14.9.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 246/91

—

ņemot vērā Revīzijas palātas īpašos ziņojumus, kas sagatavoti saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 4. punkta otro daļu,

—

ņemot vērā Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējo budžetu (1),

—

ņemot vērā Eiropas Savienības konsolidētos pārskatus par 2014. finanšu gadu (COM(2015) 377 – C8-0267/2015) (2),

—

ņemot vērā Revīzijas palātas gada pārskatu par budžeta izpildi 2014. finanšu gadā ar iestāžu atbildēm (3),

—

ņemot vērā deklarāciju (4) par pārskatu ticamību, kā arī par pakārtoto darījumu likumību un pareizību, kuru Revīzijas palāta sniegusi par 2014. finanšu gadu saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. pantu,

—

ņemot vērā 2016. gada 28. aprīļa lēmumu par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa – Komisija (5), un rezolūciju ar konstatējumiem, kas ir minētā lēmuma neatņemama daļa,

—

ņemot vērā Padomes 2016. gada 12. februāra ieteikumu par apstiprinājumu, ko sniedz Komisijai par 2014. finanšu gada budžeta izpildi (05583/2016 – C8-0042/2016),

—

ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 317., 318. un 319. pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma 106.a pantu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, un par Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 atcelšanu (6) un jo īpaši tās 62., 164., 165. un 166. pantu,

—

ņemot vērā Reglamenta 93. pantu un V pielikumu,

—

ņemot vērā Budžeta kontroles komitejas ziņojumu (A8-0127/2016),

A.

tā kā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punktu Komisija uzņemas atbildību par budžeta izpildi un programmu pārvaldību un saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 317. pantu budžeta izpildi veic sadarbībā ar dalībvalstīm un ievērojot pareizas finanšu pārvaldības principu;

B.

tā kā Revīzijas palātas īpašajos ziņojumos sniegta informācija par problemātiskiem jautājumiem saistībā ar līdzekļu izlietošanu, kas ir noderīga Parlamentam, īstenojot budžeta izpildes apstiprinātājiestādes pilnvaras;

C.

tā kā Parlamenta secinājumi par Revīzijas palātas īpašajiem ziņojumiem ir neatņemama daļa no Parlamenta iepriekšminētā 2016. gada 28. aprīļa lēmuma par Eiropas Savienības 2014. finanšu gada vispārējā budžeta izpildes apstiprināšanu, III iedaļa – Komisija,

1.

atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu, kas veltīts EuropeAid novērtēšanas un uz rezultātiem vērstas uzraudzības (ROM) sistēmām, un turpmāk tekstā izklāsta savus novērojumus un ieteikumus;

2.

pauž nopietnas bažas par EuropeAid novērtēšanas un ROM sistēmu nepietiekamo uzticamības līmeni, programmu novērtēšanas uzraudzības un pārraudzības neatbilstošo līmeni, kā arī par to, ka EuropeAid nespēj nodrošināt personāla un finanšu resursu atbilstošu un efektīvu piešķiršanu dažādajām novērtēšanas darbībām;

3.

norāda uz nepieciešamību sniegt Parlamentam, kurš ir budžeta kontroles institūcija, skaidru skatījumu attiecībā uz patieso apmēru, kādā ir sasniegti Savienības galvenie mērķi;

4.

uzskata, ka uzklausīšanas ne tikai ar Komisijas un EĀDD ierēdņiem, bet arī ar līdzekļu saņēmējiem un neatkarīgajiem ekspertiem sniegs plašāku novērtējumu par EuropeAid ieguldījumu Savienības mērķu sasniegšanā;

5.

atgādina, ka saistībā ar Komisijas apņemšanos nodrošināt kvalitāti būtu jāsniedz Komisijas palīdzības projektu un programmu īstenošanas rezultātu ārējs, objektīvs un neatkarīgs vērtējums;

6.

uzskata, ka minētās novērtēšanas rezultāti ir pamatelementi, kas jāizmanto politikas virzienu izstrādes un to pārskatīšanas procesā, lai attiecīgi pielāgotu politikas stratēģiskos mērķus un palielinātu vispārējo atbilstību citām Savienības politikas jomām; šajā sakarībā uzskata, ka ir svarīgi, lai novērtējumi būtu neatkarīgi, pārredzami un publiski pieejami;

7.

uzskata, ka ieguldīšana dažāda veida novērtēšanu rezultātu analīzē un apkopošanā ne tikai sniedz vispārēju pārskatu par tendencēm, bet arī ļauj gūt pieredzi, kas stiprina novērtēšanas procesu galīgo efektivitāti, vienlaikus sniedzot labāku pamatu lēmumu pieņemšanai, politikas izstrādei un esošo projektu turpināšanai saistībā ar konkrētiem palīdzības instrumentiem, pamatojoties uz pierādījumiem;

8.

uzskata, ka zināšanu apmaiņa, izmantojot visus pieejamos līdzekļus un instrumentus, ir izšķiroši svarīga ne tikai novērtēšanas kultūras, bet galvenokārt efektīvas izpildes kultūras sekmēšanai;

9.

mudina Revīzijas palātu izskatīt visus EuropeAid finansējuma mehānismus, lai nodrošinātu līdzekļu lietderīgu izmantošanu un to, ka Savienības finansējums palīdz sasniegt Savienības vērtības un mērķus; uzskata, ka Savienības finansēti projekti būtu jāsaskaņo ar Savienības politikas mērķiem kaimiņvalstīs, ņemot vērā dotāciju saņēmēju atbildību un to, ka ES nauda ir aizvietojama;

10.

atbalsta Revīzijas palātas ieteikumus attiecībā uz EuropeAid novērtēšanas un uz rezultātiem vērstas uzraudzības sistēmām;

11.

pieņem zināšanai, ka Revīzijas palāta sniedz ieteikumus attiecībā uz novērtēšanas un ROM resursu efektīvu izmantošanu, novērtēšanas prioritāšu noteikšanu un uzraudzību, kvalitātes kontroles procedūru īstenošanu, sasniegto rezultātu demonstrēšanu, pasākumu veikšanu saistībā ar novērtēšanas un ROM konstatējumiem un šo rezultātu izplatīšanu;

12.

uzskata, ka EuropeAid būtu jāturpina atbilstoša informācijas pārvaldības prakse un regulāri jānovērtē vajadzības, lai nodrošinātu uz informāciju balstītu finanšu līdzekļu un personāla resursu sadalījumu starp programmu novērtēšanām un ROM;

13.

uzskata – lai nodrošinātu, ka veiktie novērtējumi atspoguļo organizācijas prioritātes, EuropeAid būtu jāveic šādi pasākumi:

14.

uzskata – lai nodrošinātu programmu novērtējumu un uz rezultātiem vērstas uzraudzības kvalitāti, EuropeAid būtu jāveic šādi pasākumi:

15.

uzskata – lai nodrošinātu to, ka novērtēšanas sistēma spēj sniegt atbilstošu informāciju par sasniegtajiem rezultātiem, EuropeAid būtu jāveic šādi pasākumi:

16.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas īpašo ziņojumu “Saimnieciskuma nodrošināšana – ES finansēto lauku attīstības projektu dotāciju izmaksu kontrole” un atbalsta tajā iekļautos secinājumus un ieteikumus;

17.

norāda, ka Savienības lauku attīstības politikai ir izšķiroša nozīme lauksaimniecības konkurētspējas veicināšanā, dabas resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas nodrošināšanā un rīcības sekmēšanā klimata politikas jomā; uzsver lauku ekonomikas un kopienu teritoriālās attīstības svarīgumu, tostarp darba vietu radīšanu un saglabāšanu;

18.

pauž nožēlu par to, ka 2007.–2013. gada plānošanas perioda sākumā Komisija nesniedza norādījumus un neizplatīja labu praksi – tā nenodrošināja, ka dalībvalstu kontroles sistēmas ir efektīvas, pirms tās sāka apstiprināt dotācijas; uzsver, ka kopš 2012. gada Komisija izmanto aktīvāku un saskaņotāku pieeju;

19.

norāda, ka tajā, kā dalībvalstis kontrolē lauku attīstības dotāciju izmaksas, tika atklāti daudzi trūkumi; norāda – Komisija piekrīt, ka labāka izmaksu kontrole ļautu būtiski ietaupīt izdevumus par lauku attīstības projektu dotācijām, vienlaikus nodrošinot tos pašus tiešos rezultātus un koprezultātu un sasniedzot tos pašus mērķus; atzinīgi vērtē to, ka tika konstatētas praktiski realizējamas un izmaksu ziņā lietderīgas pieejas, kuras varētu tikt plašāk izmantotas, un to, ka Komisija piekrīt Revīzijas palātas konstatējumiem un ir paudusi gatavību strādāt ar dalībvalstīm, lai 2014.–2020. gada plānošanas periodā uzlabotu lauku attīstības izmaksu kontroli;

20.

piekrīt Revīzijas palātas viedoklim, proti, tam, ka Komisijai un dalībvalstīm jaunā plānošanas perioda sākumā būtu jāpārbauda, vai kontroles sistēmas darbojas produktīvi un vai tās ir efektīvas, ņemot vērā risku;

21.

uzsver, ka Komisijai būtu jāmudina dalībvalstis izmantot Revīzijas palātas izveidoto kontrolsarakstu un kritērijus, kas iekļauti I pielikumā (7);

22.

uzsver, ka Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz visām lauku attīstības programmām izmantotajās pieejās ir ievēroti kritēriji, kurus Revīzijas palāta ir noteikusi, lai novērtētu, vai kontroles sistēmas novērš pārmērīgas specifikācijas, nekonkurētspējīgu cenu un projektu izmaiņu risku, un galveno uzmanību pievērš jomām, kurās ir vislielākais risks; uzskata, ka šajā procesā būtu jāietver kontroles sistēmu ex ante novērtējums, ko veic dalībvalstu iestāžu iekšējās revīzijas dienesti (vai citas kontroles vai revīzijas struktūras);

23.

uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu: plašāk piemērot jau apzinātas izmaksu ziņā lietderīgas pieejas, novērtēt izmaksas salīdzinājumā ar plānotajiem tiešajiem rezultātiem vai koprezultātu, pārbaudīt, vai standarta izmaksu gadījumā netiek pārmaksāts, kā atsauces cenas izmantot aprīkojuma, tehnikas u. c. reālas tirgus cenas, nevis piegādātāju sarakstos norādītās cenas, pārbaudīt, vai izmaksas ir pamatotas, tostarp gadījumos, kad ir izmantotas publiskā iepirkuma procedūras, izvirzīt augstākas prasības un/vai noteikt pārbaudes pasākumus ar augstu atbalsta likmi u. tml.;

24.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija ir uzņēmusies sagatavot norādījumus par kontrolēm un naudas sodiem lauku attīstības jomā, tostarp īpašu sadaļu par izmaksu pamatotību un īpašā ziņojuma pielikumā pievienoto kontrolsarakstu vadošajām iestādēm; norāda, ka Eiropas Lauku attīstības tīkla pasākumi laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam ietvers arī apmācību un pieredzes apmaiņu;

25.

pauž bažas par Revīzijas palātas atklāto kļūdu lielo īpatsvaru lauku attīstības politikas jomā; tomēr norāda, ka pēdējos trijos gados šis īpatsvars ir nedaudz samazinājies;

26.

pieņem zināšanai dalībvalstu un Komisijas centienus attiecībā uz kļūdu skaita samazināšanu lauku attīstības izdevumos, jo īpaši ņemot vērā ekonomiskās grūtības un fiskālos taupības pasākumus;

27.

norāda, ka Komisija, pamatojoties uz dalībvalstu un pašas veikto revīziju konstatējumiem, ir īstenojusi vai šobrīd īsteno koriģējošus pasākumus daudzās Revīzijas palātas īpašajā ziņojumā norādītajās jomās;

28.

atgādina, ka Revīzijas palāta savos gada pārskatos ir norādījusi, ka daudzos gadījumos dalībvalstu iestādēm bija pietiekami daudz informācijas, lai novērstu vai atklātu un labotu šīs kļūdas pirms izdevumu deklarēšanas Komisijai, kas būtu ievērojami pazeminājis kļūdu līmeni;

29.

konstatē, ka jo vienkāršāk būs noteikumus īstenot, jo mazāk kļūdu tiks pielaists; pauž bažas par to, ka reformētās KLP jauno noteikumu sarežģītības dēļ kļūdu īpatsvars turpmākajos gados atkal varētu pieaugt; tādēļ prasa patiešām vienkāršot KLP, kā arī valsts iestādēm un lauksaimniekiem sniegt skaidrākus norādījumus;

30.

uzskata, ka visas KLP pārvaldības un pārbaudes izmaksas (EUR 4 miljardi) ir būtiskas un ka uzsvars būtu jāliek uz pārbaužu efektivitātes uzlabošanu, nevis to skaita palielināšanu; šajā sakarībā aicina Komisiju un dalībvalstis koncentrēties uz lauku attīstības izdevumu jomā pieļauto kļūdu pamatiemesliem; uzskata, ka dalībvalstīm vajadzības gadījumā būtu jāveic turpmāk uzskaitītie preventīvie un koriģējošie pasākumi:

a)   Publiskais iepirkums

ex ante nosacījumu piemērošanā dalībvalstīm būtu jāizstrādā un jāsniedz sīki izstrādāti norādījumi labuma guvējiem par to, kā piemērot publiskā iepirkuma noteikumus;

šajā procesā būtu jāiesaistās valstu iestādēm, kuru uzdevums ir publiskā iepirkuma noteikumu ievērošanas uzraudzība; uzmanība būtu jāpievērš trim galvenajiem noteikumu pārkāpumiem: nepamatota tieša piešķiršana bez pienācīgas konkursa procedūras, atlases un piešķiršanas kritēriju nepareiza piemērošana un nevienlīdzīga izturēšanās pret pretendentiem;

b)   Apzināta noteikumu apiešana

pamatojoties uz īpašiem attiecināmības un atlases kritērijiem savās lauku attīstības programmās, dalībvalstīm būtu jāizstrādā pamatnostādnes, lai palīdzētu inspektoriem atklāt rādītājus, kuri rada aizdomas par krāpniecisku rīcību;

c)   Agrovides maksājumi

dalībvalstīm būtu jāpaplašina administratīvo pārbaužu tvērums, ietverot saistību pārbaudi, pamatojoties uz dokumentāriem pierādījumiem, ko pašlaik veic tikai 5 % gadījumu, kad notiek pārbaudes uz vietas; turklāt samazinājumu un sankciju sistēma būtu jāizstrādā tā, ka tai ir jēgpilna preventīva ietekme uz iespējamiem noteikumu pārkāpējiem;

31.

prasa Komisijai cieši uzraudzīt lauku attīstības programmu īstenošanu un atbilstības revīzijās ņemt vērā piemērojamos noteikumus, tostarp vajadzības gadījumā tos, kas pieņemti valstu līmenī, lai tādējādi samazinātu risku, ka atkārtojas 2007.–2013. gada plānošanas periodā pieļautās nepilnības un kļūdas;

32.

uzskata, ka joprojām pastāv daudz neatbilstību attiecībā uz kļūdu īpatsvara aprēķināšanas metodēm ne tikai starp dalībvalstīm un Komisiju, bet arī dažādos Komisijas dienestos, kas sarežģī atbilstošu valsts tiesību aktu pieņemšanu dalībvalstīs; aicina Komisiju izmantot vienotu kļūdu īpatsvara aprēķināšanas metodoloģiju, ko varētu pilnībā atspoguļot dalībvalstu metodoloģijā;

33.

atbalsta vienkāršoto izmaksu metožu intensīvāku izmantošanu attiecīgos gadījumos un atbilstīgi tiesību aktu noteikumiem un prasa Komisijai un dalībvalstīm izanalizēt to, cik lielā mērā raksturlielumus – mērķtiecīgāku tvērumu, ierobežotus attiecināmības kritērijus un vienkāršotu izmaksu iespēju izmantošanu – iespējams atkārtot lielāka atbalsta pasākumu skaita izstrādē un īstenošanā, neapdraudot šo pasākumu vispārējo mērķu sasniegšanu;

34.

prasa Komisijai un dalībvalstīm izanalizēt to, kā uzlabot shēmu, ar kuru atbalsta ieguldījumus lauksaimniecības produktu pārstrādē, un izanalizēt arī agrovides maksājumu pasākumu tā, lai saistības varētu pēc iespējas kontrolēt ar dalībvalstu administratīvajām pārbaudēm;

35.

aicina Komisiju veikt finansiālās īstenošanas rādītāju un kļūdu īpatsvara negatīvās korelācijas iemeslu detalizētu analīzi;

36.

aicina Komisiju noteikt kopīgus kritērijus ugunsgrēka riska pakāpes identificēšanai Eiropas mežos, lai izbeigtu patvaļīgu un nekonsekventu augsta ugunsgrēka riska zonu noteikšanu un līdz ar to nepilnīgo novērtēšanas un atlases procesu dalībvalstīs;

37.

mudina dalībvalstis savas preventīvās darbības atlasīt atbilstoši attiecīgā brīža vajadzībām, ko nosaka aizdegšanās risks, un saskaņā ar 226. pasākuma prasībām, nevis citiem vides un ekonomiskajiem mērķiem; šajā sakarībā uzstāj, ka atbalsta saņēmējiem bez jebkādiem nosacījumiem jāpierāda un precīzi jādokumentē vajadzība pēc atbalsta šī pasākuma ietvaros; atbalsta Revīzijas palātas ieteikumu par prioritāti noteikt darbības vides ziņā visvērtīgākajos mežos, tādos kā Natura 2000 meža platības;

38.

ņemot vērā Revīzijas palātas satraucošos konstatējumus attiecībā uz līdzīgu darbību vidējām izmaksām dažādos reģionos, prasa noteikt pamatotu un pārbaudāmu atbalsta maksimālo apmēru un skaidri argumentētu pamatojumu jebkādu šī apmēra izmaiņu gadījumā;

39.

aicina dalībvalstis labāk koordinēt un strukturēt savu politiku attiecībā uz meža ugunsgrēkiem; atbalsta Eiropas platformas izveidi atbalsta saņēmējiem, lai varētu dalīties paraugpraksē un veicināt to;

40.

īpaši pauž nožēlu par Revīzijas palātas konstatējumu, ka joprojām pastāv nopietni trūkumi laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam, kuru iemesls ir pastāvīgi sliktais uzraudzības satvars; mudina Komisiju nekavējoties rīkoties, lai uzlabotu savu uzraudzības un kontroles sistēmu;

41.

aicina Komisiju atbalstīt saskaņotu datu sniegšanu attiecībā uz mežu un meža resursu daudzfunkcionālo nozīmi, veicinot uz valstu sniegtajiem datiem pamatotas Eiropas Meža informācijas sistēmas izveidi un integrēšanu Eiropas datu platformā;

42.

turklāt uzstāj, ka dalībvalstīm ir jāizveido labi funkcionējoša kontroles sistēma, kas ietver attiecīgo dokumentu un cita veida informācijas glabāšanu; šajā sakarībā aicina Komisiju nodrošināt, ka atbalsts tiek piešķirts tikai tad, ja dalībvalstis ir ieviesušas šādu atbilstošu un pārbaudāmu kontroles sistēmu;

43.

aicina dalībvalstis regulāri ziņot par veikto darbību rezultātiem un ugunsgrēku un dabas katastrofu skaita, kā arī platības, kādā nodarīts kaitējums, samazināšanos;

44.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas īpašo ziņojumu “Iekšzemes ūdensceļu transports Eiropā: modālais īpatsvars un kuģojamības apstākļi nav ievērojami uzlabojušies kopš 2001. gada” un atbalsta tajā iekļautos konstatējumus, secinājumus un ieteikumus;

45.

norāda, ka Savienības transporta nozarei ir izšķiroša nozīme saistībā ar vienotā tirgus izveides pabeigšanu, MVU konkurētspēju un vispārējo ekonomikas izaugsmi Eiropā;

46.

secina, ka, neraugoties uz ieguldījumiem desmit gadu garumā, iekšzemes ūdensceļu transporta attīstība atpaliek no autotransporta un dzelzceļa transporta attīstības; mudina Komisiju un dalībvalstis ievērojami pastiprināt centienus;

47.

mudina Komisiju un dalībvalstis iekšējo ūdensceļu nozarē izmantot ceļvežus pētniecībai, izstrādei un inovācijai tāpat kā citās nozarēs un iekļaut tajos arī ostu infrastruktūru un aprīkojumu, lai nodrošinātu, ka tehniskie sasniegumi ir saderīgi ar citu transporta veidu vajadzībām, tādējādi nodrošinot multimodālu transportu;

48.

uzskata, ka viens no iemesliem, kuru dēļ 2001. gada Baltajā grāmatā, tās vidusposma pārskatīšanā 2006. gadā, kā arī 2006. gada un 2013. gada NAIADES (Integrēta Eiropas rīcības programma iekšējo ūdensceļu transportam) programmās izvirzīto mērķu īstenošana nav bijusi efektīva, ir dalībvalstu nepietiekama iesaistīšanās;

49.

norāda, ka dalībvalstis ir aizvien mazāk ieinteresētas ieguldīt kopienas transporta politikā, tās labprātāk finansē valsts, reģionālus un vietējus projektus un projektu atlases process ir decentralizēts, līdz ar to Komisija nevar noteikt, kuri atbalsttiesīgie projekti ir prioritāri;

50.

uzsver, ka dalībvalstis ir uzņēmušās juridiskas saistības nodrošināt valsts finansējumu pamattīkla izveidei, lai stratēģiski nozīmīgi ūdensceļi Eiropā tiktu pārveidoti par jaudīgiem transporta koridoriem;

51.

konstatē, ka Komisijas kā stratēģiskā koordinatora loma ir vājināta, kā rezultātā ir izveidojusies neatbilstība starp īstenotajiem projektiem un Savienības līmeņa prioritātēm;

52.

vērš uzmanību uz to, ka, iepazīstoties ar Revīzijas palātas īpašajiem ziņojumiem (8), līdzīgus secinājumus kā iekšzemes ūdensceļu gadījumā var izdarīt arī attiecībā uz citām transporta politikas jomām, ko finansē no Savienības budžeta; norāda, ka šādas jomas ir pilsētu sabiedriskais transports un lidostu infrastruktūra un šo jomu projektiem bieži piemīt turpmāk minētie trūkumi:

53.

uzskata, ka iepriekš minētie secinājumi, kā arī ar iekšzemes ūdensceļiem saistītie konstatējumi liecina par kopīgiem horizontāliem problēmjautājumiem, kas raksturīgi visai Savienībai; uzskata, ka Savienības finansējums transporta jomā dod vājākus rezultātus parasti tādēļ, ka stratēģiskā plānošana nav atbilstošā līmenī un trūkst saskaņotības, rezultātu ilgtspējības, efektivitātes un lietderības;

54.

uzskata, ka ilgtspējīgus rezultātus ir iespējams panākt, īstenojot intensīvu sadarbību starp dalībvalstīm, no vienas puses, kā arī starp dalībvalstīm un Komisiju, no otras puses, lai nodrošinātu iekšzemes ūdensceļu transporta attīstību;

55.

iesaka gan Komisijai, gan dalībvalstīm kopējām saistībām pievērst vislielāko uzmanību, jo Savienības transporta nozare darbojas sarežģītā vidē, kuru veido ekonomiski, politiski un juridiski faktori un kurā multimodālu tīklu izveide saskaras ar šķēršļiem un grūtībām, ko rada atšķirīgas prioritātes un nevienmērīga saistību uzņemšanās;

56.

iesaka dalībvalstīm koncentrēties uz tiem iekšzemes ūdensceļu projektiem, kas tieši saistīti ar pamattīkla koridoriem, lai panāktu vislielāko ietekmi un tūlītējus ieguvumus iekšzemes ūdensceļu transporta uzlabošanā;

57.

iesaka dalībvalstīm, ieguldot ūdensceļu transportā, piemērot principu “mazāk ir vairāk” – ierobežotie Savienības līdzekļi būtu jākoncentrē visaugstākās prioritātes projektos, lai efektīvi novērstu problemātiskos posmus un izveidotu integrētu Savienības mēroga ūdensceļu tīklu;

58.

iesaka dalībvalstīm Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1315/2013 (9) (TEN-T regula) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1316/2013 (10) (Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta regula) uzskatīt par būtiskiem instrumentiem projektu pilnveidošanai, lai sasniegtu mērķus, kurus Komisija noteikusi kopš 2001. gada;

59.

iesaka intensīvi izmantot TEN-T instrumentu un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, lai finansētu ieguldījumus galvenokārt stratēģiski svarīgos Savienības koridoros (pamattīklā un visaptverošā tīklā), kuriem nepieciešama īpaša, standartizēta infrastruktūra visā tīkla garumā un uz kuriem attiecas juridiski saistoši projektu īstenošanas termiņi;

60.

iesaka, sinhronizējot finansējumu no ESIF, TEN-T un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, izmantot padziļinātu stratēģisku pieeju un plānošanu, lai efektīvi un produktīvi sasniegtu iekšzemes ūdensceļu jomā izvirzītos mērķus;

61.

iesaka intermodālu transporta centru izveidi gar pamattīklu uzskatīt par galveno faktoru, lai preču un kravu pārvadājumus no autoceļiem novirzītu uz iekšzemes ūdensceļiem;

62.

iesaka dalībvalstīm ņemt vērā Komisijas koordinējošo lomu, kad runa ir par ilgtermiņa stratēģiskiem projektiem, tādiem kā pamattīkla koridori;

63.

iesaka Komisijai konstatēt un analizēt visus horizontālos jautājumus, īpaši koncentrējoties uz stratēģisko plānošanu, sadarbību ar dalībvalstīm un dalībvalstu starpā, kā arī projektu atlasi un īstenošanu, lai secinājumus varētu ņemt vērā pašreizējā plānošanas periodā;

64.

uzskata, ka Komisijai ir jānodrošina dalībvalstīm intensīva tehniskā palīdzība un vadlīnijas pirms projektu priekšlikumu iesniegšanas un visā īstenošanas posmā, lai novērstu ūdensceļu transporta jomā konstatētos šķēršļus;

65.

iesaka Komisijai koncentrēt finansējumu projektos, kuri ir visnozīmīgākie iekšzemes ūdensceļu transportam, un iesniegt visaptverošus plānus problemātisko posmu likvidēšanai;

66.

iesaka Komisijai prioritāti piešķirt tādu projektu un iniciatīvu finansēšanai dalībvalstīs, kuru mērķis ir uzlabot ūdensceļu transportu, izmantojot tādus inovatīvus risinājumus kā augsto tehnoloģiju navigācija, alternatīva degviela un efektīvi kuģi; uzskata, ka Komisijai būtu jāveicina arī daudzpusēja Eiropas zinātība un zināšanu apmaiņas programmas starp dažādām Savienības ostām;

67.

iesaka Komisijai uzlabot dalībvalstu un to reģionu informētību par finansēšanas instrumentiem, kas pieejami iekšzemes ūdensceļu transporta atbalstam, lai likvidētu problemātiskos posmus svarīgākajos koridoros;

68.

uzskata, ka dalībvalstu savstarpējā koordinācija iekšzemes ūdensceļu transporta attīstības jomā būtu ievērojami jāuzlabo, atvieglojot procesu un nosakot saistošākus pienākumus un nosacījumus, kas būtu satvars multimodālo pamattīkla koridoru izveidei ar Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta un TEN-T regulas palīdzību;

69.

uzskata, ka Komisijai būtu jāved sarunas par konkrētiem un realizējamiem pasākumiem koridoru problemātisko posmu likvidēšanai un dalībvalstīm būtu par tiem jāvienojas īstenošanas grafika veidā;

70.

aicina Komisiju atjaunināt tās stratēģiskos mērķus un ieteikumus par iekšējiem ūdensceļiem un ierosināt Savienības iekšējo ūdensceļu stratēģiju un rīcības plānu laikposmam no 2020. gada;

71.

iesaka Komisijai ar iekšzemes ūdensceļu transportu saistīto pasākumu ex ante novērtējumā rezultātus novērtēt, ņemot vērā kopš 2001. gada izvirzītos visaptverošos mērķus un pamattīkla izveidi;

72.

uzskata, ka aglomerācijām, kuras ir mazākas par 2 000 c. e. un kurās darbojas kanalizācijas sistēmas, būtu jāpieprasa ziņot par to, vai notekūdeņi tiek pienācīgi attīrīti saskaņā ar Padomes Direktīvas 91/271/EEK (11) (Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīva) 7. panta prasībām; norāda, ka aglomerācijām, kurās kanalizācijas sistēmas nav ieviestas, sniegtajās ziņās būtu jāiekļauj informācija par to, vai upju baseinu pārvaldības plānos ir ietverti pienācīgi pasākumi;

73.

piekrīt Revīzijas palātai, ka Komisijai būtu jāpārbauda dalībvalstu sniegtās ziņas par to aglomerāciju skaitu, kuras ir lielākas vai mazākas par 2 000 c. e. un kurās ir notikušas nozīmīgas pārmaiņas, īpaši, ja aglomerācijas pāriet no vienas kategorijas uz citu;

74.

uzsver nepieciešamību mudināt dalībvalstis ieviest mājsaimniecībām skaidru juridisku pienākumu pievienot mājokli pastāvošiem kanalizācijas tīkliem gadījumos, ja šādi pienākumi nav noteikti vai to termiņi ir neskaidri;

75.

norāda, ka laiks, kas ir vajadzīgs, lai novērtētu atbilstību Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvai, būtu jāsaīsina, prasot dalībvalstīm iesniegt datus sešu mēnešu laikā no Komisijas noteiktā atsauces datuma; turklāt norāda, ka Komisijai būtu jāpārbauda gadījumi, kad vērojami ilgi ziņošanas termiņi saistībā ar citām direktīvām vides jomā;

76.

uzstāj uz to, ka dalībvalstīs ir nepieciešams paātrināt Savienības līdzekļu apgūšanu attiecībā uz ieguldījumiem notekūdeņu attīrīšanas jomā, jo šajā ziņojumā minētās dalībvalstis kavējās to darīt un Savienības līdzekļu apgūšana notika lēni; prasa Komisijai sniegt tehnisku, juridisku un administratīvu palīdzību līdzekļu saņēmējiem, lai nodrošinātu iesākto projektu laicīgu pabeigšanu;

77.

norāda – Komisija atzīst, ka līdzekļu apgūšanas temps 2013. gada beigās visās attiecīgajās dalībvalstīs bija diezgan zems un tādēļ pastāvēja risks, ka programmas līmenī tiks atceltas saistības (Padomes Regulas (EK) Nr. 1083/2006 (12) 93. pants); tomēr uzsver, ka tam ir objektīvi iemesli, piemēram, nepieciešamība stiprināt attiecīgo dalībvalstu tehnisko, juridisko un administratīvo spēju; turklāt Komisija norāda, ka maksājumi par lielāko daļu projektu parasti tiek veikti pēdējos īstenošanas gados (proti, 2014. un 2015. gadā par 2007.–2013. gada plānošanas periodu);

78.

uzskata, ka būtu jāpieprasa, lai dalībvalstis sniedz atjauninātu informāciju par papildu summām, kas tām vēl nepieciešamas Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvā noteikto ieviešanas termiņu ievērošanai gan aglomerācijām, kas pārsniedz 2 000 c. e., gan tām, kuras ir mazākas un kurās darbojas kanalizācijas sistēmas; atzinīgi vērtē strukturētas īstenošanas un informācijas sistēmas (SIIF) ziņošanas instrumenta ieviešanu, ar kuru būtu jāuzlabo ziņošanas process valsts līmenī;

79.

uzsver nepieciešamību īstenot vajadzīgos projektus dalībvalstīs, lai nodrošinātu to, ka aglomerācijas, kas vēl neatbilst Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvā noteiktajām prasībām, šo atbilstību nodrošina;

80.

uzsver nepieciešamību uzlabot to ūdens apsaimniekošanas iekārtu ekoloģiskos raksturlielumus, kuras saņem Savienības finansējumu, un to, ka Komisijai būtu jāpieliek lielākas pūles, lai uzraudzītu attiecīgo tiesību aktu īstenošanu un Komunālo notekūdeņu attīrīšanas direktīvā noteikto mērķu sasniegšanas termiņu ievērošanu; uzskata, ka līdzvērtīga vides aizsardzība būtu jānodrošina visā Savienībā;

81.

uzskata, ka dalībvalstis ir jāmudina izpētīt un izplatīt informāciju par iespējām samazināt izmaksas, piemēram, izmantot notekūdeņu dūņas enerģijas ražošanai vai kā vērtīgu izejmateriālu fosfora atgūšanai;

82.

norāda, ka galīgie maksājumi lielajiem projektiem, kas apstiprināti saskaņā ar darbības programmu, būtu jāveic tikai tad, ja ir izstrādāts piemērots risinājums notekūdeņu dūņu atkārtotai izmantošanai; mudina dalībvalstis izmantot tādu pašu pieeju valsts līmenī apstiprinātiem projektiem;

83.

mudina dalībvalstis ieviest atbildīgu politiku notekūdeņu tarifu jomā un, ja vajadzīgs, pielāgot ūdens izcenojumu juridiskos noteikumus, lai tarifi nebūtu zemāki par plaši pieņemto cenu pieejamības koeficientu 4 % apmērā;

84.

mudina dalībvalstis nodrošināt to, lai iekārtu publiskie īpašnieki, piemēram, pašvaldības, ilgtermiņā paredz pietiekamu finansējumu vajadzīgajiem notekūdeņu infrastruktūras uzturēšanas un atjaunošanas darbiem;

85.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas īpašo ziņojumu “ES garantija jauniešiem: sperti pirmie soļi, bet gaidāmi īstenošanas riski” un atbalsta tajā iekļautos ieteikumus;

86.

norāda, ka Revīzijas palāta izvērtē iniciatīvu tās īstenošanas vidusposmā, un atzinīgi vērtē Revīzijas palātas centienus agrāk sākt Savienības līdzekļu izmantojuma izvērtēšanu;

87.

uzsver, ka garantija jauniešiem ir nozīmīgs aspekts, reaģējot uz jauniešu bezdarbu; atzinīgi vērtē to, ka Savienības valstu un valdību vadītāji garantijai jauniešiem ir nolēmuši piešķirt Savienības līdzekļus EUR 6,4 miljardu apmērā (EUR 3,2 miljardus no Eiropas Sociālā fonda un EUR 3,2 miljardus no jaunas budžeta pozīcijas); norāda, ka šāda rīcība uzskatāma par labu sākumu, tomēr ar to nepietiek, lai sekmīgi īstenotu garantiju jauniešiem; tādēļ prasa Komisijai nodrošināt iespēju rast papildu finansējumu, lai septiņu gadu laikposmā atbalstītu garantiju jauniešiem;

88.

norāda, ka finansējums jauniešu nodarbinātībai ietver Eiropas strukturālos un investīciju fondus (ESIF), kā arī tādus instrumentus kā Erasmus +, Erasmus jaunajiem uzņēmējiem un citas programmas; uzsver, ka ir jāpanāk labāka sinerģija starp visiem pieejamiem avotiem;

89.

uzskata, ka garantijas jauniešiem shēmas finansēšana ir ļoti sarežģīta, jo tā ietver dažādas finansēšanas iespējas, izmantojot Eiropas Sociālo fondu (ESF) un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu (YEI); prasa Komisijai sniegt dalībvalstu iestādēm norādījumus, pienācīgi ņemot vērā to, ka vietējām, reģionālajām un valsts iestādēm ir dažādas problēmas saistībā ar shēmas īstenošanu un ka tādēļ tām ir vajadzīgas īpašas pamatnostādnes;

90.

uzskata, ka Komisija ir veltījusi daudz līdzekļu, lai nodrošinātu minētā pasākuma efektivitāti cīņā pret jauniešu bezdarbu; tomēr pauž nožēlu par to, ka dalībvalstu centieni īstenošanas koordinēšanā ir bijuši ievērojami vājāki;

91.

norāda – lai efektīvi īstenotu garantiju jauniešiem, ir ne vien jānodrošina finansējuma pieejamība, bet arī līdzekļu sekmīga apguve; tādēļ pauž nožēlu par to, ka vairākos Eiropas reģionos ESF apguves spēja ir ļoti zema; prasa dalībvalstīm nodrošināt administratīvos resursus un cilvēkresursus, lai piešķirtos līdzekļus varētu izmantot garantijas jauniešiem pienācīgai īstenošanai;

92.

uzskata, ka, neraugoties uz nepieciešamību uzlabot apguves spēju, dalībvalstīm, īstenojot shēmu, un Komisijai, veicot tās uzraudzības funkcijas, arī vajadzētu koncentrēties uz rezultātiem, lai nodrošinātu ieguldīto līdzekļu ietekmi ilgtermiņā;

93.

prasa Komisijai izstrādāt visaptverošu uzraudzības sistēmu, kas ietver standartu kopumu, lai novērtētu garantijas jauniešiem pasākumu īstenošanu un izvērtētu to, cik sekmīgi tie īstenoti dalībvalstīs; turklāt aicina Komisiju apsvērt iespēju Eiropas pusgada procesā iekļaut obligātus mērķus jauniešu bezdarba apkarošanai;

94.

uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai papildus dalībvalstu darbam pieejamo fondu īstenošanā Komisija sniegtu pastiprinātu palīdzību ar īstenošanu saistīto nepilnību novēršanai;

95.

norāda, ka Savienība nav kompetenta pieņemt saistošas tiesību normas attiecībā uz aktīvu darba tirgus politiku, tomēr uzsver, ka Komisijai ir jāsniedz dalībvalstīm labākās prakses, jo īpaši Eiropas valstu nodarbinātības dienestu tīkla norādītās prakses, piemēri garantijas jauniešiem īstenošanai;

96.

mudina dalībvalstis izmantot Savienības finansējumu un apņemties veikt reformas, lai novērstu ar izglītību, prasmju apmācību, publiskā un privātā sektora partnerību izveidi, nodarbinātības pakalpojumu un to pieejamības uzlabošanu saistītās nepilnības;

97.

lai nodrošinātu pienācīgu īstenošanas līmeni un pozitīvu ietekmi ilgtermiņā, prasa dalībvalstīm nepieciešamības gadījumā ierosināt institucionālas pārmaiņas un veicināt sadarbību ar vietējām kopienām, izglītības iestādēm, valsts nodarbinātības dienestiem, vietējiem ražotājiem un uzņēmējiem, arodbiedrībām un jauniešu apvienībām; uzskata, ka ir svarīgi uzlabot spēju plānošanu un dažādu pieejamo finansējuma avotu izmantošanu, stratēģiskā uz rezultātiem vērstā veidā;

98.

atgādina dalībvalstīm, ka tām būtu jāapņemas palielināt valsts finansējumu ESF un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas apropriāciju papildinājumam, lai nodrošinātu nepieciešamo stimulu attiecībā uz jauniešu nodarbinātību;

99.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu grozīt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1304/2013 (13) par Eiropas Sociālo fondu, lai palielinātu sākotnējo priekšfinansējuma summu, ko izmaksā darbības programmām, kuras atbalsta, izmantojot YEI, tādējādi sākotnējo priekšfinansējumu līdzekļu piešķīrumam no YEI 2015. gadā palielinot no aptuveni 1 % līdz 30 %; norāda – lai nodrošinātu to darbības programmu raitu īstenošanu, kuras atbalsta, izmantojot YEI, Komisijai būtu jāapņemas priekšfinansējuma summu dalībvalstīm izmaksāt tūlīt pēc grozošās regulas stāšanās spēkā;

100.

prasa Komisijai izmantot visaptverošu uzraudzības shēmu, kas ietver rādītāju sistēmu garantijas jauniešiem uzraudzībai kopā ar paredzētajiem rezultātu rādītājiem, koncentrējoties uz rezultātiem un izvērtējot to personu nodarbinātības stāvokli, kuri izmanto jauniešu nodarbinātības pasākumus;

101.

uzskata, ka darba tirgus piedāvājuma puses politika ir jāskata saistībā ar izglītības, jaunatnes un labklājības politiku, kā arī plašākā makroekonomikas kontekstā;

102.

norāda, ka Komisijas 2016. gada īstenošanas ziņojums par garantiju jauniešiem un turpmākie Revīzijas palātas īpašie ziņojumi par jauniešu nodarbinātību ir lieliska iespēja risināt pašreizējos trūkumus gan Komisijas līmenī, gan valstu, reģionālā un vietējā līmenī;

103.

aicina Komisiju precīzi norādīt dalībvalstu tehniskās palīdzības tvērumu un piemērošanu attīstības jomā; uzskata, ka, konkrētāk, Komisijai būtu jāpaskaidro atšķirība starp pamatdarbības / spēju veidošanas izdevumiem un attiecināmām administratīvajām / “budžeta atbalsta” izmaksām, īpaši saistībā ar algām;

104.

aicina Komisiju cieši uzraudzīt to, kā dalībvalstis īsteno tehnisko palīdzību;

105.

aicina Komisiju veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka vispārēji administratīvi izdevumi, piemēram, kārtējie IT uzturēšanas izdevumi, netiek apmaksāti no tehniskās palīdzības budžeta pozīcijām;

106.

aicina Komisiju turpmāk prasīt, lai dalībvalstis atsevišķi paziņotu administratīvās / “budžeta atbalsta” izmaksas lauku attīstībai, lai būtu labāk redzams, ka daļa tehniskās palīdzības finansējuma ir izlietota šādam atbalstam;

107.

aicina Komisiju kopā ar dalībvalstīm izveidot piemērotu darbības rezultātu satvaru attiecībā uz tehniskās palīdzības finansējumu; uzskata, ka ir īpaši svarīgi pareizi novērtēt Komisijas un dalībvalstu tehniskās palīdzības vajadzības, kā arī būtu jāievieš mehānisms mērķu noteikšanai un jāmēra virzība to sasniegšanā;

108.

prasa Komisijai apzināt lauku attīstības nozarē raksturīgās problēmas, īpatnības un šķēršļus, lai sekmētu to, ka dalībvalstis uzlabo budžeta pieprasījumu izstrādi un izvērtēšanu attiecībā uz finanšu instrumentiem, un lai novērstu pārmērīgu kapitalizāciju, kad finansējums tiek piešķirts, nesekmējot Savienības politikas īstenošanu; prasa arī sekmēt finanšu instrumentu pieejamību galīgajiem saņēmējiem, lai nodrošinātu šo instrumentu aktīvāku īstenošanu reģionālā līmenī, jo īpaši salīdzinājumā ar dotācijām;

109.

prasa dalībvalstīm sniegt uzticamu skaitļos izteiktu informāciju, lai varētu noteikt attiecīgo finansējuma veidu un atbilstoši tam piešķirt finanšu līdzekļus; turklāt prasa Komisijai un dalībvalstīm īstenot uzraudzības sistēmas, kas ļauj novērtēt finanšu instrumentu efektivitāti;

110.

prasa Komisijai sniegt vadlīnijas un aktīvi sekmēt obligātu ex ante novērtējumu augstāku kvalitāti attiecībā uz finanšu instrumentiem, kas ieviesti 2014.–2020. gada plānošanas periodam, lai noteiktu konkrētas nepilnības un novērstu pārmērīgu kapitalizāciju; turklāt prasa, lai dalībvalstis riska darījumu attiecību noteiktu, veicot attiecīgu tehnisko analīzi;

111.

prasa Komisijai noteikt atbilstīgus sviras efekta un apgrozības efekta standartus un mērķus, lai palielinātu finanšu instrumentu efektivitāti 2014.–2020. gada plānošanas periodam; turklāt prasa Komisijai un dalībvalstīm veikt rūpīgu novērtējumu pirms turpmāku finanšu instrumentu izmantošanas un izstrādes lauku attīstības jomā, pamatojoties uz to, kā tie sekmē Savienības politikas īstenošanu, un efektivitāti attiecībā uz saņēmējiem;

112.

prasa Komisijai un dalībvalstīm nolemt par skaidriem pārejas noteikumiem starp plānošanas periodiem, lai veicinātu finanšu instrumentu ilgtermiņa ietekmi un ilgtspēju;

113.

prasa Komisijai mudināt dalībvalstis ieviest tikai vienu finanšu instrumentu, no kura izsniegt gan aizdevumus, gan garantijas, tādējādi izvēršot finanšu instrumenta darbību un kritisko masu;

114.

prasa dalībvalstīm atrast veidu, kā pārvarēt tādas atlases nepilnības investīciju pasākumiem paredzēto dotāciju pārvaldībā, kuras var radīt liekā atbalsta vai aizstāšanas risku; tādēļ prasa dalībvalstīm piemērot pienācīgus un skaidri noteiktus rādītājus, piemēram, ienākumi no ieguldījumiem un prognozētās naudas plūsmas pārskati, lai nodrošinātu projektu dzīvotspēju;

115.

prasa dalībvalstīm pārbaudīt, kā darbības programmā iespējams kombinēt dotācijas un finanšu instrumentus, lai nodrošinātu vislabāko cenas un vērtības attiecību, optimizējot sviras efektu un apgrozības efektu;

116.

prasa Komisijai savlaicīgi – pirms 2007.–2013. gada programmu slēgšanas – nodrošināt precīzus praktiskās izpildes noteikumus, tostarp izmantošanas pārtraukšanas politiku;

117.

pauž neapmierinātību par to, ka ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) II posmā (2008–2012) nav bijis iespējams iegūt dažādu dalībvalstu īstenoto piešķiršanas sistēmu efektivitātes pilnīgu analīzi, kas būtu bijusi ārkārtīgi svarīga, informējot par politiskiem ieteikumiem, pamatojoties uz Revīzijas palātas revīzijas rezultātiem;

118.

norāda, ka Revīzijas palāta savā novērtējumā pievērsās galvenokārt ES ETS II posma (2008–2012) īstenošanai, savukārt ES ETS III posmā (2013–2020) tika pieņemtas un īstenotas būtiskas reformas, tostarp Savienības līmeņa saskaņošanas pasākumi;

119.

atzinīgi vērtē to, ka ETS integritātes aizsardzības satvarā ir veikti būtiski uzlabojumi, lielāko daļu kvotu aktuāltirgus iekļaujot Finanšu instrumentu direktīvā (14), kā arī Tirgus ļaunprātīgas izmantošanas direktīvā (15) un regulā (16); aicina Komisiju apsvērt papildu pasākumus saskaņā ar Revīzijas palātas ieteikumiem, tostarp pasākumus, kas attiecas uz obligātajiem tirgotājiem;

120.

mudina Komisiju un dalībvalstis nodrošināt pārredzamību un efektīvu emisijas kvotu tirgus uzraudzību Savienības līmenī, kā arī procedūras sadarbībai, kurā iesaistīti valstu regulatori un Komisija;

121.

uzskata, ka Komisijai kā Līgumu izpildes uzraudzītājai būtu stingri jāuzrauga īstenošana dalībvalstīs un tām vairāk jāpalīdz šajā procesā; uzskata, ka ir vajadzīgs pareizais līdzsvars starp stingru uzraudzību, ziņošanu, pārbaudi un administratīvo slogu; uzskata, ka Komisijai ir jānodrošina juridisko lēmumu paredzamība un juridiskā noteiktība, tādējādi ņemot vērā Eiropadomes norādes;

122.

norāda, ka Revīzijas palāta novērtēja ES ETS integritāti un īstenošanu, bet ir vajadzīga arī ETS sistēmas efektivitātes un tās sasniegumu analīze, tostarp jānovērtē Eiropas un dalībvalstu tiesību aktu mijiedarbība, piemēram, tādās jomās kā atjaunojamo enerģijas veidu attīstība un energoefektivitātes pasākumi, kam arī ir būtiska ietekme uz CO2 emisijām un līdz ar to oglekļa emisiju tirgu;

123.

prasa Revīzijas palātai analīzē iekļaut arī skartās rūpniecības nozares, jo īpaši attiecībā uz juridisko noteiktību un paredzamību, un to, cik lielā mērā ir nodrošināts uzticams tiesiskais regulējums un kā nesenie ETS regulējuma pielāgojumi ir ietekmējuši sistēmas efektivitāti;

124.

pauž bažas par to, ka revīzijas laikā PVN krāpšanas risks saistībā ar ETS joprojām nebija pilnībā novērsts, jo trešā daļa dalībvalstu vēl nebija īstenojušas tiesību aktus par apgrieztās maksāšanas mehānismu; aicina visas dalībvalstis to izdarīt bez turpmākas kavēšanās;

125.

uzskata, ka ir svarīgi darīt visu iespējamo, lai nepieļautu oglekļa emisiju pārvirzi un nodrošinātu godīgu starptautisku konkurētspēju, īstenojot pasākumus attiecībā uz emisiju kvotu bezmaksas piešķiršanu; prasa Komisijai novērtēt rūpniecības nozares un uzņēmumus, kurus ietekmē oglekļa emisiju pārvirze, lai skaidri apzinātu jomas, kurās ir notikusi uzņēmējdarbības pārcelšana no Eiropas uz valstīm, kurās nav stingru tiesību aktu klimata pārmaiņu jomā;

126.

prasa Komisijai un Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD) ņemt vērā ne tikai EUPOL misijā Afganistānā, bet arī citās kopējās drošības un aizsardzības politikas (KDAP) misijās gūto pieredzi, lai sekmētu zināšanu pārnesi un sinerģijas efektu starp dažādām misijām; prasa, lai EĀDD attiecīgos gadījumos KDAP misijām sniegtu skaidrākas horizontālas pamatnostādnes; norāda – lai pašreizējās un turpmākās misijas būtu veiksmīgas, būtu jāveic visu iesaistīto Savienības dalībnieku, tostarp dalībvalstu, kā arī citu starptautisko dalībnieku koordinācija;

127.

prasa EĀDD palielināt pārskatatbildību tās galvenajam finanšu instrumentam Afganistānā – Tiesiskuma un kārtības trasta fondam Afganistānai (LOFTA), kuru pārvalda Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programma, kas tiek kritizēta par nepienācīgu pārvaldību un nepietiekamu pārredzamību; turklāt vēlreiz atkārto, ka turpmākajās KDAP misijās efektīvi jāizmanto visi pieejamie finansēšanas kanāli, tostarp ES trasta fondi, lai nodrošinātu misijas politikas mērķu sasniegšanu un pienācīgu finanšu pārvaldību;

128.

prasa Komisijai un EĀDD projektu darbībās radīt sinerģiju un savstarpēju sasaisti, kā arī nodrošināt spēcīgu un efektīvu saikni starp misijas mērķiem un misijas īstenošanas plānā paredzētajiem atskaites punktiem;

129.

uzskata, ka EUPOL un pārējo KDAP misiju mācību plānā nozīmīga vieta būtu jāierāda jautājumiem par dzimumu līdztiesību, sieviešu iespēju veicināšanu un izglītību; šajā sakarībā norāda, ka EUPOL ir lielā mērā veiksmīgi īstenojusi ar apmācību saistītās darbības, savukārt mazāk veiksmīgi – darbības darbaudzināšanas un konsultēšanas jomā;

130.

prasa Komisijai un EĀDD cītīgāk iepriekš koordinēt KDAP misijas ar citām ES divpusējām misijām un starptautiskajiem pasākumiem, kuriem ir līdzīgi mērķi; šajā sakarībā aicina Savienību un tās dalībvalstis vairāk sadarboties un veikt koordināciju, veicinot sinerģiju Eiropas sistēmā; prasa pašreizējo un turpmāko KDAP misiju mandātā skaidri noteikt pienākumus veikt koordināciju ar pārējiem Savienības dalībniekiem, tostarp dalībvalstīm;

131.

prasa Komisijai un EĀDD īpašu uzmanību pievērst publisko iepirkumu procedūrām, lai nodrošinātu, ka tās atbilst KDAP operatīvajām vajadzībām; norāda, ka sarežģītas publiskā iepirkuma procedūras ir negatīvi ietekmējušas projektu īstenošanu un tās ir bijušas par iemeslu nepilnīgai projektu izpildei, turklāt vienkāršotu vai elastīgu procedūru izmantošana palielināja to procedūru skaitu, kas beidzās ar līgumu noslēgšanu;

132.

prasa Komisijai un EĀDD vēl vairāk palielināt savu KDAP misiju efektivitāti, uzlabojot sasniegto rezultātu ilgtermiņa ilgtspēju; tomēr atzīst, ka izšķirošais faktors šo ilgtermiņa mērķu sasniegšanā joprojām ir Savienības un starptautiskās sabiedrības sniegtais atbalsts;

133.

prasa Komisijai un EĀDD novērot Savienības sasniegumus pēc EUPOL pakāpeniskas izbeigšanas līdz 2016. gada beigām, tostarp apsverot iespēju uzņemties turpmākas saistības pēc 2016. gada;

134.

prasa Komisijai un EĀDD labu laiku iepriekš izstrādāt detalizētas pamatnostādnes attiecībā uz misiju darbības samazināšanu un slēgšanu, kā arī misiju līdzekļu likvidāciju;

135.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas īpašo ziņojumu “Vai ar ES finansiālo atbalstu tiek pienācīgi apmierinātas mikrouzņēmēju vajadzības” un principā atbalsta tās ieteikumus;

136.

norāda, ka mikrokreditēšana vēl netiek uzskatīta par pilnvērtīgu nozari, tomēr tās apjomi Savienībā stabili pieaug un ietekmē vairāk nekā 250 000 darbavietu izveidi (2013. gada dati);

137.

uzskata, ka Eiropas Sociālā fonda (ESF) dotācijas un Eiropas Progresa mikrofinansēšanas instrumenta (EPMF) finanšu instrumenti ievērojami atšķiras un ir paredzēti dažādiem mērķiem; uzskata, ka dažādiem tirgus apstākļiem var būt piemēroti dažādi atbalsta mehānismi;

138.

konstatē, ka Revīzijas palāta šajā revīzijas ziņojumā salīdzina divus dažādus finanšu mehānismus, kuriem ir dažādas pieejas un mērķi; uzsver, ka ESF un EPMF ir daudzas atšķirības, piemēram, struktūra, noteikumi un mērķa auditorija, turklāt EPMF attiecas tikai uz mikrofinansēšanu, savukārt ESF aptver daudz plašāku jomu;

139.

norāda, ka šīs divas finanšu institūcijas viena otru papildina un sniedz ievērojamu labumu mikroaizņēmumu ņēmējiem, piedāvājot trīs finanšu instrumentus – dotācijas, aizdevumus un garantijas; uzskata, ka dotācijas, kuras sniedz tikai ESF, ir tikpat svarīgas mikrokreditēšanas jomā kā pārējie divi instrumenti un ka to sniegums būtu jānovērtē, ņemot vērā to papildinošo funkciju;

140.

uzsver, ka mikrofinansēšanas mērķi ir svarīgi, lai uzlabotu sociālo iekļautību, mazinātu bezdarbu un palielinātu bezdarbnieku, citu nelabvēlīgā stāvoklī esošu personu un mikrouzņēmumu finansēšanas iespējas; šajā sakarībā uzskata, ka dotāciju un finanšu instrumentu primārais pienākums ir palīdzēt cilvēkiem un mikrouzņēmumiem pārvarēt grūtības šo mērķu sasniegšanā;

141.

uzskata, ka dotācijas ir ārkārtīgi svarīgas, lai varētu sasniegt mērķus par izaugsmi, iekļaušanu un nodarbinātību, kas izklāstīti Komisijas paziņojumā “Veicināt pienācīgas kvalitātes nodarbinātību visiem – Eiropas Savienības ieguldījums nolūkā īstenot programmu pienācīgas kvalitātes nodarbinātībai pasaulē” (COM(2006) 249), Komisijas paziņojumā “Kopīgā apņemšanās nodarbinātībai” (COM(2009) 257), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1296/2013 (17) par Eiropas Savienības Nodarbinātības un sociālās inovācijas programmu (EaSI);

142.

uzsver, ka ir jāpastiprina mikrofinansēšanas sistēma, jo tā ir ekonomiskās un sociālās attīstības instruments, kas sniedz atbalstu tiem, kuriem tas ir visvairāk vajadzīgs;

143.

uzskata, ka EaSI 2014.–2020. gada plānošanas periodā būtu daudz lielāka uzmanība jāpievērš finanšu instrumentiem, kas ir paredzēti nelabvēlīgā stāvoklī esošu grupu apstākļu uzlabošanai;

144.

uzskata, ka EPMF un ESF pietiekami nepapildina viens otru, lai ievērotu prasību, ka visi mikrokredītu sniedzēji strādā ar struktūrām, kas sniedz apmācības un darbaudzināšanas pakalpojumus, jo īpaši tām, kuras saņem atbalstu no ESF;

145.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija jaunajā regulējumā (2014–2020) jau ir attiecīgi atrisinājusi un ņēmusi vērā lielāko daļu Revīzijas palātas konstatēto nepilnību un sniegto ieteikumu;

146.

atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu par Savienības atbalstu cīņā pret spīdzināšanu un par nāvessoda atcelšanu un turpinājumā izklāsta savus apsvērumus un ieteikumus;

147.

atgādina, ka cilvēktiesības ir Savienības ārējo darbību un divpusējo un daudzpusējo attiecību stūrakmens; uzskata, ka tām būtu jāpievērš pastāvīga uzmanība, jo tās ir viena no galvenajām Savienības prioritātēm;

148.

uzsver, ka Savienība ir cieši apņēmusies novērst un izskaust visus spīdzināšanas veidus un citu nežēlīgu izturēšanos, kā arī panākt nāvessoda atcelšanu; norāda, ka šajā nolūkā galvenais tās izmantotais instruments ir Eiropas demokrātijas un cilvēktiesību instruments (EIDHR), ar ko tiek piešķirtas dotācijas pilsoniskās sabiedrības organizācijām projektu īstenošanai;

149.

norāda, ka 2007.–2013. gada plānošanas periodā Komisija ar EIDHR piešķīra EUR 100,9 miljonus projektiem, kas saistīti ar cīņu pret spīdzināšanu un nāvessodu; tomēr norāda, ka šī summa ir salīdzinoši maza, ņemot vērā ar šo instrumentu saistītos vērienīgos mērķus un globālo mērogu;

150.

uzsver, ka finansējuma, ko piešķir vairāk nekā 120 valstīs visā pasaulē, nepietiekamība ierobežo EIDHR ietekmi; prasa Komisijai labāk noteikt prioritātes un konkretizēt uzmanību, lai uzlabotu rezultātus; uzsver, ka resursi būtu galvenokārt jākoncentrē uz valstīm un jautājumiem saistībā ar būtiskām vajadzībām un faktisku uzlabošanas potenciālu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau ir sākusi strādāt pie mērķtiecīgākas pieejas attiecībā uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus 2015. gadā;

151.

norāda uz Revīzijas palātas konstatējumu, ka finansētie projekti, kas bieži vien nav pienācīgi koordinēti ar citām Savienības darbībām, piemēram, tradicionālo attīstības atbalstu un dialogu ar partnervalstīm, nav bijuši daļa no saskaņotas un stratēģiskas pieejas un nav pietiekami papildinājuši cits citu; mudina Komisiju izstrādāt vispārēju stratēģiju, lai papildinātu darbības ar vienādiem mērķiem un nepieļautu dubultu finansējumu;

152.

mudina EĀDD un Komisiju pievērst uzmanību un piešķirt politisko impulsu tajās jomās, kur tas ir visvairāk vajadzīgs, vienlaikus uzlabojot Savienības delegāciju spējas uz vietas, lai uzlabotu efektivitāti un rezultātus, kā arī ietekmētu cilvēktiesību un demokrātijas politikas kultūru;

153.

aicina EĀDD un Komisiju palielināt efektivitāti un integrēt cilvēktiesību dialogus, valsts stratēģijas un noteiktas vadlīnijas, lai nodrošinātu, ka galvenās cilvēktiesības, piemēram, nāvessoda atcelšana un cīņa pret spīdzināšanu, tiek sistemātiski aktualizētas visos politikas veidošanas līmeņos ar trešām valstīm;

154.

uzskata, ka būtu vairāk jāīsteno kopīga plānošana un uzraudzība starp EĀDD un Komisiju cilvēktiesību jautājumos, lai tie būtu vairāk saskaņoti ar vietējām politiskajām un cilvēktiesību stratēģijām;

155.

prasa vispārējā atlases procesā īstenot kvalitatīvāku un stratēģisku pieeju attiecībā uz uzaicinājumam iesniegt priekšlikumus saņemtajiem pieteikumiem; mudina Komisiju piemērot šo instrumentu, īstenojot ilgtermiņu skatījumu un balstoties uz noteiktiem izmērāmiem mērķiem;

156.

prasa EĀDD un Savienības delegācijām regulāri pievērst uzmanību attīstībai vai trūkumiem visās valstīs un izmantot visus ietekmes līdzekļus; atbalsta Savienības delegāciju lomu politikas analīzē un izstrādē, kā arī to koordinācijas lomu un ziņošanas funkcijas;

157.

uzsver, ka šis instruments ir labs veids, kā apkopot informāciju, lai analizētu cilvēktiesību stāvokli un attīstību pasaulē; norāda, ka pastāvīga Savienības klātbūtne un interese var radīt pārmaiņas attiecībā uz spīdzināšanu un nāvessodu; tomēr uzsver, ka Komisijai ir nepieciešams izstrādāt stratēģisku pieeju šim jautājumam;

158.

norāda, ka Komisija saņem detalizētu informāciju par cilvēktiesību situāciju citās valstīs, izmantojot dažādus kanālus, un ka tā izmanto šo informāciju, lai noteiktu prioritātes; ar bažām norāda, ka, lai gan Komisijas rīcībā ir īpašas valstu stratēģijas cilvēktiesību jomā, kurās ir ietverta sīki izstrādāta analīze par situāciju attiecīgajās valstīs un norādītas galvenās prioritātes šajā jomā, tās netika pienācīgi ņemtas vērā, piešķirot finansējumu un koordinējot citas Savienības darbības; norāda, ka valstu stratēģiju pievienotā vērtība ir ierobežota, jo tās ir stingri konfidenciālas; aicina Komisiju nodrošināt projektu novērtētājiem piekļuvi šīm stratēģijām, lai nodrošinātu pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību;

159.

atzinīgi vērtē uz pieprasījumu balstīto pieeju projektu finansēšanai un uzskata, ka tas ir labs veids, kā iesaistīt pieredzējušas un motivētas organizācijas, kas piedāvā kvalitatīvus projektus; ar gandarījumu norāda, ka šī augšupējā pieeja mudina pilsoniskās sabiedrības organizācijas izstrādāt savus projektus atbilstīgi to administratīvajām, darbības un ģeogrāfiskajām spējām un pašu stratēģijām;

160.

pauž nožēlu par to, ka mazākas pilsoniskās sabiedrības organizācijas, pieprasot dotācijas, atrodas neizdevīgākā stāvoklī pārāk laikietilpīgu un sarežģītu pieteikšanās procedūru, valodas un/vai pieredzes prasību dēļ; aicina Komisiju paātrināt un vienkāršot pieteikšanās procedūru, lai mudinātu iesniegt kvalitatīvus projektus;

161.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija organizē seminārus un apmācību vietējām pilsoniskās sabiedrības organizācijām, atbalsta partnerības un nodrošina iespējas piešķirt pakāpeniskās dotācijas, kā arī atzinīgi vērtē to, ka tā pēdējo četru gadu laikā ir rīkojusi pilsoniskās sabiedrības semināru, pirms tika izsludināti divi vispārējie uzaicinājumi iesniegt priekšlikumus, lai nodrošinātu iespēju ieviest EIDHR;

162.

pauž bažas par to, ka organizāciju nespēja būt pašpietiekamām apdraud to darbību nepārtrauktību, kas var izraisīt specializēto zināšanu zaudēšanu; atzinīgi vērtē to, ka Komisija cenšas mazināt šādu organizāciju finansiālo atkarību, ļaujot tām pieņemt darbā līdzekļu vākšanas darbiniekus saistībā ar EIDHR;

163.

norāda, ka saskaņā ar Revīzijas palātas novērtējumu projektu rezultātus parasti bija grūti izmērīt, jo cerētā ietekme bieži vien nav materiāla, rezultatīvajiem rādītājiem nav noteikti mērķlielumi un pilsoniskās sabiedrības organizāciju ziņojumos Komisijai galvenā uzmanība ir pievērsta darbībām;

164.

ņem vērā to, ka cīņa pret spīdzināšanu un nāvessoda atcelšana ir ilgtermiņa procesi, kuru ietekmi un rezultātus ir grūti izmērīt, ka EIDHR risina jutīgus jautājumus sarežģītā politiskā kontekstā un ka tā īstenošana prasa rūpīgu un laikietilpīgu pārvaldību;

165.

šajā sakarībā norāda, ka sistēmas ietekmes mērīšanai ir samērā vājas arī projektu neskaidra loģiskā pamatojuma dēļ, kuriem trūkst precīzi definētu kritēriju un mērķu; aicina Komisiju precizēt projektu loģiskā pamatojuma prasības, lai uzlabotu projektu rezultātus un pievienoto vērtību;

166.

aicina Komisiju sagatavot padziļinātu EIDHR finansējuma ietekmes novērtējumu un no šīs analīzes izdarīt secinājumus; mudina Komisiju atlases procedūras laikā ņemt vērā dažādu veidu projektu ietekmi un rezultātus; atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau strādā pie cilvēktiesību projektu uzlabota ietekmes novērtējuma, un aicina Komisiju darīt zināmus šos rezultātus budžeta izpildes apstiprinātājiestādei;

167.

norāda, ka projektu novērtējumu pamatā ir punktu piešķiršanas sistēma un standartizēta vērtēšanas skala, kurā iekļauti tādi kritēriji, kas attiecas uz projekta izstrādi, atbilstību, spējām, īstenojamību, efektivitāti, ilgtspēju un izmaksu efektivitāti, un ka dotācijas tiek piešķirtas projektiem ar labāko vērtējumu; pēc iepazīšanās ar Revīzijas palātas ziņojumu konstatē, ka standartizētajai vērtēšanas skalai ir vairākas nepilnības attiecībā uz pieejamajām vadlīnijām par šo kritēriju vērtēšanu; aicina Komisiju precizēt šīs vadlīnijas un atkārtoti apsvērt iespēju uzlabot standartizēto vērtēšanas skalu;

168.

prasa Komisijai mazināt nepilnības novērtējumu jomā, kā to ir uzsvērusi Revīzijas palāta; tomēr atzinīgi vērtē to, ka pastāv zināms elastīgums cilvēktiesību jomas projektu novērtēšanā, ko nevar uzskatīt tikai par formālu uzdevumu; uzsver, ka ir nepieciešama saprātīga pieeja, kā budžeta izpildes apstiprinātājiestāde to iepriekš ir norādījusi;

169.

pēc iepazīšanās ar Revīzijas palātas ziņojumu konstatē, ka lielākajā daļā uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus mērķi bija izklāstīti vispārīgi; norāda uz Komisijas konstatējumu, ka vēlamā stratēģija ir holistiska pieeja uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus; tomēr aicina Komisiju nodrošināt, lai EIDHR līdzekļi tiktu izmantoti efektīvi, nodrošinot projektiem īstenojamību, dzīvotspēju un pievienoto vērtību, un šo mērķi varētu sasniegt, uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus nosakot projekta rezultātu minimālās prasības;

170.

atzinīgi vērtē to, ka pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas ir ieinteresētas saņemt dotācijas, vispirms ir jāiesniedz koncepcijas apraksts, kurā ir norādītas to piedāvātā projekta būtiskākās īpašības; uzskata, ka koncepcijas apraksts ir laika un izmaksu ziņā efektīvs projektu priekšatlases risinājums;

171.

norāda uz Revīzijas palātas konstatējumu, ka projektu atlase bija labi dokumentēta, taču nepietiekami stingra un ka trūkumi pēc to atklāšanas netika novērsti; ar gandarījumu norāda, ka novērtēšanas komisiju kopējie secinājumi tika dokumentēti pietiekami sīki; atzinīgi vērtē to, ka projektu darbības lielākoties tika īstenotas, kā plānots, un parasti tās bija izmaksu ziņā efektīvas; aicina Komisiju uzlabot konsekvenci projektu novērtējumos;

172.

norāda uz Revīzijas palātas konstatējumu, ka saņēmējas organizācijas dažādi interpretē to, uz ko attiecas vienotas likmes summa netiešu izdevumu segšanai, un tas var novest pie organizācijas darba nepietiekama novērtējuma vai neatbilstīgu izdevumu segšanas; aicina Komisiju precizēt noteikumus par vienotas likmes summu;

173.

atzinīgi vērtē jauno Savienības rīcības plānu par cilvēktiesībām un demokrātiju laikposmam no 2015. līdz 2019. gadam kā atjauninātu politisku apņemšanos panākt lielāku saskaņotību un konsekvenci visās Savienības ārējās politikas jomās un finanšu instrumentos;

174.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija jau ir sākusi īstenot uz tiesībām balstītu pieeju un turpinās to darīt, integrējot šo pieeju procedūrās un veidnēs, ceļvežu izstrādē un mācību kursu organizēšanā;

175.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas konstatējumus un ieteikumus, kas iekļauti tās īpašajā ziņojumā “Jāpastiprina centieni risināt publiskā iepirkuma problēmas saistībā ar ES kohēzijas politikas izdevumiem”;

176.

norāda, ka kohēzijas politika, kurai 2007.–2013. gadā ir piešķirti kopumā EUR 349 miljardi, ir galvenā politika ekonomisko un sociālo atšķirību mazināšanai starp Eiropas reģioniem; tādēļ uzsver pareizu publiskā iepirkuma procesu nozīmību, jo Revīzijas palāta ir atzinusi iepirkuma procesu par vienu no lielākajiem kļūdu avotiem Savienības kohēzijas politikas izdevumu jomā;

177.

uzsver, ka 40 % no 2007.–2013. gadā īstenotajiem projektiem bija kļūdas publiskā iepirkuma procedūrās un galvenās kļūdas bija nepamatota tieša līgumslēgšanas tiesību piešķiršana, atlases kritēriju nepareiza piemērošana un nevienlīdzīga attieksme pret konkursa dalībniekiem;

178.

norāda, ka galvenie kļūdu cēloņi bija administratīvās spējas trūkums, Savienības direktīvu nepareiza transponēšana dalībvalstīs, tiesību aktu nekonsekventa interpretācija un nepietiekama plānošana;

179.

vērš uzmanību uz to, ka par vienu no kļūdu cēloņiem tiek uzskatīta publiskā iepirkuma tiesiskā un administratīvā regulējuma sarežģītība; norāda, ka 90 % no 69 revīzijas iestādēm apgalvoja, ka pašreizējais regulējums ir sarežģītāks nekā vajadzētu; norāda, ka gandrīz 50 % ir minējušas, ka galvenais publiskā iepirkuma prakses uzlabošanas pasākums varētu būt procedūru vienkāršošana;

180.

tādēļ aicina dalībvalstis nepieņemt noteikumus, kas pārsniedz Savienības direktīvu prasības; uzskata, ka tas arī veicinātu un atvieglotu MVU dalību publiskā iepirkuma procedūrās;

181.

norāda, ka galvenais Revīzijas palātas konstatējums bija tas, ka Komisija un dalībvalstis nepietiekami cenšas regulāri un sistemātiski veikt publiskā iepirkuma analīzi un ka saskaņotu, detalizētu datu trūkuma dēļ nav bijis iespējams analizēt, risināt un novērst minētās kļūdas;

182.

piekrīt Revīzijas palātai, ka Komisijai būtu jāizveido datubāze publiskā iepirkuma kļūdu biežuma, nopietnības un cēloņu analīzei; uzskata, ka Komisijai būtu jānodrošina, ka dalībvalstis tai sniedz konsekventu un ticamu informāciju par pārkāpumiem;

183.

atzinīgi vērtē proaktīvo pieeju, kuru Komisija izmanto 2014.–2020. gada plānošanas periodā un kuras mērķis ir atbalstīt līdz 2016. gadam īstenojamos valstu rīcības plānus, sniedzot vadošus norādījumus, veicot uzraudzību un sniedzot tehnisku palīdzību; pieņem zināšanai, ka ar šādu proaktīvu pieeju Komisija plāno samazināt risku, ka pēc 2016. gada darbības programmām varētu tikt apturēti maksājumi;

184.

sagaida, ka Komisija apturēs maksājumus un piemēros finansiālas korekcijas dalībvalstīm, kuras nav sasniegušas minētos mērķus, kas būtu tikai kā galējs līdzeklis tad, ja visi citi preventīvie, koriģējošie un palīdzības pasākumi jau ir izmantoti;

185.

atzinīgi vērtē to, ka, lai gan Komisija ir ilgi risinājusi publiskā iepirkuma kļūdu problēmu, kura kohēzijas politikas jomā ir bijusi zināma, tagad tā tiek risināta saskaņotākā veidā, izmantojot publiskā iepirkuma rīcības plānu; šajā sakarībā aicina Komisiju pasteidzināt šī plāna īstenošanu un katru gadu ziņot par īstenošanas norisi;

186.

sagaida, ka Komisija izveidos augsta līmeņa grupu, lai nodrošinātu vadību publiskā iepirkuma problēmu risināšanā un veicinātu procedūras vienkāršošanu;

187.

mudina Komisiju un dalībvalstis izmantot iespējas, ko nodrošina e-iepirkums, ar kura palīdzību varētu būt iespējams ievērojami uzlabot pārredzamību un paplašināt piekļuvi iepirkumiem, tostarp arī MVU, kā arī novērst pārkāpumus un krāpšanu;

188.

mudina Komisiju un dalībvalstis turpināt pieredzes un paraugprakses apmaiņas centienus;

189.

atzinīgi vērtē IT rīku Arachne, kas paredzēts brīdināšanai par krāpšanas gadījumiem, un aicina visas dalībvalstis iekodēt tajā visaptverošus un kvalitatīvus datus, lai šī programma varētu pienācīgi darboties;

190.

atzinīgi vērtē stabilāku tiesisko regulējumu, ko piedāvā partnerattiecību nolīgumi zivsaimniecības nozarē salīdzinājumā ar privātajiem nolīgumiem; norāda, ka Eiropas kuģu īpašnieki ir atzinuši priekšrocības, ko dod partnerattiecību nolīgumi zivsaimniecības nozarē, un ir lūguši Komisijai paplašināt nolīgumu tīklus;

191.

aicina Komisiju labāk ievērot ekskluzivitātes klauzulu; norāda – lai gan vairāki faktori nav atkarīgi no Komisijas, tai sarunas par jaunu protokolu būtu jāsāk labu laiku pirms spēkā esošā protokola termiņa beigām; mudina Komisiju, kad vien iespējams, saīsināt sarunu procesu;

192.

mudina Komisiju uzlabot saskaņotību starp partnerattiecību nolīgumiem zivsaimniecības nozarē un citām Savienības iniciatīvām un finansējuma avotiem zivsaimniecības nozarē vienā un tajā pašā reģionā, kā arī formulēt reģionālās stratēģijas zivsaimniecības pārvaldības attīstībai un nodrošināt to, lai sarunu rezultātā parakstītie protokoli vienā un tajā pašā reģionā būtu saskaņoti ar attiecīgo reģionālo stratēģiju un ar cita veida Savienības finansējumu;

193.

prasa, lai Komisija pievērš vairāk uzmanības ierobežojošajiem tehniskajiem nosacījumiem, piemēram, zvejas vietu šaurajai definīcijai; uzsver to, ka tie varētu ietekmēt Savienības ārējās flotes rentabilitāti;

194.

aicina Komisiju ņemt vērā iepriekšējo protokolu izmantojumu un censties labāk saistīt maksājumus par piekļuves tiesībām ar faktisko nozveju, gādājot, lai netiktu negatīvi ietekmētas zvejas darbības;

195.

ar bažām norāda, ka cena par Komisijas noslēgtajiem partnerattiecību nolīgumiem zivsaimniecības nozarē bija samērā augsta salīdzinājumā ar iepriekšējiem līmeņiem; prasa Komisijai, gatavojot partnerattiecību nolīgumus zivsaimniecības nozarē, ņemt vērā saimnieciskuma, lietderības un efektivitātes principus, lai nodrošinātu ieguldīto līdzekļu atdevi un pareizu finanšu pārvaldības principu ievērošanu;

196.

norāda, ka ex post novērtējumi jāveic ar mērķi iegūt saskanīgu un salīdzināmu analīzi par tiem publiskajiem līdzekļiem, kas izlietoti saskaņā ar protokoliem, kā arī visaptverošu un kritisku analīzi par to lietderību Savienībai un attiecīgajai partnervalstij;

197.

mudina Komisiju stiprināt tās pozīciju sarunās; uzsver, ka kopējais ES finansiālais ieguldījums partnervalstīm ir svarīgs;

198.

mudina Komisiju ex post ziņojumam izmantot visaktuālākos datus; aicina Komisiju nodrošināt to, ka ieinteresētajām personām šie dati būtu pieejami savlaicīgi;

199.

aicina Komisiju sekmēt elektronisko licenču vai atļauto kuģu saraksta pieņemšanu partnervalstīs visam licenču derīguma periodam; uzsver vajadzību samazināt kavēšanos licences pieteikšanas procesā; aicina Komisiju apzināt un samazināt procedūru sastrēgumposmus;

200.

aicina Komisiju nodrošināt, lai karoga dalībvalstis pilnībā izmantotu jauno nozvejas datubāzi un lai tā sniegtu ticamus nozvejas datus, kurus varētu konsolidēt, uzraudzīt un atjaunināt;

201.

norāda, ka Komisija ir izveidojusi nozvejas datu pārvaldības datubāzi; turklāt norāda, ka šai datubāzē būtu jāietver dalībvalstu iknedēļas nozvejas dati, norādot to sadalījumu pa zvejas vietām; ar bažām norāda, ka šī datubāze Revīzijas palātas veiktās revīzijas laikā vēl nedarbojās un dalībvalstis nebija izpildījušas ziņošanas prasības; aicina Komisiju sadarbībā ar dalībvalstīm novērst šo problēmu, kā arī iekļaut skaidrus un saskaņotus faktiskās galīgās nozvejas datus, lai novērstu iespējamas negatīvas finansiālās sekas gadījumos, kad galīgā nozveja pārsniedz atsauces daudzumus;

202.

mudina Komisiju rūpīgāk uzraudzīt nozares atbalsta īstenošanu, lai nodrošinātu tā efektivitāti un izmaksu lietderīgumu; aicina Komisiju nodrošināt partnervalstu īstenoto darbību efektīvu koordināciju; aicina Komisiju protokolos iekļaut formālos attiecināmības nosacījumus finansētajām darbībām;

203.

aicina Komisiju nodrošināt, lai nozares atbalsta izmaksas būtu saskaņotas ar pārējiem budžeta atbalsta maksājumiem un balstītos uz rezultātiem, ko partnervalstis sasniegušas, īstenojot kopīgi nolemto darbību matricu;

204.

ar bažām norāda, ka, lai arī nozares atbalsta maksājumi būtu jāizmaksā tad, kad partnervalstis spēj pierādīt sasniegtos rezultātus, pašlaik spēkā esošajos protokolos joprojām nav paredzēta iespēja saņemt daļēju maksājumu, ja rezultāti ir sasniegti tikai daļēji; pieņem zināšanai Komisijas konstatējumu, ka gadījumos, kad rezultāts nav sasniegts vai tas ir sasniegts daļēji, nākamā gada nozares atbalsta maksājums netiek veikts līdz brīdim, kad mērķis ir sasniegts; neraugoties uz to, aicina Komisiju, kad vien iespējams, jaunajos protokolos iekļaut iespēju saņemt daļējus nozares atbalsta maksājumus;

205.

lai analizētu lauku dalībniekiem vajadzīgās zināšanas un prasmes, prasa dalībvalstīm ieviest procedūras, kas pārsniedz vispārēju tematu noteikšanu, jo īpaši attiecībā uz uzaicinājumiem iesniegt priekšlikumus vai piedāvājumu periodiem, un Komisijai – sniegt papildu norādījumus par to, kā dalībvalstīm būtu jāveic šādas regulāras analīzes, tos formulējot precīzā, nevis vispārīgā veidā;

206.

aicina dalībvalstis nodrošināt, ka atbalsts jaunu konsultāciju pakalpojumu izveidei tiek piešķirts tikai tad, ja ir pierādīts, ka attiecīgajā jomā šādu pakalpojumu trūkst un ir vajadzīgs finansējums jauna personāla pieņemšanai, jaunām telpām un/vai aprīkojumam;

207.

aicina dalībvalstis izraudzīties pakalpojumu sniedzējus, kas saņems publiskos līdzekļus, saskaņā ar godīgas un pārredzamas konkurences principu, neatkarīgi no tā, vai viņi izmanto uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus vai oficiālas publiskā iepirkuma procedūras;

208.

iesaka dalībvalstīm ņemt vērā publiskā iepirkuma vadlīnijas praktiķiem par izvairīšanos no visbiežāk pieļautajām kļūdām Eiropas struktūrfondu un investīciju fondu finansētos projektos;

209.

prasa Komisijai nodrošināt konkrētus papildu norādījumus par pakalpojumu sniegšanu uz vietas, apakšuzņēmuma līgumu slēgšanu un konsorciju sniegto pakalpojumu novērtēšanu, kā arī pienācīgi uzraudzīt dalībvalstu procedūras, lai panāktu, ka zināšanu pārneses un konsultāciju pasākumu izvēle notiek saskaņā ar godīgas un pārredzamas konkurences principu;

210.

aicina dalībvalstis novērtēt nepieciešamību pēc atbalsta zināšanu pārnesē un konsultāciju pasākumos, kas par saprātīgu cenu ir jau pieejami tirgū, un, ja šī nepieciešamība ir pamatota, nodrošināt, ka atbalstīto pasākumu izmaksas nepārsniedz līdzīgu tirgū pieejamo pasākumu izmaksas;

211.

prasa Komisijai ņemt vērā pieredzi, kas gūta pirmajos pasākumos, kuru mērķis ir nodrošināt Savienības fondu papildināmību, lai mazinātu divkāršas finansēšanas un pārvaldes dubultošanas risku;

212.

aicina dalībvalstis ieviest atgriezeniskās saites sistēmas, kurās izmanto uzraudzības un novērtēšanas informāciju, lai uzlabotu turpmākos uzaicinājumus iesniegt priekšlikumus vai turpmākās konkursa procedūras, savukārt Komisijai prasa nodrošināt informāciju par to, kā dalībvalstis šādas regulāras atgriezeniskās saites sniegšanas procedūras var veikt, un uzraudzīt, lai dalībvalstīs tās ieviestu;

213.

prasa Komisijai nekavējoties paaugstināt zināšanu pārneses un konsultāciju pasākumu riska profilu un attiecīgi pastiprināt uzraudzību un pārvaldību;

214.

aicina dalībvalstis dalīties ar paraugprakses piemēriem un turpināt savu projektu novērtēšanu, lai nodrošinātu labu pamatu īstenošanas periodam 2014.–2020. gadā;

215.

aicina Komisiju paziņot par visaptverošu konsultāciju un pakalpojumu izvērtēšanu, koncentrējoties uz rezultātiem un neto ietekmi, lai izvairītos no tīri kvantitatīvas investīciju novērtēšanas;

216.

prasa Komisijai veicināt paraugprakses apmaiņu par metodoloģiskajiem paņēmieniem, izmantojot kontaktu veidošanas pasākumus;

217.

atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu par Savienības atbalstu kokmateriālu ražotājvalstīm saskaņā ar Meža tiesību aktu ieviešanas, pārvaldības un tirdzniecības (FLEGT) rīcības plānu un turpinājumā izklāsta savus apsvērumus un ieteikumus;

218.

uzskata, ka FLEGT iniciatīva ir būtiska, lai uzlabotu mežu pārvaldību, saglabātu mežus un nodrošinātu tiesību aktu izpildi, īpaši izmantojot visus iespējamos līdzekļus, tostarp brīvprātīgus partnerattiecību nolīgumus vai finanšu likumības pārbaudes, lai risinātu visā pasaulē aktuālo nelikumīgas mežizstrādes problēmu un palīdzētu nodrošināt kokmateriālu eksportu uz Savienību;

219.

tomēr pauž nožēlu par kumulatīvajiem trūkumiem, kuri atklāti FLEGT rīcības plāna un projektu īstenošanas posmā un kuru dēļ tagad ir jāveic ātrs un rūpīgs novērtējums;

220.

ir cieši pārliecināts, ka pēc tam, kad ar FLEGT saistītam atbalstam laikposmā no 2003. līdz 2013. gadam ir piešķirti EUR 300 miljoni, ir pienācis laiks veikt nopietnu FLEGT procesa izmaksu un ieguvumu analīzi, lai ne tikai mazinātu nelikumīgu mežizstrādi un ar to saistīto tirdzniecību, bet arī pilnveidotu pašreizējo mehānismu struktūru ar mērķi padarīt tos efektīvākus rezultātu un ietekmes ziņā;

221.

pauž nožēlu par to, ka FLEGT rīcības plāns tika īstenots lēni, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 995/2010 (18) (Savienības kokmateriālu regula) tika pieņemta vēlu un Komisija lēni mācījās no pieredzes, kas saistīta ar FLEGT kopējo finansējumu;

222.

aicina Komisiju noteikt prioritātes atbalsta sniegšanā, izvirzot skaidrus mērķus un kritērijus; tādēļ aicina Komisiju turpmāk vairs nestrukturēt ES finansējumu no dažādiem budžetiem un apsvērt viena, skaidri definēta budžeta izmantošanu;

223.

aicina Komisiju ātri uzlabot pārredzamību un pārskatatbildības sistēmas, izmantojot uzraudzību un regulāru ziņojumu sniegšanu un ietverot pienācīgu progresa novērtējumu; turklāt mudina Komisiju uzraudzīt un ziņot par Savienības kokmateriālu regulas pilnīgu īstenošanu dalībvalstīs un veikt vajadzīgās tiesiskās darbības, lai nodrošinātu tās piemērošanu;

224.

aicina Komisiju dažādās Savienības politikas nostādnēs un iesaistītajos dienestos pilnveidot un labāk koordinēt centienus apkarot nelikumīgu mežizstrādi;

225.

atgādina, ka koksnes izstrādājumu izsekojamība, pamatojoties uz likumīgi izveidotu darbības licencēšanas sistēmu starp Savienības un kokmateriālu eksportētājvalstīm, būtu jāuzskata par pastāvīgu pamatmērķi, īpaši ņemot vērā Revīzijas palātas konstatētos faktorus, tādus kā izplatīta korupcija, vāja tiesību aktu izpilde un projektu risku un ierobežojumu nepietiekama novērtēšana;

226.

aicina Komisiju sarunās vienoties par kokmateriālu importa standartiem turpmākajos divpusējos vai daudzpusējos ar tirdzniecību saistītos nolīgumos, lai nemazinātu sasniegumus, kas ar FLEGT rīcības plāna palīdzību gūti sadarbībā ar kokmateriālu ražotājvalstīm;

227.

uzskata, ka trūkumi pārvaldības jomā FLEGT sistēmā būtu jānovērš vai nu ar FLEGT pasākumu ārēja novērtējuma palīdzību, vai Komisijai rīkojoties uz ad hoc pamata;

228.

atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu par Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu (ĀKK) ieguldījumu mehānisma pievienoto vērtību kā konkrētu un pozitīvu piemēru Revīzijas palātas veiktajiem pasākumiem 2012. un 2013. gada budžeta izpildes apstiprinājuma procedūrā, kurā Parlaments lūdza sagatavot īpašu ziņojumu par Eiropas Investīciju bankas (EIB) ārējo aizdevumu darbību rezultātiem un atbilstību ES attīstības politikai pirms EIB ārējo pilnvaru un ieguldījumu mehānisma vidusposma pārskatīšanas;

229.

uzskata, ka Revīzijas palātas darba plānā iekļautā ĀKK ieguldījumu mehānisma revīzija ir kā paraugprakse sadarbības un kopīgas pārbaudes jomā starp Parlamentu un Revīzijas palātu;

230.

uzskata, ka šis revīzijas ziņojums ir kā atspēriena punkts, jo šī ir pirmā revīzija, ko Revīzijas palāta ir veikusi konkrētajā jomā; pauž nožēlu par to, ka uz ieguldījumu mehānismu neattiecas Revīzijas palātas ikgadējā revīzija ticamības deklarācijas vajadzībām;

231.

norāda uz pozitīvajiem secinājumiem saistībā ar ĀKK ieguldījumu mehānisma saskanību ar Savienības attīstības politikas mērķiem un tā katalītisko ietekmi; atzinīgi vērtē EIB un Komisijas veiksmīgo sadarbību, jo īpaši projektu meklēšanas un atlases posmos;

232.

tomēr pauž nožēlu, ka Revīzijas palāta nevarēja precīzāk konstatēt ĀKK ieguldījumu mehānisma sniegto pievienoto vērtību; tādēļ aicina Revīzijas palātu nākamajos īpašajos ziņojumos sniegt konkrētus piemērus un izcelt vairākus projektus, lai tās secinājumi un ieteikumi būtu uzskatāmāki; aicina Revīzijas palātu mācīties no šīs pirmās pieredzes, lai turpinātu uzlabot līdzekļus, ar kuriem novērtēt šādu mehānismu izmantošanu, katalītisko ietekmi un pievienoto vērtību; turklāt aicina Revīzijas palātu apsvērt pievienoto vērtību ne tikai klasiskajā ekonomiskuma, efektivitātes un lietderīguma izpratnē, bet arī plašākā nozīmē, ietverot ekoloģiju, vienlīdzību un ētiku;

233.

piekrīt Revīzijas palātas ieteikumiem; tādēļ aicina Komisiju ņemt vērā Revīzijas palātas ieteikumus tās turpmākajos tiesību aktu priekšlikumos un sarunās par tiem, piemēram, pārskatot EIB ārējās darbības mandātu vai līgumu laikposmam pēc Kotonū nolīguma darbības beigām;

234.

iesaka ātri pielāgot ieguldījumu mehānismu un EIB politiku atbilstoši Pušu konferences 21. sesijā gūtajiem rezultātiem un iespējamiem tūkstošgades attīstības mērķiem pēc 2015. gada Savienības politiskās saskaņotības nolūkā; uzskata, ka cīņai pret klimata pārmaiņām un visām no tām izrietošajām tiešajām un netiešajām sekām, īpaši pasaules nabadzīgākajās valstīs, būtu jāpiešķir vēl lielāka prioritāte;

235.

uzskata, ka ir svarīgi, lai EIB nepārtraukti ieguldītu laiku pienācīgā rūpībā apvienojumā ar rezultātu novērtējuma instrumentiem nolūkā iegūt labākas zināšanas par finanšu starpnieku un labumu guvēju profiliem un arī labāk izvērtēt projektu ietekmi uz galasaņēmējiem; aicina EIB nopietni ņemt vērā Revīzijas palātas ieteikumus un uzlabot pašreizējo praksi, lai stiprinātu ĀKK ieguldījumu mehānisma pievienoto vērtību;

236.

uzskata, ka Parlamenta budžeta izpildes apstiprināšana būtu jāattiecina uz visu Savienības nodokļu maksātāju naudu; tādēļ atkārtoti uzsver un noteikti uzskata, ka Parlamentam būtu jāapstiprina budžeta izpilde arī attiecībā uz EIB ieguldījumu mehānismu, ko EIB nodrošina Savienības vārdā, ņemot vērā to, ka šis mehānisms tiek finansēts no Savienības nodokļu maksātāju līdzekļiem;

237.

norāda, ka 2015. gadā ir paredzēts atjaunot Līguma par Eiropas Savienības darbību 287. panta 3. punktā minēto trīspusējo nolīgumu starp EIB, Komisiju un Revīzijas palātu, kurš reglamentē šo iestāžu sadarbību attiecībā uz metodēm, ar kādām Revīzijas palāta pārbauda EIB darbību Savienības un dalībvalstu līdzekļu pārvaldīšanas jomā; atkārtoti atgādina Parlamenta nostāju, ka Revīzijas palātas pilnvaras šajā jomā būtu jāatjaunina, iekļaujot visus jaunos EIB finanšu instrumentus, kas saistīti ar Savienības vai Eiropas Attīstības fonda publisko līdzekļu izmantošanu;

238.

atzinīgi vērtē īpašo ziņojumu par ĀKK un ES enerģijas instrumentu atjaunojamās enerģijas atbalstam Austrumāfrikā un turpinājumā izklāsta savus apsvērumus un ieteikumus;

239.

atzinīgi vērtē to, ka, sākot ar otro uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saistībā ar enerģijas instrumentu, ir kļuvis obligāti iekļaut provizorisku priekšizpēti par īstenojamību; uzsver, ka šādas priekšizpētes pamatā vajadzētu būt precīziem un reālistiskiem scenārijiem; turklāt uzsver, ka scenārijos jau uzreiz būtu jāietver aplēses par to, kā projekta īstenošanā varētu iesaistīt vietējos iedzīvotājus, lai uzlabotu vietējo līdzatbildību un projekta virzīšanu;

240.

uzskata, ka būtu labāk jākonstatē saikne starp projekta īstenošanas iespējamību un sociālekonomisko un vides ilgtspēju, lai nodrošinātu ne tikai enerģijas instrumenta projektu efektivitāti, saskaņotību un atpazīstamību, bet arī efektivitāti un plašāku ietekmi attiecīgajos reģionos;

241.

uzskata, ka projektu un saistīto risku uzraudzība būtu jāveic regulāri un kombinācijā ar ātriem riska mazināšanas pasākumiem, vajadzības gadījumā pielāgojot iepirkuma stratēģiju, atlasi un īstenošanas procesu; uzskata, ka uzraudzības ziņojumos iekļautie konstatējumi būtu jāizmanto turpmāko uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus īstenošanā;

242.

aicina saistībā ar enerģijas instrumentu nodrošināt, ka vietējās ieinteresētās personas, piemēram, NVO vai vietējās kopienas, tiek iesaistītas visā projekta īstenošanas laikā, sākot ar uzsākšanas fāzi līdz fāzei pēc pabeigšanas, ņemot vērā konkrēto projektu vajadzības; aicina arī turpmāk sniegt atbalstu vietēju spēju veidošanai, piedāvājot pienācīgu apmācību visā projekta dzīves cikla garumā, ar galveno mērķi vēl vairāk uzlabot vietējo līdzatbildību un veicināt koordināciju, lai projekts būtu dzīvotspējīgs un ilgtspējīgs pēc finansēšanas perioda beigām;

243.

aicina Komisijas Starptautiskās sadarbības un attīstības ģenerāldirektorātu (DG DEVCO) nodrošināt, ka īstenošanas partneri atbild uz visiem papildu informācijas pieprasījumiem par projekta(-u) īstenošanu; aicina DG DEVCO īpašu uzmanību pievērst īstenošanas partneru iespējamiem ar korupciju un/vai krāpšanu saistītiem pasākumiem, vienlaikus neradot papildu administratīvo slogu; turklāt, ja tiek konstatēti ar korupciju un/vai krāpšanu saistīti pasākumi, pienācīgi izbeigt līgumu darbību un meklēt jaunus partnerus reģionā;

244.

aicina Komisiju nodrošināt politikas saskaņotību un ciešu sadarbību ar citiem šajā jomā, ne tikai enerģētikas nozarē, strādājošajiem, īpaši ANO struktūrām un SE4ALL (“Ilgtspējīga enerģija visiem”), lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus reģionā dzīvojošajiem un videi; uzskata, ka visos projektos, kad vien iespējams, būtu maksimāli jāizmanto sinerģija ar citiem uz vietas īstenotiem projektiem, tostarp plānošanas fāzē esošiem projektiem;

245.

lai panāktu iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu un nepārtrauktu darbību, dalībvalstīm ir jākoordinē savi ieguldījumi enerģētikas infrastruktūrā un savu enerģijas tirgu regulējums, tādējādi nodrošinot optimālu Savienības līdzekļu izmantošanu;

246.

uzskata, ka enerģijas tirgus reformas sākas dalībvalstu līmenī; uzskata, ka, īstenojot kopīgi pieņemtas tiesību aktu paketes enerģētikas jomā, jo īpaši trešo enerģētikas paketi, tiktu izveidoti apstākļi iekšējā enerģijas tirgus ieviešanai;

247.

ņemot vērā turpmāko reģionālo pieeju energoapgādes drošībai, uzsver, ka ir svarīgi, lai katra dalībvalsts varētu nodrošināt enerģijas eksportam un importam nepieciešamo infrastruktūru, bet arī varētu darboties kā elektrības un gāzes tranzītvalsts;

248.

uzsver, ka visiem turpmākajiem Savienības enerģētikas projektiem jāatbilst Savienības tiesību aktiem un enerģētikas savienības principiem, kas ir šādi: diversifikācija, piegādes drošība, pieejamība, konkurētspēja un ilgtspēja;

249.

uzskata, ka par prioritāti būtu jāuzskata savstarpēju savienojumu ar kaimiņu dalībvalstīm stiprināšana un uzlabošana; mudina attīstīt divvirzienu spēju (divvirzienu plūsmas) katrā pārrobežu starpsavienojumā, iesaistot tās dalībvalstis, kuru teritoriju koridori šķērso;

250.

uzskata, ka, īstenojot stratēģiskus infrastruktūras projektus, tiek sniegts atbalsts energoapgādes drošības vidējā termiņa un ilgtermiņa aspektiem;

251.

aicina Komisiju piešķirt lielākus finanšu resursus un nepieciešamās pilnvaras Energoregulatoru sadarbības aģentūrai un uzskata, ka aģentūrai jāļauj pieņemt darbā papildu personālu, lai nodrošinātu enerģijas tirgu uzraudzības pilnīgu un efektīvu īstenošanu;

252.

atzinīgi vērtē Revīzijas palātas ziņojumu, atbalsta tajā sniegtos ieteikumus un pauž gandarījumu, ka Komisija tiem piekrīt un turpmāk ņems tos vērā; atzinīgi vērtē to, ka Komisija šos ieteikumus ir īstenojusi savā Eiropas strukturālo un investīciju fondu (ESIF) tiesiskajā regulējumā laikposmam no 2014. līdz 2020. gadam, tādējādi nodrošinot līdzekļu lielāku atdevi, piemēram, izmantojot izpildes satvaru un rezervi, ex ante nosacījumus un vienotus tiešo rezultātu un koprezultātu rādītājus;

253.

norāda, ka jauniešu bezdarbs ir nopietna problēma visā Savienībā un tā novēršanai būtu jāatvēl pienācīgi līdzekļi gan Savienības līmenī, gan valstu līmenī; stingri mudina dalībvalstis izmantot pieejamo Savienības atbalstu;

254.

norāda, ka rīcības grupas jauniešu nodarbinātības veicināšanai galvenokārt bija politisks pasākums un kā tāds arī tika izsludināts, un to uzdevums bija pārliecināt valstu valdības novirzīt neizlietotos līdzekļus jauniešu bezdarba novēršanai, vienlaikus nepiemērojot papildu administratīvās un/vai juridiskās procedūras un nepiešķirot jaunus līdzekļus;

255.

norāda uz šī uzdevuma politiski grūto raksturu un atzīst jauniešu rīcības grupu labo darbu izpratnes veicināšanā visaugstākajā politiskajā līmenī, pulcējot kopā dažādas politiskās un administratīvās iestādes un pārliecinot tās citu iniciatīvu starpā par prioritāti uzskatīt jauniešu nodarbinātību;

256.

uzsver, ka ir nepieciešama koncentrēšanās uz izpildi un rezultātiem, un pauž gandarījumu, ka jaunais tiesiskais regulējums, kas attiecas uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu, ietver noteikumus attiecībā uz dalībvalstu ziņojumiem par rezultātiem;

257.

norāda, ka bieži vien tās dalībvalstis, kurām visvairāk vajadzīgs finansējums, arī cieš no vājas administratīvās spējas, kā rezultātā notiek koncentrēšanās uz projekta, nevis investīciju mērķu pārvaldību;

258.

norāda, ka investīciju ietekmi joprojām lielā mērā uzrauga, izmantojot kvantitatīvus rādītājus, kas neatspoguļo visus labas novērtēšanas prakses aspektus; norāda, ka padarītais nav tas pats, kas rezultāti;

259.

aicina Komisiju izveidot agrīnās brīdināšanas mehānismu par neizlietotām ESIF apropriācijām, lai dalībvalstīm būtu pietiekami daudz laika līdzekļus pārdalīt jaunatnes nodarbinātības pasākumiem;

260.

ar nepacietību gaida Revīzijas palātas ziņojumu “ES garantija jauniešiem – īstenošana dalībvalstīs”, kam jābūt gatavam 2017. gada sākumā, un ierosina rezultātus ņemt vērā, veicot daudzgadu finanšu shēmas starpposma novērtēšanu;

261.

iesaka Komisijai mudināt dalībvalstis īstenot neienesīgus ieguldījumus lielākā sinerģijā ar citiem lauku attīstības pasākumiem un vides shēmām un, sākot ar 2017. gadu, uzraudzīt, kā attiecīgās dalībvalstis tās īsteno, šim nolūkam izmantojot to gada īstenošanas ziņojumus;

262.

iesaka Komisijai sniegt norādījumus dalībvalstīm par neienesīgu ieguldījumu atlases kritērijiem 2014.–2020. gada plānošanas periodam un pārbaudīt, vai tās piemēro atbilstīgas procedūras projektu atlasei; šajā sakarībā iesaka dalībvalstīm arī nodrošināt neienesīgu ieguldījumu procedūru pārredzamību, publiskumu un efektīvu īstenošanu un efektīvi pārbaudīt atbilstību šiem kritērijiem;

263.

aicina Komisiju nodrošināt, ka neienesīgu ieguldījumu devums Savienības agrovides mērķu sasniegšanā tiek uzraudzīts vai vismaz īpaši izvērtēts 2014.–2020. gada plānošanas perioda novērtējumu laikā;

264.

iesaka Komisijai mudināt un atbalstīt tās dalībvalstis, kurās atbalsts neienesīgiem ieguldījumiem ir būtisks, lai noteiktu konkrētus rezultātu rādītājus visbiežāk finansētajiem neienesīgiem ieguldījumiem nolūkā nodrošināt Savienības agrovides mērķu sasniegšanai paredzēto neienesīgu ieguldījumu devuma labāku uzraudzību un novērtējumu; šajā sakarībā prasa dalībvalstīm, sākot no 2016. gada jūnija, ziņot par šiem rādītājiem savos gada īstenošanas ziņojumos un novērtēšanas plānos iekļaut neienesīgu ieguldījumu rezultātu izvērtējumu;

265.

iesaka Komisijai sniegt turpmākus norādījumus par to kritēriju definēšanu, ar kuriem nosaka izdevīguma pazīmes tiem neienesīgiem ieguldījumiem, kuriem tiek piemērotas visaugstākās atbalsta likmes, un dalībvalstīm nekavējoties izstrādāt šādus kritērijus un izmantot tos, lai modulētu atbalsta intensitāti;

266.

prasa dalībvalstīm nekavējoties īstenot procedūras, lai nodrošinātu, ka atbalstīto neienesīgu ieguldījumu izmaksas nepārsniedz tirgū piedāvāto līdzīga veida preču, pakalpojumu vai būvdarbu izmaksas; uzskata, ka šajā sakarībā dalībvalstīm būtu jānosaka atbilstoši kritēriji un/vai atsauces izmaksas, uz kurām pamatojoties dalībvalstu veikto administratīvo pārbaužu laikā tiek sistemātiski pārbaudītas neienesīgu ieguldījumu izmaksas;

267.

iesaka Komisijai, apstiprinot dalībvalstu lauku attīstības programmas 2014.–2020. gada periodam, ņemt vērā dalībvalstu sniegto informāciju par pasākumu kontrolējamību un pārbaudāmību, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis nosaka un ievieš piemērotas izmaksu samērīguma procedūras, un lai pārliecinātos, ka dalībvalstis efektīvi piemēro šajā saistībā paredzētās pārbaudes; turklāt iesaka Komisijai veicināt dalībvalstu paraugprakses apmaiņu saistībā ar izmaksu samērīguma pārbaudēm paredzēto procedūru izveidi;

268.

iesaka dalībvalstīm pirms pirmajām 2014.–2020. gada plānošanas perioda pārbaudēm uz vietas noteikt metodi šo pārbaužu laikā atklāto kļūdu cēloņu savlaicīgai konsolidācijai un analīzei un īstenot nepieciešamos pasākumus, lai uzlabotu neienesīgu ieguldījumu shēmu pārvaldības un kontroles sistēmas;

269.

iesaka Komisijai ņemt vērā Revīzijas palātas konstatētos trūkumus neienesīgu ieguldījumu izdevumu jomā un kopā ar dalībvalstīm īstenot attiecīgus pasākumus, lai šāda veida ieguldījumiem nodrošinātu pienācīgu finansiālo pārvaldību;

270.

uzsver, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1060/2009 (19) (Kredītreitingu aģentūru regula) mērķis ir ieviest “kopēju regulatīvu pieeju, lai palielinātu kredītreitingu noteikšanas darbību godīgumu, pārredzamību, atbildīgumu, labu pārvaldību un neatkarību, sekmējot Savienībā izsniegto kredītreitingu kvalitāti un netraucētu iekšējā tirgus darbību, vienlaikus panākot augstu patērētāju un ieguldītāju aizsardzības līmeni” (Kredītreitingu aģentūru regulas 1. pants);

271.

atzīst, ka Revīzijas palāta un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestāde (EVTI) vienojās par daudziem revīzijas aspektiem un ieteikumiem;

272.

atzinīgi vērtē to, ka EVTI īsā laikā izveidoja labu pamatu kredītreitingu aģentūru efektīvai uzraudzībai Savienībā; tomēr norāda, ka Revīzijas palāta uzskata – procedūra ir smagnēja, jo saskaņā ar regulas prasībām tā ir iedalīta pilnīguma un atbilstīguma pārbaudes posmos;

273.

piekrīt Revīzijas palātas viedoklim, ka reģistrācijas procesā EVTI būtu atbilstīgi jādokumentē savs visu to reglamentējošo prasību novērtējums, kas attiecas uz kredītreitinga metodiku, un pierādījumus par apstiprināšanas procesu vajadzētu glabāt ne tikai iekšējā sarakstē, bet gan tiem īpaši paredzētos dosjē;

274.

atzinīgi vērtē to, ka Revīzijas palāta un EVTI ir vienojušās par EVTI uz risku balstīto pieeju; uzskata, ka riska identifikācijas procesam vajadzētu būt pārredzamam, saprotamam un izsekojamam;

275.

uzskata, ka visas izmeklēšanas būtu pienācīgi jādokumentē, lai pierādītu un nodrošinātu, ka visi secinājumi ir pamatoti ar atbilstošiem pierādījumu analīzes datiem; norāda, ka šajā nolūkā Revīzijas palāta iesaka ieviest īpašu uzraudzības IT rīku; norāda uz EVTI nostāju, ka tās pašreizējie uzraudzības rīki ir bijuši efektīvi; tomēr joprojām pauž pārliecību, ka īpaši izstrādāts IT rīks būtu labākais līdzeklis, kā pārredzami, saprotami un izsekojami pārvaldīt informāciju, ņemot vērā parasto personāla mainības līmeni; tādēļ prasa EVTI paredzēt šāda IT rīka ieviešanu savā budžeta plānošanā;

276.

atgādina, ka viens no Kredītreitingu aģentūru regulas mērķiem un atbildības jomām ir nodrošināt neatkarību un novērst interešu konfliktus (skatīt Kredītreitingu aģentūru regulas I pielikumu); tādēļ uzskata, ka kredītreitingu aģentūrām būtu arī jāpārbauda reitinga analītiķu tirdzniecības darbības; tomēr uzskata, ka EVTI būtu strukturēti jāuzrauga kredītreitingu aģentūru ieviestās sistēmas interešu konfliktu noregulēšanai;

277.

norāda, ka Kredītreitingu aģentūru regulas 23. pantā ir paredzēts šādi: “Pildot savus pienākumus saskaņā ar šo regulu, ne EVTI, ne Komisija, ne arī kādas dalībvalsts publiskā sektora iestādes neiejaucas kredītreitingu saturā vai metodikā”; uzskata, ka tādēļ pēc reģistrācijas kredītreitingu aģentūru metodiku var uzraudzīt, tikai izmantojot īstenotās uzraudzības procedūras;

278.

piekrīt, ka EVTI būtu jāizvērtē visi būtiskie kredītreitingu metodikas izstrādes un īstenošanas aspekti, kuri vēl nav ietverti; pauž bažas, ka šo uzdevumu nevar pilnībā īstenot resursu trūkuma dēļ;

279.

pauž nožēlu, ka pašreizējā sistēma negarantē tirgu efektīvu aizsardzību noplūdes gadījumā, un aicina EVTI uzlabot savu kontroles sistēmu, lai novērstu un cīnītos pret darbībām, kas var izraisīt kropļojumus tirgos;

280.

pauž nožēlu par to, ka pašreiz spēkā esošie noteikumi par euro nenodrošina visu EVTI reģistrēto kredītreitingu aģentūru vienlīdzību; aicina Eiropas Centrālo Banku un Eiropas likumdevēju pēc iespējas ātrāk labot situāciju;

281.

apzinās, ka centrālais repozitorijs tiks integrēts Eiropas Reitingu rādītāju platformā (Kredītreitingu aģentūru regulas 11.a pants), kas izveidota 2013. gadā un pie kuras tiek vēl strādāts; prasa EVTI nodrošināt kredītreitingu aģentūru paziņoto datu uzticamību;

282.

aicina EVTI vēl vairāk uzlabot un saskaņot publiskošanas praksi visās kredītreitingu aģentūrās;

283.

atzinīgi vērtē EVTI ieceri uzlabot savu tīmekļa vietni un jo īpaši publicēt visus piemērojamos tiesību aktus un attiecīgos dokumentus, kā arī padarīt tīmekļa vietni lietotājiem draudzīgāku;

284.

norāda, ka daži Kredītreitingu aģentūru regulā izmantotie termini attiecībā uz metodiku varētu būt pārāk interpretējami un tādēļ negatīvi ietekmēt regulas īstenošanu; tādēļ aicina EVTI un Revīzijas palātu iesniegt Parlamentam un Komisijai to normatīvo noteikumu sarakstu, kurus būtu vēlams precizēt;

285.

atzinīgi vērtē to, ka 23 no 44 ieteikumiem ir tikuši pilnībā īstenoti;

286.

atzinīgi vērtē arī to, ka Komisija kopumā ir pieņēmusi īpašajā ziņojumā paustos Revīzijas palātas ieteikumus;

287.

tomēr norāda – Revīzijas palāta uzskatīja, ka 18 no 44 ieteikumiem ir tikuši vai nu daļēji īstenoti, vispār nav īstenoti vai to īstenošanu nav iespējams pārbaudīt:

288.

uzsver, ka, raugoties no budžeta izpildes apstiprinātājiestādes viedokļa, nav pieņemami, ka pretrunu procedūras beidzas ar to, ka Komisija un Revīzijas palāta nonāk pie atšķirīgiem secinājumiem; tādēļ aicina abas iestādes nepieļaut šādu iznākumu;

289.

aicina Revīzijas palātu savos ieteikumos skaidri norādīt, kāda rīcība tiek sagaidīta no Komisijas un kāda – no dalībvalstīm;

290.

aicina Revīzijas palātu kopā ar valstu revīzijas iestādēm izstrādāt sistēmu, kas ļautu Revīzijas palātai izvērtēt dalībvalstu veiktos pasākumos saistībā ar tās sniegtajiem ieteikumiem;

291.

uzsver, ka tas nekad no Komisijas nav saņēmis pienācīgu paskaidrojumu par to, kādēļ tā vairākus gadus uzskatīja, ka ir ļoti svarīgi ģenerāldirektorātiem atteikties no savām iekšējās revīzijas struktūrām, tomēr nolēma no 2015. gada aprīļa šīs struktūras atkal pārgrupēt Iekšējās revīzijas dienestā;

292.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomei, Komisijai un Revīzijas palātai un nodrošināt tās publicēšanu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (L sērijā).