17.11.2009

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 277/62

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Atmežošanas un meža degradācijas radīto problēmu risinājumi cīņai ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu””

COM(2008) 645 galīgā redakcija

(2009/C 277/12)

Ziņotājs: RIBBE kgs

Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2008. gada 17. oktobrī nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “Atmežošanas un meža degradācijas radīto problēmu risinājumi cīņai ar klimata pārmaiņām un bioloģiskās daudzveidības izzušanu””

COM(2008) 645 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 17. aprīlī. Ziņotājs — Ribbe kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 453. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 13. un 14. maijā (14. maija sēdē), ar 153 balsīm par, 5 balsīm pret un 6 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas publicēto paziņojumu un atbalsta tajā izvirzītos mērķus, proti, līdz 2020. gadam vismaz uz pusi samazināt un līdz 2030. gadam pilnībā apturēt tropisko mežu izciršanu un degradāciju. Komiteja pauž cerību, ka ES turpmāk rīkosies daudz enerģiskāk.

1.2.   Lai gan atbildība par minēto attīstību dažos gadījumos ir jāuzņemas vietējiem iedzīvotājiem, kuri sāk nodarboties ar lauksaimniecību, lai nodrošinātu savu eksistenci, mežu izciršanas galvenie cēloņi ir citi. Galvenokārt tās ir tikai dažas personas un dažkārt starptautiski koncerni, kas, kaitējot videi, klimatam, bioloģiskajai daudzveidībai un vietējiem iedzīvotājiem, gūst milzīgu peļņu un aiz sevis atstāj tiešā nozīmē nopostītu zemi.

1.3.   Šādas situācijas izveidošanos ir veicinājuši ne tikai Komisijas precīzi aprakstītie tiešie ekonomiskie iemesli, neskaidrās zemes īpašumtiesības un korumpētā vai neefektīvā pārvaldes sistēma. Būtiska līdzatbildība jāuzņemas arī valstīm, kas importē attiecīgos produktus, tai skaitā Eiropas Savienībai. Tāpēc EESK atzinīgi vērtē Komisijas vēlmi analizēt ES tiešo un netiešo ietekmi un izdarīt atbilstošus secinājumus.

1.4.   Atzinīgi vērtējams ES lēmums uzņemties vadošo lomu cīņā pret atmežošanu. Pašsaprotami, ka visām pasaules valstīm jāiesaistās šo ieceru finansēšanā. EESK arī aicina visus politiķus ievērot noteiktus principus. Būtībā vienmēr jāpiemēro princips “piesārņotājs maksā”. Tas nozīmē, ka tam, kurš — likumīgi — veic kādu videi kaitīgu darbību, jāsedz arī šādu darbību radītās izmaksas. Tādēļ jāīsteno EESK vairākkārt paustais ieteikums, proti, visā pasaulē beidzot jāsāk “ārējo izmaksu internalizācija”, kas jāveic saskaņā ar PTO principiem. Principu “piesārņotājs maksā” nedrīkst vājināt, īstenojot principu “sabiedrība maksā”, proti, liekot nodokļu maksātājiem/valstij maksāt par vides nepiesārņošanu.

1.5.   Jānosaka, ka valstīm, kas vēlētos izmantot finansēšanas instrumentus atmežošanas un meža degradācijas ierobežošanai, skaidri jāapliecina, ka tās nevēlas “tirgoties, lai saņemtu grēku atlaidi”, bet ir ieinteresētas ilgtspējīgā attīstībā. Tām vispirms jāapliecina vēlme sadarboties, ierobežojot meža nelikumīgu izciršanu un tirdzniecību. Nav jēgas piešķirt finanšu līdzekļus valstīm, kas nevēlas — ar ES atbalstu vai bez tā — aktīvi apkarot meža nelikumīgu izciršanu.

1.6.   Kaut arī pasākumus šīs vispārējās problēmas risināšanai ES vēl nav līdz galam izstrādājusi, jau tagad ir skaidrs, ka tie galvenokārt būs brīvprātīgi pasākumi (1). Pieredze tomēr liecina, ka pasaules valstis, kas ir liberalizācijas un globalizācijas piekritējas, ātri nonāk grūtībās, kad jāapkaro vides degradēšana un sociālā ekspluatācija visā pasaulē. Nav izveidoti efektīvi pasaules mēroga instrumenti minēto problēmu risināšanai, un tāpēc ES vismaz jāpanāk, ka PTO atbilstošas iniciatīvas nevērtē kā “šķēršļus tirdzniecībai”.

1.7.   EESK neiebilst pret “brīvprātības principu”, taču pauž cerību, ka ES vēlākais pēc trīs gadiem veiks novērtējumu termiņa vidū, lai pārbaudītu, vai pasākumi ir efektīvi un mērķi ir sasniegti. Ja izrādīsies, ka mežu izciršana un degradācija turpinās, jāapsver vēl “stingrāki” pasākumi.

1.8.   Sertifikācijas sistēmas ir viena no iespējām, kā panākt uzlabojumus. Tām jāaptver ne tikai visa importētā koksne un koksnes izstrādājumi, bet arī citi ražojumi no attiecīgajiem reģioniem (piemēram, dzīvnieku barība vai biomasa enerģijas ražošanai).

1.9.   Pēc EESK domām, attiecīgajās valstīs notiekošā mežu izciršana un degradācija diemžēl arī liecina, ka attīstības politika tieši šajā dokumentā minētajos reģionos nav bijusi veiksmīga. Nav izstrādāti novatoriski, uz nākotni vērsti un reģionāli pielāgoti modeļi, kas būtu veicinājuši citādu attīstību, nepieļaujot šobrīd vērojamo dabas resursu izlaupīšanu. Nekad tomēr nav par vēlu kopā ar vietējo sabiedrību un tās interesēs meklēt atbilstošus risinājumus. Eiropas Savienībai, izstrādājot stratēģiju, jāapsver atbilstošas iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt demokrātiskās struktūras un atbalstīt pilsonisko sabiedrību. EESK varētu sniegt atbalstu to īstenošanai.

2.   Eiropas Komisijas paziņojums.

2.1.   Komisijas paziņojumā runa nav par mežu platībām ES teritorijā. Paziņojumā vislielākā uzmanība veltīta jautājumam, kā turpmāk varētu labāk aizsargāt tās mežu platības, uz kurām līdz šim neattiecās starptautiskas vienošanās, piemēram, nolīgums par klimata aizsardzību.

2.2.   Saskaņā ar ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) aplēsēm meža platības katru gadu samazinās par aptuveni 13 miljoniem hektāru, kas aptuveni atbilst Grieķijas teritorijai. Tropu reģionos atrodas 96 % izcirsto mežu, un vislielākais faktiskais meža platību zaudējums laika posmā no 2000. līdz 2005. gadam reģistrēts desmit valstīs (2).

2.3.   Nepārtrauktās atmežošanas iemesli, no vienas puses, ir sarežģīti un daudzveidīgi, taču, no otras puses, tie ir salīdzinoši vienkārši. Komisijas paziņojuma secinājumi, ka “mežus iznīcina, jo īstermiņa skatījumā ir rentablāk izmantot zemi citām vajadzībām, nevis atstāt uz tās mežus,” vai “alternatīvi un ienesīgi tādi zemes izmantošanas veidi, kam ir augsta tirgus vērtība, piemēram, izejvielu iegūšana, arī stimulē atmežošanu,” liecina, ka ar izmantošanas paņēmieniem, kas nekādā gadījumā nav ilgtspējīgi, var gūt visai ievērojamu peļņu. “Ir skaidri jāatzīst, ka viens no galvenajiem atmežošanu veicinošiem faktoriem ir ekonomika”.

2.4.   Paziņojumā arī norādīts, ka vēl viens faktors, kas līdz šim veicinājis neierobežotu meža izciršanu, ir jaunu infrastruktūras objektu būvniecība. Komisija arī atzīmē: “Vissvarīgākais pamatiemesls ir neefektīva pārvalde saistībā ar vāji realizētu zemes izmantošanas politiku un nenoteiktiem īpašumtiesību režīmiem”.

2.5.   Šādas attīstības sekas ir ļoti daudzveidīgas.

—

Aprakstītā atmežošana rada 20 % no pasaules kopējām CO2 emisijām, turklāt līdz šim nav izveidoti mehānismi, kas ļautu ierobežot šā procesa ārkārtīgi lielo ietekmi uz klimatu. Tieši šo jautājumu Komisija savā paziņojumā mēģina risināt, arī saistībā ar šā gada beigās Kopenhāgenā paredzēto klimata aizsardzības konferenci.

—

Komisija tomēr arī uzsver, ka klimata pārmaiņu ierobežošana nav vienīgais jautājums, kas jārisina. Aptuveni puse no visas pasaules dzīvnieku un augu sugām ir sastopama tieši tropiskajos mežos! Apturot atmežošanu, būtu sperts arī svarīgs solis, lai pietuvotos vēl kādam mērķim, ko pasaules valstu saime apņēmusies sasniegt, proti, apturēt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos.

—	Komisija arī norāda, ka atmežošanai un meža degradācijai var būt daudzveidīga un nelabvēlīga sociāla ietekme galvenokārt uz trūcīgajiem iedzīvotājiem un minēto procesu dēļ vietējie iedzīvotāji zaudē savu tiešo eksistences pamatu.

2.6.   Komisija savā paziņojumā iekļāvusi aprēķinus par tropisko mežu saimniecisko vērtību. Tā norāda, piemēram, uz prognozēm, kas liecina, ka, mežu izciršanai turpinoties, līdz 2050. gadam visas pasaules kopējā IKP vērtība samazināsies par 5 % (3), un vērš uzmanību uz ievērojamajām iespējām samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko varētu panākt ar salīdzinoši nelielām izmaksām uz katru ietaupīto CO2 tonnu.

2.7.   Eiropas Komisija skaidri norāda, ka “šis ir īstais laiks izlēmīgai rīcībai”. Tā izvirzījusi mērķi “apturēt globālo mežainuma zudumu vēlākais līdz 2030. gadam un līdz 2020. gadam samazināt tropu mežu izciršanas tempus par vismaz 50 % salīdzinājumā ar pašreizējo tempu”. Šo mērķi Komisija vēlas apspriest sarunās par vienošanos laikposmam pēc Kioto protokola darbības termiņa beigām.

2.8.   Visbeidzot, Komisija uzskata, ka globālie meža resursi noteikti ir jāaizsargā un ES “ir jāuzņemas vadoša loma, veidojot globālo politiku saistībā ar atmežošanu”.

2.9.   Saistībā ar ES iespējamo ieguldījumu Komisija paziņojumā norādījusi uz dažādām rīcības iespējām, īstenojot pašreizējo politiku:

—

pirmkārt, paziņojumā vērsta uzmanība uz pasākumiem, kas varētu veicināt ilgtspējīgi iegūtas koksnes un koksnes izstrādājumu plašāku izmantošanu. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo ES ir viena no lielākajām koksnes un koksnes izstrādājumu patērētājām. Tikai 2005. gadā vien ES importēja 83 miljonus m3 koksnes un koksnes izstrādājumu, neskaitot celulozi un papīru. Komisija lēš, ka vairāk nekā 19 % no šā importa veido nelikumīgā veidā iegūta koksne;

—

otrkārt, paziņojumā ierosināts rūpīgāk vērtēt, kā mežu ietekmē ES politikas jomas, kuras saistītas ar ražojumiem, kas nav izgatavoti no koksnes. Komisija arī norāda, ka “pastāv saikne starp pieprasījumu pēc lauksaimniecības precēm un spiedienu uz zemes izmantošanu”. Tāpēc, piemēram, paredzēts “izpētīt, kāda ietekme ir importētās pārtikas un nepārtikas izstrādājumu (piemēram, gaļas, sojas pupiņu, palmu eļļas, metāla rūdas) patēriņam ES, kas varētu veicināt atmežošanu”. Pēc šādu pētījumu veikšanas varētu apsvērt, kādi politiskie pasākumi var mazināt minēto ietekmi.

2.10.   Līdztekus pašlaik īstenotajai politikai Komisijas paziņojumā runa ir arī par atmežošanas novēršanas pasākumu finansējuma apjomu un avotiem, kā arī mehānismiem, kurus varētu izmantot, lai ierobežotu atmežošanu veicinošu politiku.

—	Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā norādīts, ka ik gadu vajadzīgi aptuveni 15 līdz 25 miljardi euro, lai līdz 2020. gadam atmežošanu varētu samazināt uz pusi. ES paredz, ka “attīstītajām valstīm būs jāpiešķir ievērojami līdzekļi”.

—

Izskan dažādi viedokļi par to, kādus finansēšanas mehānismus varētu izveidot. Komisija uzskata, ka mežsaimniecības kredītu atzīšana ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (ETS) šobrīd nav reāla, jo atmežošanas izraisīto emisiju apjoms ir aptuveni trīs reizes lielāks nekā to emisiju apjoms, kas iekļautas ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā. Tomēr minētos kredītus varētu izmantot meža aizsardzības finansēšanai, tiklīdz līdztekus ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmai globālā līmenī būs izveidotas un savstarpēji savienotas citas tirdzniecības sistēmas.

—	ES finansējuma lielāko daļu tomēr varētu iegūt no emisiju sertifikātu izsolēs iegūtajiem līdzekļiem. Ja šim mērķim izlietotu 5 % no prognozētajiem ieņēmumiem (to apjoms lēšams no 30 līdz 50 miljardiem euro), 2020. gadā būtu pieejami no 1,5 līdz 2,5 miljardiem euro.

2.11.   Saistībā ar ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām ES vēlas izveidot starptautiskā līmenī atbalstītu veicināšanas sistēmu, lai laika posmā no 2013. līdz 2020. gadam ierobežotu atmežošanu un meža degradāciju attīstības valstīs.

—

Viens no šādas sistēmas elementiem varētu būt Pasaules meža oglekļa mehānisms, kas attīstības valstīm pavērtu iespējas sekmēt globālā līmenī izvirzītā emisiju samazināšanas mērķa sasniegšanu, īstenojot pasākumus atmežošanas un meža degradācijas radīto emisiju samazināšanai; šāda mehānisma izveidošanas un darbības noteikumi “vēl jāizstrādā”.

—	Atmežošanas iekļaušana oglekļa tirgus mehānismā iespējama ilgākā termiņā.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu un tajā pausto ES apņemšanos uzņemties vadošu lomu jau vairākas desmitgades zināmas un daudzkārt apspriestas problēmas risinājumu meklēšanā. Šo apņemšanos ES varēs īstenot paredzētajās sarunās par klimata aizsardzības nolīgumu.

3.2.   Vispirms EESK vēlas paust nožēlu par to, ka pasaules valstu saime nav darījusi gandrīz neko, lai novērstu mežu iznīcināšanu. Līdz šim ir bijis pietiekami daudz iemeslu, lai sāktu rīkoties. Ar meža iznīcināšanu un meža degradāciju saistītā sugu daudzveidības samazināšanās, vietējo iedzīvotāju tiešā eksistences pamata iznīcināšana, darba ņēmēju ekspluatācija un sīkzemnieku padzīšana no viņiem piederošajām zemes platībām nekādā ziņā nav jaunas parādības. Klimata aizsardzība ir tikai jauns papildu iemesls, lai vēlreiz, cerams, ar jaunu apņēmību, risinātu jau zināmu problēmu.

3.3.   EESK ar zināmu sapratni vērtē Komisijas viedokli, ka publicētais paziņojums “nav paredzēts precīzu atbilžu sniegšanai uz daudzajiem ar atmežošanu saistītajiem jautājumiem”. Komiteja tomēr cer, ka Komisija minēto jautājumu risināšanu neatliks uz vēl vēlāku laiku. Beidzot ir jārīkojas.

3.4.   Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas skaidros izteikumus par mežu iznīcināšanas iemesliem. Komisija skaidri norāda, ka šāda zemes izmantošana, kas no ilgtspējības viedokļa ir ļoti neefektīva, izskaidrojama ar īstermiņa ekonomiskām interesēm. Ja zemes īpašumtiesību nosacījumi nav skaidri un pārvaldes sistēma nav izveidota, nedarbojas efektīvi vai dažkārt ir pilnībā korumpēta, vērojamā mežu iznīcināšana ne tikai rada lielas globāla mēroga problēmas, bet bieži arī vispār neatbilst vietējo iedzīvotāju vajadzībām.

3.5.   EESK, protams, atzīst, ka visu mūsu planētas reģionu iedzīvotājiem jāpaver ekonomiskās attīstības iespējas. Pati Komiteja, veidojot ciešu dialogu ar pilsoniskās sabiedrības grupām Centrālamerikā, Latīņamerikā, Indijā un Ķīnā, jau vairākus gadus cenšas rast attiecīgus risinājumus. Taču mežu iznīcināšanai un degradācijai, kura vērojama visā pasaulē un kurai veltīts Komisijas paziņojums, nav nekā kopīga ar atbilstošu reģionālo attīstību. Tā ir nepieļaujama cilvēku ekspluatācija un vides degradēšana, kas ir klajā pretrunā ilgtspējīgas attīstības principiem.

3.6.   Valstīs, kurās notiek masveida atmežošana, bieži vien notiek tā, ka liels skaits lauksaimnieku izcērt un nodedzina mežus, lai iegūtu lauksaimniecībā un lopkopībā izmantojamu zemi. Netaisnīga zemes sadale un lauksaimniecības politikas trūkums minētajās teritorijās ir meža resursu nepietiekami ilgtspējīgas izmantošanas cēloņi.

3.7.   Minētajos reģionos labumu no zemes izmantošanas bieži vien gūst ļoti niecīgs personu skaits vai dažkārt — starptautiski uzņēmumi, kas, kaitējot videi, klimatam, bioloģiskajai daudzveidībai un vietējiem iedzīvotājiem, gūst milzīgu peļņu un aiz sevis atstāj tiešā nozīmē nopostītu zemi. Daudzi pozitīvi piemēri (4), kas noteikti būtu jāatbalsta, liecina, ka pastāv arī citas iespējas un pieejamos vietējos resursus var izmantot ilgtspējīgi, paverot vietējiem iedzīvotājiem jaunas ienākumu gūšanas un attīstības perspektīvas.

3.8.   Lai arī šādas iznīcinošas darbības ietekme tieši un īpaši dramatiski izpaužas galvenokārt vietējā līmenī, šai ietekmei — klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības samazināšanās — ir arī globāla dimensija. Tas nozīmē, ka meža iznīcināšana skar mūs visus. Un šo problēmu risināšanā jāiesaistās mums visiem.

3.9.   Attīstīto valstu pamācošas norādes uz dramatisko stāvokli attīstības valstīs nav pareizais risinājums. Arī mēs esam veicinājuši minēto problēmu rašanos, jo nozīmīgu daļu iegūto produktu — lielākoties neapstrādātas izejvielas un produktus ar zemu apstrādes vērtību — nepārdod uz vietas, bet gan parasti eksportē uz attālām, bieži vien, attīstītajām valstīm. Šādi “lēti” produkti, tātad, ir pieprasīti, arī Eiropā.

3.10.   Tāpēc Komisija rīkojusies pareizi, meklējot atbildes uz šiem trim jautājumiem:

1.	Cik liela ir ES “ietekme” uz mežu iznīcināšanu minētajos reģionos (un kā to varētu samazināt)?

2.	Ko var darīt ES (un tās dalībvalstis), lai, pirmkārt, novērstu nelikumīgas darbības, proti, tādu meža iznīcināšanu, kas noteikti neatbilst attiecīgās valsts interesēm? Otrkārt, kā attīstīt tādas zemes izmantošanas formas, kas atbilst ilgtspējības principiem un vietējo iedzīvotāju vajadzībām?

3.	Kādi finansēšanas mehānismi varētu mazināt uz meža iznīcināšanu vērstās darbības?

3.11.   EESK atzinīgi vērtē faktu, ka Komisija kopā ar citām iestādēm aktīvi strādā, lai debates par klimata un bioloģiskās daudzveidības aizsardzību papildinātu ar ekonomiskiem faktiem. Šāda darba piemēri ir Stern ziņojums, kurā skaidri norādīts, ka bezdarbība klimata aizsardzības jomā mums izmaksās dārgāk nekā tālejoša rīcība ar mērķi mainīt situāciju, kā arī Komisijas paziņojumā citētais Sukhdev ziņojums, kurā uzsvērta neskartas bioloģiskās daudzveidības ekonomiskā vērtība.

3.12.   Tomēr minētie pētījumi un aprēķini skaidri liecina arī par to, ka tajos minētās ekonomiskās vērtības šobrīd ir tikai vārdi uz papīra. Tās nepalielina IKP, tās neiekļauj uzņēmumu bilancēs, un tās netirgo biržā. Tieši pretēji, meža iznīcināšana ir spilgts piemērs, kas liecina par būtiskām pretrunām starp vēlmi gūt peļņu īstermiņā (tas ir meža iznīcināšanas iemesls) un tautsaimniecības vispārējām interesēm ilgākā termiņā (meža saglabāšana, lai aizsargātu klimatu un bioloģisko daudzveidību).

3.13.   Mūsu resursu nesamērīgā izmantošana kaitē sabiedrībai kopumā. Tādēļ pats pirmais lielais uzdevums, kas mums beidzot jāpaveic, ir sākt “ārējo izmaksu internalizāciju” un ieviest daudzkārtēji pieminēto principu “piesārņotājs maksā”. Iepriekš minētie pētījumi un arī citi Komisijas ziņojumā minētie skaitļi skaidri liecina, cik lielas ir attiecīgās naudas summas.

3.14.   EESK ir pārliecināta, ka jāapsver stimulējoši instrumenti, kas ierobežotu meža iznīcināšanu (tas jau darīts Komisijas dokumentā). EESK tomēr īpaši uzsver, ka šajā procesā jāievēro kāds nozīmīgs princips, proti, publiskos līdzekļus nedrīkst piešķirt, lai “stimulētu” uzņēmumus vai privātpersonas neveikt visai sabiedrībai kaitējošas darbības. Vienmēr jācenšas veidot tādi vispārējie pamatnosacījumi, kas palīdz izvairīties no šādām kaitējošām darbībām vai tās vispār nepieļauj. Šim svarīgajam principam jābūt ES vadmotīvam, arī piedaloties sarunās Kopenhāgenā. Pārkāpumu gadījumos konsekventi jāpiemēro princips “piesārņotājs maksā”, ko nedrīkstam vājināt, īstenojot principu “sabiedrība maksā” par vides nesagandēšanu.

3.15.   Jānosaka, ka valstīm, kas vēlētos izmantot attiecīgos finansēšanas instrumentus, skaidri jāapliecina, ka tās nevēlas “tirgoties, lai saņemtu grēku atlaidi”, bet ir ieinteresētas ilgtspējīgā attīstībā ilgākā termiņā. Pirmais pārbaudījums tām varētu būt nelikumīgās atmežošanas un meža degradācijas ierobežošana. Attiecīgajām valstīm būtu jāapliecina, ka tās patstāvīgi vai ar pasaules valstu saimes palīdzību nopietni strādā, lai apturētu šādas nelikumīgas darbības. EESK noteikti vēlas norādīt, ka nelikumīgās darbības nav jālegalizē, bet gan pilnībā jāaptur! Jau tādā veidā vien varētu panākt būtisku stāvokļa uzlabošanos.

3.16.   Attiecīgajām valstīm arī būtu jāapliecina, ka tās vēlas izmantot novatoriskus, ilgtspējīgus un konkrētajam reģionam piemērotus līdzekļus, lai ierobežotu atmežošanu un meža degradāciju.

4.   Īpašas piezīmes.

4.1.   Komisijas paziņojums daudzos jautājumos vēl ir diezgan nekonkrēts, kas daļēji izskaidrojams ar nepietiekamu informatīvo un datu bāzi, bet daļēji arī ar pārdomātu risinājumu trūkumu.

4.2.   Ja ES nesāks rīkoties aktīvāk, lai ierobežotu mežu iznīcināšanu, pienāks brīdis, kad tai varēs pārmest intereses trūkumu.

4.3.   Pārāk ilgi pārvaldes darbinieki un politiķi ir noraudzījušies, kā meži tiek iznīcināti un nelikumīgas izcelsmes produkti nonāk Eiropas ostās. Lai gan, piemēram, koksnes izmantošana citu produktu ražošanai vai mainītie kodi bieži vien apgrūtina kravu izcelsmes noteikšanu, rodas iespaids, ka neviens arī nevēlas novērst minētos trūkumus. EESK pauž cerību, ka ES veltīs daudz lielākas pūles, lai atrisinātu šo vispārējas nozīmes jautājumu. EESK pavisam nesen atzinīgi novērtēja faktu, ka ES vēlas pilnībā atteikties no roņu izstrādājumiem, kaut arī Kanādas valdība roņu medības ir legalizējusi. Pilsoniskā sabiedrība pauž cerību, ka tikpat konsekventi ES rīkosies arī mežu aizsardzības jomā.

4.4.   Paziņojumā, piemēram, trūkst noteiktības jautājumā par to, cik lielā mērā meža izpostīšanu tieši vai netieši veicina dzīvnieku barības imports (lielu daļu dzīvnieku barības ES importē) (5). Par šo jautājumu jau vairākkārt izteikti pretrunīgi viedokļi, un tas aplūkots arī Komisijas dokumentā (skatīt 2.9. punktu). Lai rastu atbildes uz šo jautājumu, EESK lūdz Komisiju nekavējoties veikt paziņojumā paredzēto pētījumu par to, “kāda ietekme ir importētās pārtikas un nepārtikas izstrādājumu (piemēram, gaļas, sojas pupiņu, palmu eļļas, metāla rūdas) patēriņam ES, kas varētu veicināt atmežošanu”.

4.5.   ES jau ir izstrādājusi ilgtspējības kritērijus “agrodegvielu” izejvielu ražošanai, un Komiteja uzskata, ka steidzami jāizstrādā arī ilgtspējības kritēriji dzīvnieku barībai, koksnei, koksnes izstrādājumiem u.c. produktiem. Kaut gan neskaidro zemes īpašumtiesību un neefektīvās pārvaldes dēļ vēl nav pilnībā skaidrs, kā ieviest un pastāvīgi veikt šādu kritēriju ievērošanas kontroli, minēto kritēriju izstrāde ir nozīmīgs solis un pareizs risinājums. Lai attiecīgie ilgtspējības kritēriji ilgtermiņā būtu efektīvi, tie jāiekļauj globālās tirdzniecības noteikumos, kas obligāti jāievēro.

4.6.   Mežu izciršana ir spilgts piemērs, kas liecina, ka pasaules valstis, kas ir liberalizācijas un globalizācijas piekritējas, ātri nonāk grūtībās, kad jāapkaro vides degradēšana un sociālā ekspluatācija visā pasaulē. Nav izveidoti efektīvi pasaules mēroga instrumenti minēto problēmu risināšanai, un tāpēc Eiropas Savienībai vismaz jāpanāk, ka PTO atbilstošas iniciatīvas nevērtē kā “šķēršļus tirdzniecībai”.

4.7.   EESK arī saprot, kāpēc vēl nav sniegtas skaidras norādes par pasākumu finansēšanu. Šis jautājums būs jārisina sarunās par klimata pārmaiņu ierobežošanu.

4.8.   Tomēr turpmāk būs jādomā ne tikai par finanšu līdzekļus piešķiršanu, ja izpildīti noteikti kritēriji (skatīt iepriekš). Vēl pirms sekmīgi izdosies pabeigt attiecīgas sarunas, attiecīgajās valstīs jārada svarīgi priekšnoteikumi problēmu risināšanai — nenodrošinot cilvēkiem reālas un demokrātiskas iespējas paust viedokli par viņu reģiona attīstību, neatzīstot vietējo iedzīvotāju (60 miljoni cilvēku!) grupu un mazo lauksaimnieku tiesības un neizveidojot darbaspējīgu (nekorumpētu) pārvaldes sistēmu, neizdosies apturēt bieži vien nelikumīgo un pārmērīgo atmežošanu, kā arī izstrādāt piemērotas attīstības stratēģijas. Komisijas paziņojumā šis jautājums vispār nav pieminēts, un tas viens no lielākajiem paziņojuma trūkumiem.

4.9.   Pēc EESK domām, attiecīgajās valstīs notiekošā atmežošana un meža degradācija diemžēl arī liecina, ka attīstības politika tieši šajā dokumentā minētajos reģionos nav bijusi veiksmīga. Nav izstrādāti novatoriski, uz nākotni vērsti un reģionāli pielāgoti modeļi, kas būtu veicinājuši citādu attīstību, nepieļaujot šobrīd vērojamo dabas resursu izlaupīšanu. Tomēr nekad nav par vēlu kopā ar vietējo sabiedrību un tās interesēs meklēt atbilstošus risinājumus. Eiropas Savienībai, izstrādājot stratēģiju, jāapsver atbilstošas iniciatīvas, kuru mērķis ir stiprināt demokrātiskās struktūras un atbalstīt pilsonisko sabiedrību. EESK varētu sniegt atbalstu to īstenošanai.

---

(1)  Atzinums par tematu “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko nosaka pienākumus tirgus dalībniekiem, kuri laiž tirgū koksni un koksnes izstrādājumus”, NAT/420, APA R/CESE 543/2009.

(2)  Brazīlijā, Indonēzijā, Sudānā, Mjanmā, Zambijā, Tanzānijā, Nigērijā, Kongo, Zimbabvē un Venecuēlā.

(3)  Starpposma ziņojums par tematu “Ekosistēmu ekonomika un bioloģiskā daudzveidība”, Pavan Sukhdev kgs.

(4)  Piemēram, Hohenheim universitātes (Vācija) un Leyte State universitātes (Filipīnas) sadarbības projekts “Rainforestation farming”, skatīt: http://troz.uni-hohenheim.de/innovations/InnovXtr/RFFS/.

(5)  Tas, protams, attiecas arī uz agrodegvielām u.c.

---