17.11.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/75

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ēku energoefektivitāti” (pārstrādāta redakcija)

COM(2008) 780 galīgā redakcija/2 (1) – 2008/0223 (COD)

(2009/C 277/15)

Ziņotājs — ŠIUPŠINSKAS kgs

Padome 2009. gada 27. janvārī saskaņā ar EK Līguma 95. pantu nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par ēku energoefektivitāti” (pārstrādāta redakcija)

COM(2008) 780 galīgā redakcija/2 – 2008/0223 (COD).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 15. aprīlī. Ziņotājs — Šiupšinskas kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 453. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 13. un 14. maijā (14. maija sēdē), ar 147 balsīm par, 1 balsi pret un 2 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Ieteikumi.

1.1.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas ierosinātos direktīvas par ēku energoefektivitāti (ĒEED) uzlabojumus, tomēr izsaka arī dažus iebildumus. Direktīvā jāietver nosacījums par to, ka renovācijas gaitā jāpaaugstina ēku energoefektivitāte, lai ne tikai samazinātu enerģijas patēriņu, bet arī pazeminātu enerģijas izmaksas.

1.2.   Atbilstoši ES izvirzītajiem politiskajiem mērķiem dalībvalstīm jānodrošina, lai, veicot renovācijas darbus ēku energoefektivitātes palielināšanai, samazinātos ne tikai enerģijas patēriņš, bet arī enerģijas izmaksas.

1.3.   Saskaņā ar izskatāmo direktīvu pieņemtajos valstu tiesību aktos jāņem vērā ēku arhitektoniskās un ar būvniecību saistītās īpatnības, tas ir, ēku apkure, dzesēšana, vēdināšana, apgaismojums, mehāniskas ierīces (piemēram, lifti), karstā un aukstā ūdens nodrošināšana, kā arī notekūdeņu novadīšanai vajadzīgais enerģijas daudzums.

1.4.   EESK atbalsta ieteikumu pirms būvniecības darbu uzsākšanas pārbaudīt, vai ir tehniski iespējamas šādas darbības:

—	siltuma un elektroenerģijas ieguve no atjaunīgiem energoresursiem;

—	koģenerācijas (elektroenerģija–siltums) un, iespējams, arī triģenerācijas (elektroenerģija–siltums–dzesēšana) izmantošana;

—	centralizēta apkure un dzesēšana;

—	siltumsūkņu izmantošana;

—	zemes siltuma zonžu un zemes siltuma kolektoru izmantošana.

1.5.   EESK uzskata, ka ir svarīgi, lai dalībvalstis pastiprināti un aktīvi censtos uzlabot profesionālo apmācību būvniecības jomā, ievērojot ilgtspējīgas būvniecības un atjaunīgu energoresursu izmantošanas aspektu.

1.6.   Komiteja sevišķi atzinīgi vērtē to, ka direktīvas priekšlikumā uzsvērta publiskā sektora īpašā nozīme visas būvniecības nozares attīstībā.

1.7.   Dalībvalstīm un vietējām iestādēm izteikts aicinājums ar enerģijas pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu (ESCO) palīdzību aktīvāk un efektīvāk izmantot Eiropas Investīciju bankas līdzekļus “trešo personu līdzfinansējuma” (2) sekmēšanai.

1.8.   Pēc noteiktiem laika intervāliem būtu jāveic atkārtota apkures, vēdināšanas un kondicionēšanas iekārtu inspekcija atbilstoši valstu noteikumiem un ņemot vērā ar šādu inspekciju saistītās izmaksas. Inspekcijas ziņojumos kopā ar ieteikumiem par uzlabojumu iespējām būtu jāiekļauj arī prasības iekārtu ekspluatācijas drošības jomā.

1.9.   Direktīvas pārstrādātajā redakcijā dalībvalstīm arī izteikts aicinājums noteikt un piemērot sankcijas un naudas sodu. EESK uzskata, ka šajā ziņā būtu jāizšķir, vai pārkāpējs ir publiska vai privāta persona, un sankciju apmērs vai sodanaudas lielums jānosaka atbilstoši subsidiaritātes principam. Ja Kopienas tiesību neievērošana uzskatāma par pārkāpumu, tas būtu jāatzīst par pārkāpumu arī visas Kopienas līmenī un jāiekļauj direktīvā.

1.10.   EESK uzskata, ka dalībvalstīm būtu jāsniedz to iedzīvotājiem tehnisks atbalsts dzīvojamo telpu atjaunošanas darbos.

1.11.   Visām jaunajām ES dalībvalstīm ir raksturīgi lieli dzīvojamie rajoni ar vienota tipa daudzdzīvokļu blokmājām, un šādu māju dzīvokļu īpašnieku sabiedrībām būtu problemātiski izsniegt energosertifikātus visām tipveida daudzdzīvokļu blokmājām. Izsniedzot energosertifikātus uz novērtējuma (3), kas sagatavots citai līdzīgas uzbūves daudzstāvu mājai, pamata, varētu ietaupīt renovācijas darbu izmaksas un mazināt birokrātisko slogu.

1.12.   Turklāt pašvaldība kā centralizēta struktūra varētu atsevišķu tipveida daudzstāvu māju iedzīvotājiem piedāvāt risinājumus tādos jautājumos kā renovācijas darbu finansējums, būvniecības līgumi, uzturēšana, energosertifikātu izsniegšana u.c.

1.13.   EESK uzskata, ka ar direktīvas pārstrādātās redakcijas palīdzību salīdzinoši īsā laikā varēs sekmēt CO2 emisiju samazināšanos un panākt arī labvēlīgu sociālo ietekmi, šiem mērķiem izmantojot, piemēram:

—	enerģijas pieprasījuma samazināšanu;

—	nelabvēlīgākā stāvoklī esošo ģimeņu dzīves līmeņa uzlabošanu;

—	cilvēku, kam ilgstoši nav darba, nodarbināšanu.

1.14.   EESK iesaka pilnībā saskaņot logu rāmju un būvmateriālu jaunos marķējuma noteikumus ar direktīvas par ēku energoefektivitāti noteikumiem.

1.15.   EESK uzskata, ka gadījumā, ja tiek nojauktas tās tipveida daudzstāvu ēkas, kuru enerģētiskā atjaunošana vairs nav iespējama, attiecīgajām iestādēm būtu jāsazinās ar ieinteresētajām personām un jāpiedāvā iedzīvotajiem jaunas izmitināšanas iespējas. Būtībā jebkura ar direktīvas īstenošanu saistīta pasākuma apjoma noteikšanā būtu jānosaka pienākums apspriesties ar pilsoniskās sabiedrības organizācijām un valstīs, kurās izveidotas ekonomikas un sociālo lietu padomes, vismaz sistemātiski jāapspriežas ar tām (4).

2.   Ievads.

2.1.   EESK jau ir izstrādājusi vairākus svarīgus atzinumus par CO2 emisiju samazināšanu un par energotaupības pasākumiem atbilstīgi ES kopējai politikai, kā arī par ēku energokvalitāti un aprīkojumu. Pateicoties ES tiesiskā regulējuma prasībām, jaunceltnēs ir sasniegti reāli panākumi, ko galvenokārt izjūt patērētāji, un kas vienlaicīgi ir izdevīgi arī visai valstij. Šeit jānorāda, piemēram, uz atzinumiem TEN/227, 263, 283, 274, 286, 309, 269, 299, 311, 332 un 341 (5).

2.2.   Pēc pievienošanās ES 12 jaunās dalībvalstis attiecīgos tiesību aktus praktiski sāka ieviest ievērojami vēlāk, tādēļ šīs valstis energoefektīvu ēku jomā atpaliek no vecajām dalībvalstīm, un dzīvojamās un administratīvās ēkas nebūt neatbilst direktīvā noteiktajiem minimālajiem standartiem.

2.3.   Par pašu izskatāmo direktīvu EESK savu viedokli jau ir paudusi 2001. gada 17. oktobra atzinumā (6). Tādēļ šajā atzinumā Komiteja pievērsusies tikai priekšlikuma par Direktīvu 2002/91/EK (COM(2008) 780 galīgā redakcija) pārstrādātajai redakcijai, un tajā paredzēts īpaši uzsvērt jauno dalībvalstu īpatnības saistībā ar minētajā direktīvā izskatītajiem aspektiem.

2.4.   Jāizsaka gandarījums, ka ES politikas mērķos ir iekļauts arī iedzīvotāju augstāks dzīves komforts un viņu izmaksu par patērēto enerģiju samazinājums.

2.5.   Spēkā esošajā direktīvā jau izskatīti šādi jautājumi:

—	jaunu ēku un jau uzbūvētu, bet renovējamu ēku energoefektivitātes aprēķināšanas metode;

—	energoefektivitātes minimālo prasību noteikšana;

—	energosertifikātu izsniegšana;

—	apkures katlu un apkures sistēmu inspekcija;

—	gaisa kondicionēšanas sistēmu inspekcija.

2.6.   Pārstrādātajā redakcijā pēc ieinteresēto personu uzklausīšanas izklāstīts, kādā veidā un kādus uzlabojumus varētu panākt ar mērķtiecīgu rīcību.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Ēku sektors (dzīvojamās un komerciālās ēkas) rada 40 % no ES kopējā enerģijas galapatēriņa un oglekļa dioksīda emisijām. Šajā sektorā saražo aptuveni 9 % no kopējā IKP (apmēram 1 300 miljardi euro) un tas nodrošina aptuveni 7–8 % (“Ietekmes novērtējuma kopsavilkums”) no visām ES darbavietām (saskaņā ar Eurostat datiem apmēram 15–18 miljoni nodarbināto no kopumā 225,3 miljoniem nodarbināto). Publiskajām struktūrām pieder 40 % ēku, un 74 % ēku platība nepārsniedz 1 000 m2.

3.2.   Mūsdienu sabiedrība aizvien lielāku uzmanību velta:

—	vides aizsardzības jautājumiem;

—	patērētāju veselībai (piemēram, gaisa kvalitāte telpās, piekļuves iespējas vecākiem cilvēkiem);

—	dzīvošanas komfortam;

—	elektroierīču un apkures iekārtu efektivitātei. Šo jomu reglamentē virkne noteikumu, kas bieži vien ir pretrunīgi (7).

3.3.   Pilsoniskajai sabiedrībai būtu ilgtermiņa perspektīvā jāizvērtē direktīvas saimnieciskā iedarbība, kā arī no konkrētā reģionā dzīvojošu dažādu ieinteresēto pušu un atšķirīgu sabiedrības slāņu viedokļa jāizskata priekšlikumu piemērotība un paredzamā ietekme.

3.4.   Energosertifikātu izsniegšana ēkām nav tikai līdzeklis, lai ēku varētu ierindot noteiktā energoefektivitātes klasē, tā var kalpot arī par impulsu jaunu plānošanas risinājumu meklējumos.

Ņemot vērā vajadzīgos klimata aizsardzības pasākumus, būvniecības nozarei ir liels potenciāls nodarbinātības jomā.

3.5.1.   Pamatojoties uz Direktīvu 2002/91/EK un priekšlikumu par tās pārstrādāto redakciju, gadā varētu radīt vidēji 60 000 jaunu darbavietu 15 “vecajās” dalībvalstīs un aptuveni 90 000 darbavietu 12 “jaunajās” dalībvalstīs.

3.5.2.   Ieviešot pasākumus augstas energokvalitātes nodrošināšanai (ēkas ar ikgadējo enerģijas patēriņu līdz 50 kWh/m2), ES katru gadu varētu izveidot 1 000 000 jaunu darbavietu (8) (tas ir apmēram 10 % nodarbināto šajā nozarē).

3.5.3.   Pašlaik pārāk mazam skaitam ēku sektora darbinieku ir nepieciešamās zināšanas tādās tehnoloģiju jomās, kas ļautu sasniegt augsta līmeņa energoefektivitāti. Direktīvā izteikts priekšlikums ar profesionālās apmācības pasākumiem paaugstināt to strādājošo kvalifikāciju, ko var nodarbināt ilgtspējīgu ēku nozarē.

3.6.   Sevišķi svarīga mums ir tieši nākotnes perspektīva, jo atzinuma INT/415  (9) 3.4. punktā EESK ir izteikusi uz visiem tiesību aktiem attiecināmu viedokli, saskaņā ar kuru tiesību aktiem jābūt saprotamiem, pieejamiem, pieņemamiem un izpildāmiem. Runājot par direktīvas tehniskajiem aspektiem, var pievienot arī tādus kritērijus kā savlaicīgums, praktiskas izpildes iespējas un īstenojamība.

3.7.   Atzinuma TEN/299 (10) 2.1.3. punktā norādīts, ka ar standarta aprīkojumu iekārtotos dzīvokļos vidējais tikai apkurei vien izlietotais enerģijas patēriņš ir 180 kWh/m2 gadā. Saskaņā ar ziņotājam un ekspertiem pieejamajiem datiem gada vidējais patēriņš par apkuri Baltijas valstu tipveida dzīvokļos un aptuveni tikpat vecos kaimiņvalstu dzīvokļos sasniedz aptuveni 150 kWh/m2. Piemēri renovētās ēkās, kurās ir veikta siltumizolācija, apliecina, ka nemainīgos klimatiskajos apstākļos enerģijas patēriņu var samazināt apmēram uz pusi.

3.8.   Uz atbilstošiem Kopienas noteikumiem, kas attiecināmi uz pašreizējo stāvokli ES, norādīts atzinuma TEN/299  (10) 3.1. punktā.

3.9.   Vides ĢD un Uzņēmējdarbības un rūpniecības ĢD pašlaik izstrādā svarīgus tiesību aktus par tādu būvniecībā izmantojamu elementu marķējumu, ar kuru palīdzību var samazināt enerģijas patēriņu pat tad, ja tie paši neražo enerģiju (logi, sienas, būvniecības komponentos integrētas mājsaimniecības tehniskās sistēmas).

3.10.   Spēkā esošo noteikumu jauna redakcija vai pārstrādāšana var ievērojami veicināt ēku enerģijas patēriņa samazināšanu.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   Direktīvas pārstrādātajā redakcijā paredzētas šādas būtiskas izmaiņas:

—	paplašināta direktīvas piemērošanas joma. Energosertifikāti būs obligāti visām ēkām. Jāatzīmē, ka 74 % no visām ES ēkām kopējā lietderīgā platība nepārsniedz 1 000 m2;

—	aktīvāka energosertifikātu izsniegšana un veicināšana publiskajā sektorā;

—	ekspertu, kas izsniedz energosertifikātus, lomas stiprināšana;

—	dalībvalstīm jāievieš konkrēti jauni pasākumi, lai radītu izdevīgākus noteikumus energoefektivitātes paaugstināšanas ieguldījumiem paredzētā finansējuma piešķiršanai;

—	vairāk uzmanības ar kondicionēšanas iekārtām saistītajām problēmām;

—	Eiropas Standartizācijas komitejas (CEN) energoefektivitātes normu regulāra atjaunošana.

4.2.   Direktīvas 6. apsvērumā minētais par kopējo enerģijas patēriņu atbildīgais ēku īpatsvars valstīs ar aukstu klimatu ir ievērojami augstāks, un tādēļ ierosināts direktīvas pārstrādātās redakcijas apsvērumos (8.) pienācīgi ņemt vērā klimatiskos un vietējos apstākļus, īpaši piešķirot investīcijas.

4.3.   Lai arī EESK atzinīgi vērtē 10. pantā iekļautos noteikumus, saskaņā ar kuriem ēku kompleksos ar kopīgu apkures sistēmu energosertifikātus var izsniegt visai ēkai, pamatojoties uz vienu kopīgu energosertifikātu vai arī uz novērtējumu, kas veikts līdzīgā dzīvoklī tajā pašā ēku kompleksā, tomēr ES valstis varētu vēl vairāk vienkāršot energosertifikātu izsniegšanas procedūru tipveida dzīvojamām ēkām.

4.4.   Dzīvokļi kļūst turpmākajiem īpašniekiem vai īrniekiem pievilcīgāki, ja sertifikātos saskaņā ar 10. panta noteikumiem (brīvprātīgi vai obligāti) iekļautā informācija ir uzticama. EESK uzskata, ka pieņemams un ieteicams ir “variantā B 1” ierosinātais priekšlikums izlases kārtībā veikt sertifikātu pārbaudi, lai tādējādi nodrošinātu šo sertifikātu uzticamību, tomēr tas nedrīkstētu būt iemesls 22. pantā paredzēto sankciju noteikšanai. Vēlams, lai dzīvojamām mājām paredzētais jaunais energosertifikāts kļūtu par dokumentu, kas nodrošina ilgtermiņa energokvalitāti. Jaunu uzstādītu apkures iekārtu sertifikāti būtu jāizsniedz neatkarīgam ekspertam (16. pants) kopā ar montieri.

4.5.   EESK atzinīgi vērtē direktīvā noteiktās robežvērtības — lietderīgā nominālā jauda 20 kW apmērā apkures iekārtām (13. pants) un 12 kW apmērā kondicionēšanas iekārtām (14. pants). Atkarībā no tā, vai izmantots izrakteņu kurināmais vai atjaunīgi energoresursi, ES dalībvalstis to reģionos varētu noteikt atšķirīgas robežvērtības un dažādus apkures sistēmu inspekcijas intervālus. Inspekcijas ziņojumu kvalitāte būtu jāpārbauda izlases kārtībā atbilstoši 17. panta noteikumiem, tomēr nav skaidrs, vai eksperta ieteikumi par sistēmas uzlabojumiem būs saistoši, vai arī tos varēs neievērot, kā arī, vai “finansiālās sekas” saskaņā ar 19. panta noteikumiem tiks uzskatītas par sankcijām. Valstu tiesību aktos būtu jāparedz, ka inspektoriem jābūt tiesībām iekļūt privātīpašumā, lai viņi varētu veikt apkures iekārtu inspekciju.

4.6.   Ražotāja tirgū laista apkures katla energoefektivitāti saskaņā ar standarta prasībām sertificē specializētā laboratorijā un par to izdara atzīmi uz apkures katla etiķetes. Tādā veidā var izvairīties no maldinošas reklāmas un garantēt kvalitāti. Ieteikums arī vēlāk ekspluatācijas laikā veikt apkures katla regulāru vai brīvprātīgu pārbaudi veicinātu īpašnieka vēlmi rūpēties par apkures katla efektīvu pielietojumu, cenšoties pilnībā izmantot tā tehniskās iespējas.

4.7.   Visu direktīvas pārstrādātajā redakcijā iekļauto noteikumu salīdzinājums ļauj izdarīt secinājumu, ka tie visi ir vērā ņemami, lietderīgi un ka ierosinātie veidi ēku energoefektivitātes paaugstināšanai nav pretrunīgi un ir īstenojami vienlaicīgi.

4.8.   Ir vajadzīgi ES līmeņa orientējoši enerģijas patēriņa rādītāji, kā arī direktīvas 5. pantam un “variantam D” (ietekmes novērtējuma kopsavilkums) atbilstoša metode, jo šobrīd dažādās valstīs iegūtie ikgadējie patēriņa rādītāji (kWh/m2) klimata īpatnību dēļ ir ļoti grūti salīdzināmi. Izmantojot reģionālus orientējošos rādītājus, jābūt iespējai atsevišķi noteikt enerģijas patēriņu par apkuri un par dzesēšanu. Būtu lietderīgi orientējošos rādītājus noteikt nevis pēc vidējās ārējās gaisa temperatūras, bet gan pēc dienu skaita, kad temperatūra konkrētajā dalībvalstī ir tik zema, lai būtu vajadzīga apkure, un attiecīgi tik augsta, lai būtu vajadzīga dzesēšana (heating degree–days, cooling degree–days), jo šāds kritērijs labāk nekā vidējā ārējā gaisa temperatūra atspoguļo klimata ietekmi uz enerģijas patēriņu.

4.9.   Pašsaprotams, ka pamata parametriem (nevis konkrētām to skaitliskajām vērtībām) energoefektivitātes aprēķināšanai jābūt vienādiem visās ES dalībvalstīs, turklāt jāizmanto vienota aprēķināšanas metode. Tomēr, izmantojot šāda veida aprēķinus, būtībā nebūs nosakāms konkrētās valsts energoefektivitātes līmenis; joprojām nebūs skaidrs, vai ir vai nav sasniegts izmaksu ziņā vispiemērotākais līmenis, jo to ietekmē daudzi citi (no klimata neatkarīgi) brīvās tirgus ekonomikas rādītāji.

4.10.   Visvairāk redzami un izjūtami ir to ēku atjaunošanas rezultāti, kuru energoefektivitātes rādītāji saskaņā ar 4. pantu (un “variantu D 3”) ir novecojuši, provizoriski vai ļoti slikti. Tomēr ēkas ar būtiskākajiem trūkumiem parasti ir arī vecas un nolietotas. Nav rentabli ar valsts līdzekļiem atbalstīt šādu ēku renovāciju, ja ieguldīto līdzekļu amortizācijas ilgums nepārprotami pārsniedz ēkas paredzamo lietošanas ilgumu. Šādai rīcībai, veicot renovāciju, būtu nelabvēlīga ietekme. Vērtējot ēkas ar būtiskākajiem trūkumiem, būtu ļoti rūpīgi jāapsver, kuras no šīm ēkām būtu lietderīgi renovēt.

4.11.   Tā kā nav tādu ēku, kuru emisiju apjoms ir vienāds ar nulli (9. pants), pārlieku stingri pasākumi nebūtu vēlami. EESK arī uzskata, ka vajadzīga elastīgāka rīcība un dalībvalstīm jāatstāj rīcības brīvība, izvēloties tām vispiemērotākos risinājumus. Nulles emisiju līmenis būtu jāuztver tikai kā nākotnē vēlamais ideāls.

4.12.   Šobrīd šajā sakarā jānorāda uz tā dēvētajām “pasīvajām ēkām”, kuru apkurei vajadzīgās enerģijas patēriņš nav lielāks par 15 kWh/m2, un uz A kategorijas ēkām, kuru apkurei vajadzīgās enerģijas patēriņš nav lielāks par 30 kWh/m2.

5.   Secinājumi.

5.1.   Saskaņā ar ietekmes novērtējuma secinājumos pausto viedokli pārstrādātā direktīva nodrošina labas iespējas enerģijas ietaupījumiem, un EESK nešaubās, ka ar direktīvas piemērošanas jomas paplašināšanu izdosies pilnībā izmantot ēku energotaupības potenciālu.

5.2.   EESK uzskata, ka pārstrādātajā direktīvā izvirzītais mērķis un finansiālā ietekme, kas panākama ar ikgadējiem ieguldījumiem 8 miljardu euro apmērā, ir grūti īstenojama, jo aplūkojot stāvokli tikai jaunajās dalībvalstīs, ir skaidrs, ka nepieciešamie renovācijas darbi ir ievērojami apjomīgāki. Renovācijas darbu izmaksas un apjomu ietekmē noteikti faktori, kas nav atkarīgi no direktīvas noteikumiem.

5.3.   Vajadzīgos renovācijas darbus un to apjomu Lietuvā raksturo šādi skaitļi — Lietuvā ir aptuveni 40 000 vecu un energoefektivitātes izpratnē neekonomisku ēku. Pašlaik aptuveni 600 ēkās ir veikti dažādi uzlabojumi maksas par patērēto enerģiju samazināšanai (galvenokārt logu nomaiņa), un apmēram 60 ēkas ir visaptveroši atjaunotas. Lai arī dažādos avotos atrodamā informācija ir atšķirīga, visi avoti apliecina, ka faktiski paveiktais būtiski atpaliek no ieplānotā. Saglabājot šādu tempu, renovācijas darbi ilgs vairāk nekā 100 gadus, it sevišķi ņemot vērā to, ka renovācijas darbi atbilstoši spēkā esošajai direktīvai vēl pat nav uzsākti.

5.4.   Finansiāli aspekti. Raksturīgs piemērs: saskaņā ar uzņēmuma “Vilniaus energija”, kas centralizēti piegādā siltumu Lietuvas galvaspilsētai Viļņai, sniegto informāciju 60 m2 liela dzīvokļa apkurei un apgādei ar silto ūdeni gada laikā jāpatērē aptuveni 200 kWh/m2, no kuriem aptuveni 140 kWh/m2 — apkurei (11). Veicot ēkas siltumizolāciju un ietaupot 50 % siltumenerģijas, iedzīvotāji gada laikā ietaupītu 5,07 euro par kvadrātmetru vai attiecīgi 304,20 euro, pieņemot, ka cena ir 0,072 euro par kWh. Saskaņā ar Viļņas pašvaldības sniegtajiem datiem vienas daudzdzīvokļu mājas visaptveroša atjaunošana izmaksā aptuveni 165 euro par kvadrātmetru (12). Pieņemot, ka renovācijai izsniegto aizdevumu atmaksas termiņš ir 20 gadi, mājas iemītniekiem ik mēnesi būtu jāmaksā vismaz 41,30 euro. Aptauju rezultāti liecina, ka tam piekristu tikai 5 % iedzīvotāju.

Publiskajām iestādēm nav iespēju ar savu līdzfinansējumu piedalīties ēku siltumizolācijas darbu veikšanā; kopš daudzdzīvokļu māju modernizācijas programmas pieņemšanas 2004. gadā līdz 2008. gada novembrim šim mērķim ir piešķirti 37,3 miljoni euro, kas ir 0,5 % no gada budžeta (13). Tādēļ iecerēts, ka direktīvas pārstrādātās redakcijas pieņemšana Eiropas Parlamentā atbilstoši Parlamenta deputātes Silvia-Adriana Ţicău (RO) iesniegtajam priekšlikumam varētu dot jaunu stimulu renovācijas procesam, pateicoties struktūrfondu līdzekļu labākai pārdalei.

5.5.   Psiholoģiski un juridiski aspekti. Enerģijas patēriņa izmaksu ievērojamu samazinājumu var panākt tikai ar siltumizolācijas palīdzību, taču tās amortizācijas laiks sasniedz vairākas desmitgades. Cilvēka paredzamā dzīves ilguma kontekstā tas ir ilgs laika posms. Jauni cilvēki nezina, kur viņi dzīvos pēc 20 gadiem, savukārt gandrīz 60 gadu vecumu sasnieguši cilvēki šaubās, vai viņi pēc 20 gadiem vispār vēl dzīvos, līdz ar to šīs abas iedzīvotāju grupas (tātad 20 % no kopējā iedzīvotāju skaita (14)) renovācijā nav ieinteresētas. Vēl viena grupa ir maznodrošinātie iedzīvotāji, kuri saņem piemaksas apkures izdevumu apmaksai. Šajā gadījumā nevar piekrist argumentam, ka renovācija paaugstina dzīvojamās platības vērtību. Ja ēka ir novecojusi un tiek nojaukta, dzīvokļa īpašnieks zaudē pajumti un bieži vien arī tiesības uz zemes gabalu, uz kura bija uzbūvēta ēka, ja vien dzīvokļa īpašnieks minēto zemes gabalu nav iepriekš iegādājies. Šo situāciju uzlabo direktīvas pārstrādātās redakcijas 19. panta noteikumi, paredzot pat pasākumus īpašnieku un īrnieku informēšanai ar Kopienas programmās noteiktu informatīvu kampaņu palīdzību.

5.6.   Apkures sistēmu atjaunošanu neveicina patērētāju vidū izplatītais viedoklis, ka renovācijas gadījumā dzīvokļu īpašniekiem jāuzņemas ilgtermiņa kredītsaistības, kuras, pasliktinoties ekonomikas stāvoklim, iespējams, nevarēs izpildīt, savukārt uzņēmumu, kas piegādā enerģiju renovētai ēkai, ieņēmumi paliek nemainīgi vai pat palielinās, jo nelikumīgas lobēšanas vai korupcijas ietekmē tiek pielāgoti tarifi. Tas, ka šāds viedoklis ir nostiprinājies, daļēji izskaidrojams ar to, ka centralizētās siltumapgādes, ko parasti izmanto ES jaunajās dalībvalstīs, nodrošinātāji cenšas gūt nesamērīgu peļņu apstākļos, kad samazinās siltuma patēriņš, un tāpēc paaugstina cenas par siltumu visiem, ieskaitot arī renovēto māju iedzīvotājus. Visumā tā ir grūti atrisināma problēma. Patērētāju bažas varētu kliedēt ar tehniskiem un administratīviem pasākumiem, pēc direktīvas pārstrādātās un paplašinātās redakcijas ieviešanas atbilstoši noteikumiem izsniedzot energoefektivitātes sertifikātus aprīkojumam, tādējādi uzlabojot norēķinu sistēmu un saskaņā ar 22. pantu nosakot soda sankcijas par pārkāpumiem.

5.7.   Veicot liela apjoma renovācijas darbus, ēkās izdosies panākt siltumenerģijas ietaupījumus, tomēr prognozes par CO2 emisiju samazināšanos varētu arī nepiepildīties. Iegūstot siltumenerģiju no koģenerācijas iekārtām, tiek izmantots elektrības ražošanas procesā iegūtais pārpalikušais siltums. Samazinot siltuma patēriņu, daļu no neizmantotā pārpalikušā siltuma var izmantot jaunceltņu apkurei, tādā veidā mazinot oglekļa dioksīda emisijas.

5.8.   Bez valsts garantijām, atbalsta un perspektīvām patērētāju noskaņojums ir pesimistisks. Turklāt ne ar spēkā esošo, ne pārstrādāto direktīvu nav attaisnotas visu ieinteresēto personu un patērētāju cerības — nav paredzēta viena centralizēta struktūra darbam ar renovācijas jautājumiem. Patērētājiem ir iebildumi pret 11. panta 3. un 4. punktā iekļautajām prasībām, ka, pārdodot vai izīrējot dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, ir jāuzrāda energosertifikāts arī tad, ja enerģijas izmaksas ir redzamas no apmaksātajiem rēķiniem un abas līgumslēdzējas puses ir izteikušas piekrišanu. Tas rada papildu izmaksas.

5.9.   Ir ļoti daudz cilvēku radītu būvmateriālu (15)  (16), no kuriem var izvēlēties pašus piemērotākos. Tomēr gadījumā, ja tirgū tiks iepludināti renovācijas darbiem un būvniecības nozares atdzīvināšanai paredzēti milzīgi investīciju līdzekļi, pastāv risks, ka, steidzoties apgūt šos līdzekļus, nepietiekama uzmanība tiks veltīta izvēlēto izstrādājumu kvalitātei. No otras puses, ar direktīvas noteikumiem (16. un 17. pants) par neatkarīgiem ekspertiem un kontroles sistēmām netiktu pieļauta kvalitatīvi nepilnvērtīgu izstrādājumu izmantošana, ja tiktu atbilstoši paplašinātas minēto ekspertu pilnvaras.

---

(1)  Galīgās redakcijas labojums neattiecas uz latviešu valodas teksta versiju.

(2)  Skat. Direktīvu 93/76/EEK, OV C 237, 22.9.1993., 28.–30. lpp.

(3)  10. panta 5. punkta b) apakšpunkta (pārstrādātā redakcija) noteikumu papildinājums.

(4)  Tas sekmētu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. panta (cilvēka cieņa) un 34. panta 3. punkta (palīdzība mājokļa jomā) ievērošanu.

(5)  TEN specializētās nodaļas brošūra “What Energy Policy for Europe? Key points of recent EESC opinions” (Kādai jābūt Eiropas enerģētikas politikai? EESK nesen pieņemto atzinumu svarīgākie aspekti), kā arī citi EESK avoti.

(6)  “Ēku energoprofils”, OV C 36, 8.2.2002., 20. lpp.

(7)  “Vadošā tirgus iniciatīva Eiropai”, COM(2007) 860.

(8)  Vides ģenerāldirekcijas pētījums (Sociālās attīstības aģentūra).

(9)  “Proaktīva tiesiskā pieeja”, OV C 175, 28.7.2009., 26. lpp.

(10)  “Ēku energoefektivitāte — galapatērētāju ieguldījums”, OV C 162, 25.6.2008., 62. lpp.

(11)  K. Nėnius, Viļņas pašvaldības programma “Atjaunosim mūsu dzīvojamās mājas un pilsētu” (lietuviešu valodā), http://www.krea.lt/uploads/Busto_progr_bendrijos_EAIP.ppt#22.

(12)  E. Levandraitytė, “Jāīsteno stingrās rokas politika”, (Statyba ir architektūra — periodiskais izdevums par būvniecības un arhitektūras jautājumiem lietuviešu valodā), 2008/12, 26.–29. lpp.

(13)  V. Martinaitis, “Enerģijas patēriņš Lietuvas daudzdzīvokļu mājās un Lietuvas tautsaimniecības uzdevumi” (lietuviešu valodā), 22.10.2008., materiāli no semināra par tematu “Dārgākā apkures sezona”.

(14)  Statistikas pārvalde, Viļņas pilsētas iedzīvotāji un dzīvojamā platība (lietuviešu valodā) http://www.stat.gov.lt/uploads/docs/Vilniaus_saviv.pdf.

(15)  “Saskaņoti būvizstrādājumu tirdzniecības nosacījumi”, OV C 218, 11.9.2009., 15. lpp.

(16)  Tas sekmētu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 1. panta un 34. panta 3. punkta ievērošanu jautājumos par cilvēka cieņu un palīdzību mājokļa jomā.

---