32004D0453

Komisijas Lēmums

(2004. gada 29. aprīlis),

ar ko īsteno Padomes Direktīvu 91/67/EEK attiecībā uz pasākumiem pret dažām akvakultūras dzīvnieku slimībām

(izziņots ar dokumenta numuru C(2004) 1679)

(Dokuments attiecas uz EEZ)

(2004/453/EK)

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu,

ņemot vērā Padomes 1991. gada 28. janvāra Direktīvu 91/67/EEK, kura attiecas uz dzīvnieku veselības nosacījumiem, ar ko reglamentē akvakultūras dzīvnieku un produktu laišanu tirgū [1], un jo īpaši tās 12. panta 2. punktu, 13. panta 1. punkta otro daļu un 13. panta 2. punktu,

ņemot vērā Padomes 1990. gada 26. jūnija Direktīvu 90/425/EEK par veterinārajām un zootehniskajām pārbaudēm, kas piemērojamas Kopienā iekšējā tirdzniecībā ar noteiktiem dzīviem dzīvniekiem un produktiem, lai izveidotu iekšējo tirgu [2],un jo īpaši tās 10. pantu,

tā kā:

(1) Dalībvalsts, kas uzskata savu teritoriju vai daļu teritorijas par teritoriju, kas nav vienas vai vairāku Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma I slejas III sarakstā uzskaitīto slimību skartas, drīkst saskaņā ar minētās direktīvas 13. pantu Komisijai iesniegt pierādījumus, kas to pamato, lai saņemtu slimības neskartas teritorijas vai teritorijas daļas statusu. Šādas prasības Komisijai ir iesniegusi Dānija, Somija, Īrija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

(2) Dalībvalsts, kas izstrādā kontroles programmu ar mērķi apkarot vienu vai vairākas Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma, I slejas III sarakstā uzskaitītās slimības, drīkst saskaņā ar minētās direktīvas 12. pantu iesniegt Komisijai šo programmu apstiprināšanai. Šādu programmu Komisijai ir iesniegusi Somija, Īrija, Zviedrija un Apvienotā Karaliste.

(3) Padomes 1973. gada 12. marta Regulā (EEK) Nr. 706/73 par Kopienas noteikumiem, kas piemērojami Normandijas salās un Menas salā tirdzniecībai ar lauksaimniecības produktiem [3], ir paredzēts, ka minētajās salās veterinārijas tiesību aktus par produktiem, ko importē šajās salās vai eksportē no tām uz Kopienu, piemēro saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Apvienotajā Karalistē.

(4) Jānosaka prasības, kas dalībvalstīm jāpilda, lai tās tiktu paziņotas par slimības neskartām, kā arī kritērijus, kuri dalībvalstīm jāpiemēro saskaņā ar slimību kontroles un apkarošanas programmām. Turklāt ir jānosaka, kādas papildu garantijas ir nepieciešamas, lai dažas zivju sugas ieviestu slimības neskartajās zonās un zonās, uz kurām attiecas slimību kontroles un apkarošanas programmas. Šim nolūkam jāņem vērā Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) ieteikumi.

(5) Dānija ir iesniegusi pierādījumu tam, ka tā nav karpu pavasara virēmijas (SVC) skarta, un tādēļ tā jāuzskata par šīs slimības neskartu valsti.

(6) Somija ir iesniegusi pierādījumu tam, ka visa tās teritorija nav SVC skarta un ka tās teritorijas daļas nav Gyrodactylus salaris un infekciozās pankreātiskās nekrozes (IPN) skartas. Tādēļ attiecīgās teritorijas jāuzskata par tādām teritorijām, kas nav šīs slimības skartas. Somija ir iesniegusi arī bakteriālas nieru slimības (BKD) kontroles un apkarošanas programmu, kas attiecas uz tās teritorijas kontinentālajām daļām. Minētā programma jāapstiprina, lai apkarotu šo slimību un iegūtu tādas teritorijas statusu, kas nav slimības skarta.

(7) Īrija ir iesniegusi pierādījumus tam, ka visa tās teritorija nav SVC, BKD un Gyrodactylus salaris skarta, un tādēļ Īrija ir jāuzskata par valsti, kas nav šīs slimības skarta.

(8) Zviedrija ir iesniegusi pierādījumus tam, ka visa tās teritorija nav SVC un IPN skarta, un tādēļ Zviedrija ir jāuzskata par valsti, kas nav šīs slimības skarta. Zviedrija ir iesniegusi arī BKD kontroles un apkarošanas programmu, kas attiecas uz tās teritorijas kontinentālajām daļām. Minētā programma jāapstiprina, lai apkarotu šo slimību un iegūtu tādas teritorijas statusu, kas nav slimības skarta.

(9) Apvienotā Karaliste ir iesniegusi pierādījumus tam, ka visa tās teritorija nav Gyrodactylus salaris skarta un ka tās teritorijas daļas nav IPN, BKD un SVC skartas. Tādēļ attiecīgās teritorijas jāuzskata par teritorijām, kas nav šo slimību skartas. Apvienotā Karaliste ir iesniegusi arī SVC un BKD kontroles un apkarošanas programmas, kas attiecināmas uz pārējām tās teritorijas daļām. Minētās programmas jāapstiprina, lai apkarotu šīs slimības un iegūtu tādas teritorijas statusu, kas nav slimības skarta.

(10) Šajā lēmumā paredzētās papildu garantijas jāpārskata pēc trīs gadiem, ievērojot pieredzi, kas iegūta saistībā ar šo slimību kontroli un apkarošanu, kā arī alternatīvu kontroles pasākumu, piemēram, vakcīnu, izstrādi.

(11) Komisijas Lēmumā 93/44/EK [4] ir noteiktas papildu garantijas pret SVC attiecībā uz dažām, sūtīšanai uz Lielbritāniju, Ziemeļīriju, Menas salu un Gērnsiju paredzētām zivju sugām. Minētais lēmums jāatceļ un jāaizstāj ar šo lēmumu.

(12) Komisijas Lēmums 2003/513/EK [5] ir pieņemts drošības labad, lai aizsargātu dažus Kopienas reģionus pret Gyrodactylus salaris ievazāšanu. Šie pasākumi ir spēkā kopš 1996. gada, un tie pēc savas būtības ir papildu garantijas, nevis aizsargpasākumi. Tādēļ arī Lēmums 2003/513/EK jāatceļ un jāaizstāj ar šo lēmumu.

(13) Lēmumos 93/44/EK un 2003/513/EK paredzētās garantijas jāprecizē, lai ņemtu vērā pašreizējās zinātnes atziņas un esošos Pasaules dzīvnieku veselības organizācijas (OIE) ieteikumus.

(14) Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības zinātniskās komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Prasības teritorijai, kuru uzskata par slimības neskartu

Šā lēmuma I pielikuma I nodaļā ir paredzētas prasības, kas jāizpilda, lai teritoriju uzskatītu par teritoriju, kas nav vienas vai vairāku Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma I slejas III sarakstā uzskaitīto slimību skarta.

2. pants

Teritorijas, kuras uzskata par slimības neskartām

Šā lēmuma I pielikuma II nodaļā uzskaitītās teritorijas uzskata par teritorijām, kas nav Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma I slejas III sarakstā uzskaitīto slimību skartas.

3. pants

Kritēriji slimību kontroles un apkarošanas programmām

Kritēriji, kas dalībvalstīm jāpiemēro saskaņā ar vienas vai vairāku Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma I slejas III sarakstā minēto slimību kontroles un apkarošanas programmu, ir paredzēti šā lēmuma II pielikuma I nodaļā.

4. pants

Slimību kontroles un apkarošanas programmu apstiprināšana

Slimību kontroles un apkarošanas programmas ir apstiprinātas teritorijām, kas uzskaitītas šā lēmuma II pielikuma II nodaļā.

5. pants

Papildu garantijas

1. Dzīvām akvakultūras zivīm, olšūnām un gametām, kas tiek ievestas I pielikuma II nodaļā vai II pielikuma II nodaļā uzskaitītajās teritorijās, jāatbilst garantijām, tostarp iepakošanas un marķēšanas garantijām, un attiecīgajām īpašajām papildu prasībām, kas paredzētas veselības sertifikātā, kurš noformēts atbilstoši veselības sertifikāta paraugam III pielikumā, ņemot vērā paskaidrojumus IV pielikumā.

2. Prasības, kas paredzētas 1. punktā, nepiemēro, ja I pielikuma II nodaļā vai II pielikuma II nodaļā uzskaitītajās teritorijās olšūnas tiek ievestas lietošanai pārtikā.

3. Kad ir izpildītas V pielikumā paredzētās prasības, jāuztur spēkā papildu garantijas.

6. pants

Pārvadāšana

Dzīvas akvakultūras zivis, olšūnas un gametas, ko ieved I pielikuma II nodaļā vai II pielikuma II nodaļā uzskaitītajās teritorijās, pārvadā tādos apstākļos, lai neizmainītu to veselības stāvokli un neapdraudētu veselības stāvokli galamērķa vietā.

7. pants

Atcelšana

Lēmumi 93/44/EK un 2003/513/EK ir atcelti.

8. pants

Pārskatīšana

Komisija pārskata šajā lēmumā paredzētās papildu garantijas vēlākais līdz 2007. gada 30. aprīlim. Pārskatīšanā ņem vērā pieredzi, kas iegūta saistībā ar šo slimību kontroli un apkarošanu, kā arī alternatīvu kontroles pasākumu, piemēram, vakcīnu, izstrādi.

9. pants

Adresāti

Šis lēmums ir adresēts dalībvalstīm.

Briselē, 2004. gada 29. aprīlī

Komisijas vārdā —

Komisijas loceklis

David Byrne

[1] OV L 46, 19.2.1991., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 806/2003 (OV L 122, 16.5.2003. 1. lpp.).

[2] OV L 224, 18.8.1990., 24. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/33/EK (OV L 315, 19.11.2002., 14. lpp.).

[3] OV L 68, 15.3.1973., 1. lpp. Regulā grozījumi izdarīti ar Regulu (EEK) Nr. 1274/86 (OV L 107, 24.4.1986., 1. lpp.).

[4] OV L 16, 25.1.1993., 53. lpp. Lēmumā grozījumi izdarīti ar Lēmumu 94/865/EK (OV L 352, 31.12.1994., 75. lpp.).

[5] OV L 177, 16.7.2003., 22. lpp.

--------------------------------------------------

I PIELIKUMS

Tādas teritorijas statuss, kas nav slimības skarta

I nodaļa

Prasības, kas jāizpilda, lai iegūtu tādas teritorijas statusu, kas nav slimības skarta

A. Valsts, kas nav slimības skarta

Dalībvalsti uzskata par slimības neskartu, ja tajā nav nevienas uzņēmīgas sugas vai ja tā atbilst nosacījumiem še turpmāk minētajā 1. vai 2. punktā.

Ja dalībvalsts ūdens sateces baseins ir kopīgs ar vienu vai vairākām citām dalībvalstīm, to var paziņot par slimības neskartu valsti tikai tad, ja abās dalībvalstīs visi kopīgie ūdens sateces baseini ir paziņoti par zonām, kas nav slimības skartas.

1. Dalībvalsti, kurā vismaz pēdējos divdesmit piecus gadus nav novērots neviens saslimšanas gadījums ar attiecīgo slimību, neraugoties uz to, ka ir bijuši tādi apstākļi, kas var veicināt slimības klīnisko izpausmi, drīkst uzskatīt par šīs slimības neskartu, ja:

1.1. Vismaz iepriekšējos desmit gadus ir nepārtraukti pildīti pamatnosacījumi drošībai pret slimību. Šajos pamatnosacījumos drošībai pret slimību jābūt vismaz šādiem nosacījumiem:

a) šī slimība ir obligāti paziņojama kompetentajām iestādēm, tostarp paziņojot par aizdomām par slimību;

b) valstī darbojas agrīnas noteikšanas sistēma, kas ļauj ātri atpazīt iespējamās slimības pazīmes, jaunas slimības situāciju vai neizskaidrojamu mirstību ūdensdzīvniekiem akvakultūras uzņēmumā vai savvaļā, un kas ļauj ātri paziņot par šādu gadījumu kompetentajai iestādei, lai cik vien iespējams ātri varētu sākt diagnostisko izmeklēšanu, tādējādi ļaujot kompetentajai iestādei sākt efektīvu slimības izmeklēšanu un ziņojumu sniegšanu, ietverot pieeju laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt attiecīgās slimības, kā arī veterinārārstu vai zivju veselības speciālistu apmācību par neparasta slimības gadījuma atklāšanu un ziņošanu par to. Šādās agrīnas noteikšanas sistēmās jāiekļauj vismaz šādi nosacījumi:

i) piemēram, akvakultūras uzņēmumos vai pārstrādē nodarbinātā personāla plaša informēšana par sarakstā uzskaitīto slimību raksturīgākajām pazīmēm;

ii) veterinārārstu vai ūdensdzīvnieku veselības speciālistu apmācība par aizdomīgu saslimšanas gadījumu atpazīšanu un ziņošanu;

iii) kompetentās iestādes spēja ātri uzsākt un efektīvi veikt slimības izmeklēšanu;

iv) kompetentās iestādes pieeja laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt sarakstā minētās slimībās un jaunas slimības;

1.2. nav konstatēta inficēšanās savvaļas populācijām;

1.3. ir paredzēti nosacījumi, kas piemērojami tirdzniecībai un importam, lai novērstu slimības ievazāšanu dalībvalstī.

2. Dalībvalsti, kurā pēdējais zināmais klīniskas saslimšanas gadījums bija pēdējo divdesmit piecu gadu laikā vai par kuru nav zināms tās stāvoklis attiecībā uz infekciju pirms mērķa uzraudzības, piemēram, tādēļ, ka nav bijuši apstākļi, kas veicinājuši slimības klīniskās izpausmes, drīkst uzskatīt par slimības neskartu, ja:

2.1. tā atbilst pamatnosacījumiem drošībai pret slimību, kas aprakstīti 1.1. punktā; un

2.2. vismaz pēdējos divus gadus akvakultūras uzņēmumos, kuros ir kāda no uzņēmīgajām sugām, darbojas mērķa uzraudzība un slimības ierosinātājs nav konstatēts. Ja valstī ir apgabali, kuros uzraudzība vienīgi akvakultūras uzņēmumos nesniedz pietiekamus epidemioloģiskos datus (kur ir ierobežots skaits akvakultūras uzņēmumu), bet tajos ir kādas uzņēmīgās sugas savvaļas populācijas, šīs savvaļas populācijas jāiekļauj mērķa uzraudzībā. Paraugu ņemšanas metodēm un paraugu lielumiem jābūt vismaz vienādiem ar tiem, kas paredzēti Lēmumā 2001/183/EK vai attiecīgajās SEB "Starptautiskā ūdensdzīvnieku veselības kodeksa" un SEB "Ūdensdzīvnieku slimību diagnostikas rokasgrāmatas" nodaļās. Diagnostikas metodēm jābūt vismaz līdzvērtīgām tām, kas paredzētas attiecīgajās SEB "Ūdensdzīvnieku slimību diagnostikas rokasgrāmatas" nodaļās.

B. Zona, kas nav slimības skarta

Vienas dalībvalsts teritorijā, kur ir vai var būt infekcija, drīkst noteikt zonu, kas nav slimības skarta, ja šajā zonā nav nevienas uzņēmīgās sugas vai ja šī zona atbilst še turpmāk 1. vai 2. punktā minētajiem nosacījumiem.

Zonās, kas nav šādas slimības skartas, jāietver – viens vai vairāki ūdens sateces baseins(-i) kopumā no ūdensceļu iztekām līdz jūrai vai daļa ūdens sateces baseina no tā iztekas(-ām) līdz dabīgam vai mākslīgam aizsprostam, kas novērš zivju migrāciju augšup pa straumi no zemākajiem ūdensceļa posmiem. Kompetentajai iestādei šādas zonas skaidri jānorobežo attiecīgās valsts teritorijas kartē.

Ja ūdens sateces baseins ir lielāks nekā vienas dalībvalsts teritorija, to var paziņot par zonu, kas nav slimības skarta, tikai tad, ja še turpmāk izklāstītajiem nosacījumiem atbilst visi zonas apgabali. Abām attiecīgajām dalībvalstīm jāiesniedz zonas apstiprinājuma pieteikums.

1. Zonu, kurā vismaz pēdējos divdesmit piecus gadus nav novērots neviens saslimšanas gadījums ar šo slimību, neraugoties uz to, ka ir bijuši apstākļi, kas var veicināt slimības klīnisko izpausmi, drīkst uzskatīt par slimības neskartu, ja:

1.1. vismaz iepriekšējos desmit gadus ir nepārtraukti pildīti pamatnosacījumi drošībai pret slimību. Šajos pamatnosacījumos drošībai pret slimību jābūt vismaz šādiem nosacījumiem:

a) šī slimība ir obligāti paziņojama kompetentajām iestādēm, tostarp paziņojot par aizdomām par slimību;

b) valstī darbojas agrīnas noteikšanas sistēma, kas ļauj ātri atpazīt iespējamās slimības pazīmes, jaunas slimības situāciju vai neizskaidrojamu mirstību ūdensdzīvniekiem akvakultūras uzņēmumā vai savvaļā, un kas ļauj ātri paziņot par šādu gadījumu kompetentajai iestādei, lai cik vien iespējams ātri varētu sākt diagnostisko izmeklēšanu, tādējādi ļaujot kompetentajai iestādei sākt efektīvu slimības izmeklēšanu un ziņojumu sniegšanu, ietverot pieeju laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt attiecīgās slimības, kā arī veterinārārstu vai zivju veselības speciālistu apmācību par neparasta slimības gadījuma atklāšanu un ziņošanu par to. Šādās agrīnas noteikšanas sistēmās jāiekļauj vismaz šādi nosacījumi:

i) piemēram, akvakultūras uzņēmumos vai pārstrādē nodarbinātā personāla plaša informēšana par sarakstā uzskaitīto slimību raksturīgākajām pazīmēm;

ii) veterinārārstu vai ūdensdzīvnieku veselības speciālistu apmācība par aizdomīgu saslimšanas gadījumu atpazīšanu un ziņošanu;

iii) kompetentās iestādes spēja ātri uzsākt un efektīvi veikt slimības izmeklēšanu;

iv) kompetentās iestādes pieeja laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt sarakstā minētās slimībās un jaunas slimības;

1.2. nav konstatēta inficēšanās savvaļas populācijām;

1.3. ir paredzēti nosacījumi, kas piemērojami tirdzniecībai un importam, lai novērstu slimības ievazāšanu zonā.

2. Zonu, kurā pēdējais zināmais klīniskais saslimšanas gadījums bija pēdējo divdesmit piecu gadu laikā vai par kuru nav zināms tās stāvoklis attiecībā uz infekciju pirms mērķa uzraudzības, piemēram, tādēļ, ka nav bijuši apstākļi, kas veicinājuši slimības klīniskās izpausmes, drīkst uzskatīt par slimības neskartu, ja:

2.1. tā atbilst pamatnosacījumiem drošībai pret slimību, kas aprakstīti 1.1. punktā;

2.2. vismaz pēdējos divus gadus akvakultūras uzņēmumos, kuros ir kāda no uzņēmīgajām sugām, darbojas mērķa uzraudzība un slimības ierosinātājs nav konstatēts. Ja uzraudzība vienīgi akvakultūras uzņēmumos nesniedz pietiekamus epidemioloģiskos datus (kur ir ierobežots skaits akvakultūras uzņēmumu), bet tajos ir kādas uzņēmīgās sugas savvaļas populācijas, šīs savvaļas populācijas jāiekļauj mērķa uzraudzībā. Paraugu ņemšanas metodēm un paraugu lielumiem jābūt vismaz vienādiem ar tiem, kas paredzēti Lēmumā 2001/183/EK vai attiecīgajās SEB "Starptautiskā ūdensdzīvnieku veselības kodeksa" un SEB "Ūdensdzīvnieku slimību diagnostikas rokasgrāmatas" nodaļās. Diagnostikas metodēm jābūt vismaz līdzvērtīgām tām, kas paredzētas attiecīgajās SEB "Ūdensdzīvnieku slimību diagnostikas rokasgrāmatas" nodaļās.

II nodaļa

Apstiprinātās teritorijas, kas nav dažu Padomes Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma 1. slejas III sarakstā minēto slimību skartas

Slimība | Dalībvalsts | Teritorija vai teritorijas daļas |

Karpu pavasara virēmija (SVC) | Dānija | Visa teritorija |

Somija | Visa teritorija; Vuoksi upes ūdens sateces baseins jāuzskata par buferzonu |

Īrija | Visa teritorija |

Zviedrija | Visa teritorija |

Apvienotā Karaliste | Ziemeļīrijas, Menas salas, Džērsijas un Gērnsijas teritorijas |

Bakteriāla nieru slimība (BKD) | Īrija | Visa teritorija |

Apvienotā Karaliste | Ziemeļīrijas, Menas salas un Džērsijas teritorijas |

Infekciozā pankreātiskā nekroze (IPN) | Somija | Teritorijas kontinentālās daļas; Vuoksi upes un Kemijoki upes ūdens sateces baseini jāuzskata par buferzonām |

Zviedrija | Visa teritorija |

Apvienotā Karaliste | Menas salas teritorija |

Inficēšanās ar Gyrodactylus salaris | Somija | Tenojoki un Nētemejoki ūdens sateces baseini; Pācjoki, Lutojoki un Ūtajoki ūdens sateces baseinus uzskata par buferzonām |

Īrija | Visa teritorija |

Apvienotā Karaliste | Lielbritānijas, Ziemeļīrijas, Menas salas, Džērsijas un Gērnsijas teritorijas |

--------------------------------------------------

II PIELIKUMS

Kontroles un apkarošanas programmas

I nodaļa

Minimālie kritēriji programmai, kuras mērķis ir kontrolēt un apkarot dažas Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma 1. slejas III sarakstā minētās slimības

A. Minimālie kritēriji, kas dalībvalstij jāpiemēro saskaņā ar apstiprinātu kontroles un apkarošanas programmu:

1. Šai slimībai jābūt obligāti paziņojamai kompetentajām iestādēm, tostarp paziņojot par aizdomām par slimību.

2. Valstī jādarbojas agrīnas noteikšanas sistēmai, kas ļauj ātri atpazīt iespējamās attiecīgās slimības pazīmes ūdensdzīvniekiem akvakultūras uzņēmumā vai savvaļā un kas ļauj ātri paziņot par šādu gadījumu kompetentajai iestādei, lai cik vien iespējams ātri varētu sākt diagnostisko izmeklēšanu, tādējādi ļaujot kompetentajai iestādei sākt efektīvu slimības izmeklēšanu un ziņojumu sniegšanu, ietverot pieeju laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt attiecīgās slimības, kā arī veterinārārstu vai zivju veselības speciālistu apmācību par neparasta slimības gadījuma atklāšanu un ziņošanu par to. Šādās agrīnas noteikšanas sistēmās jāiekļauj vismaz šādi nosacījumi:

2.1. piemēram, akvakultūras uzņēmumos vai pārstrādē nodarbinātā personāla plaša informēšana par sarakstā uzskaitīto slimību raksturīgākajām pazīmēm;

2.2. veterinārārstu vai ūdensdzīvnieku veselības speciālistu apmācība par aizdomīgu saslimšanas gadījumu atpazīšanu un ziņošanu;

2.3. kompetentās iestādes spēja ātri uzsākt un efektīvi veikt slimības izmeklēšanu;

2.4. kompetentās iestādes pieeja laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt attiecīgo slimību.

3. Ir jābūt paredzētiem nosacījumiem, kas piemērojami tirdzniecībai un importam, lai novērstu slimības ievazāšanu dalībvalstī.

4. Akvakultūras uzņēmumos, kuros ir kāda no uzņēmīgajām sugām, jādarbojas mērķa uzraudzībai. Ja valstī ir apgabali, kuros uzraudzība vienīgi akvakultūras uzņēmumos nesniedz pietiekamus epidemioloģiskos datus (kur ir ierobežots skaits akvakultūras uzņēmumu), bet tajos ir kādas uzņēmīgās sugas savvaļas populācijas, šīs savvaļas populācijas jāiekļauj mērķa uzraudzībā. Paraugu ņemšanas metodēm un paraugu lielumiem jābūt vismaz vienādiem ar tiem, kas paredzēti Lēmumā 2001/183/EK vai attiecīgajās SEB "Starptautiskā ūdensdzīvnieku veselības kodeksa" un SEB "Ūdensdzīvnieku slimību diagnostikas rokasgrāmatas" nodaļās. Diagnostikas metodēm jābūt vismaz līdzvērtīgām tām, kas paredzētas attiecīgajās SEB "Ūdensdzīvnieku slimību diagnostikas rokasgrāmatas" nodaļās.

5. Kontroles un apkarošanas programmas jāturpina īstenot, līdz ir izpildītas I pielikuma prasības un dalībvalsts vai tās daļas var uzskatīt par slimības neskartām.

6. Līdz katra gada 1. maijam Komisijai iesniedz ziņojumu, atbilstoši tabulai še turpmāk sniedzot informāciju par aizdomīgo saslimšanas gadījumu skaitu, apstiprināto saslimšanas gadījumu skaitu, to zivjaudzētavu un vietu skaitu, uz kurām attiecas ierobežojumi, un ierobežojumu atcelšanas gadījumu skaitu, kā arī iepriekšējā kalendārajā gadā veiktās aktīvās uzraudzības rezultātu.

Dalībvalsts un slimība | |

Aizdomīgo saslimšanas gadījumu skaits | |

Apstiprināto saslimšanas gadījumu skaits | |

To zivjaudzētavu un vietu skaits, uz kurām attiecas ierobežojumi | |

Ierobežojumu atcelšanas gadījumu skaits | |

No cik zivjaudzētavām un zivīm/zivju dīķiem ir paņemti paraugi? | |

No cik savvaļas zivīm/zivju dīķiem ir paņemti paraugi un no kuriem ūdens sateces baseiniem? | |

Paraugu ņemšanas rezultāti | |

B. Ja ir aizdomas par slimību, valsts dienests dalībvalstīs nodrošina to, ka:

1. Atbilstošus paraugus paņem izmeklējumiem, lai noteiktu attiecīgā slimības izraisītāja klātbūtni.

2. Līdz 1. punktā minētā izmeklējuma rezultāta saņemšanai kompetentā iestāde zivjaudzētavā nosaka valsts uzraudzību, un jāīsteno attiecīgi kontroles pasākumi un neviena zivs nedrīkst atstāt slimības skarto zivjaudzētavu, ja vien to nav atļāvis valsts dienests.

3. Ja 1. punktā minētajā izmeklēšanā tiek konstatēts slimības izraisītājs vai klīniskas pazīmes, tad valsts dienestam jāveic epizootiska izmeklēšana, lai noteiktu iespējamo inficēšanās veidu un lai izmeklētu, vai zivis attiecīgajā laika posmā līdz aizdomīgā saslimšanas gadījuma novērošanai nav aizvestas no zivjaudzētavas.

4. Ja epizootiskajā izmeklēšanā atklājas, ka slimība ir ievazāta vienā vai vairākās zivjaudzētavās vai neizolētos ūdeņos, tad šiem apgabaliem piemēro 1. punkta noteikumus, un:

4.1. visām zivjaudzētavām, kas atrodas vienā un tajā pašā sateces baseinā vai piekrastes zonā, nosaka valsts uzraudzību,

4.2. no šīm zivjaudzētavām nedrīkst izvest nevienu zivi, olšūnu un gametu bez valsts dienesta atļaujas.

5. Plašu ūdens sateces baseinu vai piekrastes zonu gadījumā valsts dienests var nolemt šo pasākumu attiecināt uz mazāku apgabalu, kas atrodas blakus iespējami inficētajai zivjaudzētavai, tad, ja tā uzskata, ka šis apgabals nodrošina maksimālās garantijas, lai novērstu slimības izplatīšanos.

C. Ja slimības gadījums apstiprinās, dalībvalsts nodrošina to, ka:

1. zivjaudzētavai vai vietai, kurā ir inficētās zivis, nekavējoties nosaka ierobežojumus, un nevienu dzīvu zivi neieved zivjaudzētavas telpās un nevienu zivi neizved ārpus zivjaudzētavas, ja to nav atļāvuši valsts dienesti dalībvalstīs;

2. šos ierobežojumus saglabā tik ilgi, kamēr nav apkarota slimība, izpildot še turpmāk 2.1. vai 2.2. punktā noteiktās prasības:

2.1. Nekavējoties iznīcina visu zivju krājumu:

a) visas dzīvās zivis nonāvējot valsts dienesta uzraudzībā vai, zivis, kuras ir izaugušas līdz pārdošanas lielumam un kurām nav klīnisku slimības pazīmju, nonāvējot valsts dienesta uzraudzībā, lai tās realizētu vai pārstrādātu lietošanai pārtikā. Pēdējā gadījumā valsts dienests nodrošina, ka šīs zivis nekavējoties nonāvē un izķidā un ka šīs darbības veic tādos apstākļos, lai novērstu slimības izraisītāju izplatību. Dalībvalsts, katru gadījumu izskatot atsevišķi un ņemot vērā slimības izplatības risku uz citām zivjaudzētavām vai savvaļas populācijām, drīkst atļaut zivjaudzētavā paturēt tās zivis, kuras vēl nav izaugušas līdz pārdošanas lielumam, kamēr tās būs izaugušas līdz pārdošanas lielumam; un

b) pēc iznīcināšanas uz attiecīgu laika posmu zivjaudzētavai vai vietai uzliek karantīnu (un attiecīgā gadījumā dezinficē), ņemot vērā SEB "Starptautiskā ūdensdzīvnieku veselības kodeksa" jaunākā izdevuma 1.7. iedaļu.

2.2. Pakāpeniski pasākumi, lai atbrīvotos no infekcijas, rūpīgi apsaimniekojot inficētās zivjaudzētavas vai vietas:

a) aizvācot un iznīcinot beigtas zivis un zivis, kurām ir klīniskas slimības pazīmes, savācot zivis, kurām nav klīnisku slimības pazīmju, līdz katra slimības skartā epidemioloģiskā vienība šajā vietā ir atbrīvota no zivīm un dezinficēta; vai arī

b) aizvācot un iznīcinot beigtas zivis un zivis, kurām ir klīniskas slimības pazīmes, vietās, kur iznīcināšana un/vai dezinficēšana nav iespējama vietas apstākļu dēļ (piemēram, upju sistēma vai plašs ezers).

3. Lai sekmētu ātru slimības apkarošanu inficētajās zivjaudzētavās, dalībvalsts kompetentā iestāde var ļaut zivis, kurām nav klīnisku slimības pazīmju, kompetentās iestādes uzraudzībā pārvest uz citām zivjaudzētavām vai apgabaliem attiecīgajā dalībvalstī, uz kuru neattiecas slimības neskartas valsts statuss vai apstiprināta slimības kontroles un apkarošanas programma.

4. Zivis, kas aizvāktas un iznīcinātas, rīkojoties saskaņā ar 2.1. un 2.2. punktu, jāiznīcina saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1774/2002 prasībām.

5. Zivis, kuras izmanto krājumu atjaunošanai, jāņem no vietām, kas apstiprinātas par slimības neskartām.

6. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu slimības izplatību uz citām zivjaudzētavā audzētām zivīm vai savvaļas krājumiem.

II nodaļa

Teritorijas, kurās ir apstiprinātas dažu Padomes Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma 1. slejas III sarakstā minēto slimību kontroles un apkarošanas programmas

Slimība | Dalībvalsts | Teritorija vai teritorijas daļas |

Karpu pavasara virēmija | Apvienotā Karaliste | Lielbritānijas teritorijas |

Bakteriāla nieru slimība | Somija | Teritorijas kontinentālās daļas |

Zviedrija | Teritorijas kontinentālās daļas |

Apvienotā Karaliste | Lielbritānijas teritorijas |

--------------------------------------------------

III PIELIKUMS

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

+++++ TIFF +++++

--------------------------------------------------

IV PIELIKUMS

Paskaidrojumi par pārvadājuma dokumentu un marķēšanu

a)Pārvadājuma dokumentus noformē izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes atbilstīgi paraugam, kas iekļauts šā lēmuma I pielikumā, ņemot vērā sūtījuma sugas un galamērķa vietas statusu.b)Katra pārvadājuma dokumenta oriģinālā ir viena no abām pusēm aprakstāma lapa, vai, ja nepieciešama vairāk nekā viena lapa, tās noformējums ir tāds, ka tā ir viens veselums un ir nedalāma.Katras lapas augšējā labajā pusē ir atzīme "oriģināls", un norāda īpašu kodu, ko piešķir kompetentā iestāde. Visas pārvadājuma dokumenta lapas numurē — (lappuses numurs) no (kopējā lappušu skaita).c)Pārvadājuma dokumenta oriģinālu un pārvadājuma dokumenta paraugā minētās etiķetes noformē vismaz vienā galamērķa dalībvalsts oficiālajā valodā. Tomēr, ja nepieciešams, dalībvalstis var atļaut arī lietot citas valodas, pievienojot oficiālu tulkojumu.d)Pārvadājuma dokumenta oriģināls sūtījuma iekraušanas dienā jānoslēdz ar oficiālu zīmogu, un kompetentās iestādes izraudzītam valsts pilnvarotajam inspektoram tas jāparaksta. To darot, izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde nodrošina to, ka ir ievēroti sertificēšanas principi, kas ir līdzvērtīgi Padomes Direktīvā 96/93/EK noteiktajiem.Zīmogam, ja vien tas nav ar reljefiem burtiem, un parakstam jābūt krāsā, kas atšķiras no drukātā teksta krāsas. | e)Ja sūtījuma vienību identifikācijas nolūkā pārvadājuma dokumentam ir pievienotas papildlapas, jāuzskata, ka šīs lapas ir oriģināla sastāvdaļa, un valsts pilnvarotais sertificēšanas inspektors paraksta un apzīmogo katru lapu.f)Pārvadājuma dokumenta oriģinālam jābūt pie sūtījuma, līdz tas sasniedz galamērķa vietu.g)Pārvadājuma dokuments ir derīgs 10 dienas no izsniegšanas dienas. Ja pārvadājumu veic ar kuģi, derīguma laiku pagarina par jūras brauciena laiku.h)Ūdensdzīvniekus, to olšūnas un gametas nepārvadā kopā ar citiem ūdensdzīvniekiem vai to olšūnām un gametām, kuriem ir zemāks veselības statuss. Turklāt tos nedrīkst pārvadāt nekādos citos apstākļos, kuros var izmainīties to veselības statuss vai kuri var apdraudēt to veselības statusu galamērķa vietā. |

--------------------------------------------------

V PIELIKUMS

Minimālie piemērojamie kritēriji, lai uzturētu spēkā papildu garantijas attiecībā uz dažām Direktīvas 91/67/EEK A pielikuma III saraksta 1. slejā minētajām slimībām saskaņā ar minētās direktīvas 12. un 13. pantu

A. Lai uzturētu spēkā piešķirtās papildu garantijas, dalībvalstīm jāpilda vismaz šādi kritēriji:

1. Šai slimībai jābūt obligāti paziņojamai kompetentajām iestādēm, tostarp paziņojot par aizdomām par slimību.

2. Visām zivjaudzētavām, kurās ir pret slimību uzņēmīgas sugas un kurām dalībvalsts piešķīrusi slimības neskartas zivjaudzētavas statusu, jābūt kompetentās iestādes uzraudzībā.

3. Valstī jādarbojas agrīnas noteikšanas sistēmai, kas ļauj ātri atpazīt iespējamās attiecīgās slimības pazīmes ūdensdzīvniekiem akvakultūras uzņēmumā vai savvaļā un kas ļauj ātri paziņot par šādu gadījumu kompetentajai iestādei, lai cik vien iespējams ātri varētu sākt diagnostisko izmeklēšanu, tādējādi ļaujot kompetentajai iestādei sākt efektīvu slimības izmeklēšanu un ziņojumu sniegšanu, ietverot pieeju laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt attiecīgās slimības, kā arī veterinārārstu vai zivju veselības speciālistu apmācību par neparasta slimības gadījuma atklāšanu un ziņošanu par to. Šādās agrīnas noteikšanas sistēmās jāiekļauj vismaz šādi nosacījumi:

3.1. piemēram, akvakultūras uzņēmumos vai pārstrādē nodarbinātā personāla plaša informēšana par sarakstā uzskaitīto slimību raksturīgākajām pazīmēm;

3.2. veterinārārstu vai ūdensdzīvnieku veselības speciālistu apmācība par aizdomīgu saslimšanas gadījumu atpazīšanu un ziņošanu;

3.3. kompetentās iestādes spēja ātri uzsākt un efektīvi veikt slimības izmeklēšanu;

3.4. kompetentās iestādes pieeja laboratorijām, kuras spēj diagnosticēt un diferencēt attiecīgo slimību.

4. Jābūt paredzētiem uzņēmīgo sugu zivju krājumu tirdzniecības un importa, kā arī pārvaldības nosacījumiem, lai novērstu attiecīgās slimības ievazāšanu dalībvalstī vai tās daļās, uz kurām attiecas šis lēmums. Piekrastes zonu izcelsmes zivis nedrīkst ielaist kontinentālajās zonās, ja vien to nav atļāvusi galamērķa dalībvalsts kompetentā iestāde.

5. Dalībvalstīs, kurās par slimības neskartām ir paziņotas tikai teritorijas daļas atbilstoši I pielikuma II nodaļai (par slimības neskartu nav paziņota visa teritorija), saskaņā ar II pielikuma I nodaļas 4. punkta noteikumiem mērķa uzraudzība jāsaglabā apgabalos, kas paziņoti par slimības neskartiem.

6. Dzīvas akvakultūras zivis, olšūnas un gametas, ko ieved I pielikuma II nodaļā vai II pielikuma II nodaļā uzskaitītajās teritorijās, pārvadā tādos apstākļos, lai neizmainītu to veselības stāvokli un neapdraudētu veselības stāvokli galamērķa vietā. Pārvadāšanu veic ūdenī, kuru uzskata par attiecīgās slimības neskartu, tā kā tas ir ņemts no izcelsmes zivjaudzētavas vai vietas ūdens iztekas, un ūdens apmaiņu pārvadāšanas laikā veic tikai galamērķa dalībvalsts kompetentās iestādes atļautās vietās, attiecīgā gadījumā sadarbojoties ar izcelsmes dalībvalsts kompetento iestādi.

7. Vakcināciju pret attiecīgo slimību nedrīkst veikt.

8. Līdz katra gada 1. maijam Komisijai iesniedz ziņojumu, atbilstoši tabulai še turpmāk sniedzot informāciju par aizdomīgo saslimšanas gadījumu skaitu, apstiprināto saslimšanas gadījumu skaitu, to zivjaudzētavu un vietu skaitu, uz kurām attiecas ierobežojumi, un ierobežojumu atcelšanas gadījumu skaitu, kā arī iepriekšējā kalendārajā gadā veiktās aktīvās uzraudzības rezultātu.

Dalībvalsts un slimība | |

Aizdomīgo saslimšanas gadījumu skaits | |

Aizdomīgo saslimšanas gadījumu skaits | |

To zivjaudzētavu un vietu skaits, uz kurām attiecas ierobežojumi | |

Ierobežojumu atcelšanas gadījumu skaits | |

No cik zivjaudzētavām un zivīm/zivju dīķiem ir paņemti paraugi? | |

No cik savvaļas zivīm/zivju dīķiem ir paņemti paraugi un no kuriem ūdens sateces baseiniem? | |

Paraugu ņemšanas rezultāti | |

B. Ja rodas aizdomas par slimību, valsts dienests dalībvalstīs nodrošina to, ka:

1. Atbilstošus paraugus paņem izmeklējumiem, lai noteiktu attiecīgā slimības izraisītāja klātbūtni.

2. Līdz 1. punktā minētā izmeklējuma rezultāta saņemšanai kompetentā iestāde zivjaudzētavā nosaka valsts uzraudzību, un jāīsteno attiecīgi kontroles pasākumi un nevienu zivi nedrīkst izvest no skartās zivjaudzētavas, ja vien valsts dienests to nav atļāvis.

3. Ja 1. punktā minētajā izmeklēšanā tiek konstatēts slimības izraisītājs vai klīniskas pazīmes, tad valsts dienestam jāveic epizootiska izmeklēšana, lai noteiktu iespējamo inficēšanās veidu un lai izmeklētu, vai zivis attiecīgajā laika posmā līdz aizdomīgā saslimšanas gadījuma novērošanai nav izvestas no zivjaudzētavas.

4. Ja epizootiskajā izmeklēšanā atklājas, ka slimība ir ievazāta vienā vai vairākās zivjaudzētavās vai neizolētos ūdeņos, tad šiem apgabaliem piemēro 1. punkta noteikumus:

4.1. visām zivjaudzētavām, kas atrodas vienā un tajā pašā sateces baseinā vai piekrastes zonā, nosaka valsts uzraudzību;

4.2. no šīm zivjaudzētavām nedrīkst izvest nevienu zivi, olšūnu un gametu bez valsts dienesta atļaujas.

5. Plašu ūdens sateces baseinu vai piekrastes zonu gadījumā valsts dienests var nolemt šo pasākumu attiecināt uz mazāku apgabalu, kas atrodas blakus iespējami inficētajai zivjaudzētavai tad, ja tā uzskata, ka šis apgabals nodrošina maksimālās garantijas, lai novērstu slimības izplatīšanos.

C. Ja apstiprinās saslimšanas gadījums, dalībvalsts nodrošina to, ka:

1. Zivjaudzētavai vai vietai, kurā ir inficētās zivis, nekavējoties nosaka ierobežojumus, un nevienu dzīvu zivi neieved zivjaudzētavas telpās un nevienu zivi neizved ārpus zivjaudzētavas, ja vien to nav atļāvuši valsts dienesti dalībvalstī.

2. Šos ierobežojumus saglabā tik ilgi, kamēr nav apkarota slimība, izpildot še turpmāk 2.1. vai 2.2. punktā noteiktās prasības:

2.1. Zivjaudzētavā nekavējoties iznīcina visu zivju krājumu:

a) visas dzīvās zivis nonāvējot valsts dienesta uzraudzībā vai zivis, kuras ir izaugušas līdz pārdošanas lielumam un kurām nav klīnisku slimības pazīmju, nonāvējot valsts dienesta uzraudzībā, lai tās realizētu vai pārstrādātu lietošanai pārtikā. Pēdējā gadījumā valsts dienests nodrošina to, ka šīs zivis nekavējoties nonāvē un izķidā un ka šīs darbības veic tādos apstākļos, lai novērstu slimības izraisītāju izplatību. Dalībvalsts, katru gadījumu izskatot atsevišķi un ņemot vērā slimības izplatības risku uz citām zivjaudzētavām vai savvaļas populācijām, drīkst atļaut zivjaudzētavā paturēt tās zivis, kuras vēl nav izaugušas līdz pārdošanas lielumam, kamēr tās būs izaugušas līdz pārdošanas lielumam; un

b) pēc iznīcināšanas uz attiecīgu laika posmu zivjaudzētavai vai vietai uzliek karantīnu un attiecīgā gadījumā dezinficē, ņemot vērā SEB "Starptautiskā ūdensdzīvnieku veselības kodeksa" jaunākā izdevuma 1.7. iedaļu;

2.2. Pakāpeniski pasākumi, lai atbrīvotos no infekcijas, rūpīgi apsaimniekojot inficētās zivjaudzētavas vai ūdeņus:

a) aizvācot un iznīcinot beigtas zivis un zivis, kurām ir klīniskas slimības pazīmes, savācot zivis, kurām nav klīnisku slimības pazīmju, līdz šajā vietā katra slimības skartā epidemioloģiskā vienība ir atbrīvota no zivīm un dezinficēta; vai arī

b) aizvācot un iznīcinot beigtas zivis un zivis, kam ir klīniskas slimības pazīmes, no vietām, kur iznīcināšana un/vai dezinficēšana nav iespējama vietas apstākļu dēļ (piemēram, upju sistēma vai plašs ezers).

3. Lai sekmētu ātru slimības apkarošanu inficētajās zivjaudzētavās, dalībvalsts kompetentā iestāde var ļaut zivis, kurām nav klīnisku slimības pazīmju, kompetentās iestādes uzraudzībā pārvest uz citām zivjaudzētavām vai apgabaliem attiecīgajā dalībvalstī, uz kuru neattiecas slimības neskartas valsts statuss vai apstiprināta slimības kontroles un apkarošanas programma.

4. Zivis, kas aizvāktas un iznīcinātas, rīkojoties saskaņā ar 2.1. un 2.2. punktu, jāiznīcina saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1774/2002 prasībām.

5. Zivis, kuras izmanto krājumu atjaunošanai, jāņem no vietām, kas apstiprinātas par slimības neskartām.

6. Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu slimības izplatību uz citām zivjaudzētavā audzētām zivīm vai savvaļas krājumiem.

7. Ja dalībvalsts ir apkarojusi slimību kontinentālā zivjaudzētavā saskaņā ar šā pielikuma C daļas 2.1. punkta prasībām un ja epizootiskajos izmeklējumos, kas veicami saskaņā ar šā pielikuma B daļas 3. punkta prasībām, ir konstatēts, ka slimība nav izplatījusies uz citām zivjaudzētavām vai savvaļā, tad nekavējoties tiek atjaunots slimības neskartas valsts statuss. Pretējā gadījumā šo statusu var atjaunot tikai pēc I pielikuma prasību izpildes.

--------------------------------------------------