20.11.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 317/36

—

atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kurā ir konstatēts, ka Redaelli bijis minētajā lēmumā paredzētās aizliegtās vienošanās dalībnieks laika posmā no 1984. līdz 1992. gadam;

—

atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kurā ir noraidīts Redaelli pieteikums par iecietības režīma piemērošanu, un tādējādi būtiski samazināt naudas sodu, ņemot vērā Redaelli sniegto atbalstu Komisijas izmeklēšanā ar minētā pieteikuma palīdzību;

—

turklāt taisnīguma nolūkā samazināt Redaelli noteikto naudas sodu kā kompensāciju par procesa nesamērīgo ilgumu.

—

ka Komisija ir izdarījusi smagu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, stingrākus standartus piemērojot tikai Redaelli un atsakoties tam piemērot iecietības režīmu, kas savukārt ir ticis piemērots citiem uzņēmumiem, kuru pieteikumi par iecietības režīma piemērošanu satura ziņā bija ļoti pieticīgi un daudz nevērtīgāki no “pievienotās vērtības” viedokļa nekā prasītāja pieteikums. Tādējādi Komisija ir pārkāpusi arī tiesiskās paļāvības principu, jo būtībā ir pievīlusi prasītāja tiesisko paļāvību, ka tā pieteikums tiks izvērtēts, ņemot vērā kritērijus, kas izstrādāti Komisijas praksē pieteikuma iesniegšanas laikā un paredzēti 2002. gada paziņojumā;

—

ka Komisija kļūdaini aizliegtu vienošanos tās dalībniekiem ir piedēvējusi attiecībā uz laika posmu no 1984. līdz 1992. gadam, nesniedzot pietiekamus pierādījumus par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu attiecīgajā laika posmā;

—

ka administratīvā procesa nesamērīgais ilgums ir apdraudējis prasītāja tiesības uz aizstāvību, liedzot tam atsaukties uz pierādījumiem savai aizstāvībai, kas pa šo laiku kļuvuši nepieejami, un tādējādi ir negatīvi ietekmējis prasītāja iesniegtā pieteikuma par iecietības režīma piemērošanu efektīvu izvērtējumu.