52018AE1595

EUR-Lex

Juurdepääs Euroopa Liidu õigusaktidele

See dokument on väljavõte EUR-Lexi veebisaidilt.

EUROPA
EUR-Lexi avaleht
EUR-Lex - 52018AE1595 - ET

Nõuanded

Vajate rohkem otsinguvõimalusi? Kasutage Täppisotsing

Dokument 52018AE1595

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Subsidiaritātes un pārmērīgas reglamentēšanas ietekme uz ekonomiku un nodarbinātību” (izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Austrijas pieprasījuma)

EESC 2018/01595

OV C 440, 6.12.2018, lk 28—36 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

HTML

PDF

Euroopa Liidu Teataja

6.12.2018

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 440/28

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Subsidiaritātes un pārmērīgas reglamentēšanas ietekme uz ekonomiku un nodarbinātību”

(izpētes atzinums pēc prezidentvalsts Austrijas pieprasījuma)

(2018/C 440/05)

Ziņotājs:

Dimitris DIMITRIADIS

Līdzziņotājs:

Wolfgang GREIF

Apspriešanās	Austrijas prezidentūra Padomē, 12.2.2018.
Juridiskais pamats	Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pants
Atbildīgā specializētā nodaļa	Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa
Pieņemts specializētās nodaļas sanāksmē	4.9.2018.
Pieņemts plenārsesijā	19.9.2018.
Plenārsesija Nr.	537
Balsojuma rezultāts (par/pret/atturas)	192/1/1

1. Secinājumi un ieteikumi

1.1.

EESK ir gandarīta par Eiropas Savienības Padomes prezidentvalsts Austrijas pieprasījumu EESK izstrādāt izpētes atzinumu par subsidiaritātes un pārmērīgas reglamentēšanas ietekmi uz ekonomiku un nodarbinātību. Tas palielina pašreizējo labākam regulējumam veltīto diskusiju vērtību un papildina tās ar vairākiem aspektiem, lai nodrošinātu juridisko noteiktību, skaidrus noteikumus un “līdz minimumam samazinātu regulatīvo slogu uzņēmumiem, iedzīvotājiem un valsts pārvaldes iestādēm” (1). Tomēr ES tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs nedrīkst negatīvi ietekmēt iedzīvotāju, patērētāju, darba ņēmēju, ieguldītāju un vides esošo aizsardzības līmeni.

1.2.

EESK atkārto savu prasību, ka ar nākotni saistīti jautājumi, tostarp debates par kompetences jomām un par reglamentēšanas līmeni jārisina valstu un Eiropas līmenī, pilnībā iesaistot sociālos partnerus un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas. Tā ir būtiska daudzlīmeņu līdzdalības demokrātijas izpausme un tādēļ tā jāstiprina ES un dalībvalstīs.

1.3.

EESK uzsver subsidiaritātes un proporcionalitātes principu izšķirošo nozīmi visaptverošu un stabilu Eiropas likumdošanas procesu nodrošināšanā. Komiteja norāda, ka ES galvenā uzmanība būtu jāpievērš jomām, kurās ES tiesības sniedz ievērojamu pievienoto vērtību. Tādēļ Eiropas Komisijas (EK) uzdevums būtu apzināt, kuras problēmas ir patiesi pēc iespējas efektīvāk jārisina ES līmenī. Ja lēmumu pieņemšanā pienācīgi jāņem vērā valsts, reģionālās un vietējās raksturīgās iezīmes, attiecīgajām iestādēm vajadzētu būt elastīgākām iespējām noteikt šādas iezīmes, aktīvi iesaistot attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp sociālos partnerus.

1.4.

Komitejā ir atšķirīgi uzskati attiecībā uz terminu “pārmērīga reglamentēšana”, un tas atspoguļo dažādo dalībnieku uzskatu dažādību. Lai gan minētais jēdziens “pārmērīga reglamentēšana” nav skaidri definēts, tas parasti attiecas uz situāciju, kad dalībvalstis, veicot transponēšanu savos tiesību aktos, ievieš augstākas prasības nekā ES tiesību aktos (galvenokārt direktīvās) noteiktās minimālās prasības. Eiropas Komisijas uzdevums būtu noteikt vadlīnijas, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi transponēt attiecīgās tiesību akta prasības, vienlaikus ievērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus, kā arī godīgas konkurences nosacījumus.

1.5.

EESK norāda, ka – jo īpaši ņemot vērā subsidiaritāti un proporcionalitāti un atbilstīgi ES tiesībām – ieviest pasākumus papildus tiem, kas paredzēti ES (minimālajās) prasībās, ar mērķi atspoguļot attiecīgās valsts raksturīgās iezīmes, ir tikai dalībvalstu kompetencē. Šādi lēmumi būtu jāpieņem pārredzamā veidā, pēc apspriešanās ar sociālajiem partneriem un ieinteresētajām personām, un tiem jāatbilst ES tiesību aktiem. Šajā saistībā EESK neapšauba dalībvalstu suverenitāti, brīvību un atbildību, nosakot savas valsts tiesību aktus un praksi.

1.6.

EESK aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis pastiprināt centienus nolūkā samazināt nepamatotu administratīvo slogu, lai veicinātu izaugsmi un ilgtspējīgu darbvietu izveidi.

1.6.1.

Izstrādājot daudzgadu finanšu shēmu (DFS) laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam, EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, lai mazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu, kas rada nopietnu šķērsli ESI fondu ieguldījumiem – valsts atbalsts, iepirkuma atbilstība, revīzija un novēloti vai pat ar atpakaļejošu spēku pieņemtas vispārējas sīki izstrādātas vadlīnijas.

1.6.2.

EESK uzsver, ka nevajadzīgs regulatīvais un administratīvais slogs liedz gūt lielākas priekšrocības uzņēmumiem, iedzīvotājiem un valsts iestādēm un samazināt reglamentēšanas izmaksas. Komiteja atkārtoti uzsver vajadzību izstrādāt vienkāršotu, konsekventu un kvalitatīvāku regulējumu, kas būtu labi saprotams un īstenojams, vienlīdz iesaistot visus četrus pārvaldības līmeņus – ES, valstu, reģionālo un vietējo līmeni.

1.6.3.

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos (2) EESK iesaka EK ietekmes novērtējumos veikt rūpīgu MVU testu.

1.7.

EESK atkārtoti uzsver, ka Eiropas minimālo standartu, īpaši saistībā ar ES sociālo, vides un patērētāju aizsardzības politiku, mērķis ir saskaņot dzīves un darba apstākļus ES virzībā uz augšupēju konverģenci. Minimālos standartus ES direktīvās nevajadzētu uztvert kā “maksimālo līmeni”, ko, transponējot dalībvalstu tiesību sistēmās, nedrīkst pastiprināt. EESK uzskata, ka sabiedrības atbalstu Eiropas integrācijas procesam tomēr nevajadzētu apdraudēt ar regulatīvo konkurenci, kas izpaužas kā standartu pazemināšana. Visi lēmumi ir jāpieņem pārredzamā veidā un atvērtā dialogā ar sociālajiem partneriem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

2. Ievads

2.1.

ES Padomes prezidentvalsts Austrija pieprasīja EESK izstrādāt izpētes atzinumu par tematu “Subsidiaritātes un pārmērīgas reglamentēšanas ietekme uz ekonomiku un nodarbinātību”.

2.2.

EESK norāda, ka pieprasījums attiecas gan uz subsidiaritātes principu, gan pārmērīgu reglamentēšanu un paplašina pašreizējās debates par labāku regulējumu, par ko EESK ir paudusi viedokli vairākos nesen pieņemtos atzinumos (3).

2.3.

Subsidiaritātes jautājums no jauna ir kļuvis nozīmīgs, īpaši saistībā ar balto grāmatu par Eiropas nākotni. Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker 2017. gada novembrī izveidotā Darba grupa par subsidiaritāti un proporcionalitāti iesniedza ziņojumu ar ieteikumiem, kā uzlabot subsidiaritātes principu piemērošanu (4).

EESK uzskata, ka ziņojuma raksturs ir zināmā mērā ierobežots, un uzskata, ka tas atspoguļo Darba grupas ierobežoto sastāvu. Tāpēc tā noteikti iesaka uzraudzības pasākumos aktīvi iesaistīt pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus. Komiteja uzskata, ka steidzami jāpievēršas jautājumam par Eiropas rīcības proporcionalitāti un, kas ir vēl svarīgāk, par jomām, kurās ES vajadzētu pastiprināt, samazināt vai pat apturēt savas darbības saskaņā ar iedzīvotāju, ekonomikas un citām sabiedrības interesēm.

2.4.

EESK uzskata, ka šie ar nākotni saistītie jautājumi jārisina valstu un ES līmenī, piedaloties sociālajiem partneriem un citām pilsoniskās sabiedrības organizācijām. Tikpat svarīgas lomas, kāda ir vietējam un reģionālajam līmenim valsts un ES politikas izstrādāšanā un īstenošanā, atvēlēšana minētajām organizācijām tieši sekmētu pamanāmu horizontālās subsidiaritātes īstenošanu.

2.5.

EESK atzinīgi vērtē to, ka Austrijas prezidentūra novērtē sociālo partneru un pilsoniskās sabiedrības organizāciju plašo zināšanu izmantošanu politikas pasākumu izstrādē, īstenošanā un novērtēšanā valstu un ES līmenī. Tā ir būtiska daudzlīmeņu līdzdalības demokrātijas izpausme un tādēļ tā jāstiprina ES un dalībvalstīs.

2.6.

Šajā nolūkā EESK aicina darba grupu pienācīgi ņemt vērā Komitejas atzinumus subsidiaritātes un proporcionalitātes jautājumu jomā, uz kuriem pamatoti arī šajā atzinumā iekļautie komentāri un ieteikumi.

3. Subsidiaritātes princips

3.1.

Subsidiaritātes princips, kas izklāstīts LES 5. pantā, paredzēts, lai nodrošinātu, ka ES veic tikai tos pasākumus, kuri vajadzīgi Līguma mērķu sasniegšanai, un ka ES jomās, kas nav tās ekskluzīvā kompetencē, rīkojas tikai tad, ja likumdošanas pasākuma mērķus var efektīvāk sasniegt ES līmenī, nekā valsts, reģionālajā vai vietējā līmenī.

3.2.

EESK uzsver minēto principu izšķirīgo nozīmi tādā pārvalstiskā kopienā kā ES un īpaši atzinīgi vērtē Lisabonas līgumā noteiktos instrumentus, kas nodrošina atbilstību subsidiaritātes principam – no pārskata par subsidiaritātes principa ievērošanu (kuru izstrādā pirms tiesību akta pieņemšanas) līdz valsts likumdošanas struktūru iesniegtām sūdzībām, ja tās uzskata, ka minētais princips nav ievērots.

3.3.

EESK arī uzsver, ka visās LESD paredzētajās jomās ir vajadzīga labi funkcionējoša Eiropa un ka subsidiaritātes principu nedrīkst izmantot, lai pretdarbotos ES darbībai, kam ir skaidra Eiropas pievienotā vērtība, a priori dotu priekšroku valstu pieejām vai pat iepriekš izslēgtu ES no galvenajām politikas jomām. Būtu jāpieņem tikai tādi noteikumi, kuriem ir Eiropas pievienotā vērtība. EESK uzskata, ka problēmas, kas patlaban skar kontinentu, nenozīmē, ka politika jānodod atpakaļ valstu kompetencē, samazinot Eiropas dimensiju, bet drīzāk jāveic drosmīgi pasākumi virzībā uz labāku un iedzīvotājiem tuvāku Eiropu, kas arī veicina kohēziju.

3.4.

EESK atzīst, ka dalībvalstu loma ES tiesību aktu īstenošanā ir īpaši nozīmīga attiecībā uz direktīvu transponēšanu, kas ir saistošas rezultātu sasniegšanas ziņā, tomēr valstu iestādēm ir iespēja izvēlēties īstenošanas veidu un metodes, kā arī saskaņā ar ES tiesību aktiem pieņemt lēmumus par standartu uzlabošanu, ja tas uzskatāms par lietderīgu. Tajā pašā laikā transponēšanai nevajadzētu kavēt godīgus konkurences apstākļus starp visiem iekšējā tirgus dalībniekiem, kas ir svarīgi, lai tas darbotos pareizi.

3.5.

Lai gan dalībvalstis ir atbildīgas par direktīvu precīzu un savlaicīgu transponēšanu, Eiropas Komisijas kā Līgumu ievērošanas uzraudzītājas uzdevums ir nodrošināt to pienācīgu īstenošanu valstu līmenī. Šai “kopīgajai atbildībai” jābūt skaidri redzamai jau likumdošanas procesa sākumā – sekmīga īstenošana ir atkarīga no ikviena jauna ES tiesību akta skaidra, pārredzama un visaptveroša ietekmes novērtējuma, no priekšlikuma saprotama un vienkārši uztverama izklāsta, kā arī no reālistiskiem īstenošanas grafikiem.

3.6.

EESK brīdina, ka īstenošana valsts, reģionālajā un vietējā līmenī var izrādīties nepietiekama un/vai neefektīva pat tad, ja iepriekš minētās prasības ir izpildītas. Tādēļ Komiteja atkārtoti aicina Eiropas Komisiju tās kompetences ietvaros sistemātiski pastiprināt centienus, lai ātrāk un stingrāk rīkotos gadījumos, kad dalībvalstis nepareizi transponē ES tiesību aktus vai nav tos transponējušas (5) pēc tam, kad izpētītas visas iespējas sadarbībai.

3.7.

EESK norāda, ka vairākas juridiskās un politiskās saistības ir uztvertas kā tādas, kas pārsniedz ES iestāžu kompetenci un iejaucas dalībvalstīm piekritīgajās jomās un izvēlēs (piemēram, valstīs pastāvošās darba attiecības un arodbiedrību iniciatīvas; pensijas, veselības un citas sociālā nodrošinājuma sistēmas vai profesionālie noteikumi, piemēram, kvalifikācijas kritēriji veselības aprūpes nozarē).

Tādēļ EESK vienlīdz iebilst ne tikai pret to, ka ES iestādes šādi pārsniedz savas kompetences, bet arī pret to, ka svarīgas LESD tiesiskā regulējuma jomas, piemēram, patērētāju aizsardzība, vides aizsardzības standarti un Eiropas sociālā politika tiek nodotas valstu līmenim, aizbildinoties ar subsidiaritāti.

4. Pārmērīgas reglamentēšanas radītā nevajadzīgā regulatīvā un administratīvā sloga novēršana

4.1. Debates par pārmērīgu reglamentēšanu

4.1.1.

Transponējot ES tiesību aktus, dalībvalstis dažkārt ievieš stingrākus vai tālejošākus pasākumus nekā tie, kas norādīti ES tiesību aktu (galvenokārt direktīvu) prasībās, vai neizmanto direktīvas piedāvātās iespējas iespējamai vienkāršošanai. Šī parādība daudzos dokumentos tiek saukta par “pārmērīgu reglamentēšanu”. Pirmajā gadījumā tā tiek uzskatīta par “aktīvo pārmērīgu reglamentēšanu”, bet otrajā – par “pasīvo pārmērīgu reglamentēšanu”.

4.1.2.

EESK ir dažādi viedokļi pārmērīgas reglamentēšanas jautājumā, kas liecina, ka dažādiem dalībniekiem ir atšķirīgi uzskati. Dažas ieinteresētās personas to uzskata pārmērīgu valsts, reģionālā un vietējā līmenī uzkrājušos normu, pamatnostādņu un procedūru apjomu, kas rada nevajadzīgu administratīvo slogu un traucē sasniegt politikas mērķus, ko paredzēts sasniegt, transponējot noteikumus. Tomēr citas ieinteresētās personas uzskata, ka stigmatizētā termina “pārmērīga reglamentēšana” lietošanas normalizēšana var radīt risku, ka tiek apšaubīti atsevišķi progresīvi dalībvalstu standarti, kas pieņemti demokrātiskā ceļā un ieviesti to tiesību sistēmās, jo īpaši darba, patērētāju un vides tiesību jomā, kā arī attiecībā uz brīvajām profesijām.

4.1.3.

EESK aicina pieņemt pragmatisku un līdzsvarotu pieeju un šā atzinuma kontekstā galveno uzmanību veltīs neitrālai un precīzākai terminoloģijai – līdzīgi kā 2016. gada maija Iestāžu nolīgumā par labāku regulējumu.

4.2. “Pārmērīgas reglamentēšanas” definīcija

4.2.1.

EESK ierosina precīzāk definēt “pārmērīgu reglamentēšanu”. Gadījumos, kad dalībvalstis transponē ES tiesību aktu saturu (pēc būtības vai procesuāli) tālejošākā veidā vai tiecas panākt atbilstību valsts tiesību aktiem, varētu lietot tādus apzīmējumus kā “progresīvāki noteikumi”, “stingrāki noteikumi” vai “augstākas prasības”. Jēdzienu “pārmērīga reglamentēšana” vajadzētu lietot tikai gadījumos, kad ES tiesību akti, tos transponējot valsts tiesību aktos, ir nepamatoti un nevajadzīgi papildināti, un to nevar pamatot ar vienu vai vairākiem ierosinātā pasākuma mērķiem, vai tādējādi tiek papildus radīts nevajadzīgs administratīvais slogs. Jebkurā gadījumā jēdziens “pārmērīga reglamentēšana” ir ļoti vispārīgs, tā tulkojums daudzās valstu valodās ir maldinošs un būtu aizstājams ar daudz konkrētāku terminu.

4.2.2.

Neatkarīgi no terminoloģijas (un arī tad, ja var izmantot terminu “pārmērīga reglamentēšana”), EESK atkārtoti norāda, ka šo jēdzienu nevajadzētu attiecināt uz:

—	ieviesto standartu ierobežošanu tādās jomās kā darba, sociālās, patērētāju vai vides tiesības, transponējot un ieviešot ES tiesību aktus,

—	valstu pasākumiem, kuriem nav (objektīvas vai pagaidu) saistības ar ES tiesību aktu transponēšanu,

—	ES tiesību aktu vispārējo noteikumu pastiprināšanu transponēšanas laikā (piemēram, ieviešot konkrētas juridiskas sankcijas pārkāpuma gadījumā),

—	vienas no vairākām konkrētām ES tiesību aktu transponēšanas iespējām piemērošanu,

—	uzlabotiem valstu noteikumiem, kas pārsniedz obligātos standartus, pamatojoties uz “aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzulu” ES tiesību aktos,

—	direktīvas satura piemērošanu līdzīgiem gadījumiem, lai nodrošinātu valsts tiesību aktu saskaņotību un konsekvenci.

4.2.3.

EESK atkārtoti norāda, ka subsidiaritātes princips ļauj dalībvalstīm ieviest stingrākus pasākumus, izmantojot savas tiesības nodrošināt dažādu mērķu sasniegšanu (piemēram, ekonomikas, sociālajā vai vides jomā) un parādīt savu apņemšanos panākt augsta līmeņa aizsardzību, ņemot vērā juridisko instrumentu, piemēram, “direktīvu”, īpatnības, kā arī noteiktas kompetenču robežas. EESK uzsver, ka šādas stingrākas saistības būtu jāpieņem tikai pēc pārredzamas un iekļaujošas apspriešanās ar sociālajiem partneriem un ieinteresētajām personām savstarpējas sapratnes garā un līdzsvarotā lēmumu pieņemšanas procesā.

4.3. “Pārmērīga reglamentēšana” un labāks regulējums

4.3.1.

Labāka regulējuma programmas kontekstā EK atzīst dalībvalstu tiesības noteikt augstākus standartus nekā tie, kas paredzēti ES tiesību aktos (“pārmērīga regulēšana”), taču pauž bažas par pārredzamības trūkumu šajā sakarā. Apvienotā Karaliste, Nīderlande, Beļģija, Vācija un Austrija ir izveidojušas savas sistēmas, lai apzinātu pārmērīgas reglamentēšanas gadījumus. Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē pārmērīgu reglamentēšanu regulē, izmantojot centralizētu oficiālo politiku, kuras mērķis ir ekonomikas izaugsmes veicināšana.

4.3.2.

EESK nekādā ziņā neapšauba spēkā esošos Līguma noteikumus un īpaši ES vai dalībvalstu kompetenci, bet tikai atkārtoti uzsver, ka ir svarīgi ievērot “tādus Savienības tiesību vispārējos principus kā demokrātiska leģitimitāte, subsidiaritāte, proporcionalitāte un juridiskā noteiktība”. Tas cita starpā nozīmē dalībvalstu demokrātiskās suverenitātes un brīvības ievērošanu un pienākumu izstrādāt valsts tiesību aktus un praksi, kurā pienācīgi ņemta vērā sociālo partneru loma. EESK vienmēr ir aicinājusi Savienības tiesību aktu izstrādes procesā sekmēt vienkāršošanu, skaidrību un konsekvenci, kā arī veicināt lielāku pārredzamību likumdošanas procesā.

4.3.3.

EESK ir vairākkārt uzsvērusi, ka “Eiropas tiesību akti ir būtisks integrācijas faktors, kas nerada slogu vai izmaksas, kuras jāsamazina. Gluži pretēji: būdami līdzsvaroti, samērīgi un nediskriminējoši, šie tiesību akti garantē aizsardzību, atbalstu un tiesisko noteiktību, kas ir svarīga visiem ES dalībniekiem un iedzīvotājiem” (6). Komiteja atkārtoti uzsver, ka tiesību akti ir ļoti būtiski, lai sasniegtu Līgumā noteiktos mērķus un radītu nosacījumus gudrai, ilgtspējīgai un iekļaujošai izaugsmei, kas sniedz labumu sabiedrībai, uzņēmumiem un iedzīvotājiem (7). Saskaņā ar LESD 3. pantu tiesību akti palīdz arī uzlabot labklājību, aizsargāt sabiedrības intereses un pamattiesības, veicināt augsta līmeņa sociālo un vides aizsardzību, kā arī nodrošināt juridisko noteiktību un paredzamību. Tiem vajadzētu arī novērst konkurences traucējumus un sociālo dempingu (8).

4.3.4.

Transponējot direktīvas valsts tiesību aktos, dalībvalstis dažkārt pievieno elementus, kam nav skaidras saistības ar attiecīgajiem ES tiesību aktiem. EESK uzskata, ka šādus papildinājumus vajadzētu skaidri norādīt vai nu transponējošajā tiesību aktā vai ar to saistītajos dokumentos. Kopumā būtu jāatzīst dalībvalstu likumīgās tiesības papildināt ES tiesību aktus obligātās saskaņošanas ietvaros, ja vien šie papildinājumi ir pārredzami un tiek ievērots nediskriminācijas un proporcionalitātes principi. Dalībvalstīs vērojami daudzi piemēri par direktīvu nebūt ne minimālu transponēšanu, ko var uzskatīt par pārmērīgu reglamentēšanu.

4.3.5.

EESK uzsver, ka minimālas saskaņošanas gadījumā dalībvalstis var izstrādāt noteikumus nolūkā panākt darbvietu veidošanu, labākus dzīves un darba apstākļus, pienācīgu sociālo aizsardzību, augstu un ilgtspējīgu nodarbinātības līmeni un novērst sociālo atstumtību (LESD 151. pants), veicināt un attīstīt MVU un nodrošināt augstu veselības aizsardzības un patērētāju aizsardzības līmeni (LESD 168. un 169. pants), kā arī vides aizsardzību (LESD 191. pants) – tomēr neradot nevajadzīgu regulatīvo vai administratīvo slogu.

4.4.

EESK uzskata, ka nevajadzīgu regulatīvo un administratīvo slogu palīdzēs novērst šādi pasākumi:

—	Eiropas Komisijai, izstrādājot Eiropas tiesību aktus, būtu jāveic integrēti ietekmes novērtējumi (IN), lai pienācīgi ņemtu vērā nevajadzīgu slogu un jebkādu citu ietekmi uz jebkuriem būtiskiem regulatīvajiem dokumentiem,

—

ES tiesību akti jānovērtē katrā gadījumā atsevišķi, lai panāktu mērķtiecīgu saskaņošanu, kas, ņemot vērā konkrēto situāciju, ļauj dažās jomās veikt lielāku saskaņošanu nekā citās. Eiropas Komisijas uzdevums ir, pamatojoties uz ietekmes novērtējumu, ieteikt piemērotāko saskaņošanas līmeni, ņemot vērā vajadzību nodrošināt augstu aizsardzības līmeni,

—	dalībvalstīm, transponējot ES tiesību aktus, valsts un reģionālajā līmenī jārīkojas pilnībā pārredzami attiecībā uz jebkādām papildu prasībām, kas varētu negatīvi ietekmēt vienoto tirgu, konkurētspēju un izaugsmi,

—

tas, ka viena dalībvalsts piemēro mazāk stingrus nosacījumus nekā cita, automātiski nenozīmē, ka šīs otras dalībvalsts nosacījumi ir nesamērīgi un tādēļ nesaderīgi ar ES tiesību aktiem. Dalībvalstij jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi, ņemot vērā visu ieinteresēto personu viedokļus un regulējuma kontekstu kopumā. Ietekmes novērtējums šajā sakarā varētu būt nozīmīgs instruments,

—	attiecībā uz jebkādām direktīvu transponēšanas gaitā noteiktām papildu prasībām vajadzētu būt pievienotiem dokumentiem, kuros pārredzamā veidā norādīti šo papildinājumu konkrētie iemesli.

4.5.

Lai uzņēmumiem un citām ieinteresētajām personām neradītu neizdevīgus konkurences apstākļus salīdzinājumā ar līdzīgām struktūrām citās dalībvalstīs, Eiropas Komisijas uzdevums būtu noteikt vadlīnijas, lai palīdzētu dalībvalstīm pareizi transponēt attiecīgās tiesību akta prasības, vienlaikus ievērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principus un taisnīgus konkurences nosacījumus. Tādēļ EESK atkārtoti prasa transponēšanas pasākumos pēc iespējas vairāk iesaistīt sociālos partnerus un ņemt vērā citas attiecīgās intereses, kā arī pilnībā iesaistīt dalībvalstis un valstu un reģionālos parlamentus attiecīgajos ex post novērtējumos (9).

4.6.

EESK ieteikumi efektīvai transponēšanai

4.6.1.

Dalībvalstīm būtu jāpievērš uzmanība attiecīgajiem īstenošanas termiņiem, lai atvēlētu pietiekami daudz laika apspriedēm ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām.

—	Izstrādājot valsts pamatnostāju sākotnējām sarunām dalībvalstu darba grupās, sarunās uzmanība jāpievērš transponēšanas termiņam.

—	Dalībvalstīm būtu jāpārbauda, vai ES direktīvā nav paredzēti divi termiņi, proti, viens termiņš valsts īstenošanas tiesību aktu izstrādei un viens termiņš attiecībā uz datumu, līdz kuram attiecīgajam tiesību aktam jāstājas spēkā.

—	Transponēšanas termiņš ir jāievēro un jāuzrauga visā likumdošanas procesa gaitā.

—	Atbalstu un palīdzību nodrošina Komisijas izstrādātie īstenošanas plāni.

4.6.2.

Apspriešanās

—	ES līmenī Eiropas Komisijas sniegtā palīdzība īstenošanas procesa gaitā, piemēram, ieteikumi un diskusijas ekspertu grupās, var būt noderīga un veicināt kopīgu izpratni starp dalībvalstīm.

—	Eiropas Komisijas uzdevums būtu pielāgot pašreizējo transponēšanas metodoloģiju (vadlīnijas) tā, lai ne tikai nodrošinātu, ka direktīvu transponēšana nav pretrunā Eiropas tiesību aktiem, bet arī lai nodrošinātu transponēšanas efektivitāti.

—

Paraugprakses piemēru apmaiņas nolūkā Eiropas Komisija varētu tālāk attīstīt specializētas tīmekļa platformas (piemēram, esošā elektroniskās paziņošanas saskarne) vai elektronisku datubāzi ar konkrētiem ES tiesību aktiem. Būtu jāveicina daudzlīmeņu pārvaldība un jāiekļauj tajā visas ieinteresētās personas.

4.6.3.

Terminoloģija un deleģētie akti

—	Dalībvalstis tiek mudinātas visā sarunu norises gaitā Padomē pārbaudīt terminu precizitāti un saskaņotību.

—	Sarunu sākumposmā pēc iespējas ātrāk skaidri jānosaka galvenie termini un definīcijas.

—	Eiropas Komisijai jāņem vērā terminu un definīciju dažādās nozīmes dalībvalstīs.

—	Definīcijām konkrētā tiesību aktā vajadzētu būt saskaņotām ar definīcijām citos ES tiesību aktos.

—	Deleģētajiem aktiem jāpiemēro LESD 290. pantā noteiktās prasības – sniegt skaidras un precīzas definīcijas pamata tiesību aktā.

—	Deleģēto aktu izmantošana jāapsver tikai attiecībā uz nebūtiskiem tiesību akta elementiem, un tikai šīs daļas var papildināt vai grozīt (10).

5. Īpašas sensitīvas jomas

5.1. Eiropas strukturālie un investīciju fondi (ESI fondi)

5.1.1.

Eiropas kohēzijas politika, proti, struktūrfondi un jo īpaši Eiropas Sociālais fonds, tiek īstenoti sarežģītā administratīvā, institucionālā un normatīvā vidē un ir īpaša joma, kurā nevajadzīga un apgrūtinoša transponēšana var negatīvi ietekmēt ES politiku. Šādā situācijā valsts un/vai reģionālie noteikumi bieži vien papildina minimālās (Eiropas) prasības, nevis tikai nodrošina šo prasību ievērošanu. Daudzi no šiem noteikumiem rada papildu administratīvo slogu. Jānorāda, ka papildu prasības bieži vien tiek pamatotas uz pieņēmumu, ka tās ir svarīgas, lietderīgas un vajadzīgas un izriet no demokrātiska procesa.

5.1.2.

Saistībā ar DFS laikposmam no 2021. gada līdz 2027. gadam izstrādi EESK aicina Eiropas Komisiju nekavējoties veikt pasākumus, lai mazinātu nevajadzīgu administratīvo slogu, kas rada nopietnu šķērsli ESI fondu ieguldījumiem – valsts atbalsts, iepirkuma atbilstība, revīzija un novēloti vai dažreiz pat ar atpakaļejošu spēku pieņemtas vispārējas sīki izstrādātas vadlīnijas. Nevajadzīga administratīvā sloga samazināšana vai novēršana ir visu dalībnieku kopīga atbildība.

5.1.3.

Neatbilstīga prakse var izraisīt neuzticēšanos visai ESI fondu īstenošanas sistēmai. Šāda prakse ietver pieeju, kas saistīta ar nevēlēšanos uzņemties risku visos līmeņos; konsekvences trūkumu dažādu Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātu skaidrojumos par interpretēšanu; nepilnības ESI fondu noteikumu saskaņošanā valsts, vietējā un reģionālā līmenī; bailes no neatbilstības valsts atbalsta noteikumiem; dažādas pieejas ES (uzsvars uz pārredzamību) un valstu (uzsvars uz vērtību naudas izteiksmē) līmenī attiecībā uz publiskā iepirkuma politiku un atšķirīga valstu administratīvā kultūra.

5.1.4.

Neatbilstīga prakse var negatīvi ietekmēt arī saņēmējus un programmu vadības struktūras, kā arī palielināt ar ESI fondu īstenošanu saistītās administratīvās izmaksas un slogu, padarot ESI fondus nepievilcīgākus. Strīdu alternatīvas izšķiršanas sistēmu trūkums varētu nelabvēlīgi ietekmēt uzņēmumus un jo īpaši MVU – kavēti maksājumi, administratīvā pārslodze, neatbilstīga kontrole, projektu noraidīšana, izslēgšana no kolektīvas rīcības u. c. Tādēļ EESK aicina izveidot specializētas strīdu izšķiršanas sistēmas.

5.1.5.

Ieteikumi turpmākai rīcībai laikposmam no 2021. līdz 2027. gadam

5.1.5.1.

Administratīvā sloga samazināšana pārvaldības un kontroles jomā:

—	ātra rīcība ES un valstu līmenī, lai apzinātu un, ja iespējams, novērstu nevajadzīgu praksi, procesus un procedūras un ierosinātu efektīvākus risinājumus, pamatojoties uz labu praksi,

—	“dalīta pārvaldība” ir būtisks cēlonis ESI fondu sarežģītībai. Vajadzētu izmantot integrētu pieeju, kurā ESI fondu pārvaldība un kontrole tiek veikta, pamatojoties uz valstu standartiem (decentralizēta pārvaldība),

—	dalībvalstīm pašām jāveic savu revīzijas, pārvaldības un kontroles sistēmu pārskatīšana, lai noteiktu un novērstu pārmērīgus un savstarpēji pārklājošos noteikumus, vienlaikus nodrošinot ES finanšu līdzekļu pareizu izlietojumu,

—	izstrādājot attiecīgos noteikumus un procedūras, Eiropas Komisijai labāk jāņem vērā atbalsta apmērs un dažādo īstenošanas modeļu un mehānismu (piemēram, dotāciju, finanšu instrumentu, vienkāršotu izmaksu u. c.) specifika.

5.1.5.2.

EESK aicina vienkāršot un racionalizēt valsts atbalsta noteikumus, tostarp likvidēt visus nenoteiktības avotus attiecībā uz šo noteikumu piemērošanu. Vajadzētu apsvērt grozījumu iespēju, vajadzības gadījumā arī piemērojamajos noteikumos, lai pret līdzīgiem ESI fondu projektiem būtu tāda pati attieksme kā pret projektiem, ko finansē no ESIF un Eiropas Komisijas tieši pārvaldītajām programmām, piemēram, programmas “Apvārsnis 2020”. EESK vienlaikus brīdina, ka jāierobežo skaidrojošu piezīmju un norādījumu un jautājumu un atbilžu dokumentu skaits, lai tie neveidotu vēl vienu de facto tiesību aktu līmeni. Komiteja iesaka tos aizstāt ar plašu labas prakses piemēru izplatīšanu un izvairīties no piemērošanas ar atpakaļejošu spēku. Komiteja aicina Eiropas Komisiju atteikties no tādu pamatnostādņu izstrādes, kas ir piemērojamas visām dalībvalstīm, pamatojoties uz pieprasījumu vai problēmām vienā vai vairākās dalībvalstīs.

5.1.5.3.

Lai novērstu dažādās pieejas attiecībā uz publiskā iepirkuma noteikumiem, EESK ierosina izveidot kopīgu darba grupu, kurā piedalītos attiecīgo ĢD un fondu pārstāvji, kuri vajadzības gadījumā konsekventi interpretētu noteikumus, sniegtu konsekventus ieteikumus un piemērotu vienādu pieeju finanšu korekcijām.

5.1.5.4.

EESK uzskata, ka, īstenojot ESI fondus, jāuzlabo subsidiaritātes principa piemērošana, atstājot valsts noteikumu ievērošanas pārbaudes valsts iestāžu pārziņā. Komiteja aicina dalībvalstis pilnībā izmantot jaunajā plānošanas periodā paredzētās vienkāršošanas iespējas un atturēties no pārmērīgas reglamentēšanas, kas šajā kontekstā ietver visas normas, pamatnostādnes un īstenošanas procedūras, kuras var uzskatīt par nevajadzīgām attiecībā uz vadošo iestāžu noteiktajiem politikas mērķiem, kā arī novērst nevajadzīgu administratīvo slogu.

5.2. Virzībā uz labāku regulējumu

5.2.1.

EESK uzsver, ka nevajadzīgs regulatīvais un administratīvais slogs ir šķērslis uzņēmumiem, iedzīvotājiem un publiskajām iestādēm. Komiteja atkārtoti uzsver vajadzību izstrādāt vienkāršotu, konsekventu un kvalitatīvāku regulējumu, kas būtu labi saprotams un īstenojams pārredzamā veidā, vienlīdz iesaistot visus četrus pārvaldības līmeņus – ES, valstu, vietējo un reģionālo līmeni.

5.2.2.

Dažās dalībvalstīs ir valsts komitejas, kurām valdības sniedz pamatojumu attiecībā uz stingrāku regulējumu nekā ES tiesību aktos noteiktais minimālais līmenis (“pārmērīgu reglamentēšanu”). Dalībvalstīs, kurās nav šādu struktūru, nav nepieciešams veidot jaunas administratīvas struktūras, tomēr jebkuru prasību, kas pārsniedz ES standartus, pieņemšanas procesam šajās valstīs vajadzētu būt pārredzamam.

5.2.3.

Tāpat kā iepriekšējos atzinumos (11) EESK iesaka efektīvāk veikt MVU testus ietekmes novērtējumos par priekšlikumiem jauniem Eiropas tiesību aktiem. Komiteja aicina dalībvalstis izmantot iespējas saskaņā ar ES tiesību aktiem piešķirt mikrouzņēmumiem izņēmumus no konkrētiem noteikumiem. EESK atkārtoti uzsver, ka regulatīvā sloga mazināšanas mērķi būtu jāizvirza, pamatojoties uz visaptverošu novērtējumu, tostarp pilsoniskās sabiedrības un ieinteresēto personu dialogu. Tomēr ES tiesību aktu īstenošana dalībvalstīs nedrīkst negatīvi ietekmēt iedzīvotāju, patērētāju, darba ņēmēju, ieguldītāju un vides esošo aizsardzības līmeni (12).

5.2.4.

EESK atkārtoti norāda uz dažādo ES politikas mērķu paritāti un viendabību saskaņā ar Līgumu, jo īpaši uzsverot sociāli atbildīgu tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo progresu, kā arī augstu vides aizsardzības līmeni un vides kvalitātes uzlabošanu.

5.2.5.

EESK aicina Eiropas Komisiju visos gadījumos, kad tas ir lietderīgi un pamatoti, apsvērt iespēju izmantot uz stimuliem balstītus modeļus, kā arī starptautiskos standartus un pamatnostādnes.

6. Ietekme uz nodarbinātības, patērētāju tiesību aizsardzības un vides standartiem

6.1.

Pēdējās desmitgadēs ir ieviesti vairāki ES mēroga minimālie standarti patērētāju, vides un darba ņēmēju aizsardzības jomā nolūkā nodrošināt augšupēju dzīves un darba apstākļu konverģenci Savienībā, proti, lielāku sociālo konverģenci nekā paredzēts LESD 151. pantā.

6.2.

ES likumdevējs ir apzināti atvēlējis vietu minimālo standartu uzlabošanai, kad tos īsteno dalībvalstīs saskaņā ar ES līgumu principiem, jo īpaši vienlaikus ievērojot proporcionalitāti. Līdz ar to direktīvās ir paredzēts, ka īstenošanas procesā dalībvalstis var ņemt vērā savus augstākos standartus. EESK uzsver, ka dalībvalstis, kuras nolemj piemērot augstākus aizsardzības standartus, līdz ar citiem apsvērumiem varētu ņemt vērā labāka regulējuma principus.

6.3.

Minētie valstu standarti ir rezultāts demokrātisku sarunu procesam, kurā lielā mērā tika iesaistīti Eiropas un dalībvalstu sociālie partneri, un tie rada priekšrocības darba ņēmējiem, patērētājiem un uzņēmumiem. Saskaņā ar ES Līguma mērķiem šādu minimālo standartu noteikšanai vajadzētu būt vērstai uz to, lai nodrošinātu vienotā tirgus labāku darbību, un vienlaikus tai nevajadzētu negatīvi ietekmēt augstāku aizsardzības līmeni dalībvalstīs. ES tiesību aktos noteiktajos minimālajos standartos bieži ir ietvertas pat “aizsardzības līmeņa nepazemināšanas klauzulas”, kuras nosaka, ka direktīvas ieviešanu nedrīkst izmantot kā pamatojumu, lai pazeminātu iespējami augstākus valsts standartus salīdzinājumā ar Eiropas standartu. Tomēr tas nenozīmē, ka valsts standarti ir “akmenī iecirsti” un nevar tikt mainīti.

6.4.

Transponējot ES tiesību aktus valstu tiesību aktos, dalībvalstis varētu izmantot ietekmes novērtējumus, lai pārbaudītu sociālo, ekonomisko un citu ietekmi.

6.5.

Tāpat kā patērētāju tiesību un vides aizsardzības jomā arī sociālās politikas jomā ES tiesību aktos tiek atbalstīts princips, ka dalībvalstu augstākos standartus nedrīkst mazināt un ka tie jāaizsargā, iesaistot visas ieinteresētās personas šo standartu ietekmes novērtējumā. Šajā saistībā EESK ir vairākkārt paudusi nostāju, ka ar labāka regulējuma programmu būtu jānodrošina kvalitatīvi Savienības tiesību akti, neapdraudot galvenos politikas mērķus un neradot regulējuma mazināšanas spiedienu attiecībā uz sociālās un vides aizsardzības standartiem, kā arī pamattiesībām (13).

6.6.

EESK atkārtoti uzsver, ka Eiropas minimālo standartu, īpaši saistībā ar ES sociālo politiku, mērķis ir saskaņot dzīves un darba apstākļus ES virzībā uz augšupēju sociālo konverģenci. Minimālos standartus ES direktīvās nevajadzētu uztvert kā “maksimālo līmeni”, ko, transponējot dalībvalstu tiesību sistēmās, nedrīkst pastiprināt.

6.7.

EESK atbalsta labāka regulējuma procesu un atzīst tā pievienoto vērtību. Vienlaikus Komiteja brīdina, ka tas nekādā gadījumā nebūtu jāizmanto kā attaisnojums prasību līmeņa pazemināšanai, jo īpaši tādās jomās kā patērētāju, vides un darba tiesības, kā arī labklājības un izaugsmes veicināšana un ilgtspējīgu darbvietu radīšana. EESK brīdina, ka tas veicinātu pieaugošo skepsi pret ES plašās iedzīvotāju grupās. EESK uzskata, ka sabiedrības atbalstu Eiropas unifikācijas procesam nevajadzētu apdraudēt ar tādu regulatīvo konkurenci, kas izpaužas kā standartu pazemināšana.

Briselē, 2018. gada 19. septembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas priekšsēdētājs

Luca JAHIER

(1) https://ec.europa.eu/info/law/law-making-process/planning-and-proposing-law/better-regulation-why-and-how_lv

(2) OV C 197, 8.6.2018., 1. lpp.

(3) OV C 434, 15.12.2017., 11. lpp.; OV C 13, 15.1.2016., 192. lpp.; OV C 303, 19.8.2016., 45. lpp.; OV C 487, 28.12.2016., 51. lpp.; OV C 262, 25.7.2018., 22. lpp.

(4) https://ec.europa.eu/commission/sites/beta-political/files/report-task-force-subsidiarity-proportionality-doing-less-more-efficiently_1.pdf

(5) OV C 262, 25.7.2018., 22. lpp.; OV C 18, 19.1.2017., 10. lpp.

(6) Sk. inter alia EESK atzinuma par tematu “REFIT” 1.2. punktu (OV C 303, 19.8.2016., 45. lpp.).

(7) COM(2012) 746 final, 2. lpp.

(8) OV C 303, 19.8.2016., 45. lpp., 2.1. punkts.

(9) OV C 262, 25.7.2018., 22. lpp., 1.2. punkts.

(10) CES248-2013 (informatīvs ziņojums) (OV C 13, 15.1.2016., 145. lpp.).

(11) OV C 197, 8.6.2018., 1. lpp.

(12) OV C 262, 25.7.2018., 22. lpp., 4.7.1. un 4.8.3. punkts.

(13) OV C 262, 25.7.2018., 22. lpp. (1.1. un 3.4. punkts); OV C 303, 19.8.2016., 45. lpp. (2.1.–2.2., 2.5. punkts); OV C 13, 15.1.2016., 192. lpp (2.4. punkts).

Üles

Valige katsefunktsioonid, mida soovite proovida