6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/65

A.

tā kā visas dalībvalstis vēl nav ratificējušas Lisabonas līgumu, kurā kā viens no Eiropas Savienības pamatmērķiem līdztekus ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai ir ietverta arī teritoriālā kohēzija;

B.

tā kā teritoriālās kohēzijas jēdziens ir bijis netieši iekļauts kohēzijas politikā kopš tās izveides un ir šīs politikas attīstības centrā; tā kā Lisabonas līgumā un Zaļajā grāmatā šis jēdziens ir padarīts redzamāks un skaidrāks;

C.

tā kā ES kohēzijas politika joprojām ir viens no Eiropas integrācijas procesa pamatiem un viens no veiksmīgākajiem ES politikas virzieniem, ar kuru veicina ārkārtīgi atšķirīgu reģionu konverģenci un stimulē izaugsmi un nodarbinātību; tā kā ES kohēzijas politika ir visredzamākā, taustāmākā un izmērāmākā Eiropas solidaritātes un taisnīguma izpausme un tā kā teritoriālā kohēzija kā ES kohēzijas politikas neatņemama sastāvdaļa ir balstīta uz tiem pašiem principiem;

D.

tā kā par spīti ievērojamam uzlabojumam, kas Eiropas Savienībā panākts konverģences jomā, pēdējos ziņojumos par kohēziju tiek uzsvērts, ka palielinās Eiropas reģionu teritoriāla nevienlīdzība, piemēram, attiecībā uz pieejamību, kas jo īpaši skar ES reģionus ar strukturāliem trūkumiem, bet kas vērojama arī reģionu līmenī un ES teritorijā un kas tādējādi varētu izraisīt teritoriālo segregāciju un palielināt labklājības līmeņa atšķirības ES reģionos;

E.

tā kā, īstenojot ES kohēzijas politiku, ir veiksmīgi izveidota nozīmīga sinerģija ar citām ES politikām, lai stiprinātu to praktisko ietekmi un radītu priekšrocības Eiropas Savienības pilsoņiem, un tā kā, piemēram, kohēzijas politikas un pētniecības un jauninājumu jeb Lisabonas stratēģijas sinerģija ir ļāvusi gūt taustāmus pozitīvus rezultātus, kuri jāapstiprina un jāpaplašina;

1.

atbalsta Piektajā progresa ziņojumā ietvertos pamatsecinājumus, kas tika gūti sabiedriskajā apspriešanā par ES kohēzijas politikas nākotni; pauž gandarījumu par lielo interesi, ko dažādas reģionālās politikas jomā ieinteresētās personas, jo īpaši vietējās un reģionālās pašvaldības, jau ir iesaistījušās šajās debatēs;

2.

atzinīgi vērtē to, ka šie secinājumi ļoti lielā mērā atbilst viedoklim, ko tas paudis rezolūcijā par Ceturto progresa ziņojumu; atgādina, ka šī rezolūcija bija Parlamenta pirmais ieguldījums sabiedriskajās debatēs;

3.

norāda, ka rezolūcijā par Ceturto progresa ziņojumu paustajos viedokļos ir iekļauti šādi ieteikumi: pirmkārt, būtu jānoraida jebkādi atkārtotas nacionalizēšanas mēģinājumi un jāatbalsta vienota, elastīga ES politika, kuru iespējams pielāgot atbilstošākajai intervences pakāpei un kurā būtu jāparedz arī pievēršanās tādiem kopīgiem jautājumiem kā globalizācija, klimata un demogrāfiskās pārmaiņas (tostarp, novecošana, migrācija un iedzīvotāju skaita samazināšanās), nabadzība un energoapgāde; otrkārt, tiek pausta stingra pārliecība, ka ES kohēzijas politikai būtu jāaptver visi ES reģioni, arī tie, kuriem ir īpašas ģeogrāfiskās iezīmes, un būtu jāsniedz pievienotā vērtība ikvienam iedzīvotājam; treškārt, tiek norādīts uz nepieciešamību noteikt prioritātes ES nozaru politiku izdevumiem un darbībām, kā arī līdzekļu piešķiršanas atbalstam, kurā paredzēti nosacījumi; ceturtkārt, ir nepieciešama dažādu sektorpolitiku sinerģija un integrēta pieeja, lai panāktu optimālu rezultātu praktiskai izaugsmei un attīstībai;

4.

uzskata, ka teritoriālajai kohēzijai ir centrāla nozīme ES kohēzijas politikas mērķu sasniegšanā, jo tā pastiprina gan ekonomisko, gan sociālo kohēziju; uzsver, ka, īstenojot teritoriālo kohēziju, efektīvi tiek novērstas attīstības atšķirības gan starp dalībvalstīm, gan arī pašās dalībvalstīs un reģionos; tādēļ uzskata, ka ES reģionālās politikas plānotajā reformā būtu jāiekļauj secinājumi, kas izdarīti pēc debatēm par Zaļo grāmatu;

5.

atzinīgi vērtē to, ka Komisija, atbildot uz ilgstoši izteikto Eiropas Parlamenta prasību, ir pieņēmusi Zaļo grāmatu; lai gan Lisabonas līgums vēl nav ratificēts, pilnībā atbalsta lēmumu turpināt analizēt teritoriālo kohēziju, kas ilgstoši bijusi viens no centrālajiem jautājumiem jebkādās debatēs par reģionālo politiku;

6.

tomēr uzskata, ka Zaļajai grāmatai trūkst vērienīguma, jo tajā netiek piedāvāta ne skaidra teritoriālās kohēzijas definīcija, ne tās mērķis, un tādēļ netiek īpaši veicināta šī jaunā jēdziena izpratne, kas ļautu to efektīvi piemērot, mazinot reģionu atšķirības; turklāt pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā nav izskaidrots, kā teritoriālo kohēziju integrēs jau esošajā kohēzijas politikā vai ar kādiem metodoloģiskiem instrumentiem un darbībai paredzētiem resursiem to pārveidos no principu sistēmas par darbības mehānismiem, kurus varētu praktiski izmantot nākamajā plānošanas periodā;

7.

atzinīgi vērtē analīzi, kas iekļauta Zaļajā grāmatā, kurā definēti trīs teritoriālās kohēzijas attīstībai būtiski pamatjēdzieni — koncentrācija, savienošana un sadarbība; uzskata, ka, izmantojot šos jēdzienus, var rast risinājumu dažiem galvenajiem šķēršļiem, kas kavē Eiropas Savienības harmonisku, līdzsvarotu un ilgtspējīgu attīstību, piemēram, negatīvajai ietekmei, ko rada saimnieciskās darbības koncentrācija, jo īpaši dažās valstu un reģionu galvaspilsētās, nevienlīdzībai attiecībā uz piekļuvi tirgiem un pakalpojumiem attāluma vai darbības koncentrācijas un infrastruktūras trūkuma dēļ, kā arī sadalījumam, ko rada ne tikai dalībvalstu, bet arī reģionu robežas;

8.

uzskata, ka Zaļajā grāmatā nav pienācīgi ņemtas vērā Teritoriālajā darba kārtībā un Leipcigas hartā paredzētās saistības, kas teritoriālajai kohēzijai piešķir stratēģisku un operatīvu redzējumu, jo īpaši saistībā ar policentrisma principu jeb jauno pilsētu un lauku partnerību; uzskata, ka debatēs par teritoriālo kohēziju šos mērķus ir nepieciešams izvirzīt priekšplānā;

9.

atzinīgi vērtē to, ka ir uzsākta teritoriālās kohēzijas sabiedriskā apspriešanās, kā tas tika prasīts Zaļajā grāmatā; uzskata, ka jebkuras sabiedriskās apspriešanās panākumi ir tieši saistīti ar iespējami plašāku dažādu ieinteresēto aprindu un pilsoniskās sabiedrības līdzdalību; aicina kompetentās valsts, reģionālās un vietējās varas iestādes nekavējoties izplatīt attiecīgu informāciju, lai veicinātu izpratni par šī jaunā jēdziena svarīgumu;

10.

uzskata, ka teritoriālās kohēzijas sekmēšanai un ekonomiskās un sociālās kohēzijas stiprināšanai ir būtiski koordinēt visas ES nozaru politikas, kuras rada spēcīgu teritoriālu ietekmi; tādēļ pauž nožēlu, ka Zaļajā grāmatā iekļautā analīze aprobežojas ar šo ES politiku uzskaitījumu, nesniedzot priekšlikumus par to, kā uzlabot sinerģiju starp tām, un pat ne metodes, ar kurām šo politiku teritoriālo ietekmi faktiski varētu noteikt;

11.

atbalsta pieeju, ar kuru saskaņā Zaļajā grāmatā vai sabiedriskajā apspriešanā netiek iekļautas nekādas atsauces uz teritoriālās kohēzijas finansiālo ietekmi un ietekmi uz budžetu; uzskata, ka, pirms pats jēdziens nav skaidri definēts un to nav skaidri sapratušas visas ieinteresētās personas, šādu analīzi veikt būtu pāragri; tomēr uzskata, ka jebkuras diskusijas par šo jautājumu nav nošķiramas no visa sarunu un plānošanas procesa, kas attiecas uz ES turpmāko politisko kohēziju; prasa, lai šīs apspriešanas rezultāti tiktu izmantoti turpmāku finanšu plānu pamatā;

12.

uzskata, ka stipra un labi finansēta ES reģionālā politika ir obligāts priekšnosacījums, lai veiksmīgi veiktu turpmāku paplašināšanos un paplašinātajā Eiropas Savienībā nodrošinātu sociālo, ekonomisko un teritoriālo kohēziju;

13.

atbalsta Zaļajā grāmatā pausto nostāju, ka teritoriālā kohēzija, kuras pamatā ir līdztiesīgas iespējas, nozīmē nodrošināt Eiropas Savienības kā vienota veseluma policentrisku attīstību, kā arī dažādu un atšķirīgu teritoriju līdzsvarotu un stabilu attīstību, vienlaicīgi saglabājot šo teritoriju dažādību; atbalsta arī viedokli, ka, nodrošinot teritoriālo kohēziju, būtu jāsniedz iedzīvotājiem iespējas pilnībā izmantot un attīstīt viņu reģionu priekšrocības un potenciālus; uzsver to, ka teritoriālā kohēzija ir horizontāls jēdziens, uz kura pamatojas Eiropas Savienības veseluma attīstība; ir cieši pārliecināts, ka ar teritoriālo kohēziju būtu efektīvi jāsekmē atšķirību mazināšana starp Eiropas Savienības reģioniem un pašos reģionos un tādējādi jānovērš asimetrijas iespējas; apgalvo, ka teritoriālajā kohēzijā ir ietverta gan sauszemes, gan jūras dimensija;

14.

uzskata, ka teritoriālā kohēzija ir atsevišķs jēdziens, kas sniedz taustāmu pievienoto vērtību ekonomiskajai un sociālajai kohēzijai un piedāvā risinājumu augošajām ES reģionu problēmām; uzsver, ka kohēzijas trim sastāvdaļām (ekonomiskajai, sociālajai un teritoriālajai) jābūt savstarpēji papildinošām un pastiprinošām, tajā pat laikā saglabājot atšķirīgus mērķus vienotā integrētā jēdzienā; tādēļ uzskata, ka staro šīm sastāvdaļām nedrīkst pastāvēt hierarhija vai kompromiss; uzsver, ka teritoriālā kohēzija būtu jāiekļauj esošajā sistēmā, neradot ES kohēzijas politikas sektorālu sadrumstalotību;

15.

atzinīgi vērtē secinājumus, kas izdarīti ESPON ziņojumā par Eiropas teritoriālās attīstības scenārijiem līdz 2030. gadam, kurā iekļauti reāli dati, kas palīdz risināt debates par ES un valstu politiku veidolu, lai tādējādi izveidotu īstos instrumentus, ar kuru palīdzību atrisināt jaunās problēmas, kuras spēcīgi ietekmē teritorijas, piemēram, izraisot demogrāfiskas pārmaiņas, urbanizāciju, migrāciju, klimata pārmaiņas, un radīt optimālus apstākļus augstam pilsoņu dzīves līmenim;

16.

uzsver, ka viens no svarīgākajiem teritoriālās kohēzijas mērķiem ir nodrošināt to, ka vienā konkrētā teritorijā gūtie panākumi un izaugsme radītu priekšrocības visam reģionam un visai Eiropas Savienībai; saistībā ar šo uzskata, ka izcilības centru un pētniecības un jauninājumu grupu darbība var būt viens no veidiem, kā nodrošināt ekonomiskus panākumus, zinātniskus atklājumus, tehnoloģiskus jauninājumus, darbavietas un reģionālo attīstību, un aicina stiprināt šo centru, universitāšu, uzņēmējsabiedrību un individuālu uzņēmumu, tostarp arī pašu mazāko uzņēmumu, mijiedarbību un zināšanu apmaiņu; aicina Komisiju iesniegt ietekmes novērtējumu, kurā būtu izanalizēta grupu un izcilības centru ietekme apkārtnes teritorijās;

17.

uzsver, ka teritoriālās kohēzijas jēdzienā ir ietverta arī kohēzija teritorijās, un ierosina dot priekšroku politikas virzieniem, ar kuriem tiek stimulēta teritoriju patiesa policentriska attīstība, lai mazinātu koncentrēšanos galvaspilsētās un veicinātu sekundāru centru parādīšanos; norāda, ka to būtu jāizmanto arī, lai neitralizētu negatīvo ietekmi, ko rada darbības koncentrēšanās pilsētās (piemēram, sastrēgumus, piesārņojumu, sociālo atstumtību, nabadzību) vai pakāpenisku nekontrolējamu urbanizāciju, kas ietekmē tur dzīvojošo iedzīvotāju dzīves kvalitāti; šajā sakarā uzskata, ka nedrīkst aizmirst atbalstu lauku teritorijām, nedz arī šo teritoriju mazo un vidējo pilsētu svarīgo lomu;

18.

uzsver iekšējā tirgus nozīmīgo ieguldījumu ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzijā; uzsver sabiedrisko pakalpojumu nozīmi ilgtspējīgā ekonomiskā un sociālā attīstībā, kā arī nepieciešamību nodrošināt sociāli un reģionāli vienlīdzīgu piekļuvi vispārējas nozīmes, īpaši izglītības un veselības aprūpes, pakalpojumiem; saistībā ar šo uzsver, ka vienlīdzīgas piekļuves nodrošināšana attiecas ne tikai uz ģeogrāfisko attālumu, bet arī šo pakalpojumu izmantojamību un pieejamību, un pauž viedokli, ka, ņemot vērā subsidiaritātes principu un EK konkurences tiesības, atbildība par vispārējas nozīmes pakalpojumu definēšanu un to sniegšanas organizēšanu, finansēšanu un uzraudzību jāuzņemas valsts, reģionālajām un vietējām varas iestādēm; tomēr uzskata, ka jautājumu par pilsoņu vienlīdzīgu piekļuvi pakalpojumiem būtu jāiekļauj debatēs par teritoriālo kohēziju;

19.

konstatē, ka Zaļajā grāmatā ir atzītas lielas attīstības problēmas, ar kurām saskaras trīs veida reģioni ar īpašām ģeogrāfiskajām iezīmēm — kalnu reģioni, salu reģioni un reti apdzīvoti reģioni; nemazinot ievērojamo nozīmi, kas teritoriālajai kohēzijai var būt šo reģionu problēmu risināšanā, pauž viedokli, ka teritoriālajai kohēzijai nevajadzētu būt politikai, kas orientēta tikai uz reģioniem ar ģeogrāfiskiem agrūtinājumiem; tomēr uzskata, ka īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, kā mazināt šos apgrūtinājumus un ļaut reģioniem pārvērst reģionālo potenciālu priekšrocībās un reālās iespējās, un sekmēt attīstību, kas ir būtiska Eiropas Savienībai kā vienotam veselumam;

20.

konstatē, ka arī citos apgabalos nākas saskarties ar īpašām problēmām politikas izstrādes jomā attiecībā uz ekonomisko un sociālo attīstību, pieejamību, un konkurētspēju; šādas problēmas vērojamas EK līguma 299. panta 2. punktā noteiktajos tālākajos reģionos, pierobežas reģionos, perifēros reģionos, piekrastes reģionos, kā arī reģionos, kuros samazinās iedzīvotāju skaits; īpaši uzskata, ka nošķirtība būtu jāatzīst kā sevišķa ģeogrāfiska iezīme, kuras dēļ attiecībā uz šiem reģioniem būtu nepieciešams pieņemt īpašus politiskus apsvērumus; norāda, ka mazās salu valstis, Kipra un Malta, arī saskaras ar īpašām attīstības problēmām;

21.

uzskata, ka, īstenojot teritoriālo kohēziju, nebūtu jāaprobežojas ar ES reģionālās politikas realizēšanu Eiropas Savienības teritorijā, bet būtu arī jākoncentrējas uz teritoriālo dimensiju, ko veido citas ES nozaru politikas ar spēcīgu teritoriālo ietekmi; teritoriālās kohēzijas kontekstā uzsver to, cik svarīgi ir uzlabot dažādu ES politiku sinerģiju, lai koordinētu un maksimāli palielinātu to praktisko teritoriālo ietekmi; taču norāda, ka vienmēr tiks saglabāta visu ES politiku autonomija un ka šajā procesā nav paredzēts pakārtot vienu politiku kādai citai;

22.

sagaida, ka sabiedriskās apspriešanās rezultātā pieņems skaidru un pietiekami elastīgu teritoriālās kohēzijas definīciju, par kuru kopīgi vienosies, kuru izmantos un izpratīs visas šajā jomā ieinteresētās personas un kura nodrošinās šī jēdziena skaidrību un pārredzamību; šajā sakarībā ņem vērā ES prezidentvalsts Francijas ierosināto definīciju; tomēr uzskata, ka teritoriālajai kohēzijai visās jomās jābūt pakļautai subsidiaritātes principam; uzskata arī, ka labākai jēdziena “teritoriālā kohēzija” definēšanai un izpratnei būtu jāievieš vienotas definīcijas arī tādiem jēdzieniem kā “teritorija”, “lauku rajons” un “kalnu rajons”;

23.

uzskata, ka nākamajā teritoriālās kohēzijas definīcijā par galvenajiem jānosaka vairāki aspekti, tostarp jānosaka, ka teritoriālā kohēzija ir plašāka par ekonomisko un sociālo kohēziju, tās horizontālais raksturs un integrētā pieeja sekmē darbību visās teritorijās un starptautiskā līmenī; uzskata, ka teritoriālās kohēzijas mērķis ir dalībvalstu un reģionu nevienādību mazināšana un, to īstenojot, būtu jānodrošina dažādu un atšķirīgu ģeogrāfisko teritoriju harmoniska un noturīga attīstība, izvērtējot, kā ES kohēzijas un citas nozaru politikas var vislabāk pielāgot to situācijai; uzsver, ka visās turpmākās definīcijās skaidri jānosaka arī tas, ka teritoriālajā kohēzijā spēcīgi jākoncentrējas uz labu pārvaldību, arī saistībā ar valsts, privātā sektora un pilsoniskās sabiedrības partnerību, nodrošinot ES pilsoņiem vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz dzīves apstākļiem un dzīves kvalitāti;

24.

spēcīgi mudina Komisiju publicēt Balto grāmatu par teritoriālo kohēziju, kad beigsies tās apspriešanās process; uzskata, ka Baltajai grāmatai būtu liela nozīme, skaidri precizējot un nostiprinot teritoriālās kohēzijas jēdzienu un tās pievienoto vērtību pašreizējā kohēzijas politikā, un ierosinot konkrētus nosacījumus un politiskas darbības, lai palīdzētu atrisināt augošās problēmas, ar kurām saskaras ES reģionos, paredzot, ka pēc tam šos nosacījumus un darbības būtu jāietver tiesību aktu paketē par struktūrfondiem plānošanas periodam pēc 2013. gada un ar to saistītā finanšu shēmā; uzskata, ka šādā Baltajā grāmatā būtu jāiekļauj arī sākotnējas norādes par teritoriālās kohēzijas finansiālo ietekmi un ietekmi uz budžetu;

25.

atzinīgi vērtē Komisijas ziņojuma “Reģioni 2020. gadā” publicēšanu; aicina Komisiju iekļaut Baltajā grāmatā par teritoriālo kohēziju šajā darba dokumentā minētos datus un analīzi, jo īpaši tos, kas ataino ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju;

26.

uzskata, ka trīs jēdzienus —koncentrāciju, savienošanu un sadarbību, — uz kuriem pamatojas Zaļajā grāmatā ietvertā teritoriālās kohēzijas analīze, ir nepieciešams pilnveidot un pārveidot konkrētās politiskās iespējās; mudina Komisiju izskaidrot, kā šie jēdzieni tiks integrēti tiesiskajā regulējumā plānošanas periodam pēc 2013. gada;

27.

aicina ievērojami pastiprināt Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi nākamajam plānošanas periodam; pauž pārliecību par šī mērķa pievienoto vērtību Eiropas Savienībā, arī pateicoties tam, ka reģionālās un vietējās varas iestādes tieši piedalās pārrobežu, starpvalstu un starpreģionālās sadarbības programmu plānošanā un īstenošanā; tomēr uzskata, ka, īstenojot šo mērķi, nebūtu jākaitē pārējo divu mērķu sasniegšanai; saistībā ar šo uzsver arī to, cik svarīga ir jūras baseinu integrēta attīstība, kā arī Eiropas kaimiņattiecību politikas pārrobežu dimensija un attiecīgās rīcības programmas, kurām ir īpaša nozīme, ņemot vērā ES turpmāku paplašināšanos;

28.

uzskata, ka teritoriālajai kohēzijai būtu jāattīstās kā horizontālam principam un jāatrodas visu ES politiku un darbību pamatā; uzskata, ka ilgtspējīgas attīstības un vides aizsardzības principu attīstību būtu jāizmanto par paraugu, kā integrēt teritoriālās kohēzijas jēdzienu visu atbilstošo ES politiku turpmākajā pilnveidošanā, jo tam jābūt ietvertam visās politikas jomās, kuras ir saistītas ar kohēziju; tomēr uzskata, ka teritoriālās kohēzijas horizontālās dimensijas dēļ to nebūtu jāpārvērš par vispārinātu un abstraktu vērtību sistēmu; aicina Eiropas Savienību īstenot visas nepieciešamās iniciatīvas, lai iestrādātu teritoriālās kohēzijas jēdzienu tiesību aktu un politikas nostādņu priekšlikumos;

29.

atgādina, cik svarīgi ir iekļaut katrā ES kohēzijas politikas īstenošanas un novērtēšanas fāzē dzimumu vienlīdzības perspektīvu, iespēju vienlīdzību un invalīdu un vecāka gadagājuma cilvēku īpašās vajadzības;

30.

uzsver nepieciešamību saistībā ar teritoriālo kohēziju izveidot papildu kvalitatīvus rādītājus, lai varētu labāk izstrādāt un īstenot atbilstošas praktiskas politikas nostādnes, ņemot vērā dažādu teritoriju specifiskumu; tādēļ aicina Komisiju nekavējoties veikt vajadzīgo izpēti un nodrošināt iespēju noteikt jaunus un drošus rādītājus un veidu, kādā tie jāiekļauj šajā sistēmā, lai novērtētu reģionālās atšķirības;

31.

norāda, ka IKP ir bijis vienīgais kritērijs, ar kura palīdzību tiek noteikta reģionu atbilstība saskaņā ar 1. mērķi (konverģenci), lai gan attiecībā uz reģioniem, kuru atbilstība tiek nodrošināta saskaņā ar reģionālās konkurētspējas un nodarbinātības mērķiem, jau var izmantot citus rādītājus; pauž bažas par to, ka nenoliedzamais starpvalstu konverģences progress bieži vien slēpj arvien pieaugošās atšķirības starp reģioniem un reģionos, tādēļ uzstāj, ka ir nepieciešams nopietni izvērtēt, vai IKP kā galvenais atbilstības kritērijs finansiālas palīdzības saņemšanai no struktūrfondiem ir pietiekams;

32.

uzskata, ka NUTS II reģionu iekšējās atšķirības problēmas var labāk novērot NUTS III līmenī; tādēļ aicina Komisiju pārbaudīt, cik lielā mērā turpmāk būs iespējams risināt NUTS II reģionu iekšējo atšķirību problēmu, arī nosakot atbalstāmos reģionus NUTS III līmenī; saistībā ar teritoriālo kohēziju uzsver dalībvalstu nozīmi struktūrfondu programmu izstrādāšanā un īstenošanā, nosakot, kuras teritoriālās vienības atbilst attiecīgajam intervences līmenim; šim nolūkam iesaka katra plānošanas perioda sākumā veikt visas ES teritorijas telpisko analīzi;

33.

uzskata, ka ES nozaru politiku teritoriālās ietekmes labākai koordinēšanai ir nepieciešams labāk izprast un izmērīt šo ietekmi; tādēļ mudina Komisiju turpināt šo politikas nostādņu teritoriālās ietekmes novērtēšanu un paplašināt esošos mehānismus ietekmes novērtējuma veikšanai, piemēram, stratēģisko vides novērtējumu, iekļaujot tajos teritoriālus aspektus; aicina Komisiju arī nākt klajā ar konkrētiem priekšlikumiem par sinerģijas radīšanu starp šīm teritoriālās un nozaru politikas nostādnēm un turpināt izvērtēt Lisabonas un Gēteburgas stratēģiju ieguldījumu teritoriālajā kohēzijā;

34.

atkārtoti norāda uz savu ilgstoši izteikto prasību izstrādāt reģioniem ar specifiskām ģeogrāfiskām iezīmēm vispusīgu ES stratēģiju, ar kuru tiem tiktu sniegta iespēja labāk risināt problēmas, ar kurām tie saskaras; uzskata, ka šādā ES stratēģijā būtu jāuzsver teritoriālās kohēzijas politikas aspekts un jāparedz veidi, kā pielāgot ES politikas nostādnes šo teritoriju specifiskajām vajadzībām un priekšrocībām; uzsver, ka šādas stratēģijas īstenošana ir būtisks nosacījums šo teritoriju ekonomiskajai un sociālajai attīstībai; uzskata, ka jaunu rādītāju izstrādāšana, lai labāk atainotu situāciju un praktiskās problēmas, ir ļoti svarīga veiksmīgai ES stratēģijas īstenošanai šajā jomā;

35.

tomēr uzsver, ka, izstrādājot papildu rādītājus un veicot teritoriālos novērtējumus, nevajadzētu radīt lielāku birokrātiju vai turpmāku kavēšanos teritoriālās kohēzijas veicināšanai paredzēto jauno politiku un darbību īstenošanā; uzsver nepieciešamību gūt tiešus rezultātus no teritoriālās kohēzijas iekļaušanas nākamajā struktūrfondu programmu kopumā;

36.

atgādina par mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) un mikrouzņēmumu, kā arī amatnieku uzņēmumu svarīgo lomu ekonomiskajā, sociālajā un teritoriālajā kohēzijā un norāda uz to nozīmi konkurētspējas un nodarbinātības sekmēšanā reģionos; tādēļ aicina Komisiju veikt īpašu analīzi par MVU paredzēto struktūrfondu un ES politikas ietekmi un efektivitāti reģionos, kā arī par administratīviem un finansiāliem sarežģījumiem, ar kuriem šiem MVU nākas saskarties;

37.

turklāt aicina Komisiju, dalībvalstis un reģionus īstenot aktīvu politiku, ar kuru tiek atbalstīts uzņēmumu novatoriskums un konkurētspēja un radītas uzņēmumu, valsts sektora, skolu un universitāšu savstarpējas sadarbības iespējas, un nodrosināt, ka organizācijas, kas pārstāv MVU, var tieši piedalīties teritoriālās politikas nostādņu izstrādāšanā;

38.

mudina dalībvalstis stiprināt centienus, lai sasniegtu mērķus, kas noteikti pirmās rīcības programmas Eiropas Savienības Teritoriālās attīstības programmas īstenošanai 4. sadaļā, lai gūtu zināšanas par teritoriālo kohēziju un ilgtspējīgu teritorijas plānošanu, izstrādātu nākotnes plānus un analizētu ietekmi, kā arī atzītu ESPON svarīgo nozīmi šajā procesā;

39.

norāda, ka klimata pārmaiņas ievērojami ietekmēs teritoriālo kohēziju; pieprasa Komisijai turpināt analizēt klimata pārmaiņu negatīvo ietekmi dažādos reģionos, ņemot vērā to, ka šī ietekme dažādās Eiropas Savienības vietās, gaidāms, būs atšķirīga; uzskata, ka, īstenojot teritoriālo kohēziju, būtu pienācīgi jāņem vērā mērķi klimata pārmaiņu jomā un jāstimulē ES reģionos paradumi rīkoties tā, lai tiktu nodrošināta ilgtspējīga attīstība; tomēr atzīst, ka arī pārējās ES politikās lielā mērā būtu jāparedz cīņa pret klimata pārmaiņām;

40.

ar lielu interesi konstatē, ka Piektajā progresa ziņojumā pirmo reizi konkrēti tiek minēti “pārejas reģioni”, kas atrodas starp “konverģences reģioniem” un “konkurētspējas un nodarbinātības reģioniem”; atzīst nepieciešamību atsevišķi pievērsties šiem reģioniem, kas tagad ir izdalīti kā “pakāpeniskas attiecināšanas” un “pakāpeniskas neattiecināšanas” reģioni starp abiem mērķiem; aicina Komisiju saistībā ar teritoriālo kohēziju ieviest vispusīgāku palīdzības sistēmu tādu reģionu pakāpeniskai pārejai, kuri drīzumā pārsniegs 75 % IKP robežu, lai nodrošinātu tiem skaidrāku statusu un lielāku drošību to attīstībai; uzskata, ka ir arī nepieciešams izveidot pārejas sistēmu dalībvalstīm, kuras vairs netiks piesaistītas Kohēzijas fondam;

41.

uzskata, ka, izmantojot integrētu pieeju, būs lielākas iespējas gūt panākumus, ja katras teritorijas attīstības stratēģiju izstrādāšanā un īstenošanā jau no paša sākuma saskaņā ar 11. pantu Padomes 2006. gada 11. jūlija Regulā (EK) Nr. 1083/2006, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (5), tiks iesaistītas reģionālās un vietējās valsts varas iestādes, kā arī ieinteresētās personas, tostarp ekonomiskie, sociālie un citi partneri, kas var sniegt vispārēju pārskatu un izpratni par attiecīgās teritorijas vajadzībām un specifiskajām iezīmēm; aicina Komisiju izstrādāt pamatnostādnes, lai palīdzētu dalībvalstīm, kā arī reģionālajām un vietējām varas iestādēm visefektīvāk īstenot integrētu pieeju un izveidot efektīvu partnerību, izstrādājot turpmākas stratēģijas attiecīgajām teritorijām;

42.

atzīst, ka, īstenojot teritoriālo kohēziju, būtu jāuzlabo kohēzijas politikas pārvaldība; piekrīt viedoklim, ka dažādu problēmu risināšanai ir nepieciešams atšķirīgs teritoriālais mērogs un ka tādēļ patiesas partnerības izveide starp visiem dalībniekiem, kas ir iesaistīti gan ES, gan valsts, reģionālā un vietējā līmeņa reģionālajā un vietējā attīstībā, ir priekšnoteikums teritoriālās kohēzijas izstrādāšanas procesam, un aicina Komisiju un dalībvalstis darīt visu iespējamo, lai izveidotu šādu daudzlīmeņu teritoriālo pārvaldību; uzskata, ka, īstenojot teritoriālo kohēziju, lielākā uzmanība būtu jāpievērš tam, lai noteiktu piemērotu teritoriālo līmeni katras politikas vai pasākuma īstenošanai iespējami tuvāk iedzīvotājiem;

43.

uzsver, ka ES politikas nostādņu, jo īpaši ES kohēzijas politikas, rezultātā bieži vien centralizēta pārvaldības sistēma ir pārveidojusies par aizvien integrētāku, daudzlīmeņu pārvaldības sistēmu; aicina ieinteresētās personas, valsts iestādes un pilsoņus izveidot formālu teritoriālās pārvaldības sistēmu, kuras pamatā ir daudznozaru, teritoriāla un augšupejoša integrēta nostāja, lai saskaņoti un efektīvi reaģētu uz pilsoņu vai šīs sistēmas lietotāju konkrētu vajadzību tai atbilstošā jomā; šajā sakarībā atgādina par veiksmīgo pieredzi, kas gūta, īstenojot ES iniciatīvas, piemēram, Urban I un Urban II pilsētu teritorijās un Leader lauku teritorijās;

44.

atgādina, ka problēmas struktūrpolitikas īstenošanā daļēji rada pārlieku stingrās un sarežģītās procedūras un ka šī iemesla dēļ ir nepieciešams šīs procedūras vienkāršot un iedibināt skaidru atbildību un kompetenču sadali starp Eiropas Savienību, dalībvalstīm, reģionālajām un vietējām varas iestādēm; uzskata, ka teritoriālā pārvaldība būs ļoti atkarīga no šādu skaidru noteikumu ieviešanas; atkārtoti aicina Komisiju nekavējoties iesniegt konkrētu priekšlikumu kopumu, lai risinātu šos jautājumus;

45.

ņemot vērā teritoriālās kohēzijas pieaugošo nozīmi saistībā ne vien ar reģionālo, bet arī ES nozaru politiku, iesaka, ka neoficiālās struktūras, kuras ilgu laiku ir pārvaldījušas teritoriālo kohēziju un teritoriālo plānošanu Padomē, būtu jāaizstāj ar oficiālām ministru sanāksmēm, kurās būtu jātiekas ministriem, kas atbildīgi par ES reģionālo politiku; uzskata, ka šāda institucionālā attīstība Padomē nodrošinātu labāku informācijas plūsmu, kā arī strauju teritoriālās kohēzijas politikas pilnveidošanos;

46.

mudina dalībvalstis apsvērt, kā labāk konsolidēt un īstenot teritoriālās kohēzijas jēdzienu valsts programmās un politikā; uzskata, ka šajā sakarībā policentriskās attīstības un pilsētu un lauku reģionu partnerības pamatprincipi, kā arī Natura 2000 pilnīga īstenošana būtu jāiekļauj dalībvalstu reģionālajā plānošanā;

47.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei un Komisijai.