1

Šo prasību priekšmets ir lūgumi atcelt Eiropas Parlamenta 2015. gada 14. septembra Lēmumus A(2015) 8324 C, A(2015) 8463 C, A(2015) 8627 C, A(2015) 8682 C, A(2015) 8594 C, A(2015) 8551 C, A(2015) 8732 C, A(2015) 8681 C, A(2015) 8334 C, A(2015) 8327 C, A(2015) 8344 C, 2015. gada 15. septembra Lēmumus A(2015) 8656 C, A(2015) 8678 C, A(2015) 8361 C, A(2015) 8663 C, A(2015) 8360 C, A(2015) 8486 C, A(2015) 8305 C, 2015. gada 16. septembra Lēmumus A(2015) 8602 C, A(2015) 8554 C, A(2015) 8490 C, A(2015) 8659 C, A(2015) 8547 C, A(2015) 8552 C, A(2015) 8553 C, A(2015) 8661 C, A(2015) 8684 C, A(2015) 8672 C un 2016. 14. janvāra Lēmumu A(2015) 13844 C, ar kuriem Parlaments, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.), ir noraidījis prasītāju Maria Psara, Tina Kristan, Tanja Malle, Wojciech Cieśla, Staffan Dahllof, Delphine Reuter, České centrum pro investigativní žurnalistiku o.p.s., Harry Karanikas, Crina Boros, Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra Re:Baltica, Balazs Toth, Minna Knus‑Galán, Atanas Tchobanov, Dirk Liedtke, Nils Mulvad, Hugo van der Parre, Guia Baggi, Marcos García Rey, Mark Lee Hunter, Kristof Clerix, Rui Araujo, Anuška Delić, Jacob Borg, Matilda Bačelić un Gavin Sheridan atkārtotos pieteikumus par piekļuvi Parlamenta dokumentiem, kas satur informāciju par Parlamenta deputātu piemaksām (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”).

2

015. gada jūlijā lietās no T‑639/15 līdz T‑666/15 un 2015. gada novembrī lietā T‑94/16 katrs prasītājs, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, bija iesniedzis Parlamentam pieteikumu par piekļuvi dokumentiem.

3

Šie pieteikumi attiecās uz “lietu, ziņojumu un citu attiecīgo dokumentu kopijām, kuros detalizēti aprakstīts, kādā veidā un kurā brīdī Eiropas Parlamenta deputāti” no katras dalībvalsts “[bija] izlietojuši” dažādos laikposmos no 2011. gada jūnija līdz 2015. gada jūlijam “savas piemaksas (ceļa izdevumus, dienas naudas un piemaksas par vispārējiem izdevumiem)”, dokumentus, kuros norādītas “summas, kas tiem [tikušas] samaksātas saskaņā ar deputātu parlamentārās palīdzības izdevumiem” un “Eiropas Parlamenta deputātu to bankas kontu izraksti, kas [tikuši] konkrēti izmantoti piemaksu par vispārējiem izdevumiem maksājumiem” (turpmāk tekstā – “pieprasītie dokumenti”).

4

Šie pieteikumi attiecās uz Parlamenta deputātiem no Kipras lietā T‑639/15, no Slovēnijas lietās T‑640/15 un T‑662/15, no Austrijas lietā T‑641/15, no Polijas lietā T‑642/15, no Zviedrijas lietā T‑643/15, no Luksemburgas lietā T‑644/15, no Slovākijas lietā T‑645/15, no Grieķijas lietā T‑646/15, no Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lietā T‑647/15, no Lietuvas lietā T‑648/15, no Ungārijas lietā T‑649/15, no Somijas lietā T‑650/15, no Bulgārijas lietā T‑651/15, no Vācijas lietā T‑652/15, no Dānijas lietā T‑653/15, no Čehijas Republikas lietā T‑654/15, no Nīderlandes lietā T‑655/15, no Itālijas lietā T‑656/15, no Rumānijas lietā T‑657/15, no Spānijas lietā T‑658/15, no Francijas lietā T‑659/15, no Beļģijas lietā T‑660/15, no Portugāles lietā T‑661/15, no Igaunijas lietā T‑663/15, no Maltas lietā T‑664/15, no Latvijas lietā T‑665/15, no Horvātijas lietā T‑666/15 un no Īrijas lietā T‑94/16.

5

Ar 2015. gada 20. jūlija vēstulēm lietās no T‑639/15 līdz T‑666/15 un 2015. gada 25. novembra vēstuli lietā T‑94/16 Parlamenta ģenerālsekretārs noraidīja prasītāju pieteikumus par piekļuvi dokumentiem, pirmkārt, atsaucoties uz personas datu aizsardzību saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu un, otrkārt, norādot, ka tā rīcībā nav Parlamenta deputātu bankas kontu izraksti.

6

Ar 2015. gada augusta vēstulēm lietās no T‑639/15 līdz T‑666/15 un 2015. gada decembra vēstuli lietā T‑94/16 katrs prasītājs iesniedza Parlamentam atkārtotu pieteikumu par piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.

7

Parlaments ar apstrīdētajiem lēmumiem šos pieteikumus noraidīja, pirmkārt, norādot, ka tā rīcībā nav noteikti pieprasītie dokumenti, un, otrkārt, pārējā daļā tos noraidīja, pamatojoties uz divkāršu pamatu – Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, lasot to kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (OV 2001, L 8, 1. lpp.) 8. panta b) punktu un pārmērīgu administratīvo slogu saistībā ar šo pieteikumu apstrādi.

8

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti 2015. gada 13. novembrī lietās no T‑639/15 līdz T‑666/15 un 2016. gada 1. martā lietā T‑94/16, prasītāji cēla šīs prasības.

9

Iesniedzot iebildumu rakstus lietās no T‑639/15 līdz T‑666/15 un T‑94/16, Parlaments vienlaikus lūdza Vispārējo tiesu apvienot lietas no T‑639/15 līdz T‑666/15, bet vēlāk arī lietas no T‑639/15 līdz T‑666/15 un T‑94/16.

10

Prasītāji lietās no T‑639/15 līdz T‑666/15 informēja Vispārējo tiesu, ka tie neiebilst lietu no T‑639/15 līdz T‑666/15 apvienošanai, tomēr ar nosacījumu, ka lieta T‑662/15 tiktu nozīmēta kā galvenā lieta.

11

2016. gada 17. martā prasītāji lietās T‑643/15, T‑644/15, T‑647/15, no T‑657/15 līdz T‑659/15 un T‑94/16 iesniedza lūgumu par konfidencialitātes ievērošanu saistībā ar noteiktām viņu prasības pieteikumos ietvertajām ziņām attiecībā uz sabiedrību un prasītājiem pārējās lietās gadījumā, ja lietas tiktu apvienotas.

12

Atbilstoši viņu lūgumiem prasītāji lietās T‑643/15, T‑644/15, T‑647/15, no T‑657/15 līdz T‑659/15 un T‑94/16 tajā pašā dienā iesniedza savu prasības pieteikumu nekonfidenciālu versiju.

13

2016. gada 20. jūnijā prasītājs lietā T‑94/16 informēja Vispārējo tiesu, ka tas neiebilst pret lietu no T‑639/15 līdz T‑666/15 un T‑94/16 apvienošanu.

14

Ar 2016. gada 24. maija un 20. jūlija rīkojumiem Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs tiesvedības rakstveida daļas vajadzībām apvienoja lietas no T‑639/15 līdz T‑666/15 un T‑94/16 un apmierināja lūgumus par konfidencialitātes ievērošanu, ko bija iesnieguši prasītāji lietās T‑643/15, T‑644/15, T‑647/15, no T‑657/15 līdz T‑659/15 un T‑94/16.

15

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnese referente tika iecelta piektajā palātā, kurai līdz ar to tika nodota šī lieta.

16

Pamatojoties uz tiesneses referentes ziņojumu, Vispārējā tiesa (piektā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt šajās lietās tiesvedības mutvārdu daļu un apvienot tās šajā nolūkā.

17

2017. gada 19. oktobra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumiem.

18

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

19

Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

20

Piemērojot Vispārējās tiesas Reglamenta 68. pantu, šīs lietas tiek apvienotas galīgā nolēmuma taisīšanai.

21

Savu prasību pamatošanai prasītāji izvirza piecus pamatus.

22

Pirmie divi pamati ir atvedināti no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta noteikumu pārkāpuma, jo pieprasītie dokumenti nesatur nekādus personas datus, un katrā ziņā ir pierādīta gan to nosūtīšanas vajadzība, gan arī tas, ka attiecīgo personu likumīgo interešu aizskāruma riska nav.

23

Trešais pamats ir atvedināts no vispārīga pienākuma, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 2. un 4. panta, kā arī 6. panta 3. punkta noteikumiem, konkrēti un individuāli pārbaudīt katru pieprasīto dokumentu pārkāpuma, kā arī no prettiesiskā piekļuves atteikuma, pamatojoties uz pārmērīgu administratīvo slogu.

24

Ceturtais pamats ir atvedināts no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta pārkāpuma, jo tikusi atteikta pat daļēja piekļuve pieprasītajiem dokumentiem.

25

Piektais un pēdējais pamats ir atvedināts no Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktā un 8. panta 1. punktā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma.

26

Šajā ziņā, kā izriet no Regulas Nr. 1049/2001 1. panta, lasot to it īpaši šīs regulas 4. apsvēruma gaismā, būtu jāatgādina, ka šīs regulas mērķis ir pēc iespējas pilnīgāk nodrošināt sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem (spriedums, 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 61. punkts) un ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 11. apsvērumu “principā visiem iestāžu dokumentiem ir jābūt publiski pieejamiem”.

27

Tātad Regulā Nr. 1049/2001 nostiprinātās sabiedrības tiesības piekļūt dokumentiem attiecas tikai uz iestāžu dokumentiem, kas patiešām ir to rīcībā, tādējādi šīs tiesības nevar attiekties uz dokumentiem, kas nav iestāžu rīcībā vai kas vispār neeksistē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 38. un 46. punkts).

28

Šajā gadījumā starp prasītāju pieprasītajiem dokumentiem ir ne tikai dokumenti, kas attiecas uz Parlamenta deputātu dienas naudām, ceļa izdevumu un parlamentārās palīdzības piemaksām, bet arī dokumenti, kuros ir detalizēti izklāstīts, kādā veidā un kurā brīdi Parlamenta deputāti no katras dalībvalsts dažādos laikposmos ir iztērējuši savas piemaksas par vispārējiem izdevumiem, kā arī Parlamenta deputātu bankas kontu izrakstu kopijas konkrēti saistībā ar piemaksu par vispārējiem izdevumiem izlietojumu.

29

Runājot par dokumentiem, kuros ir detalizēti izklāstīts, kādā veidā un kurā brīdī Parlamenta deputāti no katras dalībvalsts dažādos laikposmos ir iztērējuši savas piemaksas par vispārējiem izdevumiem, ir skaidrs, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta Prezidija Lēmuma (2008. gada 19. maijs un 9. jūlijs) attiecībā uz Eiropas Parlamenta deputātu nolikuma īstenošanas pasākumiem (OV 2009, C 159, 1. lpp.) 25. un 26. pantu Parlamenta deputāti katru mēnesi, pamatojoties uz vienotu pieteikumu, kas ir iesniegts pilnvaru termiņa sākumā, saņem fiksētu piemaksu, kuras apmērs turklāt sabiedrībai ir zināms.

30

No tā izriet, ka, ņemot vērā piemaksu par vispārējiem izdevumiem fiksēto raksturu, Parlamentam nav neviena dokumenta, kurā būtu detalizēti – materiāli vai temporāli – izklāstīts, kā Parlamenta deputāti šīs piemaksas izlieto.

31

Tāpēc Parlaments apstrīdētajos lēmumos, pamatojoties uz iepriekš 28. punktā minētā Parlamenta Prezidija lēmuma 25. punktu, ir pamatoti norādījis, ka tā rīcībā nebija ziņu par Parlamenta deputātu piemaksu par vispārējiem izdevumiem reālajiem tēriņiem un ka līdz ar to tam nebija iespējams izpaust pieprasītos dokumentus.

32

Attiecībā uz Parlamenta deputātu bankas kontu izrakstiem konkrēti saistībā ar piemaksu par vispārējiem izdevumiem izlietojumu Parlaments apstrīdētajos lēmumos ir paskaidrojis, ka tā rīcībā šādi dokumenti nebija.

33

Atbilstoši likumības prezumpcijai, kas attiecas uz Eiropas Savienības aktiem, tāda dokumenta, kuram tiek lūgta piekļuve, neesamība tiek prezumēta, ja attiecīgā iestāde izsaka šādu apstiprinājumu. Tomēr runa ir par vienkāršu prezumpciju, kuru piekļuves pieprasītājs var atspēkot jebkādiem līdzekļiem, pamatojoties uz atbilstošām un saskanīgām norādēm (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 25. jūnijs, British American Tobacco (Investments)/Komisija, T‑311/00, EU:T:2002:167, 35. punkts).

34

Šajā lietā prasītāji tomēr nav norādījuši nekādus elementus, kas varētu apšaubīt attiecīgo dokumentu neesamību. Proti, prasītāji ir vienīgi apgalvojuši, ka tiem esot grūtības noticēt, ka Parlamentam šādu dokumentu neesot, jo tas esot paziņojis, ka tā uzraudzības mehānismi attiecībā uz Parlamenta deputātu piemaksu izlietojumu esot pietiekami. Taču šāds paziņojums nekādā ziņā neliecina, ka Parlamenta rīcībā bija tā deputātu bankas kontu izraksti konkrēti par piemaksu par vispārējiem izdevumiem izlietojumu.

35

Tāpēc Parlaments apstrīdētajos lēmumos ir pamatoti noraidījis prasītāju pieteikumus par piekļuvi dokumentiem, kas attiecas uz piemaksu par vispārējiem izdevumiem tēriņiem un Parlamenta deputātu bankas kontu izrakstiem konkrēti par šo piemaksu izlietojumu.

36

Prasītāju argumenti nevar atspēkot šo vērtējumu.

37

Jākonstatē, ka prasītāji savos rakstveida apsvērumos vienīgi uzsver, ka Parlamenta deputāti nenoliedzami saņem piemaksu par vispārējiem izdevumiem, lai segtu vēlēšanu biroja īres izdevumus, kā arī telefonu, informātikas iekārtu un ikdienas patēriņa rēķinus, kas nevar tikt apstrīdēts.

38

Tomēr ir skaidrs, ka šie izdevumu posteņi tiek kompensēti pēc fiksētas summas, nevis uzrādot faktiskos izdevumus apliecinošus dokumentus, un tas nevar tikt apstrīdēts ar prasītāju šaubām par faktu, ka Parlamenta rīcībā nav uz šā pamata pieprasīto dokumentu, jo prasītāji pat nav centušies atsaukties uz kādu noteikumu, kurā būtu paredzēts pretējais.

39

Jākonstatē, ka prasītāji savā argumentācijā tiecas apstrīdēt nevis apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, bet gan būtībā nosodīt esošo kontroles mehānismu trūkumus un neefektivitāti, kas Vispārējai tiesai nav jāizvērtē šajās prasībās.

40

Tādēļ visi prasību pamati uzreiz ir jānoraida kā neiedarbīgi, ciktāl tie attiecas uz dokumentiem saistībā ar piemaksu par vispārējiem izdevumiem tēriņiem un Parlamenta deputātu bankas kontu izrakstiem konkrēti par šo piemaksu izlietojumu, bet Vispārējās tiesas pārbaude par prasību pamatiem ir jāveic tikai attiecībā uz prasītāju piekļuves pieteikumiem attiecībā uz dienas naudām, ceļa izdevumu un deputātu parlamentārās palīdzības piemaksām.

41

Pirmajā prasību pamatā prasītāji apgalvo, ka ir pārkāpti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta noteikumi, turklāt tie būtībā apstrīd arī šo noteikumu tiesiskumu. Līdz ar to šim pamatam ir divas daļas.

42

Pirmajā daļā prasītāji apgalvo, ka apstrīdētie lēmumi ir prettiesiski tāpēc, ka būtībā Regula Nr. 45/2001 šajā lietā neesot piemērojama, jo attiecīgie dati attiecas nevis uz Parlamenta deputātu privātās dzīves jomu, bet gan uz viņu publisko darbības jomu tāpēc, ka pieprasītie dokumenti attiecas uz viņu kā ievēlētu personu pienākumu izpildi.

43

Citiem vārdiem, prasītāji uzsver, ka pieprasīto dokumentu izpaušana nevarētu kaitēt personu privātajai dzīvei un neaizskaramībai Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punktā b) apakšpunkta nozīmē, jo, pat pieņemot, ka tie satur personas datus, tie neattiecas uz Parlamenta deputātu privāto dzīvi.

44

Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu iestādes atsaka piekļuvi dokumentam gadījumā, ja tā izpaušana varētu kaitēt personas privātajai dzīvei un neaizskaramībai, un šis noteikums ir jāīsteno saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību.

45

No šiem tiesību aktiem, īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un par šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) 2. panta a) punkta un Regulas Nr. 45/2001 2. panta a) punkta, izriet, ka ar frāzi “personas dati” ir saprotama jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu.

46

Šajā lietā ir jākonstatē, ka visi pieprasītie dokumenti satur informāciju par identificētām fiziskām personām.

47

Tā tas ir saistībā ar Parlamenta rīcībā esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz ceļa izdevumu piemaksām un dienas naudām un kuros katrā ziņā ir identificēts katrs attiecīgais Parlamenta deputāts, lai arī tikai šo piemaksu izmaksāšanas nolūkos.

48

Tāpat ir saistībā ar Parlamenta rīcībā esošajiem dokumentiem, kas attiecas uz deputātu parlamentārās palīdzības izdevumiem un kuros katrā ziņā ir identificēts katrs attiecīgais Parlamenta deputāts un attiecīgie minēto piemaksu saņēmēji, lai arī tikai atkal šo piemaksu izmaksāšanas nolūkos.

49

Prasītāju argumentācija nevar atspēkot šo vērtējumu.

50

Vispirms prasītāju apgalvotā atšķirība starp aplūkotajiem datiem atkarībā no tā, vai tie ietilpst privātajā vai publiskajā jomā, acīmredzami izriet no tā, ka tiek sajaukts tas, uz ko attiecas personas dati un privātās dzīves dati, lai gan personas datu jēdziens Regulas Nr. 45/2001 2. panta a) punkta nozīmē un privātās dzīves dati nav sajaucami (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 32. punkts).

51

Turpinot – jautājums, vai pastāv Parlamenta deputātu likumīgo interešu aizskāruma risks, arī nevar ietekmēt aplūkojamo datu kvalifikāciju par personas datiem, un tā kā šis jautājums ietilpst otrā prasību pamata otrās daļas pārbaudē, tas tiks izskatīts turpmāk 96. punktā.

52

Visbeidzot fakts, ka dati par attiecīgajām personām ir cieši saitīti ar publiskajiem datiem par šīm personām, sevišķi tādēļ, ka tie ir uzskaitīti Parlamenta interneta vietnē it īpaši attiecībā uz Parlamenta deputātu vārdiem, nekādā ziņā nenozīmē, ka šie dati būtu zaudējuši to personas datu raksturu Regulas Nr. 45/2001 2. panta a) punkta nozīmē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 31. punkts).

53

Citiem vārdiem, aplūkojamo datu kvalifikācija par personas datiem nevar tikt izslēgta tikai tādēļ, ka šie dati ir saistīti ar citiem datiem, kas ir publiski, un tā tas ir neatkarīgi no jautājuma, vai šo datu izpaušana varētu aizskart attiecīgo personu likumīgās intereses.

54

Pirmā pamata otrajā daļā prasītāji būtībā apgalvo Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta prettiesiskumu, ņemot vērā Direktīvas 95/46 7. panta f) punktu.

55

Prasītāju ieskatā, prasība iepriekš pierādīt vajadzību nosūtīt pieprasītos datus, piemērojot Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktu, lai kāda būtu attiecīgās personas intereses leģitimitāte, pastiprinot personas datu aizsardzību pretēji Direktīvas 95/46 7. panta f) punktam.

56

Prasītāju argumentācija ir vienīgi noraidāma, nevērtējot tās pieņemamību, ko apstrīd Parlaments.

57

Proti, Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta tiesiskums nevar tikt izvērtēts Direktīvas 95/46 7. panta f) punkta gaismā, jo šiem abiem tekstiem, kuri turklāt veido atvasinātās tiesības, ir atšķirīgas piemērošanas jomas un nevienā no tiem nav paredzēts pārākums pār otru.

58

Līdz ar to Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta tiesiskums var tikt apstrīdēts tikai attiecībā pret kādu primāro tiesību normu.

59

Jākonstatē, ka prasītāji savos procesuālajos rakstos šādu tiesību normu nav norādījuši.

60

Katrā ziņā Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktā garantētajai personas datu aizsardzībai un Direktīvas 95/46 7. panta f) punktā garantētajai aizsardzībai – to attiecīgajās piemērošanas jomās – ir analogs tvērums.

61

Tāpēc pirmais prasību pamats ir jānoraida.

62

Otrajā prasību pamatā prasītāji atsaucas uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkta un Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta noteikumu pārkāpumu, ciktāl Parlaments ir noraidījis pieteikumus par piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, lai gan to izpaušanas nosacījumi esot tikuši izpildīti.

63

Šajā ziņā vispirms būtu jāatgādina, ka saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu ikvienam Savienības pilsonim un fiziskai personai, kas pastāvīgi dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, kas noteikti atbilstoši LESD 294. pantā paredzētajai procedūrai (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 1. apsvērumu šī regula atbilst ar Amsterdamas līgumu iekļautajā LES 1. panta otrajā daļā izteiktajai gribai iezīmēt jaunu posmu ciešākas Eiropas tautu savienības izveidošanā, kurā lēmumu pieņemšana notiek cik vien iespējams atklāti un cik vien iespējams tuvinot to pilsoņiem. Kā atgādināts Regulas Nr. 1049/2001 2. apsvērumā, sabiedrības tiesības piekļūt iestāžu dokumentiem ir saistītas ar šo iestāžu demokrātisko raksturu (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments, T‑115/13, EU:T:2015:497, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

65

Vēl būtu jānorāda, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts ir nedalāms noteikums, kas prasa, lai iespējamais personas privātās dzīves un neaizskaramības aizskārums vienmēr tiktu aplūkots un izvērtēts saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību, it īpaši saskaņā ar Regulu Nr. 45/2001. Šajā noteikumā tādējādi ir noteikts īpašs un pastiprināts regulējums attiecībā uz tādas personas aizsardzību, kuras personas dati attiecīgajā gadījumā varētu tikt izpausti sabiedrībai (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager, C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 59. un 60. punkts).

66

No tā izriet – ja ar Regulu Nr. 1049/2001 pamatota pieteikuma mērķis ir iegūt piekļuvi dokumentiem, kuros ir personas dati, tad ir pilnībā piemērojami Regulas Nr. 45/2001 noteikumi (spriedums, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager, C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 63. punkts).

67

Šajā lietā no pirmā pamata pārbaudes izriet, ka visi pieprasītie dokumenti satur personas datus, kā rezultātā šajā lietā ir pilnībā piemērojami Regulas Nr. 45/2001 noteikumi.

68

Taču iepriekš jau ir ticis nospriests, ka atkāpes no personas datu aizsardzības ir jāinterpretē šauri (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 77. punkts).

69

Tāpat tādu lēmumu gadījumā, ar kuriem iestāde noraida pieteikumu piekļūt informācijai, kas satur personas datus, ar pamatojumu, ka uz šo informāciju attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais izņēmums par personu privātās dzīves un neaizskaramības aizsardzību, šie dati var tikt nosūtīti tikai tad, ja saņēmējs pierāda nosūtīšanas vajadzību un ja nav neviena iemesla uzskatīt, ka šāda nosūtīšana varētu aizskart attiecīgās personas likumīgās intereses saskaņā ar Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktu, kas iestādēm ir jāievēro, kad tās saņem pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, kuri satur personas datus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Bavarian Lager, C‑28/08 P, EU:C:2010:378, 63. punkts).

70

Tādējādi no Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta formulējuma izriet, ka regulā personas datu nosūtīšana ir pakārtota divu kumulatīvu nosacījumu izpildei (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 46. punkts).

71

Šajā kontekstā tam, kurš lūdz šādu nosūtīšanu, ir jāpierāda tās vajadzība. Ja šāds pierādījums ir sniegts, tad attiecīgajai iestādei ir jāpārbauda, vai nav neviena iemesla uzskatīt, ka attiecīgā nosūtīšana varētu aizskart attiecīgās personas likumīgās intereses (skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Tādējādi Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktā pieteikumu saņēmušajai iestādei tiek prasīts vispirms veikt pārbaudi par personas datu nosūtīšanas vajadzību, tātad samērīgumu, ievērojot pieteikuma iesniedzēja izvirzīto mērķi, un Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktā paredzētā vajadzības nosacījuma, kas ir interpretējams šauri, izpilde nozīmē, ka pieteikuma iesniedzējam ir jāpierāda, ka personas datu nosūtīšana ir vispiemērotākais no visiem pārējiem iedomājamajiem pasākumiem pieteikuma iesniedzēja izvirzītā mērķa sasniegšanai un ka tas ir samērīgs ar šo mērķi, un tas pieteikuma iesniedzējam rada pienākumu iesniegt šajā ziņā skaidrus un likumīgus pamatus (spriedums, 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments, T‑115/13, EU:T:2015:497, 54. un 59. punkts).

73

Šajā lietā, lai pierādītu vajadzību nosūtīt attiecīgos datus, prasītāji ir neapšaubāmi norādījuši dažādus mērķus, kas ir minēti viņu pieteikumos par piekļuvi dokumentiem, proti, būtībā, pirmkārt, ļaut sabiedrībai pārbaudīt Parlamenta deputātu tēriņu adekvātumu viņu mandāta izpildē un, otrkārt, nodrošināt sabiedrības tiesības uz informāciju un pārskatāmību.

74

Šajā ziņā vispirms ir jāuzskata, ka šie mērķi to pārāk plašā un vispārīgā formulējuma dēļ paši par sevi nevar pierādīt vajadzību nosūtīt attiecīgos personas datus.

75

Parlamentam nevar pārmest, ka tas no šādiem mērķiem, kas ir izteikti ar tik plašiem un vispārīgiem apsvērumiem, nav secinājis netieši izteiktu pierādījumu par šo personas datu nosūtīšanas vajadzību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2011. gada 23. novembris, Dennekamp/Parlaments, T‑82/09, nav publicēts, EU:T:2011:688, 34. punkts, un 2016. gada 21. septembris, Secolux/Parlaments, T‑363/14, EU:T:2016:521, 70. punkts un tajā minētā judikatūra).

76

Pēc būtības pretējs vērtējums iestādei no vispārīgiem apsvērumiem par sabiedrības intereses personas datu izpaušanā liktu secināt netieši izteiktu pierādījumu par šo datu nosūtīšanas vajadzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 23. novembris, Dennekamp/Parlaments, T‑82/09, nav publicēts, EU:T:2011:688, 35. punkts).

77

Pirmām kārtām, runājot par prasītāju izvirzīto pirmo mērķi, prasītāji nepierāda, kādā ziņā attiecīgo personas datu nosūtīšana būtu vajadzīga, lai nodrošinātu pietiekamu kontroli pār Parlamenta deputātu tēriņiem viņu mandāta izpildē, it īpaši lai mazinātu apgalvotās minēto tēriņu esošo kontroles mehānismu nepilnības.

78

Tādējādi prasītāju iesniegtie pierādījumi minētās nosūtīšanas vajadzības pamatošanai nav pārliecinoši.

79

Vispirms atsaucēm uz žurnālistikas pētījumiem par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes parlamentāriešu tēriņiem nav nozīmes, ņemot vērā prasītāju mērķi nodrošināt Parlamenta deputātu tēriņu publisku kontroli.

80

Turklāt uz šo lietu nav attiecināma atsauce uz Vispārējās tiesas 2011. gada 7. jūnija spriedumu Toland/Parlaments (T‑471/08, EU:T:2011:252), ar kuru Vispārējā tiesa atcēla Parlamenta lēmumu noraidīt žurnālista pieteikumu par piekļuvi Parlamenta iekšējās revīzijas dienesta 2008. gada 9. janvāra ziņojumam Nr. 6/02 par deputātu parlamentārās palīdzības piemaksu.

81

Pirmkārt, strīdīgais piekļuves pieteikums lietā, kurā tika taisīts 2011. gada 7. jūnija spriedums Toland/Parlaments (T‑471/08, EU:T:2011:252), attiecās uz Parlamenta iekšējās revīzijas ziņojumu, nevis uz visiem dokumentiem par dažādiem Parlamenta deputātiem izmaksāto piemaksu detalizētu izlietojumu.

82

Otrkārt, kā izriet no 2011. gada 7. jūnija sprieduma Toland/Parlaments (T‑471/08, EU:T:2011:252) 42.–85. punkta, attiecīgā piekļuves pieteikuma noraidījuma pamati netika balstīti uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu par personas datu aizsardzību, bet gan uz šīs regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā un 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu attiecīgi par pārbaužu, izmeklēšanas un revīziju mērķu aizsardzību un iestādes lēmumu pieņemšanas procesa aizsardzību. Tāpēc prasītājam nebija pienākuma, kā tas ir šajā lietā, pierādīt vajadzību piekļūt pieprasītajiem dokumentiem saistībā ar viņa izvirzītajiem mērķiem.

83

Katrā ziņā, pieņemot, ka ar atsauci uz lietu, kurā tika taisīts 2011. gada 7. jūnija spriedums Toland/Parlaments (T‑471/08, EU:T:2011:252), prasītāji vēlas ilustrēt vajadzību iegūt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, lai nodrošinātu pietiekamu kontroli pār Parlamenta deputātu tēriņiem, tāpēc, ka Parlamenta lēmuma atcelšana minētajā lietā, viņuprāt, ir radījusi noteikumu par deputātu parlamentārās palīdzības piemaksu izlietojumu pastiprināšanu, šis arguments tomēr būtu jānoraida. Proti, ņemot vērā atšķirības starp minētājā lietā izskatīto revīzijas ziņojumu un šajās prasībās aplūkotajiem dokumentiem, vienīgais apstāklis, ka minētā ziņojuma publiskošanai esot bijušas prasītāju apgalvotās sekas, pat pieņemot tās par pierādītām, nevar pierādīt pieprasītajos dokumentos ietverto personas datu nosūtīšanas vajadzību.

84

Turpinot – lai arī prasītāji savos atkārtotajos piekļuves pieteikumos ir atsaukušies uz “daudziem Parlamenta deputātu izdarītajiem krāpšanas gadījumiem, kas apstiprināti vai apgalvoti iepriekšējos gados”, šāda atsauce, kura ir īpaši abstrakta un vispārīga, nevar pamatot nedz vajadzību nosūtīt katrā prasītāju pieteikumā minēto Parlamenta deputātu personas datus, nedz vēl jo vairāk tās samērību.

85

Katrā ziņā ir jānorāda, ka prasītāji vienīgi min piemēru tikai par vienu Parlamenta deputātu no Bulgārijas.

86

Tomēr šis piemērs pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu personas datu nosūtīšanu par visiem Parlamenta deputātiem.

87

Visbeidzot, lai arī prasītāji savā prasības pieteikumā neapšaubāmi atsaucas uz aizdomām par fiktīviem amatiem attiecībā uz Parlamenta deputātiem, jānorāda, ka šie elementi Parlamentam netika iesniegti prasītāju atkārtotajos piekļuves pieteikumos.

88

Taču jākonstatē, ka tam, kurš lūdz personas datu nosūtīšanu, ir jāpierāda šīs nosūtīšanas vajadzība. Ja šāds pierādījums ir sniegts, tad attiecīgajai iestādei ir jāpārbauda, vai nav neviena iemesla uzskatīt, ka attiecīgā nosūtīšana varētu aizskart attiecīgās personas likumīgās intereses. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāji pirms apstrīdēto lēmumu pieņemšanas nav izvirzījuši nevienu argumentu saistībā ar aizdomām par fiktīviem amatiem attiecībā uz Parlamenta deputātiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. septembris, Secolux/Komisija, T‑363/14, EU:T:2016:521, 36. un 37. punkts).

89

Tāpēc elementi saistībā ar aizdomām par fiktīviem amatiem attiecībā uz Parlamenta deputātiem nevar tikt ņemti vērā, lai pamatotu šo deputātu personas datu nosūtīšanu.

90

Otrām kārtām, runājot par prasītāju izvirzīto otro mērķi, vēlme ierosināt publiskas debates nevar būt pietiekama, lai pierādītu personas datu nosūtīšanas vajadzību, jo šāds arguments ir saistīts vienīgi ar pieteikuma par piekļuvi dokumentiem nolūku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, Dennekamp/Parlaments, T‑115/13, EU:T:2015:497, 84. punkts).

91

Pārskatāmības mērķis automātiski nav atzīstams par prevalējošu pār tiesībām uz personas datu aizsardzību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, Volker und Markus Schecke un Eifert, C‑92/09 un C‑93/09, EU:C:2010:662, 85. punkts).

92

Pēdīgi, trešām kārtām, būtu jānorāda – ja, kā to apgalvo prasītāji, no 2015. gada 15. jūlija sprieduma Dennekamp/Parlaments (T‑115/13, EU:T:2015:497) izriet, ka vajadzība nosūtīt personas datus var balstīties uz vispārīgu mērķi, piemēram, sabiedrības tiesībām saņemt informāciju par Parlamenta deputātu rīcību to pienākumu izpildē, no minētā sprieduma 81. punkta izriet, ka, prasītājiem vienīgi demonstrējot pieteikuma par personas datu izpaušanu piemērotību izvirzītajiem mērķiem un samērību ar tiem, Vispārējai tiesai tiktu ļauts pārbaudīt šo vajadzību Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punkta nozīmē.

93

Taču prasītāji ne savos sākotnējos piekļuves pieteikumos, ne atkārtotajos pieteikumos nav norādījuši skaidrus un likumīgus pamatus, lai pierādītu, ka attiecīgo personas datu nosūtīšana bija vispiemērotākais no visiem iespējamiem pasākumiem, tostarp publiski pieejamu datu un dokumentu izmantošana, lai sasniegtu viņu izvirzīto mērķi, un ka tas bija samērīgs ar šo mērķi.

94

Atkārtotajos piekļuves pieteikumos norādītā atsauce uz 2015. gada 16. jūlija spriedumu ClientEarth un PAN Europe/EFSA (C‑615/13 P, EU:C:2015:489) arīdzan nevar būt sekmīga, jo atšķirībā no pašreizējās lietas Tiesa minētā sprieduma 65. punktā ir norādījusi, ka pierādījums par personas datu izpaušanas vajadzību bija pamatots ar konkrētiem elementiem, kā, piemēram, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) darba grupas deputātu ekspertu uzturētās saites ar ražošanas lobiju grupām.

95

Katrā ziņā atkal ir jākonstatē, ka prasītāji ar saviem argumentiem tiecas no jauna apstrīdēt nevis apstrīdēto lēmumu tiesiskumu, bet gan būtībā nosodīt esošo kontroles mehānismu trūkumus un neefektivitāti, kas Vispārējai tiesai nav jāizvērtē šo prasību ietvaros.

96

Tāpēc ir jāuzskata, ka prasītāji nav pierādījuši vajadzību nosūtīt pieprasītos dokumentus.

97

Tā kā Regulas Nr. 45/2001 8. panta b) punktā izvirzītie nosacījumi ir kumulatīvi (spriedums, 2015. gada 16. jūlijs, ClientEarth un PAN Europe/EFSA, C‑615/13 P, EU:C:2015:489, 46. punkts), nav jāpārbauda, vai pastāv iemesli uzskatīt, ka pieprasīto dokumentu nosūtīšana varētu aizskart attiecīgo personu likumīgās intereses.

98

Tāpēc otrais prasību pamats ir jānoraida.

99

Prasītāju prasību trešo pamatu veido divas daļas, kuras ir jāizskata atsevišķi.

100

Prasību trešā pamata pirmajā daļā prasītāji apgalvo, ka ir pārkāpts no Regulas Nr. 1049/2001 2. un 4. panta un 6. panta 3. punkta noteikumiem izrietošais vispārīgais pienākums konkrēti un individuāli pārbaudīt katru pieprasīto dokumentu.

101

Šajā ziņā prasītāji apgalvo, ka, lai gan iespēja aiztaupīt katra dokumenta individuālu pārbaudi nav izslēdzama, šajā lietā šāda iespēja nav iedomājama, jo pieprasītie dokumenti, ņemot vērā to satura acīmredzamo dažādību, nepārprotami nepieder vienai dokumentu kategorijai.

102

Šajā ziņā būtu jāatgādina, ka saskaņā ar labi iedibināto judikatūru, lai pamatotu atteikumu piekļūt dokumentam, kura izpaušana tiek pieprasīta, principā nepietiek, ka uz šo dokumentu attiecas kāda no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā minētajām aktivitātēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 49. punkts, un 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 76. punkts).

103

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārbaudei, kas ir jāveic, lai izskatītu pieteikumu par piekļuvi dokumentiem, ir jābūt konkrētai. Tādējādi, pirmkārt, vienīgais apstāklis, ka dokuments attiecas uz kādu interesi, kas ir aizsargāta ar izņēmumu, nav pietiekams, lai pamatotu šā izņēmuma piemērošanu. Otrkārt, aizsargāto interešu aizskāruma riskam ir jābūt saprātīgi paredzamam, nevis tikai hipotētiskam. Līdz ar to pārbaude, kas iestādei ir jāveic, lai piemērotu kādu izņēmumu, ir jābūt konkrētai un tai ir jāizriet no lēmuma pamatojuma (skat. spriedumu, 2005. gada 13. aprīlis, Verein für Konsumenteninformation/Komisija, T‑2/03, EU:T:2005:125, 69. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Šāda konkrēta pārbaude turklāt ir jāveic attiecībā uz katru pieteikumā norādīto dokumentu. No Regulas Nr. 1049/2001 izriet, ka visi tās 4. pantā minētie izņēmumi ir noteikti kā tādi, kas ir jāpiemēro dokumentam (spriedums, 2005. gada 13. aprīlis, Verein für Konsumenteninformation/Komisija, T‑2/03, EU:T:2005:125, 70. punkts).

105

Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka, lai paskaidrotu, kā piekļuve pieprasītajiem dokumentiem varētu aizskart interesi, kas tiek aizsargāta ar kādu Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētu izņēmumu, iestādēm ir iespējams pamatoties uz vispārīgiem pieņēmumiem, kas ir piemērojami noteiktām dokumentu kategorijām, jo līdzīgi vispārīga rakstura apsvērumi var būt piemērojami pieteikumiem par tāda paša rakstura dokumentu izpaušanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 50. punkts; 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376, 54. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 65. punkts).

106

Šajā gadījumā Parlaments apstrīdētajos lēmumos ir uzskatījis, ka pieprasītie dokumenti, piemēram, viesnīcu rēķini, transporta biļetes, darba līgumi vai algu lapas, pieder vienām un tām pašām kategorijām. Prasītāji apgalvo, ka dokumentu daudzveidība izslēdz, ka tie varētu piederēt vienai un tai pašai kategorijai.

107

Lai noraidītu šo argumentu, pirmkārt, pietiek norādīt, ka tas ir balstīts uz kļūdainu premisu, jo Parlaments apstrīdētajos lēmumos nav uzskatījis, ka visi dokumenti pieder vienai vienīgai kategorijai, bet gan dažādām kategorijām.

108

Tādējādi, piemēram, lai piemērotu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu, Parlaments ir uzskatījis, ka visas transporta biļetes pieder transporta biļešu kategorijai, visi viesnīcu rēķini pieder viesnīcu rēķinu kategorijai, visi darba līgumi pieder darba līgumu kategorijai un visas algu lapas pieder algu lapu kategorijai.

109

Līdz ar to Parlaments nav atturējies veikt konkrētu un individuālu katra pieprasītā dokumenta pārbaudi, ņemot vērā tikai vienu kategoriju, bet gan ņemot vērā dažādas dokumentu kategorijas, ko tas bija izdalījis.

110

Otrkārt, būtu jāatgādina, ka šo dažādo kategoriju dokumenti satur personas datus, lai arī tie būtu tikai katra dokumenta skarto Parlamenta deputātu vārdi.

111

Tā kā prasītāju pieteikumi attiecas uz visiem dokumentiem, kas ļauj noteikt, kādā veidā un kad katrā no šiem pieteikumiem minētie Parlamenta deputāti ir iztērējuši dažādās piemaksas, kas ir uzskaitītas šajos pieteikumos, šie pieteikumi katrā ziņā nozīmē, ka pieprasītie dokumenti satur elementus, kas pēc vārda ļauj identificēt katru deputātu.

112

Tas attiecas uz dienas naudām, ceļa izdevumiem un deputātu parlamentārās palīdzības piemaksām, lai arī tikai to pārskaitīšanas attiecīgajām personām vajadzībām.

113

Tādēļ Parlamentam nevar pārmest, ka tas nav veicis konkrētu un individuālu katra pieprasītā dokumenta pārbaudi saistībā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto izņēmumu.

114

Tāpēc prasību trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

115

Prasību trešā pamata otrajā daļā prasītāji apgalvo, ka atteikums sniegt piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem, pamatojoties uz pārmērīgu administratīvo slogu, ir prettiesisks.

116

Šajā ziņā vispirms būtu jānorāda, ka Parlaments apstrīdētajos lēmumos ir noraidījis atkārtotos piekļuves pieteikumus tādēļ, ka, pirmkārt un pamatoti, kā tas izriet no prasību pirmā un otrā pamata pārbaudes, visos šajos dokumentos bija personas dati, kuru nosūtīšanas vajadzību prasītāji nebija pierādījuši, un, otrkārt, visu pieteikumos pieprasīto dokumentu izpaušana radītu pārmērīgu administratīvo slogu.

117

Tādējādi ir jākonstatē, ka attiecībā uz pieprasītajiem dokumentiem, kas ir Parlamenta rīcībā, piekļuves atteikums bija attaisnots ar diviem autonomiem un alternatīviem pamatiem, tādēļ viens no pamatiem, ņemot vērā otro, katrā ziņā nav nepieciešams.

118

Līdz ar to, tā kā Vispārējā tiesa ir noraidījusi prasību pirmo un otro pamatu, kuros tika apšaubīts Parlamenta lēmuma pirmā motīva tiesiskums, prasību trešā pamata otrā daļa, kas attiecas uz otro lēmuma motīvu, kurš katrā ziņā, ņemot vērā pirmo, nav nepieciešams, var vienīgi tikt noraidīta kā neiedarbīga.

119

Šo pašu iemeslu dēļ Parlamentam nevar lietderīgi pārmest, ka tas nav neformāli apspriedies ar pieteikumu iesniedzējiem, lai rastu pieņemamu risinājumu saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 6. panta 3. punktu. Uz šiem noteikumiem nevar atsaukties, jo šajā lietā Parlaments ir juridiski pamatoti konstatējis, ka uz pieprasītajiem dokumentiem attiecas šīs regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētais izņēmums, kā jau tas izriet no pirmā un otrā pamata pārbaudes.

120

Tā rezultātā prasību trešā pamata otrā daļa arī ir jānoraida, jo tā ir neiedarbīga, līdz ar to prasību trešais pamats ir jānoraida kopumā.

121

Ceturtajā prasību pamatā prasītāji apgalvo Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 6. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu, jo viņiem tika atteikta pat daļēja piekļuve pieprasītajiem dokumentiem.

122

Prasītāji apgalvo, ka Parlaments nav veicis konkrētu un individuālu pieprasīto dokumentu satura pārbaudi, lai gan tam esot vajadzējis izpaust vismaz pieprasītos dokumentus, uz kuriem neattiecās neviens izņēmums, un ka šo dokumentu izpaušana, pat ja tā būtu bijusi daļēja, būtu atbildusi prasītāju piekļuves pieteikumos izvirzītajam mērķim.

123

Šajā ziņā būtu jānorāda, ka Parlaments apstrīdētajos lēmumos ir uzskatījis, ka visu personas datu aizsegšana pieprasītajos dokumentos neļautu sasniegt piekļuves pieteikumos izvirzītos mērķus un radītu pārmērīgu administratīvo slogu.

124

Prasītāju argumenti nevar ietekmēt uz šāda pamata apstrīdēto lēmumu tiesiskumu.

125

Kā jau izriet no prasītāju prasību pamatu un atkārtoto pieteikumu pārbaudes, prasītāji vēlas iegūt piekļuvi dokumentiem, kas ir saistīti ar katrā pieteikumā minēto Parlamenta deputātu individuālajiem tēriņiem, lai attiecībā uz katru no viņiem varētu pārbaudīt šo tēriņu adekvātumu.

126

Taču ir acīmredzams, ka tādu pieprasīto dokumentu versijas izpaušana, kuros ir izsvītroti visi personas dati, tostarp attiecīgo Parlamenta deputātu vārdi, būtu laupījusi šo dokumentu piekļuvei jebkādu lietderīgo iedarbību saistībā ar šiem mērķiem, jo šāda piekļuve, ņemot vērā pieprasīto dokumentu sasaistīšanas ar attiecīgajām personām neiespējamību, nebūtu ļāvusi prasītājiem veikt Parlamenta deputātu tēriņu individuālu izsekojamību.

127

Katrā ziņā nav iespējams nopietni apstrīdēt, ka visu personas datu aizsegšana pieprasītajos dokumentos, ņemot vērā pieprasīto dokumentu apjomu, nozīmēja pārmērīgu administratīvo slogu (skat. spriedumu, 2014. gada 2. oktobris, Strack/Komisija, C‑127/13 P, EU:C:2014:2250, 36. un 37. punkts).

128

Patiesībā ir jānorāda, ka Parlaments apstrīdētajos lēmumos grāmatvedības un finanšu dokumentu skaita aplēses saistībā ar Parlamenta deputātu ceļa izdevumu un dienas naudu atmaksām pārsniedza 220000 dokumentus gadā, jo šos dokumentus, no kuriem daži ir tikai papīra formātā, Parlaments glabā vienīgi administratīviem un finanšu mērķiem, bet prasītāji to savos procesuālajos rakstos nav apstrīdējuši.

129

Tiesas sēdē Parlaments, prasītājiem šo aspektu neapstrīdot, norādīja, ka par katru Parlamenta deputātu attiecīgajos periodos vidēji ir 5500 lappuses, t.i., 33000 lappuses par sešiem deputātiem no Kipras, vairāk nekā 500000 lappuses par 96 deputātiem no Vācijas un vairāk nekā četri miljoni dokumentu par visiem pieteikumiem.

130

Tādējādi izrādījās, ka tika pieprasīts acīmredzami liels dokumentu apjoms, un tas arī bija apstāklis, kas attaisnoja daļējas piekļuves šiem dokumentiem atteikumu.

131

Tāpēc ceturtais prasību pamats ir jānoraida.

132

Piektajā pamatā prasītāji apgalvo, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1049/2001 7. panta 1. punktā un 8. panta 1. punktā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, jo Parlaments nav izvērtējis visus viņu argumentus.

133

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāji piektajā pamatā Parlamentam vienīgi pārmet, ka tas apstrīdētajos lēmumos nav atbildējis uz visiem argumentiem, ko prasītāji bija izvirzījuši savos atkārtotajos piekļuves pieteikumos.

134

Taču no judikatūras izriet, ka pienākums norādīt pamatojumu nenozīmē, ka attiecīgajai iestādei ir jāatbild uz katru argumentu, kas ir izvirzīts procesā līdz apstrīdētā galīgā lēmuma pieņemšanai (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1972. gada 14. jūlijs, Cassella/Komisija, 55/69, EU:C:1972:76, 22. punkts, un 1992. gada 24. janvāris, La Cinq/Komisija, T‑44/90, EU:T:1992:5, 41. punkts).

135

Tāpēc prasītāju argumentācijai nevar piekrist.

136

Katrā ziņā pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka pamatošanas pienākums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo iestādes, akta autores, argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli (spriedumi, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 63. punkts, un 2007. gada 1. februāris, Sison/Padome, C‑266/05 P, EU:C:2007:75, 80. punkts).

137

Šajā lietā apstrīdēto lēmumu motivācija ļāva prasītājiem noskaidrot apstrīdēto lēmumu pamatojumu un Vispārējai tiesai īstenot pārbaudi, kā tas izriet no pirmo četru pamatu pārbaudes.

138

Tā rezultātā piektais prasību pamats ir jānoraida, un tāpēc ir jānoraida visa prasība kopumā.

139

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

140

Tā kā prasītājiem spriedums ir nelabvēlīgs, tiem jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Parlamenta prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež: