17.11.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/102

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti”

COM(2008) 637 galīgā redakcija – 2008/0193 (COD)

(2009/C 277/22)

Ziņotāja: HERCZOG kdze

Padome saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 7. novembrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko groza Padomes Direktīvu 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti”

COM(2008) 637 galīgā redakcija – 2008/0193 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Nodarbinātības, sociālo lietu un pilsoniskuma specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 6. aprīlī. Ziņotāja — Herczog kdze.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 453. plenārajā sesijā 2009. gada 13. un 14. maijā (13. maija sēdē), ar 82 balsīm par, 37 balsīm pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu jaunai direktīvai, lai uzlabotu aizsardzību, ko nodrošina strādājošām grūtniecēm un sievietēm, kuras strādā pēcdzemdību periodā un/vai baro bērnu ar krūti.

1.2.   Komiteja uzskata, ka šī iniciatīva ir iespēja pilnveidot tiesisko regulējumu, kas ne vien nodrošina sievietēm iespēju pietiekami atkopties pēc dzemdībām, bet arī rosina barot bērnus ar krūti un veidot ciešu saikni ar jaundzimušo.

1.3.   Komiteja uzskata, ka nedroši darba apstākļi grūtniecības laikā un periodā, kad sieviete baro bērnu ar krūti, nav pieļaujami. Sievietes jāmudina grūtniecības faktu darīt zināmu tūlīt pēc tā konstatēšanas, lai darba devēji varētu izvērtēt un novērst jebkādu apdraudējumu veselībai un drošībai. Īpaša uzmanība jāveltī faktoriem, kas apdraud sieviešu un vīriešu auglību, vai var kaitēt embrijam.

1.4.   Komiteja arī uzstāj, ka ir jāsniedz papildu atbalsts vecākiem un zīdaiņiem ar īpašām vajadzībām vai īpašiem apstākļiem, piemēram, ja ir bijušas priekšlaicīgas dzemdības, ja jaundzimušais ir smagi slims vai ja tam ir invaliditāte, ja ir dzimuši dvīņi vai vairāki bērni, vajadzīga hospitalizācija, kā arī adopcijas un aizbildniecības gadījumos utt.

1.5.   Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka jāgarantē visām strādājošām sievietēm 18 nedēļu minimālais apmaksātais grūtniecības un dzemdību atvaļinājums. Komiteja tomēr aicina Komisiju izvērtēt Sociālās platformas (1), tostarp Eiropas Sieviešu lobija, Pasaules veselības organizācijas (PVO) (2) un UNICEF  (3) ieteikumus, kuru pamatā ir atziņa, ka bērnu labā pirmajos sešos dzīves mēnešos viņi barojami tikai ar krūti, kas uzskatāms par mātes un bērna veselības profilakses pasākumu. Tādēļ Komiteja iesaka rast juridiskus un praktiskus papildu risinājumus, kas gan telpas, gan laika ziņā sekmētu barošanu ar krūti.

1.6.   Turklāt Komiteja uzskata, ka slimības atvaļinājums grūtniecības laikā nedrīkstētu ietekmēt grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma kopējo ilgumu, taču aicina Komisiju precizēt, uz kuru periodu pirms dzemdībām tas attiecas.

1.7.   Komiteja atzinīgi vērtē ierosinājumu, ka dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai sākotnējās direktīvas 2. panta (4) noteikumu izpratnē garantētu strādājošu grūtnieču vai strādājošu sieviešu, kuras baro bērnu ar krūti, aizsardzību pret sekām, ko rada nelikumīga atbrīvošana no darba.

1.8.   Komiteja piekrīt, ka jāgarantē sieviešu tiesības atgriezties darbā līdzšinējos vai līdzvērtīgos amatos ar tādiem pašiem noteikumiem un nosacījumiem kā iepriekš, un gūt labumu no visiem darba apstākļu uzlabojumiem, uz ko viņām būtu bijušas tiesības prombūtnes laikā.

1.9.   Komiteja atbalsta viedokli, ka pabalstam grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā jābūt iepriekšējās darba algas apmērā. Šāds noteikums ir ne vien nepieciešamība, bet arī veids, kā atzīt un uzsvērt mātes sūtības nozīmīgumu.

1.10.   Lai gan priekšlikums ir saskaņā ar elastdrošības vispārējiem principiem un uz dzīves ciklu pamatotu pieeju darbam, Komiteja uzskata, ka tas jāskata, ņemot vērā grūtības, kas saistītas ar mazu bērnu aprūpi līdz divu gadu vecumam (5). Šajā sakarā savu lietderību ir pierādījis elastīgs darba laiks, par kuru vienojas vecāku interesēs.

1.11.   Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, kura mērķis ir maternitātes aizsardzība, skaidri jānošķir no bērna kopšanas atvaļinājuma. Ierosinātā 18 nedēļu perioda mērķis ir dot sievietēm iespēju atkopties pēc dzemdībām un nodrošināt minimālo laika periodu barošanai ar krūti un saiknes veidošanai starp māti un jaundzimušo. Komiteja uzsver, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir iespēja abiem vecākiem pavadīt pietiekami daudz laika ar savu bērnu, taču uzskata, ka bērna kopšanas atvaļinājumu vajadzētu piešķirt pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, lai šādu iespēju nodrošinātu arī tēviem.

1.12.   Komiteja uzskata, ka jāparedz iniciatīvas, kas ļautu vecvecākiem un citiem tuviem ģimenes locekļiem rūpēties par bērniem, ja tā vēlas arī strādājošie vecāki, un ar nosacījumu, ka tas ir bērna interesēs. Minētā iespēja palīdzētu risināt darba tirgus vajadzības, kā arī ģimenes/privātās dzīves saskaņošanu ar darbu. Šāda pagaidu papildu aprūpe, ko sniedz ģimenes locekļi, neaizstāj valsts pienākumu nodrošināt gan kvalitātes gan apjoma ziņā atbilstīgu dienas aprūpi.

1.13.   Komiteja norāda: lai gūtu vispārēju priekšstatu un sasniegtu ekonomisko un sociālo progresu, būtiska nozīme ir visaptverošai pieejai šiem jautājumiem. Tāpēc politikas veidotājiem būtu jāņem vērā dažādas vajadzības, kā arī savstarpēji konkurējošas vērtības un interešu konflikti šādos jautājumos:

—	demogrāfiskie jautājumi (tostarp zems dzimstības līmenis un strauji augošs pensionāru skaits);

—	darba tirgus vajadzības;

—	izglītība un mūžizglītība;

—	vienlīdzīgas iespējas vīriešiem un sievietēm;

—	profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošana;

—	pieejama, kvalitatīva bērnu aprūpe par pieņemamu cenu;

—	aktīvs pilsoniskums;

—	paaudžu solidaritāte;

—	nabadzības un sociālās atstumtības izskaušana;

—	bērna intereses (6).

Komiteja tāpēc uzstājīgi aicina Eiropas iestādes un dalībvalstis apsvērt nepieciešamību pieņemt integrētu pieeju šim ierosinātajam tiesību aktam un izvairīties no tā darbības jomas un ietekmes sašaurināšanas.

1.14.   Komiteja uzskata: ņemot vērā, ka priekšlikuma mērķis ir atbalstīt dažādu dzīves jomu saskaņošanu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu nedrīkst skatīt atsevišķi no citiem spēkā esošajiem instrumentiem iepriekš minētajās jomās.

1.15.   Šajā sakarā būtiska nozīme ir sociālajiem partneriem, kas ir galvenie darba tirgus dalībnieki. Komiteja uzskata, ka arī pilsoniskajai sabiedrībai aktīvi jāpiedalās procesā, gan nodrošinot direktīvas ieviešanu dalībvalstīs, gan atbalstot iepriekš minēto visaptverošo pieeju.

2.   Vispārīga informācija.

2.1.   Direktīvas, ar ko groza Direktīvu 92/85/EEK, mērķis ir uzlabot aizsardzību, ko nodrošina strādājošām grūtniecēm un sievietēm, kuras strādā pēcdzemdību periodā un/vai baro bērnu ar krūti. Aizsardzība ir nepieciešama vairāku iemeslu dēļ. Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu ietekmē daudzi faktori, kas būtu jāņem vērā likumdošanā. Saskaņā ar iepriekšējo direktīvu grūtniecības un dzemdību atvaļinājums ilgst vismaz 14 nedēļas pēc kārtas. Tajā arī noteiktas veselības un drošības prasības darba vietā, lai aizsargātu grūtnieces un sievietes pēcdzemdību vai barošanas ar krūti periodā. Grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā sievieti nedrīkst atlaist no darba. Saskaņā ar Direktīvas 76/207/EEK 2. panta 7. punktu sievietei ir tiesības pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma beigām atgriezties savā darbā vai līdzvērtīgā amatā. Jebkādu mazāk labvēlīgu nosacījumu piemērošana uzskatāma par diskrimināciju.

Dokumentā “Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006-2010” (7) pausta apņemšanās pārskatīt spēkā esošos ES tiesību aktus. Tā kā Direktīva 92/85/EEK netika pārskatīta, tas jādara tagad.

2.2.   Eiropadome 2006. gada martā uzsvēra nepieciešamību panākt stabilāku līdzsvaru starp darba un privāto dzīvi, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi, labklājību un konkurētspēju, un apstiprināja Eiropas Dzimumu līdztiesības paktu (8). Eiropas Parlaments ir vairākkārt aicinājis pilnveidot spēkā esošos tiesību aktus par strādājošu grūtnieču aizsardzību, bērnu kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu un pasākumiem, lai uzlabotu profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanu. Piemēram, 2008. gada 21. februāra rezolūcijā par Eiropas demogrāfisko nākotni (9) Parlaments aicināja dalībvalstis pieņemt paraugpraksi attiecībā uz grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma ilgumu un norādīja, ka dzimstības rādītājus var labvēlīgi ietekmēt, īstenojot koordinētu valsts politiku, radot ģimenei un bērniem labvēlīgu materiālo un emocionālo vidi. Iepriekšējā 2007. gada 27. septembra rezolūcijā (10) Parlaments jau bija mudinājis dalībvalstis proporcionāli sadalīt grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma un bērnā kopšanas atvaļinājuma izdevumus un atzinīgi novērtējis konsultēšanos ar sociālajiem partneriem. Parlaments aicināja dalībvalstis izskaust grūtnieču diskrimināciju darba tirgū un nodrošināt augstu mātes aizsardzības līmeni. Eiropadome 2008. gada martā atkārtoti norādīja, ka vēl ir daudz darāmā, lai gan sieviešu, gan vīriešu darba dzīvi saskaņotu ar privāto un ģimenes dzīvi (11).

Minētā direktīva ir desmitā atsevišķā direktīva, uz kuru attiecināms Pamatdirektīvas 89/391/EEK par pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā 16. panta 1. punkts. Pašreiz ierosinātā pārskatīšana ietver tiesiskā pamata paplašināšanu, iekļaujot arī EK Līguma 141. pantu par vienlīdzīgu attieksmi.

2.3.   Iedzīvotāji un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, ar kuriem Komisija apspriedās, pauda bažas par to, ka bērni daudz vairāk ietekmē sieviešu profesionālo karjeru nekā vīriešu karjeru. Sieviešu ar bērniem nodarbinātības līmenis ir tikai 65 % salīdzinājumā ar vīriešiem, kuriem tas ir 91,7 %. Sievietēm jārēķinās ar sekām, kādas ir stereotipiskiem pieņēmumiem par viņu mājsaimniecības pienākumiem un profesionālajām spējām (12). Tas var novest pie situācijas, kad mazāks skaits sieviešu pēc bērna piedzimšanas atgriežas darba tirgū.

3.   Vispārējas piezīmes.

3.1.   Komisija savā 2006. gada paziņojumā (13) ir paudusi, ka bērnu tiesības ir ES prioritāte un ka dalībvalstīm ir jāievēro ANO Konvencija par bērnu tiesībām un tās fakultatīvie protokoli, kā arī Tūkstošgades attīstības mērķi. Eiropadome 2006. gada martā pieprasīja dalībvalstīm “veikt vajadzīgos pasākumus, lai strauji un būtiski samazinātu bērnu nabadzību, sniedzot visiem bērniem vienādas iespējas neatkarīgi no viņu sociālās izcelsmes” (14). Attiecībā uz šajā dokumentā skatāmo tematu tas nozīmē nodrošināt iespēju visiem bērniem tikt barotiem ar krūti un viņu galvenajai aprūpētājai par to attiecīgi gādāt saskaņā ar bērna attīstības vajadzībām un, ja nepieciešams, nodrošināt piekļuvi pieejamai, augstas kvalitātes dienas aprūpei par pieejamu cenu.

3.2.   ES nodarbinātības politika atbalsta “dzīves cikla” pieeju darbam, atzīstot, ka darba ņēmējiem dažādos dzīves posmos ir atšķirīgas vajadzības un prioritātes. Direktīvā par aizsardzību grūtniecības, dzemdību atvaļinājuma un barošanas ar krūti laikā jāatspoguļo minētā dzīves cikla pieeja.

3.3.   Eiropas Sieviešu lobijs norāda, ka “Noteikumi par maternitāti specifiski attiecas uz sievietēm. Lēmumu pieņēmējiem, darba devējiem un visai sabiedrībai jāatzīst un jāatbalsta tas, ka fiziski dzemdēt bērnus un barot viņus ar krūti var tikai sievietes” (15). Eiropā Savienībā patiešām ir tiesiskais pamats, kas ar dažādu tiesisko pasākumu palīdzību aizliedz dzimumu diskrimināciju. Sievietes tomēr bieži strādā mazāk darba stundu vai izmanto garākus darba atvaļinājumus, lai rūpētos par bērniem, rezultātā saņemot mazāku algu un mazāku pensiju. Tādēļ labāk jāievieš spēkā esošie tiesību akti līdztiesības jomā.

3.4.   Sievietēm jādod iespēja izvēlēties, kad viņas izmantos grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu. Savukārt darba devējiem ir jāspēj plānot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumos esošo darbinieču aizstāšana. Plānošanā jāņem vērā minimālais pēcdzemdību atvaļinājums (vismaz sešas nedēļas pēc dzemdībām) (16).

3.5.   Priekšlikums nodrošinātu sievietēm, kas atgriežas darbā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, tiesības lūgt elastīgu darba režīmu, jo priekšlikumā darba devējiem izvirzīta prasība izskatīt šādus lūgumus, ņemot vērā gan darba devēja, gan darba ņēmējas vajadzības. Komiteja atbalsta šo noteikumu.

3.6.   Lai panāktu ar Lisabonas stratēģiju un Barselonas mērķu, kā arī ar demogrāfisko stāvokli, paaudžu solidaritāti un labāku darba un dzīves līdzsvaru saistīto dažādo ES stratēģiju mērķu īstenošanu, tos nepieciešams precizēt un saskaņot.

3.7.   Tiecoties palielināt strādājošo sieviešu skaitu (17), ES būtu jāsekmē darba, ģimenes un privātās dzīves saskaņošanas iespējas, lai dažādās vajadzības, savstarpēji konkurējošās vērtības un interešu konflikti tiktu pārskatāmi risināti un uzraudzīti.

3.8.   Liela daļa dalībvalstu ir izstrādājušas pasākumu kopumu, lai sekmētu profesionālās, privātās un ģimenes dzīves labāku saskaņošanu, un tajos ir ņemtas vērā gan dažādu valstu darba tirgus vajadzības, gan atšķirīgās tradīcijas un kultūras Eiropā. Komiteja uzskata: ņemot vērā, ka priekšlikuma mērķis ir atbalstīt dažādu dzīves jomu saskaņošanu, grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu nedrīkst skatīt atsevišķi no citiem spēkā esošajiem instrumentiem iepriekš minētajās jomās. Minētie instrumenti ir šādi: elastīgs darba režīms, bērna kopšanas atvaļinājums un citi atvaļinājumu veidi, kas daudzos gadījumos ir svarīgāki, lai nodrošinātu profesionālās, privātās un ģimenes dzīves saskaņošanu.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   Priekšlikuma galvenais juridiskais pamats ir grūtnieču un sieviešu, kas baro bērnu ar krūti, veselība un drošība. Tomēr veselības un drošības aspekti un i) bērna tiesības uz atbilstošu aprūpi, ii) ģimenes un darba dzīves saskaņošana un iii) nodarbinātības un karjeras iespējas ir loģiski saistīti jautājumi. Turklāt demogrāfiskais stāvoklis Eiropā liek izvēlēties politiku, kas sekmē un atbalsta augstāku dzimstības līmeni. Šajā priekšlikumā aplūkotie jautājumi nav skatāmi nošķirti no citiem. Tie skatāmi saistībā ar citām problēmām, kā norādīts ieteikumos.

4.2.   Īpaša uzmanība jāveltī faktoriem, kas apdraud sieviešu un vīriešu auglību. Jānodrošina vīriešu un sieviešu aizsardzība pret tādiem faktoriem, kas saistīti ar ģenētiskām izmaiņām, kuras var izraisīt neauglību vai, vēl ļaunāk, embrija anomālijas.

4.3.   Grūtniecības un dzemdību atvaļinājums, kura mērķis ir maternitātes aizsardzība, skaidri jānošķir no bērna kopšanas atvaļinājuma. Ierosinātā 18 nedēļu perioda mērķis ir dot sievietēm iespēju atkopties pēc dzemdībām un nodrošināt minimālu periodu bērna barošanai ar krūti. Atbalstot iepriekš minēto pieeju, Komiteja aicina apzināt juridiskus un praktiskus papildu risinājumus saistībā ar zīdīšanas vai noslaukšanas atvieglošanu darba vietā, lai nodrošinātu mātēm atbilstošu laiku barošanai tikai ar krūti atbilstoši PVO un UNICEF ieteikumiem (18), (piemēram, tiesības iekļaut pārtraukumus, kas paredzēti bērna barošanai ar krūti, darba laikā).

4.4.   Komisija iesaka dalībvalstīm paredzēt ilgāku apmaksātu atvaļinājumu īpašos gadījumos, piemēram, priekšlaicīgas dzemdības, bērni ar invaliditāti vai slimi bērni, dvīņu vai vairāku bērnu piedzimšana vai hospitalizācija, ņemot vērā īpašās aprūpes vajadzības. Komiteja uzskata, ka īpašo gadījumu uzskaitījumu nedrīkst ierobežot, lai dalībvalstīm būtu iespēja ņemt vērā arī citus apstākļus, piemēram, ķeizargriezienu vai pēcdzemdību sarežģījumus. Arī jaundzimušo adopcijas vai audžuvecāku pienākumu pildīšanas gadījumos būtu jāpiešķir bērna kopšanas atvaļinājums.

4.5.   Atbilstoši ILO konvencijai Nr. 183 (19) Komiteja atbalsta priekšlikumu, ka vismaz sešas atvaļinājuma nedēļas izmantojamas pēc bērna dzimšanas, taču vēlas uzsvērt, ka tam jābūt minimālajam periodam. Šis minimālais periods ir būtisks, lai sieviete varētu pietiekami atkopties pēc dzemdībām, kā arī lai veicinātu barošanu ar krūti un saiknes veidošanu starp māti un bērnu.

4.6.   Atbilstīgi Apvienoto nāciju konvencijai par bērna tiesībām (20) Komisijai vajadzētu veikt paralēlu pētījumu par ierosināto pasākumu ietekmi uz bērniem. Bērnam jāsaņem labs uzturs, un ir jāuzņemas atbildība par viņa labklājību. Bērnu labklājība un bērnība kā dzīves posms ir ārkārtīgi svarīga pati par sevi, bet vienlaikus bērni ir arī nākotnes darbaspēks, un aprūpes un atbalsta trūkums šajā dzīves posmā var izraisīt grūtības skolā un vēlākajā integrācijā sabiedrībā.

4.7.   Komiteja atbalsta jaunos noteikumus, kuros paredzēts, ka slimības atvaļinājumi grūtniecības laikā slimības vai grūtniecības komplikāciju dēļ nedrīkstētu ietekmēt grūtniecības un pēcdzemdību atvaļinājuma ilgumu, taču lūdz Komisiju precizēt, uz kuru periodu pirms dzemdībām tas attiecas. Direktīvas noteikumiem attiecībā uz šo jautājumu jābūt skaidri un nepārprotami formulētiem (21).

4.8.   Komiteja atzinīgi vērtē ierosinājumu, ka dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai sākotnējās direktīvas 2. panta (22) noteikumu izpratnē garantētu strādājošu grūtnieču vai strādājošu sieviešu, kuras baro bērnu ar krūti, aizsardzību pret sekām, ko rada nelikumīga atbrīvošana no darba.

4.9.   Apzinoties to, ka vairākās valstīs ir noteikti atalgojuma griesti grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, proti tas nepārsniedz darba nespējas pabalstu, Komiteja vēlas uzsvērt, ka atalgojumam, kas ir mazāks par iepriekšējo, ir negatīva ietekme, un sieviete tiek sodīta par viņas bioloģisko funkciju būt mātei, neņemot vērā mātes sūtības vērtību. Mazāks atalgojums ietekmē arī ilgtermiņā, jo īpaši saistībā ar pensijas tiesībām.

4.10.   Darbavietas aizsardzība ir iespēja nodrošināt dzemdību skaita palielināšanos, atbilstīgu atvaļinājuma garumu un sieviešu arvien lielāku klātbūtni darba tirgū. Tādēļ ir nepieciešams elastīgs darba režīms un elastīgi noteikumi. Saskaņā ar direktīvas paskaidrojuma rakstu,“…iespējams labvēlīgi ietekmēt dzimstības rādītājus, īstenojot koordinētu valsts politiku, radot ģimenei un bērniem labvēlīgu materiālo un emocionālo vidi” (23).

4.11.   Lielāka vērība būtu jāveltī vecvecāku un citu ģimenes locekļu nozīmei bērna kopšanā un uzraudzīšanā. Bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana citam ģimenes loceklim varētu palīdzēt saglabāt ģimenes struktūru, iesaistot vecāko paaudzi un samazinot stresu strādājošiem vecākiem, kā arī risināt darba tirgus vajadzības un saskaņot ģimenes un privāto dzīvi ar darbu. Šajā sakarā būtu jāņem vērā arī pozitīvas vecāku iniciatīvas un visu ES dalībvalstu atbalstītas programmas, tāpat kā daudzās pieejamās valstu programmas (24). Šāda pagaidu papildu aprūpe, ko sniedz ģimenes locekļi, neaizstāj valsts pienākumu nodrošināt gan kvalitātes gan apjoma ziņā atbilstīgu dienas aprūpi.

4.12.   Bērnu aprūpes nodrošināšana ir nodarbinātības iespēja sievietēm, taču ir jāgarantē tās kvalitāte un standarti. Barselonas mērķos paredzēts līdz 2010. gadam panākt, lai vismaz 33 % bērnu līdz 3 gadu vecumam un 90 % bērnu no 3 gadu vecuma līdz obligātajam skolas vecumam varētu apmeklēt dienas aprūpes iestādes, bet nav noteiktas bērnu aprūpes dažādās formas. Pat ja 33 % bērnu varētu apmeklēt dienas aprūpes centrus, kas notiek ar pārējām divām trešdaļām?

4.13.   Attiecībā uz bērnu aprūpes kvalitāti trūkst informācijas par neformāliem bērnu aprūpes pakalpojumiem, ko sniedz auklītes un “au-pairs”, kurām bieži vien nav atbilstošas kvalifikācijas un kuras nav oficiāli reģistrētas, tādējādi nav pakļautas oficiālām uzraudzības sistēmām. Minētie darba ņēmēji nav iekļauti oficiālās nodarbinātības struktūrās, tādēļ viņu darbavieta nav pienācīgi aizsargāta. Dalībvalstīm un vietējām pašvaldībām vajadzētu apņemties nodrošināt visu aprūpes veidu kvalitāti. Sociālajiem partneriem vajadzētu uzstājīgi prasīt ieviest regulējumu un pārskatāmību ne tikai profesionālajā bērnu aprūpē, bet arī attiecībā uz visiem mājas un neformālās aprūpes veidiem, atbalstot un pieprasot profesionālo apmācību un uzraudzību. Ar nodokļu atvieglojumu palīdzību varētu veicināt kvalitatīvāku bērnus aprūpes iestāžu izveidi. Tā kā aprūpes nozarē strādā liels skaits sieviešu, darba apstākļu un kvalifikācijas uzlabošana minētajā nozarē palīdzētu arī īstenot ES vispārējo stratēģiju šajā jomā.

---

(1)  Kopējā nostāja, ko Sociālās platformas Koordinācijas grupa pieņēmusi attiecībā uz direktīvas, ar ko groza Direktīvu 92/85/EEK par grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, grozījumiem (2009. gada 19. februāris).

(2)  “Atbilstīgi vispārējam ieteikumam par sabiedrības veselību, lai zīdaiņi optimāli augtu, attīstītos un būtu veselīgi, viņi dzīves pirmajos sešos mēnešos jābaro tikai ar krūti” (Vispārējā zīdaiņu un mazu bērnu barošanas stratēģija - A55/15, 10. punkts), skat.: http://www.who.int/nutrition/topics/infantfeeding_recommendation/en/index.html. Skat arī Michael S. Kramer, Ritsuko Kakuma: The optimal duration of exclusive breastfeeding - A systematic review, World Health Organisation, 2002: http://www.who.int/nutrition/topics/optimal_duration_of_exc_bfeeding_review_eng.pdf.

(3)  Skat. http://www.unicwf.org.

(4)  Skat. Padomes 1992. gada 19. oktobra direktīva 92/85/EEK, 2.pants “Definīcijas”: Šajā direktīvā:

a)	strādājoša grūtniece ir strādājoša grūtniece, kas informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai valsts praksi;

b)	sieviete, kas strādā pēcdzemdību periodā, ir sieviete, kas strādā pēcdzemdību periodā, kā noteikts valsts tiesību aktos un/vai saskaņā ar valsts praksi, un kura informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un/vai praksi;

c)	strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, ir strādājoša sieviete, kas baro bērnu ar krūti, kā noteikts valsts tiesību aktos un/vai saskaņā ar valsts praksi, un kura informē darba devēju par savu stāvokli saskaņā ar minētajiem tiesību aktiem un/vai praksi.

(5)  Lamb, M.E. Lamb, M.E. Ahnert, L (2006): Nonparental child care: Context, concepts, correlates and consequences, izdevumā W. Damon, R.M. lerner, K.A. Renninger, T.E. Sigel (redaktori): Handbook of Child Psychology (4. sējums) Child Psychology in Practice, 950.-1016. lpp., Hoboken, N.J. and Chichester, Willey. 950-1016, Hoboken, N.J. and Chichester, Willey.

(6)  Saistībā ar Komisijas ierosmi “Ceļā uz Bērnu tiesību stratēģiju”, kas uzsākta 04.07.2006. (http://europa.eu/scadplus/leg/en/lvb/r12555.htm).

(7)  Ceļvedis sieviešu un vīriešu līdztiesībā 2006–2010 COM(2006) 92 galīgā redakcija.

(8)  Skat. Briselē notikušās 2006. gada 23. un 24. marta Eiropadomes prezidentvalsts secinājumu II. pielikumu: http://ue.eu.int/ueDocs/cms_Data/docs/pressData/en/ec/89013.pdf.

(9)  Eiropas Parlamenta 2008. gada 21. februāra rezolūcija par Eiropas demogrāfisko nākotni (2007/2156(INI), (A6-0024/2008)), skat. http://www.europarl.europa.eu/sides/getDoc.do?pubRef=-//EP//TEXT+TA+P6-TA-2008-0066+0+DOC+XML+V0//LV.

(10)  Eiropas Parlamenta 2007. gada 27. septembra rezolūcija par sieviešu un vīriešu vienlīdzību Eiropas Savienībā (2007) (2007/2065(INI) (P6_TA(2007)0423), skat.:

http://www.europarl.europa.eu/oeil/FindByProcnum.do?lang=2&procnum=INI/2007/2065.

(11)  Skat. Briselē 2008. gada 13. un 14. martā notikušās Eiropadomes prezidentvalsts secinājumus: http://register.consilium.europa.eu/pdf/lv/08/st07/st07652-re01.lv08.pdf.

(12)  Komisijas paziņojums “Iedzīvotāju pārskats – Labāki grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma noteikumi, lai sekmētu ģimenes un darba dzīves saskaņošanu”, (ec.europa.eu/social/BlobServlet?docId = 611&langId = en); Kopējā nostāja par Sociālās platformas veikto Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvas 96/34/EK par pamatlīguma par vecāku atvaļinājumu pārskatīšanu (2009. gada janvāris).

(13)  Paziņojums “Ceļā uz ES stratēģiju par bērnu tiesībām” (COM(2006) 367, galīgā redakcija).

(14)  Skat. 2006. gada 23. un 24. martā pieņemto prezidentvalsts secinājumu 72. punktu (skat. arī 8. zemsvītras piezīmi).

(15)  Eiropas Sieviešu lobija priekšlikumi par Komisijas priekšlikumu regulai, ar ko groza Direktīvu 92/85/EKK (2009. gada janvāris, 2. lpp.)

(16)  Skat. 4.5. punktu “Īpašas piezīmes”.

(17)  Galvenokārt, īstenojot Lisabonas izaugsmes un nodarbinātības stratēģiju.

(18)  Skat. 2. un 3. zemsvītras piezīmi.

(19)  http://www.ilo.org/ilolex/cgi-lex/convde.pl?C183.

(20)  Konvencija par Bērna tiesībām, kas pieņemta ar 1989. gada 20. novembra Ģenerālās Asamblejas rezolūciju 44/25 un saskaņā ar 49. pantu stājusies spēka 1990. gada 2. septembrī. Skat. http://www2.ohchr.org/english/law/crc.htm.

(21)  Jaunajā 8. panta 5. punktā ir atsauce uz “četrām nedēļām vai vairāk” (COM (2008) 637 galīgā redakcija, 15. lpp.)

(22)  Skatīt 4. zemsvītras piezīmi.

(23)  http://www.coe.int/t/dg3/youthfamily/enfance/parenting_en.asp.

(24)  http://www.coe.int/t/dg3/youthfamily/enfance/parenting_en.asp.

---

---