Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Sociālo tiesību pīlāra īstenošanas uzlabošana un pamatpakalpojumu veicināšana”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2019/C 282/02)

Ziņotājs: Raymond HENCKS

Līdzziņotājs: Krzysztof BALON

Pilnsapulces lēmums	24.1.2019.
Juridiskais pamats	Reglamenta 32. panta 2. punkts Pašiniciatīvas atzinums
Atbildīgā specializētā nodaļa	Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	22.5.2019.
Pieņemts plenārsesijā	19.6.2019.
Plenārsesija Nr.	544
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	128/3/6

1.   Secinājumi un ieteikumi

Secinājumi

1.1.

Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. galvenais princips ievieš Eiropas Savienībā “pamatpakalpojumu” jēdzienu, kura nav Līgumos, bet kurš paredz, ka “ikvienam ir tiesības uz piekļuvi labas kvalitātes pamatpakalpojumiem, tostarp ūdensapgādes, sanitārijas, energoapgādes, transporta, finanšu pakalpojumiem un digitālajiem sakariem. Tiem cilvēkiem, kuriem nepieciešams, nodrošina atbalstu piekļuvei šādiem pakalpojumiem”.

1.2.

Ņemot vērā par pamatpakalpojumiem kvalificēto pakalpojumu piemērus, kas uzskaitīti minētajā 20. principā, EESK uzskata, ka runa ir par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (PVTN), uz kuriem jau attiecas Kopienas tiesību akti, jo īpaši Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD) pievienotais Protokols Nr. 26 par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kura skaidrojošie noteikumi pārsniedz vienkāršu kvalitatīvas piekļuves garantiju, taču daži no šiem noteikumiem ir nepietiekami (ļoti atšķirīgā mērā) regulēti un īstenoti dalībvalstīs.

1.3.

Tāpēc EESK piekrīt tam, ka Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. princips atkārtoti apstiprina piekļuves tiesības pamatpakalpojumiem/PVTN, kas ir sociālā taisnīguma būtiska sastāvdaļa un ir balstīti uz vienlīdzīgas attieksmes principa pret lietotājiem, aizliedzot jebkāda veida diskrimināciju vai atstumšanu, kā arī uz principa par vispārēju piekļuvi augstam finansiālas pieejamības un kvalitātes līmenim.

Ieteikumi

Piekļuves tiesības

1.4.

Lai deklarētais princips, ar kuru saskaņā “ikvienam ir tiesības uz piekļuvi labas kvalitātes pamatpakalpojumiem”, būtu efektīvs, ir jāīsteno konkrēti pasākumi ilgtspējīgas attīstības un sociālās kohēzijas kontekstā un vienlaikus: a) šis princips ir jāgarantē ar tiesību vai normatīvajiem aktiem, kas to nosaka un definē tā īstenošanas veidus katrā jomā; b) jānosaka kompensācijas, uz kurām cilvēki var pretendēt principa neievērošanas gadījumā; c) jānodrošina iespēja iesniegt pretenzijas, sūdzības vai pārsūdzības tiesā.

Vispārēja piekļuve

1.5.

EESK aicina precizēt jēdzienu “universāla piekļuve pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi” un ieviest leģislatīvus pasākumus, kas uzliktu pienākumu dalībvalstīm definēt rādītājus, ar kuriem katram PVTN tiktu noteikta universāla piekļuve (pakalpojuma piekļuves punktu blīvums, maksimālais attālums līdz piekļuves punktam, pakalpojuma regularitāte utt.); tas vajadzīgs, lai novērstu vispārējas nozīmes pamatpakalpojumu, piemēram, sabiedriskā transporta, pasta biroju, bankas filiāļu pakalpojumu likvidāciju vai atstāšanu novārtā, jo īpaši lietotājiem piepilsētu, lauku vai mazapdzīvotās teritorijās, vai, ja tā notiktu, tiktu nodrošināti līdzvērtīgi alternatīvi risinājumi.

Universālais pakalpojums

1.6.

Attiecībā uz elektroenerģijas, elektronisko sakaru, pasta un banku pakalpojumiem universālais pakalpojums, kas uz tiem attiecas, nav sinonīms universālumam, jo tas nodrošina tikai ierobežotu piekļuvi pamatpakalpojumiem. Tas jo īpaši attiecas uz elektroniskajiem sakariem, kuru pakalpojumi, kas iekļauti universālā pakalpojumā, lielā mērā atpaliek no tehnoloģiju attīstības, vairs neatbilst tirgū piedāvātajiem mūsdienīgajiem saziņas līdzekļiem un tikai paplašina digitālo plaisu reģionos, kas ir attālināti no lielajiem pilsētu centriem.

1.7.

Tāpēc EESK prasa pielāgot universālo pakalpojumu, garantēt mūsdienīgus pakalpojumus un nodrošināt pilnīgu teritoriālo pārklājumu visām nozarēm tīklā kopumā un jo īpaši elektroniskajiem sakariem.

Finansiālā pieejamība

1.8.

Ņemot vērā to, ka arvien lielākā mērā cenu ziņā pieejamas piekļuves garantijas pamatā vairs nav sociālais (t. s. “saprātīgais”) tarifs, bet sociālā palīdzība, ko sniedz tikai visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem, un to, ka ne tikai visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem ir nopietnas ekonomiskas grūtības saistībā ar piekļuvi PVTN, EESK atkārtoti prasa noteikt pieejamības kritērijus, apzinot to pakalpojumu grozu, kurus uzskata par būtiskiem; mājsaimniecības finansiālā ieguldījuma likme katrā no šiem pakalpojumiem jānosaka atkarībā no tā, kas ir pieņemams, ņemot vērā minimālo algu/minimālo ienākumu. Virs šīs likmes cenas ir paaugstinātas un ir vajadzīgi reglamentējoši pasākumi vai arī jābūt tiesībām saņemt publisko atbalstu.

Pakalpojuma kvalitāte

1.9.

Ņemot vērā nepilnības dažādu PVTN sniegšanas kvalitātē dažās dalībvalstīs (sabiedriskā transporta kavēšanās vai atcelšana, nefunkcionējošs vai nepietiekams teritoriālais pārklājums elektronisko sakaru jomā utt.), EESK prasa, lai dalībvalstis pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi nosaka rādītājus, kas liecina par apmierinātību, piemēram, ātrums, precizitāte, uzticamība, komforts, pieejamība, pakalpojumu sniedzēju kompetence un gatavība palīdzēt, kā arī citus aspektus, piemēram, vide, darba apstākļi un patērētāju aizsardzība.

1.10.

Attiecībā uz kompensācijām, kas Eiropas tiesību aktos ir paredzētas kvalitātes trūkuma gadījumā (vilcienu vai lidmašīnu kavēšanās vai atcelšana, pazaudēti vai bojāti pasta sūtījumi), EESK joprojām šķiet, ka daži pakalpojumu sniedzēji priekšroku dod (pieticīgām) kompensācijām, nevis ieguldījumiem kvalitātē; tādēļ komiteja prasa pārskatīt spēkā esošās kompensāciju summas un principā katram PVTN noteikt atbilstošas kompensācijas, ja netiek ievērotas sabiedrisko pakalpojumu vai universālā pakalpojuma sniegšanas saistības.

Novērtējums

1.11.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu piekļuvi, svarīgi ir izstrādāt šo pakalpojumu veiktspējas izvērtēšanas dinamiku. Šajā nolūkā EESK prasa lēmējiestādēm vispirms skaidri definēt visu (gan ekonomisku, gan ar ekonomiku nesaistītu) vispārējas nozīmes pakalpojumu jēdzienus, mērķus un uzdevumus.

1.12.

Tāpēc EESK aicina novērtēt dalībvalstīs vispārējas nozīmes pakalpojumus valsts, reģionālā vai vietējā līmenī un prasa, lai šī novērtēšana būtu neatkarīga, plurālistiska, pārstāvētu visu pušu viedokli, aptver ekonomikas, sociālos un vides aspektus, balstītos uz kritēriju kopumu un tiktu īstenota, konsultējoties ar visām ieinteresētajām personām un izmantojot jaunu, saskaņotu Eiropas mēroga novērtēšanas metodi, kuras pamatā ir kopīgi rādītāji.

Eiropas pusgads

1.13.

Sociālo rezultātu pārskatā, kas iekļauts Eiropas pusgadā un kura uzdevums ir izvērtēt Eiropas pīlārā noteikto sociālo tiesību stāvokli, trūkst rādītāju par pamatpakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Tāpēc EESK prasa, lai pamatpakalpojumi, kas iekļauti Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. principā, būtu Eiropas pusgada sociālo rezultātu pārskata neatņemama sastāvdaļa.

2.   Ievads

2.1.

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2017. gada 17. novembra Gēteborgas deklarācijā par Eiropas sociālo tiesību pīlāru apņēmās īstenot Līgumos noteikto solījumu par augsti konkurētspējīgu sociālo tirgus ekonomiku, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību.

2.2.

Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20 galvenie principi pirmām kārtām ir paredzēti nepilnību novēršanai Līgumos, un tādējādi tie palīdz strukturēt Eiropas tiesisko kārtību, reglamentē pamattiesību īstenošanu un veicina valstu un ES sistēmās piemērojamo vērtību konverģenci.

2.3.

Eiropas sociālo tiesību pīlārs atkārtoti nostiprina dažas no tiesībām, kas jau iestrādātas ES acquis, un pievieno jaunus principus, ar kuriem stāties pretī sociālo, tehnoloģisko un ekonomisko pārmaiņu izraisītajiem izaicinājumiem (1). Tam par iemeslu ir pieņēmums, ka pašreizējās sociālās tiesības vai vismaz dažas no tām (dažādā mērā atkarībā no dalībvalsts) ir nepietiekami regulētas un īstenotas.

2.4.

Tā kā dalībvalsti var saukt pie atbildības par Eiropas tiesību vispārējo principu neievērošanu un lai “šos principus un tiesības varētu juridiski piemērot, vispirms ir vajadzīgi speciāli pasākumi vai tiesību akti, kas jāpieņem atbilstošā līmenī” (2).

3.   Pamatpakalpojumi

3.1.

Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. galvenais princips “Piekļuve pamatpakalpojumiem” nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz piekļuvi labas kvalitātes pamatpakalpojumiem, tostarp ūdensapgādes, sanitārijas, energoapgādes, transporta, finanšu pakalpojumiem un digitālajiem sakariem. Tiem cilvēkiem, kuriem nepieciešams, nodrošina atbalstu piekļuvei šādiem pakalpojumiem”.

3.2.

Līgumos nav jēdziena “pamatpakalpojumi”, un tie attiecas tikai uz sabiedriskajiem pakalpojumiem (transportu) un vispārējas nozīmes pakalpojumiem (ekonomiskiem, ar ekonomiku nesaistītiem). Minētajā 20. galvenajā principā nav nekādas “pamatpakalpojumu” definīcijas. Tajā ir tikai minēti daži piemēri un nav ietverts izsmeļošs saraksts. Taču “pamatpakalpojumu” jēdziens ir vispārpieņemts Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķu kontekstā un attiecas uz dažiem pakalpojumiem, kuri ir iekļauti arī citos Eiropas sociālo tiesību pīlāra principos.

3.3.

Tāpēc tiesības uz pamatpakalpojumiem neaprobežojas tikai ar tiem, kas uzskaitīti 20. galvenajā principā, bet attiecas arī uz citiem principiem, piemēram, bērnu aprūpe un atbalsts bērniem, veselības aprūpe, invalīdu iekļaušana, ilgtermiņa aprūpe, mājokļi un palīdzība bezpajumtniekiem. Tādēļ tiesību uz piekļuvi kvalitatīviem pamatpakalpojumiem īstenošana jāpapildina ar konkrētiem pasākumiem attiecībā gan uz PVTN, gan iepriekš minētajām jomām. Šajā sakarā EESK atgādina, ka dalībvalstīm ir pienākums un plaša rīcības brīvība definēt, organizēt un finansēt vispārējas nozīmes pakalpojumus, kas atbilst iedzīvotāju vajadzībām.

3.4.

Tā kā nav nekādas definīcijas un ņemot vērā 20. galvenajā principā uzskaitītos pakalpojumus, ir skaidrs, ka šajā gadījumā runa ir par “pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”, uz kuriem attiecas universāla pakalpojuma vai sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas saistības, kas noteiktas ES Pamattiesību hartas 36. pantā un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 14. pantā, kā arī Protokolā Nr. 26 par sabiedriskajiem pakalpojumiem.

3.5.

Tāpēc Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. galvenais princips tikai vēlreiz apstiprina Līgumā paredzētās tiesības. Tomēr ir jākonstatē, ka LESD pievienotā Protokola Nr. 26 par sabiedriskajiem pakalpojumiem skaidrojošie noteikumi pārsniedz vienkāršu garantiju kvalitatīvai piekļuvei un paredz augstu kvalitātes, drošības un pieejamības līmeni, vienlīdzīgu attieksmi un vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšanu. Tā kā EESK uzskata, ka PVTN ir neatņemama sociālā taisnīguma struktūras sastāvdaļa, komiteja piekrīt, ka 20. galvenajā principā tie tiek kvalificēti kā “pamatpakalpojumi”.

3.6.

Lai deklarētais princips, ar kuru saskaņā “ikvienam ir tiesības uz piekļuvi labas kvalitātes pamatpakalpojumiem”, būtu efektīvs, ir jāīsteno konkrēti pasākumi ilgtspējīgas attīstības un sociālās kohēzijas kontekstā un vienlaikus: a) šis princips ir jāgarantē ar tiesību vai normatīvajiem aktiem, kas to nosaka un definē tā īstenošanas veidus katrā jomā; b) jānosaka kompensācijas, uz kurām var pretendēt principa neievērošanas gadījumā; c) jānodrošina iespēja iesniegt individuālas vai kolektīvās pretenzijas, sūdzības vai pārsūdzības tiesā.

3.7.

Pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, piemēram, elektrība, pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļiem un autoceļiem, elektroniskie un pasta sakari (t. s. tīkla nozares), kopš 80. gadu beigām tika pakļauti eiropeizācijas un īpašas pakāpeniskas liberalizācijas procesam ar mērķi izveidot vienoto tirgu.

3.8.

Tomēr ātri kļuva skaidrs, ka šie pakalpojumi nevar darboties tikai saskaņā ar kopējiem konkurences un tirgus noteikumiem un ir vajadzīgi īpaši noteikumi, kas katram iedzīvotājam nodrošinātu cenu ziņā pieejamu piekļuvi šiem pakalpojumiem, kuri tiek uzskatīti par pamatpakalpojumiem un atzīti par ES kopējām vērtībām.

3.9.

Ar Lisabonas līgumu tie ir atzīti primārajos tiesību aktos. LESD pievienotajā protokolā Nr. 26 ir precizētas Savienības kopējās vērtības un jo īpaši sešas vērtības, kas jāpiemēro visiem PVTN visā Eiropas Savienībā: “augsts kvalitātes, drošības un pieejamības līmenis, vienlīdzīga attieksme un vispārējas piekļuves un patērētāju tiesību veicināšana”.

4.   Protokola Nr. 26 piemērošanas novērtējums

4.1.

Trūkst PVTN liberalizācijas politikas pozitīvās ietekmes (cenu samazināšanās, piedāvājuma dažādošana) un negatīvās ietekmes (cenu celšanās, oligopolu veidošanās, tirgus “nokrejošana”, nestabila nodarbinātība, sociālais dempings) vispārēja novērtējuma. Daži no Eiropas sociālo tiesību pīlārā iekļautajiem pamatpakalpojumiem efektīvi veicina ekonomisko un sociālo attīstību un sociālās saites. Attiecībā uz citiem pakalpojumiem konkurences ieviešana ir palielinājusi tarifus un/vai vājinājusi sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzdevumus (3).

4.2.

Eiropas Savienībai un dalībvalstīm ir ne vien stingrs pienākums nodrošināt PVTN pienācīgu darbību (un tas jo īpaši nozīmē, ka ir jāizstrādā šo pakalpojumu veiktspējas novērtēšanas pakāpeniska dinamika), bet lēmējiestādēm ir arī skaidri jādefinē jēdzieni, mērķi un uzdevumi. Kamēr tas netiks izdarīts, ar veiktspējas novērtēšanu nevarēs garantēt iedzīvotājiem PVTN, kurus viņiem ir tiesības sagaidīt kā no ES, tā no valstu iestādēm.

4.3.

Komisija 2000. gadu sākumā katru gadu sāka sagatavot tīkla nozaru darbības horizontālu novērtēšanu, pamatojoties uz metodoloģisku piezīmi par PVTN horizontālu novērtēšanu (4). Šie ziņojumi tika regulāri iesniegti un apspriesti ar EESK atklātā uzklausīšanā, kurā tika uzklausīti dažādi viedokļi. 2007. gadā Komisija sadarbībā ar EESK rīkoja semināru par jaunu vērtēšanas metodiku, kas balstīta uz ārēja konsultanta pētījumu, taču ideja par minēto VNP novērtēšanu tika aizmirsta.

4.4.

Tāpēc EESK atkārtoti pauž prasību, kas izteikta pašiniciatīvas atzinumā “Neatkarīgs vispārējas nozīmes pakalpojumu novērtējums” (5), proti, VNP novērtējumam dalībvalstu, reģionālajā un vietējā līmenī jābūt neatkarīgam un jāpārstāv visu pušu viedoklis, un tam jāaptver ekonomikas, sociālie un vides aspekti, jāizmanto virkne kritēriju, to īstenojot jākonsultējas ar visām ieinteresētajām pusēm un Kopienas līmenī jāizmanto saskaņota Eiropas mēroga novērtēšanas metode, kuras pamatā ir kopīgi rādītāji.

5.   Tiesības uz piekļuvi pamatpakalpojumiem

5.1.

Pamattiesību hartas 36. pantā noteikts, ka ES “saskaņā ar Līgumiem atzīst un ievēro valstu tiesību aktos un praksē noteikto pieeju pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi”, un prasīts tos iekļaut pamattiesībās, “lai veicinātu Savienības sociālo un teritoriālo kohēziju”.

5.2.

Tāpēc pīlāra 20. galvenais princips tikai apstiprina ikvienas personas tiesības piekļūt kvalitatīviem VNP kā ES kopējo vērtību sastāvdaļai. Tāpat kā Protokolā Nr. 26, arī pīlārā nav noteikti ne piekļuves nosacījumi, ne garantijas līmenis, ne pārsūdzības procedūras.

5.3.

EESK uzskata, ka ikvienam garantētas piekļuves koncepcija, ir balstīta uz vienlīdzīgas attieksmes, solidaritātes, universāluma, nepārtrauktības, pietuvinātības pakalpojumu lietotājiem un finansiālas pieejamības principa.

6.   Vienlīdzīga attieksme

6.1.

VNP jomā vienlīdzīgas attieksmes pamatā ir salīdzināmās situācijās esošu lietotāju vienlīdzīga piekļuve (universāla piekļuve) valsts un pārrobežu pakalpojumiem, un jebkāda veida diskriminācijas vai sociālās atstumšanas (valstspiederība, dzimums, dzīvesvieta, invaliditāte, vecums utt.) aizliegums.

6.2.

Tomēr vienlīdzīga attieksme vai nediskriminācijas pienākums neliedz pieņemt pasākumus, kas paredz īpašas priekšrocības konkrētām lietotāju kategorijām (gados vecākiem cilvēkiem, personām ar invaliditāti vai personām ar ierobežotām pārvietošanās spējām utt.).

6.3.

Attiecībā uz dažiem pakalpojumiem universālas piekļuves tiesības ir paredzēts garantēt vai nu ar universālo pakalpojumu, vai ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kas uzliktas pakalpojumu sniedzējiem.

7.   Universālais pakalpojums

7.1.

Universālais pakalpojums ir pamatots tādu dažu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi liberalizācijas kontekstā, kuriem tirgus viens pats nevar nodrošināt pilnīgu teritoriālo tvērumu, pieņemamas cenas vai atbilstošu pakalpojuma kvalitāti. Universālais pakalpojums ietver “vispārējo interešu prasību kopumu, kura mērķis ir nodrošināt, ka daži iepriekš noteikti pakalpojumi ir pieejami visiem patērētājiem un lietotājiem visā dalībvalsts teritorijā neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas noteiktā kvalitātes līmenī un, ņemot vērā konkrētos valsts apstākļus, par pieņemamu cenu” (6). Līdz šim Kopienas līmenī universālais pakalpojums ir definēts tikai elektronisko sakaru, pasta, elektroenerģijas un banku pakalpojumu nozarēs.

7.2.

Tāpēc universālā pakalpojuma definīcija attiecas tikai uz “dažiem pakalpojumiem”, t. i., pakalpojumiem, kas ir izsmeļoši uzskaitīti. Tāpēc universālais pakalpojums nav sinonīms universālumam, jo tas negarantē piekļuvi visiem pakalpojumiem tirgū.

7.3.

Tas jo īpaši attiecas uz elektroniskajiem sakariem (7), kuru pakalpojumi, kas iekļauti universālajā pakalpojumā, lielā mērā atpaliek no tehnoloģiju attīstības un vairs neatbilst tirgū piedāvātajiem mūsdienīgajiem saziņas līdzekļiem.

7.4.

Daudzas dalībvalstis, teritorijas vai aglomerācijas ir ievērojami atpalikušas ātrdarbīgu elektronisko sakaru un/vai vispārējā mobilo sakaru teritoriālā pārklājuma jomā (pelēkās vai baltās zonas), kas mūsdienās ir galvenais faktors dzīves apstākļu uzlabošanā, piemēram, atvieglojot piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un citiem sabiedriskajiem pakalpojumiem. No tā izriet, ka pašreizējie universālā elektronisko sakaru pakalpojuma trūkumi tikai padziļina digitālo plaisu.

7.5.

Taču saskaņā ar attiecīgo direktīvu “universālā pakalpojuma jēdziens būtu jāattīsta, lai tas atbilstu tehnoloģijas sasniegumiem, tirgus attīstībai un lietotāju pieprasījuma izmaiņām” (8). Lai to panāktu, Komisijai saskaņā ar iepriekš minēto direktīvu reizi trijos gados ir jāpārskata universālā pakalpojuma darbības joma, jo īpaši, lai piedāvātu Eiropas Parlamentam un Padomei iespēju mainīt vai pārdefinēt šo darbības jomu.

7.6.

Tāpēc EESK iesaka nosacījumus par piekļuvi elektroniskajiem sakariem pielāgot tehnoloģiju attīstībai un jo īpaši noteikt obligātu integrētu teritoriālo pārklājumu mobilo telefonu un platjoslas pakalpojumu jomā.

8.   Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības

8.1.

Dažiem PVTN, kas netiek uzskatīti par universālo pakalpojumu, universālas piekļuves tiesības nodrošina ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, kas uzliktas šādu pakalpojumu sniedzējiem.

8.2.

Piemēram, sabiedriskais transports pasažieru pārvadāšanai pa autoceļiem un dzelzceļiem netiek sniegts kā universālais pakalpojums; uz to attiecas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības, kas ir definētas (9) kā “kompetentās iestādes definēta vai noteikta prasība, lai nodrošinātu vispārējas nozīmes sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumus, ko tirgus dalībnieks, ja tas ņemtu vērā savas komerciālās intereses, neuzņemtos vai neuzņemtos tādā pašā mērā vai ar tādiem pašiem nosacījumiem, nesaņemot papildu atlīdzību”. No tā izriet, ka sabiedriskā transporta pakalpojumam, kas atbilst konkrētai lietotāju vajadzībai, nav obligāti jādarbojas saskaņā ar tirgus noteikumiem. Taču daudzās dalībvalstīs sabiedriskā transporta dzelzceļa un autoceļa pasažieru pārvadājumu maršruti rentabilitātes nolūkā tiek likvidēti vai nepietiekami uzturēti lauku vai mazapdzīvotās teritorijās. Tas pats attiecas uz citiem pakalpojumiem, piemēram, pasta (biroju slēgšana) vai banku pakalpojumiem (filiāļu slēgšana).

8.3.

Tāpēc EESK aicina precizēt jēdzienu “universāla piekļuve pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi” un ieviest leģislatīvus pasākumus, kas uzliktu pienākumu dalībvalstīm definēt rādītājus, ar kuriem katram PVTN noteikt universālu piekļuvi (pakalpojuma piekļuves punktu blīvums, maksimālais attālums līdz piekļuves punktam, pakalpojuma regularitāte, biroju skaits utt.).

9.   Finansiālā pieejamība

9.1.

Labākajā gadījumā tirgus var tikai ierosināt cenu, kas noteikta atkarībā no izmaksām, taču tas varētu nenodrošināt vispārēju piekļuvi PVTN par pieņemamu cenu. Tādēļ viens no brīvās konkurences draudiem ir PVTN sniedzēju kārdinājums apgādāt tikai tos klientus, kuri a priori tiek uzskatīti par maksātspējīgiem.

9.2.

Lai novērstu šo risku, Protokolā Nr. 26 ir noteikts, ka dalībvalstīm katram PVTN ir jānodrošina cenu pieejamība augstā līmenī.

9.3.

Cenu pieejamība ir definēta kā “pakalpojumu cena patērētājiem ar zemiem/vidējiem ienākumiem attiecībā pret to patērētāju ienākumiem, kuriem ir atšķirīgs ienākumu līmenis” (10).

9.4.

Tādēļ prasība par finansiāli pieņemamu pakalpojumu ir svarīgs faktors cīņā pret sociālo atstumtību, lai ikvienam būtu piekļuve PVTN neatkarīgi no ienākumiem. Tomēr Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. galvenais princips šķiet daudz ierobežojošāks, jo (tikai) “cilvēkiem, kuriem nepieciešams, nodrošina atbalstu piekļuvei šādiem pakalpojumiem”.

9.5.

Jākonstatē, ka arvien lielākā mērā cenu ziņā pieejamas piekļuve vairs netiek garantēta, balstoties uz sociālo (t. s. “saprātīgais”) tarifu, bet uz sociālo palīdzību, ko sniedz tikai visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem. Tomēr nopietnas ekonomiskas grūtības piekļūt PVTN vairs nav tikai visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem.

9.6.

Ja mērķis visiem nodrošināt pieņemamu piekļuvi nav sasniegts, regulatīvās iestādes reizumis piemēro cenu regulēšanas pasākumus. Tādējādi Komisija un Eiropas likumdevējs iejaucās ar regulu, lai samazinātu un pēc tam atceltu maksu par mobilo sakaru izmantošanu Kopienā (viesabonēšanas maksa), ja lietotājs ceļo pa Eiropas Savienību, bet ne tad, ja viņš zvana kādai personai Eiropas Savienībā no savas dzīvesvietas. Priekšlikumā regulai par pārrobežu paku piegādes pakalpojumiem Komisija paziņo par saistošiem pasākumiem, ja situācija ar pārmērīgi augstām cenām, ko piemēro pārrobežu paku piegādes uzņēmumi, neuzlabosies līdz 2018. gada beigām (11).

9.7.

Attiecībā uz cenu pieejamības novērtēšanu EESK jau vairākus gadus lūdz precizēt jēdzienu “PVTN cenas pieejamība” un ieviest likumdošanas pasākumus, kas uzliktu dalībvalstīm pienākumu definēt rādītājus pieejamības noteikšanai.

9.8.

EESK atkārtoti prasa noteikt pieejamības kritērijus, apzinot to pakalpojumu grozu, kurus uzskata par būtiskiem; mājsaimniecības finansiālā ieguldījuma likme katrā no šiem pakalpojumiem tiek noteikta atkarībā no tā, kas ir pieņemams, ņemot vērā minimālo algu/minimālo ienākumu. Virs šīs likmes cenas ir paaugstinātas un ir vajadzīgi reglamentējoši pasākumi vai arī jābūt tiesībām saņemt publisko atbalstu.

10.   Kvalitatīvi pamatpakalpojumi

10.1.

Protokolā Nr. 26 dalībvalstis tiek aicinātas pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi nodrošināt augstu kvalitāti, savukārt pīlārs aprobežojas vienīgi ar “labas kvalitātes pamatpakalpojumiem”.

10.2.

Jebkurā gadījumā kvalitatīvs pakalpojums ir pakalpojums, kas apmierina lietotājus. Lai to panāktu, ir jāidentificē lietotāji, viņu vajadzības un vēlmes. Tomēr bieži vien iespēja paust ekspektācijas tiek dota a posteriori, kad lietotājs sūdzas par disfunkciju.

10.3.

Kopienas līmenī kvalitātes standarti attiecībā uz daudziem vispārējas nozīmes pakalpojumiem, piemēram, pasta pakalpojumiem, elektroniskajiem sakariem, ūdens apgādi, atkritumu izvešanu, pasažieru pārvadājumiem, vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem utt. ir noteikti dažādā (dažkārt ļoti zemā) līmenī. Piemēram, lai gan lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju ir piekļuve kvalitatīvam dzeramajam ūdenim, dažās dalībvalstīs daudzi iedzīvotāji dod priekšroku ūdens patēriņam pudelēs, jo ūdensvada ūdens garša tiek uzskatīta par nepatīkamu. Lai palielinātu patērētāju uzticēšanos un uzlabotu ūdensvada ūdens kvalitāti, tādējādi pozitīvi ietekmējot vidi un samazinot plastmasas atkritumu daudzumu, ir regulāri jāatjaunina pašreizējie standarti.

10.4.

Pakalpojuma kvalitāte ir viens no galvenajiem faktoriem novērtējumā, ko iepriekš ir ierosinājusi EESK. Tāpēc dalībvalstīm attiecībā uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi jāizvēlas tādi par apmierinātību liecinoši rādītāji par apmierinātību, piemēram, ātrums, precizitāte, uzticamība, komforts, pieejamība, pakalpojumu sniedzēju kompetence un gatavība palīdzēt utt. Kvalitāte ietver arī tādus aspektus kā vide, darba apstākļi un patērētāju aizsardzība.

10.5.

Pakalpojumu kvalitāte ir tieši saistīta ar patērētāju tiesībām. Attiecībā uz dažiem PVTN (dzelzceļa transports, pasts) Eiropas tiesību aktos ir paredzētas kompensācijas kvalitātes trūkuma gadījumā (vilcienu vai lidmašīnu kavēšanās vai atcelšana, pazaudēti vai bojāti pasta sūtījumi). Ņemot vērā milzīgos trūkumus, kas dažās dalībvalstīs ir pasažieru dzelzceļa pārvadājumu jomā, EESK joprojām šķiet, ka daži pakalpojumu sniedzēji priekšroku dod (pieticīgām) kompensācijām, nevis ieguldījumiem kvalitātē. Turklāt daudzās dalībvalstīs tiesības uz kompensāciju kavēšanās gadījumā aprobežojas ar tālsatiksmes maršrutiem, bet pilsētas, piepilsētas un reģionālie pasažieru pārvadājumi ir izslēgti no jebkuras kompensācijas saskaņā ar atkāpēm, kas atļautas saskaņā ar ES tiesību aktiem (12).

10.6.

EESK prasa piemērot kompensācijas sistēmu kavēšanās gadījumā visiem braucieniem pa dzelzceļu, neatkarīgi no nobrauktā attāluma, un noteikt tiesības uz kompensāciju par katru nokavēto pusstundu attiecībā pret oficiālo grafiku vai par katrām 15 minūtēm no atiešanas brīža.

10.7.

EESK prasa, lai patērētāju tiesību ietvaros visiem VNP būtu noteiktas kompensācijas, ja netiktu ievērotas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības.

11.   Eiropas pusgada sociālo rezultātu pārskats

11.1.

Eiropas pusgadā iekļautais sociālo rezultātu pārskats ir paredzēts, lai apzinātu sociālās jomas problēmas, ar kurām dalībvalstis saskaras, piemērojot Eiropas sociālo tiesību pīlāra principus.

11.2.

Šis sākotnējās analīzes instruments, kuru papildina padziļinātāka analīze katras valsts līmenī, ir izstrādāts, lai, izmantojot sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājus, izvērtētu Eiropas pīlārā pasludināto sociālo tiesību situāciju. Taču starp visiem sociālo rezultātu pārskata pamatrādītājiem un sekundārajiem rādītājiem, kas iekļauti valstu ziņojumu statistikas pielikumā, trūkst pamatpakalpojumu saskaņā ar pīlāra 20. galveno principu.

11.3.

Tāpēc EESK prasa, lai būtiskie pakalpojumi, uz kuriem attiecas Eiropas sociālo tiesību pīlāra 20. princips, būtu Eiropas pusgada sociālo rezultātu pārskata neatņemama sastāvdaļa.

---

(1)  Eiropas sociālo tiesību pīlāra preambulas 14. apsvērums.

(2)  Eiropas sociālo tiesību pīlāra preambulas 14. apsvērums.

(3)  Sk. Eirobarometra pētījumu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem.

(4)  COM(2002) 331 final.

(5)  267/2008.

(6)  Zaļā grāmata par vispārējas nozīmes pakalpojumiem, 2003. gada 21. maijs.

(7)  Direktīva 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem.

(8)  2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK 1. apsvērums.

(9)  2007. gada 23. oktobra Regula (EK) Nr. 1370/2007.

(10)  COM(2002) 331 final.

(11)  Regulas priekšlikums COM(2016) 285 final.

(12)  2007. gada 23. oktobra Regula (EK) Nr. 1370/2007.