1982. gada Starptautiskā konvencija par preču robežkontroļu saskaņošanu

SVARĪGĀKIE ASPEKTI

Konvencijas puses ir apņēmušās racionalizēt administratīvās procedūras uz robežām, kā arī kontroļu skaitu un ilgumu, ko veic muitas iestādes. Šīs apņemšanās aspekti ietver:

• sadarbību un koordināciju starp muitas un citiem dienestiem attiecībā uz preču uzraudzību;
• kvalificēta personāla nodrošinājumu ar nepieciešamo aprīkojumu kontroļu veikšanas vietās; oficiālus norādījumus, lai attiecīgo dienestu darbinieki rīkotos saskaņā ar starptautiskiem nolīgumiem;
• sadarbību ar kompetentām starptautiskām organizācijām, lai vajadzības gadījumā noslēgtu jaunus daudzpusējus vai divpusējus nolīgumus;
• noteikumus par preču un dokumentu apvienotu kontroli, ko veic kaimiņvalstis, kam ir kopīga robeža; robežposteņu darbalaiku, preču kategoriju, pārvadājumu veidu un muitas starptautiskās tranzīta procedūru saskaņošanu;
• informācijas apmaiņu kontroļu efektivitātes nodrošināšanai;
• dokumentu saskaņošanu ar Apvienoto Nāciju Organizācijas paraugiem.

Konvencijas puses vienojas, ka:

• tranzītprecēm piemēro vienkāršu un ātru procedūru, kad tās pārvadā apstākļos, kas nodrošina pietiekamu drošību. Tomēr, ja radies apdraudējums sabiedrības drošībai¹, dienesti var veikt kontroles;
• pagarinot darbalaiku un paplašinot pilnvaras esošajos muitas posteņos, puses atvieglo tādu preču muitošanu, ko pārvadā saskaņā ar muitas starptautisko tranzīta procedūru.

Precēm piemēro 1. pielikumā aprakstītās muitas kontroles. Šo kontroļu mērķis ir nodrošināt atbilstību uz robežām spēkā esošajiem tiesību aktiem un noteikumiem. Turklāt var piemērot citus kontroļu veidus, ko var veikt arī valsts iekšienē.

Muitas dienesti ir atbildīgi par sadarbības un koordinācijas ar citiem preču kontroles dienestiem organizēšanu, lai paātrinātu preču pārvadāšanu.

Informācija par šīm kontrolēm ir atrodama tālāk uzskaitītajos pielikumos:

• medicīniski sanitārās inspekcijas, ko veic, lai aizsargātu cilvēku dzīvību un veselību (II pielikums);
• veterinārās inspekcijas, ko veic attiecībā uz dzīvniekiem un dzīvnieku valsts produktiem (III pielikums);
• fitosanitārās inspekcijas kas paredzētas, lai novērstu augu un augu valsts produktu kaitēkļu izplatīšanos pāri valstu robežām (IV pielikums);
• preču atbilstības kontrole, kas paredzēta, lai pārbaudītu preču atbilstību valstu vai starptautiskiem standartiem un noteikumiem (V pielikums);
• preču kvalitātes kontrole, kas paredzēta, lai pārbaudītu preču atbilstību obligātām starptautiskām vai valstu kvalitātes normām (VI pielikums);
• Saskaņošanas konvencijas administratīvās komitejas reglaments attiecībā uz konvencijas grozījumu izdarīšanas procedūru (VII pielikums);
• robežšķērsošanas procedūru atvieglošana starptautiskajiem autopārvadājumiem, tostarp, piešķirot vīzas profesionāliem autovadītājiem, paātrinot robežšķērsošanas procedūras precēm, jo īpaši steidzamiem sūtījumiem (piemēram, dzīvu dzīvnieku un ātrbojīgu preču pārvadājumiem), kā arī atvieglojot transportlīdzekļu tehnisko kontroli (ieviests ar Padomes Lēmumu 2009/161/EK) (VIII pielikums).

Aizliegumus un ierobežojumus attiecībā uz importu, eksportu un tranzītu joprojām piemēro, ja tie noteikti ar sabiedrības drošību saistītu iemeslu dēļ. Vajadzības gadījumā var ieviest arī ārkārtas pasākumus.

Konvencija neskar ekonomikas reģionālas integrācijas organizāciju (piemēram, ES) tiesības uz savām iekšējām robežām piemērot savus tiesību aktus. Tā ļauj saglabāt preferenču sistēmas un finanšu mehānismus ar nosacījumu, ka tie nekādi nepasliktina noteikumus, kas izriet no šīs konvencijas.

Pušu strīdus risina sarunu veidā vai brīvprātīgi vēršoties šķīrējtiesā.