Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “ES rīcības plāns laikposmam pēc Covid-19: labāka atveseļošanās ar sporta palīdzību”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2022/C 290/02)

Ziņotājs:

Pietro Vittorio BARBIERI

Pilnsapulces lēmums	23.3.2021.
Juridiskais pamats	Reglamenta 32. panta 2. punkts
	Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	7.3.2022.
Pieņemts plenārsesijā	24.3.2022.
Plenārsesija Nr.	568
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	148/0/0

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1.

Pēc ilgā pandēmijas perioda, kas ir nopietni ietekmējis visu sporta nozari un it īpaši tautas sporta apvienības un novedis pie daudzu objektu slēgšanas, ir vajadzīga stratēģiska pieeja, lai atjaunotu un atzītu sporta un fiziskās aktivitātes vērtīgumu noturīgākas un ilgtspējīgākas sabiedrības veidošanā. Šāds lēmums būtu jāiekļauj daudz plašākajā ekonomikas un sociālās atveseļošanas procesā, cenšoties noteikt mērķus, kas ļautu stiprināt sporta nozares spēju reaģēt uz krīzēm, kuras sabiedrību skar arvien biežāk.

1.2.

Sports un fiziskā aktivitāte būs jāintegrē ekonomiskās un sociālās attīstības stratēģijās un jāveido plašākas starpnozaru saiknes, it īpaši ar sabiedrības veselību, izglītību un sociālo iekļaušanu. Sports ir ceļš uz sociālo, ekonomisko un vides ilgtspēju, kas veicina atveseļošanu, radot jaunas nodarbinātības un uzņēmējdarbības iespējas, kuru pamatā ir sports. Vēl būs svarīgi, iesaistot sociālos partnerus, veicināt sociālo dialogu par labbūtību un fizisko aktivitāti darbavietā. Tādēļ EESK aicina veikt pētījumus, kas parādītu saikni starp sportošanu un iedzīvotāju vispārējo labbūtību.

1.3.

Tāpat kā skolā un dažādos izglītības posmos tiek mācīts, kā tikt galā ar kādu uzdevumu, kā mācīties un augt, meitenēm un zēniem ir jāmāca par dažādiem ķermeņa pratības aspektiem. Atsākt fizisko audzināšanu skolā ar rotaļām, atpūtas pasākumiem un daudzdisciplīnu pieeju nozīmē radīt ne ar ko nesalīdzināmu instrumentu, kas palīdzēs gūt rezultātus, veicināt nepiespiestu atmosfēru, līdzāspastāvēšanu un it īpaši panākumus mācībās, kā arī popularizēt veselīgu dzīvesveidu. Tas nozīmē atzīt, ka sports un fiziskā aktivitāte ir tikpat vērtīgi kā citi mācību priekšmeti, it īpaši jaunās paaudzes izglītībā, turklāt īpaši jāpievēršas iekšzemes teritorijām un nelabvēlīgā situācijā esošiem apgabaliem.

1.4.

Lisabonas līgumā tika iezīmēta sporta sociālās un ekonomiskās vērtības Eiropas dimensija. Pēc ārkārtas situācijas veselības jomā ES politikā ir jāpadara redzamākas tās vērtības, ko pārstāv sports un fiziskā aktivitāte, kā arī pilnībā jāatzīst to nozīme līdzvērtīgi citām ES politikas jomām. Tātad ir vajadzīga ne tikai kohēzijas politika, bet arī pilnvērtīgs emancipācijas process, proti, redzējums par īstenu sporta jomas pārkārtošanu, kurā tiek atzīts, cik vērtīga ir sporta ietekme uz cilvēku labbūtību un dzīves kvalitāti.

1.5.

Tāpēc ir lietderīgi:

1.5.1.

iekļaut sporta deprivācijas rādītāju, proti, rādītāju par atstumtību no nepieciešama labuma jeb tiesībām uz sporta nodarbībām, to Eurostat rādītāju sarakstā, ar kuriem mēra materiālo nenodrošinātību;

1.5.2.

panākt, lai sporta nozarei būtu pieejami visi gan tieši, gan netieši pārvaldītie ES līdzekļi 2021.–2027. gadam, uzskatot sportu un fizisko aktivitāti par ieguldījumu kopienu individuālajā un kolektīvajā labbūtībā;

1.5.3.

programmā Erasmus+ palielināt to finansējuma daļu, kas paredzēta sportam un starpnozaru sadarbībai, tostarp sportam. Tā kā finansējums sportam ir ievērojami samazināts, finansējums būtu jāpiešķir ne tikai no kohēzijas fondiem, bet arī no līdzekļiem, kas paredzēti dažādiem Atveseļošanas fonda segmentiem. Turklāt būtu vēlams labāk pārdalīt līdzekļus starp augstas veiktspējas profesionālo sportu un tautas sportu;

1.5.4.

izstrādāt plānus, tostarp krīžgatavības plānus, lai palīdzētu sporta nozarei krīzes un ārkārtas situācijās (ekonomikas, sociālajā un veselības jomā), izmantojot arī nepieciešamos administratīvās vienkāršošanas pasākumus, lai novērstu birokrātijas slogu, kas gulstas it īpaši uz tautas sporta klubiem. Tāpēc par prioritāti jāizvirza galvenokārt atbalsts tautas sportam, jo tieši tas ne tikai veicina būtisku starpkultūru mijiedarbību, bet arī pilda cilvēku ar invaliditāti un nestabilā un mazaizsargātā situācijā esošu cilvēku iekļaušanas funkciju;

1.5.5.

virzoties uz šiem mērķiem vietējā līmenī, veicināt atbalstu aktīva pilsoniskuma tīkliem, izmantojot partnerības un kopīgus projektus starp publisko politiku un tīkliem, lai aktivizētu sociālās inovācijas veidus, izmantojot dalītas pārvaldības un cirkulārās subsidiaritātes pieredzi; veicināt sociālo partneru un organizāciju līdzdalību.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1.

Uz ieilgušās pandēmijas fona, kas turpina būt pārbaudījums sabiedrībai un liek cīnīties par cilvēku dzīvības glābšanu un iztikas līdzekļu saglabāšanu, nedrīkst aizmirst, ka sabiedrība atrodas izvēļu priekšā, kas noteiks ES sociālekonomisko sistēmu nākotni un ES iedzīvotāju dzīvi.

2.2.

Ārkārtas situācija veselības jomā ir parādījusi, ka sabiedrību nomācošo problēmu daudzdimensionālā rakstura dēļ nav iespējams sasniegt tādu noturības līmeni, kas spētu pilnībā pasargāt ES sociālekonomiskās sistēmas. Ir jārīkojas, lai mūsu sabiedrību padarītu noturīgu pret krīzēm un spējīgu pielāgoties pārmaiņām, veicinot tādus noturības modeļus, kuru pamatā ir spēja prognozēt krīzes un ar piemērotiem “instrumentiem” stāties tām pretī.

2.3.

Koronavīrusa pandēmija ir mainījusi ekonomisko, sociālo un veselības perspektīvu turpmākajiem gadiem, un līdz ar to ir mainījusies arī pieeja attīstības un kohēzijas stratēģijām. Tagad mums jāizvēlas, vai turpināt darīt to, ko esam darījuši līdz šim, vai arī mainīt un pielāgot attīstības un kohēzijas politikas pamatā esošo paradigmu, ņemot vērā kopš Covid-19 pandēmijas sākuma atklātās problēmas un gūto pieredzi.

2.4.

Visā Eiropā Covid-19 krīze ir devusi smagu triecienu sporta jomai kopumā, taču jāuzsver, ka vislielākās problēmas un izaicinājumi skāruši tautas sportu. Krīzes ietekme sportā galvenokārt ir skārusi jauniešus, ierobežojot viņu “tiesības” nodarboties ar sportu un fiziskām aktivitātēm. Veselības krīze tāpat ir atstājusi ietekmi uz visu sporta apvienību sektoru un sporta industriju, un tās sekas šo jomu atveseļošanā izpaudīsies arī vidējā termiņā.

3.   Sporta nozīme attīstības un kohēzijas procesos

3.1.

Sports ļauj pilsoniskajai sabiedrībai konstruktīvi izmantot savas spējas un bagātina to ar pozitīvām vērtībām unikālā un daudzdimensionālā veidā, kas sekmē fizisko un garīgo labbūtību un mazina sociālās problēmas, pateicoties savai spējai vienot kultūras ziņā atšķirīgas kopienas. Šajā atzinumā izklāstītajos apstākļos sports ir sociālās, ekonomiskās un vides ilgtspējas sekmētājs; tas palīdz reģioniem un apgabaliem reģenerēties, vairo to pievilcību un veicina atveseļošanu, ļaujot radīt jaunas darba un uzņēmējdarbības iespējas saistībā ar sportu.

3.2.

Ekonomikas aspektā sports var stimulēt jaunu uzņēmējdarbības virzienu uzsākšanu vai esošo darbību nostiprināšanu, veicinot sociālo un tehnoloģisko inovāciju; ar sporta starpniecību var tikt radītas jaunas darba iespējas, tostarp izmantojot formālu un neformālu jauniešu apmācību; sports ir līdzeklis, ar kuru var uzlabot un stiprināt darbinieku veselību un prasmes, un, tā kā tas galvenokārt balstās uz cilvēku līdzdarbību, tas ir efektīva svira darbvietu radīšanai vietējā līmenī.

3.3.

Attiecībā uz sociālo dimensiju sportam ir raksturīga spēja mijiedarboties ar plašu sociālo grupu loku, pārvarēt atšķirības un vienot vietējās kopienas, kā arī iesaistīt sabiedrības dzīvē nestabilās un neaizsargātās situācijās esošās sociālās grupas. Turklāt sporta projekti var sekmēt sociālo revitalizāciju teritorijās ar nelabvēlīgiem apstākļiem, piemēram, pilsētu nomalēs, lauku apvidos un ES reģionu iekšzemes teritorijās.

3.4.

Attiecībā uz vides dimensiju sports ir stratēģisks instruments to mērķu sasniegšanai, kas nosprausti kā atbilde uz izaicinājumiem cīņā pret klimata pārmaiņām. Sports ir instruments, ar ko veicināt ilgtspējīgu mobilitāti un pilsētvides pārveidi saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām. Ja sporta infrastruktūru pārbūvēs par gandrīz nulles enerģijas sporta objektiem (Nearly Zero-Energy Sports Facilities) (1), tā palīdzēs sasniegt vides ilgtspējas mērķus un pavērs iespēju rīkot pasākumus ar mazu oglekļa pēdas nospiedumu. Visbeidzot, sporta pasākumi ir lielisks līdzeklis, lai popularizētu un izplatītu pozitīvus vēstījumus par vides jautājumiem.

3.5.

Neraugoties uz to, ka visās svarīgākajās pārvalstiskajās stratēģijās (Programma 2030. gadam, Kohēzijas politika 2021.–2027. gadam, Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Globālais fiziskās aktivitātes rīcības plāns 2018.–2030. gadam), sports ir minēts kā prioritārs instruments, ar kura palīdzību sasniegt attīstības, ilgtspējas un kohēzijas mērķus, diemžēl jākonstatē, ka daudzās dalībvalstīs šāda pieeja vēl nav pilnībā ieviesta: sportam un sporta aktivitātēm bieži vien joprojām tiek atvēlēta brīvā laika pavadīšanas un atpūtas funkcija.

3.6.

Attiecībā uz sportu Covid-19 ārkārtas situācija nozīmē, ka krīze samazinās sporta aktivitātes vai padarīs tās neiespējamas. Ja netiks veikti konkrēti un inovatīvi pasākumi, ar kuriem efektīvi pārvarēt problēmas un rast risinājumus, ķēdes reakcijai attiecībā uz sporta sociālo un ekonomisko dimensiju būs postoša ietekme, jo tiks ierobežotas dažas būtiskas darbības, kas nodrošina cilvēku dzīves kvalitāti, labbūtību un veselību. Šī situācija ne tikai apdraudēs daudzu sporta jomā darbojošos struktūru, apvienību un uzņēmumu “izdzīvošanu”, bet arī radīs sociālas problēmas saistībā ar cilvēku dzīves kvalitāti un ekonomiska rakstura problēmas, jo vairs nebūs ienākumu avota tiem, kas no šīm darbībām gūst iztiku. Tāpat krīzes izraisīto ekonomisko grūtību dēļ daudzi cilvēki nespēs segt sporta aktivitāšu izmaksas sev vai saviem bērniem, un tas negatīvi ietekmēs fizisko labbūtību un veselību.

3.7.

Dažām iedzīvotāju grupām, kas atrodas mazaizsargātā situācijā, piemēram, personām ar invaliditāti, sporta deprivācijas risks vēl vairāk saasinās jau tāpat kritiskās situācijas, kas dažās dalībvalstīs kļuvušas par sistēmiskiem ierobežojumiem. Runājot par garīgo veselību, pandēmija ir ievērojami samazinājusi specializēto pakalpojumu un nodaļu lietotāju, viņu ģimenes locekļu, darbinieku, pilsoņu un sporta apvienību aktīvu līdzdalību, liedzot cilvēkiem ar garīgas veselības problēmām nodarboties ar sportu kā līdzekli solidaritātē balstītu attiecību veidošanai un uzturēšanai, kuras palīdz novērst slimības dēļ radušos izolāciju un atstumtību. Kolektīvā labbūtība attiecas uz ikvienu, ne tikai uz aprūpētājiem un aprūpējamajiem.

3.8.

Ņemot vērā būtiskos sociālo kontaktu ierobežojumus, kas ir ievērojami ietekmējuši bērnus un jauniešus, būtu jāatjauno sporta un fizisko aktivitāšu, kā arī izglītības un apmācības iespējas, galveno uzmanību pievēršot nodarbību vietu drošumam bērnu un pusaudžu aizsardzības nolūkā. Sports ir sfēra, kurā katru dienu satiekas liels skaits bērnu un jauniešu, viņu instruktoru, tehnisko speciālistu un treneru. Šī vide ir viena no visvairāk aizsargājamām jomām sportojošo fiziskajai un garīgajai attīstībai, un tai ir vajadzīga īpaša politika, lai dotu viņiem iespēju izmantot visas priekšrocības, ko sports var sniegt aizsargātā vidē. Sports visiem nedrīkst nozīmēt sportu par katru cenu.

3.9.

Regulāra fiziskā aktivitāte ietekmē arī aktīvas vecumdienas, un tai var būt būtiska nozīme gados vecu cilvēku funkcionālo spēju un dzīves kvalitātes uzlabošanā. Turklāt, ja veci cilvēki vienlaikus ir iesaistīti sociālās un produktīvās darbībās, fiziskās aktivitātes ietekme palielinās. Tāpēc sportam ir preventīva loma, lai darba ņēmēji kļūtu par veselīgiem un mundriem pensionāriem.

3.10.

Lai izvērstu fiziskās aktivitātes pasākumus iespējami lielākam iedzīvotāju skaitam, ir vajadzīgas arī sociālas un sabiedriskas nozīmes inovācijas, kuru iniciatoriem vajadzētu būt pirmām kārtām organizētai pilsoniskajai sabiedrībai un sociālajiem partneriem. Būtiska nozīme ir ikdienas aspektiem, pārdomām par darba ņēmēju, studentu un skolēnu dienas ritmu, kā arī spējai iedomāties vietas, kur vecāki var nodarboties ar sportu vienlaikus ar saviem bērniem, kurus atveduši uz nodarbību. Pandēmija ir ļāvusi no jauna atklāt sporta zāli svaigā gaisā, un tas var veicināt inovatīvas tendences, piemēram, sportu pilsētas un lauku vidē ar mērķi revitalizēt telpu un kopīgi izmantot tās sniegto elastību. Nepieciešamība pēc sociālās inovācijas ir milzīga, ir jāatzīst tās vērtīgums un tā jāstimulē, lai nepieļautu, ka lielākajai daļai iedzīvotāju trūkst laika nodarboties ar sportu, pat ja viņi to vēlētos.

3.11.

Izstrādājot kolektīvās programmas darba ņēmēju un visu iedzīvotāju labā, būtu jāuzsver vietējo privāto objektu (sporta centru) nozīme, jo tiem ir visas iespējas strādāt ar uzņēmumiem un citām pilsoniskās sabiedrības organizāciju struktūrām (piemēram, izmitināšanas centriem cilvēkiem ar invaliditāti).

3.12.

Šajā sakarā galvenais ir ieguldījums, ko veic pilsoniskā sabiedrība un visi sociālie partneri, kuri, stimulējot pilsonisko iesaisti un aktivizējot sociālo dialogu, var veicināt stratēģijas dzīves kvalitātes uzlabošanai darbavietā, tostarp koplīgumu ietvaros; ierosināt kampaņas ar mērķi aicināt darba ņēmējus pierakstīties sporta klubā un/vai sporta apvienībā; mudināt sporta nozares darbiniekus aizsargāt savas intereses; ieviest pārtraukumus darbā fiziskajām aktivitātēm. Būtu jāuzsver un jāstiprina veselības aprūpes speciālistu, kā arī skolotāju, kas strādā ar maziem bērniem, loma izpratnes veicināšanā un sporta popularizēšanā, lai veidotu jaunu kultūru, kā arī darba devēju stimulu nozīme sporta praktizēšanā.

3.13.

Attiecībā uz dzimumu dimensiju Eiropas harta par sieviešu tiesībām sportā (2) noteikti ir labs plāns darbam, kura mērķis ir turpmāk izglītot par atšķirībām, izmēģināt jaunas aktivitātes, turpināt dažādu dalībnieku dialogu un sadarbību, it īpaši par komunikācijas jautājumiem, kuriem jau ilgāku laiku ir raksturīgas ciešākas attiecības starp sievietēm un medijiem, veicināt cieņpilnu un uzmanīgu žurnālistikas valodu, sportu, kas vērsts pret jebkāda veida vardarbību, diskrimināciju un ekonomisko nevienlīdzību, kā arī arvien labvēlīgāku un iekļaujošāku kustību kultūru visiem sporta dalībniekiem un dalībniecēm.

4.   Sports Programmā 2030. gadam

4.1.

Sports ir universāla valoda, kas vieno cilvēkus, tautas un kultūras; sporta vērtības ir universāluma un harmonijas vērtības. Sports ir svarīgs instruments, ar kura palīdzību mūsu kopienas var pārveidot par apzinātākām un uz ilgtspēju orientētām “vidēm”; sports sniedz ieguldījumu Programmas 2030. gadam mērķu sasniegšanā, apliecinot cieņas, izpratnes, integrācijas un dialoga principus, veicinot indivīda attīstību un pašrealizāciju neatkarīgi no vecuma, dzimuma, izcelsmes, ticības un uzskatiem.

4.2.

Neraugoties uz sporta kā Programmā 2030. gadam minēto principu īstenošanas atbalsta instrumenta acīmredzamo transversālo raksturu, ir skaidrs, ka no Programmas 2030. gadam 17 mērķiem daži vairāk nekā citi var gūt labumu no sporta sniegtajām priekšrocībām.

4.3.

Sports ir joma, kurā ES kompetences ir salīdzinoši jaunas, proti, tās ir ieviestas tikai kopš Lisabonas līguma stāšanās spēkā. ES atbild par pierādījumos balstītas politikas izstrādi, kā arī sadarbības veicināšanu un iniciatīvu pārvaldību fiziskās aktivitātes un sporta atbalstam visā Eiropā. Laikposmā 2014.–2020. gadam programmas Erasmus+ (3) ietvaros pirmo reizi bija izveidota īpaša budžeta pozīcija projektu un tīklu atbalstam sporta jomā. ES pasākumi sporta atbalstam tiks saglabāti un pastiprināti 2021.–2027. gada periodā.

5.   Sports un kohēzijas politika

5.1.

ES cenšas īstenot mērķus par lielāku taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās un labāk aizsargāt sportistu morālo un fizisko integritāti, vienlaikus ņemot vērā sporta specifiku. Konkrēti, sporta nozarē ES pārrauga trīs darbības jomas: 1) sporta sociālā loma; 2) sporta ekonomiskā dimensija; 3) nozares politiskais un juridiskais satvars. Šajās jomās līdztekus pasākumiem, ko ES atbalsta ar tieši pārvaldītiem finanšu instrumentiem, tā veicina kohēzijas politikas piedāvāto iespēju izmantošanu un papildināmību.

5.2.

Sports un fiziskā aktivitāte ir pierādījuši savu spēju mijiedarboties ar visdažādākajām sociālajām grupām, pārvarēt atšķirības un vienot vietējās kopienas, kā arī sabiedrības dzīvē iesaistīt atstumtas sociālās grupas. Turklāt sporta projekti var palīdzēt sasniegt virkni politikas mērķu: veicināt inovāciju, stimulēt pilsētvides atjaunošanu, atbalstīt lauku attīstību un sekmēt iekšējās investīcijas ES reģionos.

6.   Sports un PVO Globālais fiziskās aktivitātes rīcības plāns 2018.–2030. gadam

6.1.

Globālajā fiziskās aktivitātes rīcības plānā 2018.–2030. gadam (4) ir noteikti stratēģiskie mērķi, kas jāsasniedz ar politikas pasākumiem, lai līdz 2030. gadam pasaulē par 15 % samazinātu vispārējo fiziskās aktivitātes trūkumu pieaugušo un pusaudžu vidū. Plānā ir uzsvērta starpnozaru un holistiskas pieejas nepieciešamība un tas, cik svarīgi ir investēt sociālajā, kultūras, ekonomikas, vides, izglītības u. c. rīcībpolitikā, lai veicinātu fizisko aktivitāti un palīdzētu sasniegt daudzus ilgtspējīgas attīstības mērķus 2030. gadam. Plāna īstenošanas stratēģijās būtu jāņem vērā visi noteicošie faktori, kas ietekmē dzīvesveidu, un ar integrētu pieeju jātiecas īstenot efektīvus veselības veicināšanas pasākumus no starpnozaru perspektīvas.

6.2.

Fiziskās aktivitātes veicināšana ir komplekss jautājums, kurā nepieciešama spēcīga veselības nozares īstenota vadība un politiskā rīcība, kas ir izšķiroši svarīgi valsts līmenī, kā arī intensīva mijiedarbība ar citām nozarēm, piemēram, izglītību, kultūru, transportu, pilsētplānošanu un ekonomiku. Lai palielinātu fizisko aktivitāti un atturētu no mazkustīga dzīvesveida, būtiski ir risināt vides, sociālās un individuālās problēmas, kas saistītas ar fiziskās aktivitātes trūkumu, un īstenot efektīvus un ilgtspējīgus pasākumus, vairākām nozarēm sadarbojoties valsts, reģionālā un vietējā līmenī saskaņā ar starpnozaru pieeju, kas ļauj īstenot pasākumus, lai mainītu neveselīgu uzvedību, gan ietekmējot individuālo dzīvesveidu, gan radot vides un sociālos apstākļus, kas var veicināt nepareizas uzvedības maiņu.

7.   No stratēģijām līdz praksei

7.1.

Neraugoties uz viennozīmīgo ieguldījumu, ko sports un fiziskā aktivitāte var sniegt attīstības, ilgtspējas un kohēzijas mērķu sasniegšanā, joprojām ir ļoti grūti nodrošināt Eiropas fondu atbilstību un pieejamību sporta veicināšanas un popularizēšanas iniciatīvām. Galvenais šādas situācijas iemesls ir tas, ka regulās, kas ir 2021.–2027. gada kohēzijas politikas pamatā, sports nav skaidri minēts kā investīciju joma. Nepārprotama atsauce uz sportu kohēzijas politikas īstenošanas programmās ne tikai nolīdzinātu ceļu sporta finansējuma plūsmai, bet arī vienkāršotu fondu pārvaldības iestāžu darbu saistībā ar sporta un fiziskās aktivitātes projektu apstiprināšanu.

7.2.

Lai uzskatāmi parādītu sporta stratēģisko raksturu attīstības un kohēzijas stratēģiju īstenošanā, pielikumā ir analizēta Programmas 2030. gadam un 2021.–2027. gada kohēzijas politikas mērķu saskaņotība ar iespējamajiem pasākumiem, kas īstenojami ar sporta starpniecību.

---

(1)  Priekšlikums Padomes ieteikumam par izglītošanu vides ilgtspējas jomā.

(2)  Eiropas Harta par sieviešu tiesībām sportā.

(3)  Erasmus + Sniegums.

(4)  Globālais fiziskās aktivitātes rīcības plāns 2018.–2030. gadam.