4.11.2016   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 407/86

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 472/2013 par to eurozonas dalībvalstu ekonomiskās un budžeta uzraudzības pastiprināšanu, kurās ir vai kurām draud nopietnas finanšu stabilitātes grūtības (1),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 21. maija Regulu (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs (2),

—

ņemot vērā toreizējā Komisijas priekšsēdētāja vietnieka Olli Rehn2013. gada 3. jūlija vēstuli par Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu un tās 5. panta 1. punkta piemērošanu,

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1175/2011, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97 par budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu (3),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Regulu (ES) Nr. 1177/2011, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1467/97 par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (4),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1173/2011 par efektīvu budžeta uzraudzības īstenošanu eurozonā (5),

—

ņemot vērā Padomes 2011. gada 8. novembra Direktīvu 2011/85/ES par prasībām dalībvalstu budžeta struktūrām (6),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību (7),

—

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. novembra Regulu (ES) Nr. 1174/2011 par izpildes pasākumiem pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības koriģēšanai eurozonā (8),

—

ņemot vērā tā 2014. gada 13. marta rezolūciju par izpētes ziņojumu par trijotnes (ECB, Komisijas un SVF) lomu un darbībām attiecībā uz eurozonas programmas valstīm (9),

—

ņemot vērā tā 2013. gada 12. decembra rezolūciju par konstitucionālajām problēmām, kas saistītas ar vairāku līmeņu pārvaldību Eiropas Savienībā (10),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 1. decembra rezolūciju par Eiropas pusgadu ekonomikas politikas koordinēšanai (11),

—

ņemot vērā tā 2011. gada 6. jūlija rezolūciju par finanšu, ekonomikas un sociālo krīzi — ieteikumi veicamajiem pasākumiem un iniciatīvām (12),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu “Ekonomikas pārvaldības pārskats. Ziņojums par regulu (ES) Nr. 1173/2011, Nr. 1174/2011, Nr. 1175/2011, Nr. 1176/2011, Nr. 1177/2011, Nr. 472/2013 un Nr. 473/2013 piemērošanu” (COM(2014)0905),

—

ņemot vērā Komisijas 2015. gada 13. janvāra paziņojumu “Elastīguma vislabākā izmantošana saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta esošajiem noteikumiem” (COM(2015)0012),

—

ņemot vērā Komisijas 2014. gada 23. jūlija Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju (COM(2014)0473),

—

ņemot vērā Eiropadomes 2014. gada jūnija un decembra sanāksmju secinājumus,

—

ņemot vērā Eurosamita 2014. gada oktobra secinājumus,

—

ņemot vērā Komisijas priekšsēdētāja Jean-Claude Juncker2014. gada 15. jūlija runu Eiropas Parlamentā,

—

ņemot vērā ECB priekšsēdētāja Mario Draghi2014. gada 22. augusta runu ikgadējā centrālo banku simpozijā Džeksonhoulā,

—

ņemot vērā ECB 2014. gada novembra Ārkārtas dokumentu Nr. 157 “Fiskālās un makroekonomiskās nelīdzsvarotības noteikšana — pastiprinātas ES pārvaldības sistēmas neizmantotā sinerģija”,

—

ņemot vērā ESAO 2014. gada 9. decembra sociālo, nodarbinātības un migrācijas jautājumu darba dokumentu Nr. 163 “Ienākumu nevienlīdzības tendences un tās ietekme uz ekonomikas izaugsmi”,

—

ņemot vērā SVF darbinieku 2013. gada septembra diskusiju dokumentu “Ceļā uz fiskālo savienību eurozonā”,

—

ņemot vērā ECB Padomes 2010. gada 10. jūnija priekšlikumus par ekonomikas pārvaldības pastiprināšanu eurozonā,

—

ņemot vērā 2014. gada 19. novembrī Vispārējo lietu (kohēzijas) padomes pieņemtos Padomes secinājumus par Sesto ziņojumu par ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju — ieguldījumi darbvietās un izaugsmē,

—

ņemot vērā Reglamenta 52. pantu,

—

ņemot vērā Ekonomikas un monetārās komitejas ziņojumu, kā arī Nodarbinātības un sociālo lietu komitejas, Iekšējā tirgus un patērētāju aizsardzības komitejas un Konstitucionālo jautājumu komitejas atzinumus (A8-0190/2015),

A.

tā kā eurozonas ekonomikas pārvaldība, kas tika ieviesta ar mērķi nodrošināt publisko finanšu ilgtspēju un koordinēt fiskālo politiku, aizsākās ar Stabilitātes un izaugsmes paktu (SIP), kurš sastāvēja no diviem vienkāršiem noteikumiem, lai novērstu kaitīgu ietekmi uz visu EMS kopumā;

B.

tā kā tūlīt pēc euro ieviešanas minēto noteikumu īstenošanas nolūkā veiktajā konsolidācijā iestājās zināms pagurums, radot pamatu vienam no faktoriem, kas izraisīja pašreizējo EMS krīzi;

C.

tā kā 2005. gadā notika sākotnējā SIP reforma, kas ieviesa vairākus uzlabojumus un palielināja elastīgumu, tomēr nepietiekami risināja ar īstenošanas uzraudzības noteikumiem un koordināciju saistītās problēmas;

D.

tā kā, ņemot vērā to, ka vairākās valstīs pastāvēja saistību neizpildes risks, kura īstenošanās gadījumā krīze un ekonomiskā depresija izplatītos pasaules mērogā, situāciju varēja labot, ieviešot ad hoc mehānismus, tādus kā EFSI un EFSM;

E.

tā kā, lai nepieļautu šādas krīzes atkārtošanos, kā arī tās izplatīšanos uz citām valstīm caur banku sektoru, tika veikti vairāki pasākumi, tostarp banku savienības izveide, ESM, tiesību aktu izstrādes uzlabošana ekonomikas pārvaldības jomā, pieņemot sešu un divu tiesību aktu kopumu, LSKP un Eiropas pusgads, kuri uzskatāmi par vienotu pasākumu kopumu;

F.

tā kā saskaņā ar Komisijas jaunāko pavasara prognozi pēc diviem secīgiem negatīvas izaugsmes gadiem iekšzemes kopprodukts eurozonā palielināsies, kas nozīmē to, ka ekonomika palēnām atveseļojas un ka šī atveseļošanās ir jāstiprina arī turpmāk, jo saglabāsies liela starpība starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu;

G.

tā kā starp dalībvalstīm joprojām — arī pēc attiecīgo programmu īstenošanas — saglabājas lielas atšķirības parāda līmeņa, bezdarba līmeņa, tekošā konta bilances un sociālās aizsardzības līmeņa ziņā, atspoguļojot atšķirīgos krīzes cēloņus un sākumpunktus, kā arī atšķirības pieaugošās iekšējās atšķirības un monetārās savienības apdraudējuma potenciālu, kā arī atšķirības vērienīguma, ietekmes un valstu līdzatbildības ziņā, īstenojot pasākumus, par kuriem vienojušās iestādes un attiecīgās dalībvalstis;

H.

tā kā investīcijas eurozonā kopš pirmskrīzes perioda ir samazinājušās par 17 % un to apmērs joprojām ir neliels; tā kā gan uz nākotni vērstu izaugsmi veicinošu investīciju trūkums, gan neatmaksājams publiskais un privātais parāds ir apgrūtinošs slogs nākamajām paaudzēm;

I.

tā kā ir izstrādāts Eiropas investīciju plāns — kas ir svarīgs instruments jo īpaši privātā sektora investīciju stimulēšanai —, lai nākamajos trīs gados piesaistītu jaunas investīcijas EUR 315 miljardu apmērā; tā kā gadījumā, ja tiks sasniegti ierosinātie finanšu mērķi, šis plāns būs tikai viens no elementiem, kas kopā ar strukturālu reformu īstenošanu nolūkā dalībvalstīs izveidot investīcijas atbalstošu vidi paredzēts, lai novērstu izveidojušos investīciju trūkumu,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas 2014. gada 28. novembra paziņojumu par ekonomikas pārvaldības pārskatīšanu; uzskata, ka Komisijas veiktais izvērtējums sniedz priekšstatu par to, kā un cik lielā mērā ir izmantoti un īstenoti dažādie instrumenti un procedūras;

2.

uzsver, ka ekonomikas pārvaldības sistēmas pamatā ir pārmērīga budžeta deficīta un parāda līmeņa un pārmērīgas makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršana, kā arī ekonomikas politikas koordinācija; tādēļ uzsver, ka minētās pārskatīšanas galvenais jautājums ir, vai jaunā ekonomikas pārvaldības sistēma ir padarījusi EMS noturīgāku, jo īpaši tās spējas novērst dalībvalstu parādsaistību neizpildi ziņā, vienlaikus veicinot dalībvalstu ekonomikas politikas ciešāku koordināciju un konverģenci un nodrošinot augsta līmeņa pārredzamību, ticamību un demokrātisko pārskatatbildību;

3.

atzīmē, ka dažās dalībvalstīs ir sasniegts zināms progress parāda līmeņa samazināšanā vai pārmērīga deficīta novēršanas procedūras izbeigšanā;

4.

piekrīt Komisijai, ka attiecībā uz daļu no jaunās sistēmas ir sasniegti rezultāti, tomēr spēja izdarīt secinājumus par noteikumu efektivitāti parastos ekonomikas apstākļos ir ierobežota;

5.

atzīst, ka sešu un divu tiesību aktu kopumu piemērošanas izvērtēšana šajā posmā joprojām ir tikai daļēja un ka to nevar nošķirt no Eiropas pusgada, LESD un fiskālā pakta;

6.

atzinīgi vērtē to, ka sešu un divu tiesību aktu kopumi paplašina Stabilitātes un izaugsmes pakta piemērošanas jomu, pievienojot procedūras, kas paredzētas, lai novērstu un koriģētu makroekonomisko nelīdzsvarotību dalībvalstu iekšienē un starp dalībvalstīm un mazinātu pārmērīgo paļāvību uz budžeta deficīta kritērijiem, tā vietā ņemot vērā gan budžeta deficīta, gan kopējā parāda rādītājus, tādējādi mēģinot identificēt un risināt iespējamās problēmas un novērst krīzi pēc iespējas agrākā posmā, vienlaikus pieļaujot elastīgumu, paredzot strukturālo reformu, investīciju un nelabvēlīga ekonomiskās attīstības cikla apstākļu klauzulas; atgādina, ka elastīgums nevar apdraudēt pakta preventīvo raksturu;

7.

uzsver rezultātu apkopojuma būtisko nozīmi makroekonomiskās nelīdzsvarotības noteikšanā agrīnā posmā un ilgtspējīgu strukturālo reformu nozīmi makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanā;

8.

uzsver, ka šīs sistēmas saskaņota, godīga un ilgstoša īstenošana visās dalībvalstīs veicinās uzticamību; aicina Komisiju un Padomi īstenot grozījumus, kas SIP izdarīti atbilstoši sešu un divu tiesību aktu kopumiem, jo īpaši attiecībā uz īstenošanas uzraudzības noteikumiem, un rīkoties saskaņā ar šo grozījumu būtību;

9.

uzskata, ka pašreizējā ekonomiskajā situācijā ar tās trauslo izaugsmi un augsto bezdarba līmeni nepieciešami steidzami, visaptveroši un izšķiroši pasākumi, apkopoti vispusīgā pieejā, kas pamatojas uz izaugsmi veicinošu fiskālo konsolidāciju, strukturālām reformām un investīciju palielināšanu, lai atjaunotu ilgtspējīgu izaugsmi un konkurenci, atbalstītu inovāciju un apkarotu bezdarbu, vienlaikus mazinot ilgstošas zemas inflācijas risku vai iespējamos deflācijas spiediena draudus, kā arī ilgstošu makroekonomisko nelīdzsvarotību; uzsver — lai varētu risināt šos sarežģītos uzdevumus, ekonomikas pārvaldības sistēmai jābūt vienam no šīs vispusīgās pieejas komponentiem;

10.

piekrīt komisāres M. Thyssen apgalvojumam, ka valstis, kuras nodrošina augstas kvalitātes darbvietas un labāku sociālo aizsardzību, kā arī investē cilvēkkapitālā, ir noturīgākas pret ekonomikas krīzi; aicina Komisiju atspoguļot šo nostāju visās Eiropas pusgada politikas nostādnēs un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumus;

11.

uzsver, ka pašreizējā ekonomikas pārvaldības sistēma ir jāīsteno un vajadzības gadījumā jāuzlabo tā, lai nodrošinātu fiskālo stabilitāti, veicinātu pienācīgas debates par eurozonas vispārējo izvērtēšanu, nodrošinot izaugsmi veicinošu fiskālo atbildību, uzlabotu eurozonas ekonomiskās konverģences izredzes un izmantotu vienlīdzīgu pieeju dalībvalstu atšķirīgajai ekonomiskajai un fiskālajai situācijai; uzstāj, ka ekonomikas pārvaldības sistēma cieš no dalībvalstu līdzatbildības trūkuma un nepietiekamās uzmanības, kas tiek veltīta starptautiskās ekonomiskās situācijas perspektīvai un pienācīgam demokrātiskās pārskatatbildības mehānismam;

12.

uzsver, ka pašreizējā situācijā ir nepieciešama pastiprināta un iekļaujoša ekonomikas koordinācija, uzskatot eurozonu par vienotu veselumu un palielinot valstu līdzatbildību un demokrātisko pārskatatbildību par noteikumu īstenošanu (lai atjaunotu uzticēšanos, veicinātu konverģenci starp dalībvalstīm, uzlabotu fiskālo ilgtspēju, veicinātu ilgtspējīgas strukturālās reformas un palielinātu investīcijas), kā arī ātra reakcija, lai novērstu ekonomikas pārvaldības sistēmas acīmredzamākās nepilnības, uzlabotu tās efektivitāti un nodrošinātu tās saskaņotu un godīgu īstenošanu dalībvalstīs ilgākā laikposmā;

13.

uzsver, ka ekonomikas pārvaldības sistēmā liela nozīme ir vienkāršām un pārredzamām procedūrām, un brīdina, ka pašreizējā sistēmas sarežģītība, kā arī īstenošanas un līdzatbildības trūkums kaitē tās efektivitātei un aizkavē tās akceptēšanu no dalībvalstu parlamentu, vietējo pārvaldes iestāžu, sociālo partneru un iedzīvotāju puses;

14.

atzīst, ka ir sasniegts zināms progress debatēs par vidēja termiņa budžeta mērķi, kā arī eurozonas dalībvalstīs notiekošajās valsts līmeņa debatēs, jo tajās ir palielinājusies līdzatbildība, lielā mērā pateicoties dalībvalstu fiskālo jautājumu padomju ieguldījumam, kuras darbojas kā neatkarīgas institūcijas, uzraugot fiskālo noteikumu un makroekonomisko prognožu ievērošanu; aicina Komisiju iesniegt pārskatu par dalībvalstu fiskālo jautājumu padomju struktūru un darbību un to, kā šīs padomes varētu uzlabot līdzatbildību valsts līmenī;

15.

uzskata, ka ekonomikas pārvaldības sistēma ir ļoti svarīga politiska iniciatīva, kas ir pamatā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķiem un pamatiniciatīvām, kuru nolūks ir pilnībā izmantot vienotā tirgus vēl neizmantoto izaugsmes potenciālu; uzskata, ka, pilnībā atbrīvojot vienotā tirgus izaugsmes potenciālu, dalībvalstis vieglāk īstenos ekonomikas pārvaldības sistēmā ietvertos mērķus; turklāt uzskata, ka vienotā tirgus galvenie dalībnieki ir patērētāji un uzņēmumi;

16.

uzsver, ka SIP, kas tika ieviests ar mērķi nodrošināt Ekonomikas un monetārās savienības dalībvalstu fiskālo ilgtspēju, ļauj dalībvalstīm nepieciešamības gadījumā īstenot politiku ekonomiskās attīstības cikliskuma negatīvās ietekmes mazināšanai un nodrošina rīcības brīvību fiskāla rakstura lēmumu pieņemšanā, lai varētu pienācīgi darboties automātiskie stabilizatori; uzsver, ka, neraugoties uz plaukstošo ekonomiku, ne visas dalībvalsts panāca pārpalikumu un ka iepriekšējos gados daži tiesību aktos paredzētie elastīguma noteikumi netika pilnībā izmantoti;

17.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija savā skaidrojošajā paziņojumā par elastīgumu atzina, ka spēkā esošo fiskālo noteikumu interpretācija ir viens no elementiem, ar kuru palīdzību mazināt investīciju trūkumu ES un atvieglot izaugsmi veicinošu, ilgtspējīgu un sociāli līdzsvarotu strukturālo reformu īstenošanu; atzīmē, ka Komisija nav mainījusi budžeta deficīta aprēķināšanas metodi, taču atsevišķos investīciju gadījumos var būt pieļaujama īslaicīga novirze no attiecīgās dalībvalsts vidēja termiņa budžeta mērķa vai no tā sasniegšanai nepieciešamās korekciju programmas;

18.

atbalsta visus Eiropas Komisijas ierosinātos stimulus jaunā Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) finansēšanai, galvenokārt nodrošinot to, ka valstu iemaksas šajā fondā ir fiskāli neitrālas attiecībā uz vidējā termiņa budžeta mērķa izpildi un prasīto fiskālo korekciju, nemainot to SIP preventīvajā vai korektīvajā daļā; atzīmē Komisijas nodomu atturēties no pārmērīgas budžeta deficīta novēršanas procedūras sākšanas gadījumos, kad dalībvalsts budžeta deficīts nedaudz un īslaicīgi pārsniedz pieļaujamos 3 % tikai papildu iemaksas ESIF dēļ; vērš uzmanību uz to, ka SIP būtiski veicina uzticēšanos ārvalstu investīciju piesaistīšanā; uzsver ESIF finansējuma papildināmības lielo nozīmi, jo ESIF finansētie projekti nekādā ziņā nedrīkst vienkārši aizstāt jau ieplānotas investīcijas, tieši pretēji — tiem ir jāizraisa neto investīciju reāla palielināšanās;

19.

norāda, ka Komisijas paziņojuma mērķis ir skaidrot investīciju klauzulas piemērošanas jomu, kura paredz zināmu īslaicīga elastīguma pakāpi SIP preventīvajā daļā īslaicīgas novirzes no vidēja termiņa budžeta mērķa veidā ar nosacījumu, ka šī novirze neizraisa 3 % līmenī noteiktās budžeta deficīta robežvērtības pārsniegumu un atstāj atbilstošu drošības rezervi, lai ņemtu vērā dalībvalstu investīciju programmas, jo īpaši attiecībā uz izdevumiem par strukturālās un kohēzijas politikas projektiem, tostarp Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvu, Eiropas komunikāciju tīkliem un Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, un līdzfinansējumu saskaņā ar ESIF;

20.

uzskata, ka SIP preventīvajā daļā paredzētās strukturālo reformu klauzulas piemērošanas un tā korektīvajā daļā paredzēto strukturālo reformu plānu izskatīšanas priekšnoteikums ir reformu oficiāla pieņemšana dalībvalstu parlamentos un to reāla īstenošana, tādējādi nodrošinot lielāku efektivitāti un līdzatbildību; uzsver, ka reformu procesa visos posmos pilnībā jāiesaista sociālie partneri;

21.

aicina pastiprināt Komisijas un dalībvalstu dialogu par to vispiemērotāko un efektīvāko strukturālo reformu saturu un veidiem, kuras Komisija plāno ierosināt konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos un kuras ir savietojamas ar Līgumu un sekundārajiem tiesību aktiem, ņemot vērā izmaksu un ieguvumu analīzi, uz rezultātu vērstu izvērtēšanu un ar grafiku saistīto ietekmi, kā arī veicinot vidēja termiņa budžeta mērķa sasniegšanu;

22.

mudina dalībvalstu parlamentu finanšu komisijas sistemātiski aicināt par ekonomikas pārvaldību atbildīgos komisārus piedalīties publiskās debatēs, ko tie organizē pirms valsts budžeta projekta pieņemšanas;

23.

uzskata, ka valsts reformu programmās paredzētajām strukturālajām reformām vidēji ilgā termiņā un ilgtermiņā būtu jāsniedz pozitīvi rezultāti ekonomikas, sociālajā un vides jomā un jāpalielina administratīvās veiktspējas efektivitāte un lietderīgums;

24.

atzīmē — lai izvairītos no visāda veida hipotēžu izvirzīšanas, pastāvot riskam izslēgt to hipotēzi, kas faktiski īstenosies, paziņojumā nav skatīts to “neparasto notikumu” raksturs, kurus dalībvalsts nekontrolē un kuri tai ļautu īslaicīgi novirzīties no korekciju programmas, ko tā īsteno, lai sasniegtu savu vidēja termiņa budžeta mērķi; uzsver, ka līdzīgas situācijas ir jāskata līdzīgā veidā;

25.

lai, atbalstot bezdarba un nabadzības apkarošanas pasākumus, saglabātu un radītu darbvietas, kurās tiek ievērotas tiesības, prasa uzlabot ekonomisko un sociālo kohēziju, stiprinot Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu;

26.

uzsver — lai veicinātu to, ka sabiedrība pieņem Eiropas ekonomikas pārvaldības sistēmu, ir svarīgi stimulēt ekonomikas izaugsmi un radīt jaunas darbvietas, jo īpaši jauniešiem;

27.

ar dziļām bažām norāda, ka krīzes laikā ilgtermiņa bezdarba līmenis ir divkāršojies; norāda arī uz to, ka vēl vairāk ir palielinājies mazkvalificētu strādnieku ilgtermiņa bezdarba līmenis; aicina Komisiju nodrošināt, ka ilgtermiņa bezdarba apkarošana tiek atspoguļota tās politikas nostādnēs un konkrētām valstīm adresētajos ieteikumos;

28.

uzskata, ka saistībā ar Eiropas ekonomikas regulējumu īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropā pieaugošajai nevienlīdzībai; uzskata, ka viens no labākajiem veidiem, kā apkarot šo pieaugošo nevienlīdzību, ir divkāršot centienus, lai Eiropā radītu vairāk kvalitatīvu darbvietu;

29.

mudina Komisiju pilnībā piemērot SIP un nodrošināt tā taisnīgu īstenošanu saskaņā ar Komisijas nesen veikto sešu un divu tiesību aktu kopumu pārskatīšanu un paziņojumu par elastīgumu; uzskata — ja tas ir nepieciešams un iespējams —, ka Eiropas pusgads būtu jāsaskaņo un jānostiprina atbilstīgi pašreizējam likumdošanas darbam; uzsver, ka nākotnē ikvienai šādai saskaņošanas un nostiprināšanas darbībai vienmēr vajadzētu būt orientētai uz stabilitāti;

30.

uzskata, ka Komisijas paziņojumā ir skaidri noteiktas elastīguma iespējas saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem; atzinīgi vērtē mēģinājumu viest lielāku skaidrību šajā sarežģītajā jomā un sagaida, ka Komisija saskaņā ar paziņojumu izmantos pašreizējos noteikumos ietverto elastīgumu, vienlaikus nodrošinot ekonomikas pārvaldības sistēmas paredzamību, pārredzamību un efektivitāti;

31.

aicina Komisiju un Padomi skaidrāk formulēt fiskālās un makroekonomiskās sistēmas, lai savlaicīgāk un konsekventāk organizētu debates starp visām ieinteresētajām personām, ņemot vērā šajās sistēmās ietvertās Eiropas intereses, vajadzību palielināt konverģenci starp eurozonas dalībvalstīm, apsvēršanu valstu parlamentos un sociālo partneru vai vietējo iestāžu lomu saistībā ar līdzdalību ilgtspējīgās un sociāli līdzsvarotās strukturālajās reformās;

32.

prasa, lai gada izaugsmes pētījums (GIP), kā arī konkrētām valstīm adresētie ieteikumi (KVAI) tiktu labāk īstenoti un lai ņemtu vērā budžeta situācijas un prognožu novērtējumu gan visā eurozonā, gan atsevišķās dalībvalstīs; ierosina, ka šis vispārējais novērtējums, kas ir paredzēts Regulā (ES) Nr. 473/2013 par kopīgiem noteikumiem budžeta plānu projektu uzraudzībai un novērtēšanai un pārmērīga budžeta deficīta novēršanai eurozonas dalībvalstīs, pirms Eiropadomes pavasara sanāksmes ir jāizskata Eiropas Parlamenta plenārsēdes debatēs kopīgi ar Padomi, Eurogrupas priekšsēdētāju un Komisiju un pienācīgi jāīsteno Eiropas pusgada laikā;

33.

atzīst, ka Eiropas pusgads ir kļuvis par nozīmīgu instrumentu, ar ko veikt reformas valsts un ES līmenī, nodrošinot, ka ES un tās dalībvalstis koordinē savu ekonomikas politiku; tomēr pauž nožēlu, ka nepietiekamas līdzdalības dēļ pienācīgi netiek īstenoti konkrētām valstīm adresētie ieteikumi;

34.

uzskata, ka Eiropas pusgads ir jāsaskaņo un jānostiprina, nemainot pašreizējo tiesisko regulējumu, un ka ar pusgadu saistītie dokumenti ir labāk jākoordinē, tādējādi uzlabojot mērķorientēšanos, efektivitāti un līdzdalību nolūkā sasniegt Eiropas mērķus labas ekonomiskās pārvaldības jomā;

35.

prasa konkrētām valstīm adresētos ieteikumus (KVAI) attiecīgā gadījumā labāk koordinēt ar ieteikumiem par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, lai nodrošinātu saskaņotību starp fiskālās situācijas uzraudzību un ekonomikas politikas koordinēšanu;

36.

iestājas par procesa uzlabošanu ES un valstu līmenī attiecībā uz konkrētām valstīm adresēto ieteikumu izstrādi, izpildes pārbaudi un uzraudzību, ļaujot arī pārbaudīt šo ieteikumu faktisko īstenošanu un izpildes kvalitāti salīdzinājumā ar sākotnējo ieceri;

37.

atgādina, ka likumdošana prasa Komisijai, sagatavojot ieteikumus, cita starpā ņemt vērā stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus, kā arī likumdošanā ir ietverts princips, ar kuru saskaņā Padomei parasti ir jāievēro Komisijas ieteikumi un priekšlikumi vai publiski jāizskaidro sava nostāja;

38.

pauž satraukumu par parādu pieaugumu valstīs, kurās jau ir ļoti augsts parāda līmenis, un norāda, ka tas ir klajā pretrunā noteikumam “1/20” par parādu samazināšanu; prasa Komisijai paskaidrot, kā tā plāno risināt šo pretrunu un nodrošināt, ka parādu attiecība tiek samazināta līdz ilgtspējīgam līmenim atbilstīgi SIP;

39.

atbalsta 2015. gada GIP izklāstīto Komisijas trīs pīlāru stratēģiju (izaugsmi veicinošas investīcijas, fiskālā konsolidācija un strukturālās reformas) un prasa šo stratēģiju konkretizēt atbilstīgi vispārējam novērtējumam par budžeta situāciju un prognozēm eurozonā un KVAI;

40.

atzīst, ka ir vajadzīga neatkarīga un plurālistiska analīze attiecībā uz dalībvalstu ekonomisko perspektīvu ES mērogā; šajā ziņā mudina uzlabot Komisijas tās struktūrvienības darbu, kas pazīstamā kā Galvenā ekonomiskās analīzes nodaļa, lai tā sniegtu objektīvu, neatkarīgu un pārredzamu analīzi par būtiskajiem datiem, un šī analīze būtu jāpublisko un jāizmanto kā pamats labi informētām debatēm un lēmumu pieņemšanai Komisijā, Padomē un Eiropas Parlamentā; prasa, lai Galvenā ekonomiskās analīzes nodaļa laikus saņemtu visus attiecīgos dokumentus, kas vajadzīgi tās pienākumu veikšanai; uzsver, cik noderīgas ir fiskālās padomes gan valstu, gan ES līmenī, un mudina izveidot Eiropas tīklu;

41.

atgādina, ka MNNP ir paredzēta, lai novērstu krīzes, agrīni konstatējot nelabvēlīgas makroekonomiskā līdzsvara svārstības un pamatojoties uz svarīgāko mainīgo makroekonomisko rādītāju tendenču objektīvu novērtējumu; uzskata, ka MNNP ir jāizmanto, lai efektīvā un rezultatīvā veidā izvērtētu svarīgāko mainīgo makroekonomisko rādītāju tendences gan tajās valstīs, kurās ir budžeta deficīts, gan tajās, kurās ir budžeta pārpalikums, jo īpaši attiecībā uz konkurētspējas nostiprināšanu un to, lai labāk ņemtu vērā visu eurozonu, tostarp domino efektu; atgādina, ka makroekonomikas uzraudzības mērķis ir arī noteikt valstis, kurās nākotnē varētu rasties nestabila situācija, un novērst šādu situāciju, lai, kamēr tas vēl ir iespējams, laikus sāktu ilgtspējīgas un sociāli līdzsvarotas strukturālās reformas;

42.

uzsver, ka Komisija ir skaidri nošķīrusi SIP preventīvo daļu no korektīvās daļas attiecībā uz investīcijām, kas ļauj īslaicīgi novirzīties no VTM vai korekciju programmas šā mērķa sasniegšanai, ņemot vērā preventīvajā daļā noteikto drošības rezervi; aicina Komisiju un Padomi šajā jomā ņemt vērā rezultātu, kāds panākts, abiem likumdevējiem vienojoties par nostāju saistībā ar Eiropas Stratēģisko investīciju fonda regulējumu;

43.

prasa Komisijai, izvērtējot dalībvalstu ekonomisko un fiskālo situāciju, savā analīzē apsvērt visus nozīmīgos faktorus, tostarp reālo izaugsmi, inflāciju, valsts ilgtermiņa investīcijas un bezdarba līmeņus, steidzamības kārtā risinot investīciju iztrūkumu ES un izdevumus novirzot un tām investīciju jomām, kas sniegs visproduktīvāko, ilgtspējīgāko izaugsmi un radīs darbvietas;

44.

aicina Komisiju nodrošināt, ka veidam, kādā saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru tiek ņemtas vērā efektīvās darbības, pamatā ir skaidri kvantitatīvie un kvalitatīvie kritēriji;

45.

apgalvo, ka koncentrēšanās uz strukturālo deficītu kopš SIP 2005. gada reformas, izdevumu noteikuma ieviešana ar 2011. gada reformu, kā arī koncepcija par starpību starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu, rada nenoteiktību, sarežģītību un iespējas manevrēt, un līdz ar to SIP ir iespējams īstenot pēc saviem ieskatiem; ir nobažījies, ka iespējamās izaugsmes un ražošanas apjoma aprēķins, kas ir pamatā strukturālā deficīta un noteikuma par izdevumiem novērtējumam, balstās uz vairākiem apšaubāmiem pieņēmumiem, kas noved pie būtiskām izmaiņām Komisijas rudens un pavasara prognozēs, tādējādi nonākot pie dažādiem aprēķinu rezultātiem un atšķirīgiem novērtējumiem attiecībā uz SIP īstenošanu;

46.

aicina Komisiju, uzraugot un novērtējot dalībvalstu fiskālo stāvokli, ņemt vērā praktisko ietekmi, ko rada saskaņotie fiskālie pasākumu un reformas; aicina Komisiju par mērķi noteikt paredzamas un konsekventas politikas veidošanu, savu analīzi balstīt uz pārliecinošiem faktiem un ticamiem datiem un ievērot vislielāko piesardzību, kad izmanto tādus aprēķinus un koncepcijas kā aplēstais IKP izaugsmes potenciāls un starpība starp potenciālo un faktisko ražošanas apjomu;

47.

uzsver, ka nolūkā no jauna panākt izaugsmi un radīt darbvietas ir būtiski, lai sabiedrība pieņemtu ekonomikas pārvaldības sistēmu, un tāpēc prasa Komisijai uzlabot Eiropas uzņēmējdarbības vidi, īpašu uzmanību pievēršot MVU, samazinot birokrātiju un nodrošinot finansējuma pieejamību; šajā ziņā atgādina, ka ir jāatbalsta MVU, lai tie piekļūtu arī ārpussavienības tirgiem, tādiem kā ASV, Kanāda, Ķīna un Indija;

48.

uzskata, — lai EMS būtu saturīgāka un noturīgāka, steidzami ir jāmazina sarežģītība, jāpalielina līdzdalība un pārredzamība, nevis tikai pašreizējiem noteikumiem jāpievieno jauni normatīvie līmeņi; uzsver — tā kā atbildība par EMS ir sadalīta starp valstu un Eiropas līmeni, īpaša uzmanība ir jāpievērš tam, lai nodrošinātu ekonomikas pārvaldības saskaņotību un pārskatatbildību gan valstu, gan Eiropas līmenī; turklāt uzskata, ka atbilstīgi demokrātiskajai pārskatatbildībai lielāka loma ir jāpiešķir iestādēm, un uzsver, ka ir vajadzīga parlamentu ilgtspējīga iesaistīšana, jo atbildība ir jāuzņemas tajā līmeni, kurā lēmumi tiek pieņemti vai īstenoti;

49.

atzīst, ka, ņemot vērā pašreizējo situāciju, ekonomikas pārvaldības sistēma ir jāvienkāršo, labāk jāizpilda un vajadzības gadījumā jākoriģē un jāpilnveido, lai ES un eurozona varētu risināt problēmas, kas saistītas ar konverģenci, ilgtspējīgu izaugsmi, pilnīgu nodarbinātību, iedzīvotāju labklājību, konkurētspēju, stabilām un ilgtspējīgām valsts finansēm, ilgtermiņa investīcijām, kas orientētas uz nākotni un ir ar augstu sociālekonomisko atdevi, kā arī paļāvību;

50.

uzskata — tā kā parlamentārais ieguldījums ekonomikas politikas pamatnostādņu veidošanā ir nozīmīgs ikvienas demokrātiskas sistēmas aspekts, ka Eiropas līmenī lielāku leģitimitāti var panākt, pieņemot konverģences pamatnostādnes, kurās saskaņā ar koplēmuma procedūru, kas ir jāievieš nākamajā Līguma grozīšanā, ietvertu mērķorientētas prioritātes nākamajiem gadiem;

51.

atgādina par Eiropas Parlamenta rezolūcijām, kurās norādīts, ka Eiropas Stabilizācijas mehānisma (ESM) un Līguma par stabilizāciju, koordināciju un pārvaldību (fiskālais pakts) izveide ārpus Savienības iestāžu struktūras kavē Savienības politisko integrāciju, un tāpēc prasa, lai ESM un fiskālais pakts tiktu pilnībā integrēts kopienas sistēmā, pamatojoties uz izvērtēto pieredzi, kas gūta ESM un fiskālā pakta īstenošanas laikā, kā noteikts Līguma par stabilizāciju, koordināciju un pārvaldību 16. pantā, un attiecīgi sniegt oficiālu pārskatu Parlamentam;

52.

atgādina par savu prasību izstrādāt alternatīvas attiecībā uz turpmāko makroekonomikas korekciju programmu jaunu tiesisko regulējumu, ar ko aizstāt trijotni, lai palielinātu šo programmu pārredzamību un līdzdalību un nodrošinātu, ka visi lēmumi, ja vien iespējams, tiek pieņemti atbilstīgi Kopienas metodei; uzskata, ka ir jābūt konsekvencei starp izmantotā stabilitātes mehānisma veidu un par tā izmantošanu atbildīgo iestādi, vienlaikus atzīstot, ka finansiālo palīdzību garantē eurozonas dalībvalstis un līdz ar to tās ir tiesīgas ietekmēt mehānisma izmantošanu;

53.

prasa no jauna izvērtēt Eurogrupas lēmumu pieņemšanas procesu, lai nodrošinātu pienācīgu demokrātisko pārskatatbildību; atzinīgi vērtē to, ka Eurogrupas priekšsēdētājs regulāri piedalās Ekonomikas un monetārās komitejas sanāksmēs, tāpat kā to dara Ekonomikas un finanšu padomes priekšsēdētājs, tādējādi nodrošinot līdzīgu demokrātiskās pārskatatbildības līmeni;

54.

atgādina, ka sešu un divu tiesību aktu kopuma pamatā ir neatkarīga komisāra lomas nostiprināšana, kuram būtu jānodrošina noteikumu taisnīga un nediskriminējoša piemērošana, uzskata, ka, veicot turpmākus pasākumus saistībā ar ekonomikas pārvaldības institucionālo izveidi, tādus kā ekonomikas un monetāro lietu komisāra lomas nostiprināšana vai Eiropas Naudas līdzekļu biroja izveide, ir jāievēro pilnvaru sadalījums starp dažādām iestādēm un jāizmanto pienācīgi līdzekļi demokrātiskās pārskatatbildības un leģitimitātes nodrošināšanā, iesaistot Eiropas Parlamentu;

55.

atgādina, ka banku savienība tika izveidota, īstenojot politisko gribu izvairīties no finanšu krīzes atkārtošanās, pārraut apburto loku starp bankām un valdībām, kā arī mazināt negatīvās domino efekta sekas, ko rada valsts parāda krīze, un norāda, ka tāda pati griba ir vajadzīga, lai padziļinātu EMS;

56.

aicina Komisiju iesniegt vērienīgu plānu, kura mērķis būtu izveidot padziļinātu ekonomikas un monetāro savienību un kurā ņemtu vērā iepriekšējos priekšlikumus, kā tas izklāstīts šajā rezolūcijā, pamatojoties uz eurozonas samita piešķirto mandātu un saskaņā ar Eiropadomes apņemšanos sagatavot nākamos pasākumus labākai ekonomikas pārvaldībai eurozonā, kā arī ņemot vērā līdzšinējo darbu, piemēram, Parlamenta 2012. gada 20. novembra rezolūciju “Ceļā uz patiesu ekonomikas un monetāro savienību” (13), Komisijas 2012. gada 28. novembra paziņojumu “Plāns padziļinātas un patiesas EMS izveidei. Eiropas debašu sākums” (COM(2012)0777) un četru priekšsēdētāju 2012. gada 5. decembra galīgo ziņojumu;

57.

aicina ieinteresētās personas šajā nepieciešamajā EMS turpmākās attīstības posmā ņemt vērā paredzamo eurozonas turpmāko paplašināšanos un izpētīt visas iespējas padziļināt un nostiprināt EMS un padarīt to izturīgāku un tādu, kas veicinātu izaugsmi, darbvietu radīšanu un stabilitāti, proti:

58.

prasa, lai iespējamie nākamie EMS pasākumi tiktu izstrādāti, pamatojoties uz pieeju “4+1 priekšsēdētājs”, ieskaitot EP priekšsēdētāju, kurš būtu jāuzaicina piedalīties visās sanāksmēs un kuram jāsniedz pilnīga informācija un jāpiešķir tiesības piedalīties debatēs; atzīmē, ka Komisijas priekšsēdētājs ir paudis nodomu, apsverot 4 priekšsēdētāju ziņojumu sagatavošanu, ņemt vērā Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja ierosinājumus;

59.

prasa priekšsēdētājam apņemties koordinēt ex-ante darbu kopīgi ar to dalībvalstu politisko grupu priekšsēdētājiem, kurus īpaši iecēlušas viņu politiskās grupas vai Parlaments, pārstāvēt Parlamentu šajā gaidāmajā darbā, pamatojoties uz mandātu, kas piešķirts ar šo rezolūciju, kurā cita starpā aplūkoti četru priekšsēdētāju analītiskajā ziņojumā “Gatavošanās nākamajiem pasākumiem labākai ekonomikas pārvaldībai eurozonā” izklāstītie jautājumi;

60.

uzdod priekšsēdētājam šo rezolūciju nosūtīt Padomes priekšsēdētājam, Komisijas priekšsēdētājam, Eurogrupas priekšsēdētājam un ECB, kā arī dalībvalstu parlamentiem.