1)

Padomes Regulas (EK) Nr. 2271/96 (1996. gada 22. novembris), ar ko paredz aizsardzību pret trešās valsts pieņemtu tiesību aktu eksteritoriālas piemērošanas sekām un no tiem izrietošām vai ar tiem pamatotām darbībām – redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. janvāra Regulu (ES) Nr. 37/2014 un Komisijas 2018. gada 6. jūnija Deleģēto regulu (ES) 2018/1100, ar kuru groza Regulas Nr. 2271/96 pielikumu –, 5. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to grozītās Regulas Nr. 2271/96 11. pantā minētajām personām ir aizliegts pakļauties šīs regulas pielikumā uzskaitītajos tiesību aktos paredzētajām prasībām vai aizliegumiem, pat ja trešās valsts, kura ir pieņēmusi šos tiesību aktus, administratīvās vai tiesu iestādes nav sniegušas norādījumus, kuru mērķis būtu nodrošināt to ievērošanu.

2)

Regulas Nr. 2271/96 – redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Regulu Nr. 37/2014 un Deleģēto regulu 2018/1100, – 5. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tā pieļauj, ka šīs grozītās regulas 11. pantā minētā persona, kurai nav atļaujas minētās grozītās regulas 5. panta otrās daļas izpratnē, var uzteikt ar “īpaši apzīmētu un bloķētu personu sarakstā” (Specially Designated Nationals and Blocked Persons List) iekļauto personu noslēgtos līgumus, nepievienojot pamatojumu šādam uzteikumam. Tomēr šīs pašas grozītās regulas 5. panta pirmajā daļā ir prasīts, lai civilprocesā par apgalvoto šajā tiesību normā paredzētā aizlieguma pārkāpumu, ja valsts tiesas rīcībā esošo pierādījumu kopums pirmšķietami norāda uz to, ka grozītās Regulas Nr. 2271/96 11. pantā minētā persona, kurai šajā ziņā nav atļaujas, ir pakļāvusies šīs grozītās regulas pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem, šai pēdējai minētajai personai ir jāsniedz juridiski pietiekami pierādījumi, ka tās rīcība nav bijusi vērsta uz to, lai pakļautos minētajiem tiesību aktiem.

3)

Regula Nr. 2271/96 – redakcijā ar grozījumiem, kuri izdarīti ar Regulu Nr. 37/2014 un Deleģēto regulu 2018/1100, – it īpaši tās 5. un 9. pants, lasot tos Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. panta un 52. panta 1. punkta gaismā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie pieļauj, ka līgumu uzteikums, ko veic šīs grozītās regulas 11. pantā minētā persona, lai pakļautos ar minētās grozītās regulas pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem pamatotajām prasībām vai aizliegumiem, lai gan šai personai nav atļaujas šīs pašas grozītās regulas 5. panta otrās daļas izpratnē, tiek atzīts par spēkā neesošu, ja vien šī atzīšana par spēkā neesošu nerada šai personai nesamērīgas sekas, ņemot vērā grozītās Regulas Nr. 2271/96 mērķus, kas ir aizsargāt iedibināto tiesisko kārtību un Eiropas Savienības intereses kopumā. Šajā samērīguma pārbaudē ir jālīdzsvaro šo mērķu sasniegšana, kas īstenojama ar līguma uzteikuma, kurā nav ievērots šīs grozītās regulas 5. panta pirmajā daļā paredzētais aizliegums, atzīšanu par spēkā neesošu, un iespēja, ka attiecīgajai personai tiks radīti ekonomiski zaudējumi, kā arī šo zaudējumu mērogs gadījumā, ja šī persona nevarētu izbeigt savas darījumattiecības ar personu, kas iekļauta to personu sarakstā, uz kurām attiecas no minētās grozītās regulas pielikumā uzskaitītajiem tiesību aktiem izrietošās sekundārās sankcijas.