1.   Ar šo regulu izveido Savienības Muitas kodeksu (Kodekss), ar kuru nosaka vispārējus noteikumus un procedūras, ko piemēro precēm, kuras ieved Savienības muitas teritorijā vai izved no tās.

Neskarot starptautiskās tiesības un konvencijas un Savienības tiesību aktus citās jomās, Kodeksu vienādi piemēro visā Savienības muitas teritorijā.

2.   Dažus tiesību aktu muitas jomā noteikumus var piemērot ārpus Savienības muitas teritorijas atbilstīgi tiesību aktiem, ar kuriem reglamentē īpašas jomas, vai starptautiskām konvencijām.

3.   Dažu tiesību aktu muitas jomā noteikumus, tostarp minētajos aktos paredzētos vienkāršojumus, piemēro Savienības preču tirdzniecībai starp Savienības muitas teritorijas daļām, uz kurām attiecas Direktīva 2006/112/EK vai Direktīva 2008/118/EK, un tām minētās teritorijas daļām, uz kurām šie noteikumi neattiecas, vai tirdzniecībai starp minētās teritorijas daļām, uz kurām šie noteikumi neattiecas.

1.   Savienības muitas teritoriju veido šādas teritorijas, tostarp to teritoriālie ūdeņi, iekšējie ūdeņi un gaisa telpa:

2.   Šādas teritorijas, tostarp to teritoriālos ūdeņus, iekšējos ūdeņus un gaisa telpu, kuras atrodas ārpus dalībvalstu teritorijas, uzskata par Savienības muitas teritorijas sastāvdaļu, ņemot vērā konvencijas un līgumus, kas uz tām attiecas:

1.   Visu informācijas apmaiņu starp muitas dienestiem un starp uzņēmējiem un muitas dienestiem, piemēram, attiecībā uz deklarācijām, iesniegumiem vai lēmumiem, kā arī šādas informācijas glabāšanu, kā paredzēts tiesību aktos muitas jomā, veic, izmantojot elektroniskas datu apstrādes metodes.

2.   Panta 1. punktā minētās informācijas apmaiņas un glabāšanas vajadzībām izstrādā kopējas datu prasības.

3.   Informācijas apmaiņas un glabāšanas līdzekļus, kas nav elektroniskas datu apstrādes metodes, kuras minētas 1. punktā, var izmantot šādi:

4.   Atkāpjoties no 1. punkta, Komisija izņēmuma gadījumos var pieņemt lēmumus, kas vienai vai vairākām dalībvalstīm atļauj izmantot informācijas apmaiņas un glabāšanas metodes, kas nav elektroniskās datu apstrādes metodes.

Šāds lēmums par atkāpi ir pamatots ar konkrētu situāciju dalībvalstī, kas to lūdz piemērot, un atkāpi ļauj piemērot tikai uz precizētu laikposmu. Šo atkāpi periodiski pārskata, un to var pagarināt uz turpmākiem precizētiem laikposmiem, ja dalībvalsts, kam tā adresēta, no jauna iesniedz attiecīgu lūgumu. Atkāpi atceļ, ja tai vairs nav pamatojuma.

Atkāpe neskar nedz informācijas apmaiņu starp dalībvalsti, kam tā ir adresēta, un citām dalībvalstīm, nedz informācija apmaiņu un glabāšanu citās dalībvalstīs, ko veic, piemērojot tiesību aktus muitas jomā.

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem precizē:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem lēmumus par atkāpēm, kas minētas 6. panta 3. punktā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

1.   Uzņēmēji, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, reģistrējas muitas dienestos, kas ir atbildīgi par vietu, kurā šie uzņēmēji veic uzņēmējdarbību.

2.   Konkrētos gadījumos uzņēmēji, kas neveic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, reģistrējas muitas dienestos, kas ir atbildīgi par vietu, kurā šie uzņēmēji pirmo reizi iesniedz deklarāciju vai pieteikumu par lēmumu.

3.   Personām, kas nav uzņēmēji, neprasa reģistrēties muitas dienestos, ja vien nav norādīts citādi.

Ja pirmajā daļā minētajām personām prasa reģistrēties, piemēro šādus nosacījumus:

4.   Konkrētos gadījumos muitas dienesti reģistrāciju atzīst par nederīgu.

1.   Uz visu informāciju, ko muitas dienesti ir ieguvuši, veicot savu pienākumu, un kas ir konfidenciāla vai ir sniegta konfidenciāli, attiecas pienākums ievērot dienesta noslēpumu. Izņemot 40. panta 2. punktā paredzēto, kompetentās iestādes neizpauž šādu informāciju bez īpašas tās personas vai iestādes atļaujas, kas to ir sniegusi.

Tomēr šādu informāciju var izpaust bez atļaujas, ja muitas dienestiem to uzliek par pienākumu vai atļauj spēkā esošie noteikumi, jo īpaši attiecībā uz datu aizsardzību vai saistībā ar tiesvedību.

2.   Konfidenciālu informāciju, kas minēta 1. punktā, var paziņot tādu valstu vai teritoriju muitas dienestiem un citām kompetentajām iestādēm, kas atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas, nolūkā ar šīm valstīm vai teritorijām īstenot muitas sadarbību saistībā ar starptautisku nolīgumu vai Savienības tiesību aktiem muitas jomā attiecībā uz kopējo tirdzniecības politiku.

3.   Jebkādi izpaužot vai paziņojot informāciju, kā atbilstīgi 1. un 2. punktam, nodrošina atbilstīga līmeņa datu aizsardzību, pilnībā ievērojot spēkā esošos datu aizsardzības noteikumus.

1.   Muitas dienesti un uzņēmēji var apmainīties ar visu informāciju, kas nav īpaši prasīta saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā, jo īpaši, lai savstarpēji sadarbotos riska identificēšanā un neitralizēšanā. Minētās informācijas apmaiņa var notikt saskaņā ar rakstisku nolīgumu un var ietvert muitas dienestu piekļuvi uzņēmēju datorsistēmām.

2.   Visa informācija, kuru 1. punktā minētās sadarbības laikā viena puse sniedz otrai pusei, ir konfidenciāla, ja vien abas puses nevienojas citādi.

1.   Ikviena persona drīkst lūgt muitas dienestiem informāciju par tiesību aktu muitas jomā piemērošanu. Šādu lūgumu var noraidīt, ja tas neattiecas uz darbību, kas saistīta ar starptautisko preču tirdzniecību un ir faktiski paredzēta.

2.   Muitas dienesti uztur regulāru dialogu ar uzņēmējiem un citām iestādēm, kas iesaistītas starptautiskajā preču tirdzniecībā. Tie sekmē pārredzamību, darot brīvi pieejamus tiesību aktus muitas jomā, vispārējos administratīvos lēmumus un pieteikuma veidlapas, kad vien praktiski iespējams – bez maksas un internetā.

1.   Ikviena persona, kas tieši vai netieši ir iesaistīta muitas formalitāšu kārtošanā vai muitas kontroles veikšanā, pēc muitas dienestu lūguma un attiecīgajā termiņā, ja tāds ir noteikts, sniedz šiem dienestiem visus vajadzīgos dokumentus un informāciju piemērotā veidā, kā arī visu vajadzīgo palīdzību, lai minētās formalitātes vai kontroli varētu pabeigt.

2.   Kad persona muitas dienestiem iesniedz muitas deklarāciju, pagaidu uzglabāšanas deklarāciju, ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, izvešanas kopsavilkuma deklarāciju, reeksporta deklarāciju vai reeksporta paziņojumu, vai pieteikumu atļaujas vai jebkura cita lēmuma saņemšanai, attiecīgā persona kļūst atbildīga par visu turpmāk norādīto:

Pirmo daļu piemēro arī attiecībā uz jebkuru informāciju jebkurā citā veidā, ko pieprasa sniegt muitas dienesti vai kas sniegta muitas dienestiem.

Ja deklarāciju vai paziņojumu, vai pieteikumu iesniedz vai informāciju sniedz attiecīgās personas pārstāvis muitā, kā minēts 18. pantā, tad šā punkta pirmajā daļā noteiktie pienākumi uzliek saistības arī minētajam pārstāvim muitā.

1.   Dalībvalstis sadarbojas ar Komisiju, lai izveidotu, uzturētu un izmantotu elektroniskas sistēmas informācijas apmaiņai starp muitas dienestiem un ar Komisiju un šādas informācijas glabāšanai saskaņā ar Kodeksu.

2.   Dalībvalstīm, kam saskaņā ar 6. panta 3. punktu piemēro atkāpi, attiecībā uz šīs atkāpes darbības jomu netiek prasīts izveidot, uzturēt un izmantot šā panta 1. punktā minētās elektroniskās sistēmas.

1.   Ikviena persona var iecelt sev pārstāvi muitā.

Šāda pārstāvība var būt tieša – tad pārstāvis muitā rīkojas citas personas vārdā un tās uzdevumā – vai netieša – tad pārstāvis muitā rīkojas savā vārdā, bet citas personas uzdevumā.

2.   Pārstāvis muitā ir persona, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā.

Izņemot gadījumos, kad ir noteikts citādi, minēto prasību atceļ tad, ja pārstāvis muitā rīkojas to personu vārdā, kurām nav prasīts veikt uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā.

3.   Dalībvalstis saskaņā ar Savienības tiesību aktiem var paredzēt nosacījumus, ar kādiem pārstāvis muitā var sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību. Tomēr, neskarot to, ka attiecīgā dalībvalsts var piemērot mazāk stingrus kritērijus, pārstāvis muitā, kurš atbilst 39. panta a) līdz d) apakšpunktā izklāstītajiem kritērijiem, ir tiesīgs šādus pakalpojumus sniegt dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā tas veic uzņēmējdarbību.

4.   Dalībvalstis pārstāvjiem muitā, kuri neveic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā, var piemērot nosacījumus, kas noteikti saskaņā ar 3. punkta pirmo teikumu.

1.   Darbībās ar muitas dienestiem pārstāvis muitā paziņo, ka viņš rīkojas pārstāvētās personas uzdevumā, un norāda, vai pārstāvība ir tieša vai netieša.

Personas, kas nepaziņo, ka tās rīkojas kā pārstāvis muitā, vai kas paziņo, ka tās rīkojas kā pārstāvis muitā, bet tai nav attiecīga pilnvarojuma, uzskata par personām, kas rīkojas savā vārdā un savā uzdevumā.

2.   Muitas dienesti var pieprasīt, lai personas, kas paziņo, ka rīkojas kā pārstāvis muitā, sniedz pierādījumus par to, ka pārstāvētā persona tās ir pilnvarojusi.

Konkrētos gadījumos muitas dienesti neprasa sniegt šādus pierādījumus.

3.   Personai, kura rīkojas kā pārstāvis muitā un regulāri veic darbības un formalitātes, muitas dienesti neprasa ikreiz sniegt pierādījumus par pilnvarojumu, ar noteikumu, ka šāda persona spēj šādus pierādījumus sniegt pēc muitas dienestu lūguma.

1.   Ja kāda persona iesniedz pieteikumu saņemt lēmumu, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, minētā persona sniedz visu informāciju, ko kompetentie muitas dienesti pieprasa, lai tie varētu pieņemt attiecīgu lēmumu.

Iesniegt pieteikumu saņemt lēmumu var arī vairākas personas, un to var pieņemt attiecībā uz vairākām personām, saskaņā ar nosacījumiem, kas paredzēti tiesību aktos muitas jomā.

Ja nav norādīts citādi, kompetentais muitas dienests ir tās vietas muitas dienests, kurā tiek kārtota pieteikuma iesniedzēja galvenā uzskaite muitas vajadzībām un kur tiks veikta vismaz daļa no darbībām, uz kurām lēmums attieksies.

2.   Muitas dienesti nekavējoties un vēlākais 30 dienu laikā no brīža, kad saņemts pieteikums lēmumam, pārbauda, vai ir izpildīti visi šā pieteikuma pieņemšanas nosacījumi.

Ja muitas dienesti secina, ka pieteikumā ir visa informācija, kas ir vajadzīga, lai tie spētu pieņemt lēmumu, tie pieteikuma iesniedzējam pirmajā daļā minētajā termiņā paziņo, ka pieteikums ir pieņemts.

3.   Kompetentais muitas dienests pieņem lēmumu, kā minēts 1. punktā, pieņem un par to paziņo pieteikuma iesniedzējam nekavējoties un vēlākais 120 dienu laikā no pieteikuma pieņemšanas dienas, ja vien nav paredzēts citādi.

Ja muitas dienesti nespēj ievērot termiņu lēmumu pieņemšanai, tie pirms šā termiņa beigām par to paziņo pieteikuma iesniedzējam, izklāstot iemeslus un norādot papildu termiņu, kuru tie uzskata par vajadzīgu lēmuma pieņemšanai. Ja vien nav paredzēts citādi, šāds papildu termiņš nepārsniedz 30 dienas.

Neskarot otro daļu, muitas dienesti var pagarināt lēmuma pieņemšanas termiņu, kā noteikts tiesību aktos muitas jomā, ja pieteikuma iesniedzējs lūdz pagarinājumu, lai veiktu pielāgojumus, kas nepieciešami nosacījumu un kritēriju izpildes nodrošināšanai. Šos pielāgojumus un papildu termiņu, kas nepieciešams to veikšanai, paziņo muitas dienestiem, kuri lemj par termiņa pagarināšanu.

4.   Ja vien lēmumā vai tiesību aktos muitas jomā nav noteikts citādi, lēmums stājas spēkā dienā, kad pieteikuma iesniedzējs to saņem vai kad uzskata, ka viņš to ir saņēmis. Izņemot 38. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, pieņemto lēmumu izpildi muitas dienesti nodrošina no minētās dienas.

5.   Ja vien tiesību aktos muitas jomā nav paredzēts citādi, lēmums ir spēkā bez termiņa ierobežojumiem.

6.   Pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kas nelabvēlīgi ietekmētu pieteikuma iesniedzēju, muitas dienesti pieteikuma iesniedzējam dara zināmu pamatojumu, kādēļ tie ir paredzējuši pieņemt šo lēmumu, kā arī dod viņam iespēju noteiktā laikposmā no dienas, kurā viņš saņēmis minēto paziņojumu vai kad uzskata, ka viņš to ir saņēmis, izteikt savu viedokli. Pēc šā laikposma beigām pieteikuma iesniedzējam piemērotā veidā paziņo par lēmumu.

Pirmo daļu nepiemēro jebkurā no šādiem gadījumiem:

7.   Lēmumā, kas nelabvēlīgi ietekmē pieteikumu iesniedzēju, sniedz tā pamatojumu un norāda uz pārsūdzības tiesībām, kas paredzētas 37. pantā.

1.   Lēmuma turētājs ievēro no minētā lēmuma izrietošos pienākumus.

2.   Lēmuma turētājs nekavējoties informē muitas dienestus par jebkādiem apstākļiem, kas radušies pēc lēmuma pieņemšanas un kas var ietekmēt tā turpmāko derīgumu vai saturu.

3.   Neskarot citās jomās paredzētus noteikumus, kuros noteikts, kādos gadījumos lēmumi nav spēkā vai zaudē spēku, muitas dienesti, kas ir pieņēmuši lēmumu, jebkurā brīdī var to anulēt, grozīt vai atcelt, ja tas neatbilst tiesību aktiem muitas jomā.

4.   Konkrētos gadījumos muitas dienesti:

5.   Muitas dienesti pārrauga nosacījumus un kritērijus, kas jāizpilda lēmuma turētājam. Tie arī pārrauga, vai tiek ievēroti no attiecīgā lēmuma izrietošie pienākumi. Ja lēmuma turētājs uzņēmējdarbību ir veicis mazāk nekā trīs gadus, muitas dienesti veic tā ciešu pārraudzību pirmajā gadā pēc lēmuma pieņemšanas.

1.   Muitas dienesti anulē lēmuma turētājam adresētu labvēlīgu lēmumu, ja ir izpildīti visi šie nosacījumi:

2.   Lēmuma turētājam paziņo par lēmuma anulēšanu.

3.   Anulētais lēmums nav spēkā no dienas, kad tas sākotnēji bija stājies spēkā, ja vien lēmumā saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā nav norādīts citādi.

1.   Labvēlīgu lēmumu atceļ vai groza, ja gadījumos, kas nav minēti 27. pantā:

2.   Ja nav paredzēts citādi, labvēlīgu lēmumu, kas adresēts vairākām personām, var atcelt vienīgi attiecībā uz personu, kas nepilda kādu no pienākumiem, kuru tai uzliek minētais lēmums.

3.   Lēmuma turētājam paziņo par lēmuma atcelšanu vai grozīšanu.

4.   Attiecībā uz lēmuma atcelšanu vai grozīšanu piemēro 22. panta 4. punktu.

Tomēr izņēmuma gadījumos, ja to prasa lēmuma turētāja likumīgās intereses, muitas dienesti līdz vienam gadam var atlikt termiņu, kad atceļ lēmumu vai stājas spēkā tā grozījumi. Minēto termiņu norāda attiecīgajā atcelšanas vai grozīšanas lēmumā.

1.   Muitas dienesti pēc pieteikuma iesniegšanas pieņem lēmumus, kas attiecas uz saistošu informāciju par tarifu (SIT lēmumi), vai lēmumus, kas attiecas uz saistošu informāciju par izcelsmi (SII lēmumi).

Šādu pieteikumu nepieņem jebkurā no šiem gadījumiem:

2.   SIT vai SII lēmumi ir saistoši vienīgi attiecībā uz tarifa klasifikāciju vai preču izcelsmes noteikšanu:

3.   SIT vai SII lēmums ir spēkā trīs gadus no dienas, kad tas stājas spēkā.

4.   Lai piemērotu SIT vai SII lēmumu saistībā ar konkrētu muitas procedūru, lēmuma turētājs spēj pierādīt:

1.   SIT lēmums zaudē spēku pirms 33. panta 3. punktā minētā laikposma beigām, ja tas vairs nav atbilstīgs tiesību aktiem, jebkura turpmāk norādītā apstākļa rezultātā:

tas zaudē spēku no minētā grozījuma vai pasākumu piemērošanas dienas.

2.   SII lēmums zaudē spēku pirms 33. panta 3. punktā minētā laikposma beigām jebkurā no šādiem gadījumiem:

3.   SIT vai SII lēmumi nezaudē spēku ar atpakaļejošu spēku.

4.   Atkāpjoties no 23. panta 3. punkta un 27. panta, SIT un SII lēmumus anulē, ja to pamatā ir nepatiesa vai nepilnīga informācija, ko snieguši pieteikuma iesniedzēji.

5.   SIT un SII lēmumus atceļ saskaņā ar 23. panta 3. punktu un 28. pantu. Tomēr šādus lēmumus neatceļ pēc lēmuma turētāja iesnieguma.

6.   SIT un SII lēmumus nevar grozīt.

7.   Muitas dienesti atceļ SIT lēmumus:

8.   SII lēmumus atceļ:

9.   Ja piemēro 1. punkta b) apakšpunktu vai 2., 7. vai 8. punktu, SIT vai SII lēmumu arvien var izmantot attiecībā uz saistošiem līgumiem, kuri pamatojas uz šo lēmumu un kuri noslēgti pirms tas zaudēja spēku vai pirms to atcēla. Minēto pagarināto izmantojumu nepiemēro, ja SII lēmums ir pieņemts par precēm, ko paredzēts eksportēt.

Pirmajā daļā minētais pagarinātais izmantojums nepārsniedz sešus mēnešus no dienas, kurā attiecīgais SIT vai SII lēmums zaudēja spēku vai kurā to atcēla. Tomēr ar 57. panta 4. punktā vai 67. pantā minētu pasākumu var izslēgt minēto pagarināto izmantojumu vai paredzēt īsāku laikposmu. Attiecībā uz precēm, par kurām muitas formalitāšu izpildes laikā ir iesniegts importa vai eksporta sertifikāts, sešu mēnešu laikposmu aizstāj ar šā sertifikāta derīguma termiņu.

Lai gūtu labumu no SIT vai SII lēmuma pagarinātā izmantojuma, šā lēmuma turētājs 30 dienās no dienas, kurā tas zaudēja spēku vai kurā to atcēla, iesniedz pieteikumu muitas dienestam, kas pieņēmis attiecīgo lēmumu, norādot daudzumu, attiecībā uz kuru lūdz piemērot pagarinātā izmantojuma laikposmu, un dalībvalsti vai dalībvalstis, kurās preces pagarinātā izmantojuma laikposmā tiks muitotas. Minētais muitas dienests pieņem lēmumu par pagarināto izmantojumu un nekavējoties un vēlākais 30 dienās no dienas, kurā tas ir saņēmis visu informāciju, kas ir vajadzīga, lai tas spētu pieņemt šādu lēmumu, informē lēmuma turētāju.

10.   Komisija paziņo muitas dienestiem, ja:

11.   Komisija var pieņemt lēmumus, ar ko lūdz dalībvalstīm atcelt SIT un SII lēmumus, lai nodrošinātu pareizu un vienotu tarifu klasifikāciju vai preču izcelsmes noteikšanu.

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem procedūras noteikumus:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem lēmumus, ar ko dalībvalstīm lūdz atcelt:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

Ja 285. panta 1. punktā minētās komitejas atzinums jāsaņem, izmantojot rakstisko procedūru, tiek piemērots 285. panta 6. punkts.

1.   Uzņēmējs, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā un atbilst 39. pantā izklāstītajiem kritērijiem, var iesniegt pieteikumu tam piešķirt atzītā uzņēmēja statusu.

Muitas dienesti, vajadzības gadījumā apspriedušies ar citiem kompetentiem dienestiem, piešķir minēto statusu, kuru pārrauga.

2.   Atzītā uzņēmēja statusam ir šāda veida sertifikāti:

3.   Abu veidu sertifikātus, kas minēti 2. punktā, var turēt vienlaikus.

4.   Atzīta uzņēmēja statusu, ņemot vērā 39., 40. un 41. pantu, atzīst muitas dienesti visās dalībvalstīs.

5.   Muitas dienesti, ņemot vērā muitas vienkāršojumiem iegūto atzītā uzņēmēja statusu, un nodrošinot lai prasības, kas noteiktas tiesību aktos muitas jomā saistībā ar kādu īpašu vienkāršojuma veidu, ir izpildītas, ļauj šim atzītajam uzņēmējam izmantot šo vienkāršojumu. Muitas dienesti atkārtoti nepārbauda kritērijus, kas jau ir bijuši pārbaudīti, piešķirot atzīta uzņēmēja statusu.

6.   Panta 2. punktā minētajam atzītajam uzņēmējam atbilstīgi piešķirtā sertifikāta veidam attiecībā uz muitas kontrolēm ir labvēlīgāks režīms nekā citiem uzņēmējiem, tostarp tiek veikts mazāk fizisku pārbaužu un dokumentu pārbaužu.

7.   Muitas dienesti piešķir atzīta uzņēmēja statusa radītās priekšrocības personām, kas veic uzņēmējdarbību valstīs vai teritorijās ārpus Savienības muitas teritorijas un kas atbilst nosacījumiem un pilda pienākumus, kuri noteikti šo valstu vai teritoriju attiecīgajos tiesību aktos, ja šādus nosacījumus un pienākumus Savienība atzīst par tādiem, kas ir līdzvērtīgi tiem, ko piemēro atzītiem uzņēmējiem, kuri veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā. Šādas priekšrocību piešķiršanas pamatā ir savstarpējās atzīšanas princips, ja vien Savienība nav nolēmusi citādi, un to atbalsta starptautiska vienošanās vai Savienības tiesību akti kopējās tirdzniecības politikas jomā.

1.   Katra dalībvalsts nosaka sankcijas par tiesību aktu muitas jomā pārkāpumiem. Šādas sankcijas ir iedarbīgas, samērīgas un atturošas.

2.   Ja piemēro administratīvus sodus, tie var būt, inter alia, vienā vai abos no šādiem veidiem:

3.   Dalībvalstis 180 dienās no šā panta piemērošanas dienas, kā noteikts saskaņā ar 288. panta 2. punktu, Komisijai dara zināmus spēkā esošos valsts noteikumus, kā paredzēts šā panta 1. punktā, un nekavējoties ziņo tai par visiem turpmākajiem grozījumiem minētajos noteikumos.

1.   Ikvienai personai, kuru tieši un individuāli skar muitas dienestu lēmums, kas saistīts ar tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, ir tiesības šo lēmumu pārsūdzēt.

Pārsūdzības tiesības ir arī ikvienai personai, kura ir pieprasījusi muitas dienestu lēmumu un pēc minētā pieteikuma iesniegšanas nav to saņēmusi 22. panta 2. punktā noteiktajā termiņā.

2.   Pārsūdzības tiesības var izmantot vismaz divos posmos:

3.   Pārsūdzību iesniedz tajā dalībvalstī, kurā lēmums tika pieņemts vai pieprasīts.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka pārsūdzības procedūra sekmē muitas iestāžu pieņemtu lēmumu ātru apstiprināšanu vai labošanu.

1.   Pārsūdzības iesniegšana neaptur apstrīdamā lēmuma izpildi.

2.   Muitas dienesti tomēr pilnībā vai daļēji atliek šāda lēmuma izpildi, ja tiem ir pietiekams pamats uzskatīt, ka apstrīdamais lēmums neatbilst tiesību aktiem muitas jomā vai ka attiecīgajai personai var tikt nodarīts nelabojams kaitējums.

3.   Panta 2. punktā minētajos gadījumos, ja apstrīdamā lēmuma darbības rezultātā ir maksājams ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis, minētā lēmuma izpildi atliek tikai tad, ja ir iesniegts galvojums, ja vien, pamatojoties uz dokumentētu novērtējumu, nav konstatēts, ka šāds galvojums iespējami izraisītu parādniekam nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

1.   Muitas dienesti var veikt jebkuras muitas kontroles, ko tie uzskata par vajadzīgām.

Muitas kontroles, konkrēti, var būt preču pārbaude, paraugu ņemšana, deklarācijā vai paziņojumā ietvertās informācijas pareizības un pilnības pārbaude un dokumentu esības, īstuma, pareizības un derīguma pārbaude, uzņēmēju grāmatvedības un citu uzskaites datu pārbaude, transportlīdzekļu apskate, personu nestās vai vestās bagāžas un citu mantu pārbaude, kā arī oficiālas izziņas veikšana un citas līdzīgas darbības.

2.   Tādas muitas kontroles, kas nav izlases veida pārbaudes, galvenokārt ir balstītas uz riska analīzi, izmantojot elektroniskus datu apstrādes līdzekļus, lai, pamatojoties uz kritērijiem, kas noteikti valsts, Savienības un, ja pieejams, starptautiskā līmenī, identificētu un novērtētu riskus un izstrādātu vajadzīgos pretpasākumus.

3.   Muitas kontroles veic saistībā ar kopēju riska pārvaldības sistēmu, pamatojoties uz informācijas apmaiņu starp muitas administrācijām attiecībā uz risku un tā analīzes rezultātiem un nosakot kopējus riska kritērijus un standartus, kontroles pasākumus un prioritārās kontroles jomas.

Kontroles, kas pamatojas uz šādu informāciju un kritērijiem, veic, neskarot citas kontroles, kuras veic saskaņā ar 1. punktu vai saskaņā ar citiem spēkā esošiem noteikumiem.

4.   Muitas dienesti veic riska pārvaldību, lai diferencētu riska līmeņus, kas saistīti ar precēm, kurām veic muitas kontroli vai pārraudzību, lai noteiktu, vai precēm jāveic īpašas muitas kontroles, un, ja jāveic, tad kādos gadījumos.

Riska pārvaldībā ietilpst, piemēram, datu un informācijas vākšana, riska analīze un izvērtēšana, rīcības izvēle un īstenošana, kā arī šā procesa un tā rezultātu regulāra pārraudzība un pārskatīšana, balstoties uz starptautiskiem, Savienības un valsts avotiem un stratēģijām.

5.   Muitas dienesti apmainās ar riska informāciju un riska analīzes rezultātiem, ja:

6.   Lai izveidotu vienotus riska kritērijus un standartus, kontroles pasākumus un prioritārās kontroles jomas, kā minēts 3. punktā, ņem vērā visu turpmāk norādīto:

7.   Vienotie riska kritēriji un standarti, kas minēti 3. punktā, ietver visu turpmāk norādīto:

8.   Prioritārās kontroles jomas aptver īpašas muitas procedūras, preču veidus, pārvadājumu maršrutus, transporta veidus vai uzņēmējus, kuri ir pakļauti paaugstināta līmeņa riska analīzei un muitas kontrolei konkrētā laikposmā, neskarot citas kontroles, ko parasti veic muitas dienesti.

1.   Ja attiecībā uz vienām un tām pašām precēm kompetentajām iestādēm, kas nav muitas dienesti, jāveic kontroles, kas nav muitas kontroles, tad muitas dienesti ciešā sadarbībā ar šīm citām iestādēm cenšas nodrošināt, lai minētās kontroles pēc iespējas veiktu vienlaikus ar muitas kontrolēm un tajā pašā vietā (vienas pieturvietas princips), muitas dienestiem darbojoties kā koordinatoriem, lai to panāktu.

2.   Šajā iedaļā minētajā kontroļu sistēmā muitas dienesti un citas kompetentās iestādes vajadzības gadījumā riska mazināšanas un krāpšanas apkarošanas nolūkā var savstarpēji un ar Komisiju apmainīties ar saņemtajiem datiem un kontroļu rezultātiem saistībā ar tādu preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu, uzglabāšanu un galapatēriņu, tostarp pasta pārvadājumiem, ko pārvieto starp Savienības muitas teritoriju un valstīm vai teritorijām ārpus Savienības muitas teritorijas, kā arī saistībā ar ārpussavienības preču un galapatēriņa procedūrai pakļauto preču atrašanos un pārvietošanu Savienības muitas teritorijā. Muitas dienesti un Komisija savstarpēji var apmainīties ar šādiem datiem arī tādēļ, lai nodrošinātu, ka tiesību akti muitas jomā tiek piemēroti vienādi.

1.   Muitas kontroles un formalitātes personu rokas bagāžai un reģistrētajai bagāžai iekšējos lidojumos Savienībā un iekšējos jūras braucienos Savienībā veic tikai tad, ja šādas kontroles un formalitātes ir paredzētas tiesību aktos muitas jomā.

2.   Panta 1. punktu piemēro, neskarot:

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem pasākumus, lai nodrošinātu muitas kontroles vienādu piemērošanu, ietverot riska informācijas apmaiņu un riska analīzes rezultātus, kopējus riska kritērijus un standartus, kontroles pasākumus un prioritārās kontroles jomas, kas minētas 46. panta 3. punktā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar šādiem pasākumiem un kas atbilstīgi pamatoti ar nepieciešamību ātri atjaunināt kopējo riska pārvaldības sistēmu un pielāgot riska informācijas apmaiņu un analīzi, kopējos riska kritērijus un standartus, kontroles pasākumus un risku veidošanās prioritārās kontroles jomas, Komisija saskaņā ar 285. panta 5. punktā minēto procedūru pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

Ja 285. panta 1. punktā minētās komitejas atzinums jāsaņem, izmantojot rakstisko procedūru, tiek piemērots 285. panta 6. punkts.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka ostas vai lidostas, kurās muitas kontroli un formalitātes saskaņā ar 49. pantu piemēro šādiem priekšmetiem:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

1.   Attiecīgā persona muitas kontroļu vajadzībām ar jebkuriem muitas dienestiem pieejamiem un pieņemamiem līdzekļiem glabā 15. panta 1. punktā minētos dokumentus un informāciju vismaz trīs gadus.

Ja preces ir laistas brīvā apgrozībā apstākļos, kas nav minēti trešajā daļā, vai ja preces deklarētas eksportam, minēto termiņu skaita no tā gada beigām, kurā pieņemta muitas deklarācija par preču laišanu brīvā apgrozībā vai eksportu.

Ja preces ir laistas brīvā apgrozībā ar atbrīvojumu no muitas nodokļa vai ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi sakarā ar to galapatēriņu, minēto termiņu skaita no tā gada beigām, kurā preces pārstāj būt muitas uzraudzībā.

Ja precēm piemēro citu muitas procedūru vai tās atrodas pagaidu uzglabāšanā, minēto termiņu skaita no tā gada beigām, kurā ir pabeigta attiecīgā muitas procedūra vai ir beigusies pagaidu uzglabāšana.

2.   Neskarot 103. panta 4. punktu, ja muitas kontrolē attiecībā uz muitas parādu tiek konstatēts, ka attiecīgais iegrāmatojums ir jālabo, un ja attiecīgajai personai par to ir paziņots, tad dokumentus un informāciju glabā trīs gadus pēc šā panta 1. punktā noteiktā termiņa.

Ja ir iesniegts pārsūdzības pieteikums vai sākusies tiesvedība, dokumentus un informāciju glabā tik ilgi, cik noteikts 1. punktā, vai līdz pārsūdzības procesa vai tiesvedības beigām atkarībā no tā, kurš termiņš ir vēlāk.

1.   Muitas dienesti neuzliek maksājumus par muitas kontroļu veikšanu vai jebkādu citu tiesību aktu muitas jomā piemērošanu savu kompetento muitas iestāžu oficiālajā darba laikā.

2.   Muitas iestādes var uzlikt maksājumus vai atgūt izmaksas, ja tiek sniegti īpaši pakalpojumi, jo īpaši šādi:

1.   Kompetentās iestādes publicē un/vai dara pieejamu internetā piemērojamo valūtas maiņas kursu, ja ir jāveic valūtas konvertācija sakarā ar kādu no šādiem iemesliem:

2.   Ja valūtas konvertācija ir jāveic tādu iemeslu dēļ, kuri nav minēti 1. punktā, euro vērtību valstu valūtās, kas jāpiemēro saistībā ar tiesību aktiem muitas jomā, nosaka vismaz reizi gadā.

1.   Ja tiesību aktos muitas jomā ir paredzēts laikposms, datums vai termiņš, šādu laikposmu nepagarina vai nesaīsina, un šādu datumu vai termiņu neatliek vai nepārceļ, ja vien nav paredzēts citādi.

2.   Piemēro noteikumus, kas attiecībā uz laikposmiem, datumiem un termiņiem paredzēti Padomes Regulā (EEK, Euratom) Nr. 1182/71 (1971. gada 3. jūnijs), ar ko nosaka laikposmiem, datumiem un termiņiem piemērojamus noteikumus (14), ja vien tiesību aktos muitas jomā nav paredzēti citi noteikumi.

1.   Ievedmuitas un izvedmuitas nodokļa pamatā ir kopējais muitas tarifs.

Citus pasākumus, kas paredzēti Savienības noteikumos, kuri reglamentē ar preču tirdzniecību saistītas īpašas jomas, attiecīgos gadījumos piemēro saskaņā ar šo preču tarifa klasifikāciju.

2.   Kopējā muitas tarifā ietilpst viss turpmāk norādītais:

3.   Ja attiecīgās preces atbilst nosacījumiem, kas iekļauti pasākumos, kuri minēti 2. punkta d) līdz g) apakšpunktā, šajos apakšpunktos minētos pasākumus pēc deklarētāja pieteikuma iesniegšanas piemēro tā paša punkta c) apakšpunktā minēto pasākumu vietā. Šādu pieteikumu var iesniegt retrospektīvi, ar noteikumu, ka ir ievēroti termiņi un izpildīti nosacījumi, kas paredzēti attiecīgajā pasākumā vai Kodeksā.

4.   Ja 2. punkta d) līdz g) apakšpunktā minēto pasākumu piemērošana vai h) apakšpunktā minētais atbrīvojums no pasākumiem attiecas tikai uz konkrētu importa vai eksporta apjomu, šādu piemērošanu vai atbrīvojumu – tarifu kvotu gadījumā – pārtrauc, tiklīdz sasniegts noteiktais importa vai eksporta apjoms.

Tarifa maksimālo likmju gadījumā šādu piemērošanu pārtrauc, pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem.

5.   Preču laišana brīvā apgrozībā vai eksports, uz ko attiecas pasākumi, kuri minēti 1. un 2. punktā, var būt pakļauts uzraudzībai.

1.   Lai piemērotu kopējo muitas tarifu, preču tarifa klasifikācija nozīmē, ka tiek noteikta viena no Kombinētās nomenklatūras apakšpozīcijām vai sīkākiem apakšiedalījumiem, kurā minētās preces klasificējamas.

2.   Lai piemērotu netarifa pasākumus, preču tarifa klasifikācija nozīmē, ka tiek noteikta viena no Kombinētās nomenklatūras vai jebkuras citas ar Savienības noteikumiem izveidotas un pilnībā vai daļēji uz Kombinēto nomenklatūru balstītas vai to ar sīkākiem apakšiedalījumiem papildinošas nomenklatūras apakšpozīcijām vai sīkākiem apakšiedalījumiem, kurā minētās preces klasificējamas.

3.   Saskaņā ar 1. vai 2. punktu noteikto apakšpozīciju vai sīkāku apakšiedalījumu izmanto, lai piemērotu pasākumus, kas ir saistīti ar minēto apakšpozīciju.

4.   Komisija var pieņemt pasākumus, lai noteiktu preču tarifa klasifikāciju saskaņā ar 1. un 2. punktu.

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem pasākumus attiecībā uz 56. panta 4. punktā minēto tarifu kvotu un tarifu maksimālo apjomu vienotu pārvaldību un 56. panta 5. punktā minēto preču laišanas brīvā apgrozībā vai eksporta uzraudzības pārvaldību.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem pasākumus, kas minēti 57. panta 4. punktā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar šādiem pasākumiem un kas pienācīgi pamatoti ar nepieciešamību ātri nodrošināt Kombinētās nomenklatūras pareizu un vienādu piemērošanu, Komisija saskaņā ar procedūru, kas minēta 285. panta 5. punktā, pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

Ja 285. panta 1. punktā minētās komitejas atzinums jāsaņem, izmantojot rakstisko procedūru, tiek piemērots 285. panta 6. punkts.

1.   Preces, kas pilnībā iegūtas kādā valstī vai teritorijā, uzskata par precēm ar šīs valsts vai teritorijas izcelsmi.

2.   Precēm, kuru ražošanā iesaistīta vairāk nekā viena valsts vai teritorija, par izcelsmes valsti uzskata valsti vai teritoriju, kurā ir notikusi to pēdējā nozīmīgā, ekonomiski pamatotā pārstrāde vai apstrāde šim nolūkam aprīkotā uzņēmumā, kura beidzas ar jauna produkta saražošanu vai ir svarīga tā ražošanas stadija.

1.   Ja saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā muitas deklarācijā ir norādīta preču izcelsme, muitas dienesti var pieprasīt deklarētājam pierādīt preču izcelsmi.

2.   Ja preču izcelsmes apliecinājums ir iesniegts saskaņā ar tiesību aktiem muitas jomā vai citiem Savienības tiesību aktiem, kuri reglamentē īpašas jomas, muitas dienesti pamatotu šaubu gadījumā var pieprasīt jebkādus papildu pierādījumus, kas vajadzīgi, lai pārliecinātos par norādītās izcelsmes atbilstību attiecīgos Savienības tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem.

3.   Ja to prasa īpaši tirdzniecības apstākļi, izcelsmi apliecinošu dokumentu var izsniegt Savienībā saskaņā ar galamērķa valstī vai teritorijā spēkā esošajiem izcelsmes noteikumiem vai jebkuru citu metodi, ar ko nosaka valsti, kurā preces tika pilnībā iegūtas vai kurā ir notikusi to pēdējā būtiskā pārveide.

1.   Lai gūtu priekšrocības no pasākumiem, kas minēti 56. panta 2. punkta d) vai e) apakšpunktā, vai no netarifa preferenciāliem pasākumiem, preces atbilst preferenciālas izcelsmes noteikumiem, kas ir minēti šā panta 2. līdz 5. punktā.

2.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kuri iekļauti nolīgumos, ko Savienība ir noslēgusi ar dažām valstīm un teritorijām, kuras atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas, vai ar šādu valstu vai teritoriju grupām, preferenciālas izcelsmes noteikumus paredz minētajos nolīgumos.

3.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kurus Savienība ir pieņēmusi vienpusēji attiecībā uz dažām valstīm vai teritorijām, kas atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas, vai šādu valstu grupām vai teritorijām, kuras nav minētas 5. punktā, Komisija pieņem pasākumus, ar ko nosaka preferenciālas izcelsmes noteikumus.

Minētie noteikumi balstās vai nu uz kritēriju, ka preces ir pilnībā iegūtas, vai uz kritēriju, ka preces ir iegūtas pietiekamas pārstrādes vai apstrādes rezultātā.

4.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kurus piemēro tirdzniecībā starp Savienības muitas teritoriju un Seūtu un Melilju, kā iekļauts 1985. gada Pievienošanās akta 2. protokolā, preferenciālas izcelsmes noteikumus pieņem saskaņā ar šā protokola 9. pantu.

5.   Attiecībā uz precēm, kas gūst priekšrocības no preferenciāliem pasākumiem, kuri iekļauti preferenciālos nolīgumos par labu Savienības asociētajām aizjūras valstīm un teritorijām, preferenciālas izcelsmes noteikumus pieņem saskaņā ar LESD 203. pantu.

6.   Komisija pēc savas ierosmes vai pēc saņēmējas valsts vai teritorijas lūguma var minētajai valstij vai teritorijai attiecībā uz dažām precēm noteikt pagaidu atkāpi no 3. punktā minētajiem preferenciālas izcelsmes noteikumiem.

Pagaidu atkāpe ir pamatota ar vienu no šādiem iemesliem:

Lūgumu piešķirt atkāpi attiecīgā saņēmēja valsts vai teritorija iesniedz Komisijai rakstiski. Lūgumā norāda pamatojumu, kā izklāstīts otrajā daļā, kāpēc atkāpe ir vajadzīga, un tajā iekļauj atbilstīgus pavaddokumentus.

Pagaidu atkāpi piemēro ne ilgāk par laiku, kad vērojama to iekšējo un ārējo faktoru ietekme, kuru dēļ tā noteikta, vai tik ilgu laiku, kas saņēmējai valstij vai teritorijai vajadzīgs, lai sasniegtu atbilstību noteikumiem.

Ja atkāpe piešķirta, attiecīgā saņēmēja valsts vai teritorija pilda visas prasības, kas noteiktas attiecībā uz informācijas sniegšanu Komisijai par atkāpes izmantošanu, un to daudzumu pārvaldību, par kuriem atkāpe piešķirta.

1.   Preču muitas vērtības pamatbāze ir darījuma vērtība, ir faktiski samaksātā vai maksājamā cena par precēm, kad tās pārdod izvešanai uz Savienības muitas teritoriju; šī cena vajadzības gadījumā tiek pielāgota.

2.   Faktiski samaksātā vai maksājamā cena ir kopējā summa, ko pircējs par ievestajām precēm ir samaksājis vai kas viņam jāmaksā pārdevējam vai trešai personai pārdevēja labā, un tā ietver visus maksājumus, kuri ir samaksāti vai jāmaksā saskaņā ar ievesto preču pārdošanas nosacījumiem.

3.   Darījuma vērtību piemēro, ja ir izpildīti visi turpmāk norādītie nosacījumi:

1.   Nosakot muitas vērtību saskaņā ar 70. pantu, cenai, kura ir faktiski samaksāta vai maksājama par ievestajām precēm, tiek pievienoti:

2.   Pieskaitījumus pie cenas, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama saskaņā ar 1. punktu, nosaka, pamatojoties vienīgi uz objektīviem un skaitļos izsakāmiem datiem.

3.   Nosakot muitas vērtību, pie cenas, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama, neko nepieskaita, izņemot šajā pantā paredzētos pieskaitījumus.

1.   Ja preču muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 70. pantu, to nosaka, secīgi piemērojot 2. punkta a) līdz d) apakšpunktu, līdz sasniedz pirmo apakšpunktu, saskaņā ar kuru preču muitas vērtību var noteikt.

Ja deklarētājs to lūdz, 2. punkta c) un d) apakšpunktu piemēro apgrieztā secībā.

2.   Ievērojot 1. punktu, muitas vērtība ir:

3.   Ja muitas vērtību nevar noteikt saskaņā ar 1. punktu, to nosaka, pamatojoties uz Savienības muitas teritorijā pieejamiem datiem, izmantojot pieņemamus līdzekļus, kas atbilst principiem un vispārīgiem noteikumiem, kuri ietverti visā turpmāk norādītajā:

1.   Ievedmuitas parāds rodas, ja ārpussavienības precēm, kam uzliekams ievedmuitas nodoklis, piemēro vienu no šādām muitas procedūrām:

2.   Muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī.

3.   Deklarētājs ir parādnieks. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija.

Ja muitas deklarācija attiecībā uz vienu no 1. punktā minētajām procedūrām ir noformēta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ pilnība vai daļēji netiek iekasēts ievedmuitas nodoklis, persona, kas sniegusi deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, arī ir parādnieks.

1.   Ja attiecībā uz bezizcelsmes precēm, ko izmanto tādu produktu ražošanā, par kuriem izsniedz vai sagatavo izcelsmes apliecinājumu saskaņā ar preferenciālu režīmu starp Savienību un dažām valstīm vai teritorijām, kas atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas, vai šādu valstu vai teritoriju grupām, ir spēkā aizliegums atmaksāt ievedmuitas nodokli vai atbrīvot no tā, ievedmuitas parāds par šīm bezizcelsmes precēm rodas, pieņemot reeksporta deklarāciju par attiecīgajiem produktiem.

2.   Ja muitas parāds rodas, ievērojot 1. punktu, šim parādam atbilstīgo ievedmuitas nodokļa summu nosaka saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā attiecībā uz muitas parādu, kas rastos, ja tajā pašā dienā pieņemtu muitas deklarāciju par attiecīgo produktu ražošanā izmantoto bezizcelsmes preču laišanu brīvā apgrozībā, lai pabeigtu ievešanas pārstrādei procedūru.

3.   Piemēro regulas 77. panta 2. un 3. punktu. Tomēr 270. pantā minēto ārpussavienības preču gadījumā parādnieks ir persona, kas iesniedz reeksporta deklarāciju. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā deklarācija ir iesniegta.

1.   Attiecībā uz precēm, kam uzliekams ievedmuitas nodoklis, ievedmuitas parāds rodas jebkurā no šādiem gadījumiem:

2.   Muitas parāda rašanās brīdis ir viens no šiem:

3.   Panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir:

4.   Panta 1. punkta c) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir persona, kurai ir jāievēro nosacījumi, kas reglamentē muitas procedūras piemērošanu precēm vai muitas deklarāciju precēm, kurām piemēro minēto muitas procedūru, vai nodokļa atbrīvojuma piešķiršanu, vai samazinātas ievedmuitas nodokļa likmes piemērošanu sakarā ar preču galapatēriņu.

Ja ir noformēta muitas deklarācija attiecībā uz vienu no 1. punkta c) apakšpunktā minētajām muitas procedūrām un ja muitas dienestiem ir sniegta jebkāda tiesību aktos muitas jomā paredzētā informācija attiecībā uz nosacījumiem, kas reglamentē minētās muitas procedūras piemērošanu precēm, tā, ka tādēļ pilnībā vai daļēji netiek iekasēts ievedmuitas nodoklis, persona, kas sniegusi muitas deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, arī ir parādnieks.

1.   Ja muitas parāds ir radies atbilstīgi 79. panta 1. punktam attiecībā uz precēm, kas laistas brīvā apgrozībā ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi to galapatēriņa dēļ, ievedmuitas nodokļa summu, kura samaksāta, preces laižot brīvā apgrozībā, atskaita no muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas nodokļa summas.

Pirmo daļu piemēro, ja muitas parāds ir radies attiecībā uz pārpalikumiem vai atkritumiem, kas radušies pēc šādu preču iznīcināšanas.

2.   Ja muitas parāds ir radies atbilstīgi 79. panta 1. punktam attiecībā uz precēm, kurām piemērota pagaidu ievešanas procedūra ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, ievedmuitas nodokļa summu, kas samaksāta saskaņā ar daļēju atbrīvojumu no nodokļiem, atskaita no muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas nodokļa summas.

1.   Izvedmuitas parāds rodas, piemērojot precēm, kam uzliekams izvedmuitas nodoklis, eksporta procedūru vai izvešanas pārstrādei procedūru.

2.   Muitas parāds rodas muitas deklarācijas pieņemšanas brīdī.

3.   Deklarētājs ir parādnieks. Netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija.

Ja muitas deklarācija ir noformēta, pamatojoties uz informāciju, kuras dēļ pilnībā vai daļēji netiek iekasēts izvedmuitas nodoklis, persona, kas ir sniegusi deklarācijas noformēšanai vajadzīgo informāciju un kas zināja vai kam būtu bijis jāzina, ka šāda informācija ir nepatiesa, arī ir parādnieks.

1.   Attiecībā uz precēm, kam uzliekams izvedmuitas nodoklis, izvedmuitas parāds rodas jebkurā no šādiem gadījumiem:

2.   Muitas parāda rašanās brīdis ir viens no šādiem:

3.   Panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir jebkurš no šādiem:

4.   Panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajos gadījumos parādnieks ir ikviena persona, kurai jāievēro nosacījumi, saskaņā ar kuriem preces drīkstēja izvest no Savienības muitas teritorijas, tās pilnībā vai daļēji atbrīvojot no izvedmuitas nodokļa.

1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas parāds rodas arī attiecībā uz precēm, kam piemēro jebkādus importa vai eksporta aizliegumus vai ierobežojumus.

2.   Tomēr muitas parāds nerodas šādos gadījumos:

3.   Muitas noteikumu pārkāpumu gadījumos piemērojot sankcijas, muitas parādu tomēr uzskata par radušos, ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis vai muitas parāda esamība ir pamats sankciju noteikšanai.

1.   Ievedmuitas un izvedmuitas nodokļa summu nosaka, pamatojoties uz tiem noteikumiem par nodokļa aprēķināšanu, kas attiecīgajām precēm bija piemērojami brīdī, kad attiecībā uz šīm precēm radās muitas parāds.

2.   Ja nav iespējams precīzi noteikt muitas parāda rašanās brīdi, par to uzskata brīdi, kad muitas dienesti secina, ka preces atrodas situācijā, kurā ir radies muitas parāds.

Tomēr gadījumos, kad muitas dienestiem pieejamā informācija ļauj tiem konstatēt, ka muitas parāds bija radies pirms šāda secinājuma izdarīšanas, muitas parādu uzskata par radušos visagrākajā brīdī, kad minēto situāciju var konstatēt.

1.   Ja attiecībā uz precēm, kam piemērota muitas procedūra vai kas ir pagaidu uzglabāšanā, Savienības muitas teritorijā rodas izmaksas saistībā ar uzglabāšanu vai parastiem apstrādes veidiem, šādas izmaksas vai vērtības palielināšanos neņem vērā, aprēķinot ievedmuitas nodokļa summu, ja deklarētājs sniedz pietiekamus pierādījumus par šādām izmaksām.

Tomēr, aprēķinot ievedmuitas nodokļa summu, ņem vērā darbībās izmantoto ārpussavienības preču muitas vērtību, daudzumu, veidu un izcelsmi.

2.   Ja precēm, kam piemērota muitas procedūra, parasto apstrādes veidu rezultātā Savienības muitas teritorijā mainās preču tarifa klasifikācija, pēc deklarētāja lūguma precēm, kurām piemērota muitas procedūra, piemēro sākotnējo preču tarifa klasifikāciju.

3.   Ja muitas parāds ir radies par pārstrādes produktiem ievešanas pārstrādei procedūrā, šādam parādam atbilstīgo ievedmuitas nodokļa summu pēc deklarētāja lūguma nosaka, pamatojoties uz to tarifa klasifikāciju, muitas vērtību, daudzumu, veidu un izcelsmi, kas precēm, kurām piemērota ievešanas pārstrādei procedūra, bija brīdī, kad tika pieņemta muitas deklarācija attiecībā uz minētajām precēm.

4.   Konkrētos gadījumos ievedmuitas nodokļa summu nosaka saskaņā ar šā panta 2. un3. punktu bez deklarētāja pieprasījuma, lai izvairītos no 56. panta 2. punkta h) apakšpunktā minēto tarifu pasākumu apiešanas.

5.   Ja muitas parāds ir radies par pārstrādātiem produktiem, ko rada izvešanas pārstrādei procedūra, vai aizstājējproduktiem, kā minēts 261. panta 1. punktā, ievedmuitas nodokļa summu aprēķina, pamatojoties uz ārpus Savienības muitas teritorijas veiktās apstrādes izmaksām.

6.   Ja tiesību aktos muitas jomā ir paredzēts labvēlīgs tarifa režīms precēm, pilnīgs vai daļējs atbrīvojums no ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa vai šāda nodokļa nepiemērošana saskaņā ar šīs regulas 56. panta 2. punkta d) līdz g) apakšpunktu, 203., 204., 205. un 208. pantu vai 259. līdz 262. pantu vai saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1186/2009 (2009. gada 16. novembris), ar kuru izveido Kopienas sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļiem (15), šādu labvēlīgu tarifa režīmu, atbrīvojumu no nodokļa vai nodokļa nepiemērošanu piemēro arī gadījumos, kad muitas parāds ir radies atbilstīgi šīs regulas 79. vai 82. pantam, ar nosacījumu, ka pienākumu neizpilde, kuras dēļ radies muitas parāds, nav bijusi mēģinājums krāpt.

1.   Muitas parāds rodas vietā, kur ir iesniegta 77., 78. un 81. pantā minētā muitas deklarācija vai reeksporta deklarācija.

Visos pārējos gadījumos muitas parāda rašanās vieta ir tur, kur norisinās notikumi, kuru dēļ parāds rodas.

Ja nav iespējams noteikt minēto vietu, uzskata, ka muitas parāds ir radies vietā, kur muitas dienesti secina, ka preces atrodas situācijā, kādā rodas muitas parāds.

2.   Ja precēm ir bijusi piemērota muitas procedūra, kas nav pabeigta, vai ja to pagaidu uzglabāšana nav pareizi pabeigta un muitas parāda rašanās vietu konkrētā termiņā nevar noteikt saskaņā ar 1. punkta otro vai trešo daļu, uzskata, ka muitas parāds ir radies vai nu vietā, kur precēm tika piemērota attiecīgā muitas procedūra, vai vietā, kur tās saskaņā ar šo procedūru tika ievestas Savienības muitas teritorijā vai atradās pagaidu uzglabāšanā.

3.   Ja muitas dienestiem pieejamā informācija ļauj tiem konstatēt, ka muitas parāds varētu būt radies vairākās vietās, uzskata, ka muitas parāds ir radies vietā, kur tas ir radies vispirms.

4.   Ja muitas dienests konstatē, ka saskaņā ar 79. vai 82. pantu ir radies muitas parāds citā dalībvalstī un šim parādam atbilstīgā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir mazāka par EUR 10 000, tad uzskata, ka muitas parāds ir radies dalībvalstī, kurā ir veikts attiecīgais konstatējums.

1.   Šo nodaļu piemēro galvojumiem gan par muitas parādiem, kas ir radušies, gan par muitas parādiem, kas var rasties, ja vien nav norādīts citādi.

2.   Ja muitas dienesti pieprasa sniegt galvojumu iespējamam vai esošam muitas parādam, tajā ietver ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un pārējos maksājumus, kas aprēķināti saistībā ar preču importu vai eksportu, ja:

Galvojums, kuru nedrīkst izmantot ārpus dalībvalsts, kurā tas ir prasīts, ir derīgs vienīgi attiecīgajā dalībvalstī, un galvojumā ietver vismaz ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu.

3.   Ja muitas dienesti pieprasa sniegt galvojumu, šādu galvojumu pieprasa parādniekam vai personai, kas var kļūt par parādnieku. Tie var arī atļaut, ka galvojumu sniedz persona, kas nav persona, kurai galvojums tiek pieprasīts.

4.   Neskarot 97. pantu, attiecībā uz konkrētām precēm vai konkrētu deklarāciju muitas dienesti pieprasa sniegt tikai vienu galvojumu.

Galvojums, kas sniegts saistībā ar konkrētu deklarāciju, attiecas uz muitas parādam atbilstīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un citiem maksājumiem attiecībā uz visām precēm, kuras ir iekļautas šajā deklarācijā vai izlaistas, pamatojoties uz to, neatkarīgi no tā, vai šī deklarācija ir pareiza vai nav.

Ja galvojums nav atbrīvots, tad nodrošinātās summas robežās to var izmantot arī, lai atgūtu ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un citus maksājumus, kas jāmaksā pēc preču izlaišanas veiktas kontroles rezultātā.

5.   Pēc šā panta 3. punktā minētās personas pieteikuma iesniegšanas muitas dienesti saskaņā ar 95. panta 1., 2. un 3. punktu var atļaut iesniegt vispārēju galvojumu, lai segtu muitas parādam atbilstīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu attiecībā uz divām vai vairākām darbībām, deklarācijām vai muitas procedūrām.

6.   Muitas dienesti uzrauga galvojumus.

7.   Galvojumu neprasa no valstīm, reģionālām un vietējām pašvaldības iestādēm vai citām struktūrām, kuras reglamentē publiskās tiesības, attiecībā uz darbībām, kurās tās iesaistās kā valsts iestādes, vai citos konkrētos gadījumos.

8.   Galvojumu neprasa nevienā no šādām situācijām:

9.   Muitas dienesti var piešķirt atbrīvojumu no prasības sniegt galvojumu, ja nodrošināmā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa nepārsniedz statistiskās vērtības slieksni, kas ir noteikts deklarācijām 3. panta 4. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 471/2009 (2009. gada 6. maijs) par Kopienas statistiku attiecībā uz ārējo tirdzniecību ar ārpuskopienas valstīm (16).

1.   Ja galvojums ir jāsniedz obligāti, muitas dienesti nosaka šāda galvojuma summu tā, lai tā būtu vienāda ar precīzu muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas un citu maksājumu summu, ja šādu summu iespējams droši noteikt galvojuma pieprasīšanas brīdī.

Ja nav iespējams noteikt precīzu summu, galvojuma summu nosaka kā maksimālo muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas un citu maksājumu summu, kas pēc muitas dienestu aprēķiniem ir radusies vai var rasties.

2.   Neskarot 95. pantu, ja tiek sniegts vispārējs galvojums tādas muitas parādiem atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas un tādu citu maksājumu segšanai, kuru summa laika gaitā mainās, šāda galvojuma summu nosaka apmērā, kāds ir pietiekams muitas parādiem atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas un citu maksājumu segšanai jebkurā laikā.

1.   Galvojumu var sniegt vienā no šādiem veidiem:

2.   Galvojumu skaidras naudas iemaksas veidā vai jebkura cita līdzvērtīga maksājuma veidā, ko uzskata par līdzvērtīgu skaidras naudas iemaksai, sniedz saskaņā ar noteikumiem, kas ir spēkā dalībvalstī, kurā galvojumu pieprasa.

Ja galvojums ir skaidras naudas iemaksa vai jebkurš cits līdzvērtīgs maksājuma veids, tad muitas dienestiem procenti par to nav jāmaksā.

1.   Regulas 92. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais galvinieks ir trešā persona, kas veic uzņēmējdarbību Savienības muitas teritorijā. Galvinieks ir to muitas dienestu apstiprināts, kas pieprasa galvojumu, ja vien galvinieks nav kredītiestāde, finanšu iestāde vai apdrošināšanas sabiedrība, kas akreditēta Savienībā saskaņā ar spēkā esošiem Savienības noteikumiem.

2.   Galvinieks rakstveidā uzņemas saistības samaksāt nodrošināto muitas parādam atbilstīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un citu maksājumu summu.

3.   Muitas dienesti var atteikties apstiprināt galvinieku vai ierosināto galvojuma veidu, ja tiem nav pārliecības, ka minētais galvinieks vai galvojums nodrošinās muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas un citu maksājumu samaksu noteiktajā termiņā.

1.   Regulas 89. panta 5. punktā minēto atļauju piešķir tikai tām personām, kas atbilst visiem turpmāk norādītajiem nosacījumiem:

2.   Ja ir jāsniedz vispārējs galvojums par muitas parādiem un citiem maksājumiem, kas var rasties, uzņēmējam var atļaut izmantot vispārēju galvojumu ar samazinātu summu vai piešķirt atbrīvojumu no galvojuma ar noteikumu, ka viņš atbilst 39. panta b) un c) punktā noteiktajiem kritērijiem.

3.   Ja ir jāsniedz vispārējs galvojums par muitas parādiem un citiem maksājumiem, kas ir radušies, uzņēmējam, kuram ir atzītā uzņēmēja statuss muitas vienkāršojumiem, var, pamatojoties uz pieteikumu, atļaut izmantot vispārēju galvojumu ar samazinātu summu.

4.   Vispārējs galvojums ar samazinātu summu, kas minēts 3. punktā, ir līdzvērtīgs galvojuma sniegšanai.

1.   Īpašu procedūru vai pagaidu uzglabāšanas kontekstā Komisija var nolemt uz laiku aizliegt izmantot jebko no turpmāk norādītā:

2.   Ja piemēro šā panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu, var atļaut izmantot vispārēju galvojumu par samazinātu summu vai atbrīvojumu no galvojuma vai izmantot 95. pantā minēto vispārējo galvojumu, ja attiecīgā persona atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:

Lai saņemtu atļauju izmantot vispārēju galvojumu, kam ir noteikts pagaidu aizliegums, attiecīgajai personai ir arī jāizpilda 39. panta b) un c) punktā izklāstītie kritēriji.

1.   Muitas dienesti atbrīvo galvojumu, tiklīdz muitas parāds vai pienākums samaksāt citus maksājumus ir dzēsts vai vairs nevar rasties.

2.   Ja muitas parāds vai pienākums samaksāt citus maksājumus ir dzēsts daļēji vai var rasties tikai attiecībā uz daļu no nodrošinātās summas, atbilstīgo galvojuma daļu pēc attiecīgās personas lūguma tādēļ atbrīvo, izņemot gadījumus, kad attiecīgā summa neattaisno šādu rīcību.

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem precizē procedūras noteikumus:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem pasākumus, kas minēti 96. pantā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

Nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, kas saistīti ar šādiem pasākumiem un kas atbilstīgi pamatoti ar nepieciešamību ātri nodrošināt Savienības un tās dalībvalstu finansiālo interešu aizsardzību, Komisija saskaņā ar procedūru, kas minēta 285. panta 5. punktā, pieņem īstenošanas aktus, kas jāpiemēro nekavējoties.

Ja 285. panta 1. punktā minētās komitejas atzinums jāsaņem, izmantojot rakstisko procedūru, tiek piemērots 285. panta 6. punkts.

1.   Maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu nosaka muitas dienesti, kas atbild par vietu, kur muitas parāds ir radies vai tiek uzskatīts par radušos saskaņā ar 87. pantu, tiklīdz tiem ir visa vajadzīgā informācija.

2.   Neskarot 48. pantu, muitas dienesti var pieņemt maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, ko noteicis deklarētājs.

3.   Ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa neveido veselu skaitli, minēto summu var noapaļot.

Ja pirmajā daļā minētā summa tiek izteikta euro, noapaļošanu nedrīkst veikt vairāk, nekā noapaļojot uz augšu vai leju līdz tuvākajam veselajam skaitlim.

Dalībvalstij, kuras valūta nav euro, var vai nu mutatis mutandis piemērot otrās daļas noteikumus, vai piemērot atkāpi no minētās daļas ar noteikumu, ka attiecībā uz noapaļošanu piemērojamiem noteikumiem nav lielāka finansiāla ietekme kā otrajā daļā izklāstītajiem noteikumiem.

1.   Muitas parādu paziņo parādniekam tādā kārtībā, kāda ir noteikta teritorijā, kurā muitas parāds radies vai tiek uzskatīts par radušos saskaņā ar 87. pantu.

Pirmajā daļā minēto paziņojumu nesniedz nevienā no šādiem gadījumiem:

2.   Ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir vienāda ar muitas deklarācijā ierakstīto summu, muitas dienestu veiktā preču izlaišana ir līdzvērtīga paziņojumam parādniekam par muitas parādu.

3.   Ja 2. punkts nav piemērojams, muitas parādu parādniekam paziņo muitas dienesti, kad tie var noteikt maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un pieņemt par to lēmumu.

Tomēr, ja paziņojums par muitas parādu varētu kaitēt kriminālizmeklēšanai, muitas dienesti var atlikt paziņojumu līdz laikam, kad tas vairs netraucē kriminālizmeklēšanai.

4.   Ar noteikumu, ka maksājums ir nodrošināts ar galvojumu, par muitas parādu, kas atbilst ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa kopējai summai attiecībā uz visām precēm, kas izlaistas vienai un tai pašai personai muitas dienestu noteiktā laikposmā, var paziņot minētā laikposma beigās. Muitas dienestu noteiktais laikposms nepārsniedz 31 dienu.

1.   Muitas parādu parādniekam nepaziņo, ja ir pagājuši trīs gadi kopš muitas parāda rašanās dienas.

2.   Ja muitas parāds ir radies tādas darbības rezultātā, par kuru laikā, kad tā veikta, varēja ierosināt krimināllietu, 1. punktā noteikto trīs gadu termiņu saskaņā ar valsts tiesību aktiem pagarina līdz laikposmam, kas ir vismaz pieci gadi, bet ne vairāk kā 10 gadi.

3.   Panta 1. un 2. punktā noteiktos laikposmus aptur, ja:

4.   Ja saskaņā ar 116. panta 7. punktu muitas parāds ir atjaunots, 1. un 2. punktā noteiktos termiņus uzskata par apturētiem no dienas, kad saskaņā ar 121. pantu bija iesniegts atmaksāšanas vai atbrīvojuma pieteikums, līdz dienai, kad tika pieņemts lēmums par atmaksāšanu vai atbrīvojumu.

1.   Regulas 101. pantā minētie muitas dienesti saskaņā ar attiecīgas valsts tiesību aktiem iegrāmato maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, kas noteikta saskaņā ar minēto pantu.

Pirmo daļu nepiemēro 102. panta 1. punkta otrajā daļā minētajos gadījumos.

2.   Muitas dienestiem nav jāiegrāmato ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas, kuras, ievērojot 103. pantu, atbilst muitas parādam, ko vairs nevar paziņot parādniekam.

3.   Dalībvalstis nosaka praktisko kārtību, kā iegrāmatot ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas. Minētā kārtība var atšķirties atkarībā no tā, vai muitas dienesti, ņemot vērā muitas parāda rašanās apstākļus, ir pārliecināti par to, ka minētās summas tiks samaksātas.

1.   Ja muitas parāds ir radies sakarā ar to, ka ir pieņemta muitas deklarācija par precēm kādai muitas procedūrai, kas nav pagaidu ievešana ar daļēju atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, vai sakarā ar jebkuru citu darbību, kuras juridiskā ietekme ir tāda pati kā šādai pieņemšanai, tad muitas dienesti maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iegrāmato 14 dienās pēc preču izlaišanas.

Tomēr ar noteikumu, ka maksājums ir nodrošināts ar galvojumu, kopējo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu attiecībā uz visām precēm, kas izlaistas vienai un tai pašai personai muitas dienestu noteiktā laikposmā, kurš nedrīkst pārsniegt 31 dienu, var iegrāmatot ar vienu ierakstu šā laikposma beigās. Šādu iegrāmatošanu izdara 14 dienās pēc attiecīgā laikposma beigām.

2.   Ja preces var izlaist, ievērojot dažus nosacījumus attiecībā vai nu uz maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas noteikšanu, vai tās iekasēšanu, iegrāmatošanu izdara 14 dienās no dienas, kad ir noteikta maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa vai fiksēts pienākums samaksāt minēto nodokli.

Tomēr, ja muitas parāds attiecas uz pagaidu tirdzniecības politikas pasākumu nodokļa veidā, maksājamo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iegrāmato divu mēnešu laikā no dienas, kad Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicēta regula, ar ko nosaka galīgo tirdzniecības politikas pasākumu.

3.   Ja muitas parāds ir radies apstākļos, kas nav minēti 1. punktā, maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iegrāmato 14 dienās no dienas, kad muitas dienesti var noteikt attiecīgo ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu un pieņemt lēmumu.

4.   Panta 3. punktu piemēro attiecībā uz ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, kas jāatgūst vai kas vēl nav atgūta, ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa nav iegrāmatota saskaņā ar 1., 2. un 3. punktu vai ja tā ir noteikta un iegrāmatota apmērā, kas ir mazāks par maksājamo summu.

5.   Iegrāmatošanas termiņus, kas noteikti 1., 2. un 3. punktā, nepiemēro neparedzamos apstākļos vai nepārvaramas varas gadījumos.

6.   Iegrāmatošanas termiņus var atlikt 102. panta 3. punkta otrajā daļā minētajā gadījumā līdz brīdim, kad paziņojums par muitas parādu vairs nekaitēs kriminālizmeklēšanai.

1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas, kas atbilst muitas parādam, kurš paziņots saskaņā ar 102. pantu, parādnieks samaksā muitas dienestu noteiktajā termiņā.

Neskarot 45. panta 2. punktu, minētais termiņš nepārsniedz desmit dienas pēc muitas parāda paziņošanas parādniekam. Ja iegrāmatojumus apkopo saskaņā ar 105. panta 1. punkta otrās daļas nosacījumiem, termiņu nosaka tā, lai parādniekam nebūtu iespējams iegūt ilgāku samaksas termiņu nekā tad, ja viņam būtu atļauts maksājumu atlikt saskaņā ar 110. pantu.

Muitas dienesti var pagarināt minēto termiņu pēc parādnieka pieteikuma iesniegšanas, ja maksājamā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir noteikta 48. pantā minētajā kontrolē pēc preču izlaišanas. Neskarot 112. panta 1. punktu, šādi pagarinājumi nepārsniedz laiku, kas vajadzīgs, lai parādnieks varētu pienācīgi izpildīt savus pienākumus.

2.   Ja parādniekam ir tiesības uz kādu no 110. līdz 112. pantā noteiktajiem maksājumu atvieglojumiem, maksājumu izdara saistībā ar šiem atvieglojumiem noteiktajā termiņā vai termiņos.

3.   Muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas samaksas termiņu atliek jebkurā no šādiem gadījumiem:

1.   Samaksu veic skaidrā naudā vai jebkurā citā līdzvērtīgā norēķinu veidā, tostarp pielāgojot kredīta atlikumu, saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

2.   Samaksu parādnieka vietā var veikt trešā persona.

3.   Parādnieks var katrā gadījumā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu pilnībā vai daļēji samaksāt pirms viņam atvēlētā samaksas termiņa beigām.

1.   Termiņš, uz kādu saskaņā ar 110. pantu atliek samaksu, ir 30 dienas.

2.   Ja samaksa ir atlikta saskaņā ar 110. panta a) punktu, minētais termiņš sākas nākamajā dienā pēc dienas, kad parādniekam ir paziņots muitas parāds.

3.   Ja samaksa ir atlikta saskaņā ar 110. panta b) punktu, minētais termiņš sākas nākamajā dienā pēc dienas, kad beidzas apkopošanas laikposms. To samazina par tik dienām, cik atbilst pusei no apkopošanas laikposma dienu skaita.

4.   Ja samaksa ir atlikta saskaņā ar 110. panta c) punktu, minētais termiņš sākas nākamajā dienā pēc dienas, kad beidzas laikposms, kas noteikts attiecīgo preču izlaišanai. To samazina par tik dienām, cik atbilst pusei no attiecīgā laikposma dienu skaita.

5.   Ja 3. un 4. punktā minēto laikposmu dienu skaits ir nepāra skaitlis, dienu skaits, par cik samazina 30 dienu termiņu atbilstīgi šiem punktiem, ir vienāds ar pusi no nākamā mazākā pāra skaitļa.

6.   Ja 3. un 4. punktā minētie laikposmi ir nedēļas, dalībvalstis var noteikt, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa, attiecībā uz kuru samaksa ir atlikta, ir jāsamaksā ne vēlāk kā ceturtās nedēļas piektdienā pēc attiecīgās nedēļas.

Ja šie laikposmi ir mēneši, dalībvalstis var noteikt, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa, attiecībā uz kuru samaksa ir atlikta, ir jāsamaksā līdz nākamā mēneša sešpadsmitajam datumam pēc attiecīgā mēneša.

1.   Muitas dienesti var piešķirt parādniekam samaksas atvieglojumus, kas nav samaksas atlikšana, ar nosacījumu, ka tiek sniegts galvojums.

2.   Ja saskaņā ar 1. punktu ir piešķirti atvieglojumi, par ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu iekasē kredīta procentus.

Dalībvalstij, kuras naudas vienība ir euro, kredīta procentu likme ir līdzvērtīga procentu likmei, kas publicēta Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā un ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi galvenajām refinansēšanas operācijām tā mēneša pirmajā dienā, kurā iekrita attiecīgais datums, palielinot par vienu procentu punktu.

Dalībvalstij, kuras naudas vienība nav euro, kredīta procentu likme ir līdzvērtīga likmei, ko valsts centrālā banka attiecīgā mēneša pirmajā dienā piemērojusi galvenajām refinansēšanas operācijām, palielinot par vienu procentu punktu, vai, dalībvalstij, kurai valsts centrālās bankas likme nav pieejama, līdzvērtīgākā likme, ko piemēro dalībvalsts valūtas tirgū attiecīgā mēneša pirmajā dienā, palielinot par vienu procentu punktu.

3.   Muitas dienesti var neprasīt iesniegt galvojumu vai maksāt procentus, ja, pamatojoties uz parādnieka stāvokļa dokumentētu novērtējumu, ir konstatēts, ka tas radītu nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

4.   Muitas dienesti neprasa maksāt kredīta procentus gadījumos, ja katrā atgūšanas darbībā iegūtā summa ir mazāka par EUR 10.

1.   Papildus ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summai iekasē nokavējuma procentus par laiku no noteiktā termiņa pēdējās dienas līdz samaksas dienai.

Dalībvalstij, kuras naudas vienība ir euro, nokavējuma procentu likme ir līdzvērtīga procentu likmei, kas publicēta Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā un ko Eiropas Centrālā banka piemērojusi galvenajām refinansēšanas operācijām tā mēneša pirmajā dienā, kurā iekrita attiecīgais datums, palielinot par diviem procentu punktiem.

Dalībvalstij, kuras naudas vienība nav euro, nokavējuma procentu likme ir līdzvērtīga likmei, ko valsts centrālā banka attiecīgā mēneša pirmajā dienā piemērojusi galvenajām refinansēšanas operācijām, palielinot par diviem procentu punktiem, vai, dalībvalstij, kurai valsts centrālās bankas likme nav pieejama, līdzvērtīgākā likme, ko piemēro dalībvalsts valūtas tirgū attiecīgā mēneša pirmajā dienā, palielinot par diviem procentu punktiem.

2.   Ja muitas parāds ir radies, pamatojoties uz 79. vai 82. pantu, vai ja paziņojums par muitas parādu tiek izdots pēc preču izlaišanas veiktas kontroles rezultātā, papildus ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summai iekasē nokavējuma procentus par laiku no muitas parāda rašanās dienas līdz tā paziņošanas dienai.

Nokavējuma procentu likmi nosaka saskaņā ar 1. punktu.

3.   Muitas dienesti var neiekasēt nokavējuma procentus, ja, pamatojoties uz parādnieka stāvokļa dokumentētu novērtējumu, ir konstatēts, ka šādu procentu iekasēšana radītu nopietnus ekonomiskus vai sociālus sarežģījumus.

4.   Muitas dienesti neprasa maksāt nokavējuma procentus gadījumos, ja katrā atgūšanas darbībā iegūtā summa ir mazāka par EUR 10.

1.   Ievērojot šajā iedaļā ietvertos nosacījumus, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas atmaksā vai atbrīvo no tām jebkurā no šādiem gadījumiem:

Ja ir samaksāta ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa un attiecīgā muitas deklarācija saskaņā ar 150. pantu tiek atzīta par nederīgu, šo summu atmaksā.

2.   Muitas dienesti atmaksā vai atlaiž 1. punktā minēto ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu, ja tā ir EUR 10 vai vairāk, izņemot gadījumus, kad attiecīgā persona lūdz atmaksāt vai atlaist mazāku summu.

3.   Ja muitas dienesti uzskata, ka atmaksāšana vai atbrīvojums būtu jādod, pamatojoties uz 119. vai 120. pantu, attiecīgā dalībvalsts kādā no turpmāk minētajiem gadījumiem nosūta lietu Komisijai lēmuma pieņemšanai:

Neatkarīgi no pirmās daļas lietas nepārsūta šādos gadījumos:

4.   Ievērojot noteikumus par lēmuma pieņemšanas kompetenci, ja muitas dienesti 121. panta 1. punktā norādītajos termiņos paši atklāj, ka saskaņā ar 117., 119. vai 120. pantu ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summa ir atmaksājama vai atlaižama, tie to atmaksā vai atbrīvo no tās pēc savas iniciatīvas.

5.   Atmaksāšanu vai atbrīvošanu neveic, ja situāciju, kuras dēļ bija paziņots muitas parāds, bija izraisījusi parādnieka krāpnieciska rīcība.

6.   Atmaksāšana nerada attiecīgajiem muitas dienestiem pienākumu maksāt procentus.

Tomēr procentus maksā, ja lēmums par atmaksāšanu nav īstenots trīs mēnešos no lēmuma pieņemšanas dienas, izņemot gadījumus, kad šā termiņa neievērošanas cēloņi ir bijuši ārpus muitas dienestu kontroles.

Šādā gadījumā procentus maksā par laiku no dienas, kad beidzas trīs mēnešu laikposms, līdz atmaksāšanas dienai. Procentu likmi nosaka saskaņā ar 112. pantu.

7.   Ja muitas dienesti atmaksāšanu vai atbrīvošanu ir veikuši kļūdas dēļ, sākotnējo muitas parādu atjauno, ciktāl tam nav iestājies noilgums saskaņā ar 103. pantu.

Šādos gadījumos atmaksā visus procentus, kas samaksāti atbilstīgi 5. punkta otrajai daļai.

1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu atmaksā vai atbrīvo no tās, ciktāl summa, kas atbilst sākotnēji paziņotajam muitas parādam, pārsniedz maksājamo summu vai ja muitas parāds bija paziņots parādniekam, neievērojot 102. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktu.

2.   Ja atmaksāšanas vai atbrīvošanas pieteikums ir pamatots ar faktu, ka brīdī, kad tika pieņemta deklarācija par laišanu brīvā apgrozībā, attiecīgajām precēm tika piemērota pazemināta ievedmuitas nodokļa likme vai ievedmuitas nulles likme saskaņā ar tarifu kvotu, tarifa robežlīmeni vai citiem labvēlīgiem ar tarifu saistītiem pasākumiem, tad nodokli atmaksā vai atlaiž, ja brīdī, kad iesniegts pieteikums, kam pievienoti vajadzīgie dokumenti, ir izpildīts viens no šiem nosacījumiem:

1.   Ievedmuitas nodokļa summu atmaksā vai atbrīvo no tās, ja paziņojums par muitas parādu attiecas uz precēm, no kurām preču importētājs ir atteicies tādēļ, ka preču izlaišanas brīdī tām bijuši trūkumi vai tās nav atbildušas tā līguma nosacījumiem, pamatojoties uz kuru tās bija ievestas.

Par precēm ar trūkumiem uzskata arī preces, kas sabojātas pirms to izlaišanas.

2.   Neatkarīgi no 3. punkta ievedmuitas nodokli atmaksā vai atbrīvo no tā ar nosacījumu, ka preces nav bijušas izmantotas, izņemot sākotnēju izmantošanu, kas var būt bijusi vajadzīga, lai konstatētu, ka precēm ir trūkumi vai ka tās neatbilst līguma nosacījumiem, un ar noteikumu, ka tās izved no Savienības muitas teritorijas.

3.   Nodokli neatmaksā vai no tā neatbrīvo, ja:

4.   Pēc attiecīgās personas pieteikuma iesniegšanas muitas dienesti atļauj preces nevis izvest no Savienības muitas teritorijas, bet piemērot tām ievešanas pārstrādei procedūru, tostarp – lai tās iznīcinātu, vai ārējā tranzīta, muitas noliktavas vai brīvās zonas procedūru.

1.   Gadījumos, kas nav minēti 116. panta 1. punkta otrajā daļā un 117., 118. un 120. pantā, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu atmaksā vai atbrīvo no tās, ja kompetentu iestāžu pieļautas kļūdas dēļ summa, kas atbilst sākotnēji paziņotajam muitas parādam, ir bijusi zemāka par maksājamo summu, ar noteikumu, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

2.   Ja nav izpildīti 117. panta 2. punktā minētie nosacījumi, nodokli atmaksā vai atlaiž, ja precēm nulles likme vai pazeminātā likme nav piemērota muitas dienestu kļūdas dēļ un muitas deklarācijā par laišanu brīvā apgrozībā bija iekļauti visi dati un tai pievienoti visi dokumenti, kas vajadzīgi pazeminātās likmes vai nulles likmes piemērošanai.

3.   Ja preferenciālais režīms precēm ir piešķirts, pamatojoties uz administratīvas sadarbības sistēmu, kurā iesaistītas iestādes, kas atrodas valstī vai teritorijā ārpus Savienības muitas teritorijas, uzskata, ka tad, ja šādas iestādes ir izsniegušas sertifikātu un ir konstatēts, ka šis sertifikāts ir nepareizs, tā ir kļūda, ko nevarēja normālos apstākļos atklāt 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

Tomēr nepareiza sertifikāta izsniegšanu neuzskata par kļūdu, ja šāda sertifikāta pamatā ir nepatiesi fakti, ko sniedzis eksportētājs, izņemot gadījumus, kad ir acīm redzams, ka izdevējiestādes apzinājās vai tām būtu bijis jāapzinās, ka preces neatbilst preferenciālā režīma piešķiršanas nosacījumiem.

Uzskata, ka parādnieks ir rīkojies labticīgi, ja tas var pierādīt, ka attiecīgo tirdzniecības darījumu laikā tas ar pienācīgu rūpību ir veicis visu iespējamo, lai pārliecinātos, ka ir izpildīti visi preferenciālā režīma nosacījumi.

Parādnieks nevar atsaukties uz savu labticību, ja Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicējusi paziņojumu, norādot, ka ir pamats šaubām par to, vai saņēmēja valsts vai teritorija pareizi piemēro preferenciālo sistēmu.

1.   Gadījumos, kas nav minēti 116. panta 1. punkta otrajā daļā un 117., 118. un 119. pantā, ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summu atmaksā vai atbrīvo no tās taisnīguma dēļ, ja muitas parāds ir radies īpašos apstākļos, kuros parādniekam nevar piedēvēt ne krāpšanu, ne acīmredzamu nolaidību.

2.   Panta 1. punktā minēto īpašo apstākļu esamību nosaka tad, kad no lietas apstākļiem ir skaidrs, ka parādnieks ir īpašā situācijā salīdzinājumā ar citiem uzņēmējiem, kas veic tādu pašu darījumdarbību, un ka gadījumā, ja šādu apstākļu nebūtu, parādnieks nebūtu nelabvēlīgākā situācijā ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas iekasēšanas dēļ.

1.   Pieteikumus par nodokļa atmaksāšanu vai atbrīvojumu no tā saskaņā ar 116. pantu iesniedz muitas dienestos šādos termiņos:

Pirmās daļas a) un b) apakšpunktā minētos termiņus pagarina, ja pieteikuma iesniedzējs sniedz pierādījumus, ka pieteikumu noteiktajā termiņā tas nav varējis iesniegt neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ.

2.   Ja muitas dienesti, pamatojoties uz sniegtajiem pierādījumiem, nevar piešķirt ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas atmaksāšanu vai atbrīvošanu no tās, tiem ir jāizskata atmaksāšanas vai atbrīvošanas pieteikuma pamatotība, ņemot vērā citus atmaksāšanas vai atbrīvojuma iemeslus, kā izklāstīts 116. pantā.

3.   Ja saskaņā ar 44. pantu ir iesniegta pārsūdzība saistībā ar paziņojumu par muitas parādu, 1. punkta pirmajā daļā noteikto termiņu aptur uz pārsūdzības izskatīšanas laiku, sākot no dienas, kad pārsūdzība ir iesniegta.

4.   Ja muitas dienests piešķir atmaksu vai atbrīvošanu saskaņā ar 119. un 120. pantu, attiecīgā dalībvalsts par to informē Komisiju.

1.   Komisija ar īstenošanas aktiem precizē procedūras noteikumus par:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 4. punktā minēto pārbaudes procedūru.

2.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem lēmumu, kas minēts 116. panta 3. punktā.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 285. panta 2. punktā minēto konsultēšanās procedūru.

Ja 285. panta 1. punktā minētās komitejas atzinums jāsaņem, izmantojot rakstisko procedūru, tiek piemērots 285. panta 6. punkts.

1.   Neskarot spēkā esošos noteikumus muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas neatgūšanai tiesā konstatētas parādnieka maksātnespējas gadījumā, ievedmuitas vai izvedmuitas parāds tiek dzēsts jebkurā no šādiem veidiem:

2.   Muitas parādu tomēr neuzskata par dzēstu 1. punkta e) apakšpunktā minētajos gadījumos saistībā ar sankciju noteikšanu par muitas pārkāpumiem, ja saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem ievedmuitas vai izvedmuitas nodoklis vai muitas parāda esamība ir pamats sankciju noteikšanai.

3.   Ja muitas parādu dzēš saskaņā ar 1. punkta g) apakšpunktu attiecībā uz precēm, kas laistas brīvā apgrozībā ar atbrīvojumu no nodokļa vai ar samazinātu ievedmuitas nodokļa likmi sakarā ar to galapatēriņu, visus šo preču iznīcināšanas rezultātā radušos atkritumus vai lūžņus uzskata par ārpussavienības precēm.

4.   Piemēro spēkā esošos noteikumus par standarta likmēm attiecībā uz neatgriežamiem zaudējumiem preču pašu rakstura dēļ, ja attiecīgā persona nepierāda, ka faktiskais zudums pārsniedz to, kas aprēķināts, attiecīgajām precēm piemērojot standarta likmi.

5.   Ja par muitas parādam atbilstīgās ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa summas samaksu atbildīgas ir vairākas personas un tiek piešķirts atbrīvojums, muitas parādu dzēš tikai attiecībā uz to personu vai personām, kurām atbrīvojums ir piešķirts.

6.   Panta 1. punkta k) apakšpunktā minētajā gadījumā muitas parādu nedzēš attiecībā uz personu vai personām, kuras bija mēģinājušas krāpt.

7.   Ja muitas parāds bija radies atbilstīgi 79. pantam, to dzēš attiecībā uz personu, kuras rīcībā nebija nekāda mēģinājuma krāpt un kura devusi ieguldījumu cīņā pret krāpšanu.

1.   Savienības muitas teritorijā ievestās preces uzrāda ievešanas kopsavilkuma deklarācijā.

2.   No pienākuma, kas minēts 1. punktā, atbrīvo:

3.   Ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz pirmajā ievešanas muitas iestādē konkrētā termiņā pirms preču ievešanas Savienības muitas teritorijā.

Muitas dienesti var atļaut, ka ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz citā muitas iestādē, ar noteikumu, ka pēdējā nekavējoties paziņo vai elektroniski dara pieejamus pirmajai ievešanas muitas iestādei vajadzīgos datus.

4.   Ievešanas kopsavilkuma deklarāciju iesniedz pārvadātājs.

Neatkarīgi no pārvadātāja pienākumiem ievešanas kopsavilkuma deklarāciju var iesniegt kāda no šīm personām:

5.   Ievešanas kopsavilkuma deklarācijās ietver datus, kas vajadzīgi drošības un drošuma apsvērumu dēļ veiktai riska analīzei.

6.   Konkrētos gadījumos, kad no 4. punktā minētajām personām nevar iegūt visus 3.b punktā minētos datus, citām personām, kurām ir šie dati un attiecīgas tiesības tos sniegt, var tikt noteikta prasība sniegt šos datus.

7.   Muitas dienesti var pieļaut, ka tirdzniecības, ostas vai transporta informācijas sistēmas izmanto, lai iesniegtu ievešanas kopsavilkuma deklarāciju, ar noteikumu, ka šādās sistēmās ir šādai deklarācijai nepieciešamie dati un ka minētie dati ir pieejami konkrētā termiņā, pirms preces ieved Savienības muitas teritorijā.

8.   Muitas dienesti var piekrist, ka ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanu aizstāj ar paziņojuma iesniegšanu un piekļuvi ievešanas kopsavilkuma deklarācijas datiem uzņēmēja datorsistēmā.

1.   Pēc deklarētāja pieteikuma tam pēc deklarācijas iesniegšanas var atļaut grozīt vienu vai vairākus ievešanas kopsavilkuma deklarācijas datus.

Nekādi grozījumi nav iespējami pēc jebkura no šādiem gadījumiem:

2.   Ja preces, par kurām ir iesniegta ievešanas kopsavilkuma deklarācija, nav ievestas Savienības muitas teritorijā, muitas iestādes šo deklarāciju atzīst par nederīgu katrā no šādiem gadījumiem:

1.   Regulas 127. panta 3. punktā minētā muitas iestāde var piešķirt atbrīvojumu no ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanas attiecībā uz precēm, par kurām pirms deklarācijas iesniegšanas termiņa beigām ir iesniegta muitas deklarācija. Šajā gadījumā muitas deklarācijā ir vismaz tie dati, kas vajadzīgi ievešanas kopsavilkuma deklarācijai. Līdz brīdim, kad muitas deklarācija tiek pieņemta saskaņā ar 148. pantu, tai ir ievešanas kopsavilkuma deklarācijas statuss.

2.   Regulas 127. panta 3. punktā minētā muitas iestāde var piešķirt atbrīvojumu no ievešanas kopsavilkuma deklarācijas iesniegšanas attiecībā uz precēm, par kurām pirms deklarācijas iesniegšanas termiņa beigām ir iesniegta pagaidu uzglabāšanas deklarācija. Minētajā deklarācijā ir vismaz tie dati, kas vajadzīgi ievešanas kopsavilkuma deklarācijai. Līdz laikam, kad deklarētās preces tiek iesniegtas muitai saskaņā ar 139. pantu, pagaidu uzglabāšanas deklarācijai ir ievešanas kopsavilkuma deklarācijas statuss.

1.   Jūras kuģa vai gaisa kuģa, kurš ierodas Savienības muitas teritorijā, operators paziņo par ierašanos pirmajai ievešanas muitas iestādei, kad transportlīdzeklis ierodas.

Ja informācija par jūras kuģa vai gaisa kuģa ierašanos muitas dienestiem ir pieejama, tie var atteikties no pirmajā daļā minētā paziņojuma.

2.   Muitas dienesti var atļaut, lai ostu vai lidostu sistēmas vai citas pieejamās informēšanas metodes izmantotu, lai paziņotu par transportlīdzekļu ierašanos.

1.   Preces, kas ievestas Savienības muitas teritorijā, no to ievešanas brīža ir muitas uzraudzībā, un tās var pakļaut muitas kontrolei. Vajadzības gadījumā tās pakļauj aizliegumiem un ierobežojumiem, ko pamato, inter alia, ar sabiedrības morāli, sabiedrisko kārtību vai sabiedrības drošību, cilvēku, dzīvnieku vai augu dzīvības un veselības aizsardzību, vides aizsardzību, tādu nacionālo bagātību aizsardzību, kurām ir mākslas, vēstures vai arheoloģiska vērtība, un rūpnieciskā vai komerciālā īpašuma aizsardzību, ietverot kontroli attiecībā uz narkotisko vielu prekursoriem, precēm, ar kurām ir pārkāptas dažas intelektuālā īpašuma tiesības, un skaidru naudu, kā arī attiecībā uz tām īsteno zivsaimniecības saglabāšanas un pārvaldības pasākumus un tirdzniecības politikas pasākumus.

Preces paliek muitas uzraudzībā tik ilgi, cik vajadzīgs, lai noteiktu to muitas statusu, un tās neizņem no muitas uzraudzības bez muitas dienestu atļaujas.

Neskarot 254. pantu, Savienības preces nav muitas uzraudzībā, tiklīdz ir noteikts to muitas statuss.

Ārpussavienības preces paliek muitas uzraudzībā, līdz tiek mainīts to muitas statuss vai tās tiek izvestas no Savienības muitas teritorijas, vai iznīcinātas.

2.   Muitas uzraudzībā esošu preču valdītājs ar muitas dienestu atļauju var jebkurā laikā preces pārbaudīt vai ņemt paraugus, jo īpaši, lai noteiktu šo preču tarifa klasifikāciju, muitas vērtību vai muitas statusu.

1.   Persona, kas ieved preces Savienības muitas teritorijā, tās nekavējoties nogādā pa muitas dienestu noteiktu maršrutu un saskaņā ar šo dienestu norādījumiem, ja tādi ir doti, uz muitas dienestu norādītu muitas iestādi vai jebkuru citu šo dienestu norādītu vai apstiprinātu vietu, vai uz brīvo zonu.

2.   Preces, ko ieved brīvajā zonā, ieved šajā zonā tieši, pa jūru vai pa gaisu, vai – ja tās ieved pa sauszemi – nešķērsojot citu Savienības muitas teritorijas daļu, gadījumos, kad brīvā zona piekļaujas dalībvalsts sauszemes robežai ar trešo valsti.

3.   Ikviena persona, kas uzņemas atbildību par preču pārvadāšanu pēc tam, kad tās ir ievestas Savienības muitas teritorijā, kļūst atbildīga par 1. un 2. punktā noteikto pienākumu izpildi.

4.   Precēm, kuras vēl atrodas ārpus Savienības muitas teritorijas, bet kuras tomēr var tikt pakļautas dalībvalsts muitas dienestu muitas kontrolei saskaņā ar nolīgumu, kas noslēgts ar attiecīgo valsti vai teritoriju ārpus Savienības muitas teritorijas, piemēro tādus pašus pasākumus kā precēm, kuras ieved Savienības muitas teritorijā.

5.   Panta 1. un 2. punkts neliedz piemērot īpašus noteikumus attiecībā uz pierobežas satiksmē, pa cauruļvadiem vai vadiem transportētām precēm, kā arī attiecībā uz jebkuru citu sūtījumu ar niecīgu saimniecisku nozīmi, piemēram, vēstulēm, pastkartēm un iespieddarbiem un to elektroniskajiem ekvivalentiem citos informācijas nesējos, vai uz ceļotāju pārvadātām precēm, ja vien tādējādi netiek apdraudēta muitas uzraudzība un muitas kontroles iespējas.

6.   Panta 1. punkts neattiecas uz tādiem transportlīdzekļiem un precēm, ko ar tiem pārvadā, kuri tikai šķērso Savienības muitas teritorijas teritoriālos ūdeņus vai gaisa telpu, minētajā teritorijā neapstājoties.

1.   Ja neparedzamu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ 135. panta 1. punktā noteiktos pienākumus nevar izpildīt, persona, kam šie pienākumi ir jāpilda, vai jebkura cita persona, kura rīkojas tās uzdevumā, nekavējoties paziņo muitas dienestiem par radušos situāciju. Ja minēto neparedzamo apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ preces nav pilnībā gājušas bojā, muitas dienestiem paziņo arī precīzu to atrašanās vietu.

2.   Ja neparedzamu apstākļu vai nepārvaramas varas dēļ kuģis vai gaisa kuģis, uz kuru attiecas 135. panta 6. punkts, ir spiests piestāt ostā vai uz laiku nolaisties Savienības muitas teritorijā un 135. panta 1. punktā noteiktos pienākumus nav iespējams izpildīt, persona, kas ievedusi kuģi vai gaisa kuģi Savienības muitas teritorijā, vai jebkura cita persona, kura rīkojas tās uzdevumā, nekavējoties paziņo muitas dienestiem par radušos situāciju.

3.   Muitas dienesti nosaka pasākumus, kas jāveic, lai nodrošinātu muitas uzraudzību 1. punktā minētajām precēm vai – 2. punktā minētajos apstākļos – kuģim vai gaisa kuģim un visām precēm, kas tajā atrodas, un lai nodrošinātu, ka tos vajadzības gadījumā pēc tam nogādā muitas iestādē vai citā šo dienestu norādītā vai apstiprinātā vietā.

1.   Savienības muitas teritorijā ievestas preces tūlīt pēc to nogādāšanas norādītajā muitas iestādē vai jebkurā citā muitas dienestu norādītā vai apstiprinātā vietā, vai brīvajā zonā muitai uzrāda viena no šādām personām:

2.   Preces, kas Savienības muitas teritorijā ir ievestas pa jūru vai pa gaisu un kas pārvadāšanas vajadzībām paliek tajā pašā transportlīdzeklī, muitai uzrāda tikai tajā ostā vai lidostā, kurā preces izkrauj vai pārkrauj. Tomēr preces, kuras ieved Savienības muitas teritorijā un kuras pārvadājuma gaitā izkrauj un atkārtoti iekrauj tajā pašā transportlīdzeklī, lai būtu iespējams izkraut vai iekraut citas preces, minētajā ostā vai lidostā neuzrāda muitai.

3.   Neatkarīgi no 1. punktā minētajiem personas pienākumiem preces tās vietā var uzrādīt viena no šādām personām: