1.

Vai Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (1) 2. panta b) punkts un tās apsvērumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tas, ka jēdziena “patērētājs” definīcija ietver personu, kas veic uzņēmējdarbību un kopā ar aizņēmēju, kurš neveic tādu darbību, noslēdza kredītlīgumu, kas ir indeksēts ārvalsts valūtā un daļēji ir paredzēts viena aizņēmēja uzņēmējdarbībai, bet daļēji nolūkiem, kas nav saistīti ar tā uzņēmējdarbību, arī gadījumā, ja profesionālā lietošana ir tik mazsvarīga, ka tai ir nenozīmīga loma attiecīgā līguma kopējā kontekstā, un ja nav nozīmes tam, ka dominē ar uzņēmējdarbību nesaistītais aspekts?

2.

Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 2. panta b) punkts un tās apsvērumi ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajā tiesību normā ietvertais jēdziens “patērētājs” attiecas arī personu, kas līguma parakstīšanas brīdī veica uzņēmējdarbību, bet otrs aizņēmējs vispār tādu darbību neveica, un tad abas šīs personas noslēdza ar banku kredītlīgumu, kas ir indeksēts ārvalsts valūtā, kura pamatsummas daļa tika izmantota viena aizņēmēja profesionāliem nolūkiem un daļa nolūkiem, kas nav saistīti ar uzņēmējdarbību, gadījumā, kad profesionālā lietošana nav mazsvarīga un tai nav tikai nenozīmīga loma kredītlīguma kopējā kontekstā un kad dominē ar uzņēmējdarbību nesaistītais aspekts, bet bez kredīta pamatsummas izmantošanas profesionālam nolūkam nebūtu iespējams to piešķirt ar uzņēmējdarbību nesaistītam nolūkam?