveido kā saderības nosacījums gan saistībā ar 2012. gada VTNP lēmumu (skatīt tā 4. panta e) punktu), gan 2012. gada VTNP nostādnēm (skatīt to 16. punkta e) apakšpunktu). Komisija 262. apsvērumā secināja, ka šajā gadījumā nav ievērota 2012. gada VTNP lēmuma 4. panta e) punkta prasība. Tomēr no kontroliera, proti, auditorfirmas KPMG, veiktajiem kontroles pasākumiem izriet, ka laikposmā no 2009. līdz 2017. gadam faktiski nebija nekādas pārmērīgas kompensācijas (skatīt turpmāk 1. tabulu).

(273)

CCB iesniedza vairākas piezīmes par pārbaudi, vai nav notikusi pārmērīga kompensēšana.

(274)

No vienas puses, CCB uzskata, ka, aprēķinot JCD piešķirto kompensāciju, nevar ņemt vērā izmaksas, kas saistītas ar reklāmas iekārtu uzstādīšanu un ekspluatāciju (skatīt 162. apsvērumu). Turklāt CCB uzskata, ka publiskās telpas bezmaksas izmantošana reklāmas nolūkos (kuru tā dēvē par atbrīvošanu no atlīdzības par pašvaldības publiskās telpas izmantošanu) ir skaitliski jānovērtē, salīdzinot to ar reklāmas iekārtu vērtību (skatīt 165. apsvērumu).

(275)

Arī Komisija uzskata, ka, pārbaudot, vai nav notikusi pārmērīga kompensēšana, jāņem vērā reklāmas iekārtas. Pārbaudi veic, salīdzinot ieņēmumus un izmaksas, ko faktiski rada minētās iekārtas. Šajā jomā nav nepieciešams izmantot paneļu novērtējumu, kas pats par sevi ir atkarīgs no ieņēmumiem un izmaksām, kuras varētu radīt šādas iekārtas (skatīt iepriekš 1. tabulu). Ja reklāmas iekārtu ekspluatācijas vērtība ir lielāka nekā tā, kas nepieciešama, lai segtu izmaksas, kuras rada Villo koncesijas ekspluatācija, šai nelīdzsvarotībai ar aprēķina palīdzību jānodrošina pārmērīgas kompensācijas konstatēšana.

(276)

CCB apstrīd piešķirtā atbalsta summu, kas izriet no atbrīvojuma no pašvaldības nodokļiem (skatīt 164. apsvērumu). JCD norādīja uz vairākām kļūdām CCB aprēķinos (skatīt 217. apsvērumu). Neraugoties uz to, Komisija atzīmē, ka, pat ņemot vērā CCB konstatēto atbalsta summu 650 000 EUR gadā, šis sabiedriskais pakalpojums laikposmā no 2009. līdz 2017. gadam kopumā radīja zaudējumus.

(277)

Attiecībā uz CCB apgalvojumu, ka JCD izmaksas, kas saistītas ar Villo līguma izpildi, bija ievērojami mazākas par sākotnēji deklarētajām (skatīt 209. apsvērumu), pietiek norādīt uz to, ka pārbaudē, vai nav notikusi pārmērīga kompensēšana, izmanto faktiskās JCD izmaksas, nevis prognozes vai aplēses.

(278)

Noslēgumā Komisija secina, ka JCD laikā no 2009. līdz 2017. gadam nesaņēma pārmērīgu kompensāciju par vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojuma Villo sniegšanu.

(279)

Komisija uzskata, ka kontroles mehānisms, ar ko konstatē pārmērīgas kompensācijas neesību, patiesi ir nepieciešams tikai tādēļ, lai deklarētu atbalstu par saderīgu, pamatojoties uz 2012. gada VTNP lēmumu, ja par pārmērīgas kompensēšanas neesības kontroli ir atbildīga valsts, kā arī lai deklarētu atbalstu par saderīgu saskaņā ar 2012. gada VTNP nostādnēm attiecībā uz paziņotajiem pasākumiem, ja šis kontroles mehānisms ir pamats, kuru Komisija izmanto, lai izslēgtu iespēju, ka nākotnē ir iespējama pārmērīga kompensēšana, jo Komisija neveic ex-post pārbaudes. Kad Komisija ex-post pārbauda pārmērīgas kompensācijas neesību, šis oficiālais kritērijs zaudē mērķi, proti, iespējamās pārmērīgās kompensācijas nepieļaušanu. Ja Komisija veic ex-post pārbaudi, jebkura konstatētā pārmērīgā kompensācija jāatgūst, neatkarīgi no tā, vai kontrole ir notikusi, vai nav, un otrādi – ar pārmērīgas kompensācijas neesību pietiek, lai būtu izpildītas 2012. gada VTNP nostādņu saderības prasības šajā jomā.

(280)

Būtībā šajā gadījumā Komisija uzskata – tam, ka pagātnē dalībvalsts ir veikusi nepilnīgu pārbaudi, kurā nav konstatēta pārmērīga kompensēšana, ir ierobežota nozīme, ja minētā nosacījuma mērķis (pārmērīgas kompensācijas neesība) tiek sasniegts. Jāpiebilst, ka gadījumos, kad Komisija pieņēma negatīvu lēmumu un deva rīkojumu atgūt kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (ja nebija acīmredzamu kļūdu sabiedriskā pakalpojuma definīcijā), šī atgūšana attiecās tikai uz tādu pārmērīgo kompensāciju, ko bija aprēķinājusi Komisija, neatkarīgi no dalībvalsts veiktās kontroles kvalitātes (68). Visos šajos gadījumos pārmērīgas kompensācijas kontrole, kas jāveic dalībvalstij, vai nu nebija notikusi vispār, vai bija nepilnīga (līdz ar to rodoties pārmērīgai kompensācijai). Cita iespēja šādā situācijā būtu prasība atgūt visas sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas, kas piešķirtas sabiedrisko pakalpojumu operatoram, kaut arī tas bija sniedzis sabiedriskos pakalpojumus, pamatojoties tikai uz to, ka nav izveidots apmierinošs kontroles mehānisms, un neatkarīgi no faktiskā šīs pārmērīgās kompensācijas apjoma.

(281)

Šāda pieeja gala rezultātā varētu izraisīt visu operatoram piešķirto sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju atgūšanu, pat ja tas nebūtu saņēmis pārmērīgu kompensāciju. Komisija uzskata, ka šāda alternatīva būtu pretrunā ar LESD principiem, kas attiecas uz vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu būtisko nozīmi Eiropas Savienībā, un jo īpaši ar LESD 14. pantu, kas paredz, ka Savienībai jānodrošina, lai vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumi darbotos, pamatojoties uz tādiem principiem un ar tādiem nosacījumiem, lai būtu iespējams sasniegt izvirzītos mērķus.

(282)

Tādēļ Komisija uzskata, ka šajā gadījumā nosacījumu par pārbaudi, vai nav notikusi pārmērīga kompensēšana, var uzskatīt par izpildītu.

(283)

Saskaņā ar 2012. gada VTNP nostādņu 18. punktu: “Atbalsts tiks uzskatīts par saderīgu ar iekšējo tirgu, balstoties uz Līguma 106. panta 2. punktu, vienīgi tad, ja attiecīgais uzņēmums vajadzības gadījumā ievēro Direktīvu 2006/111/EK.”

(284)

Attiecībā uz grāmatvedības uzskaites nodalīšanu radās dažas neskaidrības par JCD izmaksu uzskaiti, jo īpaši saistībā ar to, kādā veidā ieņēmumus, kas iegūti no līgumiem, par kuriem notika sarunas valsts līmenī, piesaista iekārtām, uz kurām attiecās Villo koncesija (skatīt 184. apsvērumu). Pēc Villo līguma otrā papildinājuma pieņemšanas (skatīt 4.6. iedaļu) kontrolieris pārbaudīja grāmatvedības uzskaites nodalīšanas principus, ko JCD izmantoja katru gadu. Šī pārbaude tika veikta arī par visu attiecīgo laikposmu (2009.–2017. gadu), un pēc Beļģijas iestāžu un JCD paskaidrojumiem (skatīt 196., 214. un 215. apsvērumu) Komisija uzskata, ka izmaksu uzskaites sistēma atbilst Direktīvas 2006/111/EK prasībām un pārbaude par to, vai ir notikusi pārmērīga kompensēšana (skatīt iepriekš 1. tabulu), ir veikta, pamatojoties uz atbilstošu grāmatvedības uzskaites nodalīšanu.

(285)

Saskaņā ar 2012. gada VTNP nostādņu 49. punktu: “Dalībvalstīm jāpārliecinās, vai (..) uzņēmumi nesaņem kompensāciju, kas pārsniedz summu, kas noteikta atbilstoši šajā iedaļā minētajām prasībām.”

(286)

Kā paskaidrots 272. apsvērumā, JCD par pagājušo periodu nav saņēmis pārmērīgu kompensāciju.

(287)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secina, ka atbalsta pasākumi, kas JCD piešķirti saskaņā ar Villo līgumu, ir saderīgi ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz 2012. gada VTNP nostādnēm attiecībā uz Villo koncesijas periodu pirms otrā papildinājuma pieņemšanas, tas ir, laikā no 2008. gada 5. decembra līdz 2018. gada 29. martam.

(288)

Tā kā otrais papildinājums neizmainīja pasākumus, kas saskaņā ar Villo līgumu tika piešķirti JCD, Komisijas novērtējums par valsts atbalsta esību (skatīt 229.–249. apsvērumu) paliek nemainīgs.

(289)

Otrais papildinājums novērš iepriekšējā pilnvarojumā konstatētos trūkumus (skatīt 262. apsvērumu), iekļaujot tekstā skaidru un precīzu aprakstu par to, kā atgūt iespējamo pārmērīgo kompensāciju un kā to nepieļaut.

(290)

2012. gada VTNP lēmuma 6. pantā ir noteikts: “Dalībvalstis nodrošina, ka (..) uzņēmums nesaņem kompensāciju, kas pārsniedz saskaņā ar 5. pantu noteikto summu [kompensācijas summa nedrīkst būt lielāka par summu, kas nepieciešama, lai segtu neto izmaksas, kas rodas, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, tostarp saprātīgu peļņu]. Dalībvalstis pēc Komisijas pieprasījuma sniedz pierādījumus. Tās veic regulāras pārbaudes vai nodrošina, ka tās tiek veiktas, vismaz ik pēc trīs gadiem pilnvarojuma akta darbības periodā un tā beigās.”

(291)

6. pants arī paredz: “Ja uzņēmums ir saņēmis kompensāciju, kas pārsniedz saskaņā ar 5. pantu noteikto summu, dalībvalstis pieprasa attiecīgajam uzņēmumam atmaksāt saņemto pārmērīgo kompensāciju.”

(292)

Otrajā papildinājumā ir noteikts, ka revidents katru gadu pārbauda, vai kompensācijas summa nepārsniedz sabiedriskā pakalpojuma sniegšanai nepieciešamo summu, tostarp paredzot saprātīgu peļņu. Ja šī robeža tiek pārsniegta un minētā pārsnieguma ietvaros, pārsnieguma summu ar atpakaļejošu datumu samaksā JCD (skatīt 225. apsvērumu).

(293)

289.–292. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija secina, ka atbalsta pasākumi, kas JCD piešķirti saskaņā ar Villo līgumu, ir saderīgi ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz 2012. gada VTNP lēmumu, laikā pēc otrā papildinājuma pieņemšanas.

(294)

Jāpiebilst, ka šīs pārbaudes pamatā bija izmaksu un peļņas salīdzinājums ar standarta rezervi [10–20] %, un tā atbilst standarta peļņas normai [10–20] %, kas uzskatāma par saprātīgu, pamatojoties uz informācijas apmaiņu ar CCB un JCD (70). Lai ņemtu vērā CCB piezīmi, priekšroka tika dota izmaksu normai, nevis peļņas normai (skatīt 213. apsvērumu).

(295)

Saskaņā ar LESD, ja Komisija konstatē, ka atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tai ir tiesības pieņemt lēmumu, ka attiecīgajai dalībvalstij šis atbalsts jāatceļ vai jāgroza (71). Tāpat arī Eiropas Savienības tiesas ir konsekventi atzinušas, ka dalībvalsts pienākums atsaukt atbalstu, kuru Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, ir paredzēts, lai atjaunotu iepriekšējo situāciju (72).

(296)

Šajā jautājumā Savienības tiesas ir uzskatījušas, ka minētais mērķis ir sasniegts, kad saņēmējs ir atmaksājis nelikumīgi piešķirtā atbalsta summas. Ar šo atmaksājumu saņēmējs zaudē priekšrocību, kas viņam bija iekšējā tirgū, salīdzinājumā ar konkurentiem, un tiek atjaunota situācija pirms atbalsta maksājuma (73).

(297)

Saskaņā ar minēto judikatūru Regulas (ES) 2015/1589 16. panta 1. punkts paredz: “Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (..).”

(298)

Rezultātā, tā kā attiecīgie pasākumi tika īstenoti, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, un ir uzskatāmi par nelikumīgu un nesaderīgu atbalstu, tiem ir jāpiemēro atgūšana, lai atjaunotu stāvokli, kāds bija tirgū pirms to piešķiršanas. Šai atgūšanai jāaptver laikposms no brīža, kad atbalsts tika darīts pieejams saņēmējam, līdz tā faktiskai atgūšanai saskaņā ar metodiku, kas izklāstīta 131.–141. apsvērumā. Par atgūstamajām summām jāmaksā procenti līdz to faktiskai atgūšanai.

(299)

Komisija uzskata, ka attiecībā uz konkrētajām reklāmas iekārtām, kuras JCD uzstādīja un ekspluatēja Briseles pilsētas teritorijā saskaņā ar 1984. gada līgumu un kuras tika saglabātas pēc plānotā demontāžas datuma, kas norādīts 1999. gada līguma 10. pielikumā, nemaksājot ne nomas maksu, ne nodokļus, ir izpildīti kumulatīvie valsts atbalsta kritēriji, tādēļ šis pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(300)

Attiecībā uz šā atbalsta pasākuma likumību Komisija konstatē, ka pasākums, uz kuru attiecas šī sūdzības daļa un kas ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, nav paziņots saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu un ir īstenots. Tāpēc tas ir nelikumīgs atbalsts.

(301)

Komisija arī uzskata, ka šis atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu un tādēļ saskaņā ar Tiesas CELF judikatūru (74) tam jāpiemēro atbalsta atgūšana, tostarp atgūstot pamatsummu un procentus.

(302)

Komisija uzskata, ka Villo līgumā paredzētie pasākumi ir valsts atbalsts, pamatojoties uz LESD 107. panta 1. punktu.

(303)

Tomēr Villo līgumā paredzētie pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 106. panta 2. punktu.

(304)

Attiecībā uz laikposmu no koncesijas sākuma 2008. gada 5. decembrī līdz otrā papildinājuma parakstīšanai (skatīt 4.6. iedaļu) 2018. gada 29. martā, Komisija uzskata, ka Villo līgumā paredzētie pasākumi atbilst 2012. gada VTNP nostādņu prasībām (skatīt 4.7. iedaļu). Tādēļ uz tiem nav jāattiecina atgūšana, kaut arī šie atbalsta pasākumi ir nelikumīgi, jo par tiem nav paziņots saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu.

(305)

Attiecībā uz laikposmu no otrā papildinājuma parakstīšanas dienas līdz koncesijas beigām 2026. gada 16. septembrī Komisija uzskata, ka ir izpildītas 2012. gada VTNP lēmuma prasības, stingri ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti minētajā papildinājumā (skatīt 4.8. iedaļu),

a)

“Nodokļa likme reklāmas iekārtām ir 150,00 EUR katrā finanšu gadā par vienu kvadrātmetru.

b)

1. Nodokļa likme reklāmas iekārtām, kas paredzētas tikai reklāmai kultūras, sociālos, sporta un ar tiem saistītas reklāmas nolūkos, tostarp reklāmai, kas saistīta ar filmām un māksliniecisko darbu, un reklāmai, kas pievērš uzmanību gadatirgu, kongresu, šovu vai cirka izrāžu organizēšanai, ir 50,00 EUR katrā finanšu gadā par vienu kvadrātmetru.

2. Tomēr, ja vairāk nekā 1/7 no redzamās reklāmas platības izmanto komerciālai informācijai, nosaukumiem vai logotipiem, nodokļa likme reklāmas iekārtām, kas paredzētas tikai reklāmai kultūras, sociālos, sporta un ar tiem saistītas reklāmas nolūkos, tostarp reklāmai, kas saistīta ar filmām un māksliniecisko darbu, un reklāmai, kas pievērš uzmanību gadatirgu, kongresu un izrāžu organizēšanai, ir tā, kas norādīta šā panta a) apakšpunktā.

c)

Nodoklis jāmaksā par visu fiskālo gadu, neatkarīgi no attiecīgās reklāmas iekārtas uzstādīšanas vai demontāžas datuma.”

a)

“Nodoklis jāmaksā par katru reklāmas iekārtu.

b)

1. Aprēķinot nodokli, atsevišķās kvadrātmetra daļas uzskaita kā veselus kvadrātmetrus.

2. Atkāpjoties no 1. punkta prasības, par reklāmas iekārtām, kas mazākas par četriem kvadrātmetriem, nodokli maksā par katru daļu vai 0,25 kvadrātmetru iedalījumu pēc fiksētas likmes, izdalot ar četri.

c)

d)

Ja reklāmas iekārtas virsma atšķiras no redzamā reklāmas laukuma, nodokli aprēķina, pamatojoties uz redzamo reklāmas laukumu.