Pagaidu versija

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2022. gada 14. jūlijā (*)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – 2. panta 4. punkts – Abpusējas sodāmības nosacījums – 4. panta 1. punkts – Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamats – Izpildes tiesu iestādes veiktā pārbaude – Darbības, kas daļēji veido noziedzīga nodarījuma sastāvu izpildes dalībvalstī – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punkts – Likumpārkāpumu un sodu samērīguma princips

Lietā C‑168/21

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) iesniedza ar 2021. gada 26. janvāra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2021. gada 16. martā, tiesvedībā

KL

piedaloties:

Procureur général près la cour d’appel d’Angers,

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe  [K. Jürimäe] (referente), tiesneši N. Jēskinens  [N. Jääskinen], M. Safjans  [M. Safjan], N. Pisarra  [N. Piçarra] un M. Gavalecs  [M. Gavalec],

ģenerāladvokāts: A. Rants  [A. Rantos],

sekretāre: M. Ferreira  [M. Ferreira], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un pēc 2022. gada 20. janvāra tiesas sēdes,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        KL vārdā – A. Barletta, advokāts, C. Glon un P. Mathonnet, advokāti,

–        Francijas valdības vārdā – A. Daniel un A. L. Desjonquères, pārstāves,

–        Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz W. Ferrante, avvocato dello Stato,

–        Eiropas Komisijas vārdā – A. Azéma un S. Grünheid, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 31. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm (OV 2002, L 190, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) (OV 2009, L 81, 24. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pamatlēmums 2002/584”), 2. panta 4. punktu un 4. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 49. panta 3. punktu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar Itālijas tiesu iestāžu izdota Eiropas apcietināšanas ordera attiecībā uz KL izpildi Francijā, lai izpildītu divpadsmit gadu un sešu mēnešu cietumsodu par Dženovā (Itālija) 2001. gadā veiktām darbībām, kas ir tikušas kvalificētas kā bruņota laupīšana grupā, postīšanas un izlaupīšanas darbības, ieroču nēsāšana un sprāgstvielu detonēšana.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Pamatlēmuma 2002/584 6. un 12. apsvērums ir izteikts šādi:

“(6)      Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.

[..]

(12)      Šajā pamatlēmumā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti [LES] 6. pantā [..] un atspoguļoti [Hartā], īpaši tās VI nodaļā. [..]”

4        Šī pamatlēmuma 1. pantā “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt” ir noteikts:

“1.      Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.

2.      Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.

3.      Šis pamatlēmums [ne]groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti [LES] 6. pantā [..].”

5        Minētā pamatlēmuma 2. panta “Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanas joma” 1., 2. un 4.punktā ir paredzēts:

“1.      Eiropas apcietināšanas orderi var izsniegt par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalsts tiesībās paredzēts brīvības atņemšanas sods vai ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, kura maksimālais ilgums ir vismaz 12 mēneši, vai par jau piespriestu sodu vai jau piemērotu drošības līdzekli, kuru ilgums ir vismaz četri mēneši.

2.      Šādi nodarījumi, ja par tiem izsniegšanas dalībvalstī var piemērot brīvības atņemšanas sodu vai ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kura maksimālais ilgums ir vismaz trīs gadi, un tādi, kā tie definēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem un nepārbaudot darbības abpusējo sodāmību ir pamats nodošanai, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi:

[..]

4.      Tādu nodarījumu gadījumā, uz ko neattiecas 2. punkts, nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka darbības, par kurām izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, uzskata par nodarījumu saskaņā ar izpildes valsts tiesībām neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai kvalifikācijas.”

6        Šī paša pamatlēmuma 3., 4. un 4.a pantā ir uzskaitīti Eiropas apcietināšanas ordera obligātas un fakultatīvas neizpildes pamati. It īpaši Pamatlēmuma 2002/584 4. panta “Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamats” 1. punktā ir noteikts:

“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:

1)      ja vienā no gadījumiem, kas minēti 2. panta 4. punktā, darbību, kas ir Eiropas apcietināšanas orderī, neuzskata par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām; [..].”

7        Pamatlēmuma 2002/584 5. pantā ir paredzētas garantijas, kas izsniegšanas dalībvalstij jāsniedz īpašos gadījumos.

 Francijas tiesības

8        Code de procédure pénale (Kriminālprocesa kodekss) 695‑23. pantā ir noteikts:

“Eiropas apcietināšanas ordera izpildi atsaka arī tad, ja darbība, par kuru izdots minētais orderis, nav noziedzīgs nodarījums saskaņā ar Francijas tiesību aktiem.

Atkāpjoties no pirmās daļas, Eiropas apcietināšanas orderis ir izpildāms, nepārbaudot inkriminēto nodarījumu abpusēju sodāmību, ja saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktiem par nodarījumiem ir paredzēts vismaz trīs gadu brīvības atņemšanas sods vai tikpat ilgs ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis un ja darbības ietilpst kādā no 694‑32. pantā paredzētajām noziedzīgo nodarījumu kategorijām.

Ja ir piemērojami iepriekšējā punkta noteikumi, nodarījuma faktu juridiskās kvalifikācijas un soda noteikšanas novērtējumu veic vienīgi izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes. [..]”

 Itālijas tiesības

9        Codice penale (Kriminālkodekss) 419. pantā, tā redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, ir noteikts:

“Kas ārpus 285. pantā paredzētajiem gadījumiem izdara postīšanas vai izlaupīšanas darbības, tiek sodīts ar brīvības atņemšanu no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem. Šis sods tiek pastiprināts, ja nodarījums ir izdarīts pret ieročiem, munīciju vai pārtikas produktiem vietā, kur tos tirgo vai uzglabā.”

 Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

10      2016. gada 6. jūnijā Itālijas tiesu iestādes izsniedza Eiropas apcietināšanas orderi pret KL, lai izpildītu divpadsmit gadu un sešu mēnešu brīvības atņemšanas sodu, ko ar 2009. gada 9. oktobra spriedumu piesprieda Corte d’appello di Genova (Dženovas apelācijas tiesa, Itālija) un kas ir kļuvis izpildāms 2012. gada 13. jūlijā pēc tam, kad Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa, Itālija) noraidīja KL apelācijas sūdzību, šis nolēmums tika pasludināts šajā pašā datumā.

11      Šis sods atbilst četriem kumulatīviem sodiem, kas piespriesti par četriem noziedzīgiem nodarījumiem: proti, pirmais – bruņota laupīšana grupā, par ko soda ar viena gada brīvības atņemšanas sodu, otrais – postīšana un izlaupīšana, par ko soda ar desmit gadu brīvības atņemšanas sodu, trešais – ieroču nēsāšana, par ko soda ar deviņu mēnešu brīvības atņemšanas sodu, un ceturtais – sprāgstvielu detonēšana, par ko soda ar deviņu mēnešu brīvības atņemšanas sodu.

12      Runājot konkrēti par noziedzīgu nodarījumu, kas tiek kvalificēts kā “postīšana un izlaupīšana”, Eiropas apcietināšanas orderī šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļi ir aprakstīti šādi:

“Apvienojoties ar citiem grupā, kuras sastāvā bija vairāk nekā piecas personas, un piedaloties protestā pret G8 samitu, [KL] veica postīšanas un izlaupīšanas darbības tādos vietas un laika kontekstuālos apstākļos, kuros tika radīts objektīvs apdraudējums sabiedriskajai kārtībai; vairākos gadījumos tika nodarīti bojājumi pilsētas iekārtojumam un sabiedriskajam īpašumam, kam tā rezultātā radītā kaitējuma apmēru nevar precīzi noteikt, bet kas nav mazāks par simtiem miljoniem liru; bojāšanas, izlaupīšanas un iznīcināšanas darbības, atbildību pastiprinošos apstākļos aizdedzinot arī kredītiestādi(‑es), automašīnas un veikalus un radot iesaistītajām personām būtiskus mantiskus zaudējumus”.

13      Atbilstoši Tiesā iesniegtajām norādēm, no Corte d’appello di Genova (Dženovas apelācijas tiesa) 2009. gada 9. oktobra sprieduma izriet, ka KL tika apsūdzēts atbilstoši kvalifikācijai “postīšana un izlaupīšana”, kas ir paredzēta Kriminālkodeksa 419. pantā, par septiņām darbībām, kas tiek sodītas kā vienots noziedzīga nodarījuma kopums, proti, par pilsētas iekārtojuma un sabiedriskā īpašuma bojāšanu, būvlaukuma bojāšana un izlaupīšanu, kredītiestādes Credito Italiano SpA telpu pilnīgu sabojāšanu, transportlīdzekļa Fiat Uno pilnīgu sabojāšanu, to sadedzinot, kredītiestādes Banca Carige SpA telpu bojāšanu, izraisot ugunsgrēku, transportlīdzekļa Fiat Brava pilnīgu sabojāšanu, to sadedzinot, kā arī lielveikala demolēšanu un izlaupīšanu.

14      KL nepiekrita viņa nodošanai, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, kas ir minēts šī sprieduma 10. punktā.

15      Ar 2019. gada 23. augusta spriedumu Chambre de l’instruction de la cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesas Izmeklētājtiesneša palāta, Francija) pieprasīja papildu informāciju, it īpaši saistībā ar Corte d’appello di Genova (Dženovas apelācijas tiesa) 2009. gada 9. oktobra sprieduma un turpmākā Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) sprieduma taisīšanu, kas ir minēti šī sprieduma 10. punktā.

16      Ar 2019. gada 15. novembra spriedumu Chambre de l’instruction de la cour d’appel de Rennes (Rennas apelācijas tiesas Izmeklētājtiesneša palāta) atteicās nodot KL, pamatojoties uz procesuāliem apsvērumiem. Šo spriedumu atcēla Cour de cassation (Kasācijas tiesa, Francija) un lieta tika nodota atpakaļ Cour d’appel d’Angers (Anžē apelācijas tiesa, Francija).

17      Ar 2020. gada 4. novembra spriedumu Chambre de l’instruction de la Cour d’appel d’Angers (Anžē apelācijas tiesas Izmeklētājtiesneša palāta), pirmkārt, atteica nodot KL Itālijas tiesu iestādēm saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, ciktāl šis orderis tika izsniegts, lai izpildītu desmit gadu brīvības atņemšanas sodu par noziedzīgu nodarījumu, kas ir kvalificēts kā “postīšana un izlaupīšana”, un, otrkārt, tā pieprasīja papildu informāciju, lūdzot Itālijas tiesu iestādes precizēt, vai tās vēlas, lai par pārējiem trim šajā Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem piespriestajiem  sodiem  piespriestais divu gadu un sešu mēnešu brīvības atņemšanas sods tiktu izpildīts Francijā.

18      Procureur général près la cour d’appel d’Angers (Anžē apelācijas tiesas ģenerālprokurors) un KL iesniedza kasācijas sūdzības par šo spriedumu Cour de cassation (Kasācijas tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.

19      Iesniedzējtiesas ieskatā tajā izskatāmā lieta rada interpretācijas jautājumus saistībā ar faktiskās abpusējās sodāmības nosacījumu, kas ir paredzēts Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punktā un 4. panta 1. punktā (turpmāk tekstā – “abpusējās sodāmības nosacījums”).

20      Šajā nozīmē iesniedzējtiesa uzsver, ka, lai atteiktu KL nodošanu desmit gadu cietumsoda izpildei, kas ir piespriests par darbībām, kuras ir kvalificētas kā “postīšana un izlaupīšana”, Chambre de l’instruction de la cour d’appel d’Angers (Anžē apelācijas tiesas Izmeklētājtiesneša palāta) norādīja, ka divas darbības, kas veido šī noziedzīgā nodarījuma sastāvu, Francijā nav uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu, proti, pirmkārt, kredītiestādes Credito Italiano telpu sabojāšana un, otrkārt, transportlīdzekļa Fiat Brava sabojāšana, to sadedzinot. Šī Izmeklētājtiesneša palāta no tā secināja, ka, tā kā Corte d’appello di Genova (Dženovas apelācijas tiesa) un Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) “pauda nepārprotamu vēlmi” analizēt šīs septiņas darbības, par kurām tika veikta kriminālvajāšana, tās kvalificējot kā “postīšanu un izlaupīšanu” tādējādi, ka tās veido nedalāmu veselumu, abpusējas sodāmības nosacījums liek noraidīt visas darbības kopumā, par kurām ir piespriests sods atbilstoši šai kvalifikācijai.

21      Šādā kontekstā iesniedzējtiesa norāda, ka, ievērojot Tiesas judikatūru, kā tā izriet no 2017. gada 11. janvāra sprieduma Grundza (C‑289/15, EU:C:2017:4), izvērtējot faktisko abpusējo sodāmību, izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda, vai attiecīgā noziedzīgā nodarījuma pamatā esošās darbības, kas ir atspoguļotas [sprieduma] izsniegšanas dalībvalsts kompetentās iestādes pasludinātajā spriedumā, pašas par sevi būtu krimināli sodāmas arī izpildes dalībvalsts teritorijā gadījumā, ja šīs darbības būtu notikušas šajā teritorijā. Perfekta atbilstība netiek pieprasīta nedz kā viens no nodarījuma sastāva elementiem, kas tiek attiecīgi kvalificēti izsniegšanas dalībvalsts vai izpildes dalībvalsts tiesībās, nedz šī nodarījuma nosaukumā vai klasifikācijā atbilstoši attiecīgajām valsts tiesībām.

22      Minētā tiesa norāda, ka, lai gan šī judikatūra izveidojās saistībā ar Padomes Pamatlēmuma 2008/909/TI (2008. gada 27. novembris) par savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās, ar kuriem piespriesti brīvības atņemšanas sodi vai ar brīvības atņemšanu saistīti pasākumi, lai tos izpildītu Eiropas Savienībā (OV 2008, L 327, 27. lpp.), interpretāciju, tā, šķiet, ir piemērojama arī nosacījumiem, ar kādiem ir jāveic pārbaude par faktisko abpusējo sodāmību saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, jo abos pamatlēmumos ir ietvertas līdzīgas tiesību normas attiecībā uz abpusējo sodāmību.

23      Šī pati tiesa norāda, ka Itālijas tiesībās “postīšanas un izlaupīšanas” noziedzīgais nodarījums nozīmē plaša apmēra kustama un nekustama īpašuma sagraušanu un bojāšanu, kas nodara kaitējumu ne tikai mantas īpašniekiem, bet arī īpašumam, kā arī sociālu kaitējumu, kas izriet no privātīpašuma aizskāruma, bet arī aizskar sabiedrisko kārtību, apdraudot civiliedzīvotāju dzīves parasto norisi. Francijas krimināltiesībās konkrēti sabiedrības miera apdraudēšana, masveidā iznīcinot kustamo vai nekustamo īpašumu, nav krimināli sodāma. Krimināli sodāma ir vienīgi attiecīgās mantas iznīcināšana, bojāšana un zādzība ar bojāšanu, kas attiecīgā gadījumā tiek veikta grupā, nodarot kaitējumu šīs mantas īpašniekiem.

24      Lai gan netiek prasīta attiecīgā Itālijas tiesībās paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvu veidojošo elementu pilnīga atbilstība atbilstošajam noziedzīgajam nodarījumam Francijas tiesībās, sabiedriskā miera aizskaršana tomēr, šķiet, ir būtisks elements, lai noziedzīgo nodarījumu kvalificētu par “postīšanu un izlaupīšanu”, līdz ar to iesniedzējtiesas ieskatā faktiskās abpusējās sodāmības nosacījuma piemērošana nav tik acīmredzama, ka tā neatstātu vietu nekādām saprātīgām šaubām.

25      Gadījumā, ja faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums nebūtu šķērslis KL nodošanai, šī tiesa uzskata, ka rastos samērīguma jautājums par sodu, par kuru tiek lūgts veikt nodošanu attiecībā vienīgi uz tām darbībām, saistībā ar kurām šis nosacījums ir izpildīts.

26      Šajā nozīmē iesniedzējtiesa, pirmkārt, norāda, ka Pamatlēmumā 2002/584 nav ietverta neviena tiesību norma, kas ļauj tiesu izpildes iestādei atteikties nodot ieinteresēto personu ar pamatojumu, ka izsniegšanas dalībvalstī pasludinātais sods šķistu nesamērīgs ar darbībām, par kurām tiek lūgts veikt nodošanu.

27      Otrkārt, lai gan šī pamatlēmuma 5. pantā bija paredzēts, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ar izpildes dalībvalsts tiesībām var pakļaut nosacījumam, ka izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēma paredz noteikumus, kas ļauj pārskatīt noteikto sodu, tas tā būtu vienīgi tad, ja par noziedzīgo nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera izsniegšanas pamatā, ir paredzēts brīvības atņemšanas sods vai piespiedu līdzeklis uz mūžu.

28      Līdz ar to, pat ja izpildes tiesu iestāde uzskatītu, ka pastāv vērā ņemami sarežģījumi attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera samērīgumu, tā nevarētu ar šādu pamatu atteikties izlemt par pieprasītās personas nodošanu, lai viņai izpildītu sodu izsniegšanas dalībvalstī. Turklāt, tā kā principā tā ir izsniegšanas tiesu iestāde, kam ir jāpārbauda Eiropas apcietināšanas ordera samērīgums pirms tā izsniegšanas, gadījumā, ja šāds mandāts ir izsniegts soda izpildei, lai sodītu par konkrētu noziedzīgu nodarījumu, kura sastāvu raksturo vairākas darbības, tomēr no kurām vienīgi atsevišķas darbības ir kvalificējamas kā noziedzīgs nodarījums atbilstoši izpildes dalībvalsts tiesībām, būtu iespējams, ka šis mandāts vairs nebūtu samērīgs tā izpildes stadijā, lai gan tas tāds bija izsniegšanas stadijā.

29      Šādos apstākļos, ņemot vērā pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kas ir jāievēro saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi, saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu, iesniedzējtiesai ir radies jautājums, vai Hartas 49. panta 3 punkts, kurā ir noteikts princips, ka sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu, liek izpildes tiesu iestādei atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ja, pirmkārt, tas ir izdots, lai izpildītu vienotu sodu, kas ir piemērots par vienotu noziedzīgu nodarījumu, un, otrkārt, ja darbības, par kurām ir ticis piespriests sods, daļēji nav kvalificējamas par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.

30      Šādos apstākļos Cour de cassation (Kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

“1)      Vai Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkts un 4. panta [1. punkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka [faktiskās] abpusējas sodāmības nosacījums ir izpildīts tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad nodošana ir pieprasīta par darbībām, kas izsniegšanas [dalīb]valstī tiek kvalificētas kā postīšana un izlaupīšana, proti, kā postīšanas un izlaupīšanas darbības, ar ko ir apdraudēts sabiedrības miers, ja izpildes dalībvalstī ir paredzēta kriminālatbildība par zādzību ar bojāšanu, iznīcināšanu un bojāšanu, kurā šāds sabiedrības miera apdraudējuma elements nav prasīts?

2)      Ja uz pirmo jautājumu tiktu sniegta apstiprinoša atbilde, vai Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkts un 4. panta [1. punkts] ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes [dalīb]valsts tiesa var atteikt tāda Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu, kas izdots soda izpildīšanas nolūkā, ja tā konstatē, ka izsniegšanas [dalīb]valsts tiesu iestādes attiecīgajai personai ir piespriedušas šo sodu par vienota pārkāpuma izdarīšanu, izvirzot tai apsūdzību par vairākām darbībām, no kurām tikai dažas izpildes [dalīb]valstī tiek uzskatītas par noziedzīgu nodarījumu? Vai tās ir jānošķir atkarībā no tā, vai izsniegšanas [dalīb]valsts tiesu iestādes šīs vairākās darbības uzskata par nodalāmām vai nenodalāmām?

3)      Vai ar [Hartas] 49. panta 3. punktu izpildes dalībvalsts iestādei ir noteikts pienākums atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ja, pirmkārt, tas ir izdots vienota soda izpildei par vienotu pārkāpumu un ja, otrkārt, dažas no darbībām, par kurām ir piespriests šis sods, nav noziedzīgs nodarījums saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām un nodošanu var veikt tikai par dažām no šīm darbībām?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

31      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkts un 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka faktiskās abpusējas sodāmības nosacījums ir izpildīts tādā situācijā, kad Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas ir piespriests par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalstī tiek prasīts, lai tās aizskartu šajā dalībvalstī aizsargātu tiesisko interesi, ja šādas darbības veido arī noziedzīga nodarījuma priekšmetu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, kurā šīs aizsargātās tiesiskās intereses aizskārums nav [noziedzīgo nodarījumu] veidojošs elements.

32      Saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru, lai noteiktu faktiskās abpusējās sodāmības nosacījuma piemērošanas jomu, ir jāņem vērā ne tikai Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkta un 4. panta 1. punkta teksts, bet arī tā konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šīs normas ir ietvertas, izvirzītie mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 28. janvāris, Spetsializirana prokuratura (Paziņojums par tiesībām), C‑649/19, EU:C:2021:75, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Pirmkārt, no Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkta redakcijas izriet, ka, novērtējot faktiskās abpusējās sodāmības nosacījumu, tiek prasīts pārbaudīt, vai darbības, par kurām Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots, veido noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, turklāt “neatkarīgi no tā sastāva elementiem vai kvalifikācijas”. Korelatīvi – šī pamatlēmuma 4. panta par Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatiem 1. punktā ir noteikts, ka izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu, ja vienā no gadījumiem, kas minēti šī pamatlēmuma 2. panta 4. punktā, darbību, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, neuzskata par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.

34      Tādējādi, lai noteiktu, vai ir izpildīts faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums, ir nepieciešami un pietiekami, ka darbības, par kurām ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, būtu kvalificējamas par noziedzīgu nodarījumu arī saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām. No tā izriet, ka netiek prasīts, lai abās attiecīgajās dalībvalstīs noziedzīgie nodarījumi būtu identiski (skat. pēc analoģijas attiecībā uz savstarpējas atzīšanas principa piemērošanu attiecībā uz spriedumiem krimināllietās spriedumu, 2017. gada 11. janvāris, Grundza, C‑289/15, EU:C:2017:4, 34. punkts).

35      Proti, no vārdkopas “neatkarīgi no [noziedzīgā nodarījuma] sastāva elementiem vai kvalifikācijas”, kā tas ir paredzēts izpildes dalībvalstī, skaidri izriet, ka Savienības likumdevējs nav prasījis ne perfektu atbilstību starp noziedzīga nodarījuma sastāvu veidojošiem elementiem, kā to kvalificē attiecīgi izsniegšanas dalībvalsts tiesībās un izpildes dalībvalsts tiesībās, ne arī šī noziedzīgā nodarījuma nosaukumā vai klasifikācijā atbilstoši attiecīgajām valsts tiesībām (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2017. gada 11. janvāris, Grundza, C‑289/15, EU:C:2017:4, 35. punkts).

36      No tā izriet, ka, izvērtējot faktiskās abpusējās sodāmības nosacījumu, lai noteiktu, vai pastāv Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes pamats saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 1. punktu, izpildes tiesu iestādei ir jāpārbauda, vai nodarījuma pamatā esošā darbība, par kuru ir izsniegts šis Eiropas apcietināšanas orderis, pati par sevi būtu arī kvalificējama kā noziedzīgs nodarījums saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām gadījumā, ja tā būtu notikusi šīs pēdējās dalībvalsts teritorijā (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2017. gada 11. janvāris, Grundza, C‑289/15, EU:C:2017:4, 38. punkts).

37      Otrkārt, par labu šādai interpretācijai runā arī Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkta un 4. panta 1. punkta konteksts un šī pamatlēmuma mērķi.

38      Šajā nozīmē ir jāatgādina, ka, ar minēto pamatlēmumu ieviešot vienkāršotu un efektīvāku sistēmu notiesāto vai aizdomās par krimināllikuma pārkāpumu turēto personu nodošanai, ir paredzēts atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, lai veicinātu Savienībai paredzētā mērķa – kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu – īstenošanu, balstoties uz augstu uzticēšanās līmeni, kam jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 42. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

39      Savstarpējās atzīšanas princips, kas – kā tas izriet arī no Pamatlēmuma 2002/584 6. apsvēruma – ir uzskatāms par tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmeni”, rod savu izpausmi šā pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, kurā ir nostiprināts princips, saskaņā ar kuru dalībvalstīm ir jāizpilda ikviens Eiropas apcietināšanas orderis, pamatojoties uz šo savstarpējas atzīšanas principu un ievērojot minētā pamatlēmuma noteikumus (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 43. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

40      No tā izriet, ka izpildes tiesu iestādes Eiropas apcietināšanas orderi principā var atteikties izpildīt tikai atbilstoši izsmeļoši uzskaitītajiem Pamatlēmumā 2002/584 paredzētajiem neizpildes pamatiem un tā izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no minētā pamatlēmuma 5. pantā izsmeļoši paredzētajiem nosacījumiem. Līdz ar to, tā kā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde ir princips, izpildes atteikums tiek saprasts kā izņēmums, kas ir jāinterpretē šauri (spriedums, 2022. gada 22. februāris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos noteikta tiesa), C‑562/21 PPU un C‑563/21 PPU, EU:C:2022:100, 44. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

41      Savstarpējās atzīšanas princips, kas ir ar Pamatlēmumu 2002/584 ieviestā nodošanas mehānisma pamatā, lika izveidot tostarp šī pamatlēmuma 2. panta 2. punktā ietverto sarakstu ar noziedzīgiem nodarījumiem, par kuriem notiek attiecīgās personas nodošana, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, neveicot pārbaudi par faktisko abpusējo sodāmību.

42      Par noziedzīgiem nodarījumiem, kas nav ietverti šajā sarakstā, minētā pamatlēmuma 2. panta 4. punktā ir paredzēta iespēja izpildes dalībvalstij pakļaut Eiropas apcietināšanas ordera izpildi apstāklim, ka ir izpildīts faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums.

43      Šis nosacījums saskaņā ar šī paša pamatlēmuma 4. panta 1. punktu ir Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamats un tādējādi tas ir izņēmums no normas, saskaņā ar kuru Eiropas apcietināšanas orderis ir jāizpilda, līdz ar to šī Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes pamata piemērošanas joma ir šauri interpretējama, lai ierobežotu Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes gadījumus (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 11 janvāris, Grundza, C‑289/15, EU:C:2017:4, 46. punkts).

44      Tātad, lai gan Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 1. punktā izpildes tiesu iestādei ir piešķirtas pilnvaras atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi, ja nav izpildīts faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums, šī tiesību norma, ciktāl tā ir atkāpes norma attiecībā pret savstarpējās atzīšanas principu, kas ir paredzēts šī pamatlēmuma 1. panta 2. punktā, nevar tikt interpretēta tādējādi, ka tiktu neitralizēts šī sprieduma 38.–40. punktā atgādinātais mērķis veicināt un paātrināt nodošanu starp dalībvalstu tiesu iestādēm, ievērojot savstarpējo uzticēšanos, kādai ir jāpastāv to starpā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 24. septembris, Generalbundesanwalt beim Bundesgerichtshof (Specialitātes princips), C‑195/20 PPU, EU:C:2020:749, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Taču tāda faktiskās abpusējās sodāmības nosacījuma interpretācija, ka šis nosacījums prasītu, lai pastāvētu pilnīga atbilstība starp noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem, kā tie tiek kvalificēti izsniegšanas dalībvalsts tiesībās, un noziedzīgā nodarījuma sastāva elementiem, kā tie ir paredzēti izpildes dalībvalsts tiesībās, kā arī attiecībā uz aizsargāto tiesisko interesi abu šo dalībvalstu tiesībās, apdraudētu nodošanas procedūras efektivitāti.

46      Proti, ņemot vērā minimālo saskaņotības pakāpi krimināltiesību jomā Savienības līmenī, šāda pilnīga atbilstība var nepastāvēt attiecībā uz lielu skaitu noziedzīgu nodarījumu. Iepriekšējā punktā iecerētā interpretācija līdz ar to ievērojami ierobežotu tos gadījumus, kuros varētu tikt izpildīts faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums, tādējādi apdraudot Pamatlēmumā 2002/584 izvirzīto mērķi.

47      Turklāt un līdz ar to šāda interpretācija būtu arī pretrunā mērķim cīnīties pret to, ka pieprasītā persona, kas atrodas citā teritorijā, nevis tajā, kurā tā, kā apgalvots, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, paliktu nesodīta, kas turklāt ir arī Pamatlēmuma 2002/584 mērķis (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 17. decembris, Openbaar Ministerie (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība), C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU, EU:C:2020:1033, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

48      Proti, tāda faktiskās abpusējās sodāmības nosacījuma interpretācija, ka šis nosacījums prasītu, lai aizsargātajai tiesiskajai interesei, kuras pārkāpšana ir noziedzīgā nodarījuma sastāvu veidojošs elements saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesībām, būtu arī noziedzīgā nodarījuma sastāvu veidojošais elements saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, varētu novest pie atteikuma nodot attiecīgo personu Eiropas apcietināšanas ordera izpildes rezultātā, lai gan šī persona ir notiesāta izsniegšanas dalībvalstī un darbības, par kurām šis Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts, veido noziedzīgu nodarījumu izpildes dalībvalsts tiesībās.

49      Tātad faktiskās abpusējās sodāmības nosacījuma piemērošana nevar ietvert prasību, ka izpildes tiesu iestāde pārbauda, lai aizskartā tiesiskā interese, kas ir aizsargāta ar izsniegšanas dalībvalsts tiesībām, būtu noziedzīgā nodarījuma sastāvu veidojošs elements arī saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.

50      Līdz ar to nav nozīmes tam, ka fakti, par kuriem ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, izsniegšanas dalībvalstī attiecas uz noziedzīgu nodarījumu, par kuru tiek prasīts, lai šīs darbības būtu tāda rakstura, ar kurām tiek aizskarta tiesiska interese, kas ir aizsargāta saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesībām, kā šajā lietā publiskā miera aizskārums, lai gan šis elements netiek prasīts izpildes dalībvalsts tiesībās, lai šīs pašas darbības varētu veidot noziedzīga nodarījuma priekšmetu.

51      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkts un 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka faktiskās abpusējas sodāmības nosacījums ir izpildīts tādā situācijā, kad Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas ir piespriests par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalstī tiek prasīts, lai tās aizskartu šajā dalībvalstī aizsargātu tiesisko interesi, ja šādas darbības veido arī noziedzīga nodarījuma priekšmetu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, kurā šīs aizsargātās tiesiskās intereses aizskārums nav [noziedzīgo nodarījumu] veidojošs elements.

 Par otro un trešo jautājumu

52      Ar savu otro un trešo jautājumu, kas ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkts un 4. panta 1. punkts, tos lasot kopsakarā ar Hartas 49. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestāde var atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas ir izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, ja šis sods izsniegšanas dalībvalstī ir ticis piespriests par to, ka pieprasītā persona ir izdarījusi vienotu noziedzīgu nodarījumu, kas sastāv no vairākām darbībām, no kurām tikai viena daļa veido noziedzīgu nodarījumu izpildes dalībvalstī.

53      Iesākumā ir jākonstatē, ka Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punktā un 4. panta 1. punktā tiešā veidā nav paredzēts gadījums, kurā Eiropas apcietināšanas ordera izpilde varētu tikt atteikta ar pamatu, ka tikai daļa no darbībām, kas veido vienotu noziedzīgu nodarījumu izsniegšanas dalībvalstī, veido noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām.

54      Šādos apstākļos ir jāņem vērā konteksts, kurā ietilpst šīs tiesību normas, kā arī ar Pamatlēmumu 2002/584 izvirzītie mērķi.

55      Pirmkārt, no atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka, lai veiktu novērtējumu par faktiskās abpusējās sodāmības nosacījumu, nav nozīmes tam, ka darbības, par kurām ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, ir tikušas kvalificētas kā vienots noziedzīgs nodarījums saskaņā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesībām.

56      Proti, kā izriet no šī sprieduma 51. punkta, šis novērtējums ir tikai par to, lai noteiktu, vai gadījumā, ja attiecīgās darbības būtu notikušas izpildes dalībvalsts teritorijā, šīs darbības būtu kvalificējamas kā noziedzīgs nodarījums arī saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, neatkarīgi no šo noziedzīgo nodarījumu veidojošiem elementiem un kvalifikācijas, kāda ir tikusi izvēlēta izsniegšanas dalībvalstī.

57      Otrkārt, attiecībā uz to, vai izpildes tiesu iestāde var rast Eiropas apcietināšanas ordera neizpildīšanas pamatu apstāklī, ka tikai daļa no minētajām darbībām veido noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, ir jāatgādina, kā tas ir norādīts šī sprieduma 43. punktā, ka faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums ir viens no Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildes pamatiem, kas ir uzskaitīti šī pamatlēmuma 4. pantā, kuri ir jāinterpretē šauri, lai ierobežotu Eiropas apcietināšanas ordera neizpildes gadījumus.

58      Līdz ar to, kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 55. punktā, ja vien Pamatlēmuma 2002/584 4. panta 1 punktā minētais neizpildīšanas pamats netiek paplašināti attiecināts uz to darbību daļu, kas veido noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, un kas līdz ar to neietilpst šī pamata piemērošanas jomā, tas apstāklis vien, ka tikai daļa no darbībām, kas veido noziedzīgu nodarījumu izsniegšanas dalībvalstī, veido noziedzīgu nodarījumu arī atbilstoši izpildes dalībvalsts tiesībām, nav tāds, kas ļauj izpildes tiesu iestādei atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.

59      Šādu interpretāciju apstiprina šī pamatlēmuma uzbūve.

60      Proti, pieņemot, ka šī sprieduma 58. punktā minētajā gadījumā nodošana tiktu pakļauta nosacījumam, ka attiecīgā persona netiek sodīta izsniegšanas dalībvalstī par to darbību daļu, kas neveido noziedzīgu nodarījumu izpildes dalībvalstī, ir jānorāda, ka šāds nosacījums nav paredzēts Pamatlēmuma 2002/584 5. pantā. Taču Tiesa ir atkārtoti lēmusi, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakļauta vienīgi kādam no minētā pamatlēmuma 5. pantā ierobežoti paredzētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu 2020. gada 3. marts, X (Eiropas apcietināšanas orderis – Abpusēja sodāmība), C‑717/18, EU:C:2020:142, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

61      Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkta un 4. panta 1. punkta interpretāciju, kas ir sniegta iepriekšējos šī sprieduma punktos, turklāt apstiprina analīze par Pamatlēmumam 2002/584 izvirzītajiem mērķiem, kas ir atgādināti šī sprieduma 38.–40. un 47. punktā, proti, pirmkārt, tas ir mērķis atvieglot un paātrināt tiesu sadarbību, ņemot vērā savstarpējo uzticēšanos, kādai ir jāpastāv to starpā, un, otrkārt, tas ir mērķis, kas izpaužas kā cīņa pret pieprasītās personas, kas atrodas citā teritorijā, nevis tajā, kur tā ir apgalvoti izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nesodīšanu.

62      Kā to būtībā norāda Francijas valdība savos rakstveida apsvērumos, tāda faktiskās abpusējās sodāmības nosacījuma interpretācija, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde varētu tikt atteikta ar pamatu, ka daļa no krimināli sodāmajām darbībām izsniegšanas dalībvalstī neveido noziedzīgu nodarījumu izpildes dalībvalstī, radītu šķēršļus efektīvai attiecīgās personas nodošanai un novestu pie viņas nesodāmības attiecībā uz visām attiecīgajām darbībām. Proti, šāda interpretācija novestu pie tā, ka nodošana tiek atteikta, pat ja daļa no šīm darbībām atbilst šim nosacījumam.

63      Tātad ir jāuzskata, ka faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums ir izpildīts, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts nolūkā izpildīt brīvības atņemšanas sodu, pat tad, ja šis sods ir piespriests – izsniegšanas dalībvalstī – par to, ka pieprasītā persona ir izdarījusi vienotu noziedzīgu nodarījumu, kuru veido vairākas darbības, no kurām tikai daļa ir noziedzīgs nodarījums izpildes dalībvalstī.

64      Šāda interpretācija arī atbilst noziedzīgu nodarījumu un sodu samērīguma principam, kas ir paredzēts Hartas 49. panta 3. punktā, par ko ir uzdevusi jautājumus iesniedzējtiesa.

65      Proti, pirmkārt, sistēmā, kas ir ieviesta ar Pamatlēmumu 2002/584, noziedzīgu nodarījumu un sodu samērīguma principa ievērošanu nodrošina izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestādes. Tiesa ir lēmusi, ka personas, kuras nodošana tiek pieprasīta, tiesību ievērošanas nodrošināšana vispirms ir izsniegšanas dalībvalsts atbildība (spriedumi, 2018. gada 23. janvāris, Piotrowski, C‑367/16, EU:C:2018:27, 50. punkts, un 2018. gada 6. decembris, IK (Papildsoda izpilde), C‑551/18 PPU, EU:C:2018:991, 66. punkts).

66      Otrkārt, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 63. punktā, iespējamais izsniegšanas dalībvalstī pasludinātā soda iespējami nesamērīgais raksturs nav minēts kā viens no Eiropas apcietināšanas ordera obligātas un fakultatīvas neizpildes pamatiem, kas ir ietverti Pamatlēmuma 2002/584 3., 4. un 4.a pantā.

67      Turklāt no šī sprieduma 36. punkta izriet, ka faktiskās abpusējās sodāmības nosacījums nozīmē vienīgi to, ka jāpārbauda, vai noziedzīgā nodarījuma faktiskie elementi, par ko ir izsniegts šis Eiropas apcietināšanas orderis, paši par sevi arī veidotu noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām gadījumā, ja tie būtu notikuši šīs pēdējās dalībvalsts teritorijā.

68      Līdz ar to izpildes tiesu iestādei saistībā ar novērtējumu par šo nosacījumu nav jānovērtē sods, kurš ir pasludināts izsniegšanas dalībvalstī, ievērojot Hartas 49. panta 3. punktu.

69      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Pamatlēmuma 2002/584 2. panta 4. punkts un 4. panta 1. punkts, tos lasot kopsakarā ar Hartas 49. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestāde nevar atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas ir izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, ja šis sods izsniegšanas dalībvalstī ir ticis piespriests par to, ka pieprasītā persona ir izdarījusi vienotu noziedzīgu nodarījumu, kas sastāv no vairākām darbībām, no kurām tikai daļa veido noziedzīgu nodarījumu izpildes dalībvalstī.

 Par tiesāšanās izdevumiem

70      Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1)      Padomes Pamatlēmuma 2002/584/TI (2002. gada 13. jūnijs) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes Pamatlēmumu 2009/299/TI (2009. gada 26. februāris) 2. panta 4. punkts un 4. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajās tiesību normās paredzētais faktiskās abpusējas sodāmības nosacījums ir izpildīts tādā situācijā, kad Eiropas apcietināšanas orderis ir izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, kas ir piespriests par darbībām, par kurām izsniegšanas dalībvalstī tiek prasīts, lai tās aizskartu šajā dalībvalstī aizsargātu tiesisko interesi, ja šādas darbības veido arī noziedzīga nodarījuma priekšmetu saskaņā ar izpildes dalībvalsts tiesībām, kurā šīs aizsargātās tiesiskās intereses aizskārums nav [noziedzīgo nodarījumu] veidojošs elements.

2)      Pamatlēmuma 2002/584, kurā grozījumi izdarīti ar Pamatlēmumu 2009/299, 2. panta 4. punkts un 4. panta 1. punkts, tos lasot kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka izpildes tiesu iestāde nevar atteikt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas ir izsniegts, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, ja šis sods izsniegšanas dalībvalstī ir ticis piespriests par to, ka pieprasītā persona ir izdarījusi vienotu noziedzīgu nodarījumu, kas sastāv no vairākām darbībām, no kurām tikai daļa veido noziedzīgu nodarījumu izpildes dalībvalstī.

Paraksti

*Tiesvedības valoda – franču.