27.10.2007   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 256/17

1.

2.

3.

4.

5.

6.

7.

1.1

Eiropadome, pieņemot dokumentu “Atjauninātā Lisabonas stratēģija izaugsmei un nodarbinātībai”, Padomes prezidentūras 2006. gada 23. un 24. marta secinājumos (12. punkts) atzinīgi novērtēja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas iniciatīvu Kopienas līmenī stiprināt pašu atbildību par Lisabonas stratēģijas īstenošanu. Eiropadome aicināja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju turpināt darbu un lūdza līdz 2008. gada sākumam, atbalstot partnerību izaugsmei un nodarbinātībai, izstrādāt kopsavilkuma ziņojumu.

1.2

Tādēļ vispirms — jau 2007. gada 15. februārī — Komiteja pieņēma Eiropadomes 2007. gada pavasara sanāksmei adresētu rezolūciju par atjauninātās Lisabonas stratēģijas īstenošanu.

1.3

Lai Eiropadomes uzdevumā sagatavotu kopsavilkuma ziņojumu, tiks izstrādāti četri informatīvie ziņojumi par šādiem tematiem:

Minētie informatīvie ziņojumi būs nozīmīgas sastāvdaļas kopsavilkuma ziņojumā.

1.4

Šajā dokumentā, kurš tika izstrādāts sadarbībā ar vairāku dalībvalstu ekonomikas un sociālo lietu padomju pārstāvjiem, aplūkotais temats ir “Ieguldījumi pētniecībā un inovācijā”.

2.1

Eiropas spēks slēpjas tās iedzīvotāju darbspējā.

2.2

Amatniecības jaunrades gara un uzņēmējdarbības iniciatīvas brīvā mijiedarbība ar zinātniskām metodēm un sistēmām, kā arī minētajā procesā izstrādāto tehnoloģiju un ražošanas procesu mijiedarbība noteica Eiropas veiksmīgo attīstību, kas ļāvusi mums panākt pašreizējo dzīves līmeni un kura vēsturiski notika vienlaikus ar sabiedriski politisko attīstību, veidojoties mūsdienīgām valstīm, kurās dzīvo brīvi pilsoņi un kurās ir nodrošināta varas dalīšana, demokrātija un pamattiesības.

2.3

Būtiska nozīme minētajā procesā bija energoietilpīgu ražošanas metožu, iekārtu un transporta līdzekļu izstrādei un intensīvai izmantošanai: enerģija atbrīvoja cilvēkus no smaga fiziskā darba sloga, vairoja viņu darba ražīgumu, nodrošināja siltumu un apgaismojumu, kā arī pavēra līdz šim nepieredzētas mobilitātes un saziņas iespējas. Enerģija kļuva par mūsdienīgu tautsaimniecību darbības noteicošo elementu un dzinējspēku.

2.3.1

Fakts, ka politisko diskusiju galvenais temats ir ilgtspējīga un klimatam nekaitīga enerģijas apgāde, izskaidrojams ar fosilo enerģijas avotu krājumu izsīkšanu, arvien lielāko pieprasījumu pēc enerģijas visā pasaulē un enerģijas patēriņa paredzamo ietekmi uz klimatu nākotnē. Lai atrisinātu šo ļoti sarežģīto uzdevumu, svarīgs priekšnoteikums ir spēcīga, plaša un efektīva pētniecības un izstrādes programma enerģētikas jomā.

2.4

Turklāt jārisina arī ļoti daudzas citas problēmas un uzdevumi, ko var izdarīt tikai ar pētniecības, izstrādes un inovāciju palīdzību. Šajā sakarā jāmin, piemēram, fizisku un psihisku slimību apkarošana, dzīves atvieglošana cilvēkiem ar invaliditāti un viņu līdzdalība sabiedriskajā dzīvē, demogrāfisko pārmaiņu ietekme, tajā skaitā pētījumi par sabiedrības novecošanu, vides aizsardzība, kā arī mūsu dzīves veida, Eiropas vērtību sistēmas un sociālā modeļa nodrošināšana un tālākā attīstība kopumā. Visbeidzot, pētniecība un izstrāde ļauj īstenot mūsu pamatmērķi — radīt vairāk un jaunas zināšanas. Jaunas zināšanas ne tikai palīdz risināt problēmas, bet arī paplašina mūsu pasaules redzējumu, ļauj objektīvi novērtēt konfliktsituācijas un bagātina mūsu kultūru.

2.5

Eiropas Kopienai jārisina arī problēmas, kuras izraisa globālās konkurences saasināšanās, cenšoties Eiropā saglabāt darbavietas, ienākumu līmeni, kā arī sociālos un vides standartus. Eiropai jākonkurē ne tikai ar ekonomiski attīstītām valstīm — ASV un Japānu, bet arī ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija un Brazīlija, kurām ir arvien lielāki sasniegumi rūpniecībā un pētniecībā un kurās ir ievērojami zemāks atalgojuma līmenis, kā arī sociālie un vides standarti.

2.6

Vienīgais veids, kā nodrošināt Eiropas konkurētspēju, ir saglabāt arī turpmāk pašreizējo pārsvaru pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un inovāciju jomā, kurš sakņojas sabiedrībā un kultūras vidē, kurai raksturīga demokrātija, tiesiskas valsts princips, uzņēmējdarbības brīvība, plānošanas drošība, vēlme gūt panākumus, sasniegumu novērtēšana un sociālā drošība.

2.7

Tāpēc izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, kā arī to ieviešana uzņēmumos, veicinot ekonomikas konkurētspēju, ir izšķirošie nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, it īpaši arī tādās jomās kā enerģētikas un ar klimatu saistīto problēmu risināšana, saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējās pozīcijas pasaulē, kā arī neapdraudētu, bet spētu uzlabot Eiropas sociālo modeli.

2.8

Lai minēto mērķi īstenotu, svarīgākais priekšnoteikums ir radīt sabiedrībā attīstībai un inovācijām labvēlīgu vidi, kurā valda pilnīga izpratne par minēto jautājumu, lai visos politiskajos līmeņos tiktu radīti vajadzīgie pamatnosacījumi un pieņemti attiecīgi stratēģiskas nozīmes lēmumi, tādējādi vairojot uzņēmēju uzticību un optimismu, kas ļautu viņiem veikt Eiropā nepieciešamos ieguldījumus un izveidot jaunas darba vietas. Turklāt jāpaplašina arī izpratne par to, cik nozīmīgi ir fundamentālie pētījumi, kuri ir turpmāko inovāciju pamatā. Īpaši nepieciešams ir ne tikai uzņēmējdarbības gars apvienojumā ar gatavību izstrādāt un ieviest jauninājumus, kā arī uzņemties risku, bet arī politiskā vadība, uzticamība un realitātes apziņa.

2.9

Barselonā izvirzītais mērķis Lisabonas stratēģijas īstenošanai ir jāuztver ļoti nopietni visām iesaistītajām pusēm, lai Eiropa pasaules mērogā vēl vairāk neatpaliktu tādā jomā kā ieguldījumi pētniecībā un izstrādē. Minētais mērķis paredz, ka Eiropas Savienībā ir jāpalielina kopējie izdevumi pētniecībai un izstrādei, lai 2010. gadā tie sasniegtu gandrīz 3 % no IKP. Privātajam sektoram jāveic divas trešdaļas nepieciešamo ieguldījumu.

2.10

Padome 2006. gada decembrī pieņēma 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (2007–2013), kurai ir ievērojami lielāks budžets nekā iepriekšējai programmai — aptuveni 50 miljardi EUR. Tas ir vēl viens ievērojams Eiropas politikas panākums, kas guva plašu Komitejas atbalstu. Tomēr jāpiebilst, ka Kopiena nodrošinās tikai 2 % (tātad, tikai vienu piecdesmito daļu) no kopējā ieguldījumu apjoma pētniecībā un izstrādē, kas sasniedzams saskaņā ar Barselonā izvirzīto mērķi. Komiteja vairākkārt uzsvērusi, ka tas ir nepietiekami, lai panāktu pēc iespējas lielāku Kopienas atbalsta sviras efektu un integrējošo ietekmi uz dalībvalstīs pētniecībai piešķirto finansējumu un rūpniecības gatavību veikt ieguldījumus.

2.11

Tādēļ Komiteja atkārtoti iesaka 2008. gadā paredzētās ES budžeta pārskatīšanas gaitā spert pirmo soli un uz pusi palielināt Kopienas atbalsta apjomu, proti, līdz 3 % no kopējo ieguldījumu apjoma, kas jāsasniedz saskaņā ar Barselonā izvirzīto mērķi. Tas ir īpaši svarīgi, ņemot vērā to, ka jānodibina Eiropas Tehnoloģiju institūts, kā arī steidzami jāveic vairāk pētniecības un izstrādes pasākumu, lai nodrošinātu klimatam nekaitīgu un ilgtspējīgu energoapgādi.

2.12

Turklāt ir jāveicina arī rūpniecības uzņēmumu, īpaši arī mazāko un vidēji lielo uzņēmumu gatavība veikt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, kā arī jāpanāk, lai šādas darbības būtu izdevīgas un rentablas, radot atbilstošus tiesiskus (arī atbildības jomā), administratīvus, fiskālus un finansiālus pamatnosacījumus. Šajā ziņā svarīga nozīme ir arī Kopienas noteikumiem, kas regulē valsts atbalsta piešķiršanu; tiem jāpaver dalībvalstīm iespēja efektīvāk un mazāk birokrātiskā veidā veicināt pētniecības un izstrādes ieceres universitātēs, pētniecības iestādēs un rūpniecībā, kā arī visu minēto struktūru sadarbību. Tādēļ rūpīgi jāpārliecinās, vai “Kopienas nostādnes par valsts atbalstu pētniecības, attīstības un jauninājumu jomā” patiešām sekmē minēto mērķu īstenošanu.

2.13

Zināšanu pamatā ir divi vienlīdz nozīmīgi un savstarpēji atkarīgi pīlāri, proti, izglītība un pētniecība. Jaunas zināšanas varam iegūt vienīgi pētniecības un izstrādes procesā. Tā pamatu veido mūsu rīcībā esošās zināšanas. Tās apgūstamas un nododamas tālāk izglītības, apmācības un tālākizglītības procesā. Tādēļ jāpārbauda, vai šajos procesos izmatotās metodes un to saturs sekmē minēto mērķu īstenošanu. Nepieciešams arī ievērojami palielināt ieguldījumus un radīt atbilstošus pamatnoteikumus abās iepriekš minētajās jomās — gan izglītībā, gan pētniecībā.

2.14

Eiropas spēks slēpjas tās iedzīvotāju darbspējā. Tādēļ īpaši svarīgi ir vēl vairāk veicināt minēto darbspēju un ļaut tai izpausties. Tādēļ Komiteja aicina dalībvalstis nostiprināt un pilnveidot izglītības iestādes, kā arī piešķirt ievērojamus līdzekļus minētā uzdevuma veikšanai. Plašu iedzīvotāju slāņu atbilstoša apmācība ir tikpat svarīga kā zinātniskās elites sagatavošana. Tāpēc nepieciešams, lai būtu pieejams pietiekams skaits labu un atbilstošu izglītības iestāžu, sākot ar sākumskolām un beidzot ar universitātēm. Tikai tādā veidā izdosies panākt, ka Eiropas sabiedrībā kopumā valda labvēlīga attieksme pret izglītību un zinātni.

2.15

Komiteja arī atkārtoti norāda, ka tā ieteica padziļināt visu dalībvalstu sadarbību izglītības, inovāciju un pētniecības jomā, lai izveidotu kopīgu Eiropas zināšanu telpu, kas papildinātu Eiropas pētniecības telpu. Šajā ziņā svarīga nozīme ir visiem stimuliem un pasākumiem, kas veicina mūžizglītību: zināšanu sabiedrības pamatā ir mūžizglītība. Pēc iespējas ātrāk iekšējā tirgū ir jālikvidē šķēršļi, kas kavē Eiropas zināšanu sabiedrības veidošanu.

2.16

Tādēļ dalībvalstīm vēl vairāk jāveicina arī iedzīvotāju mobilitāte, kā arī jāpaplašina atbilstošas Kopienas programmas, kas ir efektīvas (Erasmus, Marie Curie). Mobilitāte sekmē zināšanu apguvi un sniegšanu. Eiropas mērogā ir jānodrošina un, piešķirot atvieglojumus, jāatbalsta darba ņēmēju, pētnieku un studentu pārvietošanās brīvība; vienlaikus jānodrošina pieņemams atalgojums, darba apstākļi un atbalsts ģimenēm. Eiropā jāuzlabo arī piekļuve informācijai par brīvajām darba vietām visās dalībvalstīs.

2.17

Runājot par inovāciju nozīmi un to veicināšanu, Komiteja norāda ne tikai uz turpmākajā tekstā izklāstītajiem detalizētajiem ieteikumiem, bet jo īpaši arī uz izcilo Aho ziņojumu, ko tā atbalsta. Runa ir galvenokārt par tiesisko un sabiedrisko vidi inovācijām labvēlīgai uzņēmējdarbībai un tirgum. Komiteja norāda arī uz tās detalizēto atzinumu par tematu “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā”.

2.18

Attīstības un inovāciju pamatā ir jaunu atziņu izmantošana, lai izstrādātu jaunus un labākus procesus un ražojumus (tajā skaitā nepārtraukti pilnveidojot jau esošos procesus un ražojumus), jaunus uzņēmējdarbības veidus un atbilstošas vadības metodes; runa, tātad, ir par inovatīvu uzņēmējdarbības garu un iniciatīvām. Attīstība un inovācijas ir atkarīgas arī no jauna veida pakalpojumiem, veselības aprūpes nozares tālākas attīstības, kā arī labākas sociālo jautājumu risināšanas pastāvošajos ekonomiskajos apstākļos.

2.19

Inovācijas nozīmē arī to, ka tiek izstrādāti un ieviesti jauni paņēmieni, metodes, organizācijas formas, uzņēmējdarbības un apmācības modeļi utt., kuri līdz šim nebija vai nevarēja būt iespējami. Tāpēc ir svarīgi, lai attiecīgie reglamentējošie noteikumi paredzētu pietiekamu brīvību un elastību, kas pavērtu iespēju īstenot jaunās idejas, kuras līdz šim netika apsvērtas, un neļautu tās a priori noraidīt tikai tāpēc, ka tās neiekļaujas pārāk detalizētu noteikumu sistēmā. Pārlieku ierobežojoši noteikumi kavē inovāciju izstrādi un ieviešanu. Tāpēc Komiteja atbalsta visus pūliņus, lai vienkāršotu reglamentējošos noteikumus un pārbaudītu, kuras normas ir liekas, pārāk detalizētas un/vai nevajadzīgi ierobežojošas.

2.20

Inovācijas nozīmē arī atzīt, ka pastāv risks ciest neveiksmi un zaudējumus; jo jaunas idejas vai metodes piemērotību, kā arī tās trūkumus un blakusiedarbību parasti iespējams noteikt tikai praksē un salīdzinājumā ar konkurējošām idejām vai metodēm. Arī no neveiksmēm mēs gūstam jaunas atziņas. Izredzes un risks ir vienas medaļas divas puses. Jauninājuma sniegtajam labumam vienmēr jābūt lielākam nekā ar to saistītajam iespējamajam riskam. Nepieciešamības gadījumā īpaši būtu jāizvērtē sabiedrību apdraudošie riski. Būtu arī jāapsver, vai, piemēram, Eiropas Investīciju banka nevarētu izveidot riska fondu vismaz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas atvieglotu uzņēmumu iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu.

2.21

Komiteja jau vairākkārt norādījusi, ka cilvēku kapitāls ir visvērtīgākais zināšanu un jauninājumu avots, kam jāvelta īpaša uzmanība. Tāpēc nepieciešams pietiekams skaits labi aprīkotu un kvalitatīvu mācību iestāžu, lai apmierinātu pieprasījumu pēc labiem zinātniekiem, inženieriem un skolotājiem.

2.22

Gan sabiedrībai, gan arī atsevišķiem pētniekiem veicot ieguldījumus plašu un sarežģītu pamatzināšanu, kā arī ļoti īpašu zināšanu apguvē, sabiedrība — politiķu personā — uzņemas arī atbildību par to, lai minētie ieguldījumi sniegtu pēc iespējas lielāku labumu. Minētajai atbildībai jāizpaužas kā rūpēm par kvalificētu pētnieku un inženieru atbilstošām profesionālajām un izaugsmes iespējām, kā arī iespējām dibināt ģimeni un veidot atbilstošu karjeru ar plašām izvēles iespējām, nepieļaujot, ka viņiem jāmeklē papildu darbs vai viņi nonāk bezizejas situācijā! Kvalificētu zinātnieku un inženieru bezdarbs, nepietiekams atalgojums vai neatbilstoša nodarbinātība (arī pārmērīgi iesaistot viņus administrēšanā un dažādu komisiju darbā) nozīmē, ka tautsaimniecības investīcijas tiek izšķērdētas un jaunie talanti tiek atbaidīti, un tāpēc viņi izšķiras par labu ar zinātni un tehniku nesaistītai izglītībai vai izceļošanai no Eiropas!

2.23

Tāpēc pamatota ir prasība pieredzējušus nozaru ekspertus un ievērojamus zinātniski tehniskos darbiniekus vairāk nekā līdz šim iesaistīt nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un administratīvā darbībā pētniecības, uzņēmējdarbības un jauninājumu politikas jomā. Pirmais daudzsološais solis minētajā virzienā ir Eiropas Pētniecības padomes izveidošana. Taču arī Kopienas (tajā skaitā Komisijai!) un dalībvalstu iestādēm, kas piešķir finansējumu pētniecībai un inovācijām, jāpiesaista un jānodarbina pietiekams skaits attiecīgo nozaru ekspertu. Ar administratoru zināšanām vien nepietiek.

2.24

Īpašs jautājums ir pētniecības rezultātu un jauninājumu ieviešana ražojumos un ražošanas procesos. Ne velti Lisabonas stratēģijas mērķis paredz, ka 2/3 investīciju pētniecībā un izstrādē ir jāveic uzņēmumiem. Tāpēc īpaši svarīgi ir palielināt uzņēmēju profesionālo prestižu un sabiedrībā palielināt izpratni par viņu būtisko nozīmi, nodrošinot jauninājumu izstrādi un ieviešanu, ekonomikas attīstību un vispārēju labklājību. Tāpēc Komiteja kā iestāde, kas pārstāv organizētās pilsoniskās sabiedrības intereses, turpmākajā darba programmā lielu uzmanību veltīs “uzņēmējdarbībai ar humānu ievirzi”. Tikai aktīvi un idejām bagāti uzņēmēji, kuri apzinās savu atbildību un kuriem radītas vislabākās iespējas apliecināt sevi, spēs īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus.

2.25

Jānorāda, ka daudzi citi apsvērumi un detalizēti viedokļi pausti ne tikai plašā dokumenta turpinājumā, bet īpaši arī Komitejas atzinumos par tematu “Ceļā uz Eiropas zināšanās balstītu sabiedrību — organizētas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā” (1) un “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā” (2).

3.1

Zinātnes un tehnikas attīstība. Nepārtrauktā attīstībā esošās modernās zinātnes un pētniecības pirmsākumi ir meklējami Eiropā. Pieminot grieķu-ēģiptiešu kultūras sistēmu, kā arī periodisku savstarpēju bagātināšanos ar indiešu-arābu (3) kultūras sistēmu, tas sakāms arī par zinātnes pirmsākumiem kopumā. Neraugoties uz valstu robežām, kā arī laiku maiņām un karu izraisītiem pārtraukumiem, visā Eiropā pastāvēja zinātnes un pētniecības saikne. Zinātne un pētniecība, to metodika un domāšanas veids būtiski ietekmēja mūsdienu Eiropas sabiedrības, tās vērtību, dzīvesveida un dzīves līmeņa izveidi; tās bija Eiropas kultūras telpas būtiskas iezīmes (4). Minētā attīstības procesa sasniegumu pamatā bija amatniecības jaunrades gara un uzņēmējdarbības iniciatīvas brīvā mijiedarbība ar zinātniskām metodēm un sistēmām, kā arī minētajā procesā izstrādāto tehnoloģiju un ražošanas procesu mijiedarbība.

3.2

Sabiedrības attīstība. Gandrīz vienlaikus ar zinātniski tehnisko attīstību notika būtiski sabiedriski politiski procesi, kuros veidojās mūsdienīgas valstis, kurās dzīvo brīvi pilsoņi un nodrošināta varas dalīšana, demokrātija, pamattiesības un likumi, kas garantē sociālo labklājību.

3.3

Dzīves apstākļu attīstība. Abi minētie procesi tajās valstīs un reģionos, kuros tie notika, izmainīja un uzlaboja cilvēku dzīves apstākļus cilvēces vēsturē vēl nepieredzētos apmēros. Pēdējo 135 gadu laikā iedzīvotāju (5) vidējais dzīves ilgums ir palielinājies vairāk nekā divas reizes (6). Pēdējo 50 gadu laikā noteiktā teritorijā lauksaimnieciski iegūtās ražas apjoms ir gandrīz trīskāršojies. Veiksmīgajās rūpnieciski attīstītajās valstīs notiek diskusijas par lieko svaru un nevis par pārtikas trūkumu, par informācijas pārpilnību un nevis par informācijas trūkumu, kā arī par novecošanos un nevis par bērnu mirstību. Ar pētniecības, izstrādes un inovāciju palīdzību radītās iespējas un sasniegumi mūsdienu mobilajā un industrializētajā sabiedrībā aptver visas cilvēku izpausmes un dzīves kvalitātes jomas.

3.4

Enerģijas izmantošana. Būtisks gūto panākumu faktors bija energoietilpīgu ražošanas metožu, iekārtu un transporta līdzekļu izstrāde un intensīva izmantošana: enerģija atbrīvoja cilvēkus no smaga fiziskā darba sloga, vairoja viņu darba ražīgumu, nodrošināja siltumu un apgaismojumu, kā arī pavēra līdz šim nepieredzētas mobilitātes, saziņas un kultūras attīstības iespējas. Enerģija kļuva par mūsdienīgu tautsaimniecību darbības noteicošo elementu un dzinējspēku.

3.5

Ar klimatu saistītās problēmas un energoapgāde. Taču šāda strauja attīstība rada arī jaunas problēmas un uzdevumus. Globālajai sasilšanai, tās iespējamajām sekām un ierobežošanas stratēģijai veltīti nozīmīgi politiski lēmumi (7) un daudzi pētījumi (8), kuros dažkārt pausti viedokļi, kas izraisa polemiku. 2006. gada oktobrī publicētajā STERN ziņojumā (9) (STERN REVIEW) “Klimata pārmaiņu ekonomika” (The Economics of Climate Change) secināts, ka tikai siltumnīcas efektu izraisošo gāzu radītās globālās sasilšanas ierobežošanai vien ir nepieciešami ieguldījumi aptuveni 1 % apmērā no IKP, kuri tiktu novirzīti arī citiem pētniecības un izstrādes pasākumiem, lai īstenotu minēto mērķi. Pat neņemot vērā ar klimatu saistītās problēmas, droša un stabila Eiropas (arī pasaules!) energoapgāde ir viens no svarīgākajiem politiskajiem uzdevumiem, un tā atrisināšanai jāvelta daudz lielāki pūliņi pētniecības un izstrādes jomā (10).

3.6

Citas problēmas un uzdevumi  (11) . Protams, klimata pārmaiņas un energoapgāde nav vienīgās problēmas. Arī fizisku un psihisku slimību apkarošana, dzīves atvieglošana cilvēkiem ar invaliditāti vai cilvēkiem citādi nelabvēlīgā stāvoklī, lai uzlabotu viņu profesionālās attīstības iespējas un līdzdalību zināšanu sabiedrībā, demogrāfisko pārmaiņu ietekme, tajā skaitā pētījumi par sabiedrības novecošanu, izpratnes palielināšana par sarežģītām ekonomikas, sociālās un kultūras dzīves sakarībām un norisēm, vides aizsardzība, kā arī mūsu dzīves veida, Eiropas vērtību sistēmas un sociālā modeļa nodrošināšana un tālākā attīstība kopumā ir nozīmīgu pētniecības tēmu piemēri, par kuriem Komiteja sniegusi detalizētus ieteikumus iepriekš pieņemtos atzinumos, piemēram, atzinumos par 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (12) un ar to saistītajām “īpašajām programmām” (13).

3.7

Globālā konkurence. Eiropas Kopienai jārisina arī ļoti nopietnas problēmas, kuras izraisa globālās konkurences saasināšanās, kas liek īpašu uzmanību veltīt darbavietu, ienākumu līmeņa, kā arī sociālo un vides standartu saglabāšanai Eiropā. Eiropai jākonkurē ne tikai ar ekonomiski attīstītām valstīm — ASV un Japānu, bet arī ar tādām valstīm kā Ķīna, Indija un Brazīlija, kurām ir arvien lielāki sasniegumi rūpniecībā un pētniecībā (līdz 2050. gadam Ķīna grib apsteigt ASV un kļūt par pasaules vadošo valsti tehnoloģiju jomā! (14)) un kurās ir ievērojami zemāks atalgojuma līmenis, kā arī sociālie un vides standarti. Īpaši ņemot vērā minēto pasaules mēroga konkurenci, kā arī ar to saistīto vispasaules sacensību tādā jomā kā investīcijas pētniecībā un izstrādē, tajā skaitā vispasaules sacensību par labākajiem zinātniekiem un inženieriem, jāoptimizē Eiropas Kopienas politika attiecīgajā jomā. Runa galvenokārt ir tieši par pasaules mēroga nevis Eiropas iekšējo konkurenci!

3.8

Pārsvars pētniecībā, izstrādē un inovāciju jomā. Tātad, vienīgais veids, kā nodrošināt Eiropas konkurētspēju, ir saglabāt arī turpmāk pašreizējo pārsvaru pētniecības, tehnoloģiju izstrādes un inovāciju jomā, kurš sakņojas sociālā un kultūras vidē, kurai raksturīga demokrātija, tiesiskas valsts princips, politiskā stabilitāte un uzticamība, uzņēmējdarbības brīvība, plānošanas drošība, vēlme gūt panākumus un sasniegumu novērtēšana. Eiropas pētniecības telpa ir jāattīsta un jāpaplašina. Minētais mērķis pēdējā laikā gan vienmēr tiek izvirzīts politisko nodomu deklarācijās, tomēr Kopienas līmenī un arī lielākajā daļā dalībvalstu diemžēl joprojām pastāv ievērojami trūkumi, īstenojot to dzīvē, nosakot prioritātes (piemēram, pētniecības budžetos) un pieņemot atbilstošus reglamentējošos noteikumos (piemēram, tarifu sistēmās (15), nodokļu tiesībās (16)). Neraugoties uz dažu dalībvalstu iepriecinošajiem pūliņiem uzlabot situāciju minētajā jomā (17), šo faktu, kas izraisa lielas bažas, nedrīkstam nenovērtēt.

3.9

Izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā. Tādēļ izcili sasniegumi zinātnes un tehnikas jomā, pateicoties kuriem uzņēmumos tiek ieviesti jauninājumi, nodrošinot ekonomikas konkurētspēju, ir būtiski nosacījumi, lai nodrošinātu mūsu nākotni, piemēram, tādās jomās kā enerģētikas un ar klimatu saistīto problēmu risināšana, saglabātu un uzlabotu mūsu pašreizējās pozīcijas pasaulē, kā arī neapdraudētu, bet uzlabotu Eiropas sociālo modeli. Visbeidzot, pētniecība un izstrāde ļauj īstenot mūsu pamatmērķi — radīt vairāk jaunu zināšanu. Jaunas zināšanas ne tikai palīdz atrisināt problēmas, bet arī paplašina mūsu pasaules redzējumu, ļauj objektīvi novērtēt konfliktu situācijas un bagātina mūsu kultūru.

3.10

Tradīciju atjaunošana. Eiropai šobrīd ir jāapzinās, ka tā tradicionāli ir bijusi vadošā pētniecības un inovācijas telpa, un minētā tradīcija ir jāatjauno. Eiropas spēks slēpjas tās iedzīvotāju darbspējā. Tieši minētās darbspējas attīstīšanai tāpēc jāvelta vairāk pūļu nekā līdz šim. Tādēļ jāveic arī daudz lielāki ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, jāpaaugstina tās efektivitāte, jāstiprina rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumu, kā arī pārvaldes iestāžu gatavība ieviest jauninājumus un to novatoriskās iespējas, jāveicina un jānovērtē sasniegumi, kā arī jālikvidē attīstību kavējošie šķēršļi.

3.11

Ieguldījumu palielināšana. Kopienai un dalībvalstīm jāiegulda vēl daudz vairāk līdzekļu pētniecībā un izstrādē, atbilstošajā iedzīvotāju izglītošanā, ka arī nepieciešamo (abu dzimumu!) zinātnieku un inženieru sagatavošanā. Ļoti svarīgi ir arī sekmēt rūpniecības uzņēmumu, īpaši arī mazāko un vidēji lielo uzņēmumu, gatavību veikt ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, kā arī veicināt šādu darbību pievilcību un rentabilitāti, radot atbilstošus tiesiskus, administratīvus, fiskālus (18) un finansiālus pamatnosacījumus.

3.12

Attīstībai labvēlīga sabiedriskā vide. Lai to panāktu, svarīgākais priekšnoteikums ir radīt sabiedrībā attīstībai, inovācijām un uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi, kurā šī atziņa izpaužas visā pilnībā, lai visos politiskajos līmeņos tiek radīti vajadzīgie pamatnosacījumi un pieņemti attiecīgi stratēģiskie lēmumi, lai tiek izveidotas jaunas darba vietas un vairota uzņēmēju uzticība un optimisms, kas ļautu viņiem veikt Eiropā nepieciešamos ieguldījumus. Tas nozīmē arī, ka iedzīvotāji plašāk nekā līdz šim jāinformē par zinātnes un tehnikas sasniegumiem un nozīmi, kā arī par īpašiem sasniegumiem uzņēmējdarbības jomā. Jāatzīst arī, cik nepieciešami ir tieši fundamentālie pētījumi (19), kas ir jaunu zināšanu un turpmāko inovāciju pamatā.

3.13

Sasniegumu novērtēšana. Sabiedrībai ir jāapzinās minēto sasniegumu svarīgā nozīme mūsu pašreizējā dzīves veida nodrošināšanā, kā arī to priekšnosacījumi un ar tiem saistītais veikums zinātnes un tehnikas, uzņēmējdarbības un kultūras jomā; skolās par tiem ir jāmāca un jānovērtē to nozīme mūsu dzīves pamata nodrošināšanā.

3.14

Citi priekšnoteikumi. Attīstība un nepārtraukts inovācijas process nav atkarīgs tikai no zinātnes un tehnikas, bet arī no iesaistīto pušu motivācijas, spējas un gatavības strādāt, kā arī jauna veida uzņēmējdarbības modeļiem, pareizām vadības metodēm un labvēlīgiem tiesiskiem pamatnosacījumiem.

3.15

Riska pieļaušana. Lai sāktu jaunus pētniecības projektus, izstrādātu inovatīvas tehnoloģijas, ražošanas procesus vai uzņēmējdarbības modeļus, ir jāpieļauj, ka pastāv risks ciest neveiksmi un zaudējumus; jo jaunas idejas vai metodes piemērotību, kā arī tās trūkumus un blakusiedarbību parasti iespējams noteikt tikai praksē un salīdzinājumā ar konkurējošām idejām vai metodēm. Arī no neveiksmēm mēs gūstam jaunas atziņas. Izredzes un risks ir vienas medaļas divas puses. Jauninājuma sniegtajam labumam vienmēr jābūt lielākam nekā ar to saistītajam iespējamajam riskam. Nepieciešamības gadījumā īpaši būtu jāizvērtē sabiedrību apdraudošie riski. Būtu arī jāapsver, vai, piemēram, Eiropas Investīciju banka nevarētu izveidot riska fondu vismaz maziem un vidējiem uzņēmumiem, kas atvieglotu uzņēmumu iespējamo zaudējumu atlīdzināšanu.

4.1

Zināšanu bāze. Zināšanas ir balstītas uz diviem vienlīdz nozīmīgiem pīlāriem — izglītību un pētniecību. Jaunas zināšanas var veidot vienīgi pētniecības un izstrādes rezultātā. Kā pamats kalpo pašreizējās zināšanas: tās ir jāpaplašina un jānostiprina ar izglītības, apmācības, mācību un tālākizglītības palīdzību. Minētā joma ir vērsta uz šādiem mērķiem:

4.1.1

Pamatzināšanas. Pirmkārt, kā izglītības standarts visiem iedzīvotājiem ir jāparedz nopietnas pamatzināšanas par zinātni, tehniku un ekonomiku un par būtiskākajām likumsakarībām šajās jomās. Tikai šādā veidā ir iespējams panākt, lai viņi spētu spriest par nereti visnotaļ sarežģītām likumsakarībām, kuru pārzināšana ir arī kvalitatīvas politisko uzskatu veidošanas priekšnoteikums. Atbilstoši tam arī mācību plāni un pieejamo mācību stundu skaits visās izglītības pakāpēs ir jāvērš uz to, lai bērnus un jauniešus ar uzskatāmu piemēru un saistošu skaidrojumu un mācību vielas palīdzību pakāpeniski tuvinātu zinātnes, tehnikas un ekonomikas domāšanas veidam un pieejamajām zināšanu bagātībām (20), kā arī lai izskaidrotu viņiem zinātniskā darba un tehniskās izstrādes, inovatīvu tehnisko un sociālo risinājumu, ka arī zināšanu sabiedrības būtisko nozīmi attiecībā uz viņu nākotni un dzīves perspektīvām kopumā. Tādēļ mācību plānos šīm jomām piešķirama daudz lielāka nozīme. Komiteja atzinīgi vērtē un atbalsta Rocard ziņojumā (21) sniegtos ieteikumus minēto mērķu īstenošanai.

4.1.2

Stimuli profesijas izvēlē. Otrkārt, minētajā jomā talantīgie jaunieši ir jārosina izvēlēties atbilstošu profesiju un zināmā mērā grūtas studijas, tāpēc viņiem jāsniedz stabilas pamatzināšanas. Arī tādēļ skolu, īpaši ģimnāziju, mācību programmas ir jāpilnveido ar paplašinātu un augstvērtīgu mācību vielu.

4.1.3

Veicamais darbs paplašināšanas un padziļināšanas aspektā. Ir nepieciešams arī ievērojams darbs mācību vielas pilnveidošanā dabas zinātņu un tehnikas jomā, neierobežojot zināšanu un talantu veicināšanu arī sociālo un ekonomisko zinātņu jomā, kā arī humanitārajos priekšmetos. Plašu iedzīvotāju slāņu nopietna izglītošana, kam ir nepieciešama arī gatavība un disciplīna no apmācāmo puses, ir ne mazāk svarīga kā akadēmiskās elites veidošana. Kvalitatīvi augstvērtīgs mācību nodrošinājums, no pamatskolām līdz augstskolām, ir pamatnosacījums izglītotas un zinātnei atvērtas sabiedrības veidošanai.

4.1.4

Eiropas zināšanu telpa. Komiteja vēlreiz atkārto savu ieteikumu padziļināt visu dalībvalstu sadarbību izglītības, inovāciju un pētniecības jomā, lai izveidotu kopīgu Eiropas zināšanu telpu, kas papildinātu un padarītu pilnvērtīgāku Eiropas pētniecības telpu. Tādēļ pēc iespējas ātrāk iekšējā tirgū ir jānovērš šķēršļi, kas kavē pāreju uz Eiropas zināšanu sabiedrības izveidošanu. Šajā sakarā Komiteja norāda uz arī savu atzinumu par tematu “Ceļā uz Eiropas zināšanās balstītu sabiedrību — organizētas pilsoniskās sabiedrības ieguldījums Lisabonas stratēģijas īstenošanā” (22).

4.1.5

Mūžizglītība un mobilitāte. Šajā ziņā svarīga nozīme ir visiem mūžizglītības stimuliem un pasākumiem: zināšanu sabiedrības pamatā ir mūžizglītība. Šajā nolūkā dalībvalstīm vēl vairāk jāveicina personu mobilitāte, kā arī jāpaplašina atbilstošas Kopienas programmas, kas ir efektīvas (Erasmus, Marie Curie). Mobilitāte savieno Eiropu un ir viens no iemaņu gūšanas un nodošanas veidiem. Ir jāveicina darbaspēka, zinātnieku un studentu brīva aprite, kā arī jānodrošina pienācīgs ienākumu līmenis, darba apstākļi un atbalsts ģimenēm. Eiropā jāuzlabo arī piekļuve informācijai par brīvajām darba vietām visās dalībvalstīs.

4.2

Profesionālās izglītības standarti. Arī universitātēs un tehniskajās augstskolās ir jānodrošina labākajiem starptautiskajiem standartiem vismaz līdzvērtīga zinātniski tehniskā augstākā izglītība: svarīgākais pētniecības un inovāciju kapitāls ir motivēti abu dzimumu zinātnieki un inženieri ar visaugstāko kvalifikāciju, kuri savu profesionālo kompetenci ar mūžizglītības palīdzību saglabā un pilnveido visa profesionālā mūža garumā, un viņu vidū ir pietiekams skaits tādu, kas spēj uzņemties vadību un celmlauža lomu visgrūtākajās jomās.

4.3

Iespējas visiem. Progress un panākumi nākotnē vairāk nekā jebkad agrāk būs atkarīgi no strukturēta kolektīva darba, rezultātiem, veicot darba dalīšanu, kurā visiem tajā iesaistītajiem jāpiedāvā vislabākās iespējas izpausties un parādīt iniciatīvu atbilstoši viņu apdāvinātībai, darbaspējām un radošajam garam. Tam ir nepieciešams arī, lai skolu sistēma būtu pietiekami efektīva, nodrošinot visiem talantiem, arī tiem, kuri izpaužas salīdzinoši vēlu, optimālas izglītības iespējas. Obligāts priekšnoteikums tam ir atbilstošas augstvērtīgas izglītības iestādes, kurās sagatavo visu nepieciešamo speciālistu un mācībspēku kvalifikāciju klāstu šodienas un nākotnes daudzveidīgo tehnisko, zinātnisko un saimniecisko jautājumu risināšanai.

4.4

Tīklu veidošana. Mācību un tālākizglītības jomā ir īpaši vajadzīga vēl ciešāka trīs pīlāru — izglītības, pētniecības un rūpnieciska pielietojuma — savstarpējā saikne, kam ir acīmredzama saistība ar mūžizglītības un mobilitātes tematiku (skat. 4.1.5. punktu). Ir jāpaplašina arī pārrobežu tīklu veidošanu starp universitātēm un tehniskajām universitātēm/augstskolām. Tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) (23) izveides plānus, kam jādod ieguldījums Kopienas un dalībvalstu inovācijas spējas tālākā attīstībā, visaugstākajā līmenī apvienojot izglītības, pētniecības un inovācijas aktivitātes. Pēdējais attiecas ne vien uz izglītību un apmācību, bet arī uz rūpniecības uzņēmumu “pirmskonkurences” pētniecību un izstrādi (24) kopumā, piemēram, attiecībā uz uzlabotu dzinēju tehnoloģiju ieviešanu automobiļu ražošanas nozarē.

5.1

Ieguldījumi ir visu iesaistīto pušu uzdevums. Kopienai, dalībvalstīm un privātajam sektoram vajadzētu mobilizēt visus spēkus — ievērojami vairāk nekā patlaban, nodrošinot nepieciešamos ieguldījumus pētniecības un izstrādes jomā.

5.2

Barselonas mērķis. Lisabonas stratēģijas īstenošanai Barselonā noteiktais mērķa līmenis ir jāuztver ļoti nopietni un visiem spēkiem jācenšas sasniegt visām tajā minētajām pusēm, lai neatpaliktu attiecībā uz globālo konkurenci pētniecības un izstrādes ieguldījumu jomā. Šis mērķa līmenis nosaka, ka Savienības kopējie izdevumi pētniecības un izstrādes jomā ir jāpalielina, lai 2010. gadā tie sasniegtu gandrīz 3 % līmeni no IKP. Privātajam sektoram būtu jānodrošina divas trešdaļas nepieciešamo ieguldījumu.

5.3

7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammas sviras efekts. Padome 2006. gada decembrī pieņēma 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammu (2007.–2013. gadam), kuras budžets — aptuveni 50 miljardi EUR — ir ievērojami lielāks nekā iepriekšējai programmai. Tas ir vēl viens ļoti ievērojams Eiropas politikas panākums, kas guva plašu Komitejas atbalstu. Tomēr jāpiebilst, ka minētā Kopienas programma ar tai paredzēto budžetu aptuveni 50 miljardu EUR apjomā nodrošinās tikai aptuveni 2 % (tātad tikai vienu piecdesmito daļu) no kopējā Barselonā noteiktā ieguldījumu apjoma, kas jāveic pētniecībā un izstrādē. Komiteja vairākkārt uzsvērusi, ka tas tomēr nav pietiekami, lai Kopienas atbalsta ievērojamo sviras efektu un integrācijas jaudu pilnībā varētu izmantot dalībvalstu veicināšanas politikā un nepieciešamajā rūpniecības gatavībā veikt investīcijas un šajā jomā panāktu ievērojamo izaugsmi, kas ir nepieciešama Barselonas mērķa sasniegšanai.

5.4

Atkārtots ieteikums. Tādēļ Komiteja, ņemot vērā to, ka jānodibina Eiropas Tehnoloģiju institūts (ETI), kā arī steidzami jāveic vairāk pētniecības un izstrādes pasākumu, lai nodrošinātu klimatam nekaitīgu un stabilu energoapgādi, atkārtoti iesaka 2008. gadā paredzētās ES budžeta pārskatīšanas gaitā (25) spert pirmo soli un uz pusi palielināt Kopienas atbalsta/veicināšanas līdzekļu apjomu, proti, līdz tieši 3 % no kopējo ieguldījumu apjoma, kas jāsasniedz saskaņā ar Barselonā izvirzīto mērķi. Tas būtu sevišķi iedarbīgs Kopienas pasākums, lai ātrāk, nekā tas šobrīd šķiet iespējams, varētu sasniegt arvien aktuālākos Lisabonas un Barselonas mērķus, kā arī ātrāk un efektīvāk risināt iepriekš minētās problēmas.

5.4.1

Konkurence ar Ķīnu. Pētniecības jomā notiek strauja attīstība, piemēram, Ķīnā, tādēļ Eiropai ir jāpieliek visas pūles, lai izturētu konkurenci starptautiskajā tirgū, kur svarīga nozīme ir progresīvām tehnoloģijām. Tomēr no politiskā viedokļa ir maz ticams, ka privātais sektors varētu būt gatavs veikt nepieciešamos ieguldījumus, iekams Kopiena un dalībvalstis nav veikušas savu ieguldījumu pašu formulētā Barselonas mērķa finansēšanā.

5.4.2

Pamatfinansējums no dalībvalstu puses. Dalībvalstīm būtu vismaz jārūpējas par pietiekama pamatfinansējuma pieejamību to universitātēm un pētniecības iestādēm, lai tās vispār spētu izmantot līdzfinansējuma iespējas paredzētajā apmērā ar 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammas palīdzību.

5.5

Kopienas nostādnes valsts atbalsta jomā. Kopienas tiesiskie nosacījumi atbalsta jomā (E state aid) jāveido tā, lai rosinātu dalībvalstis un atvieglotu to iespējas efektīvākā un mazāk birokrātiskā veidā un vairāk nekā līdz šim veicināt pētniecības un izstrādes ieceres universitātēs, pētniecības iestādēs, rūpniecībā, kā arī visu minēto struktūru sadarbību. Tādēļ rūpīgi jāpārliecinās, vai “Kopienas nostādnes par valsts atbalstu pētniecības, attīstības un jauninājumu jomā” (26) patiešām sekmē minēto mērķu īstenošanu.

5.6

Dalībvalstu budžeta tiesības. Atsevišķu dalībvalstu budžeta tiesībās, veicinot pētniecības un izstrādes pasākumus, būtu jāparedz elastīgi iedalīt/novirzīt līdzekļus, pielāgojot tos attiecīgā projekta norisei, piemēram, pieļaujot piešķirto līdzekļu pārnešanu uz nākamo kalendāro vai budžeta gadu.

5.7

Zinātniskās infrastruktūras izveide. Šajā sakarā Komiteja jau vairākkārt ieteikusi (27) ievērojami lielāku daļu no Kopienas struktūrfondu līdzekļiem izlietot zinātnes infrastruktūras attīstībai. Šajā ziņā ļoti lietderīga varētu būt arī Eiropas Investīciju bankas līdzekļu izmantošana.

5.8

MVU potenciāls. Šajā ziņā arī turpmāk jāstiprina MVU un jo īpaši jaundibināto uzņēmumu potenciāls inovāciju jomā, kā arī jārada spēcīgāki stimuli atbilstošām un apjomīgākām rūpniecības investīcijām. Komiteja arī norāda uz saviem ieteikumiem (28) attiecībā uz ES programmu “Uzņēmumu un uzņēmējdarbības daudzgadu programma, jo īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)” un uz šajā izpratnē ļoti svarīgo atbalstu uz zināšanām balstītas ekonomikas jomā. Ņemot vērā faktu, ka ES 98 % no visiem uzņēmumiem ir MVU, kļūst saprotams, kāda nozīme piešķirama tieši šīs uzņēmumu kategorijas inovatīvo spēju stiprināšanai (tādēļ Komiteja atzinīgi vērtē to, ka 7. Pētniecības un attīstības pamatprogrammā 1,3 miljardus EUR ir paredzēts rezervēt MVU). Pašreizējās apgrūtinošās prasības attiecībā uz MVU vajadzētu pārskatīt un pēc iespējas samazināt birokrātiju; turklāt iestādes ar “Biznesa Eņģeļu” (“Business Angels”) palīdzību varētu veicināt atbalsta iespēju pieejamību. Eiropa varētu gūt ierosmes arī no citu valstu atbalsta politikas šajā jomā.

6.1

Atsauce uz citiem un iepriekšējiem ziņojumiem. Šajā sakarā Komiteja norāda uz abiem nesen publicētajiem Komisijas paziņojumiem (29) par tematu “inovācijas”, kā arī teicamo Aho ziņojumu (30). Komiteja norāda arī uz savu atzinumu par tematu “Eiropas potenciāla atbrīvošana un stiprināšana pētniecības, izstrādes un inovācijas jomā” (31), kas daudzviet savstarpēji pārklājas ar šā dokumenta saturu, turklāt daudz detalizētāk pievēršoties vairākiem tajā risinātajiem tematiem.

6.2

Inovācija nozīmē vairāk. Komiteja, atbalstot un papildinot iepriekš minētos ziņojumus, atkārto, ka attīstības un inovācijas pamatā ir ne tikai zinātne un tehnoloģijas, bet arī zināšanu izmantošana, lai attīstītu jaunus un labākus procesus un ražojumus, jaunus komercdarbības modeļus un atbilstošas vadības metodes; runa tātad ir arī par inovatīvu uzņēmējdarbības garu un iniciatīvām. Attīstība un inovācijas ir atkarīgas arī no jauna veida pakalpojumiem, veselības aprūpes sektora tālākas attīstības, kā arī labākas sociālo jautājumu risināšanas — piemērs tam ir elastīguma un sociālās drošības koncepcija, ar ko nodarbojas Komiteja (32).

6.3

Inovācija — solis ceļā uz jauniem horizontiem. Inovācijas nozīmē, ka tiek izstrādāti un ieviesti jauni paņēmieni, metodes, organizācijas formas, uzņēmējdarbības un apmācības modeļi utt., kuri līdz šim nebija iespējami. Tādēļ to efektivitāte lielākoties pierādās tikai vēlāk, apliecinot sevi praktiskās konkurences apstākļos.

6.4

Tiesiskā regulējuma atvērtība. Turpretim tiesiskais regulējums tiek veidots uz jau esošo zināšanu bāzes. Tāpēc ir svarīgi, lai attiecīgie reglamentējošie noteikumi paredzētu pietiekamu brīvību un elastību, kā arī pietiekamu daudzveidību un mainību, kas pavērtu iespēju īstenot jaunās idejas, kuras līdz šim netika apsvērtas, un neļautu tās a priori noraidīt vai atstāt novārtā tikai tāpēc, ka tās neiekļaujas pārāk detalizētu noteikumu sistēmā. Attiecībā uz visiem tiesiskajiem regulējumiem jāraugās, lai tiktu aptverti un sakārtoti pamatjautājumi, izvairoties no pārmērīgi detalizētu priekšrakstu izstrādāšanas; jebkura pārmērīga reglamentācija, jebkuri pārlieku ierobežojoši priekšraksti, arī tad, ja tie ir bijuši balstīti uz labiem nodomiem, ir jauninājumus kavējošs un bremzējošs faktors. Tāpēc Komiteja atbalsta visus pūliņus, lai vienkāršotu reglamentējošos noteikumus un pārbaudītu, kuras normas ir liekas un/vai nevajadzīgi ierobežojošas. Tas veicinātu arī ekspertu (skat. zemāk) atslogošanu no nevajadzīgas birokrātijas. Turklāt atsevišķu personu kļūdas nedrīkst novest pie pārmērīgas reglamentācijas attiecībā uz visiem pārējiem.

6.5

Pētniecības brīvība. Vēlreiz jāuzsver, ka inovācijām ir nepieciešama pietiekama uzņēmējdarbības rīcības brīvība. Pētniecības brīvība, arī atbrīvošana no neprofesionāliem, ierobežojošiem (33) vai pat ideoloģiskiem priekšrakstiem ir radošas zinātnes un jaunu atklājumu un izgudrojumu pamatnosacījums, nekaitējot tām robežām, ko novelk tiesiskais regulējums saistībā ar ētiskiem problēmjautājumiem un neierobežojot piešķirto līdzekļu atbilstošu izlietojumu.

6.6

Atzinuma CESE 1566/2006 apstiprinājums. Attiecībā uz citiem svarīgiem aspektiem tiek vēlreiz norādīts uz 5.1. punktā minēto atzinumu (34), nepārprotami apliecinot tajā izteikto viedokli. Minētā atzinuma 4.7.–4.11. punktā ir sniegti šādi ieteikumi attiecībā uz konkrēto tematiku: No dabas izpratnes līdz novatoriskiem izstrādājumiem, procesiem un pakalpojumiem. Mobilitāte starp akadēmiskajām aprindām un rūpniecību. Publiski pieejamas informācijas sistēmas. “Klasteri”. Jaundibinātie uzņēmumi. Fundamentālie pētījumi. Novatoriski ražojumi. Publiskais iepirkums. Intelektuālais īpašums un nepieciešamais Kopienas patents. Izgudrojumu novitātei nekaitējošs sākotnējās publicēšanas termiņš. Valodu problēma. Jauno dalībvalstu īpašā situācija.

6.6.1

Intelektuālā īpašuma aizsardzība. Vēlreiz īpaši jāuzsver pietiekamas intelektuālā īpašuma aizsardzības nozīme: uzņēmēju ieguldījumiem pētniecībā (35), izstrādē un inovācijās ir jāatmaksājas, un intelektuālā īpašuma tiesību iegūšanai un aizsardzībai nepieciešamo finansiālo, kā arī tiesisko/administratīvo līdzekļu apjoms nedrīkst būt lielāks kā konkurentiem visā pasaulē un kavēt Eiropas ekonomisko attīstību. Par to liecina arī steidzamā nepieciešamība ieviest Eiropas Kopienas patentu (paredzēt attiecīgo “labvēlības periodu”).

7.1

Vērtīgākais resurss. Pirmām kārtām Komiteja norāda uz īpaši šim tematu lokam veltīto atzinumu (36), kurā izteiktos apgalvojumus tā atkārtoti apstiprina un uzsver. Tāpat kā iepriekš, arī minētajā atzinumā Komiteja ir vērsusi uzmanību uz to, ka cilvēku kapitāls ir jutīgākais un vērtīgākais zināšanu un inovācijas resurss. Tātad svarīgākais uzdevums ir atbilstoši apdāvinātus, jaunus cilvēkus motivēt iegūt zinātnisku vai tehnisku izglītību un piedāvāt viņiem arī iespējami augstu izglītības kvalitāti.

7.2

Mācību iestāžu kvalitāte (skatīt 4. punktu). Tāpēc būtisks priekšnoteikums, lai apmierinātu pieprasījumu pēc labiem zinātniekiem, inženieriem un uzņēmējiem, ir šim nolūkam nepieciešamo mācību iestāžu skaits, aprīkojums un kvalitāte. Tātad ir jāveido vai attiecīgi jāsaglabā pietiekamā skaitā un attiecīgi aprīkotas labākās, pievilcīgākās universitātes, jo īpaši tehniskās universitātes, ar izciliem pasniedzējiem, apvienojot pētniecību ar apmācību (37). Tām jābūt konkurētspējīgām salīdzinājumā ar labākajām ASV vai citu valstu, kas nepieder ES, universitātēm un arī jāpiesaista labākie studenti no citām valstīm ārpus ES.

7.3

Sabiedrības atbildība. Ar investīcijām, ko gan sabiedrība, gan arī atsevišķi pētnieki ir ieguldījuši plašu un sarežģītu nepieciešamo pamatzināšanu un augsta līmeņa speciālo zināšanu ieguvē, ar politikas palīdzību pārstāvētā sabiedrība uzņemas atbildību par minēto investīciju iespējami lietderīgāku izmantošanu. Šādai atbildībai ir jāizpaužas rūpēs par izglītoto pētnieku piemērotām profesionālām un izaugsmes iespējām, kā arī atbilstošu karjeras attīstību ar pievilcīgām izvēles iespējām bez profesionālās atstumtības vai nonākšanas bezizejas situācijā. Kvalificētu zinātnieku un inženieru bezdarbs, nepietiekams atalgojums vai nepiemērota nodarbināšana ir tautsaimniecības investīciju izšķērdēšana un vieš šaubas nākamo paaudžu jaunajos talantos, kā rezultātā viņi izšķiras par labu ar zinātni un tehniku nesaistītai izglītībai vai izceļošanai no Eiropas. Arī pārmērīga birokrātija (skatīt 7.7. punktu) ir nepiemērota nodarbināšana.

7.4

Spēju pilnveidošana. Cilvēkiem — tātad arī visiem uzņēmumu, universitāšu un pētniecības institūtu darbiniekiem — ir jāpiedāvā vislabākās iespējas pilnveidoties un parādīt iniciatīvu atbilstoši viņu apdāvinātībai, darbspējām un radošajam garam, kā arī nodrošināt tādu sociālo vidi, kas ļauj dibināt ģimeni un kalpo viņu radīšanas spējām, un veicina tās. Tas nozīmē arī, ka jauni cilvēki, kas guvuši šādu izglītību un atbalstu, dara visu, lai ar pienākuma apziņu un atdevi pēc iespējas labāk izmantotu iegūtās prasmes un spējas. Tie ir ļoti svarīgi sociālās politikas, ģimenes politikas, uzņēmējdarbības vadības un vispārējas vadības kultūras jautājumi. Šajā sakarā ir atzīta arī saprātīga darba un dzīves līdzsvara (“Work–Life–Balance”) nozīme radošo spēju un ražīguma veicināšanā (38).

7.5

Speciālistu atpazīšana un novērtēšana  (39) . Izcilas prasmes un sasniegumi nav nosakāmi tikai, pamatojoties uz formālām novērtēšanas sistēmām, kuru ietvaros pastāv arī ļaunprātīgas izmantošanas iespēja. Problēmas rada, piemēram, tādi zinātnisko darbu autori, kuri savās publikācijās galvenokārt citē viens otru, veidojot “citēšanas karteļus” un tādējādi gūstot labumu no shematiska novērtējuma. Ne publikāciju, ne citātu vai patentu skaits vai citi šāda veida rādītāji nav pietiekami vai atbilstīgi novērtēšanas kritēriji; svarīgāka ir kvalitāte, novatoriskums un nozīmīgums. Turklāt dažreiz tieši īpaši novatoriskas atziņas vai izgudrojumi ir tie, kas tikai ar zināmu novilcināšanos kļūst pazīstami, tiek atzīti, izmantoti vai citēti. Tādēļ, lai novērtētu personību un sasniegumus visās to izpausmēs un daudzveidībā, attiecīgās nozares (kurā ir, respektīvi, tiks veikts darbs) vadošajiem pārstāvjiem jābūt pieredzes bagātiem un jāspēj izteikt savu personīgo spriedumu (ja arī pat tādā gadījumā nav iespējams pilnībā izvairīties no kļūdainiem vērtējumiem).

7.6

Līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos. Turklāt pieredzējuši nozaru eksperti un zinātniski tehniskie darbinieki vairāk nekā līdz šim jāiesaista nozīmīgu lēmumu pieņemšanā un administratīvajā darbībā pētniecības, uzņēmējdarbības un inovācijas politikas jomā. Šajā sakarā Eiropas Pētniecības padomes dibināšana ir ļoti iedrošinošs pirmais solis, ko Komiteja ir uzsvērti atbalstījusi (40). Taču arī Kopienas (t.i., pirmām kārtām Komisijas!) un dalībvalstu pasākumos pētniecības un inovācijas veicināšanai jāiesaista attiecīgo nozaru eksperti. Tajos jāiesaista pirmām kārtām arī panākumiem bagāti jaunie inženieri un pētnieki. Pētniecības un inovācijas veicināšanai jābūt plašākai nekā tikai administratīvā vadība.

7.7

Atbrīvošana no pārmērīga, ar darbības jomu nesaistītu uzdevumu sloga. Pētniecība, izstrāde un izgudrošana, kā arī zināšanu iegūšana un nodošana ir laikietilpīgs garīgais un laboratorijas darbs, kam nepieciešami arī netraucētas koncentrēšanās un pārdomu brīži. Komiteja kopš 2000. gada ir atkārtoti norādījusi, (41) ka aizvien vairāk augošais darba komisijās, pieteikumu un atzinumu, kā arī ziņojumu rakstīšanas slogs, t.i., kopumā birokrātijas slogs u.c., pašlaik prasa daudzu ekspertu lielāko darba laika daļu, kas tiek atņemta viņu tiešo uzdevumu pildīšanai, un tādējādi kaitē arī izcilu nozares pārstāvju radošajām spējām un darbspējai. Šāda nepareiza attīstība pašlaik aizvien vairāk tiek kritizēta arī plašsaziņas līdzekļos (42). Komiteja atzinīgi vērtē Komisijas nodomu pievērsties minētajam tematam un kopā ar dalībvalstīm meklēt risinājumu. Šajā sakarā prasība pēc nozaru ekspertu iesaistīšanas lēmumu pieņemšanas procesos pētniecības politikas jomā nav pretrunā ar nepieciešamo atbrīvošanu no administratīvajiem pienākumiem, kuri var pat veicināt minētā mērķa sasniegšanu. Konkrēti būtu jāvienkāršo un jāapvieno dažādu līdzekļu piešķīrēju, partnerinstitūtu, tīklu, kā arī uzraudzības un ekspertu kolēģiju izmantotās daudzās pieteikumu un ziņojumu iesniegšanas, kā arī uzraudzības procedūras. Tādējādi tiktu nodrošināta arī daudz lielāka pārredzamība.

7.8

Intelektuālā darbaspēka emigrācija un mobilitāte. Inženiera vai zinātnieka profesijā zināmu iemeslu dēļ (skatīt arī 4.1.5. punktu) ir nepieciešama mobilitāte un elastīgums. Tā rezultātā tomēr nedrīkst pasliktināties personīgās un ģimenes dzīves apstākļi, kā arī sociālais nodrošinājums (43). Turklāt nedrīkst pieļaut labāko speciālistu izceļošanu no Eiropas. Arī darba apstākļiem Eiropā jābūt pietiekami pievilcīgiem, lai novērstu minēto izceļošanu un kopumā panāktu vismaz līdzsvarotu bilanci attiecībā uz augsti kvalificētu speciālistu globālo mobilitāti. Tomēr arī dažas dalībvalstis pauž bažas, ka ES mērogā varētu rasties intelektuālā darbaspēka vienpusēja emigrācija. Tādēļ, kā Komiteja jau vairākkārt ir ieteikusi (skatīt arī 5.7. punktu), ievērojami lielākā daļa Kopienas struktūrfondu līdzekļu jāizmanto zinātniskās infrastruktūras pilnveidošanai, lai visās dalībvalstīs radītu pievilcīgus zinātniskos institūtus, kas tad varētu būt pievilkšanas punkti tiem, kuri vēlas atgriezties, un tajā pašā laikā partneri tīklos.

7.9

Uzņēmēja profesijas novērtējums. Īpaši problemātiska ir pētniecības un izstrādes pārvēršana novatoriskos produktos un procesos. Ne velti Lisabonas stratēģijas mērķis paredz, ka rūpniecība piešķir 2/3 pētniecībai nepieciešamo finanšu līdzekļu. Tāpēc īpaši svarīgi ir lielāku nozīmi piešķirt arī uzņēmēja profesijai un sabiedrībā labāk nostiprināt izpratni par viņa būtisko lomu jauninājumu, ekonomikas attīstības un vispārējas labklājības nodrošināšanā. Tāpēc Komiteja kā iestāde, kas nodrošina organizētās pilsoniskās sabiedrības interešu pārstāvību, turpmākajā darba plānā lielu uzmanību veltīs tematam “Uzņēmējdarbība ar humānu ievirzi”. Tikai, pateicoties aktīviem un darbīgiem uzņēmējiem ar atbildības izjūtu, kuriem ir labākās iespējas attīstīt uzņēmējdarbību, beidzot izdosies sasniegt Lisabonas stratēģijas mērķus.

Piemēram,