Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā) 2012. gada 21. marta spriedumu apvienotajās lietās T-50/06 RENV, T-56/06 RENV, T-60/06 RENV, T-62/06 RENV un T-69/06 RENV Īrija u.c./Komisija 2012. gada 1. jūnijā iesniedza Eiropas Komisija

(Lieta C-272/12 P)

2012/C 235/16

Tiesvedības valoda — franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji — V. Di Bucci, G. Conte, D. Grespan, N. Khan un K. Walkerová)

Pārējie lietas dalībnieki: Francijas Republika, Īrija, Itālijas Republika, Eurallumina SpA, Aughinish Alumina Ltd

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Komisija ir iesniegusi apelācijas sūdzību Tiesā par 2012. gada 21. marta spriedumu apvienotajās lietās T-50/06 RENV, T-56/06 RENV, T-60/06 RENV, T-62/06 RENV un T-69/06 RENV Īrija u.c./Komisija, ar ko Vispārējā tiesa atcēla Komisijas 2005. gada 7. decembra Lēmumu 2006/323/EK saistībā ar Francijas, Īrijas un Itālijas īstenoto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko attiecīgi Gardannā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā (1).

Apelācijas sūdzības iesniedzēja sūdzības pamatojumam ir izvirzījusi piecus pamatus, kas ir saistīti ar Vispārējās tiesas kompetences neesamību, procesuāliem pārkāpumiem tiesvedībā Vispārējā tiesā, kā rezultātā ir nodarīts kaitējums Komisijas interesēm, kā arī Savienības tiesību pārkāpumu.

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, piecās apvienotajās lietās pēc savas ierosmes izvirzot pamatu, kas ir saistīts ar EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu, pamatojot ar to, ka dalībvalstis nevarot vainot par apstrīdētajiem valstu pasākumiem. Katrā ziņā lietās T-56/06 RENV un T-60/06 RENV tā pēc savas ierosmes esot izvirzījusi pamatus, kas ir saistīti ar tiesiskās drošības principa pārkāpumu un/vai Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas pārkāpumu, lai atceltu lēmumu kopumā, neraugoties uz to, ka šie pamati tika izvirzīti tikai ar nolūku iebilst pret atgūšanas rīkojumu.

Otrkārt, cita starpā atzīdama, ka konkurences izkropļošanas jēdzienam ir tāds pats tvērums un nozīme valstu nodokļu tiesību aktu saskaņošanas jomā un valsts atbalsta jomā, pretēji tam, ko Tiesa ir atzinusi savā 2009. gada 2. decembra spriedumā lietā C-89/08 P Komisija/Īrija u.c. (Krājums, I-11245. lpp.), Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā un, it īpaši, pārkāpusi Tiesas Statūtu 61. panta otro daļu, atbilstoši kurai, ja Tiesa atceļ Vispārējās tiesas lēmumu un lietu nodod atpakaļ Vispārējai tiesai, tai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem.

Uzskatīdama, ka apstrīdētie atbrīvojumi nav valsts atbalsts, jo tos ir atļāvusi Padome, pamatojoties uz nodokļu tiesību aktu saskaņošanas noteikumiem, ka tādējādi par tiem nevar vainot attiecīgās dalībvalstis un ka tādēļ tām nav piemērojama Līgumā paredzētā valsts atbalsta kontroles procedūra, Vispārējā tiesa, treškārt, esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, nosakot Padomes un Komisijas kompetences, kā arī saiknes starp saskaņošanu nodokļu jomā un valsts atbalsta kontroli, un pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktu un institucionālā līdzsvara principu.

Ceturtkārt, Vispārējā tiesa contre legem esot interpretējusi Padomes 2001. gada 12. marta Lēmumu 2001/224/EK, kas attiecas uz pazeminātām akcīzes nodokļa likmēm vai atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (2). Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Vispārējā tiesa, pārkāpdama iestāžu tiesību aktu interpretācijas noteikumus, savu interpretāciju patiesībā esot balstījusi uz Padomes atbildi uz Vispārējās tiesas jautājumu un sagrozījusi minētās atbildes būtību.

Noslēgumā, ciktāl Vispārējās tiesas spriedums ir balstīts uz tiesiskās drošības principa, likumības prezumpcijas un labas pārvaldības principa pārkāpumu, tam arī trūkst pamatojuma vai arī tam ir otrajā, trešajā un ceturtajā pamatā norādīties trūkumi.

(1)  OV 2006, L 119, 12. lpp.

(2)  OV L 84, 23. lpp.