–

Koninklijke Philips NV vārdā – T. Seikkula un M. Welin, asianajajat,

–

Somijas valdības vārdā – H. Leppo, pārstāve,

–

Čehijas valdības vārdā – S. Šindelková, M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – U. Bartl, M. Hellmann un J. Möller, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Gattinara un M. Huttunen, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 3. panta 1. punktu Padomes Direktīvā 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem (OV 1985, L 210, 29. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/34/EK (1999. gada 10. maijs) (OV 1999, L 141, 20. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp apdrošināšanas sabiedrību Keskinäinen Vakuutusyhtiö Fennia (turpmāk tekstā – “Fennia”) un Koninklijke Philips NV par tādu zaudējumu atlīdzību, kuri radušies kafijas aparāta izraisīta ugunsgrēka izcelšanās dēļ.

3

Direktīvas 85/374 ceturtais un piektais apsvērums ir formulēts šādi:

“tā kā patērētāja aizsardzības labad vajadzīgs, lai visi ražošanas procesā iesaistītie ražotāji būtu atbildīgi tiktāl, cik tas attiecas uz trūkumiem gatavajā produktā, sastāvdaļā vai kādā izejvielā, ko viņi piegādājuši; tā kā šā paša iemesla dēļ atbildība jāattiecina uz importētājiem, kas importē produktus Kopienā, un personām, kuras apliecina sevi kā ražotāju, pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi, vai kuras piegādā tādus produktus, kā ražotāju nav iespējams identificēt;

tā kā tādās situācijās, kad vairākas personas ir atbildīgas par vienu un to pašu trūkumu, patērētāja aizsardzības labad vajadzīgs, lai aizskartā persona no jebkuras minētās personas varētu pieprasīt pilnu kompensāciju par trūkuma izraisītajiem zaudējumiem”.

4

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikts:

“Ražotājs ir atbildīgs par kaitējumu, kuru izraisījis viņa produkta trūkums.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 1. punktu:

““Ražotājs” nozīmē gatava produkta izgatavotāju, jebkādu izejvielu ražotāju vai sastāvdaļas izgatavotāju un jebkuru personu, kas apliecina sevi kā tā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi [atšķirtspējīgs apzīmējums].”

6

Šīs pašas direktīvas 5. pantā ir paredzēts:

“Ja, piemērojot šīs direktīvas noteikumus, divas vai vairākas personas ir atbildīgas par vienu kaitējumu, tās ir atbildīgas solidāri un atsevišķi, neierobežojot valsts tiesību aktu noteikumus attiecībā uz regresa tiesībām.”

7

Tuotevastuulaki (694/1990) (Likums par atbildību par produktiem ar trūkumiem (694/1990)), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, ar ko Somijas tiesību sistēmā tiek īstenots Direktīvas 85/374 3. pants, 5. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pienākums atlīdzināt kaitējumu ir, pirmkārt, personai, kas ir ražojusi vai izgatavojusi produktu ar trūkumu, un, otrkārt, personai, kas kaitējumu izraisījušo produktu tirgojusi kā savu, ja produktam ir bijis piestiprināts tās nosaukums, preču zīme vai cits atšķirtspējīgs apzīmējums.

8

Fennia saskaņā ar mājokļa apdrošināšanas polisi izmaksāja patērētājam kompensāciju par ugunsgrēka radītajiem zaudējumiem 58879,10 EUR apmērā. Dienu pirms ugunsgrēka patērētājs no kāda izplatītāja nopirka zīmola Philips kafijas aparātu “Saeco Xsmall HD 8743/11”. Ugunsdzēsēju sastādītajā negadījuma ziņojumā tika konstatēts, ka ugunsgrēka izcelšanās cēlonis bija attiecīgais kafijas aparāts.

9

Šo kafijas aparātu Rumānijā ražoja Saeco International Group SpA, kas ir Koninklijke Philips meitasuzņēmums. Minētajam kafijas aparātam un tā iepakojumam bija piestiprināti apzīmējumi “Philip” un “Saeco”, kas ir Koninklijke Philips reģistrētas preču zīmes. Turklāt šim pašam kafijas aparātam bija CE marķējums, uz kura bija norādīts apzīmējums “Saeco”, adrese Itālijā un norāde “ražots Rumānijā”. Koninklijke Philips pieder meitasuzņēmums Somijā – Philips Oy –, kas tur tirgo sadzīves elektrotehnikas ierīces ar preču zīmi “Philips”, tostarp attiecīgos kafijas aparātus.

10

Fennia, kas pēc tam, kad patērētājam bija izmaksāta kompensācija, pārņēma viņa tiesības, cēla prasību pret Koninklijke Philips par zaudējumu atlīdzību saistībā ar atbildību par produktiem ar trūkumiem. Koninklijke Philips lūdza noraidīt šo prasību, apgalvojot, ka tā nav attiecīgā kafijas aparāta ražotāja.

11

Käräjäoikeus (Pirmās instances tiesa, Somija) uzskatīja, ka Koninklijke Philips Somijā ar savu preču zīmi ir tirgojusi attiecīgo kafijas aparātu un ka tā ir atbildīga par kaitējumu, ko izraisīja šī produkta trūkumi.

12

Hovioikeus (Apelācijas tiesa, Somija), kurā Koninklijke Philips iesniedza apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, nosprieda, ka nav pierādīts, ka Koninklijke Philips būtu pārdevusi šo kafijas aparātu Somijā kā savu produktu. Šī tiesa uzskatīja, ka Koninklijke Philips nav atbildīga par attiecīgā produkta radīto kaitējumu, un prasību noraidīja.

13

Izskatot Fennia iesniegto kasācijas sūdzību par hovioikeus (apelācijas tiesa) nolēmumu, iesniedzējtiesa Korkein oikeus (Augstākā tiesa, Somija) pieļāva šo kasācijas sūdzību jautājumā par to, vai Koninklijke Philips saskaņā ar Likumu par atbildību par produktiem ar trūkumiem ir atbildīga par kaitējumu, ko radījis kafijas aparāts, uz kura ir tās preču zīme un kuru ražojis tās meitasuzņēmums.

14

Iesniedzējtiesai ir šaubas par to, kā ir jāsaprot Direktīvas 85/374 3. panta 1. punktā ietvertā vārdkopa “jebkur[a] person[a], kas apliecina sevi kā tā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi [atšķirtspējīgu apzīmējumu]”. It īpaši tā vaicā, vai papildus preču zīmes piestiprināšanai ir nepieciešami papildu kritēriji, lai varētu tiktu uzskatīts, ka preču zīmes īpašnieks ir apliecinājis sevi kā attiecīgā produkta ražotāju, vai arī varētu tikt ņemti vērā noteikti atbildības izslēgšanas elementi, piemēram, fakts, ka norādes, kas ir piestiprinātas šim produktam, liecina par to, ka ražotājs ir uzņēmums, kas nav preču zīmes īpašnieks. Tā uzskata, ka ražotājs ir “persona, kas vislabāk spēj” novērst līdzīga kaitējuma, ko izraisījis produkts, rašanos.

15

Šādos apstākļos Korkein oikeus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Koninklijke Philips būtībā uzskata, ka prejudiciālie jautājumi ir nepieņemami, jo tiem nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā, ņemot vērā, ka atlīdzība saistībā ar atbildību par produktiem ar trūkumiem saskaņā ar Likuma par atbildību par produktiem ar trūkumiem 5. panta 1. punktu prasa, lai preču zīmes vai jebkāda cita atšķirtspējīga apzīmējuma īpašnieks tirgotu produktu. Tomēr pamatlietā šī tirdzniecība nekādi neesot tikusi pierādīta.

17

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktajā procedūrā, kuras pamatā ir funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, tikai valsts tiesas kompetencē ir konstatēt un novērtēt pamatlietas faktus, kā arī interpretēt un piemērot valsts tiesības. Tāpat tikai valsts tiesa, kura iztiesā lietu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (spriedums, 2011. gada 26. maijs, Stichting Natuur en Milieu u.c., C‑165/09 līdz C‑167/09, EU:C:2011:348, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

18

Tā kā vienīgi iesniedzējtiesa ir kompetenta konstatēt un izvērtēt tajā izskatāmās lietas faktus, principā Tiesas analīzei jāaprobežojas ar elementiem, ko iesniedzējtiesa iesniegusi tās vērtēšanai, un tai jāņem vērā situācija, kuru valsts tiesa uzskata par iedibinātu, un tai nav saistoši apgalvojumi, ko sniedz viena vai otra pamatlietas puse (spriedums, 2020. gada 2. aprīlis, Coty Germany, C‑567/18, EU:C:2020:267, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

19

Tiesai nav jāpieņem nolēmums tostarp, ja acīmredzami ir skaidrs, ka prasītajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekādas saistības ar pamatlietas faktisko situāciju vai priekšmetu, vai arī ja problēma ir hipotētiska (spriedums, 2011. gada 26. maijs, Stichting Natuur en Milieu u.c., C‑165/09 līdz C‑167/09, EU:C:2011:348, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

20

Taču šajā gadījumā tas tā nav.

21

Proti, kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma un kā tas tika atgādināts šī sprieduma 11. un 12. punktā, käräjäoikeus (Pirmās instances tiesa) uzskatīja, ka Koninklijke Philips Somijā ir tirgojusi kafijas aparātu ar savu preču zīmi, savukārt hovioikeus (Apelācijas tiesa) nosprieda, ka nav pierādīts, ka Koninklijke Philips būtu tirgojusi šo kafijas aparātu Somijā kā pati savu produktu. Tā kā par faktu vērtējumu saskaņā ar valsts tiesībām starp kompetentajām tiesu instancēm nav vienprātības un iesniedzējtiesa uzskata, ka Koninklijke Philips atbildība par attiecīgo produktu ar trūkumiem nav izslēgta, ņemot vērā vērtējumu, kas valsts tiesai ir jāveic pamatlietā, vismaz acīmredzami nešķiet, ka uzdotie jautājumi būtu hipotētiski.

22

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir uzskatāms par pieņemamu.

23

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “ražotājs” prasa, lai personai, kas ir piestiprinājusi savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu uz produkta vai ir atļāvusi šādu piestiprināšanu, arī citādā veidā ir jāapliecina sevi kā produkta ražotāju.

24

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un ar tiesisko regulējumu, kurā šī norma ir ietverta, izvirzītie mērķi (spriedums, 2020. gada 17. decembris, CLCV u.c. (Dīzeļdzinēja pārveidošanas ierīce), C‑693/18, EU:C:2020:1040, 94. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

25

Pirmkārt, ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta formulējumu ““ražotājs” nozīmē gatava produkta izgatavotāju, jebkādu izejvielu ražotāju vai sastāvdaļas izgatavotāju un jebkuru personu, kas apliecina sevi kā tā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi [atšķirtspējīgu apzīmējumu]”.

26

Tādējādi Direktīvas 85/374 3. panta 1. punktā būtībā ir ietverta alternatīva, kuras vienīgi pirmā daļa attiecas uz personu, kas vismaz daļēji ir iesaistīta produkta ražošanas procesā. Savukārt otrā alternatīvas daļa apzīmē personu, kas apliecina sevi kā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu.

27

Tātad no šīs tiesību normas skaidrā un nepārprotamā formulējuma izriet, ka personas, kas sevi apliecina kā ražotāju, piedalīšanās produkta ražošanas procesā nav nepieciešama, lai to varētu kvalificēt kā “ražotāju” minētās tiesību normas izpratnē.

28

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet, ka atbildīgo personu loks, pret kurām aizskartajai personai ir tiesības celt prasību saskaņā ar Direktīvā 85/374 paredzēto atbildības noteikšanas sistēmu, ir definēts tās 1. un 3. pantā un ka, ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķis jomā, kuru tā reglamentē, ir panākt pilnīgu saskaņošanu, tad minētajos pantos norādīto atbildīgo personu loks ir jāuzskata par izsmeļošu (spriedums, 2006. gada 10. janvāris, Skov un Bilka, C‑402/03, EU:C:2006:6, 32. un 33. punkts).

29

Līdz ar to šī atbildīgo personu loka noteikšana nevar būt atkarīga no tādu papildu kritēriju noteikšanas, kas neizriet no Direktīvas 85/374 1. un 3. panta formulējuma.

30

Tā kā Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta alternatīvas otrajā daļā sniegtajā definīcijā nav ietverts neviens papildu kritērijs, no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka “ražotāja” statusu šīs tiesību normas izpratnē pamato atšķirtspējīgā apzīmējuma piestiprināšana, ko veic persona, kuru šis apzīmējums identificē, vai pilnvarota persona.

31

Otrkārt, attiecībā uz Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta kontekstu un tās mērķi no šīs direktīvas ceturtā un piektā apsvēruma, kā arī no tās 5. panta izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies pieņemt plašu jēdziena “ražotājs” tvērumu, lai aizsargātu patērētāju.

32

Proti, saskaņā ar Direktīvas 85/374 ceturto apsvērumu patērētāju tiesību aizsardzība prasa, lai ikviena persona, kura apliecina sevi kā ražotāju, produktam pievienojot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu, tiktu saukta pie atbildības tāpat kā patiesais ražotājs. Turklāt gan no šīs direktīvas 5. panta, gan no tās piektā apsvēruma izriet, ka šī personas, kas sevi apliecina kā ražotāju, atbildība ir tāda paša līmeņa kā faktiskā ražotāja atbildība un ka patērētājs var brīvi izvēlēties prasīt pilnīgu kaitējuma atlīdzināšanu no jebkuras no šīm personām, jo viņu atbildība ir solidāra.

33

Tādējādi šķiet, ka Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta mērķis ir atvieglot pienākumu noteikt patieso attiecīgā produkta ar trūkumiem ražotāju. Šajā ziņā no Komisijas 1976. gada 9. septembra direktīvas priekšlikuma, kas ir Direktīvas 85/374 pamatā, 2. panta, kurš bez būtiskām izmaiņām ir kļuvis par šīs direktīvas 3. pantu, pamatojuma izklāsta izriet, ka Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka patērētāju aizsardzība nebūtu pietiekama, ja izplatītājs varētu “nosūtīt” patērētāju pie ražotāja, kurš patērētājam varētu nebūt pazīstams.

34

Turklāt ir jānorāda, ka, pievienojot attiecīgajam produktam savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu, persona, kas sevi apliecina kā ražotāju, rada iespaidu, ka tā ir iesaistīta ražošanas procesā vai uzņemsies atbildību par to. Līdz ar to šo norāžu izmantošana nozīmē, ka šī persona izmanto savu atpazīstamību, lai padarītu šo produktu pievilcīgāku patērētāju skatījumā, un tas savukārt pamato to, ka var iestāties tās atbildība saistībā ar šo izmantošanu.

35

Turklāt, kā pamatoti norāda Čehijas valdība, ciktāl, pirmkārt, vairākas personas var tikt uzskatītas par ražotājiem un, otrkārt, patērētājs var celt savu prasību pret jebkuru no tām, vienas “vispiemērotākās” atbildīgās personas, pret kuru patērētājam būtu jāatsaucas uz savām tiesībām, meklēšana, pretēji iesniedzējtiesas ieteikumam, nav atbilstoša.

36

No tā izriet, ka nevar tikt prasīts, lai persona, kas produktam ir pievienojusi savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu vai ir atļāvusi šādu pievienošanu, arī kādā citā veidā apliecinātu sevi kā produkta ražotāju, lai to varētu uzskatīt par “ražotāju” Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkta izpratnē.

37

Līdz ar to pretēji Koninklijke Philips apgalvotajam ir jākonstatē, ka pamatlietā atbildības sadale starp to un Saeco International Group nerada sekas patērētājam, kurš tieši ir jāatbrīvo no pienākuma noteikt patieso ražotāju, lai celtu prasību par kaitējuma atlīdzināšanu.

38

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 85/374 3. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “ražotājs” neprasa, lai persona, kas produktam ir pievienojusi savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu vai ir atļāvusi šo pievienošanu, apliecinātu sevi kā produkta ražotāju vēl kādā citā veidā.

39

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild.

40

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

3. panta 1. punktu Padomes Direktīvā 85/374/EEK (1985. gada 25. jūlijs) par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz atbildību par produktiem ar trūkumiem, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/34/EK (1999. gada 10. maijs), ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā minētais jēdziens “ražotājs” neprasa, lai persona, kas produktam ir pievienojusi savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirtspējīgu apzīmējumu vai ir atļāvusi šo pievienošanu, apliecinātu sevi kā produkta ražotāju vēl kādā citā veidā.