1

Ar savu apelācijas sūdzību FLS Plast A/S (turpmāk tekstā – “FLS Plast”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu FLS Plast/Komisija (T‑64/06, EU:T:2012:102; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā daļēji noraidīja tā prasību galvenokārt atcelt Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumu C(2005) 4634, galīgā redakcija, par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) vai, pakārtoti, samazināt naudas sodu, kas tam noteikts ar šo lēmumu.

2

FLS Plast, iepriekš – Nyborg Plast International A/S, ir apstrīdētā lēmuma adresāts kā bijušais Trioplast Wittenheim SA (iepriekš Silvallac SA, turpmāk tekstā – “Trioplast Wittenheim”), kas ir plastikāta rūpniecisko maisu, plēvju un izolācijas materiālu ražotājs Vitenheimā [Wittenheim] (Francija), mātesuzņēmums. FLS Plast ir grupas, ko kontrolē FLSmidth & Co. A/S (turpmāk tekstā – “FLSmidth”), meitasuzņēmums.

3

1990. gada decembrī FLS Plast iegādājās 60 % no Trioplast Wittenheim akcijām. Atlikušos 40 % akciju FLS Plast iegādājās 1991. gada decembrī. Pārdevējs bija Cellulose du Pin – Francijas uzņēmums, kas ietilpst grupā, kura pieder Compagnie de Saint‑Gobain SA (turpmāk tekstā – “Saint‑Gobain”).

4

Savukārt 1999. gadā FLS Plast uzņēmumu Trioplast Wittenheim pārdeva Trioplanex France SA, kas ir Trioplast Industrier AB (turpmāk tekstā – “Trioplast Industrier”) – Trioplast grupas mātesuzņēmuma – meitasuzņēmums Francijā. Šī nodošana stājās spēkā 1999. gada 1. janvārī.

5

2001. gada novembrī British Polythene Industries informēja Eiropas Komisiju, ka plastikāta rūpniecisko maisu nozarē pastāv aizliegta vienošanās.

6

Pēc pārbaužu veikšanas 2002. gadā Trioplast Wittenheim telpās, Komisija 2002. un 2003. gadā nosūtīja attiecīgajiem uzņēmumiem, kuru skaitā bija arī Trioplast Wittenheim, lūgumus sniegt informāciju. Ar 2002. gada 19. decembra vēstuli, kas tika papildināta ar 2003. gada 16. janvāra vēstuli, Trioplast Wittenheim izrādīja vēlmi sadarboties Komisijas izmeklēšanā atbilstoši Komisijas Paziņojumam par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtu vienošanos (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par iecietību”).

7

2005. gada 30. novembrī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu. No šī lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunkta izriet, ka šī iestāde ir nolēmusi, ka FLSmidth un FLS Plast no 1990. gada 31. decembra līdz 1999. gada 19. janvārim ir pārkāpušas EKL 81. pantu, piedaloties visos nolīgumos un saskaņotajās darbībās plastikāta rūpniecisko maisu nozarē Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Luksemburgā un Nīderlandē, nosakot cenas un kopējus modeļus cenu aprēķināšanai, sadalot tirgus daļas un pārdošanas kvotas, sadalot klientus, darījumus un pasūtījumus, saskaņoti iesniedzot piedāvājumus konkursiem un apmainoties ar individualizētu informāciju.

8

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) apakšpunktu Komisija noteica Trioplast Wittenheim naudas sodu EUR 17,85 miljonu apmērā, ņemot vērā samazinājumu 30 % apmērā, kas tika piešķirts atbilstoši paziņojumam par iecietību. No šīs summas FLSmidth un FLS Plast tika noteikta solidāra atbildība par EUR 15,30 miljonu samaksu un Trioplast Industrier tika noteikta atbildība par EUR 7,73 miljonu samaksu.

9

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2006. gada 24. februārī, FLS Plast cēla prasību par apstrīdēto lēmumu. Tas būtībā lūdza atcelt šī lēmuma 1. panta 1. punkta h) apakšpunktu un 2. panta pirmās daļas f) punktu, ciktāl tie uz to attiecās, vai, pakārtoti, grozīt pēdējo minēto apstrīdētā lēmuma tiesību normu, kā arī samazināt tam noteiktā naudas soda apmēru, kas tam tika piespriests solidāri.

10

Savas prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam FLS Plast norādīja piecus pamatus. Tā pirmais pamats attiecās uz kļūdu tiesību piemērošanā, ko Komisija esot pieļāvusi naudas soda noteikšanā. Otrais pamats, kas ir sadalīts četrās daļās, attiecās uz FLS Plast kā Trioplast Wittenheim mātesuzņēmuma atbildības vērtējumu. Ar savu trešo pamatu, kas ir sadalīts trīs daļās, FLS Plast apstrīdēja Trioplast Wittenheim noteiktā naudas soda apmēru. Ceturtais pamats attiecās uz maksimālās 10 % apgrozījuma robežas nepiemērošanu FLS Plast gadījumā. Piektajā pamatā, kuram ir piecas daļas, tika apstrīdēts tam noteiktā naudas soda apmērs, kas tam tika piespriests solidāri.

11

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa daļēji apmierināja FLS Plast otro pamatu, jo Komisija nebija pietiekami juridiski pierādījusi, ka šis uzņēmums 1991. gadā bija īstenojis faktisku kontroli pār Trioplast Wittenheim. Tādējādi Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tas attiecās uz FLS Plast vainojamību pārkāpumā laikposmā no 1990. gada 31. decembra līdz 1991. gada 31. decembrim. Līdz ar to Vispārējā tiesa arī līdz EUR 14,45 miljoniem samazināja naudas soda apmēru, kas FLS Plast ticis solidāri piespriests saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punktu. Pārējā daļā tā prasību noraidīja.

12

FLS Plast lūdz Tiesu:

13

Komisija lūdz Tiesu:

14

Savu prasījumu pamatojumam FLS Plast izvirza piecus pamatus, no kuriem trešais līdz piektais pamats ir izvirzīti pakārtoti.

15

FLS Plast lūdz Tiesu pēc pārsūdzētā sprieduma atcelšanas pašai lemt par pamatiem, kas ir izvirzīti pret apstrīdēto lēmumu.

16

FLS Plast apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot Komisijas piemēroto juridisko kritēriju un secinot, ka tas nav atspēkojis prezumpciju, kas izriet no fakta, ka tam piederēja viss tā meitasuzņēmuma Trioplast Wittenheim kapitāls, saskaņā ar kuru tas īstenoja izšķirošu ietekmi pār pēdējo minēto.

17

Faktiski šis kritērijs balstījās uz tīru prezumpciju, saskaņā ar kuru mātesuzņēmums ir atbildīgs par tā meitasuzņēmuma rīcību, un tādējādi tā ir pretrunā nevainīguma prezumpcijai, kas ir paredzēta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 6. panta 2. punktā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 48. pantā.

18

FLS Plast uzskata, ka Komisijas īstenotā šīs prezumpcijas piemērošana faktiski piešķir tai neatspēkojamu raksturu, ciktāl tā liek attiecīgajam mātesuzņēmumam sniegt negatīvus pierādījumus, ka tas nav devis nekādus norādījumus savam meitasuzņēmumam. Pakārtoti FLS Plast apgalvo, ka ne Vispārējā tiesa, ne Komisija nav izdarījusi pareizu juridisku secinājumu, kāds bija jāizdara, ņemot vērā tā paustos argumentus un sniegtos pierādījumus, kas pierādot, ka Trioplast Wittenheim tirgū rīkojās neatkarīgi.

19

Komisija izvirza iebildi par šī pamata nepieņemamību. Šī iestāde uzskata, ka, tā kā tas nav ticis izvirzīts Vispārējā tiesā, runa ir par jaunu pamatu, kas tādējādi ir nepieņemams. Turklāt minētais pamats esot tīri abstrakts un FLS Plast neesot norādījis pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu.

20

Pakārtoti Komisija norāda, ka prezumpcija, kas ir pamatota ar visa kapitāla piederību, nav pretrunā pamattiesībām un ka tā katrā ziņā varēja balstīties uz citām norādēm, kuras pamato prezumpciju par FLS Plast izšķirošas ietekmes īstenošanu pār Trioplast Wittenheim.

21

Savā replikā FLS Plast apstrīd šī pamata nepieņemamību, norādot, ka attiecīgās prezumpcijas spēkā esamības apstrīdēšana ir jāuzskata par tā pamata papildināšanu, ar ko tika apstrīdēta ar to saistītās izšķirošās ietekmes esamība attiecībā uz tā meitasuzņēmumu un kas bija izvirzīts Vispārējā tiesā.

22

Komisija savā atbildē uz repliku uzsver, ka ECPAK 6. panta 2. punkts katrā ziņā netika norādīts pirmajā instancē.

23

Runājot par Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, ir jāatgādina, ka FLS Plast Vispārējā tiesā nenorādīja, ka noteikums, kas ir izstrādāts Tiesas judikatūrā un saskaņā ar kuru tiek prezumēts, ka mātesuzņēmums, kuram tieši vai netieši pieder viss meitasuzņēmuma kapitāls, faktiski ir īstenojis izšķirošu ietekmi pār pēdējo minēto, ir pretrunā Hartas 48. pantam un ECPAK 6. panta 2. punktam.

24

Tomēr šajā ziņā svarīgi ir uzsvērt, pirmkārt, ka ar otro pamatu, kas bija izvirzīts pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma pamatojumam, FLS Plast bija norādījis, ka “[apstrīdētajā] lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā un kļūda faktos saistībā ar FLS Plast atbildību”. Šī prasības pieteikuma 51.–99. punktā tas bija sniedzis sīku izklāstu, lai pierādītu, ka Komisijai nebija pamata tam noteikt atbildību par Trioplast Wittenheim izdarīto pārkāpumu. It īpaši minētā prasības pieteikuma 56. punktā FLS Plast apgalvoja, ka “attiecībā uz pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem pastāv iedibināts princips, ka pat kapitāla piederība pilnībā pati par sevi nav pietiekama, lai pamatotu, ka tiek atzīta mātesuzņēmuma atbildība, ciktāl kapitāla piederība rada tikai atspēkojamu prezumpciju”.

25

Otrkārt, apelācijas tiesvedības stadijā būtībā norādot, ka Vispārējā tiesa savu lēmumu ir pamatojusi ar neatspēkojamu prezumpciju, kas ir pretēja nevainīguma prezumpcijai, kura ir paredzēta Hartas 48. pantā un ECPAK 6. panta 2. punktā, FLS Plast kritizē iemeslu, uz ko Vispārējā tiesa ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma pamatojumam, ko tai nevar liegt darīt tāpēc vien, ka tas šo iebildumu skaidri nebija izvirzījis tiesvedībā, kurā tika taisīts minētais spriedums (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, no C‑465/09 P līdz C‑470/09 P, EU:C:2011:372, 146. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Tādējādi pirmais pamats, ko FLS Plast ir izvirzījis savas prasības pamatojumam, ir pieņemams.

27

Vispirms, runājot par iespējamo Savienības tiesībās konkurences jomā piemērojamās prezumpcijas prettiesiskumu, ja uzņēmumam tieši vai netieši pieder viss cita uzņēmuma kapitāls, līdz ar to tas īsteno izšķirošu ietekmi pār šo pēdējo minēto uzņēmumu, pietiek atgādināt, ka šīs prezumpcijas pamatotība izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras (it īpaši skat. spriedumu The Dow Chemical Company/Komisija, C‑179/12 P, EU:C:2013:605, 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, kā to ir atzinusi arī Tiesa, šādas prezumpcijas piemērošana, ņemot vērā it īpaši tās atspēkojamību, nekādā ziņā nav Hartas 48. pantā un ECPAK 6. panta 2. punktā paredzētās nevainīguma prezumpcijas pārkāpums (it īpaši skat. spriedumu Eni/Komisija, C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Pretēji FLS Plast apgalvojumiem, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 25. un nākamajos punktos ir atgādinājusi par principiem, kas izriet no Tiesas judikatūras un kas attiecas uz apstākļiem, kādos meitasuzņēmuma mātesuzņēmums, piemēram, FLS Plast, var tikt saukts pie atbildības par pret konkurenci vērstām darbībām, kurās tiek vainots šis meitasuzņēmums, proti, šajā gadījumā – Trioplast Wittenheim.

29

Līdz ar to, pamatojoties uz šo judikatūru, Vispārējā tiesa arī pamatoti uzskatīja, ka Komisija varēja prezumēt, ka laikposmā no 1992. līdz 1998. gadam FLS Plast ir īstenojis izšķirošu ietekmi pār Trioplast Wittenheim rīcību, ņemot vērā, ka FLS Plast šajā laikposmā piederēja viss minētā uzņēmuma kapitāls.

30

Pēc tam, konkrētāk runājot par iebildumu, saskaņā ar kuru Komisijas īstenotā šīs prezumpcijas konkrētā piemērošana, ko Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi, to esot padarījusi neatspēkojamu, ir jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 30. un nākamajos punktos Vispārējā tiesa pārbaudīja, vai FLS Plast ir izdevies atspēkot šo prezumpciju, pierādot, ka tā meitasuzņēmums tirgū rīkojās autonomi, un secināja, ka tā tas nav. Šajos apstākļos tas vien, ka ir grūti sniegt pretējus pierādījumus, kas ir vajadzīgi, lai atspēkotu prezumpciju, pats par sevi nenozīmē, ka tā faktiski ir neatspēkojama (it īpaši skat. spriedumu Eni/Komisija, EU:C:2013:289, 68. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

Visbeidzot, runājot par apgalvojumu, ka ne Vispārējā tiesa, ne Komisija nav izdarījušas pareizu juridisku secinājumu, kas bija jāizdara, ņemot vērā FLS Plast paustos argumentus un sniegtos pierādījumus, kuri varēja pierādīt, ka Trioplast Wittenheim tirgū ir rīkojies neatkarīgi, ir jākonstatē, ka FLS Plast šī apgalvojuma pamatojumam tikai vispārīgi atsaucas uz saviem paskaidrojumiem par apelācijas sūdzības otro pamatu.

32

Šajā kontekstā ir jākonstatē, ka FLS Plast ar šo argumentāciju patiesībā lūdz Tiesu veikt faktu un iesniegto pierādījumu jaunu vērtējumu, neapgalvojot, ka Vispārējā tiesa būtu sagrozījusi šos faktus un pierādījumus. Saskaņā ar LESD 256. pantu un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu, tā kā apelācijas sūdzība attiecas tikai uz tiesību jautājumiem, šāds vērtējums Tiesai nav jāpārbauda (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Ningbo Yonghong Fasteners/Padome, C‑601/12 P, EU:C:2014:115, 32. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to argumenti, ko FLS Plast ir paudis šajā kontekstā, ir nepieņemami.

33

Ņemot vērā šos apsvērumus, pirmais pamats ir jānoraida daļēji kā nepamatots un daļēji kā nepieņemams.

34

FLS Plast pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, kaut arī tā ir norādījusi uz vairākiem trūkumiem Komisijas argumentācijā apstrīdētajā lēmumā, pēc savas ierosmes nav norādījusi, ka Komisija nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, kad šī iestāde noraidīja pierādījumus, ko FLS Plast bija sniedzis, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu.

35

Šajā ziņā FLS Plast norāda, ka datumā, kad tas saņēma Komisijas paziņojumu par iebildumiem, vēl joprojām pastāvēja būtiskas neskaidrības par prezumpcijas par faktisku izšķirošu ietekmi pār meitasuzņēmumiem piemērojamību, kas pašai Komisija bija zināma. Atšķirībā no lielākās daļas citu paziņojuma par iebildumiem adresātu FLS Plast esot bijis vienīgais mātesuzņēmums, kam šis dokuments ticis nosūtīts tā iemesla dēļ vien, ka tam agrāk piederējis Trioplast Wittenheim. Saistībā ar gandrīz visiem citiem mātesuzņēmumiem, kuriem tika nosūtīts paziņojums par iebildumiem, Komisija esot pamatojusies uz papildu pierādījumiem. Turklāt FLS Plast neesot bijis iesaistīts nevienā pirmstiesas procedūras stadijā pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas.

36

FLS Plast arī norāda, ka Komisijai bija jāizpilda savs pienākums norādīt pamatojumu kopš brīža, kad tam tika nosūtīts apstrīdētais lēmums. Šajā gadījumā tikai tiesas sēdē Vispārējā tiesā Komisija esot precizējusi, ka tā esot pamatojusies uz prezumpciju par izšķirošu ietekmi saistībā tikai ar laikposmu, kurā FLS Plast piederēja viss Trioplast Wittenheim kapitāls.

37

Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem FLS Plast esot paudis ļoti daudz argumentu, kas bija pamatoti ar pierādījumiem, ka tas nav īstenojis izšķirošu ietekmi pār Trioplast Wittenheim rīcību. FLS Plast uzskata, ka Komisijai bija pienākums izanalizēt vismaz tos pierādījumus, kas “varēja” atspēkot attiecīgo prezumpciju, un sniegt pietiekamu pamatojumu tās izdarītajiem secinājumiem, ko tā nav izdarījusi.

38

Tādējādi Komisija neesot paskaidrojusi, kāda iemesla dēļ FLS Plast sniegtie pierādījumi, it īpaši pierādījumi, kas pierādīja H. un T. k‑gu lomas tīri pasīvo raksturu, nevarēja atspēkot prezumpciju par faktiskas izšķirošas ietekmes īstenošanu pār meitasuzņēmumiem. Turklāt Komisijas argumentācija šajā kontekstā attiecīgo prezumpciju padarot neatspēkojamu ikreiz, kad starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu pastāvot “daļēji kopīga vadība”.

39

Vispirms Komisija izvirza iebildi par FLS Plast otrā pamata nepieņemamību, jo, pirmkārt, runa esot par jaunu pamatu, ko ir izvirzījis FLS Plast, jo tas ticis izvirzīts ne agrāk kā tiesas sēdē Vispārējā tiesā, un, otrkārt, ar šo pamatu patiesībā Tiesa tiekot aicināta pārskatīt Komisijas veikto faktu vērtējumu, noraidot to, ko Vispārējā tiesa ir veikusi pārsūdzētajā spriedumā; turklāt FLS Plast neapgalvojot, ka būtu sagrozīti pierādījumi.

40

Pakārtoti Komisija norāda, ka tā pietiekami ir pamatojusi savu lēmumu, lai FLS Plast varētu saprast tā pamatojumu, ko Vispārējā tiesa vismaz netieši ir apstiprinājusi. Turklāt Savienības tiesām neesot pienākuma pēc savas ierosmes izvirzīt pamatus, kas attiecas uz iestāžu veikto pasākumu pamatojumu.

41

Turklāt FLS Plast apgalvojums, ka paziņojums par iebildumiem tam esot ticis adresēts tikai tādēļ, ka tam agrāk piederējis Trioplast Wittenheim kapitāls, esot nepareizs. Tieši pretēji – Komisija apgalvo, ka tā skaidri ir pamatojusies uz vairākiem papildu pierādījumiem, piemēram, it īpaši uz faktu, ka H. k‑gs, kas bija Trioplast Wittenheim priekšsēdētājs laikā no 1990. līdz 1994. gadam, bija arī FLS Plast vadītājs.

42

Savā replikā, kas attiecas uz Komisijas izvirzītajām iebildēm par nepieņemamību, FLS Plast pārmet, ka tas rakstveida procesā Vispārējā tiesā ir norādījis, ka apstrīdētajā lēmumā trūkstot pamatojuma saistībā ar Komisijas lēmumu, ka FLS Plast nav atspēkojis prezumpciju par izšķirošas ietekmes īstenošanu pār Trioplast Wittenheim. Turklāt saskaņā ar iedibinātu Savienības tiesību principu pamatojuma neesamība vai nepietiekams pamatojums ir absolūts pamats, ko Savienības tiesa var vai kas tai pat ir jāizvirza pēc savas ierosmes.

43

Komisija savā atbildē uz repliku atkārto argumentu, ka FLS Plast uz pamatojuma neesamību nav atsaucies Vispārējā tiesā. Turklāt Tiesai neesot bijis pienākuma izvirzīt šādu pamatu.

44

Pirmkārt, runājot par FLS Plast apgalvojumu, ko tas esot paudis rakstveida procesā Vispārējā tiesā, ka apstrīdētajā lēmumā trūkst pamatojuma, ir jāatgādina, ka no Eiropas Savienības Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas izriet, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

45

Jākonstatē, ka FLS Plast savā prasības pieteikumā pirmajā instancē nav izvirzījis iebildumu, ka apstrīdētajā lēmumā trūkstot pamatojuma, ciktāl tajā tam ir noteikta solidāra atbildība par attiecīgo pārkāpumu. Kaut arī FLS Plast savas replikas 9. punktā apgalvo, ka šis secinājums esot nepareizs, “jo [..] šis pamats faktiski ticis izvirzīts [..] Vispārējā tiesā”, tas noklusē faktu, ka šo pamatu tas izvirzīja tikai tiesas sēdē Vispārējā tiesā, un pat necenšas atspēkot secinājumu, ka šāds pamats nebija ietverts tā prasības pieteikumā pirmajā instancē.

46

Turklāt FLS Plast nepaskaidro, kāda iemesla dēļ šī jaunā pamata izvirzīšana šajā tiesas sēdē varētu būt pieņemama, neraugoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmajā daļā noteikto. Visbeidzot, tas neapgalvo, ka pastāv tiesību vai faktiskie apstākļi, kas būtu atklājušies tiesvedības laikā un kas varētu pamatot novēlotu šāda pamata izvirzīšanu.

47

No tā izriet, ka ar šo pamatu FLS Plast pamatojas uz jaunu argumentāciju, kuras mērķis ir apstrīdēt apstrīdētā lēmuma pamatojuma juridiski pietiekamo raksturu, ciktāl tajā tam ir noteikta solidāra atbildība par Trioplast Wittenheim izdarīto pārkāpumu.

48

No Tiesas pastāvīgās judikatūras tomēr izriet, ka lietas dalībnieks var iesniegt apelācijas sūdzību, Tiesā izvirzot pamatus, kas ir radušies no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā juridisko pamatotību (spriedums Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija, no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 102. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrais pamats, ciktāl tas būtībā attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa pēc savas ierosmes nav izvirzījusi iebildumu par nepietiekamu apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ir radies no paša pārsūdzētā sprieduma. Tādējādi šis pamats ir pieņemams.

49

Otrkārt, runājot par FLS Plast argumentāciju, saskaņā ar kuru Vispārējai tiesai, kurai tiek lūgts atcelt pasākumu, ko ir veikusi kāda Savienības iestāde, pēc savas ierosmes ir jāizvirza iebildums, kurš attiecas uz juridiski nepietiekamu šī pasākuma pamatojumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pienākuma pamatot nelabvēlīgu aktu, kas papildina principu par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, mērķis ir, pirmkārt, sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu norādi, lai tā varētu zināt, vai akts ir pamatots, vai arī tajā, iespējams, ir pieļauta kāda kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut pēdējai minētajai veikt kontroli pār šī akta likumību (spriedums Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

50

Jākonstatē, ka iemesli, kuru dēļ Komisija sauca FLS Plast pie atbildības par konstatēto pārkāpumu par laikposmu no 1992. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 19. janvārim, skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma 715.–732. punkta, kuros šī iestāde ir precizējusi, ka tā ir pamatojusies gan uz to, ka FLS Plast piederēja viss tā meitasuzņēmuma Trioplast Wittenheim kapitāls, gan uz citām norādēm, kas apstiprināja FLS Plast izšķirošas ietekmes īstenošanu pār minēto meitasuzņēmumu.

51

Runājot par apstākļiem, ko FLS Plast ir minējis savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, lai atspēkotu prezumpciju par faktisku izšķirošas ietekmes īstenošanu, kaut arī Komisija, šķiet, nav atsevišķi pa vienam apskatījusi visus šos apstākļus, tā tomēr apstrīdētā lēmuma 718.–731. punktā ir sniegusi FLS Plast pietiekamu norādi, lai tas varētu noteikt, vai šis lēmums, no FLS Plast viedokļa, ir pamatots un vai tajā, iespējams, nav pieļauta kļūda, kas ļauj apstrīdēt tā spēkā esamību, un lai Vispārējā tiesa varētu veikt savu kontroli pār minētā lēmuma likumību (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus Dansk Rørindustri u.c./Komisija, C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P, EU:C:2005:408, 462. punkts, kā arī Eni/Komisija, EU:C:2013:289, 72. punkts).

52

Turklāt FLS Plast neapgalvo, ka tas nav varējis īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Tieši pretēji, Vispārējās tiesas veiktā to FLS Plast argumentu rūpīga pārbaude pārsūdzētā sprieduma 52.–61. un 77.–82. punktā, kas bija pausti, lai atspēkotu prezumpciju par izšķirošu ietekmi, visticamāk, pierāda, ka FLS Plast bija iespēja pienācīgi aizstāvēt savas tiesības Vispārējā tiesā un ka šī tiesa varēja pārbaudīt apstrīdēto lēmumu.

53

Šajos apstākļos apelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida daļēji kā nepieņemams un daļēji kā nepamatots.

54

Ar trešā pamata pirmo daļu FLS Plast norāda, ka Komisija, piemērojot paziņojumu par iecietību, ir pārkāpusi principu par tiesiskās paļāvības aizsardzību.

55

FLS Plast šajā ziņā atgādina, ka saskaņā ar paziņojuma par iecietību D sadaļas 2. punkta otrā ievilkuma noteikumiem uzņēmums, kas informē Komisiju, ka tas neapstrīd to faktu esamību, ar kuriem šī iestāde ir pamatojusi savas apsūdzības, var saņemt naudas soda apmēra samazinājumu, ja šī informācija ir tieša, skaidra, nepārprotama un atvieglo Komisijas uzdevumu.

56

Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem FLS Plast esot skaidri paziņojis, ka tas neapstrīd inkriminētos faktus. Tādējādi tas esot atvieglojis Komisijas uzdevumu, samazinot tās pierādīšanas pienākumu. Tā argumenti aizstāvībai, ņemot vērā, ka FLS Plast neapstrīdēja ne Trioplast Wittenheim tiešu dalību pret konkurenci vērstajās sanāksmēs, ne kopējo pārkāpuma ilgumu un pat ne tā smagumu vai ģeogrāfiskā mēroga, kādā pārkāpums tika izdarīts, nozīmīgumu, neesot ietekmējuši pārkāpuma pamatus.

57

Līdz ar to FLS Plast lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā ir pausts atteikums ar šādu pamatojumu tam piešķirt naudas soda samazinājumu, un īstenot savu neierobežoto kompetenci, lai tam piešķirtu samazinājumu 50 % apmērā no naudas soda, kas tam ticis noteikts apstrīdētajā lēmumā.

58

Šī pamata otrā daļa attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ņemot vērā naudas soda samazinājumu, kas tika piešķirts Bonar Technical Fabrics NV (turpmāk tekstā – “Bonar”), un uz to, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu.

59

Faktiski FLS Plast uzskata, ka tikai Bonar saņēma samazinājumu 10 % apmērā no tā naudas soda apmēra, kāds tam būtu bijis jānosaka, kaut gan tie abi bija lūguši šādu samazinājumu. Bonar sadarbība ar Komisiju, tāpat kā FLS Plast sadarbība, esot izpaudusies tikai kā paziņojums par faktu neapstrīdēšanu kopumā. Tāpat arī Bonar un FLS Plast abi esot atzinuši to meitasuzņēmuma tiešu dalību pārkāpumā un centušies noliegt savu kā mātesuzņēmumu atbildību. Tādējādi šie divi uzņēmumi esot bijuši identiskā situācijā un tiem esot bijis jāsaņem vienāds samazinājums. Turklāt Bonar esot apstrīdējis tā bijušā meitasuzņēmuma dalību vismaz vienā no aizliegtās vienošanās sanāksmēm, un tā faktu neapstrīdēšana kopumā esot izpaudusies tikai kā tā meitasuzņēmuma dalības “dažās sanāksmēs” atzīšana.

60

Pārsūdzētā sprieduma 177. punktā Vispārējā tiesa esot tikai apgalvojusi, ka “pretēji tam, kā tas bija [Bonar] gadījumā”, FLS Plast faktu apstrīdēšana esot ietekmējusi paša pārkāpuma pamatus, jo tas precīzāk neesot pamatojis savu nostāju.

61

Tādējādi Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot secinājusi, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzības principu. Turklāt tā neesot izpildījusi tai uzlikto pienākumu norādīt pamatojumu, jo tā neesot pareizi salīdzinājusi attiecīgos Bonar un FLS Plast paziņojumus par faktu neapstrīdēšanu.

62

FLS Plast trešā pamata trešā daļa attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ņemot vērā Trioplast Industrier piešķirto naudas soda samazinājumu.

63

FLS Plast uzskata, ka Vispārējā tiesa nepamatoti ir atzinusi, ka FLS Plast nebija iespējams piemērot tādu pašu samazinājumu 30 % apmērā no naudas soda apmēra, kāds tika piemērots Trioplast Industrier, jo šis samazinājums Trioplast Industrier esot ticis piešķirts prettiesiski.

64

FLS Plast uzskata, ka, lai novērstu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, tam ir jāpiemēro samazinājums 30 % apmērā no naudas soda apmēra, kāds tika piešķirts Trioplast Wittenheim, ar kuru tas veidoja saimniecisku vienību astoņus gadus pārkāpuma izdarīšanas laikposmā. Tādējādi tas lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl tajā ir pausts atteikums FLS Plast piešķirt tā naudas soda samazinājumu, ņemot vērā faktu neapstrīdēšanu, un īstenot savu neierobežoto kompetenci, lai tam piešķirtu naudas soda samazinājumu 50 % apmērā vai vismaz 30 % apmērā.

65

Komisija izvirza iebildi par šī pamata pirmās un otrās daļas nepieņemamību. Kaut arī FLS Plast neatsaucas uz faktu sagrozīšanu, minēto daļu mērķis esot panākt, ka tiek veikta atkārtota faktiska pārbaude, pirmkārt, attiecībā uz vērtējumu, kāds ir izdarīts attiecībā uz FLS Plast izmeklēšanas laikā sniegto paziņojumu vērtību, un, otrkārt, attiecībā uz Komisijas veikto analīzi saistībā ar tās lēmuma piešķirt Bonar samazinājumu 10 % apmērā no naudas soda būtību.

66

Pakārtoti, runājot par pirmo daļu, Komisija norāda, ka ar pierādījumiem, ko FLS Plast ir sniedzis savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem un kas ir sniegti apstrīdētajā lēmumā, pietiek, lai konstatētu, ka tas, ka FLS Plast nav apstrīdējis faktus, neatbilst kritērijiem, kuri ir norādīti paziņojuma par iecietību D sadaļas 2. punktā.

67

Runājot par šī pamata otro daļu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu salīdzinājumā ar Bonar, Komisija apgalvo, ka no pārsūdzētā sprieduma, aplūkota kopā ar apstrīdēto lēmumu un atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa varēja uzskatīt, ka tā ir veikusi pietiekamu abu šo uzņēmumu attiecīgo situāciju salīdzinājumu. Turklāt neesot nozīmes tam, ka FLS Plast sadarbības pakāpe faktiski bija līdzīga Bonar sadarbības pakāpei, jo FLS Plast sadarbība katrā ziņā neesot atbildusi prasībām, kas izriet no paziņojuma par iecietību.

68

Komisija arī uzskata, ka Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests, ka tā nav norādījusi pamatojumu šajā jautājumā, jo FLS Plast paustajai argumentācijai acīmredzami neesot nozīmes.

69

Runājot par trešā pamata trešo daļu, Komisija apgalvo, ka, lai gan Vispārējā tiesa pamatoti esot uzskatījusi, ka FLS Plast nebija juridiska pamata saņemt samazinājumu 30 % apmērā no naudas soda apmēra, tā šo lēmumu esot pamatojusi ar nepareizu pamatojumu. Šajā pārkāpuma laikposma brīdī FLS Plast vairs neveidoja vienu saimniecisku vienību ar Trioplast Wittenheim LESD 101. panta nozīmē, un šī iemesla dēļ tika izslēgta minētā samazinājuma 30 % apmērā attiecināšana uz FLS Plast. Līdz ar to Komisija aicina Tiesu atcelt pārsūdzētā sprieduma 172.–176. punktu un aizstāt tos ar citu pamatojumu.

70

Savā replikā FLS Plast pārmet, ka trešā pamata pirmā un otrā daļa, kas ir norādītas tā apelācijas sūdzības pamatojumam, ir vērstas nevis uz to, lai panāktu atkārtotu faktisku pārbaudi, bet gan, lai apstrīdētu juridiskos secinājumus, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi no pārsūdzētajā spriedumā analizētajiem faktiem. Runājot par pirmo daļu, savas apelācijas sūdzības 68.–75. punktā tas esot norādījis pierādījumus, ko Vispārējā tiesa esot sagrozījusi. Runājot par šī pamata otro daļu, arī tā attiecoties uz juridiskajiem secinājumiem, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi no faktiem, kuri tai tika darīti zināmi. Turklāt faktu sagrozīšana esot minēta arī apelācijas sūdzības 82. punktā.

71

Savā atbildē uz repliku Komisija atkārtoti pauž argumentu, ka Tiesa nav kompetenta apelācijas tiesvedībā veikt pārbaudi, ko FLS Plast tai ir lūdzis veikt. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru faktu sagrozīšanai būtu skaidri jāizriet no lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem, nepastāvot vajadzībai veikt jaunu faktu un pierādījumu vērtējumu, kā tas nav šajā gadījumā.

72

Ar sava trešā pamata pirmo un otro daļu, kas ir jāaplūko kopā, FLS Plast būtībā apgalvo, pirmkārt, ka tas nav apstrīdējis faktu esamību, par kuriem Komisija to vainoja paziņojumā par iebildumiem, kas esot atvieglojis šīs iestādes uzdevumu pierādīt attiecīgo pārkāpumu un kam, pamatojoties uz paziņojumu par iecietību, būtu bijis jābūt līdzvērtīgam samazinājumam 10 % apmērā no tā naudas soda apmēra, kāds tam parasti būtu bijis jānosaka. Otrkārt, tas norāda, ka Vispārējai tiesai saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu tam esot bijis jāpiemēro šis samazinājums 10 % apmērā īpaši tāpēc, ka Bonar, kas to saņēma, ar Komisiju sadarbojās tādā veidā, kas būtībā bija identisks tam, kādā sadarbojās FLS Plast. Katrā ziņā pārsūdzētais spriedums šajā jautājumā neesot pietiekami pamatots.

73

Runājot par pirmo minēto iebildumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 164. punktā pamatoti ir atgādinājusi, ka “Komisijai ir [..] plaša novērtējuma brīvība, lai novērtētu uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu sadarbību”, un ka tā, “veicot šo novērtējumu, nedrīkst neievērot vienlīdzīgas attieksmes principu”.

74

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 177. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka “[FLS Plast] nostāja administratīvā procesa laikā nebija nepārprotama” un ka, lai gan pēdējais minētais “norādīja, ka tas apstrīd tikai tos faktus, uz kuriem Komisija bija balstījusies, lai tam noteiktu solidāru atbildību par pārkāpumu, [FLS Plast] faktu apstrīdēšana ietekmēja paša [pārkāpuma] pamatus”, kas bija “pretēji tam, kā tas bija [Bonar] gadījumā”. Tajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā Vispārējā tiesa arī konstatēja, ka FLS Plast“apstrīdēja H. k‑ga dalību 1993. gada 21. decembra sanāksmē [..]”.

75

Turklāt pārsūdzētā sprieduma 178. punktā Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka FLS Plast“nav norādījis nevienu argumentu, kas ļautu pierādīt, ka tā sadarbība būtu atvieglojusi Komisijas uzdevumu, kā tas [ir] prasīts judikatūrā”, lai visbeidzot minētā sprieduma 179. punktā atzītu, ka “šajos apstākļos Komisija nav pārsniegusi savas novērtējuma brīvības robežas, piešķirot [Bonar] samazinājumu 10 % apmērā par faktu neapstrīdēšanu un atsakoties piešķirt šādu samazinājumu prasītājam”.

76

Lai apelācijas tiesvedības stadijā apšaubītu šo Vispārējās tiesas veikto faktisko vērtējumu, FLS Plast saskaņā ar pastāvīgo judikatūru esot bijis jāatsaucas uz faktu vai pierādījumu sagrozīšanu Vispārējā tiesā, ko tas nav darījis. Jākonstatē, ka pretēji tam, ko FLS Plast liek noprast savā replikā, no apelācijas sūdzības 68.–75. un 82. punkta nekādā ziņā neizriet, ka tas atsauktos uz faktu vai pierādījumu sagrozīšanu Vispārējā tiesā.

77

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka minētais iebildums, kas ir pausts FLS Plast trešā pamata pirmajā un otrajā daļā, ir jānoraida kā nepieņemams.

78

Pēc tam, runājot par iebildumu, kas attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, kā tas jau tika izklāstīts šī sprieduma 73.–77. punktā, lai varētu salīdzināt FLS Plast rīcību, no vienas puses, un Bonar rīcību, no otras puses, Tiesai ar savu faktu vērtējumu būtu jāaizstāj Vispārējās tiesas veiktais vērtējums, ko Tiesa nevar darīt, izskatot apelācijas sūdzību, izņemot gadījumu, kad Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus vai pierādījumus, kuri tai bijuši nodoti izskatīšanai. FLS Plast šādu sagrozīšanu nav ne savlaicīgi minējis, ne a fortiori pierādījis. Līdz ar to arī šis iebildums ir noraidāms kā nepieņemams.

79

Visbeidzot, runājot par pamatojuma neesamību, uz ko šajā kontekstā ir atsaucies FLS Plast, šī sprieduma 73.–75. punktā jau ir atgādināts, ka Vispārējā tiesa, ņemot vērā Komisijas plašo novērtējuma brīvību, lai novērtētu uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu sadarbību (šajā ziņā skat. spriedumu SGL Carbon/Komisija, C‑328/05 P, EU:C:2007:277, 88. punkts), par nepietiekamiem uzskatīja pierādījumus, ko FLS Plast bija sniedzis, lai pierādītu, ka tā iespējamā faktu esamības neapstrīdēšana ir palīdzējusi šai iestādei vai ka šī neapstrīdēšana vismaz ir bijusi līdzīga Bonar faktu neapstrīdēšanai. Argumentācija, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi šajā ziņā, acīmredzami ļauj FLS Plast saprast iemeslus, kuru dēļ tā noraidīja attiecīgo argumentāciju, kā arī Tiesai veikt savu pārbaudi. Tādējādi šis FLS Plast arguments ir nepamatots.

80

Tādējādi trešā pamata pirmā un otrā daļa ir jānoraida daļēji kā nepieņemamas un daļēji kā nepamatotas.

81

Runājot par trešā pamata trešo daļu, ko FLS Plast ir norādījis savas apelācijas sūdzības pamatojumam un kas attiecas uz to, ka Komisija nepamatoti tam neesot piešķīrusi naudas soda samazinājumu 30 % apmērā, kaut gan tas veidoja saimniecisku vienību ar Trioplast Wittenheim, ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 168. punktā Vispārējā tiesa šo argumentu ir noraidījusi, uzskatot, “ka Komisijai abu uzņēmumu sadarbība izmeklēšanā bija jānovērtē individuāli”.

82

Šajā ziņā pārsūdzētā sprieduma 172. punktā Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka “Trioplast Wittenheim, Trioplast Industrier un [FLS Plast] pamatoti ir noteiktas individuālas sākumsummas, kas pēc tam tikušas pielāgotas atkarībā no tiem raksturīgajiem apstākļiem”. Tomēr minētā sprieduma 173. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka “ne no apstrīdētā lēmuma, ne no Vispārējā tiesā iesniegtajiem dokumentiem neizriet, ka [Trioplast Industrier] būtu sniedzis informāciju, kura pamatotu [naudas soda] samazinājumu 30 % apmērā”, un minētā sprieduma 174. punktā – ka, “lai gan neviens no secīgajiem mātesuzņēmumiem nepiedāvāja Komisijai noderīgu informāciju, tā divas līdzīgas situācijas aplūkoja atšķirīgi”. Tā paša sprieduma 175. un 176. punktā Vispārējā tiesa tomēr uzskatīja, ka, tā kā neviens savā labā nevar atsaukties uz prettiesisku rīcību, kas ir īstenota par labu citam, FLS Plast“nevar atsaukties uz to, ka Komisija Trioplast Wittenheim īstenoto sadarbību nepamatoti ir attiecinājusi arī uz Trioplast Industrier”.

83

Jākonstatē, ka, lai gan pamatoti ir ticis atzīts, ka FLS Plast nebija tiesību saņemt naudas soda apmēra samazinājumu 30 % apmērā, kāds tika piešķirts Trioplast Industrier atbilstoši paziņojumam par iecietību, šis Vispārējās tiesas lēmums ir balstīts uz nepareizu juridisko pamatojumu.

84

Tomēr ir jāatgādina, ka, ja Vispārējās tiesas sprieduma pamatojumā atklājas Savienības tiesību pārkāpums, bet rezolutīvā daļa, šķiet, ir balstīta uz citu tiesisko pamatojumu, šāds pārkāpums nevar izraisīt minētā sprieduma atcelšanu un pamatojums ir jāaizstāj (skat. spriedumu Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, EU:C:2011:372, 171. punkts un tajā minētā judikatūra).

85

Šajā ziņā ir jāuzskata, ka tikai tas uzņēmums, kas ir sadarbojies ar Komisiju, pamatojoties uz paziņojumu par iecietību, atbilstoši šim paziņojumam var saņemt tā naudas soda samazinājumu, kāds tam būtu noteikts, ja tas nebūtu sadarbojies. Šis samazinājums nevar tikt attiecināts uz uzņēmumu, kas daļā no pārkāpuma izdarīšanas laikposma ietilpa saimnieciskā vienībā, ko veidoja šis pirmais uzņēmums, bet kas vairs tajā neietilpa brīdī, kad šis pēdējais minētais sadarbojās ar Komisiju.

86

Pretēja interpretācija, kādu atbalsta FLS Plast, vispārīgi nozīmētu, ka uzņēmuma īpašumtiesību pārejas gadījumā uzņēmums, kas sākotnēji ir piedalījies pārkāpumā kā meitasuzņēmuma, kas ir tieši iesaistīts tajā, mātesuzņēmums un kas pēc tam šo meitasuzņēmumu ir nodevis citam uzņēmumam, attiecīgā gadījumā saņemtu naudas soda samazinājumu, kas ir piešķirts šim pēdējam minētajam uzņēmumam saskaņā ar tā sadarbību ar Komisiju, kaut gan minētais uzņēmums nav ne pats sekmējis attiecīgā pārkāpuma atklāšanu, ne arī sadarbības brīdī īstenojis izšķirošu ietekmi pār savu agrāko meitasuzņēmumu.

87

Tādējādi, ņemot vērā paziņojumā par iecietību paredzēto mērķi – sekmēt LESD 101. pantam pretējas rīcības atklāšanu – un lai nodrošinātu efektīvu šīs tiesību normas piemērošanu, nekas nepamato naudas soda samazinājuma, kas kādam uzņēmumam piešķirts atbilstoši tā sadarbībai ar Komisiju, attiecināšanu uz citu uzņēmumu, kas, kaut arī pagātnē ir kontrolējis attiecīgajā pārkāpumā iesaistīto meitasuzņēmumu, pats nav sekmējis tā atklāšanu.

88

Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka brīdī, kad Trioplast Wittenheim sadarbojās ar Komisiju, proti, no 2002. gada decembra, šis uzņēmums vairs neveidoja saimniecisku vienību ar FLS Plast. No tā izriet, ka pēdējais minētais attiecināmības ceļā nevar saņemt tādu pašu samazinājumu 30 % apmērā no naudas soda pamatsummas, kāds tika piešķirts Trioplast Industrier, ņemot vērā, ka tas veidoja saimniecisku vienību ar Trioplast Wittenheim kā pēdējā minētā mātesuzņēmums.

89

Šajos apstākļos turklāt nav nozīmes jautājumam, vai samazinājums 30 % apmērā no naudas soda pamatsummas, kas tika piešķirts Trioplast Industrier, bija piešķirts pamatoti, jo šis samazinājums katrā ziņā nevarēja tikt attiecināts uz FLS Plast saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu, ņemot vērā, ka šis pēdējais minētais uzņēmums neatradās situācijā, kas būtu līdzīga Trioplast Industrier situācijai.

90

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka šī FLS Plast izvirzītā pamata daļa ir vērsta pret to pārsūdzētā sprieduma pamatojuma daļu, ko saskaņā ar šī sprieduma 84.–88. punktu Tiesa ir aizstājusi pati ar savu pamatojumu, kurš var juridiski pamatot lēmumu, saskaņā ar kuru naudas soda samazinājums 30 % apmērā, kāds tika piešķirts Trioplast Industrier, nevarēja tikt attiecināts arī uz FLS Plast.

91

No tā izriet, ka FLS Plast apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītā pamata trešā daļa, kas ir vērsta pret šo aizstāto pamatojuma daļu, tādējādi ir nepamatota.

92

Tā kā visas trešā pamata daļas ir noraidītas, FLS Plast trešais pamats ir jānoraida kopumā.

93

Runājot par ceturtā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, nosakot FLS Plast uzliktā naudas soda apmēru, FLS Plast atgādina, ka attiecīgajā pārkāpumā trīs dažādi uzņēmumi – kā Trioplast Wittenheim mātesuzņēmumi – piedalījās trīs secīgos laikposmos. Trioplast Wittenheim esot vienīgais apstrīdētā lēmuma adresāts, kas piederēja katram no trim pārkāpumu izdarījušajiem uzņēmumiem visā pārkāpuma izdarīšanas laikposmā. Tā kā attiecībā uz Saint‑Gobain noilguma termiņš naudas sodu noteikšanai bija beidzies, tikai Trioplast Wittenheim varēja tikt atzīts par atbildīgu par pārkāpumu laikposmā pirms 1992. gada.

94

FLS Plast uzliktais naudas sods pēc pārsūdzētā sprieduma pieņemšanas ir EUR 14,45 miljoni, kas atbilst vairāk nekā 80 % no kopējā naudas soda, kāds noteikts Trioplast Wittenheim, lai to sodītu par 20 gadus ilgu dalību pārkāpumā. Tomēr FLS Plast tikai netieši esot bijis iesaistīts pārkāpumā tikai septiņus gadus, t.i., 35 % no kopējā pārkāpuma ilguma. Šī pieeja esot acīmredzami nesamērīga. Kopējai un solidārai atbildībai, kas ir noteikta mātesuzņēmumam, būtu jābūt vismaz saprātīgai saiknei ar laikposmu, kurā tas veidoja saimniecisku vienību ar tā meitasuzņēmumu.

95

FLS Plast uzskata, ka mātesuzņēmums ir jāuzskata nevis par atsevišķu pārkāpuma izdarītāju, bet drīzāk par naudas soda, kas faktiski ir uzlikts meitasuzņēmumam, kurš ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks, garantu. Komisija nevarētu no mātesuzņēmumiem atgūt summu, kas ir lielāka nekā sākotnējais meitasuzņēmumam noteiktais naudas sods. Komisija neesot ievērojusi šo principu, pieprasot FLS Plast summu, kas atbilst 80 % no naudas soda, kāds noteikts Trioplast Wittenheim par kopējo pārkāpuma izdarīšanas laikposmu.

96

FLS Plast uzskata, ka, tā kā Trioplast Wittenheim pārkāpumā piedalījās pavisam 20 gadus un FLS Plast piederēja tai pašai saimnieciskajai vienībai, kurai piederēja šis uzņēmums, septiņus gadus, FLS Plast noteiktajam naudas sodam principā nebūtu jāpārsniedz septiņas divdesmitās daļas no naudas soda, kas noteikts Trioplast Wittenheim, proti, EUR 6,25 miljonus.

97

Ar šī pamata otro daļu FLS Plast norāda, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums saistībā ar šo kontekstu.

98

FLS Plast uzskata, ka Vispārējās tiesas atbilde uz tā argumentiem ir atrodama tikai pārsūdzētā sprieduma 100. punktā. Vispārējā tiesa tikai esot pārbaudījusi, vai Komisija ir izpildījusi Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”). Tomēr mehāniska pamatnostādņu piemērošana nevar garantēt naudas soda, kas no tās izriet katrā atsevišķā gadījumā, samērīgumu.

99

Komisija galvenokārt uzskata, ka abas šī pamata daļas ir nepieņemamas. Tās esot vienkāršs lūgums samazināt naudas soda apmēru, un FLS Plast neesot norādījis ne uz vienu kļūdu tiesību piemērošanā, ko šajā kontekstā būtu pieļāvusi Vispārējā tiesa. Komisija uzskata, ka FLS Plast argumentu mērķis ir panākt, ka tiek pārskatīts pats apstrīdētais lēmums, un tie nav formulēti kā būtiski iebildumi pret pārsūdzēto spriedumu. Tādējādi tie esot jāatzīst par nepieņemamiem.

100

Pakārtoti, runājot par ceturtā pamata pirmo daļu, Komisija atbild, ka atbildības sadalei starp uzņēmumiem, kuri ietilpst vienā un tajā pašā saimnieciskajā vienībā dažādos laikposmos, ir jābūt samērīgai ar katra šajā vienībā ietilpstošā uzņēmuma dalības pārkāpumā ilgumu vai ar attiecīgo pārkāpumu izdarījušā meitasuzņēmuma piederības ilgumu. Tā kā sākumsumma naudas soda aprēķināšanai esot fiksēta un neesot atkarīga no pārkāpuma ilguma, bet atspoguļojot tikai tā smagumu, palielinājums 10 % apmērā no naudas soda pamatsummas par katru uzņēmuma dalības pārkāpumā gadu atbilstoši ilgumam izraisot tādu naudas sodu uzlikšanu, kas neesot īsti samērīgi ar pārkāpuma ilgumu.

101

Runājot par šī pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatojuma nenorādīšanu pārsūdzētajā spriedumā, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, tieši pretēji, pārsūdzētā sprieduma 92.–105. punktā konkrēti ir atbildējusi uz FLS Plast argumentu par tam noteiktā naudas soda samērīguma neesamību.

102

Savā replikā FLS Plast pārmet, ka, apgalvojot, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā tam noteiktā summa bija nesamērīga salīdzinājumā ar tā netiešās dalības pārkāpumā ilgumu, tas skaidri esot paudis būtiskus iebildumus, kas ir pamatoti ar kļūdām tiesību piemērošanā, kuras Vispārējā tiesa esot pieļāvusi pārsūdzētajā spriedumā.

103

Runājot par šī pamata otro daļu, FLS Plast apgalvo, ka fakts, ka tas savā apelācijas sūdzībā nevēlas aplūkot visus pārsūdzētā sprieduma trūkumus, nekādi neietekmē ceturtā pamata, ko tas izvirza tās pamatojumam, nopietno raksturu.

104

Savā atbildē uz repliku Komisija atkārtoti pauž argumentu, ka, tā kā FLS Plast nav varējis norādīt nevienu trūkumu pārsūdzētajā spriedumā, tas mēģina panākt paša apstrīdētā lēmuma vispārīgu pārskatīšanu.

105

Runājot par FLS Plast ceturtā pamata pieņemamību, pietiek konstatēt, ka iebildumi, ko šis uzņēmums ir paudis pret pārsūdzēto spriedumu un kas saistībā ar šī pamata pirmo daļu attiecas, pirmkārt, uz to, ka Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi Komisijas naudas soda aprēķinu, kurš esot novedis pie nesamērīga naudas soda noteikšanas, kā arī saistībā ar minētā pamata otro daļu, otrkārt, uz to, ka Vispārējā tiesa šo lēmumu esot pamatojusi tikai ar atsauci uz pamatnostādnēm, kas ir uzskatāms par pamatojuma nenorādīšanu, pietiekami skaidri izriet no tā apelācijas sūdzības 99.–123. punkta un ļauj Tiesai veikt savu pārbaudi. Tādējādi abas FLS Plast apelācijas sūdzības ceturtā pamata daļas ir pieņemamas.

106

Runājot par ceturtā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu naudas soda noteikšanā, ir jānoraida FLS Plast paustais arguments, ka, pirmkārt, tas būtu jāuzskata par naudas soda, kas faktiski uzlikts tā meitasuzņēmumam, kurš ir bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks, garantu un, otrkārt, Komisija nevarēja no mātesuzņēmumiem atgūt summu, kas ir lielāka par tā meitasuzņēmumam noteikto “sākotnējo” naudas sodu.

107

Tiesa jau ir atzinusi, ka saistībā ar naudas soda, kas ir noteikts par konkurences noteikumu pārkāpumu, samaksu solidaritātes attiecības, kas pastāv starp diviem uzņēmumiem, kuri veido vienu saimniecisku vienību, nevar tikt reducētas uz sava veida galvojumu, ko sniedzis mātesuzņēmums, lai nodrošinātu meitasuzņēmumam noteiktā naudas soda samaksu, un ka argumentācija, saskaņā ar kuru šim mātesuzņēmumam nevar tikt piespriests maksāt naudas sodu tādā apmērā, kas ir lielāks nekā tā meitasuzņēmumam noteiktā naudas soda apmērs, tādējādi ir nepamatota (šajā ziņā skat. spriedumu Kendrion/Komisija, C‑50/12 P, EU:C:2013:771, 56. un 58. punkts). Šajā judikatūrā ir ņemts vērā, ka sodu un sankciju individualitātes princips prasa, lai saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL 81.] un [82.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. panta 3. punktu naudas soda apmērs, kas ir jāmaksā solidāri, tiktu noteikts atkarībā no pārkāpuma, kurā individuāli tiek vainots attiecīgais uzņēmums, smaguma un no tā ilguma (spriedums Areva u.c./Komisija, C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Turklāt, runājot par argumentu, kas attiecas uz iespējami nesamērīgu naudas soda raksturu salīdzinājumā ar pārkāpuma ilgumu, ir jākonstatē, ka FLS Plast to nav pierādījis.

109

Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Vispārējai tiesai, protams, ir jānodrošina, ka uzņēmumam noteiktā naudas soda apmēra aprēķinā par tā dalību Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumā pienācīgi tiek ņemts vērā šī pārkāpuma ilgums un dalības tajā ilgums. Tomēr pārkāpuma ilgums nav ne vienīgais elements, ne arī obligāti visbūtiskākais elements, kas Komisijai vai Vispārējai tiesai ir jāņem vērā šī naudas soda aprēķinā.

110

Šajā gadījumā no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka FLS Plast un citiem attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzņēmumiem noteiktie naudas sodi tika aprēķināti ne tikai atkarībā no attiecīgā šo uzņēmumu dalības ilguma. Tādējādi, runājot par FLS Plast, tam noteiktā naudas soda apmēram noteikti nav jābūt pilnībā samērīgam un pat ne “saprātīgi” samērīgam ar šī uzņēmuma dalības attiecīgajā pārkāpumā ilgumu, bet tam būtu pienācīgi jāatspoguļo izdarītā pārkāpuma smagums.

111

Runājot par šī pārkāpuma smagumu, ir jāatgādina, ka tas izpaudās kā dalība visos nolīgumos un saskaņotās darbībās saistībā ar sešām dalībvalstīm un ka tas attiecās uz cenu noteikšanu un kopēju modeļu cenu aprēķināšanai ieviešanu, tirgus daļu sadali un pārdošanas kvotu piešķiršanu, klientu, darījumu un pasūtījumu sadali, saskaņotu piedāvājumu iesniegšanu konkursiem, kā arī individualizētas informācijas apmaiņu. Tāpēc Komisija šo pārkāpumu apstrīdētā lēmuma preambulas 765. apsvērumā pamatoti ir kvalificējusi kā “ļoti smagu”. FLS Plast savā apelācijas sūdzībā šo kvalifikāciju nav apstrīdējis.

112

Šajos apstākļos nešķiet, ka Vispārējā tiesa, nosakot naudas sodu, par kura samaksu FLS Plast ticis atzīts par solidāri atbildīgu saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta f) punktu, EUR 14,45 miljonu apmērā, proti, apmērā, kas acīmredzami ir mazāks nekā minimālā EUR 20 miljonu summa, kuru Komisija vispārēji ir paredzējusi kā sākumsummu naudas sodu aprēķināšanai par “ļoti smagiem” pārkāpumiem un kura ir paredzēta pamatnostādņu 1. punkta A daļas trešajā ievilkumā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, piespriesto naudas sodu būtu padarījusi nesamērīgu.

113

Līdz ar to ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

114

Runājot par šī pamata otro daļu, kas attiecas uz pamatojuma nenorādīšanu pārsūdzētajā spriedumā, ciktāl tajā ticis noraidīts arguments, saskaņā ar kuru Komisija, nosakot FLS Plast piespriesto naudas sodu, esot pārkāpusi samērīguma principu salīdzinājumā ar pēdējā minētā dalības pārkāpumā ilgumu, ir jākonstatē, ka arī šī daļa nav atbalstāma.

115

Vispārējā tiesa šo argumentu ir aplūkojusi pārsūdzētā sprieduma 100. punktā, kurā tā konstatēja, ka “iebildums, saskaņā ar kuru [FLS Plast] atbildība esot acīmredzami nesamērīga salīdzinājumā ar laikposmu, kurā tam piederēja Trioplast Wittenheim akcijas, nav pamatots. Neviena tiesību norma vai tiesību princips neparedz, ka Komisijai ir jānodrošina šāds samērīgums. Protams, Komisijai saskaņā ar pamatnostādnēm ir jāņem vērā pārkāpuma ilgums. Šajā gadījumā tomēr ir pierādīts [..], ka [FLS Plast] gadījumā Komisija bija palielinājusi sākumsummu, ko tā bija noteikusi [FLS Plast], par 10 % par katru gadu, kurā [tas] bija iesaistīts pārkāpumā”.

116

Šis pamatojums, kaut arī tas ir īss, ļauj saprast iemeslu, kādēļ Vispārējā tiesa noraidīja argumentāciju, ko FLS Plast bija paudis šajā kontekstā. Turklāt minētais pamatojums ir jāaplūko kopā ar Vispārējās tiesas apsvērumiem pārsūdzētā sprieduma 92.–105. punktā, kas attiecas arī uz naudas soda aprēķinu atkarībā no FLS Plast dalības pārkāpumā ilguma, it īpaši salīdzinājumā ar Trioplast Industrier un Saint‑Gobain dalības pārkāpumā ilgumu.

117

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 101. punktā īpaši ir uzsvērusi, ka “nevar piekrist apgalvojumam, ka Komisijai sākumsumma esot bijusi jāsadala pirms tās grozīšanas atkarībā no citiem elementiem tāpēc, ka Trioplast Wittenheim secīgi esot piederējis Saint‑Gobain grupai, [FLS Plast] un Trioplast Industrier. Pirmkārt, [FLS Plast] nav norādījis nevienu tiesību normu vai tiesību principu, kas noteiktu pienākumu šajā ziņā. Otrkārt, pati pieeja, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam tiek noteikta tāda pati sākumsumma kā meitasuzņēmumam, kas ir bijis tiešs aizliegtās vienošanās dalībnieks, secīgi nesadalot to gadījumā, ja ir vairāki secīgi mātesuzņēmumi, pati par sevi nav uzskatāma par nepiemērotu pieeju. Otrkārt, pieeju, saskaņā ar kuru mātesuzņēmumam nosaka tādu pašu sākumsummu kā tā, kas ir noteikta meitasuzņēmumam, kurš ir bijis tiešs aizliegtās vienošanās dalībnieks, šo sākumsummu vairāku mātesuzņēmumu secīgas nomaiņas laika gaitā gadījumā nesadalot, pašu par sevi nevar uzskatīt par nepiemērotu”.

118

Īpaši ņemot vērā pārsūdzētā sprieduma 101. punktā paustos apsvērumus, pamatojums, ko Vispārējā tiesa ir sniegusi minētā sprieduma 100. punktā, ir acīmredzami pietiekams, lai FLS Plast varētu uzzināt iemeslu, kura dēļ Vispārējā tiesa noraidīja tā argumentāciju šajā kontekstā, kā arī lai Tiesa varētu veikt savu kontroli. Tādējādi nevar tikt konstatēts, ka pārsūdzētajā spriedumā šajā jautājumā nav norādīts pamatojums.

119

Tā kā abas ceturtā pamata daļas ir noraidītas, tas ir jāatzīst par nepamatotu kopumā.

120

Ar piekto pamatu FLS Plast pārmet, ka pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa taisīja tiesvedībā, kuras ilgums esot bijis pārmērīgs, jo no prasības pieteikuma iesniegšanas līdz pārsūdzētā sprieduma pasludināšanai esot pagājuši seši gadi. Tādējādi, kā uzskata FLS Plast, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi tiesības, uz ko tas var atsaukties saskaņā ar Hartas 47. pantu un ECPAK 6. panta 1. punktu.

121

Šajā ziņā FLS Plast norāda, ka Vispārējā tiesa nerīkojās četrus gadus un četrus mēnešus no rakstveida procesa beigām 2007. gada 20. februārī līdz tiesas sēdes dienai 2011. gada 22. jūnijā un šī ieilgusī bezdarbība nevar tikt attaisnota ar procesa organizatorisko pasākumu vai izmeklēšanas pasākumu veikšanu. Vienīgā Vispārējās tiesas darbība šajā laikposmā esot bijusi aptaujas lapas nosūtīšana lietas dalībniekiem, kurā bija ietverti četri jautājumi pirms tiesas sēdes.

122

FLS Plast uzskata, ka apstrīdētais lēmums un tā izvirzītie argumenti nav tik sarežģīti, lai liegtu Vispārējai tiesai sagatavot mutvārdu procesu īsākā termiņā nekā četri gadi un četri mēneši.

123

FLS Plast uzsver, ka savus pirmos spriedumus, ar kuriem tika apšaubīts apstrīdētais lēmums, Vispārējā tiesa varēja taisīt 2010. gada 13. septembrī. Tādējādi 2010. gada septembrī Vispārējā tiesa jau varēja pieņemt lēmumu šajos citos spriedumos, jo tā bija veikusi visus šajā nolūkā nepieciešamos ekonomiskos vērtējumus un faktu izmeklēšanu. Turklāt minētie spriedumi attiecās uz Trioplast Industrier (Vispārējās tiesas spriedums Trioplast Industrier/Komisija, T‑40/06, EU:T:2010:388), kā arī uz Trioplast Wittenheim (Vispārējās tiesas spriedums Trioplast Wittenheim/Komisija, T‑26/06, EU:T:2010:387). Visi atbilstošie fakti šajā lietā esot identiski tiem, ko Vispārējā tiesa aplūkoja spriedumā Trioplast Wittenheim/Komisija (EU:T:2010:387). Tādējādi nekas nepamatojot viena gada un piecu mēnešu termiņu, kāds pagāja no pēdējā minētā sprieduma pasludināšanas Vispārējā tiesā līdz pārsūdzētā sprieduma pasludināšanai.

124

Visbeidzot, FLS Plast rīcība Vispārējā tiesā neesot iemesls tiesvedības Vispārējā tiesā ilgumam.

125

Komisija galvenokārt izvirza iebildi par nepieņemamību. Šī iestāde apgalvo, ka, ja kāds lietas dalībnieks uzskata, ka tiesvedības Vispārējā tiesā ilgums ir bijis pārmērīgs, tam ir jācenšas iegūt atlīdzību par zaudējumiem, kas tam šajā ziņā esot nodarīti, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību. Turklāt šāds pārmērīgs ilgums pats par sevi nevarot izraisīt naudas soda samazināšanu, ko vēlas panākt FLS Plast, jo tas būtu līdzvērtīgi apstrīdētā lēmuma grozīšanai.

126

Turklāt, ņemot vērā šīs lietas apstākļus un it īpaši uzņēmuma problēmas, sarežģītību un rīcību, tiesvedības ilgums Vispārējā tiesā esot bijis saprātīgs. Komisija šajā ziņā uzsver, ka FLS Plast ir apstrīdējis gandrīz visus faktus, kas ir minēti apstrīdētā lēmuma pamatojumam un kas tādējādi bija jāpārbauda. Tā kā dažas no šīm lietām attiecās uz mātesuzņēmumiem un to meitasuzņēmumiem, daži organizatoriskie pasākumi tika veikti, lai būtu iespējams izskatīt un atrisināt visas šīs lietas. Jāņem vērā arī tas, ka FLS Plast bija iesniedzis ļoti sarežģītu prasības pieteikumu, kurā bija vairāki pamati un apakšpamati. Četrpadsmit citi prasītāji bija iesnieguši ļoti detalizētus procesuālos aktus.

127

Pakārtoti Komisija norāda, ka gadījumā, ja Tiesa secinātu, ka nav izpildīts pienākums pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā, un uzskatītu par nepieciešamu samazināt naudas sodu, šādam samazinājumam būtu jābūt ļoti nelielam vai tikai simboliskam.

128

Savā replikā FLS Plast norāda, ka Komisija nenorāda juridisko pamatu, lai pamatotu savu izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

129

Komisija savā atbildē uz repliku uzsver, ka apelācijas sūdzībā izvirzītie pamati var attiekties tikai uz Vispārējās tiesas pieļautām kļūdām tiesību piemērošanā. Piektais pamats, ko FLS Plast ir izvirzījis savas apelācijas sūdzības pamatojumam, neattiecoties uz šādu kļūdu.

130

Kā izriet no Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un tās judikatūras, Tiesai ir kompetence apelācijā pārbaudīt, vai Vispārējā tiesa nav pieļāvusi procedūras pārkāpumus, kas nelabvēlīgi ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses (it īpaši skat. spriedumu Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 176. punkts).

131

Attiecībā uz FLS Plast norādīto Hartas 47. panta pārkāpumu ir jāatgādina, ka šīs tiesību normas otrajā daļā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā”. Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, šis pants ir saistīts ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu (it īpaši skat. spriedumu Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, EU:C:2009:456, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

132

Tādējādi šīs tiesības, kuru pastāvēšana vēl pirms Hartas stāšanās spēkā bija atzīta kā vispārējs Savienības tiesību princips, ir piemērojamas arī Komisijas lēmuma pārsūdzības tiesā gadījumā (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, EU:C:2009:456, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

133

Jāatgādina arī, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata, ka sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārsniegšanai kā procesuālam pārkāpumam, ar kuru tiek pārkāptas pamattiesības, jāsniedz attiecīgajam lietas dalībniekam efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas tam nodrošina pienācīgu atlīdzinājumu (šajā ziņā skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu Kudła c., Nr. 30210/96, 156. un 157. punkts, CEDH 2000‑XI).

134

Tomēr ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ņemot vērā nepieciešamību likt ievērot Savienības konkurences tiesību normas, Tiesa nevar tikai tāpēc vien, ka nav ievērots saprātīgs termiņš sprieduma taisīšanai, ļaut prasītājam apšaubīt tam noteiktā naudas soda apmēru, ja visi pamati, kas ir vērsti pret secinājumiem, ko Vispārējā tiesa ir izdarījusi jautājumā par šī naudas soda apmēru un rīcību, par ko tā ir noteikusi sodu, ir tikuši noraidīti (it īpaši skat. spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

135

Faktiski Tiesa ir arī atzinusi, ka tas, ka Savienības tiesa ir pārkāpusi Hartas 47. panta otrajā daļā tai uzlikto pienākumu laikus izskatīt tās izskatīšanai nodotās lietas, ir sodāms ar Vispārējā tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. No tā izriet, ka prasība atlīdzināt zaudējumus, kas ir radušies tāpēc, ka Vispārējā tiesa nav ievērojusi saprātīgu termiņu sprieduma taisīšanai, nevar tikt iesniegta tieši Tiesai apelācijas tiesvedībā, bet tā ir jāiesniedz pašā Vispārējā tiesā (it īpaši. skat. spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, 83. un 84. punkts).

136

Tādējādi Vispārējai tiesai, izskatot lietu citā sastāvā nekā tas, kādā strīds tika izskatīts tiesvedībā, kuras ilgums tiek kritizēts, ir jānovērtē gan apgalvoto zaudējumu faktiskā pastāvēšana, gan zaudējumu cēloņsakarība ar strīdīgās tiesvedības pārmērīgo ilgumu, pārbaudot šajā ziņā sniegtos pierādījumus (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumu Groupe Gascogne/Komisija, EU:C:2013:770, 88. un 90. punkts).

137

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesā notikušās tiesvedības, kurā tika taisīts pārsūdzētais spriedums, ilgums, kas bija vairāk nekā seši gadi, nevar tikt pamatots ne ar vienu atbilstošu šīs lietas apstākli.

138

Ir acīmredzams tostarp, ka laikposms starp rakstveida procesa noslēgšanu, kad 2007. gada februārī tika iesniegts Komisijas atbildes raksts uz repliku, un mutvārdu procesa uzsākšanu 2011. gada jūnijā ilga aptuveni četrus gadus un četrus mēnešus. Šī laikposma ilgums nevar tikt izskaidrots ar lietas apstākļiem, vai tie attiektos uz strīda sarežģītību, lietas dalībnieku rīcību vai procesuāliem jautājumiem, kas pēkšņi radušies.

139

Attiecībā uz strīda sarežģītību no FLS Plast celtās prasības, kas īsumā ir izklāstīta šī sprieduma 9. un 10. punktā, pārbaudes izriet, ka, lai gan izvirzītie pamati prasīja padziļinātu pārbaudi, tie nebija sevišķi sarežģīti. Kaut gan ir taisnība, ka aptuveni 15 apstrīdētā lēmuma adresātu cēla prasības Vispārējā tiesā to atcelt, šis apstāklis šai tiesai neliedza iepazīties ar lietas materiāliem un sagatavoties mutvārdu procesam laikposmā, kas būtu īsāks par četriem gadiem un četriem mēnešiem.

140

Runājot par lietas dalībnieku rīcību, nekas Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nenorāda, ka FLS Plast ar savu rīcību būtu sekmējis lietas izskatīšanas palēnināšanos.

141

Visbeidzot, no šiem lietas materiāliem arī neizriet, ka tiesvedība būtu tikusi pārtraukta vai aizkavēta tāpēc, ka pēkšņi būtu radušies procesuāli jautājumi, kas varētu pamatot tās ilgumu.

142

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka ar Vispārējā tiesā notikušo tiesvedību ir tikusi pārkāpta Hartas 47. panta otrā daļa, jo tajā netika ievērotas ar sprieduma taisīšanu saprātīgā termiņā saistītās prasības, kas ir pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, kura piešķir tiesības privātpersonām (šajā ziņā skat. spriedumu Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 42. punkts).

143

Tomēr no šī sprieduma 134.–136. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka piektais pamats, ko FLS Plast ir norādījis savas apelācijas sūdzības pamatojumam, ir jānoraida.

144

No tā izriet, ka, tā kā neviens no FLS Plast apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītajiem pamatiem nav ticis pieņemts, tā ir jānoraida kopumā.

145

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

146

Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest FLS Plast atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šim pēdējam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: