6.5.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 117/59

A.

tā kā valodu un kultūras daudzveidība ievērojami ietekmē Eiropas pilsoņu ikdienas dzīvi plašsaziņas līdzekļu izplatības, augošas mobilitātes un migrācijas un aizvien lielākas globalizācijas dēļ;

B.

tā kā dažādu valodu prasmju apgūšanai tiek piešķirta vislielākā nozīme visu Eiropas Savienības pilsoņu dzīvē, jo šīs prasmes ļauj pilnvērtīgi izmantot ekonomiskās, sociālās un kultūras iespējas, ko sniedz pārvietošanās brīvība Eiropas Savienībā un Eiropas Savienības attiecības ar trešām valstīm;

C.

tā kā pieaug daudzvalodības nozīme dalībvalstu attiecību un multikulturālās sabiedrības pārstāvju līdzāspastāvēšanas kontekstā un Eiropas Savienības kopējās politikas virzienos;

D.

tā kā daudzvalodības novērtējuma apstiprināšanai ir nepieciešami atzīti instrumenti, piemēram, Eiropas vienotā valodu prasmes noteikšanas sistēma (CEFR) un citi instrumenti;

E.

tā kā dažām Eiropas valodām ir būtiska nozīme, veidojot attiecības ar trešām valstīm un starp tautām no visdažādākajiem pasaules reģioniem;

F.

tā kā Pamattiesību hartas 21. un 22. pantā ir atzīts, ka pilsoņiem ir tiesības uz valodu daudzveidību, un tā kā ar daudzvalodību jācenšas veicināt arī cieņu pret daudzveidību un toleranci, lai novērstu jebkādu aktīvu vai pasīvu konfliktu veidošanos starp dažādu valodu kopienām dalībvalstīs,

1.

atzinīgi vērtē Komisijas paziņojuma par daudzvalodību iesniegšanu un uzmanību, ko tam veltījusi Padome;

2.

atkārtoti pauž nostāju, ko tas jau ir paudis par daudzvalodību un kultūras daudzveidību;

3.

uzsver nepieciešamību atzīt ES valsts valodu vienlīdzību visos sabiedriskās darbības aspektos;

4.

uzskata, ka Eiropas valodu daudzveidība ir nozīmīga kultūras vērtība un Eiropas Savienība rīkotos nepareizi, ja tā aprobežotos ar vienas galvenās valodas izmantošanu;

5.

uzsver ES iestāžu būtisko lomu, nodrošinot valodu vienlīdzības principa ievērošanu dalībvalstu attiecībās un pašās ES iestādēs, kā arī ES pilsoņu attiecībās ar valsts pārvaldes iestādēm un Kopienas un starptautiskām iestādēm un struktūrām;

6.

atgādina, ka daudzvalodībai ir liela nozīme ne tikai ekonomikas un sociālajā jomā un ka ir jāpievērš uzmanība kultūras un zinātnes jaunradei un šīs jaunrades rezultātu popularizēšanai, un literārās un tehniskās tulkošanas svarīgumam pilsoņu dzīvē un ES ilgtermiņa attīstībā; turklāt ne mazāk svarīgs aspekts ir valodu nozīme identitātes veidošanā un stiprināšanā;

7.

uzsver, ka daudzvalodība ir parādība, kas skar daudzas jomas un kas lielā mērā ietekmē Eiropas pilsoņu dzīvi; tādēļ aicina dalībvalstis iekļaut to ne tikai izglītības politikā, bet arī citos politikas virzienos, piemēram, mūžizglītības, sociālās integrācijas, nodarbinātības, plašsaziņas līdzekļu un pētniecības politikā;

8.

uzsver to, cik liela nozīme ir īpašu, tulkošanas atbalstam paredzētu programmu izstrādei un daudzvalodu terminoloģijas datubāzu tīklu izveidei;

9.

atgādina, ka daudzvalodības veicināšanai jāizmanto informācijas un sakaru tehnoloģijas, un tādēļ uzsver to, cik liela nozīme Eiropas Savienības un tās dalībvalstu pārvaldes sistēmās un plašsaziņas līdzekļos ir attiecīgajam starptautiskajam standartam (ISO 10646), kurā paredzēta visu valodu alfabētu atveidošana, un cik svarīgi ir šo standartu izmantot;

10.

ierosina ieviest Eiropas Tulkotāju un tulku dienu vai atzīmēt un izcelt šīs profesijas Eiropas Valodu dienā, ko katru gadu atzīmē 26. septembrī;

11.

apstiprina, ka ir svarīgi saglabāt daudzvalodību valstīs vai reģionos, kuros paralēli izmanto divas vai vairākas valodas;

12.

uzsver nepieciešamību dalībvalstīs, kurās ir vairākas oficiālās valodas, nodrošināt pilnvērtīgu savstarpēju šo valodu saprotamību, īpaši vecāka gadagājuma pilsoņu gadījumā un tiesību sistēmā, veselības aprūpē, pārvaldē un nodarbinātības jomā;

13.

mudina ierēdņus, kuri savā darbā sazinās ar citu dalībvalstu pilsoņiem, mācīties vēl kādu Eiropas Savienības valodu;

14.

uzskata, ka ir nepieciešami un lietderīgi radīt svešvalodu apguves iespējas pieaugušiem cilvēkiem, piedāvājot arodapmācības vai mūžizglītības programmas, lai sekmētu viņu personisko un profesionālo izaugsmi;

15.

uzsver, ka ir ļoti nepieciešams pievērst īpašu uzmanību un nodrošināt skolas atbalstu skolēniem, kuri nevar saņemt izglītību savā dzimtajā valodā, un ļoti atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izglītības jomā sekmēt mērķi “dzimtā valoda +2”;

16.

pauž nožēlu, ka līdz šim Komisija nav nedz ieviesusi daudzgadu programmu par valodu daudzveidību un valodas mācīšanu, nedz izveidojusi Valodu apguves un valodu daudzveidības aģentūru, kā Parlaments aicināja darīt iepriekš minētajā rezolūcijā, ko 2003. gada 4. septembrī Parlamenta deputāti pieņēma ar lielu balsu pārsvaru;

17.

turklāt uzsver, cik svarīga ir uzņēmējas valsts oficiālo valodu pilnīga prasme pilnvērtīgai imigrantu un viņu ģimeņu integrācijai, un uzsver, ka valstu valdībām ir efektīvi jāsekmē īpašu valodu kursu organizēšanu, sevišķi tādu, kas paredzēti sievietēm un vecākiem cilvēkiem; aicina dalībvalstis izturēties pret imigrantiem atbildīgi, nodrošinot imigrantiem līdzekļus, kas nepieciešami uzņēmējas valsts oficiālās valodas un kultūras apguvei, vienlaikus ļaujot un mudinot viņus saglabāt savu dzimto valodu;

18.

atgādina, ka šo iemeslu dēļ ir svarīgi nodrošināt kvalitāti, tostarp skolotāju attiecīgu apmācību;

19.

uzsver nepieciešamību pievērst pietiekamu uzmanību tam, lai bērni pirmsskolas līmenī apgūtu valodas, īpaši valodu, kas ir oficiālā valoda tajā valstī, kurā viņi apmeklē skolu;

20.

uzskata, ka bērniem viņu pašu interesēs būtu jāspēj sazināties tās valsts oficiālajā valodā, kurā viņi dzīvo, lai tiktu nodrošināts, ka šie bērni, iegūstot izglītību un turpmāko apmācību, netiek diskriminēti un spēj vienlīdzīgi piedalīties visos pasākumos;

21.

ierosina dalībvalstīm izskatīt iespējas dažādos izglītības līmeņos mainīt pedagoģisko personālu, lai nodrošinātu dažādu priekšmetu mācīšanu dažādās valodās, un uzskata, ka šo iespēju jo īpaši varētu izmantot pierobežas reģionos, tādējādi uzlabojot darba ņēmēju mobilitāti un iedzīvotāju valodu zināšanās;

22.

uzskata, ka ir svarīgi veicināt valodu skolotāju un studentu mobilitāti un apmaiņu; atgādina, ka raita valodu skolotāju pārvietošanās Eiropas Savienībā palīdzēs iespējami lielam skaitam profesionāļu nodrošināt efektīvu kontaktu ar dzimto vidi valodām, kuras viņi māca;

23.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt skolotāju profesionālo mobilitāti un skolu un dažādu valstu sadarbību, īstenojot tehnoloģiskā un kultūras ziņā novatoriskus pedagoģiskos projektus;

24.

mudina un atbalsta minoritāšu dzimto valodu, vietējo un svešvalodu fakultatīvu apguvi skolu programmās un/vai sabiedrībai pieejamās ārpusskolas aktivitātēs;

25.

aicina Padomi sagatavot gada progresa ziņojumu par daudzvalodību oficiālās un neoficiālās izglītības sistēmās, arodapmācībā un pieaugušo izglītībā dalībvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot saistībai starp valsts, reģionālo un minoritāšu valodu pārsvaru un imigrāciju;

26.

vēlreiz uzsver savu ilggadīgo iesaisti valodu apguves, daudzvalodības un valodu daudzveidības veicināšanā Eiropas Savienībā, ietverot tajā reģionālās un minoritāšu valodas, jo šīs kultūras vērtības ir jāsaglabā un jākopj; uzskata, ka daudzvalodība ir būtiski svarīga efektīvai saziņai un ir uzskatāma par līdzekli sapratnes veicināšanai starp cilvēkiem un tādējādi arī daudzveidības un minoritāšu pieņemšanai;

27.

iesaka dalībvalstīm akadēmiskajā mācību programmā iekļaut trešās svešvalodas fakultatīvu apguvi, šādu iespēju paredzot no vidusskolas līmeņa;

28.

uzsver, cik svarīgi ir mācīties kaimiņvalstu valodas, jo tas atvieglo saziņu un sekmē savstarpējo saprašanos un vienlaikus stiprinot Eiropas Savienību;

29.

iesaka atbalstīt kaimiņvalstu un kaimiņreģionu valodu apguvi, jo īpaši pierobežas apgabalos;

30.

atkārto, cik svarīgi ir sekmēt un atbalstīt novatorisku pedagoģisko modeļu un valodas mācīšanas pieeju izstrādi, lai sekmētu valodu prasmju apguvi, kā arī palielinātu iedzīvotāju informētību un motivāciju;

31.

ierosina nodrošināt, ka visos izglītības līmeņos, neatkarīgi no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, strādā kvalificēti svešvalodu skolotāji;

32.

iesaka apspriesties ar moderno valodu skolotāju Eiropas federācijām un biedrībām par piemērojamām programmām un metodoloģiju;

33.

pastāv uz to, ka šo mērķu sasniegšanai ir nepieciešama politika lasīšanas stimulēšanai un radošas rakstniecības sekmēšanai;

34.

atzinīgi vērtē Komisijas plānus uzsākt informēšanas un izglītošanas kampaņas attiecībā uz priekšrocībām, ko sniedz valodu mācīšanās, izmantojot plašsaziņas līdzekļus un jaunās tehnoloģijas; mudina Komisiju izmantot secinājumus, kas gūti apspriedēs par valodu mācīšanu migrantu bērniem un izcelsmes valsts valodas un kultūras mācīšanu uzņēmējā valstī;

35.

iesaka un mudina izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas kā neatņemamu rīku valodu mācīšanā;

36.

atkārtoti norāda, ka tā politiskā prioritāte ir panākt, ka iedzīvotāji apgūst valodu prasmes, mācoties citu ES valstu valodas, no kurām vienai jābūt kaimiņvalsts valodai, bet otrai — starptautiskai, plaši izmantotai valodai; uzskata, ka tādējādi iedzīvotāji iegūtu tādu kompetenci un kvalifikāciju, kas ļautu piedalīties demokrātiskas sabiedrības procesos, kuros nodrošināta aktīva pilsoniskā līdzdalība, nodarbinātības iespējas un citu kultūru iepazīšana;

37.

ierosina nodrošināt attiecīgu daudzvalodības līmeni plašsaziņas līdzekļos un internetā, un jo īpaši valodas politikā, ko piemēro Eiropas Savienības un citām ar to saistītām tīmekļa vietnēm un portāliem, kuros ir pilnībā jāievēro Eiropas daudzvalodības princips, vismaz attiecībā uz Eiropas Savienības 23 oficiālajām valodām;

38.

norāda, ka subtitru izmantošana televīzijas programmās veicinās ES valodu mācīšanos un praktizēšanu un palīdzēs labāk izprast audiovizuālo raidījumu kultūras fonu;

39.

mudina ES izmantot ārējās attiecībās potenciālās priekšrocības, ko sniedz Eiropas valodas, un aicina turpināt šo priekšrocību pilnveidošanu kultūras, ekonomiskajā un sociālajā dialogā ar pārējo pasauli, lai stiprinātu ES nozīmi starptautiskajā arēnā un piešķirtu tai papildu vērtību, un atbalstītu trešās valstis, rīkojoties atbilstīgi ES sekmētajai attīstības politikai;

40.

ierosina, ka Padome kopā ar pilsonisko sabiedrību varētu sarīkot pirmo Eiropas konferenci par valodu daudzveidību, lai pamatīgi pārrunātu šo jautājumu, pamatojoties uz ieteikumiem, kurus sniedza Apvienoto Nāciju Organizācijas starptautiskā ekspertu grupa vietējo valodu jautājumos un kurus pieņēma 2008. gada maijā notikušās Pamatiedzīvotāju pastāvīgā foruma septītās sesijas ziņojumā (E/2008/43);

41.

uzskata, ka mūžizglītības kontekstā jāsniedz pietiekams atbalsts, lai visu vecuma grupu pilsoņiem palīdzētu pastāvīgi attīstīt un uzlabot valodu prasmi, nodrošinot viņiem piekļuvi piemērotām valodu apguves vai citām saziņas atvieglošanas iespējām, tostarp valodu apmācībai agrīnā vecumā, lai tādējādi veicinātu viņu sociālo integrāciju, nodarbinātības iespējas un labklājību;

42.

aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt pasākumus, kas atvieglo valodu apguvi cilvēkiem, kuri atrodas nelabvēlīgā stāvoklī, nacionālo minoritāšu pārstāvjiem un migrantiem, lai šīs personas varētu iemācīties uzņēmējas valsts vai uzņēmēja reģiona valodu(-as) nolūkā panākt sociālo integrāciju un apkarot sociālo atstumtību; uzsver, ka migrantiem ir nepieciešams sniegt iespēju, attīstot valodu prasmi, lietot savu galveno valodu; tādēļ mudina dalībvalstis stimulēt cilvēkus lietot savu galveno valodu, kā arī mācīties oficiālo(-ās) valodu(-as);

43.

uzskata, ka ir nepieciešams sniegt lielāku atbalstu starptautiskai Eiropas valodu popularizēšanai visā pasaulē, jo tās ir Eiropas projekta neatņemama daļa, ņemot vērā ES un trešo valstu valodniecisko, vēsturisko un kultūras saišu būtisko nozīmi un demokrātisko vērtību sekmēšanu šajās valstīs;

44.

uzskata, ka uzņēmumiem un jo īpaši MVU Eiropas Savienībā ir jāsniedz piemērots atbalsts valodu mācīšanai un lietošanai, tādējādi atvieglojot tiem piekļuvi pasaules tirgiem un īpaši jauniem tirgiem;

45.

uzsver, ka patērētājiem ir tiesības informāciju par savas dzīvesvietas tirgū pārdotajiem produktiem saņemt savas dzīvesvietas valsts oficiālajā valodā vai valodās;

46.

īpaši vērš uzmanību uz iespējamo risku, ko var radīt saziņas trūkums starp cilvēkiem no dažādām kultūrām un sociālais dalījums daudzvalodīgos un vienvalodīgos cilvēkos; norāda, ka ārvalstu darba ņēmēju valodu prasmes trūkums daudzās dalībvalstīs joprojām ir nopietns šķērslis viņu sociālai integrācijai un integrācijai darba tirgū; tādēļ mudina Komisiju un dalībvalstis veikt pasākumus, lai samazinātu plaisu starp daudzvalodīgām personām, kam Eiropas Savienībā ir labākas iespējas, un vienvalodīgām personām, kam daudzas iespējas ir liegtas;

47.

uzskata, ka ir jāatbalsta trešo valstu valodu apguve, tostarp Eiropas Savienībā;

48.

prasa, lai valodu kompetences rādītāju nodrošinājumu pēc iespējas ātrāk paplašinātu, ietverot tajā visas oficiālās ES valodas un neierobežojot to paplašināšanu attiecībā uz citām valodām, kurās runā Eiropas Savienībā;

49.

uzskata, ka, apkopojot datus, būtu jāpārbauda četras valodas prasmes, t.i., rakstveida valodas izpratne, mutvārdu valodas izpratne, rakstveida izteikšanās un mutvārdu izteikšanās;

50.

aicina Komisiju un dalībvalstis stiprināt centienus ES līmeņa sadarbības uzlabošanā, izmantojot atklātās koordinēšanas metodi, lai atvieglotu pieredzes un paraugprakses apmaiņu daudzvalodības jomā, ņemot vērā arī pozitīvo ekonomisko ietekmi, kas novērota, piemēram, uzņēmumos, kuros izmanto daudzvalodību;

51.

uzdod priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, kā arī dalībvalstu valdībām un parlamentiem.