1.

Izskatāmā lieta ir par to, kā interpretēt 1980. gada 19. jūnijā Romā parakstīšanai atklātās Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām ( 2 ) (turpmāk tekstā – “Romas konvencija”), 3. pantu un 7. panta 2. punktu, lasot tos kopā ar Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvu 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem ( 3 ).

2.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts saistībā ar lietu, kas izskatāma Hof van Cassatie [Kasācijas tiesā] starp United Antwerp Maritime Agencies (Unamar) NV (turpmāk tekstā – “Unamar”), saskaņā ar Beļģijas tiesībām dibinātu sabiedrību, un Navigation Maritime Bulgare (turpmāk tekstā – “NMB”), saskaņā ar Bulgārijas tiesībām dibinātu sabiedrību, par dažādām atlīdzībām, kuras, iespējams, maksājamas pēc tam, kad NMB izbeidza tirdzniecības pārstāvības līgumu, kas līdz šim bija saistījis šīs abas sabiedrības. No tā izrietošās tiesvedības ietvaros tostarp ir ticis izvirzīts jautājums par to, vai Beļģijas tiesa var piemērot līgumam imperatīvās normas, lai gan pastāv šķīrējklauzula par to, ka lieta jāizskata Sofijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerai (Bulgārija), un tā skaidri paredz Bulgārijas tiesību piemērošanu līgumam.

3.

Tiesai īpaši tiek lūgts precizēt, kādos apstākļos valsts tiesa, atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam var atteikties piemērot kādas dalībvalsts likuma atbilstošās tiesību normas, kuras jāpiemēro atbilstoši līgumslēdzēju gribai (lex contractus), dodot priekšroku imperatīvajām normām. Vēl jo vairāk tai tiek lūgts sniegt norādes par to, kā noteikt, vai Eiropas Savienības dalībvalsts likums, ar ko pareizi transponēta Eiropas direktīva, un kurš piedāvā plašāku aizsardzību par šajā direktīvā paredzēto, var prasīt piemērot šo plašāko aizsardzību gadījumā, ja lex contractus ir citas Savienības dalībvalsts likums, ar kuru arī pareizi ir transponēta šī direktīva.

4.

Šīs konvencijas 3. pantā ar nosaukumu “Izvēles brīvība” ir noteikts:

“1.   Līgumu reglamentē tie tiesību akti, kurus izvēlas puses. Izvēli vai nu skaidri izdara, vai arī to nepārprotami izsaka līguma noteikumi vai lietas apstākļi. Izdarot izvēli, puses var izraudzīties tiesību aktus, kas piemērojami visam līgumam vai tikai kādai tā daļai.

[..]”

5.

Atbilstoši minētās konvencijas 7. panta, kura nosaukums ir “Imperatīvas normas”, 2. punktam “nekas šajā konvencijā neierobežo valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību normu piemērošanu gadījumā, kad tās ir obligātas, neatkarīgi no tā, kurus tiesību aktus līgumam piemēro citos gadījumos”.

6.

Atbilstoši Direktīvas 86/653 preambulas otrajam apsvērumam tā ir tikusi pieņemta, ņemot vērā faktu, ka “atšķirības valstu tiesību aktos par pārstāvību tirdzniecībā būtiski ietekmē konkurences nosacījumus un šīs darbības veikšanu Kopienā un kaitē gan tirdzniecības pārstāvju aizsardzībai attiecībās ar viņu pilnvarotājiem, gan arī tirdzniecības darījumu drošībai [..]”.

7.

Minētās direktīvas 1. panta 2. punktā paredzēti šādi noteikumi:

“Šajā direktīvā “tirdzniecības pārstāvis” nozīmē pašnodarbinātu starpnieku, kuram ir pastāvīgas pilnvaras apspriest preču pirkšanu vai pārdošanu citas personas vārdā, turpmāk sauktu par “pilnvarotāju”, vai apspriest un slēgt šādus darījumus minētā pilnvarotāja vārdā.”

8.

Saskaņā ar šīs direktīvas 17. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tirdzniecības pārstāvis pēc pārstāvja līguma izbeigšanas saņem atlīdzību saskaņā ar 2. punktu vai kompensāciju par zaudējumiem saskaņā ar 3. punktu.”

9.

1995. gada 13. aprīļa Likuma par tirdzniecības pārstāvības līgumu ( 4 ) (turpmāk tekstā – “1995. gada likums”) 1. pantā it īpaši ir noteikts, ka “tirdzniecības pārstāvības līgums ir līgums, ar kuru viena puse, tirdzniecības pārstāvis, pastāvīgi un pret atlīdzību otras puses, pilnvarotāja, uzdevumā, tomēr bez tā norādēm, apspriež un, iespējams, noslēdz darījumus minētā pilnvarotāja vārdā un uz tā rēķina”.

10.

1995. gada likuma 18. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

“1.   Ja tirdzniecības pārstāvības līgums ir noslēgts uz nenoteiktu laiku vai uz noteiktu laiku ar iespēju to izbeigt agrāk, katra puse to var izbeigt, ievērojot uzteikuma termiņu.

[..]

3.   Līgumslēdzējs, kas izbeidz līgumu, neatsaucoties uz kādu no 19. panta pirmajā daļā paredzētajiem iemesliem vai neievērojot 1. punkta otrajā daļā paredzēto uzteikuma termiņu, maksā otram līgumslēdzējam kompensāciju, kas atbilst parastajai atlīdzībai par minēto uzteikuma termiņu vai tā atlikušo daļu.”

11.

1995. gada likuma 20. pantā ir noteikts:

“Pēc līguma izbeigšanas tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz kompensāciju, ja tas pilnvarotājam ir ieguvis jaunus klientus vai būtiski paplašinājis tirdzniecības attiecības ar jau esošajiem klientiem, ja pilnvarotājam no tā varētu rasties būtiskas priekšrocības.”

12.

1995. gada likuma 21. pantā ir noteikts:

“Ja tirdzniecības pārstāvim ir tiesības uz 20. pantā minēto kompensāciju un ja tā pilnībā nesedz ciestos zaudējumus, tirdzniecības pārstāvis papildus šai kompensācijai var prasīt zaudējumu atlīdzību, kas atbilst starpībai starp faktiski ciesto zaudējumu summu un iepriekš minēto kompensāciju, tomēr ar nosacījumu, ka apgalvoto zaudējumu apmērs ir jāpierāda.”

13.

Saskaņā ar šā 1995. gada likuma 27. pantu:

“Neskarot tādu starptautisku nolīgumu, kuru dalībvalsts ir arī Beļģija, piemērošanu, visām tirdzniecības pārstāvja, kura galvenā darbības vieta ir Beļģijā, darbībām ir piemērojamas Beļģijas tiesību normas un tās ietilpst Beļģijas tiesu jurisdikcijā.”

14.

Unamar un NMB 2005. gadā noslēdza tirdzniecības pārstāvības līgumu ar mērķi veikt regulārus jūras transporta pakalpojumus ar NMB piederošajiem konteineriem. Līgumā bija paredzēta Bulgārijas tiesību piemērošana un ar līgumu saistītos strīdus bija paredzēts izskatīt Rūpniecības un tirdzniecības palātas šķīrējtiesas palātā Sofijā.

15.

Šis tirdzniecības pārstāvības līgums ar 2008. gada 22. decembra līgumu tika pēdējoreiz pagarināts līdz 2009. gada 31. decembrim. Unamar uzskatīja, ka līgums ir izbeigts prettiesiski, un 2009. gada 25. februārī cēla prasību Rechtbank van koophandel te Antwerpen [Antverpenes Tirdzniecības lietu tiesā], lai panāktu dažādu 1995. gada likumā paredzētu kompensāciju samaksu.

16.

2009. gada 13. martāNMB savukārt vērsās pret Unamar Rechtbank van koophandel te Antwerpen, lai saņemtu samaksu par atlikušo kravu EUR 327 207,87 apmērā.

17.

Apvienojusi abas lietas, Rechtbank van koophandel te Antwerpen ar 2009. gada 12. maija spriedumu atzina, ka NMB iebildumi par kompetences neesamību saskaņā ar šķīrējklauzulu ir nepamatoti. Šī tiesa būtībā atzina, ka, pirmkārt, 1995. gada likuma 27. pants ir tieši piemērojama vienpusēja kolīziju norma, kā rezultātā izvēle piemērot ārvalsts tiesības nav spēkā; otrkārt, šis likums, kaut arī tas neietilpst Beļģijas starptautiskajās saistībās, ir jāpiemēro; treškārt, visi strīdi, kas ietilpst šī likuma piemērošanas jomā, tādējādi nav izskatāmi sķīrējtiesā, ja vien tirdzniecības pārstāvības līgumā kā piemērojams nav paredzēts Beļģijas vai ekvivalents ārvalstu tiesību akts, un, visbeidzot, ka, tā kā apstrīdētajam līgumam ir piemērojamas Bulgārijas tiesības un tādēļ izrādās, ka atbilstoši šīm tiesībām Direktīvas 86/653 normas nav piemērojamas tirdzniecības pārstāvjiem, kas noslēguši pakalpojumu līgumus, NMB izvirzītie iebildumi par kompetences neesamību nav pamatoti.

18.

NMB2009. gada 24. jūnijā šo nolēmumu pārsūdzēja Hof van beroep te Antwerpen [Antverpenes apelācijas tiesā]. Ar 2010. gada 23. decembra spriedumu šī tiesa piesprieda Unamar samaksāt atlikumu par kravām EUR 77 207,87 apmērā, pieskaitot nokavējuma procentus un tiesāšanās izdevumus. Hof van beroep te Antwerpen savukārt atzina NMB iebildumu par kompetences neesamību par pamatotu un atzina savu kompetences neesamību lemt par Unamar celto prasību par kompensāciju maksāšanu. Šī tiesa norādīja, ka 1995. gada likums nav imperatīvās normas un neietilpstot arī Beļģijas starptautiskajās saistībās. Šī tiesa arī uzskatīja, ka, atbilstoši Romas konvencijas 7. pantam, nav piemērojamas arī šī likuma speciālās imperatīvās normas. Tā atzīst, ka atbilstoši līgumslēdzēju izvēlētajām Bulgārijas tiesībām arī Unamar kā NMB aģentam, sniedz minimālo Direktīvā 86/653 paredzēto aizsardzību. Šādos apstākļos pušu gribas autonomijai ir jāprevalē pār citas Savienības dalībvalsts, šajā gadījumā – Beļģijas Karalistes, tiesībām.

19.

2011. gada 27. maijāUnamar cēla kasācijas prasību par šo spriedumu Hof van Cassatie [Kasācijas tiesā], kura nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai, ņemot vērā [..] [1995. gada] likuma [..] 18., 20. un 21. panta klasifikāciju atbilstoši Beļģijas tiesībām par īpašām, obligāti piemērojamām normām Romas konvencijas 7. panta 2. punkta nozīmē, šīs konvencijas 3. pants un 7. panta 2. punkts attiecīgi kombinācijā ar [..] Direktīvu [86/653] [..] ir interpretējami tādējādi, ka atbilstoši tiem šim līgumam var piemērot dalībvalsts, kurā atrodas tiesa, tiesību normas, kuras sniedz plašāku aizsardzību par Direktīvā [86/653] paredzēto minimālo aizsardzību, arī tad, ja izrādās, ka līgumam ir piemērojamas kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesības, kurās arī ir transponētas Direktīvas [86/653] prasības par minimālo aizsardzības līmeni?”

20.

Rakstveida apsvērumus iesniedza NMB, Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija. Netika iesniegts pieteikums par tiesas sēdes noturēšanu.

21.

Pirms sākt pārbaudīt prejudiciālo jautājumu pēc būtības, es vēlētos veikt dažus precizējumus, kuri man šķiet nepieciešami, lai pievērstos diskusijas priekšmetam un kliedētu iespējamās neskaidrības par šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tvērumu.

22.

Jānorāda, ka, kaut arī pamatlietā tika apspriests ne vien jautājums par līgumam piemērojamajām tiesībām, bet arī jautājums par to, vai Beļģijas tiesu jurisdikcijā tik tiešām ietilpst izlemt strīdu starp Unamar un NMB, Tiesai ir uzdots jautājums vienīgi par to, kādas tiesības ir piemērojamas atbilstoši Romas konvencijai. Šāda priekšmeta ierobežošana, lai cik pārsteidzoša tā pirmšķietami ( 5 ) nebūtu, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr nepadara par neatbilstošu ( 6 ), jo pamatlietas centrālā problēma ir starp Unamar un NMB noslēgtajam tirdzniecības pārstāvības līgumam piemērojamo tiesību noteikšana atbilstoši Romas konvencijai.

23.

Šajā gadījumā jautājums par piemērojamajām tiesībām un jautājums par šķīrējklauzulas, kurā ir atzīta Sofijas Tirdzniecības un rūpniecības palātas [kompetence], spēkā esamību, ir cieši saistīti. Iesniedzējtiesa ir atsaukusies uz 1958. gada 10. jūnijā Ņujorkā parakstīto Konvenciju par starptautiskās arbitrāžas lēmumu atzīšanu un izpildīšanu ( 7 ), kuras II panta 3. punktā ir noteikts, ka “dalībvalsts tiesa, kura izskata strīdu, par kura priekšmetu puses ir noslēgušas vienošanos šī panta izpratnē, pēc vienas puses lūguma strīdu nodod šķīrējtiesai, ja vien tiesa nekonstatē, ka vienošanās ir nederīga, nav spēkā vai nav izpildāma” ( 8 ). Tā no minēta secināja, ka par spēkā esošas šķīrējklauzulas noraidīšanu atbilstoši ārvalsts tiesībām var izlemt, balstoties uz valsts, kurā atrodas tiesa, tiesībām, no kurām var secināt, ka strīds nav piekritīgs šķīrējtiesai. Iesniedzējtiesa patiesībā precizē, ka no 1995. gada likuma tapšanas vēstures izriet, ka šī likuma 18., 20. un 21. pants ir uzskatāmi par imperatīvām tiesību normām. No tās izstrādātā pamatojuma izriet, ka pastāv cieša saikne līgumam piemērojamo tiesību noteikšanas un tiesas iespējas noraidīt šķīrējklauzulu starpā, tādējādi pamatojot savu kompetenci izskatīt lietu.

24.

Tiesai būtībā ir jānosaka, vai Savienības dalībvalsts likums, ar ko transponēta Savienības direktīva, piedāvājot plašāku aizsardzību par šajā direktīvā paredzēto, atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam var prasīt piemērot šo plašāko aizsardzību, pat ja lex contractus ir citas Savienības dalībvalsts tiesības, ar kuru arī pareizi ir transponēta šī direktīva.

25.

Šajā lietā no Tiesai iesniegtajiem materiāliem izriet, ka Beļģijas Karaliste un Bulgārijas Republika abas ir pareizi transponējušas Direktīvu 86/653. Atšķirībā no tā, kas tika pausts attiecībā uz 1995. gada likumu, visai maz informācijas ir par Bulgārijas veikto transponēšanas pasākumu saturu ( 9 ). Katrā ziņā personas, kas iestājušās lietā, manuprāt, abas norāda, ka Beļģijas tiesībās paredzētā aizsardzība ir plašāka par direktīvā sniegto ne vien tādēļ, ka tās piemērošanas joma ir plašāka, bet arī tādēļ, ka tajā saistībā ar līguma izbeigšanu ir paredzēts, ka tirdzniecības pārstāvim ir tiesības saņemt kompensāciju un ciesto zaudējumu atlīdzību.

26.

Tādēļ ir jāprecizē apstākļi, kādos Bulgārijas tiesības, kuras ir lex contractus, pamatlietā var tikt noraidītas, dodot priekšroku 1995. gada likuma imperatīvajām normām.

27.

Šai nolūkā man šķiet, ka iesākumā ir jāveic virkne precizējumu par Romas konvencijas 7. panta 2. punkta tvērumu, to darot, paturot prātā informāciju, kādu var gūt no Tiesas judikatūras. Turpinājumā es pārbaudīšu, vai un ciktāl valstu tiesību aktu saskaņošana atbilstoši Savienības sekundārajām tiesībām var ietekmēt šīs normas īstenošanu.

28.

Vispirms ir jāatgādina, ka tādā gadījumā kā pamatlietā, kad līgumslēdzēji savu izvēli līgumam piemērot konkrētas tiesības ir nostiprinājuši atbilstoši Romas konvencijas 3. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, būtībā atbilstoši šajā pantā minētajam līgumslēdzēju gribas autonomijas principam, šīs tiesības ir arī jāpiemēro.

29.

Romas konvencijā paredzētā piemērojamo tiesību noteikšanas mehānisma ietvaros pušu gribas autonomijas principu katrā ziņā var apdraudēt divos veidos: pirmkārt, izstrādājot īpašus noteikumus konkrētiem līgumiem, kuros ir nepieciešams aizsargāt vājāko pusi (patērētāju līgumi vai darba līgumi) – tomēr šajā lietā šis nav aplūkojams –, un, otrkārt, atbilstoši starptautiskajās privāttiesībās un arī dalībvalstu tiesībās tradicionāli atzītajiem principiem, piemērojot specifiskas tiesību normas. Starp tām atbilstoši Romas konvencijas 7. panta nosaukumam ( 10 ) ietilpst imperatīvās normas. Pēdējā minētā ietekme izpaužas dažādi atkarībā no tā, kādas attiecīgajā gadījumā ir tās ārvalsts likuma obligāti piemērojamās normas, ar kurām situācija ir cieši saistīta (1. punkts) vai, kā tas ir izskatāmajā lietā, valsts, kurā atrodas tiesa, obligāti piemērojamās normas (2. punkts).

30.

Attiecībā uz valsts, kurā atrodas tiesa, likuma imperatīvajām normām atgādinu, ka Romas konvencijas 7. panta 2. punkts, kaut arī, no funkcionālā aspekta raugoties, tas paredz, ka valsts, kurā atrodas tiesa, likuma imperatīvās normas prevalē pār citām tiesību normām ( 11 ), tajā tomēr nav definīcijas, kas tad būtu uzskatāms par imperatīvām normām. Šajā normā ir vienīgi norādīts, ka nevar skart to lex fori normu piemērošanu “gadījumā, kad tās ir obligātas, neatkarīgi no tā, kurus tiesību aktus līgumam piemēro citos gadījumos”. Giuliano Lagarde paskaidrojošais ziņojums šajā ziņā nesniedz īpaši vairāk norāžu ( 12 ).

31.

Manuprāt, no šiem dažiem faktiem izriet, ka, atbilstoši starptautisko privāttiesību principiem, valsts iestādēm, pamatojot līgumslēdzēju izvēlēto tiesību piemērošanas noraidīšanu, ir plaša rīcības brīvība noteikt, kādās jomās un kādēļ valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību normai ir piešķirams imperatīvs raksturs. Romas konvencijas 7. panta 2. punktā principā ir izslēgtas jebkādas tiesas pilnvaras attiecībā uz iespēju piemērot savas valsts imperatīvās tiesību normas, ja līgumā, kurš tai nodots izskatīšanai, pat ja tam piemērojamas citas tiesības, ietilpst imperatīvajās tiesību normās pašās paredzētajā to piemērošanas jomā ( 13 ).

32.

Šādu secinājumu neatspēko imperatīvo normu definīcija, kuru Tiesa formulējusi apvienotajās lietās Arblade u.c. ( 14 ) vai arī lietā Komisija/Luksemburga ( 15 ), šī definīcija lielākoties tika pārņemta Regulas Roma I 9. pantā, kura nosaukums ir “Prevalējošas imperatīvas normas” ( 16 ), precizējot, ka pēdējā minētā norma būtībā atbilst Romas konvencijas 7. pantam.

33.

Atgādinu, ka apvienotajās lietās Arblade u.c. Tiesa nosprieda, ka frāze “imperatīvi valsts sabiedriskās kārtības noteikumi [imperatīvas normas]” ir jāizprot kā “tiesību normas, kuru ievērošana tiek uzskatīta par tik vitāli svarīgu attiecīgās dalībvalsts politiskās, sociālās vai saimnieciskās organizācijas aizsardzībai, ka to ievērošana tiek pieprasīta jebkurai personai, kas atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, vai visās tiesiskajās attiecībās, kas tajā pastāv” ( 17 ). Šajā pašā nozīmē ir jānorāda, ka lietā Komisija/Luksemburga, veicot pārbaudi par sabiedriskās kārtības izņēmumu kā atkāpi no pakalpojumu sniegšanas brīvības, tika izmantots imperatīvo valsts sabiedriskās kārtības noteikumu [imperatīvo normu] jēdziens, kurš tika izstrādāts iepriekš minētajās apvienotajās lietās Arblade u.c. ( 18 ).

34.

Pieņemot, ka Tiesa ar iepriekš minētajiem spriedumiem bija iecerējusi radīt autonomu imperatīvo normu jēdzienu Eiropas tiesībās, kas man, neraugoties uz šajā ziņā iespējamajām šaubām ( 19 ), šķiet apstiprināts ar šobrīd Regulā Roma I ietverto imperatīvo normu definīciju, tomēr konkrētas valsts tiesību normas kvalificēšana par imperatīvu normu ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi, ņemot vērā vispārējo interešu apsvērumus, kas bijuši tās pieņemšanas pamatā.

35.

Manuprāt, imperatīva rakstura piešķiršana valsts tiesību normām visai lielā mērā ir jāatstāj valsts likumdevēja ziņā: runa ir par valsts izstrādātām normām ar – atklātu vai nē – mērķi aizsargāt intereses, kuras tā uzskata par svarīgām. Citiem vārdiem, dalībvalstis saglabā kompetenci noteikt konkrēti, kad ir ietekmētas sabiedrības intereses plašākā nozīmē ( 20 ), kas pamato konkrētu normu imperatīvo raksturu. Valsts tiesai, kvalificējot valsts tiesību normu par imperatīvu normu, ir jāņem vērā akta, kurā tā ietilpst, teksts un vispārīgā sistēma ( 21 ).

36.

Tomēr, ņemot vērā dalībvalstu pienākumus atbilstoši Savienības tiesību pārākuma principam, valsts iestādēm atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam sniegtā iespēja noraidīt lex contractus un piemērot lex fori arī nav neierobežota.

37.

Manuprāt, noteikti ir jāatgādina, ka, atsaucoties uz valsts, kurā atrodas tiesa, imperatīvajām normām atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam, dalībvalstīm nezūd pienākums uzraudzīt Līguma noteikumu ievērošanu, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēts Savienības tiesību pārākums un to vienveidīga piemērošana ( 22 ). It īpaši šīs normas nedrīkst radīt nepamatotu šķērsli no Līgumiem izrietošajām tiesībām un brīvībām.

38.

Kā es norādīju iepriekšējā nodaļā, ievērojot Savienības tiesību pārākuma principu, valsts iestādēm ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu, kādu iemeslu dēļ un kurās jomās tās vēlas noteiktām normām piešķirt imperatīvu raksturu, kas atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam pamato situāciju, ka valsts tiesa var tās piemērot, neraugoties uz tiesībām, kuru piemērošana paredzēta līgumā.

39.

Tomēr rodas jautājums, vai ar Savienības direktīvu veikta tiesību aktu saskaņošana var ietekmēt valsts, kurā atrodas tiesa, imperatīvo normu efektivitāti salīdzinājumā ar citu dalībvalstu tiesībām, kad, kā tas ir šajā lietā, runa ir par valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta minētā direktīva.

40.

Es uzskatu, ka atbilde uz šo jautājumu būs atšķirīga atkarībā no tā, vai attiecīgā saskaņošana ir minimāla vai visaptveroša.

41.

Gadījumā, kad direktīvā paredzētā valstu tiesību aktu saskaņošana sniedz minimālo aizsardzību, dalībvalstis attiecīgajā jomā var attiecīgi saglabāt vai pieņemt stingrākus noteikumus ( 23 ). Tātad valsts iestādes, ņemot vērā tām sniegto rīcības brīvību, lai aizsargātu, toprāt, būtiskas intereses, var paplašināt gan minētās direktīvas piemērošanas jomu, gan tās aizsardzības līmeni. Šādā situācijā starp valstu tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Savienības direktīva, var pastāvēt ievērojamas atšķirības. Manuprāt, nevar izslēgt, ka valsts tiesību aktiem, ar kuriem paplašināta gan direktīvas piemērošanas joma, gan tajā paredzētais minimālais aizsardzības līmenis, ir imperatīvs raksturs un tādējādi tie atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam var aizstāt līgumslēdzēju izvēlētās tiesību normas, pat ja šīs tiesību normas ir dalībvalsts tiesību normas, ar kurām pareizi transponēta direktīva. Faktiski es atgādinu, ka Romas konvencija a priori, un, protams, neskarot Savienības tiesību pārākumu, dalībvalstīm sniedz plašu rīcības brīvību noteikt, kuras to tiesību normas ir kvalificējamas kā imperatīvas.

42.

Turpretim gadījumā, kad ar direktīvu ir īstenota visaptveroša valstu tiesību aktu saskaņošana, tās rezultātā valsts tiesību aktos ir jāparedz ja ne identiska, tad vismaz līdzvērtīga piemērošanas joma un aizsardzības līmenis. Šāda saskaņošana principā nozīmē, ka situācijas, kuras ir jāizskata tiesai, ir jāizvērtē vienīgi ņemot vērā Savienības likumdevēja noteiktos kritērijus ( 24 ). Šādā situācijā tātad ir jāizslēdz, ka dalībvalsts imperatīvās normas saskaņā ar Romas konvencijas 7. panta 2. punktu varētu stāties citas dalībvalsts tiesību normu vietā.

43.

Turklāt, lūkojoties no starptautisko privāttiesību principu aspekta, var uzskatīt, ka imperatīvo normu aizsargājošo mērķi galu galā ietver no Savienības direktīvas izrietošā izsmeļošā saskaņošana. Faktiski, kā es uzsvēru iepriekš, kompetentajām valsts iestādēm – atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam, lasot to kopsakarā ar it īpaši iepriekš minētajām apvienotajām lietām Arblade u.c. un regulas Roma I 9. panta 1. punktā pārņemto definīciju, – sniegtā valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību normu piemērošanas iespēja visai lielā mērā ir ierobežota ar valsts likumdevēja gribu aizsargāt intereses, kuras tas uzskata par svarīgām. Gadījumā, kad ar valsts tiesību aktiem ir transponēta direktīva, ar ko paredzēta visaptveroša saskaņošana, aizsargājamās intereses ir ietvertas no tās izrietošajā tiesību aktu saskaņošanā. Šādā faktiskajā situācijā lex contractus piemērošanu tādēļ principā nevar noraidīt, tā vietā izvēloties valsts, kurā atrodas tiesa, tiesības.

44.

Kā es paskaidrošu turpinājumā, ar Direktīvu 86/653 tiek veikta valstu tiesību aktu minimālā saskaņošana ( 25 ), no piemērošanas jomas tostarp izslēdzot pašnodarbinātos tirdzniecības pārstāvjus, kuri darbojas pakalpojumu sniegšanas jomā, un pārstāvības līguma izbeigšanas gadījumā sniedzot pārstāvjiem tikai minimālu aizsardzību (a). No tā izriet, ka gadījumā, kad valsts tiesību normas, ar kurām tiek transponēta minētā direktīva, pārsniedz tās piemērošanas jomu un tajā paredzēto minimālo aizsardzību – kā tas šķiet esam pamatlietā –, tās ir iespējams piemērot līgumslēdzēju izvēlēto citas dalībvalsts tiesību normu vietā (b).

45.

Gan no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, gan Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkojamais tirdzniecības pārstāvības līgums starp Unamar un NMB saistībā ar pārvadājumiem pa jūru ar NMB piederošiem konteineriem bija noslēgts ar mērķi sniegt pakalpojumus. Turklāt no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka pamatlietas pamatā ir šīs divas sabiedrības saistījušā līguma izbeigšana un tai sekojoša Unamar prasība par 1995. gada likumā paredzēto kompensāciju piedziņu.

46.

Tātad, pirmkārt, runājot par darbību, uz kurām attiecas tirdzniecības pārstāvjiem Direktīvā 86/653 paredzētā aizsardzība, spektru, norādīšu, ka Beļģijas valdība, formāli neapstrīdot minētās direktīvas piemērojamību šajā lietā par pārstāvības līgumu ar mērķi īstenot jūras pārvadājumu pakalpojumus, norādīja, ka 1995. gada likuma piemērošanas joma ir plašāka par Direktīvas 86/653 piemērošanas jomu, jo tās 1. panta 2. punktā ir paredzētas tikai starpniecības darbības preču pirkšanas vai pārdošanas jomā.

47.

Tāpat arī Komisija ir minējusi, ka Beļģijas likumdevējs ir izvēlējies minētajā direktīvā paredzēto pašnodarbināto tirdzniecības pārstāvju aizsardzības režīmu piemērot ne tikai pašnodarbinātiem starpniekiem, kuru uzdevums ir “preču pirkšana vai pārdošana” (Direktīvas 86/653 1. panta 2. punkts), bet arī pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem, kuru uzdevums ir apspriest un, iespējams, noslēgt darījumus (1995. gada likuma 1. pants), kas var ietvert pakalpojumu sniegšanu. Tā precizē, ka Bulgārijas tiesību akti visticamāk nav piemērojami pakalpojumu sniegšanai. Komisija katrā ziņā uzskata, ka no iesniedzējtiesas nolēmuma nav iespējams izdarīt galīgus secinājumus par pamatlietā aplūkojamā līguma raksturu un ka tā pieņem, ka tā priekšmets principā bija preču pirkšanas un pārdošanas darījumu apspriešana.

48.

Es savukārt uzskatu, ka ar 1995. gada likumu ir pārsniegtas Direktīvas 86/653 transponēšanas robežas. To normu salīdzinošā analīze, manuprāt, skaidri norāda, ka Beļģijas likumdevējs ir vēlējies šajā direktīvā paredzēto aizsardzību attiecināt uz visiem pašnodarbinātajiem tirdzniecības pārstāvjiem, tostarp tiem, kuri darbojas pakalpojumu darījumu jomā ( 26 ). Šī vēlme paplašināt Direktīvā 86/653 paredzētās aizsardzības materiālo piemērošanas jomu visticamāk ir izskaidrojama ar apstākli, ka Beļģijas likumdevējs, papildus minētas direktīvas transponēšanai, ir vēlējies izstrādāt samērā pilnīgu pašnodarbinātā tirdzniecības pārstāvja regulējumu, arī iedvesmojoties no Beniluksa konvencijas, kā arī no līdz šim piemērojamajām normām par algotiem tirdzniecības pārstāvjiem ( 27 ).

49.

Manuprāt, Direktīva 86/653 gandrīz neapšaubāmi ir interpretējama tādējādi, ka tās piemērošanas jomā neietilpst starpnieki, kuru uzdevums ir apspriest darījumus par pakalpojumu sniegšanu. Kā Tiesa jau ir atzinusi, Direktīvas 86/653 1. panta 2. punktā ir precīzi aprakstīts tirdzniecības pārstāvja jēdziens, to ierobežojot ar konkrēti definētām situācijām ( 28 ). Šajā normā patiesībā ir noteikts, ka tirdzniecības pārstāvis nozīmē pašnodarbinātu starpnieku, kuram ir pastāvīgas pilnvaras apspriest preču pirkšanu vai pārdošanu citas personas vārdā vai apspriest un slēgt šādus darījumus minētā pilnvarotāja vārdā. Tātad šajā direktīvā nav paredzēti pašnodarbināti starpnieki, kuri ir pilnvaroti apspriest pakalpojumu līgumus. Turklāt, un kā arī norādījusi Tiesa ( 29 ), es uzskatu, ka norādes uz “precēm”, uz kurām attiecas tirdzniecības pārstāvības līgumi, ir atrodamas arī Direktīvas 86/653 4. panta 2. punkta a) apakšpunktā, 6. panta 1. punktā un 20. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

50.

Šo interpretāciju, kas izriet no Direktīvas 86/653 teksta, apstiprina tās sagatavošanas darbu analīze. Komisijas pirmais piedāvājums direktīvai šajā jomā ( 30 ) patiesībā ietvēra visus “tirdzniecības darījumus”, proti, par precēm un pakalpojumiem (skat. šī projekta 2. pantu, 7. panta 1. un 2. punktu, 8. pantu un 10. panta 2. punktu). No minētā direktīvas priekšlikuma un Padomes pieņemtās galīgās Direktīvas 86/653 redakcijas salīdzinājuma skaidri izriet, ka ir tikuši veikti būtiski grozījumi, ierobežojot attiecīgo pārstāvju darbības ar preču pirkšanu un pārdošanu, it īpaši izslēdzot jebkādas atsauces uz pakalpojumiem ( 31 ).

51.

Ar valsts tiesību aktiem – šajā gadījumā ar 1995. gada likumu – izdarītai Direktīvas 86/653 piemērošanas jomas paplašināšanai, ietverot arī pārstāvjus, kas darbojas pakalpojumu sniegšanas jomā, manuprāt, ir ievērojamas sekas. Valsts tiesību norma tiktāl, ciktāl ar to direktīvas piemērošana tiek attiecināta arī uz pakalpojumu jomu, nav uzskatāma par transponēšanas pasākumu, bet vienīgi par valsts tiesību normu ( 32 ). Valsts tiesību akts ir uzskatāms par transponēšanas pasākumu tikai tiktāl, ciktāl direktīvas piemērošanas joma sakrīt ar šī akta piemērošanas jomu.

52.

Otrkārt, attiecībā uz tirdzniecības pārstāvim paredzēto aizsardzību gadījumā, kad tiek izbeigts līgums, kas to saista ar pilnvarotāju, Direktīvas 86/563 17. pantā tostarp ir paredzēts pienākums dalībvalstīm izveidot sistēmu, ar kuras starpniecību pārstāvis varētu saņemt atlīdzību līguma izbeigšanas gadījumā. Šajā normā dalībvalstīm ir piedāvāts izvēlēties kompensācijas par klientiem sistēmu vai arī zaudējumu atlīdzināšanas sistēmu. Šī sistēma paredz tikai minimālo atlīdzību tirdzniecības pārstāvim un neliedz dalībvalstīm savos tiesību aktos paredzēt papildu kompensācijas. Kaut arī, kā lielākā daļa dalībvalstu ( 33 ), Beļģijas Karaliste, transponējot Direktīvu 86/653, ir izvēlējusies kompensācijas par klientiem sistēmu, kas 1995. gada likuma 20.–23. pantā definēta kā “izlīguma kompensācija”, šī likuma 21. pantā nav izslēgts, ka pārstāvis zināmos apstākļos var iegūt zaudējumu atlīdzību, ja kompensācija nav pietiekama visu ciesto zaudējumu segšanai.

53.

Manuprāt, tiesa saskaņā ar Romas konvencijas 7. panta 2. punktu līgumslēdzēju izvēlēto ārvalsts tiesību vietā var piemērot valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību aktus, ar kuriem, kā tas šķiet esam arī pamatlietā, ir paplašināta ne vien Direktīvas 86/653 piemērošanas joma, bet arī tajā paredzētais pārstāvja aizsardzības līmenis.

54.

Kaut arī galīgais lēmums par to, kurām valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību normām atbilstoši attiecīgā akta tekstam un sistēmai ir piešķirams imperatīvs raksturs, ir jāpieņem šai tiesai, es uzskatu, ka tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, ir izpildīti nosacījumi valsts, kurā atrodas tiesa, imperatīvo tiesību normu piemērošanai.

55.

Pirmkārt, attiecībā uz tiesību normas imperatīvā rakstura izvērtēšanu es atgādināšu, ka tas ir veicams atbilstoši tās tekstam un akta, kurā norma ietilpst, vispārīgajai sistēmai ( 34 ). Tādēļ tiesa var atzīt imperatīvu raksturu normai, pamatojoties uz likumdevēja gribu ( 35 ), kā arī uz attiecīgā teksta saturu ( 36 ).

56.

Kā izriet no 1995. gada likuma 27. pantā, Beļģijas likumdevējs, pārsniedzot to Direktīvas 86/653 normu transponēšanas jomu, kuru imperatīvo raksturu, atgādināšu, ir atzinusi Tiesa ( 37 ), ir skaidri minējis, ka, “neskarot tādu starptautisku nolīgumu, kuru dalībvalsts ir arī Beļģija, piemērošanu, visām tirdzniecības pārstāvja, kura galvenā darbības vieta ir Beļģijā, darbībām ir piemērojamas Beļģijas tiesību normas un tās ietilpst Beļģijas tiesu jurisdikcijā”. Turklāt visas 1995. gada likuma normas kopā var uzlūkot kā Beļģijas likumdevēja vēlmes aizsargāt svarīgas intereses izpausmi.

57.

Otrkārt, tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, kad ar tās valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību aktu ir paplašināta Direktīvas 86/563 piemērošanas joma un tirdzniecības pārstāvjiem tajā paredzētais aizsardzības līmenis, man šķiet sarežģīti atrast Līgumos paredzēto tiesību un brīvību ierobežojumus vai šķēršļus, kuri varētu grozīt dalībvalstīm paredzēto pienākumu ievērot Līguma noteikumus. It īpaši saistībā ar kompensāciju pārstāvības līguma izbeigšanas gadījumā es atgādināšu, ka Tiesa, uzsverot, ka ar Direktīvas 86/563 17. pantu iedibinātajam režīmam ir imperatīvs raksturs, ir norādījusi, ka ar to ir paredzēts vien minimālais aizsardzības līmenis. Tādēļ, kaut arī valsts tiesību aktos nevar paredzēt normas, atbilstoši kurām tirdzniecības pārstāvjiem pienāktos zemāka kompensācija par minētajā pantā paredzēto līmeni, tomēr nevar liegt šajās normās paredzēt augstāku kompensācijas līmeni ( 38 ). Tādēļ valsts tiesai principā līgumslēdzēju izvēlēto citas dalībvalsts tiesību normu vietā ir tiesības piemērot savas valsts tiesību aktu imperatīvās normas.

58.

Manuprāt, no šo apsvērumu būtības izriet, ka gadījumā, kad dalībvalstis ir nolēmušas izstrādāt valsts tiesisko regulējumu, kura piemērošanas joma un aizsardzības līmenis ir plašāks par Direktīvai 86/653 piešķirto, kā tas šķiet esam arī pamatlietā, atbilstoši Romas konvencijas 7. panta 2. punktam ārvalsts tiesību aktu vietā ir iespējams piemērot valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību aktus.

59.

Šāds secinājums man turklāt šķiet atbilstošs iepriekš minētajā lietā Ingmar iegūtajam risinājumam. Šajā ziņā jāatgādina, ka minētajā lietā runa bija par strīdu, kurā līgumslēdzēji bija skaidri pauduši nostāju tos saistošo tirdzniecības pārstāvības līgumu pakļaut trešās valsts tiesību aktiem, un nevis valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēta Direktīva 86/653 ( 39 ). Šādos apstākļos atkāpe no autonomijas principa, kuram līgumtiesību jomā principā būtu jāprevalē, tika attaisnota ar nepieciešamību līgumam piemērot no minētās direktīvas izrietošās normas, ar ko aizsargā tirdzniecības pārstāvi. Tiesa tiešām atgādināja, ka “Kopienas tiesību sistēmai ir svarīgi, ka trešajā valstī dibināts pilnvarotājs, kura tirdzniecības pārstāvis darbojas Kopienas teritorijā, nevar izvairīties no šo normu piemērošanas ar vienkāršas šķīrējklauzulas palīdzību, attiecīgo normu funkcija faktiski paredz, ka tās ir piemērojamas, kolīdz situācijai konstatējama cieša saikne ar Kopienu, īpaši, ja tirdzniecības pārstāvis darbojas dalībvalsts teritorijā, neatkarīgi tā, kas noteikts likumā, ko līgumslēdzēji vienojušies piemērot līgumam” ( 40 ).

60.

Tiesa, kā savos apsvērumos norādījušas Komisija un NMB, šīs lietas pamatā esošie fakti bija radušies krietni citādākā situācijā, jo pārstāvības līguma puses bija izvēlējušās trešās valsts tiesību aktus, kurā no Direktīvas 86/653 izrietošā tirdzniecības pārstāvja aizsardzība pēc definīcijas nebija piemērojama, tomēr jautājums bija uzdots saistībā ar ievērojamām domstarpībām par nosacījumiem, atbilstoši kuriem tiesību normu var kvalificēt par imperatīvu normu starptautisko privāttiesību izpratnē ( 41 ). Lai sniegtu atbildi, Tiesa, pārbaudot attiecīgā tiesību akta tekstu un mērķus, pamatojās uz apstākli, ka atbilstošās tiesību normas ir nepieciešamas Līguma mērķu sasniegšanai ( 42 ), kā arī uz faktu, ka mērķis bija tirdzniecības pārstāvja aizsardzība ( 43 ). No tā pēc analoģijas var secināt, ka, lai normu kvalificētu kā imperatīvu, var ņemt vērā attiecīgās normas aizsardzības mērķi attiecībā ne vien pret vienīgi sabiedrības interesēm, bet arī nepieciešamību respektēt kādas personu grupas īpašo situāciju.

61.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz Hof van Cassatie uzdoto jautājumu es iesaku sniegt šādu atbildi:

1980. gada 19. jūnijā Romā parakstīšanai atklātās Konvencijas par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, 3. pants un 7. panta 2. punkts, lasot kopā ar Padomes 1986. gada 18. decembra Direktīvu 86/653/EEK par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem, ir interpretējami tādējādi, ka atbilstoši tiem līgumam var piemērot valsts, kurā atrodas tiesa, imperatīvās tiesību normas, kurās atbilstoši īpašai interesei, ko dalībvalsts piešķīrusi šīm normām, tirdzniecības pārstāvim paredzēta plašāka aizsardzība nekā minētajā direktīvā, pat ja izrādās, ka līgumam būtu jāpiemēro citas Eiropas Savienības dalībvalsts tiesību normas, kurās paredzēta no minētās direktīvas izrietošā minimālā aizsardzība.