—

atcelt Komisijas Ārpolitikas instrumentu dienesta (FPI) 2021. gada 1. decembra lēmumu un lēmumu par prasītājas nerekomendēšanu dalībai turpmākajās Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijās nākamos piecus gadus;

—

atcelt 16. oktobra novērtējuma ziņojumu;

—

atcelt galvenā novērotāja vietnieka (Deputy Chief Observer) 22. oktobra lēmumu;

—

piespriest Eiropas Komisijai un, attiecīgā gadījumā, EĀDD un Eiropas Savienības Padomei segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

1)

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērotas tiesības tikt uzklausītam.

Novērtēšanas procedūrā, kuras rezultātā tika sagatavots 2021. gada 16. oktobra novērtējuma ziņojums, neesot ievērotas prasītājas tiesības tikt uzklausītai saistībā ar novērtējuma ziņojuma projektu, t.i., pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Šīs tiesības izriet no labas pārvaldības tiesībām, kuras nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. pantā.

2)

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka neesot izpildīts pienākums norādīt pamatojumu.

FPI esot pieņēmis apstrīdēto lēmumu, neizpildot pienākumu norādīt pamatojumu. Šis pienākums, ir noteikts, pirmkārt, LESD 296. panta otrajā daļā un, otrkārt, nostiprināts Hartas 41. panta 2. punkta trešajā ievilkumā. Apstrīdētā lēmuma pamatojumā nav iespējams identificēt iemeslus, uz kuriem tiek balstīts lēmums par prasītājas nerekomendēšanu dalībai [Eiropas Savienības vēlēšanu novērošanas misijās] un par viņas izslēgšanu uz pieciem gadiem.

3)

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka esot pieļauts tiesiskās drošības principa pārkāpums.

Apstrīdētais lēmums esot pieņemts, pārkāpjot tiesiskās drošības principu. Tiesiskās drošības princips ir Savienības tiesību vispārējs princips. Apstrīdētajā lēmumā neesot atsauces uz izslēgšanas juridisko pamatu, un to arī neesot iespējams identificēt, atsaucoties uz citiem lēmuma elementiem.

4)

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka esot pārkāpts samērīguma princips.

Prasītājas nerekomendēšana dalībai turpmākajās misijās piecus gadus, ņemot vērā, ka apgalvotie Rīcības kodeksa pārkāpumi neesot smagi, esot nesamērīgs sods.

5)

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērotas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.

Ar apstrīdēto lēmumu neesot ievērotas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kas nostiprinātas Hartas 7. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pantā. Prasītāja apgalvo, ka viņas ģimenes pienākumi neliedzot viņai veikt atlikušos uzdevumus.

6)

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka neesot ievērota vārda brīvība.

Ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāpta prasītājas vārda brīvība. Vārda brīvība ir nostiprināta Hartas 11. pantā un ECPAK 10. pantā. Tā ir brīvība mutiski un rakstiski paust uzskatus, kas nesaskan vai ir mazākumā attiecībā pret tās iestādes aizstāvētiem uzskatiem, kurās nodarbināti Savienības ierēdņi un darbinieki.