Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem”

COM(2008) 727 galīgā redakcija – 2008/0215 (CNS)

(2009/C 277/23)

Ziņotājs: BURANI kgs

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 94. pantu 2008. gada 2. decembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Padomes direktīvai, ar kuru groza Direktīvu 2003/48/EK par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti kā procentu maksājumi par uzkrājumiem”

COM(2008) 727 galīgā redakcija – 2008/0215 (CNS).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2009. gada 1. aprīlī. Ziņotājs — BURANI kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 453. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 13. un 14. maijā (13. maija sēdē), ar 193 balsīm par, 3 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Kopsavilkums un secinājumi.

1.1.   Eiropas Komisijas ierosinātās direktīvas mērķis ir iekļaut Direktīvas 2003/48/EK, kuru pašlaik piemēro uzkrājumu procentu radītajiem ienākumiem, darbības jomā vairākus jaunus finanšu produktus, no kuriem gūst peļņu, bet uz kuriem neattiecas pašlaik spēkā esošie noteikumi.

1.2.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) pilnībā piekrīt šai iniciatīvai, bet pauž bažas par dažiem administratīvajiem un juridiskajiem sarežģījumiem, ko rada jaunie noteikumi. Komisija atzina šo problēmu un darīja visu iespējamo, lai maksimāli samazinātu formalitātes. Tas, protams, vērtējams pozitīvi, tomēr šos centienus ierobežoja jauno prasību sarežģītība un grūtības šo noteikumu piemērošanā.

1.3.   Svarīgs aspekts ir izmaksas, kas radīsies ne vien uzņēmumiem, tātad tirgum kopumā, bet arī nodokļu iestādēm sakarā ar pārvaldības problēmām, kā arī vajadzību veikt stingrākus un plašākus kontroles pasākumus. Vienkāršošana ne vienmēr ir viegli izdarāma, tomēr tā ir vajadzīga. Turklāt EESK norāda, ka lielāka uzmanība jāpievērš informācijas kvalitātei, nevis izmaksām. Bieži vien grūti piemērojami vai sarežģīti noteikumi ir nepilnvērtīgas informācijas iemesls.

1.4.   EESK norāda, ka nedrīkst pieļaut, ka jaunos noteikumus vienpusēji piemēro tikai ES. Ja netiks parakstīti līgumi ar trešām valstīm un līgumslēdzējām valstīm, darījumi varētu tikt masveidīgi pārcelti no Eiropas uz citiem reģioniem. Tas vienlaikus varētu vājināt Eiropas valstu konkurētspēju salīdzinājumā ar pārējām pasaules valstīm. Tādēļ ES būtu jāsāk sarunas, lai pasaules galvenajos finanšu tirgos vienlaicīgi pieņemtu analogus noteikumus.

2.   Ievads.

2.1.   Direktīvā 2003/48/EK paredzēti noteikumi par nodokļa uzlikšanu uzkrājumu procentu radītajiem ienākumiem vienā dalībvalstī, ja saņēmējs ir citas dalībvalsts pastāvīgais iedzīvotājs. Komisija 2008. gada septembrī iesniedza Padomei ziņojumu par direktīvas īstenošanu, kura pamatā bija dalībvalstu nodokļu iestāžu iesniegtie dati par rezultātiem, kas gūti direktīvas piemērošanas pirmajos divos gados.

2.2.   Minētā ziņojuma pozitīvie secinājumi rosināja Komisiju turpināt darbu, lai pakāpeniski pilnveidotu sākotnējo direktīvu, paplašinot tās piemērošanas jomu. Tādējādi tika ieviestas jaunas jēdzienu “īpašuma beneficiārs” un “maksājumu pārstāvis” definīcijas, paplašināts to finanšu produktu klāsts, no kuriem gūtā peļņa ietverta direktīvas darbības jomā, kā arī pārskatīti vai grozīti vairāki procedūras aspekti.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   EESK pieņem zināšanai Komisijas ievērojamo veikumu priekšlikuma izstrādē un pilnībā piekrīt tā vispārējām pamatnostādnēm. Konsultēšanās ar dalībvalstīm un iesaistītajām pusēm ļāva izstrādāt noteikumus, lai uzlabotu spēkā esošos noteikumus, nodrošinot efektīvu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem par labu valstu nodokļu iestādēm, un netiešā veidā uzlabotu kapitāla apriti. Tomēr daži direktīvas aspekti vērtējami atturīgi.

3.2.   Kopumā Komisijas priekšlikums atbilst loģikai par nodokļu tiesību aktu pakāpenisku pielāgošanu situācijai finanšu tirgū, kurā jau pirms pašreizējās krīzes tika laisti grūti klasificējami novatoriski produkti, kas nebija paredzēti 2003. gada direktīvā. Ar dažu minēto produktu starpniecību varētu likumīgi apiet tiesību aktus par nodokļiem. Tāpēc ir saprotams, ka jaunā direktīva mēģina novērst šo trūkumu tiesiskajā regulējumā, iekļaujot jēdzienā “ienākumi par uzkrājumiem” (procentu maksājumi) arī citus ienākumus no novatoriskiem finanšu produktiem vai no atsevišķiem dzīvības apdrošināšanas veidiem, kas būtu precīzāk jādefinē. EESK piekrīt šai pieejai, tomēr norāda, ka šādas paplašināšanas nolūks nav iekļaut vispārējo dzīvības apdrošināšanu, pensijas un citus ienākumus, jo tie paredzēti riska segumam ilgtermiņā. Taču, ņemot vērā novatorisko finanšu produktu daudzveidību un sarežģītību, dažkārt būs grūti aprēķināt deklarējamo ienākumu summu vai nodokļa aprēķina bāzi.

Ievada daļā Komisija apgalvo, ka priekšlikums direktīvai izstrādāts, ņemot vērā administratīvās izmaksas, kas uzņēmējiem radīsies pamatdokumentā veikto izmaiņu rezultātā, un ka šajā nolūkā saskaņā ar Līguma 5. pantā paredzētajiem subsidiaritātes un proporcionalitātes principiem tā konsultējās gan ar valstu nodokļu iestādēm, gan ar savulaik izveidoto ekspertu grupu.

3.3.1.   Tomēr EESK uzskata, ka, neraugoties uz vērtīgiem ierosinājumiem, priekšlikuma galvenais trūkums ir tas, ka ievērojami pieaugs administratīvās izmaksas uzņēmējiem un būs jāveic izmaiņas esošajās elektroniskajās procedūrās vai arī jāievieš jaunas procedūras. Turklāt dažos gadījumos jauno noteikumu piemērošana šķiet neskaidra vai apgrūtināta. Kopumā dokuments atstāj iespaidu, ka valstu nodokļu iestāžu intereses (kuras neapšaubāmi atzinīgi vērtē minētos noteikumus, jo tās iekasē nodokļus) ir ņēmušas virsroku pār apsvērumu, ka jebkurš izdevumu palielinājums uzņēmējiem nenovēršami ietekmē patērētājus un plašākā nozīmē — tirgu. Jāatceras, ka grūti piemērojami noteikumi ir par iemeslu nepilnvērtīgai informācijai.

3.3.2.   Neapstrīdot priekšlikuma pamatnostādnes, EESK uzskata, ka jāievieš vienīgi tādas izmaiņas, kas, nemazinot noteikumu nozīmi, ļautu vienkāršot administratīvās procedūras un samazināt to izmaksas, un vajadzības gadījumā ieviestu precizējumus. Tas īpaši attiecas uz procedūrām, kas paredzētas, lai noteiktu ieguldītāju identitāti un dzīvesvietu. Komisijas ierosinātajos grozījumos paredzētās procedūras ir pārāk stingras un sarežģītas. Šajā ziņā EESK uzskata, ka grozījumos būtu jāņem vērā Komisijas izveidotās padomdevējas struktūrvienības FISCO (ekspertu grupa nodokļu atbilstības jautājumos) nesen izstrādātie ieteikumi, kuros attiecībā uz ieturamo nodokli ieteikts, ka ieguldītājam, pieprasot nodokļu atbrīvojumu, jāiesniedz vienīgi paša apstiprināta dzīvesvietas deklarācija.

3.3.3.   Direktīvā skaidri jānosaka ļoti svarīgs princips: visas jaunās procedūras, noteikumi un prasības jāpiemēro līdz ar jaunās direktīvas stāšanos spēkā, bez atpakaļejoša datuma. Elektroniskās procedūras izstrādātas, pamatojoties uz spēkā esošo direktīvu, un būs jāveic ilglaicīgas un sarežģītas izmaiņas, lai nodrošinātu jaunu prasību ieviešanu ar atpakaļejošu datumu.

3.4.   Komisija neapšaubāmi apzinās, ka tirgus dalībniekiem izvirzītās prasības ir sarežģītas. Direktīvai būtu jāstājas spēkā trīs gadus pēc tās publicēšanas. Šāds termiņš šķiet pamatots un atbilstošs. Tomēr iepriekšējās direktīvas pieredze liecina, ka dažās dalībvalstīs nepieciešamie tiesību akti tika pieņemti ar ievērojamu kavēšanos, radot tādējādi uzņēmējiem administratīva rakstura problēmas. Priekšlikumā būtu jāparedz, ka dalībvalstīs direktīvas piemērošanas noteikumi obligāti jāpublicē vismaz divus gadus pirms direktīvas stāšanās spēkā.

3.5.   Ar līgumslēdzējām valstīm saskaņoti vienlīdzīgi konkurences nosacījumi, kas minēti 2003. gada direktīvas 24. apsvērumā, ir īstenoti tikai daļēji, un tie neattiecas uz valstīm, kas nav pievienojušās līgumam. Šajā priekšlikumā nav minēta iespēja iekļaut jaunās direktīvas darbības jomā trešās valstis. Lai arī pastāv iespēja uzsākt sarunas par jaunu līgumu, pašreizējā tirgus krīzes situācija liek apšaubīt šādas iniciatīvas pozitīvo iznākumu īstermiņā. Krīze nelabvēlīgi ietekmē ne tikai vienlīdzīgus konkurences nosacījumus. Daudz nopietnākas sekas var radīt kapitāla aizplūšana; šāda iespēja apskatīta iepriekšminētajā apsvērumā, bet jaunajā priekšlikumā tā nav minēta. EESK uzskata, ka nav vēlams radīt jaunas atšķirības starp dalībvalstu un citu valstu (neatkarīgi no tā, vai tās ir līgumslēdzējas valstis, trešās valstis vai citas iesaistītās vai asociētās valstis) maksājumu pārstāvjiem. Tas pats attiecināms uz paredzamo direktīvas darbības jomas paplašināšanu attiecībā uz citiem ieņēmumiem.

4.   Īpašas piezīmes.

Priekšlikumā iekļauta virkne jaunu prasību attiecībā uz dokumentiem, kas jāiesniedz, lai noskaidrotu īpašuma beneficiārus un viņu nodokļu rezidences valsti. Piemēram, 3.2. pantā paredzēts, ka papildus dzimšanas datumam un vietai jānorāda arī nodokļa identifikācijas numurs (1), kas ir atšķirīgs dažādās valstīs, lai gan spēkā esošajā direktīvā paredzēts, ka jānorāda vai nu viens vai otrs. Ja iespējams, procedūras varētu vienkāršot, aizstājot nodokļa identifikācijas numuru ar dzimšanas datumu un vietu, jo visās dalībvalstīs šie dati ir pietiekami, lai noskaidrotu personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir attiecīgajā dalībvalstī.

4.1.1.   Pienākums pastāvīgi atjaunināt sākotnēji iesniegtos dokumentus ir formalitāte, kas izmaksā dārgi. EESK uzskata, ka šī prasība ir praktiski neizpildāma un ka tā izmaksā ļoti dārgi. Tādēļ Komiteja ierosina uzskatīt dokumentus par ilgstoši derīgiem, ievērojot noteikumus par “labāko pieejamo informāciju”.

4.1.2.   Turklāt, ņemot vērā turpmākos paskaidrojumus, varētu šķist, ka nodokļa identifikācijas numurs un dokumenta atjaunināšana ir fakultatīva, jo tie jāiesniedz tikai tad, kad tie nonāk starpnieka rīcībā. Ja tas tā ir, tad iebildumu galvenais iemesls, proti, procedūru lielās izmaksas, vairs nebūtu pamatots.

Jaunajā 4. panta 1. punktā īpašuma beneficiāra jēdziens ir paplašināts, saskaņojot to ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvā (2005/60/EK) noteiktajām definīcijām, un paredzēta obligāta pārbaudes procedūra attiecībā uz trešo valstu juridiskajām personām un struktūrām saskaņā ar direktīvas priekšlikuma I pielikumā iekļautajiem norādījumiem. Tādēļ tiek uzskatīts, ka maksājums šādām juridiskajām personām vai struktūrām ir veikts īpašuma beneficiāra labā saskaņā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvas noteikumiem.

4.2.1.   EESK norāda uz atšķirībām direktīvā par tādu ienākumu aplikšanu ar nodokļiem, kas gūti no uzkrājumiem, un nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvā. Pirmajā ir ietverta prasība maksājumu pārstāvjiem noskaidrot nodokļu maksātājus, kuriem ienākumi par uzkrājumiem jādeklarē dalībvalstī, kur ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta, savukārt otrajā noteikts, ka maksājumu pārstāvjiem jānoskaidro ne tikai juridiskās personas vai konta turētājas struktūras identitāte, bet arī personas identitāte, kurai pieder, kura kontrolē vai gūst labumu no attiecīgā uzņēmuma vai juridiskās struktūras. Turklāt nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas direktīvu stingi piemēro vienīgi aizdomīgos gadījumos, bet šo priekšlikumu paredzēts piemērot visiem beneficiāriem. Atšķirība ir tā, ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas gadījumā jāveic daudz plašāka izmeklēšana nekā ar “pienācīgu rūpību” veikta pārbaude, kas paredzēta nodokļu tiesību aktos. Šā iemesla dēļ ierosināto noteikumu ievērošana ir ne vien apgrūtināta, bet arī dārga un nepārliecinoša.

Priekšlikuma 4. panta 2. punktā precizēts jēdziens “maksājumu pārstāvis, ja tiek veikts šāds maksājums vai arī tiek nodrošināts, ka šāds maksājums tiek veikts”, proti, tā ir struktūra, kuras ienākumiem vai daļām no ienākumiem, kas attiecināmi uz tās nerezidējošiem dalībniekiem (kategorijas, kas dažādās valstīs ir atšķirīgas, ir uzskaitītas direktīvas priekšlikuma III pielikumā), netiek uzlikti nodokļi saskaņā ar tiesību aktiem “dalībvalstī, kurā atrodas tās faktiskais administratīvais centrs”. Ar “faktisko administratīvo centru” saprot valsti, kurā pastāvīgi dzīvo persona, kurai pieder galvenās īpašumtiesības un kura nodrošina īpašumu un ienākumu pārvaldību. Maksājumi, kas saņemti vai piešķirti maksājumu pārstāvim, ja tiek veikts maksājums, vai arī tiek nodrošināts, ka maksājums tiek veikts, tiek uzskatīti par maksājumiem, kas veikti tieši īpašuma beneficiāriem, kuri juridiski ir ar nodokļiem apliekamo ienākumu saņēmēji.

4.3.1.   “Maksājumu pārstāvja, ja tiek veikts maksājums, vai arī tiek nodrošināts, ka maksājums tiek veikts” jēdziena paplašināšana, ko praksē ir grūti noteikt, pamatojoties uz pašreizējās direktīvas noteikumiem, varētu radīt administratīvas un sistēmiskas problēmas sākotnējiem uzņēmējiem, neraugoties uz darbu, kas paveikts, lai izveidotu dažādu kategoriju sarakstu, kas iekļauts III pielikumā. Turklāt sākotnējam uzņēmējam var rasties grūtības, nosakot “faktiskās kontroles” vietu. Minētie jauninājumi rada nopietnas šaubas darbības un administrēšanas aspektā. Maksājumu pārstāvim, ja tiek veikts maksājums, vai arī tiek nodrošināts, ka maksājums tiek veikts, jāveic jauni un sarežģīti pienākumi un jāuzņemas atbilstoša atbildība, savukārt nodokļu iestāžu darbu apgrūtinātu sarežģītas procedūras ar lielām izmaksām. Ieinteresētās puses jau norādīja uz problēmām, kas varētu rasties sakarā ar ierosināto noteikumu pieņemšanu, pamatojot to ar tehniskiem argumentiem, kuri nespeciālistiem ir pārāk sarežģīti. EESK uzskata, ka tai nav jāpieņem nostāja šajā jautājumā, bet aicina Komisiju un likumdevējus nopietni ņemt vērā uzņēmēju minētās problēmas. Bieži vien izvirzītie mērķi netiek sasniegti, jo tiesību aktos nav pienācīgi ņemtas vērā praktiskas grūtības.

Priekšlikuma 6. pantā atspoguļots Komisijas veikums, lai iekļautu “procentu maksājumu” jēdzienā jebkuru ienākumu no ieguldījumiem. Garais un detalizētais produktu saraksts izstrādāts, lai panākt, ka nodokli uzliek arī ienākumiem no novatoriskiem finanšu produktiem, kas ir netipiski vai kuri nav ietverti spēkā esošajos noteikumos. EESK uzskata, ka no šī viedokļa Komisija ir paveikusi vērtīgu darbu, lai īstenotu izmaksu vienlīdzības principu starp nodokļu maksātājiem neatkarīgi no viņu noguldījumu veida, definīcijas vai sarežģītības. Komiteja uzskata, ka ir jāaizstāv ES finanšu un apdrošināšanas tirgu konkurētspēja. Jaunajā direktīvā paredzēto noteikumu piemērošana līgumslēdzējās valstīs un trešās valstīs būtu galvenais nosacījums, par ko jāvienojas pirms jauno noteikumu stāšanās spēkā. Eiropai nelabvēlīga nelīdzsvarotība nebūtu labākais risinājums.

4.4.1.   Minētā panta vairākos punktos paredzēti noteikumi, kas jāievēro maksājumu pārstāvim, kas bieži vien nav finanšu instrumentu emitents vai datu sniedzējs. Lielāko daļu šo noteikumu veido analīzes, pārbaudes un novērtējumi, ko dažos gadījumos nevar veikt maksājumu pārstāvis. Būtu jāparedz elementārs taisnīguma princips, kas nepārprotami noteiktu: ja maksājumu pārstāvis apliecina, ka ir rīkojies pienācīgi rūpīgi un labticīgi, tas neatbild nodokļu iestādēm par paziņotajiem datiem, kas gūti no trešo personu sniegtās informācijas, kuru nevar pārbaudīt, izmantojot parastos izmeklēšanas līdzekļus. Turklāt tikpat nepārprotami jānorāda, ka atbildība gulstas uz starpniekiem un tieši ieinteresētajām personām, kas iesniegušas kļūdainu, nepilnīgu vai nepatiesu informāciju.

(1)  Angliski: TIN (Tax Idenfication Number).