1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV L 95, 29. lpp.) 7. pantu, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu un 34. panta 3. un 7. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp J. C. Sánchez Morcillo un M. del C. Abril García un Banco Bilbao Vizcaya Argentaria SA (turpmāk tekstā – “Banco Bilbao”) saistībā ar iebildumiem pret piedziņas vēršanu uz viņu mājokli.

3

Direktīvas 93/13 1. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.”

4

Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:

“1.   Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.

2.   Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.

[..]

3.   Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.”

5

Saskaņā ar minētās direktīvas 7. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.”

6

Pēc sprieduma Aziz (C‑415/11, EU:C:2013:164) pasludināšanas ar 2013. gada 14. maija Likuma Nr. 1/2013 par hipotekāro parādnieku aizsardzības stiprināšanas pasākumiem, parādu restrukturizāciju un sociālajiem mājokļiem (Ley 1/2013, de medidas para reforzar la protección a los deudores hipotecarios, reestructuración de deuda y alquiler social) (2013. gada 15. maijaBOE Nr. 116, 36373. lpp.) III nodaļu tika grozīts 2000. gada 7. janvāra Civilprocesa kodekss (Ley de enjuiciamiento civil) (2000. gada 8. janvāraBOE Nr. 7, 575. lpp.; turpmāk tekstā – “LEC”).

7

Ar 2014. gada 5. septembra Dekrētlikuma Nr. 11/2014 par steidzamiem pasākumiem maksātnespējas jomā (decreto-ley 11/2014 de medidas urgentes en materia concursal) (2014. gada 6. septembraBOE Nr. 217, 69767. lpp.) trešo nobeiguma noteikumu tika grozīts LEC (turpmāk tekstā – “grozītais LEC”), lai “nodrošinātu tā atbilstību nesenajam Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 17. jūlija spriedumam”.

8

Grozītā LEC 695. pants, kas attiecas uz procedūru iebildumu izteikšanai par piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, ir formulēts šādi:

“1.   Šajā nodaļā minētajās procedūrās atbildētājs var celt iebildumus pret izpildi tikai tad, ja tie ir pamatoti ar:

2.   Ja ir izvirzīti iepriekšējā punktā minētie iebildumi, tiesas sekretārs aptur izpildi un uzaicina lietas dalībniekus ierasties tiesā, kas ir izdevusi rīkojumu par piedziņu. Starp uzaicinājumu ierasties tiesā un attiecīgo tiesas sēdi ir jābūt vismaz piecpadsmit dienām. Šajā sēdē tiesa uzklausa lietas dalībniekus, pārbauda tai iesniegtos dokumentus un divu dienu laikā rīkojuma veidā pieņem atbilstošu nolēmumu.

3.   Lēmums, ar kuru tiek apmierināts iebildums, kas ir pamatots ar šī panta 1. punktā paredzēto pirmo vai trešo iemeslu, aptur izpildi; ar šādu iebilduma, kas ir balstīts uz otro iemeslu, apmierināšanu tiek noteikta summa, attiecībā uz kuru ir jāturpina izpilde.

Ja tiek izvēlēts ceturtais iemesls, tad izpilde tiek izbeigta, ar nosacījumu, ka izpildes pamats ir līguma noteikums. Pretējā gadījumā izpilde tiek turpināta, atceļot negodīgā noteikuma piemērošanu.

4.   Nolēmums, ar kuru liek izbeigt izpildi vai nepiemērot negodīgu noteikumu vai noraida iebildumus atbilstoši šī panta 1. punkta 4) apakšpunktam, var tikt pārsūdzēts.

Atskaitot šos gadījumus, nolēmumi par šajā pantā minētajiem iebildumiem nav nekādi pārsūdzami un to sekas attiecas tikai un vienīgi uz to izpildes procedūru, kurā tie ir pieņemti.”

9

Grozītā LEC 698. pantā ir noteikts:

“1.   Jebkurš parādnieka, turētājas trešās personas vai citu iesaistīto personu izvirzīts iebildums, uz kuru nav attiecināmi iepriekšējie panti, tostarp iebildumi, kas saistīti ar dokumenta, no kura izriet parāds, atcelšanu vai prasījuma tiesību iestāšanos, prasījuma noteiktību, izbeigšanos vai parāda apmēru, tiek izskatīti, pieņemot atbilstošu nolēmumu un neapturot vai neizbeidzot šajā nodaļā paredzēto izpildes procedūru.

[..]”

10

Grozītā LEC 552. pantā, kas attiecas uz prasības celšanas iespējamību, ja tiek atteikts izdot rīkojumu par izpildi, ir paredzēts:

“1.   Ja tiesa uzskata, ka nav izpildīti likumā prasītie noteikumi un nosacījumi, lai izdotu rīkojumu par izpildi, tā izdod rīkojumu par izpildes atteikšanu.

Ja tiesa uzskata, ka kāds no noteikumiem, kas ietverti 557. panta 1. punktā paredzētajos izpildrakstos, var tikt uzskatīts par negodīgu, tā uzklausa lietas dalībniekus piecpadsmit dienu laikā. Tos uzklausījusi, tā piecu darba dienu laikā pieņem lēmumu saskaņā ar 561. panta 1. punkta 3. apakšpunkta normām.

2.   Par rīkojumu par izpildes atteikšanu var iesniegt tiešu pārsūdzību; šajā procedūrā piedalās vienīgi kreditors. Tāpat kreditors, ja vēlas, var lūgt tai pašai tiesai pārskatīt viņa lūgumu pirms pārsūdzības iesniegšanas.

3.   Tiklīdz rīkojums par izpildes atteikšanu ir kļuvis galīgs, kreditors var apmierināt savus prasījumus vienīgi atbilstošā parastā iztiesāšanas kārtībā, ja to neliedz galīgā sprieduma vai lēmuma, uz ko ir ticis balstīts izpildes lūgums, res judicata spēks.”

11

Saskaņā ar LEC 557. pantu, kas attiecas uz procedūru iebildumu izteikšanai par izpildi, kas ir balstīta uz prettiesiskiem vai patvaļīgiem rīkojumiem:

“1.   Ja izpilde tiek noteikta saskaņā ar rīkojumiem, kas paredzēti 517. panta 2. punkta 4., 5., 6. un 7. apakšpunktā, kā arī saskaņā ar citiem 517. panta 2. punkta 9. apakšpunktā paredzētajiem dokumentiem, kam ir izpildes spēks, parādnieks var pret to iebilst šajā pantā paredzētajā termiņā un kārtībā vienīgi tad, ja tas atsaucas uz kādu no šādiem pamatiem:

[..]

2.   Ja tiek iesniegts iepriekšējā punktā minētais iebildums, tiesas sekretārs aptur izpildi, izmantojot procesa organizatorisko pasākumu.”

12

Grozītā LEC 561. pants attiecas uz rīkojumu, ar kuru tiek lemts par iebildumu ar lietas būtību saistīta iemesla dēļ, un tajā ir noteikts:

“1.   Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas saistībā ar iebildumu par izpildi, kas nav balstīts uz procesuāliem pārkāpumiem, un pēc iespējamās tiesas sēdes tiesa ar rīkojumu un vienīgi izpildes nolūkā pieņem kādu no šādiem lēmumiem:

2.   Ja pret izpildi izvirzītais iebildums tiek apmierināts, tad izpildei vairs nav nozīmes un sekvestrs, kā arī pieņemtie garantijas pasākumi tiek atcelti, atjaunojot parādniekam situāciju, kādā tas bija pirms izpildes saskaņā ar 533. un 534. pantu. Tāpat arī kreditoram ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, kas radušies iebildumu procesā.

3.   Rīkojumu, ar kuru tiek lemts par iebildumu, var pārsūdzēt, ar to netiek apturēta izpilde, ja ar pārsūdzēto nolēmumu ir ticis noraidīts iebildums.

[..]”

13

Savā spriedumā Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2099) Tiesa jau ir interpretējusi Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, attiecībā uz to pašu strīdu kā pamatlietā. Pamatlietas fakti tika izklāstīti minētā sprieduma 13.–18. punktā:

14

Tāpēc Audiencia Provincial de Castellón nolēma uzdot Tiesai prejudiciālus jautājumus tieši saistībā ar šo problemātiku.

15

Ar spriedumu Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2099) Tiesa atbildēja, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu izpildes pasākumu sistēmu, kāda ir pamatlietā, kurā ir paredzēts, ka piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru nevar apturēt tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, un tā var savā galīgajā nolēmumā vienīgi piešķirt kompensāciju par kaitējumu, kas nodarīts patērētājam, jo pēdējais minētais kā parādnieks, pret kuru vērsta piedziņa, nevar pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru noraidīts viņa iebildums pret šo izpildi, savukārt pārdevējs vai piegādātājs – kreditors, kurš pieprasa piedziņu, – var izmantot šo tiesību aizsardzības līdzekli pret nolēmumu, ar kuru tiek uzdots izbeigt tiesvedību vai ar kuru negodīgais noteikums tiek atzīts par nepiemērojamu.

16

Pēc šī sprieduma pasludināšanas Spānijas likumdevējs ar Dekrētlikumu Nr. 11/2014 grozīja LEC 695. panta 4. punktu.

17

Tomēr iesniedzējtiesa, kas izskata apelācijas sūdzību, norāda, ka ar šo grozījumu patērētājiem ir ļauts pārsūdzēt rīkojumu, ar kuru tiek noraidīts iebildums pret izpildi, tikai tad, ja pirmās instances tiesa nav pieņēmusi iebilduma pamatojumu attiecībā uz līguma noteikuma, kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu, savukārt pārdevējam vai piegādātājam ar to ir ļauts pārsūdzēt jebkuru nolēmumu, ar kuru izdots rīkojums izbeigt tiesvedību, neatkarīgi no tā, uz kādu iebildumu pamatojumu tas ir balstīts.

18

Tādējādi minētā tiesa joprojām šaubās par šādas valsts tiesību normas – kurai būtu jāizraisa prasītāju pamatlietā pārsūdzības noraidīšana – saderīgumu ar Direktīvā 93/13 izvirzīto patērētāju aizsardzības mērķi, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantā paredzēto pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, kā arī ar tiesībām uz mājokli un privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas attiecīgi ir nodrošināti ar Hartas 34. panta 3. punktu un 7. pantu.

19

Šādos apstākļos Audiencia Provincial de Castellón nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [Direktīvas 93/13] 7. pants, aplūkojot to kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu, 34. panta 3. punktu un 7. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu procesuālo normu kā [grozītā LEC] 695. panta 4. punkts, kurā, regulējot prasības celšanu par nolēmumu, ar kuru lemj par iebildumu pret izpildi, kas vērsta uz hipotekāri ieķīlātām vai ieķīlātām lietām, ļauts pārsūdzēt tikai rīkojumu par tiesvedības izbeigšanu vai negodīga noteikuma nepiemērošanu, un tādēļ pārdevējam vai piegādātājam, kurš lūdz izpildi, uzreiz ir vairāk pārsūdzības tiesību aizsardzības līdzekļu nekā patērētājam, pret kuru ir vērsta izpilde?”

20

Audiencia Provincial de Castellón2014. gada 27. novembrī lūdza lietu izskatīt paātrinātajā procesā, kas ir paredzēts Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 105. panta 1. punktā. Šīs tiesas ieskatā ārkārtas steidzamība izriet no apstākļa, ka attiecīgā piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra attiecas uz patērētāju kā parādnieku, pret kuriem tiek vērsta piedziņa, parasto mājokli, kas rada risku zaudēt šo mājokli un kā dēļ minētie patērētāji, kā arī viņu ģimenes ir īpaši nestabilā situācijā.

21

Saskaņā ar Reglamenta 99. pantu, ja uzdotais prejudiciālais jautājums ir identisks jautājumam, par kuru Tiesa jau ir sniegusi nolēmumu, ja atbilde uz šādu jautājumu skaidri izriet no judikatūras vai ja atbilde uz uzdoto prejudiciālo jautājumu nerada nekādas pamatotas šaubas, Tiesa pēc tiesneša referenta priekšlikuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas jebkurā brīdī var lemt, izdodot motivētu rīkojumu.

22

Izskatāmajā lietā ir jāpiemēro šis pants.

23

Ar savu prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 7. pants, skatot to kopsakarā ar Hartas 7. pantu, 34. panta 3. punktu un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā aplūkojamā, saskaņā ar kuru patērētājs kā parādnieks, uz kuru attiecas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra, var apstrīdēt nolēmumu, ar kuru ir noraidīts iebildums pret izpildi, tikai tad, ja pirmās instances tiesa nav pieņēmusi iebilduma pamatojumu, kurš ir balstīts uz līguma noteikuma, kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu, savukārt pārdevējs vai piegādātājs var apstrīdēt jebkuru nolēmumu, ar kuru izdots rīkojums izbeigt tiesvedību, neatkarīgi no iebilduma pamatojuma, uz kuru tas ir balstīts.

24

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma balstās uz domu, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (spriedumi Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 44. punkts, kā arī Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 22. punkts).

25

Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Runa ir par imperatīvu normu, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Tādēļ ar Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt, ka to valsts tiesību sistēmās pastāv atbilstīgi un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos (spriedums Baczó un Vizsnyiczai, C‑567/13, EU:C:2015:88, 39. punkts).

27

Šajā kontekstā Tiesa vairākkārt jau ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāizvērtē minētās direktīvas piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma negodīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošā nesabalansētība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums (spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 24. punkts).

28

Valsts izpildes procedūras, piemēram, piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūras, ir pakļautas no šīs Tiesas judikatūras izrietošajām prasībām, kuru mērķis ir patērētāju efektīva aizsardzība (spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 25. punkts).

29

Konkrētāk, Tiesa jau ir lēmusi par Direktīvas 93/13 interpretāciju tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram, lai gan tajā nav paredzēta iespēja piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā izvirzīt iebildumus pret līguma noteikuma, kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu, tiesai, kura izskata lietu pēc būtības un kurai ir piekritība vērtēt šāda noteikuma negodīgo raksturu, nav atļauts veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt minēto izpildes procedūru, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tās galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (spriedums Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 64. punkts).

30

Tāpat Tiesa Direktīvu 93/13 ir interpretējusi tādējādi, ka tā nepieļauj tādu dalībvalsts tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram par izpildi atbildīgajai tiesai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā nav atļauts ne pēc savas ierosmes, ne pēc patērētāja pieteikuma izvērtēt līguma, no kura izriet pieprasītais parāds, noteikuma, kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu, nedz arī veikt pagaidu pasākumus, tostarp apturēt izpildes procedūru, ja šādu pasākumu veikšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu tiesas, kura atbilstoši izskata lietu pēc būtības un kurai ir kompetence pārbaudīt šāda noteikuma negodīgo raksturu, galīgā nolēmuma pilnīgu efektivitāti (rīkojums Banco Popular Español un Banco de Valencia, C‑537/12 un C‑116/13, EU:C:2013:759, 60. punkts).

31

Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Hartas 47. pantu, nepieļauj tādu izpildes pasākumu sistēmu, kurā ir paredzēts, ka piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru nevar apturēt tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, un tā var savā galīgajā nolēmumā vienīgi piešķirt kompensāciju par zaudējumiem, kas nodarīti patērētājam, jo pēdējais minētais kā parādnieks, pret kuru vērsta piedziņa, nevar pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru ticis noraidīts viņa iebildums pret šo izpildi, savukārt pārdevējs vai piegādātājs – kreditors, kurš pieprasa piedziņu, – var pārsūdzēt nolēmumu, ar kuru ir uzdots izbeigt tiesvedību vai ar kuru negodīgais noteikums ir atzīts par nepiemērojamu (spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 51. punkts).

32

Tomēr atbildi uz izskatāmajā lietā uzdoto jautājumu skaidri var izsecināt no norādēm, kas sniegtas Tiesas judikatūrā attiecībā uz šiem dažādajiem aspektiem, ciktāl būtībā jautājums ir par to, vai LEC 695. panta 4. punkta grozījumi, kas tika izdarīti pēc Tiesas sprieduma Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2099) pasludināšanas, nav pretrunā Direktīvas 93/13 interpretācijai, kas izriet no šī sprieduma.

33

Tādēļ ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, tā kā valsts tiesībās paredzētie piespiedu izpildes mehānismi nav saskaņoti, kārtība, kādā tiek piešķirtas tās tiesības pārsūdzēt lēmumu par līguma noteikuma likumību, kas ir atzītas piedziņas procedūrā, kura vērsta uz hipotēkas objektu, izriet no dalībvalsts iekšējās tiesību sistēmas atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, ar nosacījumu, ka tā nav nelabvēlīgāka par kārtību, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tā nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 31. punkts).

34

Runājot par līdzvērtības principu, ir jānorāda, ka Tiesas rīcībā nav neviena elementa, kas tai radītu šaubas par pamatlietā izskatāmā tiesiskā regulējuma atbilstību šim principam.

35

Attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa jau ir nospriedusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums par to, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, ir jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas vietu visā procedūrā, šīs procedūras norisi un īpatnības dažādās valsts tiesu instancēs. Šajā ziņā attiecīgajos gadījumos ir jāņem vērā principi, kas ir valsts tiesu sistēmas pamatā, tādi kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās noteiktības princips un procesa laba norise (spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 34. punkts).

36

Tādējādi dalībvalstu pienākums nodrošināt tiesību, kādas attiecīgajām personām izriet no Direktīvas 93/13, efektivitāti pret negodīgu noteikumu izmantošanu nozīmē prasību nodrošināt tiesību aizsardzību tiesā, kas ir paredzētas arī Hartas 47. pantā, un šī prasība ir jāievēro valsts tiesai. Šī aizsardzība ir jāpiemēro gan attiecībā uz to tiesu noteikšanu, kuras ir kompetentas izskatīt uz Savienības tiesībām balstītas prasības, gan arī attiecībā uz procesuālo tiesību normu definēšanu (spriedums Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 35. punkts).

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka pēc sprieduma Aziz (C‑415/11, EU:C:2013:164) pasludināšanas ar Likumu Nr. 1/2013 tika grozīti LEC panti, kas attiecas uz izpildes procedūru, kura vērsta pret hipotekāri ieķīlātām vai ieķīlātām lietām, 695. panta 1. punktā paredzot iespēju parādniekam iebilst pret piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrām, atsaucoties uz līguma noteikuma, kas ir izpildes pamatā, negodīgo raksturu.

38

Šajā kontekstā, lai izpildītu spriedumu Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2099), ar Dekrētlikumu Nr. 11/2014 tika grozīts arī LEC 695. panta 4. punkts.

39

Taču ir skaidrs, ka šādi grozītajā tiesību normā patērētājiem faktiski ir atzītas tiesības pārsūdzēt par izpildi atbildīgās tiesas nolēmumu, ar kuru tā noraida viņu iebildumu pret piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, ja iebildums ir balstīts uz līgumā iekļautā noteikuma, no kura izriet minētais atprasītais parāds un kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu.

40

Tādējādi ar šo grozīto tiesību normu izveidotā procedūra par izpildi atbildīgajai tiesai pirms izpildes procedūras pabeigšanas un apelācijas instancē ir ļauts novērtēt līguma noteikuma, kas var būt prasītās summas pamatā vai būt par pamatu izpildrakstam, negodīgo raksturu un šajā pēdējā gadījumā minētajai tiesai pat ir ļauts pasludināt uzsākto piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru par spēkā neesošu.

41

Tādējādi atšķirībā no attiecīgā procesuālā režīma lietā, kurā tika pasludināts spriedums Sánchez Morcillo un Abril García (C‑169/14, EU:C:2014:2099, 43. punkts), šāda valsts tiesību norma vairs nepakļauj minēto patērētāju un viņa ģimeni riskam zaudēt mājokli pēc tā piespiedu pārdošanas tādā kontekstā, kad tiesa, kas izskata lietu pēc būtības, nevar atcelt piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūru un kad par izpildi atbildīgajai tiesai ir vismaz vispārīgi jāizvērtē, vai ir spēkā līguma noteikumi, uz kuriem pārdevējs vai piegādātājs balsta savu prasību.

42

Protams, kā to norādīja iesniedzējtiesa, grozītā LEC 695. panta 4. pantā, atzīstot patērētājiem tiesības apstrīdēt nolēmumu, ar kuru ir noraidīts iebildums, kas pamatots ar līguma, no kura izriet atprasītais parāds un ar ko pamatots izpildraksts, noteikuma negodīgo raksturu, ir izslēgta nolēmuma, ar kuru noraidīts iebildums, pārsūdzēšana, ja šis iebildums ir balstīts uz iemesliem, kas nav uzskaitīti grozītā LEC 695. panta 1. pantā. Šajā ziņā šī tiesa precizē, ka šāds pārsūdzēšanas tiesību ierobežojums tomēr nav noteikts pārdevējam vai piegādātājam, kurš kā kreditors var pārsūdzēt jebkuru nolēmumu, ar kuru izbeidz tiesvedību, neatkarīgi no iebilduma pamatojuma, uz kuru tas balstīts.

43

Tomēr šajā ziņā ir jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpst tikai patērētāju aizsardzība pret negodīgiem noteikumiem, kas ir iekļauti līgumos, kurus viņi noslēdz ar pārdevējiem vai piegādātājiem.

44

Tādējādi problemātika attiecībā uz apstākli, ka patērētājiem saskaņā ar valsts regulējumu pamatlietā nav tiesību apstrīdēt nolēmumu, ar kuru ticis noraidīts iebildums, kas ir balstīts nevis uz līguma noteikuma, kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu, bet uz citiem iemesliem, neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, un tātad tas neietekmē tajā paredzēto patērētāju aizsardzības efektivitāti.

45

No tā izriet, ka ar grozītā LEC 695. panta 4. punktu patērētājiem ir nodrošināta pilnīga un pietiekama iespēja celt prasību, kas tāpēc ir atbilstīgs un efektīvs līdzeklis Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta izpratnē, lai piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā beigtu piemērot negodīgus noteikumus, kuri ir iekļauti publiskajā aktā par hipotekāro aizdevumu un uz kuru pamata pārdevējs vai piegādātājs prasa vērst piedziņu uz nekustamo īpašumu.

46

Šajā ziņā ir jāpiebilst, ka pēc grozījumu izdarīšanas ar Dekrētlikumu Nr. 11/2014 tiesvedības, kas norisinās Spānijas par izpildi atbildīgajā tiesā, iezīmes vairs nevar ietekmēt tiesisko aizsardzību, kas ir jānodrošina patērētājiem saskaņā ar šo Direktīvas 93/13 7. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kā arī tiesībām uz dzīvokļa neaizskaramību, kas garantētas ar Hartas 7. pantu, un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu, kas ir neatņemama efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa, kas ir paredzēts Hartas 47. pantā, sastāvdaļa (skat. spriedumu Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Pirmkārt, ir jāuzsver, ka Spānijas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra kopumā, kāda tā ir piemērojama pamatlietā, pirmkārt, nerada patērētājam risku galīgi un neatgriezeniski zaudēt mājokli piespiedu pārdošanā, pirms tiesa nav vērtējusi līguma noteikuma, uz kuru pārdevējs vai piegādātājs balsta savu prasību par piedziņas vēršanu uz hipotēkas objektu, negodīgo raksturu. Otrkārt, kā tas ir konstatēts šī rīkojuma 40. un 41. punktā, šajā procesuālajā sistēmā efektīvi ir pastiprināta pārbaude tiesā šajā sakarā, paredzot, ka apelācijas instancē apelācijas tiesa var pārbaudīt šāda noteikuma pārbaudes, kuru veikusi par izpildi atbildīgā tiesa pirmajā instancē, pamatotību.

48

Tāpat, otrkārt, runājot par pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa ievērošanu attiecībā uz negodīgu noteikumu, kas ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, izmantošanu tādā valsts piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūrā kā pamatlietā, ir jākonstatē, ka pēc LEC 695. panta 4. punkta grozīšanas minētā Spānijas procesuālā sistēma efektīvi dod patērētājam saprātīgu iespēju celt prasību tiesā, pamatojoties uz tiesībām, kas nodrošinātas ar šo direktīvu, apstākļos, kuros patērētājs, pret kuru tiek vērsta piedziņa, nav nostādīts neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar kreditoru (skat. a contrario spriedumu Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

49

Visbeidzot, šajos apstākļos nav jālemj par Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta, skatot to kopsakarā ar Hartas 34. panta 3. punktu, interpretāciju, kuru ir lūgusi veikt iesniedzējtiesa. Ciktāl atšķirībā no minētās tiesas apgalvojuma ar šo Hartas noteikumu nav garantētas tiesības uz mājokli, bet “tiesības uz sociālo palīdzību un palīdzību mājokļu jomā” saistībā ar sociālajām politikām, kas ir balstītas uz LESD 153. pantu, šādai interpretācijai nav nozīmes pamatlietas atrisināšanā.

50

Ņemot vērā šos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Hartas 7. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā, saskaņā ar kuru patērētājs kā parādnieks, uz kuru attiecas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra, var apstrīdēt nolēmumu, ar kuru ir noraidīts iebildums pret izpildi, tikai tad, ja pirmās instances tiesa nav pieņēmusi iebilduma pamatojumu par līguma noteikuma, kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu, pat ja pārdevējs vai piegādātājs var apstrīdēt jebkuru nolēmumu, ar kuru likts izbeigt tiesvedību, neatkarīgi no iebilduma pamatojuma, uz kuru tas ir balstīts.

51

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīvas 93/13/EEK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos 7. panta 1. punkts, skatot to kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem nav pretrunā tāda valsts tiesību norma kā pamatlietā, saskaņā ar kuru patērētājs kā parādnieks, uz kuru attiecas piedziņas vēršanas uz hipotēkas objektu procedūra, var apstrīdēt nolēmumu, ar kuru ir noraidīts iebildums pret izpildi, tikai tad, ja pirmās instances tiesa nav pieņēmusi iebilduma pamatojumu par līguma noteikuma, kas ir izpildraksta pamatā, negodīgo raksturu, pat ja pārdevējs vai piegādātājs var apstrīdēt jebkuru nolēmumu, ar kuru likts izbeigt tiesvedību, neatkarīgi no iebilduma pamatojuma, uz kuru tas ir balstīts.