Access to European Union law
<a href="https://eur-lex.europa.eu/content/help/eurlex-content/experimental-features.html" target="_blank">More about the experimental features corner</a>
Choose the experimental features you want to try
EUR-Lex
Access to European Union law

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

You are here
Use quotation marks to search for an "exact phrase". Append an asterisk (*) to a search term to find variations of it (transp*, 32019R*). Use a question mark (?) instead of a single character in your search term to find variations of it (ca?e finds case, cane, care).
Search tips
Need more search options? Use the Advanced search

Document 62008CN0400

Lieta C-400/08: Prasība, kas celta 2008. gada 16. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Spānijas Karaliste

OV C 285, 8.11.2008, p. 29–30 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

8.11.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 285/29

Prasība, kas celta 2008. gada 16. septembrī — Eiropas Kopienu Komisija/Spānijas Karaliste

(Lieta C-400/08)

(2008/C 285/48)

Tiesvedības valoda — spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Eiropas Kopienu Komisija (pārstāvji — E. Traversa un R. Vidal Puig, kuriem palīdz C. Fernández Vicién un I. Moreno-Tapia Rivas, advokāti)

Atbildētāja: Spānijas Karaliste

Prasītājas prasījumi:

—

atzīt, ka, nosakot ierobežojumus tirdzniecības centru izveidošanai, kuri izriet no Likuma 7/1996 par mazumtirdzniecību un Katalonijas autonomās kopienas tiesību aktiem šajā jomā (Likuma 18/2005 par tirdzniecības vietām; Dekrēta 378/2006 par Likuma 18/2005 ieviešanu un Dekrēta 379/2006, ar kuru apstiprināts jaunais sektoriālais tirdzniecības vietu teritoriālais plānojums), Spānijas Karaliste nav izpildījusi EKL 43. pantā paredzētos pienākumus;

—

piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Attiecīgajos Spānijas un Katalonijas tiesību aktos (Likumā 7/1996, Katalonijas Likumā 18/2005, Katalonijas Dekrētos 378/2006 un 379/2006) ir prasīts, ka visiem uzņēmējiem, kas vēlas atvērt, paplašināt lielu tirdzniecības centru, mainīt tā darbību, to pārvietot vai nodot, ir jāsaņem autonomās kopienas pārvaldes iestāžu izsniegta atļauja, kas papildina municipālo atļauju darbības uzsākšanai, kas apliecina iestādes atbilstību spēkā esošajām pilsētplānošanas normām. Tirdzniecības atļauju izsniegšana ir atkarīga no virknes pārbaudes kritērijiem, kuru starpā ir arī projekta atbilstība sektoriālajam tirdzniecības vietu teritoriālajam plānam, tāpēc nav iespējams izsniegt atļauju iestādēm, kas neatbilst visiem plāna noteikumiem, ja projekts neatrodas konsolidētā pilsētas zonā un atļauju lūdzošais uzņēmums nav pietiekami nostiprinājies.

Komisija uzskata, ka attiecīgie Spānijas un Katalonijas tiesību akti šādu iemeslu dēļ rada nepamatotus brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumus EK līguma 43. panta izpratnē.

1.

Prasība saņemt tirdzniecības atļauju, kas papildina municipālo atļauju un kas tiek piešķirta, ne tikai ņemot vērā teritoriālā plānojuma un vides aizsardzības regulējumu, bet arī jaunas noteikta veida lielu komerciālu centru izveides ietekmi uz ekonomisko potenciālu izplatīšanas tirgus konkurences struktūrā un “tirgus vajadzības” pastāvēšanu, ļoti apgrūtina noteikta veida lielu komerciālo centru izveidi.

2.

Apstrīdētie valsts tiesību akti rada diskrimināciju, veicinot mazu tirdzniecības centru (kas ir Katalonijā un tāpēc vietējā tirdzniecībā tradicionāla tirdzniecības struktūra), nevis lielu tirdzniecības centru (kas ir citu Kopienu valstu uzņēmumu izmantotā tirdzniecības forma) izveidi.

Komisija uzskata, ka šos tiesību aktus nevar pamatot ar EK līguma 46. pantā minētajiem iemesliem (sabiedriskā kārtība, valsts drošība, veselības aizsardzība), kurus turklāt nav minējušas valsts iestādes.

Komisija uzskata, ka Spānijas un Katalonijas iestāžu minētais pamatojums — patērētāju aizsardzība (mazu veikalu aizsardzība, lai visos tirgos nodrošinātu konkurējošu piedāvājumu, vides un pilsētas aizsardzība) — nav pieņemams šādu iemeslu dēļ.

1.

Apskatītajos tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem faktiski nav mērķa aizsargāt patērētājus, kā to apgalvo valsts iestādes, bet gan vecināt mazu veikalu sektoru, kaitējot lieliem tirdzniecības uzņēmumiem. Pasākumi nav piemēroti apgalvotā mērķa sasniegšanai, jo tie faktiski ir vērsti uz ekonomiskiem mērķiem.

2.

Attiecīgie pasākumi ir plašāki nekā vajadzīgs izvirzīto mērķu sasniegšanai. Katrā ziņā valsts iestādēm ir pienākums pierādīt, ka minētos mērķus nebija iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem.
Top