Prasība, kas celta 2007. gada 9. augustā — Itālijas Republika/Eiropas Parlaments

(Lieta C-393/07)

(2007/C 247/23)

Tiesvedības valoda — itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji — I. M. Braguglia un P. Gentili, avvocato dello Stato)

Atbildētājs: Eiropas Parlaments

Prasītājas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasība ir balstīta uz pieciem pamatiem.

Ar pirmo pamatu Itālijas valdība apgalvo, ka ir pārkāptas tiesību normas, atsaucoties uz Lēmuma 76/787/EOTK, EEK, Euratom 6. (iepriekšējā redakcijā 4.), 8. (iepriekšējā redakcijā 7.), 12. (iepriekšējā redakcijā 11.) un 13. (iepriekšējā redakcijā 12.) pantu attiecībā uz 1976. gada 20. septembra Aktu par Eiropas Parlamenta locekļu ievēlēšanu vispārējās tiešās vēlēšanās (turpmāk tekstā — “1976. gada akts”), kas pēdējo reizi grozīts ar 2002. gada 25. jūnija Lēmumu Nr. 2002/772/EK/Euratom  (1) un atsaucoties uz LES 6. pantu. Pārbaudot deputātu pilnvaras, Eiropas Parlaments faktiski nevar izvērtēt valsts vēlēšanu procedūru likumību un tam ir vienkārši jāpieņem zināšanai atbilstoši šīm procedūrām likumīgi pasludināti rezultāti. Aizliegumiem deputātiem, kurus saista instrukcijas vai atbilstoši saistošam mandātam saskaņā ar 1976. gada akta 6. pantu nav nekāda sakara ar neievēlēta kandidāta skaidri izteiktu lēmumu neaizstāt ievēlētu kandidātu, kurš atteicies no deputāta pilnvarām.

Ar otro pamatu Itālijas valdība apgalvo, ka ir pārkāptas tiesību normas, atsaucoties uz 2. pantu Eiropas Parlamenta deputātu nolikumā, kas pieņemts ar 2005. gada 28. septembra Lēmumu 2005/684/EK, Euratom  (2). Šie noteikumi faktiski stāsies spēkā tikai ar 2009. gada sasaukumu un jebkurā gadījumā tie attiecas tikai uz amatā esošiem deputātiem un tādējādi nav atbilstoši, lai izvērtētu neievēlēta kandidāta lēmumu neaizstāt ievēlētu kandidātu, kurš atteicies no deputāta pilnvarām.

Ar trešo pamatu Itālijas valdība apgalvo, ka ir pārkāptas tiesību normas, atsaucoties uz EKL 199. pantu un Eiropas Parlamenta Reglamenta 3. un 4. pantu. Šīs normas regulē tikai Parlamenta iekšējās procedūras, tostarp pārbaudot pilnvaras un tādēļ šīs normas nedod pamatu izvērtēt valsts vēlēšanu procedūru likumību, pat ne attiecībā uz ievēlētu kandidātu, kuri ir atteikušies no deputāta pilnvarām aizstāšanu ar neievēlētiem kandidātiem.

Ar ceturto pamatu Itālijas valdība apgalvo, ka ir pārkāptas tiesību normas, atsaucoties uz LES 6. pantu un EKL 10. un 230. pantu. Eiropas Parlamentam nav pilnvaru nepiemērot Consiglio di Stato italiano spriedumu, kas ir galīgs un ar kuru tika nolemts, ka Donnici ievēlēšana bija likumīga. Vajadzības gadījumā Eiropas Parlaments var pārsūdzēt šo spriedumu, ceļot prasību kā trešā persona. Jebkurā gadījumā Eiropas Parlamenta lēmums ir pretējs vispārējam res judicata principam, kas ir spēkā visās dalībvalstīs.

Ar piekto pamatu Itālijas valdība apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav sniegts atbilstošs pamatojums. Šajā lēmumā nav norādīti attiecīgie fakti, pamatojoties uz kuriem Parlaments secinājis, ka Occhetto lēmums neaizstāt Di Pietro nav bijis pēc brīvas gribas.

(1)  OV L 283, 1. lpp.

(2)  OV L 262, 1. lpp.