30.12.2006   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 324/74

1.1

Eiropas Komisija apzinās nepieciešamību izveidot sistēmu, kas uzlabotu pārredzamības veicināšanu ES iestādēs un interešu pārstāvju (lobiju) grupās, lai sniegtu sabiedrībai labāku informāciju par Eiropas līdzekļu saņēmējiem, ko ES sadala atbilstoši savām dažādajām politikām.

1.2

Šajā sakarā Komisija uzsāka “Eiropas pārredzamības iniciatīvu”, lai gan jāpiebilst, ka minētais jautājums jau tika apskatīts Baltajā grāmatā par Eiropas pārvaldību, turpmāk pamatojoties uz:

1.3

Šajā sakarā Zaļajā grāmatā izvirzīti trīs aspekti, kas jāņem vērā sabiedriskajās diskusijās par pārredzamību ES iestādēs, jo īpaši:

2.1.1

Komisija uzskata, ka labākai izveidoto standartu izmantošanas rezultātu novērtēšanai, kā arī nodrošinot lielākas pārredzamības nodrošināšanai attiecībās ar interešu pārstāvju (lobiju) grupām vai jebkuru iedzīvotāju, kurš vēršas Eiropas iestādēs, jāizstrādā jēdzienu “lobijs” un “interešu pārstāvju (lobiju) grupu darbība” skaidra definīcija.

2.1.2

Komisija uzskata, ka iestāžu un interešu pārstāvju (lobiju) grupu attiecību pamatā jābūt virknei svarīgu elementu, kas, izejot no pamatpieņēmuma, ka lobēšana ir likumīga darbība, veicina pārredzamību attiecībās. Līdz ar to attiecībā uz lēmumu pieņemšanu nekādā gadījumā nebūtu pieļaujama ne apšaubāma ietekme vai ekonomiskais spiediens, nedz arī finansiāla, materiāla vai personīga rakstura stimuli. Ir svarīgi novērst apšaubāmas, tīši sagrozītas vai nepatiesas informācijas izplatīšanu. Visos gadījumos jānodrošina sabiedrības vispārējās intereses, nevis atsevišķu lobiju grupu īpašas intereses.

2.1.3

Pirmām kārtām jebkura lobēšanas prakse, kas varētu radīt krāpšanu vai korupciju, vai varētu būt maldinoša attiecībā uz informācijas saturu vai lobistu likumību, jāuzskata par nelikumīgu. Jautājums par minēto grupu pārstāvību ir svarīgs.

2.1.4

Esošie pasākumi, jo īpaši attiecībā uz ārējo kontroli, var atvieglot pārredzamību saistībā ar iestādēm un interešu pārstāvjiem (lobijiem). Šim nolūkam tika izstrādāti “Apspriežu vispārējie principi un minimālie standarti”, kas atvieglo saziņu, izmantojot CONECCS datu bāzi par Eiropas pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kurā atrodas dati, kas nepieciešami, lai pierādītu, ka minētās organizācijas nodrošina plašu pārstāvību.

2.1.5

Visos gadījumos nepieciešams pastiprināt ārējo kontroli, lai gan daži no Komisijas piedāvātajiem pasākumiem minētā mērķa sasniegšanai jau ir spēkā daudzās dalībvalstīs. Pirmām kārtām bija paredzēta rīcība attiecībā uz interešu pārstāvēšanas (lobiju) grupu sniegto informāciju, ko varētu uzlabot, izmantojot īpašu anketu Komisijas tīmekļa vietnē.

2.1.6

Vissvarīgākais līdzeklis ir brīvprātīga datu bāze Internetā, kas palīdzētu sniegt nepieciešamo informāciju, lai novērtētu organizācijas notiektos mērķus, kā arī finansēšanas avotus. Jāatzīmē tas, ka daudzos Eiropas Komisijas ģenerāldirektorātos jau ir likumīgi izveidotu organizāciju atzīšanas sistēma, palīdzot atvieglot attiecības ar tām.

2.1.7

Otrs būtisks jautājums ir par rīcības kodeksiem, kas vienādā mērā attiektos uz visām interešu pārstāvju (lobiju) grupām neatkarīgi no to kategorijas. Paredzēts, ka minētie kodeksi, ko grupas pašas pieņemtu un izstrādātu brīvprātīgi, ietvertu virkni minimālo standartu.

2.2.1

Jānorāda tas, ka Komisija atbilstoši ikgadējām darba programmām noteikusi virkni pamata prasību attiecībā uz apspriedēm, lai uzlabotu tiesību aktu kvalitāti; tādēļ arī ietekmes novērtējuma galīgie rezultāti ir tik nozīmīgi. Tomēr ir virkne lēmumu, kas paliek ārpus minētās apspriežu jomas, kā, piemēram, komitoloģijas procedūra un sociālais dialogs, kā paredzēts zemāk minētā EKDL 137. un 139. pantā.

2.2.2

Kad minētā procedūra bija ieviesta, Komisija rezultātus uzskatīja par apmierinošiem ne vien attiecībā uz priekšlikumu skaitu, par kuriem notikušas apspriedes, bet arī attiecībā uz to rezultātiem, jo īpaši, izmantojot Interneta portālu.

2.3.1

Līdz šim brīdim lielākajā daļā dalībvalstu ir informācijas kanāli, lai publiskotu dalībvalstu līdzfinansēto Kopienas līdzekļu saņēmēju sarakstus. Visbūtiskākais piemērs ir KLP līdzekļu saņēmēju publiskošana. Tomēr dažādās valstīs iegūto datu jomā pastāv atšķirības, kā arī informācija par līdzekļu izmantošanu ES tieši finansētājās politikās ir atšķirīga.

2.3.2

Komisijai izvirzīts priekšlikums padarīt minēto informāciju centralizēti pieejamu. Ir jautājums par līdzekļu dažādo saņēmēju kategorizācijas sarežģītību un ar to saistītajām administratīvajām izmaksām. Viens no risinājumiem varētu būt minimālo standartu noteikšana attiecībā uz informāciju, ievērojot atbilstību datu aizsardzības prasībām.

3.1

Saistībā ar pirmo minēto jautājumu — pārredzamību un interešu pārstāvību — rodas šādi jautājumi:

3.1.1

pasākumi pārredzamības uzlabošanai interešu pārstāvju (lobiju) grupu darbībā,

3.1.2

vai ar interešu pārstāvju (lobiju) grupām jākonsultējas automātiski, ja tās iekļautas reģistrā?

3.1.3

Vai reģistra pieejamībai nav nekādu ierobežojumu? Kas pārraudzītu minēto reģistru?

3.1.4

Vai jāmaina pašreiz spēkā esošie rīcības kodeksi?

3.1.5

Vai jāuzrauga atbilstība rīcības kodeksiem un vai jāparedz iespēja piemērot sankcijas?

3.2

Attiecībā uz atgriezenisko informāciju apspriežu procesā ir tikai viens jautājums:

3.2.1

vai Komisija vispārējos principus un pamata prasības ir piemērojusi apmierinošā līmenī?

3.3

ES līdzekļu saņēmēju publiskošana rada šādus jautājumus:

3.3.1

vai visām dalībvalstīm obligāti jāsniedz informācija par līdzekļu saņēmējiem?

3.3.2

Ja atbilde ir pozitīva, vai tas jāveic valsts līmenī un atbilstoši noteiktam saturam?

4.1

EESK atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas izstrādāto Zaļo grāmatu par pārredzamību. Daudzās intereses, kas cenšas ietekmēt Kopienas politiku, liek Komisijai noteikt standartus, regulējot veidus, kādā minēto ietekmi var realizēt, kā arī prasības, kas jāievēro privātpersonām un iestādēm, kuras pārstāv minētās intereses.

4.2

Tomēr savlaicīgi jādefinē tas, ko nozīmē termins “interešu pārstāvji (lobiji)” un to attiecības ar Komisiju, un minētajai definīcijai jābūt ļoti precīzai.

4.2.1

Zaļajā grāmatā (1) minētā “interešu pārstāvju (lobiju)” definīcija ir vismaz neskaidra, jo tajā minētas profesionālās organizācijas, NVO, profesionāļu apvienības, utt., kas veic darbības “ar mērķi ietekmēt politiku izstrādes procesus un lēmumu pieņemšanu Eiropas iestādēs”. EESK jau izstrādājusi “pilsoniskās sabiedrības organizāciju” (2) koncepciju, lai tās atšķirtu no interešu pārstāvju (lobiju) grupām. Bez tam EKDL 137. un 139. pantos paredzēti noteikumi, saskaņā ar kuriem “sociāli ieinteresētās puses” var iesaistīties sociālajā dialogā (3). Organizācijas, kas ES darbojas kā lobiji, atšķiras pēc to mērķiem, struktūras un pārstāvētajām interešu grupām. Rūpnieku, darba devēju un arodbiedrību apvienības, kas pārstāv Eiropas uzņēmumu vai darba ņēmēju tūkstošu vai pat miljonu intereses, nevajadzētu pielīdzināt “interešu pārstāvju (lobiju) grupām”, kas īsteno šauras komerciālas vai citas intereses, jo tās pārstāv sabiedrības visdažādākās, kolektīvās un publiskās intereses un sekmē rūpniecības un ekonomisko aktivitāšu attīstību, kā arī ekonomikas un sociālo progresu. Tās ir bezpeļņas organizācijas. Tās darbojas sabiedrības interesēs un rod plašas sabiedrības atbalstu, to darbība ir izsmeļoši atspoguļota presē un tās pašas ir ieinteresētas, lai par tās aktivitātēm tiktu sniegta iespējami plašāka informācija. Šīs organizācijas ir sociālie partneri, kas kopīgi ar valsts iestādēm piedalās Eiropas līmeņa sociālajā dialogā.

4.2.2

Tādēļ būtu ieteicams precīzi norādīt, kas jāsaprot ar jēdzienu “interešu pārstāvji (lobiji)”, un jo īpaši atzīstot to, ka viņu esamība ir Eiropas līdzdalības demokrātijas neatņemama sastāvdaļa.

4.2.3

Lai nodrošinātu līdzdalības demokrātijas principa ievērošanu, Konstitucionālā līguma projekta 1- 46.3. pantā noteikts, ka “Visiem iedzīvotājiem ir tiesības piedalīties Eiropas Savienības demokrātiskajā dzīvē. Lēmumi tiek pieņemti pēc iespējas atklātāk un pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem”. Bez tam 1- 47.3 pantā paredzēts arī tas, ka “Komisija veiks plašas konsultācijas ar ieinteresētajām pusēm, lai nodrošinātu ES pasākumu saskaņotību un pārredzamību”.

4.2.4

Attiecībā uz “interešu pārstāvju (lobiju)” grupu darbību jādiferencē pieeja informācijai un konsultācijām. ES iedzīvotājiem ir tiesības saņemt informāciju; un tās ir pārredzamības būtiska sastāvdaļa, kas būtu uzskatami jāparāda visu ES iestāžu darbā. Apspriešanās ir attiecināma tikai uz tiem, kuriem ir likumīgas intereses Kopienas politikās.

4.2.5

Komisija pieņēma “apspriežu pamata prasības” (4), kas norāda uz centieniem izveidot vispārēju pārredzamu, saskaņotu, tomēr elastīgu sistēmu, kas pieļautu apspriedes par politikām īpašās jomās, jo īpaši tajās, kurās nepieciešams ietekmes novērtējums. Zaļajā grāmatā atspoguļota jauna pieeja un uzlaboti daži nosacījumi attiecībā uz ieinteresēto pušu līdzdalības un apspriežu nosacījumiem, kas izpaužas kā minēto procesu pārredzami rezultāti.

5.1

Reģistrs. Prasība par reģistrēšanos jāuzskata par priekšnoteikumu, lai iegūtu tiesības pieprasīt obligātu apspriešanos ar ieinteresētajām pusēm par tematiem, kas uz tām attiecas. Šajā sakarā EESK uzskata, ka obligāts reģistrs ir minimālā prasība, lai nodrošinātu tādu pārredzamību, ar kādu būtu jānotiek Kopienas politiku apspriešanai, un tādēļ īpaši būtu jāseko līdzi, lai šīs konsultācijas neradītu priekšrocības, kas ir pretrunā vispārējām interesēm.

5.1.1

Jebkura reģistra sabiedriskais raksturs ir neapstrīdams. Turklāt šim reģistram ir jābūt Komisijas pārziņā, jo tā publiskais raksturs izslēdz jebkuru citu pārvaldības formu. Neatkarīgi no izvēlētās obligātās reģistrācijas sistēmas, ir jānodrošina attiecīgo pušu sniegtās informācijas atbilstība izvirzītajam mērķim, proti, ļaut Eiropas iedzīvotājiem iegūt informāciju par tām interešu grupām, kas vēlas ietekmēt ES politikas un lēmumus.

5.1.2

Ņemot vērā iepriekšminēto ir jābūt skaidrībai par to, kādu ieguldījumu interešu pārstāvju (lobiju) grupas sniedz ES struktūrām un iestādēm, ko tās pārstāv, kādus mērķus cenšas realizēt, un kā tās tiek finansētas. Sniedzamajā informācijā līdzās organizācijas nosaukumam, juridiskajam statusam, proti, mērķiem būtu jāiekļauj arī pilnvaroto pārstāvju vārdi un jebkāda atbilstoša informācija, kas ļauj iepazīties ar tās statūtiem un pārskatītajiem grāmatvedības dokumentiem.

5.2

Rīcības kodekss. Rīcības kodekss jāsaista ar atbilstību dažādiem minimālajiem noteikumiem noteikta profesionālā vai politiskā statusa iegūšanai. Minētais noteikums jāuzskata par instrumentu, kas saistīts ar reģistra obligāto raksturu. Interešu pārstāvju (lobiju) grupu, kuras pieprasa iekļaušanu reģistrā, atbilstība minētajam noteikumam nodrošinās tiesības uz apspriedēm ar Komisiju un citām Kopienas iestādēm.

5.2.1

EESK uzskata, ka Komisijai būtu lietderīgi pieņemt rīcības kodeksu — tiesību aktos un praksē nodrošinot vienlīdzīgu attieksmi visu iesaistīto pušu starpā — kas saistīts ar obligāto reģistrācijas sistēmu un līdzinās Eiropas Parlamenta Rīcības kodeksam (5), piemērojot tā saturu attiecīgajam konsultāciju veidam, un jo īpaši attiecībā uz rīcības kodeksa pārkāpšanas sekām.

5.3

Atgriezeniskā informācija par noteiktajām apspriežu pamata prasībām: katram ģenerāldirektorātam ir obligāta prasība veikt apspriežu ietekmes novērtējumu, pievienojot sarakstu ar tiem, kas snieguši konsultācijas. EESK uzskata, ka minētais novērtējums vai atgriezeniskā informācija jāsniedz par visiem priekšlikumiem, par kuriem notiek sabiedriskā apspriešana. Lai uzlabotu apspriežu kvalitāti, Komisijai jāapskata atsevišķi svarīgi jautājumi, kā, piemēram:

5.3.1

Uzskatām, ka vispārējā informācija par apspriedēm nav pietiekama, un katrai organizācijai, ar kuru notikušās apspriedes, jāsaņem attiecīga īpaša informācija, un jānosaka garāki termiņi, lai būtu iespējamas diskusijas pašās organizācijās. Konsultācijās pārāk plaši izmantojot internetu, pastāv risks piešķirt tādu pašu nozīmi individuālai vai struktūru ar neievērojamu pārstāvību nostājai, kā nostājai, kas atspoguļo dažādu valstu organizāciju-locekļu kopīgu pieeju.

5.4

Kopienas līdzekļu saņēmēju publiskošana. EESK piedāvā publiskot Eiropas līdzekļu saņēmējus tieši tāpat, kā tas tiek darīts attiecībā uz Komisijas pārvaldīto līdzekļu saņēmējiem, un visās dalībvalstīs kopīgi pārvaldīto līdzekļu saņēmējiem, jo tieši dalībvalstis ir atbildīgas par šo līdzekļu piešķiršanu.

5.4.1

Dažas dalībvalstis ir paraugs spēkā esošās publiskošanas prasības ievērošanā, piemēram, ES lauksaimniecības atbalsta jomā, bet citas ir mazāk veiksmīgas attiecībā uz iepriekš minēto. EESK aicina noteikt obligātu prasību visām dalībvalstīm attiecībā uz visas informācijas publiskošanu saistībā ar līdzekļu saņēmējiem ES kopīgi pārvaldīto līdzekļu sistēmā, kā arī publicēt minēto informāciju Internetā.

5.5

EESK vēlētos, lai Komisija apsvērtu to, vai būtu ieteicams apspriežu procesa rezultātu kontroli attiecināt arī uz tiem Komisijas locekļiem, kas veic minētos pienākumus, kā noteikts EKDL 213. panta 2. punktā, un Komiteja aicina arī ievērot stingru atbilstību Civildienesta noteikumu 11. un 16. pantam. Jāņem vērā visas apspriedēs un lēmumu pieņemšanā iesaistītās puses, lai nodrošinātu pārredzamību un iestāžu pareizu darbību.

“1.

Personām, kas iekļautas 9. panta 4. punktā minētajā sarakstā, attiecībās ar Parlamentu:

2.

Ikviens šī rīcības kodeksa pārkāpums var būt par iemeslu caurlaides atņemšanai attiecīgajām personām vai attiecīgajā gadījumā uzņēmumam, kuru tās pārstāv.”