EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 15.12.2020

COM(2020) 824 final

2020/0360(COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijām un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 347/2013

{SEC(2020) 431 final} - {SWD(2020) 346 final} - {SWD(2020) 347 final}

PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

•Priekšlikuma sagatavošanas iemesli un mērķi

Lai modernizētu un paplašinātu Eiropas energoinfrastruktūru ar mērķi novērst starp dalībvalstīm izveidoto starpsavienojumu sadrumstalotību, izbeigt to izolētību no gāzes tīkliem un elektrotīkliem, nodrošināt un dažādot Savienības enerģijas piegādes, enerģijas avotus un apgādes maršrutus un palielināt atjaunojamo energoresursu integrāciju, 2013. gadā tika izveidots jauns pārrobežu energoinfrastruktūras plānošanas satvars. Eiropas energoinfrastruktūras regula (TEN-E regula) Savienībai ir ļāvusi sasniegt enerģētikas rīcībpolitikas pamatmērķus, jo ar to tika noteikti noteikumi par to, kā apzināt un savlaicīgi izstrādāt kopīgu interešu projektus (KIP), kas nodrošinās Eiropas energotīklu sadarbspēju, iekšējā enerģijas tirgus pienācīgu darbību, piegādes drošību Savienībā, kā arī no atjaunojamiem enerģijas avotiem iegūtas enerģijas veidu integrāciju. Regulā arī tiek prasīts, lai dalībvalstis racionalizētu atļauju piešķiršanas procedūras attiecībā uz KIP, un ir paredzēta regulatīva palīdzība, noteikumi un vadlīnijas attiecībā uz to, kā veikt izmaksu pārrobežu sadali un noteikt ar risku saistītus stimulus, kā arī tiek izklāstīti nosacījumi, kas jāievēro, lai piekļūtu finansējumam, ko piešķir no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI) līdzekļiem.

Komisijas priekšsēdētāja ir izvirzījusi Eiropas zaļo kursu par galveno politisko prioritāti ar mērķi pārveidot Savienību par taisnīgu un pārtikušu sabiedrību ar modernu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku. Komisijas ierosinātajā klimata mērķrādītāja plānā 1 ir noteikts ilgtspējīgs veids, kā Eiropa varētu īstenot minētos uzdevumus un līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti. Zaļajā kursā ir arī uzsvērts, ka nenovēršamo klimata pārmaiņu ietekme Eiropā būs būtiska, neraugoties uz centieniem šīs pārmaiņas mazināt. Tāpēc ir izšķiroši svarīgi pastiprināt centienus, lai panāktu klimatgatavību, veidotu noturību, novērstu katastrofas un sagatavotos tām.

Energoinfrastruktūra ir galvenais virzītājspēks enerģētikas pārkārtošanas procesā, kā norādīts Komisijas paziņojumos “Eiropas zaļais kurss” un “Tīru planētu — visiem!” 2 . Infrastruktūra ir ilgtermiņa aktīvs, un tāpēc tai būs jāatbilst klimatneitralitātes mērķim un citiem mērķiem vides jomā, piemēram, zaļajā kursā dotajam zvērestam nekaitēt, lai nodrošinātu ātru un izmaksefektīvu energosistēmas un plašākā nozīmē ekonomikas dekarbonizāciju. Eiropas enerģētikas tīkls (TEN-E) ir galvenais instruments, kas ļauj nodrošināt iekšējā enerģijas tirgus attīstību, un tas ir nepieciešams, lai sasniegtu Eiropas zaļajā kursā nospraustos mērķus.

Pašlaik nospraustie klimata un enerģētikas mērķrādītāji nav pietiekami vērienīgi, lai sasniegtu 2030. gada klimata mērķrādītāju, proti, vismaz par 55 % samazināt siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas, kā to ierosinājusi Komisija 3 savos centienos panākt klimatneitralitāti. Lai panāktu minēto SEG emisiju samazinājumu, ir būtiski jāpārveido Eiropas energosistēma gan piedāvājuma, gan pieprasījuma ziņā.

Savienībai būs ievērojami jāpalielina atjaunīgās elektroenerģijas ražošana, lai līdz 2050. gadam no atjaunīgajiem energoresursiem, kuri visbiežāk tiek iegūti atkrastē 4 , tiktu saražoti vairāk nekā 80 % no elektroenerģijas. Lai sasniegtu klimatneitralitāti līdz 2050. gadam, atkrastes vēja elektrostaciju jauda Eiropā būtu jāpalielina līdz 300 GW, bet okeāna enerģijas ražošanas jauda — līdz 40 GW jeb 25 reizes, salīdzinot ar pašreizējo situāciju 5 , un tas rada būtisku vajadzību koordinēt atkrastes un sauszemes elektrotīklu ilgtermiņa plānošanu un attīstību saskaņā ar ES Atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģiju 6 . Atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas apjoma pieauguma nodrošināšana Eiropā līdz 2050. gadam izmaksās aptuveni 800 miljardus EUR, un divas trešdaļas no šīs summas attiecas uz saistīto tīkla infrastruktūru. Lai šīs izmaksas pēc iespējas samazinātu, pastiprināta uzmanība ir jāpievērš tīkla racionālai attīstībai.

Vēl nav sasniegts mērķrādītājs, par ko tika panākta vienošanās Barselonas 2002. gada marta Eiropadomes sanāksmes secinājumos, proti, dalībvalstīs nodrošināt tādu elektrotīklu starpsavienojumu līmeni, kas atbilst vismaz 10 % no tajās uzstādītās ražošanas jaudas. Eiropadome 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos apstiprināja elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītāju — vismaz 15 %. Komisijas 2017. gada 23. novembra paziņojumā par Eiropas enerģijas tīklu stiprināšanu ir novērtēts progress virzībā uz 10 % starpsavienojumu mērķrādītāja sasniegšanu un ir ieteikti veidi, kā sasniegt 2030. gadam noteikto mērķrādītāju 15 %.

Tiek lēsts, ka 2030. gada mērķrādītāju sasniegšanai vien elektroenerģijas pārvades un sadales tīklos gadā ir vajadzīgas vidēji 50,5 miljardu EUR investīcijas. Kā norādīts visos scenārijos, kuros tiek modelēti klimatneitralitātes sasniegšanas veidi 7 , dekarbonizētas enerģijas struktūrā arvien lielāka loma būs elektroenerģijai, kuru papildinās tādi enerģijas veidi kā atjaunīgas un mazoglekļa gāzes, kuru nozīme relatīvi pieaugs. Attiecībā uz ūdeņradi, ņemot vērā to, ka pašlaik tā ražošanas, transportēšanas un patēriņa līmenis ir zems, paredzams, ka 2050. gadā tas veidos aptuveni 46–49 % no visām atjaunīgām un mazoglekļa gāzēm. Tiek lēsts, ka līdz 2030. gadam ūdeņraža elektrolīzeros kopumā būs jāinvestē 24–42 miljardi EUR. Ūdeņraža transportēšanas, izplatīšanas un uzkrāšanas infrastruktūrai būs nepieciešami aptuveni 65 miljardi EUR 47 .

Lai gan pašreizējās regulas mērķi joprojām lielā mērā ir spēkā, pašreizējais TEN-E satvars tomēr pilnībā neatspoguļo paredzamās izmaiņas energosistēmā, kuras radīs jaunais politiskais konteksts un jo īpaši atjauninātie 2030. gada mērķrādītāji, kā arī Eiropas zaļajā kursā izvirzītais mērķis līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti.

Jo īpaši pašreizējās TEN-E regulas noteiktais pārrobežu infrastruktūras attīstības veids un mērogs ir nepietiekams, jo tas neaptver visas infrastruktūras kategorijas, kuras skar enerģētikas pārkārtošana, un nepietiekami atspoguļo tehnoloģiju attīstību. Tāpēc TEN-E tās pašreizējā formā nav piemērota tam, lai atbalstītu klimatneitralitātes mērķa sasniegšanu. Viedtīklu risinājumi, tostarp pieprasījumreakcija, pēdējos gados ir ievērojami attīstījušies, pateicoties tam, ka ir paātrinājusies elektroenerģijas nozares digitālā pārveide. Viedās sistēmas integrācija starp elektroenerģijas un gāzes pārvades sistēmām, kā arī ar tādām citām nozarēm kā, piemēram, transports un rūpniecība, sniedz papildu iespējas dekarbonizēt gāzes sadales tīklu un efektīvāk pārvaldīt energosistēmu, piemēram, ražojot ūdeņradi un sintētiskās gāzes no atjaunojamiem energoresursiem. Pašreizējās sistēmas tīkla plānošana pārāk daudz ir balstīta uz nozaru pieeju un tādējādi neatbilst nepieciešamībai integrēt viedo sistēmu, jo investīciju vajadzības gāzes un elektrības nozarē tiek novērtētas dažādos procesos. Nākotnes energotīkla plānošanā ir pienācīgi jāņem vērā arī atkrastes energotīkla paredzamā paplašināšanās. Turklāt energoinfrastruktūras plānošanā sadales sistēmas līmenim būs lielāka nozīme arī tāpēc, ka ievērojama daļa no atjaunīgās enerģijas ražošanas jaudām ir pieslēgta zema un vidēja sprieguma tīklam. Turklāt pašreizējā TEN-E satvara izvērtējums ir parādījis, ka ir aizkavējusies to KIP īstenošana, kas ir atzīti par vajadzīgiem, lai sasniegtu Savienības klimata un enerģētikas rīcībpolitikas mērķus. 2020. gadā no visiem KIP, kurus īsteno elektroenerģētikas jomā, 27 % gadījumu nodošana ekspluatācijā kavējās vidēji par 17 mēnešiem salīdzinājumā ar sākotnēji plānoto termiņu.

·iespēju identificēt tādus pārrobežu projektus un investīcijas visā Savienībā un sadarbībā ar kaimiņvalstīm, kuri nepieciešami enerģētikas pārkārtošanai un klimata mērķrādītāju sasniegšanai,

·infrastruktūras plānošanas uzlabošanu ar mērķi integrēt energosistēmas un izveidot atkrastes energotīklus,

·atļauju piešķiršanas procedūru saīsināšanu attiecībā uz KIP nolūkā izvairīties no tādu projektu īstenošanas kavēšanās, kuri veicina enerģētikas pārkārtošanu,

·to, lai nodrošinātu izmaksu sadales instrumentu un regulatīvo stimulu pienācīgu izmantošanu.

•Atbilstība spēkā esošajiem noteikumiem šajā politikas jomā

•Saskanība ar citām Savienības politikas jomām

Nostiprinot pašreizējo KIP ilgtspējības novērtējumu nozīmi pārskatītajā TEN-E satvarā, Komisijas mērķis ir arī uzlabot šīs iniciatīvas saskaņotību ar attiecīgajiem Savienības taksonomijas aspektiem attiecībā uz ilgtspējīgu investīciju satvaru. Ar Taksonomijas regulu 9 izveido satvaru tādu kritēriju definēšanai, ar kuriem nosaka, vai saimnieciskā darbība ir uzskatāma par vidiski ilgtspējīgu, tādējādi uzliekot informācijas atklāšanas pienākumus privātā sektora finanšu un nefinanšu uzņēmumiem, kuri piesaista kapitālu (vairāk) ilgtspējīgai saimnieciskai darbībai, kas definēta saistībā ar sešiem mērķiem vides jomā.

Kopīgu interešu projekti tiks īstenoti saskaņā ar principu “nenodari būtisku kaitējumu”, kas izklāstīts zaļajā kursā, un atbilstoši Taksonomijas regulas 17. pantam. Lai ierobežotu ietekmi uz vidi, infrastruktūras plānošana un infrastruktūras nepilnību identificēšana notiks saskaņā ar principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” un prioritāri tiks apsvērti visi attiecīgie ar infrastruktūru nesaistītie risinājumi, kas ļauj novērst konstatētās nepilnības, pamatojoties uz ieinteresēto personu plašu iesaisti. Turklāt projektu īstenošanas laikā projektu virzītājiem vajadzētu ziņot par vides tiesību aktu ievērošanu, lai nodrošinātu, ka projekti nenodara būtisku kaitējumu videi. Šī ziņošana ir svarīgs elements pārraudzības procesā un arī attiecībā uz pieteikumiem iekļaušanai turpmākos Savienības sarakstos. Turklāt ar minēto regulu ievieš prasību integrēt kopīgu interešu projektos pasākumus, kas veicina klimatadaptāciju. Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 171. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja, ka Savienība var nolemt sadarboties ar trešām valstīm, lai veicinātu savstarpēju interešu projektu īstenošanu 10 un nodrošinātu tīklu sadarbspēju Savienības kaimiņreģionos. Šāda sadarbība var palīdzēt samazināt SEG emisijas Savienībā un trešās valstīs, tādējādi palīdzot sasniegt zaļajā kursā noteiktos mērķus. Iekļaujot pārskatītajā TEN-E regulā savstarpēju interešu projektus, tiktu ņemts vērā fakts, ka arvien pieaug ar trešām valstīm izveidoto starpsavienojumu nozīme, un tas ļautu paplašināt to ieguvumu tvērumu, kas gūti, īstenojot Savienības tiesisko regulējumu ārpus tās robežām. Pienācīgi tiks ņemts vērā Komisijas paziņojums par ekonomikas un investīciju plānu Rietumbalkāniem 11 .

Pārskatītās TEN-E regulas mērķis ir risināt dažas no pastāvīgajām problēmām (piem., kavēšanās projekta īstenošanas gaitā, piekļuve finansējumam saistībā ar pārrobežu infrastruktūras projektiem), kuras pastiprinājusi sabiedrības veselības krīze, atbilstīgi mērķiem, kas izklāstīti Atveseļošanas un noturības mehānismā (ANM). Atkarībā no dalībvalstu mērķiem pārrobežu viedo un ilgtspējīgo energotīklu starpsavienojumu finansēšana tiks veikta tikai nelielā mērā saskaņā ar ANM.

Īpašus atbalsta pasākumus, kurus dalībvalstis varētu nolemt piešķirt KIP, varētu kvalificēt par valsts atbalstu. Šādiem pasākumiem būtu vajadzīgs īpašs novērtējums saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem. KIP statuss valsts atbalsta noteikumu satvarā ir relevants gan 2014. gada Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā 12 , gan 2014.–2020. gada Enerģētikas un vides atbalsta pamatnostādnēs 13 . Ir svarīgi atgādināt, ka valstu pasākumi, kas veikti, lai atbalstītu KIP papildus pārrobežu piešķīrumiem un TEN-E regulā minētajiem investīciju stimuliem, varētu būt valsts atbalsts un, iespējams, tos vajadzētu novērtēt saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem. Tas ir jo īpaši svarīgi attiecībā uz elektrolīzeru un uzkrāšanas projektiem, kuriem varētu būt tiešāka ietekme uz enerģijas ražošanas tirgiem.

2.JURIDISKAIS PAMATS, SUBSIDIARITĀTE UN PROPORCIONALITĀTE

•Juridiskais pamats

LESD 170. pantā ir paredzēts, ka Savienība palīdz izveidot un attīstīt Eiropas komunikāciju tīklus, tostarp energoinfrastruktūru jomā. Savienībai ir jāveicina valstu komunikāciju tīklu savstarpēja savienošana. TEN-E regulas pamatā ir LESD 172. pants, kurā paredzēts juridiskais pamats tādu pamatnostādņu pieņemšanai, kas aptver Eiropas komunikāciju tīklu jomā paredzēto pasākumu mērķus, prioritātes un vispārīgus plānus, kā izklāstīts 171. pantā. Ar vadlīnijām ir jāidentificē kopīgu interešu projekti, kas nepieciešami TEN-E politikas mērķu sasniegšanai. Vadlīnijās ir paredzēti arī nosacījumi, saskaņā ar kuriem Savienība var finansiāli atbalstīt KIP.

•Subsidiaritāte (jomā, kas nav Savienības ekskluzīvā kompetencē)

Enerģijas pārvades infrastruktūrai (tostarp starpsavienotai atkrastes energotīklu un viedtīklu infrastruktūrai) piemīt Eiropas pievienotā vērtība tās pārrobežu ietekmes dēļ, turklāt tai ir būtiska nozīme klimatneitrālas energosistēmas izveidē. TEN-E regula ir radījusi vērtību un devusi ieguldījumu, lai sasniegtu rezultātus attiecībā uz Savienības enerģijas tirgus integrāciju, konkurenci un piegādes drošību. Lai attīstītu pārrobežu energoinfrastruktūru, ir nepieciešams reģionālās sadarbības satvars, kas aptver visas dalībvalstis. Ar atsevišķu dalībvalstu noteikumiem un pasākumiem vien nepietiek, lai pilnībā īstenotu šos infrastruktūras projektus.

Iekšējā enerģijas tirgū ir vajadzīga pārrobežu infrastruktūra, kuras attīstībai ir nepieciešama divu vai vairāku dalībvalstu sadarbība, un visām dalībvalstīm ir jāizveido savs tiesiskais regulējums. TEN-E regula ir nodrošinājusi papildu vērtību salīdzinājumā ar to, ko varētu sasniegt tikai atsevišķu valstu vai reģionu mērogā. Kopš šīs regulas stāšanās spēkā ir īstenoti vairāk nekā 40 svarīgi energoinfrastruktūras projekti, un tas ir palīdzējis lielākajai daļai dalībvalstu sasniegt 2020. gadam noteikto 10 % starpsavienojumu mērķrādītāju, kā arī izveidot savstarpēji labi savienotu un pret satricinājumiem noturīgu gāzes piegādes tīklu. Savienības enerģijas tirgus ir labāk integrēts un konkurētspējīgāks, salīdzinot ar situāciju 2013. gadā, un ir uzlabojusies Savienības energoapgādes drošība. Piekļuve mērķtiecīgam finansējumam no EISI ir ļāvusi īstenot 95 KIP, kuriem citādi būtu bijis grūti piekļūt finansējumam saskaņā ar tirgus noteikumiem.

Iepriekš aprakstīto progresu nebūtu bijis iespējams panākt ar dalībvalstu rīcību vien. Vairākas ieinteresētās personas ir apliecinājušas TEN-E regulas pievienoto vērtību, norādot uz reģionālās sadarbības nozīmi pārrobežu projektu īstenošanā, pārskatāmības regulējuma noteiktību un finansējuma pieejamību.

•Proporcionalitāte

Šī iniciatīva ir izvirzīta, ievērojot proporcionalitātes principu. Tā atbilst LESD 170. pantā definētajam darbības tvērumam Eiropas energotīklu jomā. Politikas pasākumi ir proporcionāli definēto problēmu dimensijai un būtībai un izvirzīto mērķu sasniegšanai.

Priekšlikumā ir paredzēts vienīgi tas, kas nepieciešams, lai sasniegtu vispārīgo paredzēto mērķi — veicināt atbilstošas energoinfrastruktūras savlaicīgu attīstību visā Savienībā un tās kaimiņreģionos nolūkā sasniegt Eiropas zaļajā kursā nospraustos Savienības enerģētikas un klimata mērķus, jo īpaši 2030./2050. gadam izvirzītos mērķus, tostarp klimatneitralitātes mērķi un atbilstību principam “nenodari būtisku kaitējumu”, kā arī nodrošināt tirgus integrāciju, konkurētspēju un piegādes drošību.

Balstoties uz izvērtējuma rezultātiem, Komisija ir izvērtējusi vairākus politikas risinājumus, kas pieder pie četrām pašreizējā TEN-E satvara ietekmes jomām, proti, darbības jomu, pārvaldību / infrastruktūras plānošanu, atļauju izsniegšanu un sabiedrības līdzdalību, kā arī regulatīvo režīmu.

Risinājumu novērtējums un salīdzinājums (sk. pievienotā ietekmes novērtējuma 7. un 8. iedaļu) liecina, ka nav tāda viena risinājuma, ar kuru varētu sasniegt identificētos mērķus. To rīcībpolitisko risinājumu apzināšana, kuri būtu vispiemērotākie konkrēto mērķu sasniegšanai, ir balstīta uz novērtējumu, kas ietver proporcionalitātes principu.

Minētā risinājumu kopuma mērķis ir izstrādāt tādu TEN-E regulu, kas atbilstu nākotnes prasībām. Risinājumi attiecībā uz regulas darbības jomu nākotnē aptver visas tehnoloģijas, kas nepieciešamas enerģētikas pārkārtošanai un klimata mērķrādītāju sasniegšanai. Definīcijas vienlaikus ir gan konkrētas, gan pietiekami plašas, lai pēc iespējas labāk pielāgotos tehnoloģiju attīstībai. KIP atlases sistēma un jaunā pieeja starpnozaru infrastruktūras plānošanai nosaka galvenos elementus mērķu un kritēriju ziņā. Nākotnes sistēma saglabās reģionālo grupu ietekmi atlases procesā, ļaujot sīkāk precizēt šos elementus un pielāgot tos jaunām rīcībpolitikas prioritātēm un tehnoloģiju attīstībai, ņemot vērā arī reģionālo kontekstu.

•Tiesību instrumenta izvēle

Balstoties uz pašreizējās regulas vispārējo pozitīvo vērtējumu, izvēlētais instruments ir regula — iedarbīgs instruments, kas ir tieši piemērojams un uzliek saistības kopumā, nodrošinot vienādus īstenošanas nosacījumus un juridisko noteiktību.

 

3.    EX POST IZVĒRTĒJUMU, APSPRIEŠANOS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

•Ex post izvērtējumi / spēkā esošo tiesību aktu atbilstības pārbaudes

2019. gada martā tika panākta daļēja politiska vienošanās starp Eiropas Parlamentu un Padomi par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu 2021.–2027. gada periodam, kurā likumdevēji vienojās, ka līdz 2020. gada 31. decembrim ir jāizvērtē Regulas Nr. 347/2013 par Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnēm (TEN-E regula) iedarbīgums un rīcībpolitiku saskaņotība 14 . 2019. gada decembrī Komisijas paziņojumā par Eiropas zaļo kursu 15 tika skaidri norādīts, ka TEN-E regula ir jāizskata, lai nodrošinātu saskanību ar klimatneitralitātes mērķiem.

Ņemot vērā TEN-E regulas izvērtēšanas un pārskatīšanas grafiku, Komisija nolēma izvērtējumu un ietekmes novērtējumu veikt paralēli. TEN-E regulas izvērtēšana ilga no 2019. gada janvāra līdz 2020. gada septembrim. Izvērtējumā tika novērtēts, ciktāl ar TEN-E regulu līdz šim bija iespējams sasniegt tajā izvirzītos mērķus, un tika identificēti faktori, kas to sasniegšanu veicinājuši vai kavējuši. Konkrēti, Komisija vērtēja regulas iedarbīgumu salīdzinājumā ar pamatscenāriju (t. i., situāciju, ja regulas nebūtu bijis), lai novērtētu, vai tai ir bijusi būtiska ietekme un vai tā ir devusi pievienoto vērtību.

Īsumā, izvērtējumā tika aplūkoti šādi aspekti:

• kā un kāpēc pašreizējā TEN-E regula ir darbojusies labi vai ne tik labi un kādi faktori ir veicinājuši vai kavējuši tās mērķu sasniegšanu;

• regulas ietekme, jo īpaši saistībā ar virzību uz tās mērķu sasniegšanu.

Paralēlā pieeja nodrošināja, ka no izvērtējuma rezultātiem tiek ņemti formatīvie elementi, kas ļāva secināt, cik lielā mērā regula joprojām būs piemērota mērķim un saglabās relevanci nākotnē, ņemot vērā pieņemtās vai plānotās rīcībpolitiskās iniciatīvas, kas paātrinās dekarbonizāciju vidējā termiņā un ilgtermiņā. Nākotnē vērstajos elementos tika analizēts, kā nodrošināt tādas energoinfrastruktūras izveidi, kas atbilst paaugstinātajiem dekarbonizācijas un atjaunīgās enerģijas izmantošanas mērķiem, kā arī tika norādītas intervences jomas.

Saskaņā ar TEN-E regulas darbības jomu un piemērojamību izvērtējums aptvēra visas dalībvalstis. Saskaņā ar labāka regulējuma pamatnostādnēm TEN-E regulas snieguma izvērtēšanai tika piemēroti pieci kritēriji — lietderīgums, efektivitāte, nozīmīgums, saskaņotība un Savienības pievienotā vērtība.

Izvērtējums liecina, ka kopš 2013. gada, pateicoties TEN-E regulas un KIP īstenošanai visos reģionos, visā Savienībā ir uzlabojusies energotīklu starpsavienotība. Ciešāka starpsavienotība ir efektīvi uzlabojusi dalībvalstu tīklu integrāciju, un tas savukārt ir padarījis Savienības enerģijas tirgu labāk integrētu un konkurētspējīgāku, nekā tas bija pirms TEN-E regulas īstenošanas. Gandrīz visās dalībvalstīs ir notikusi elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenu konverģence. Ir bijusi vērojama arī gāzes cenu konverģence. Kopš 2013. gada, pateicoties jauniem starpsavienojumiem un sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļiem, ir panākts būtisks gāzes piegādes drošības uzlabojums. KIP ir palīdzējuši sasniegt TEN-E regulas pašreizējos mērķus, kas tika noteikti 2013. gadā. Tomēr pašreizējā TEN-E regulā noteiktās infrastruktūras kategorijas neatspoguļo ne jaunos, vērienīgos klimata mērķus, ne klimatneitralitātes mērķi, ne arī jaunākos tehnoloģiju sasniegumus. Šis progress būtu jāņem vērā gan attiecībā uz infrastruktūras kategorijām, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, gan attiecībā uz KIP atlases kritērijiem, kā arī prioritārajiem koridoriem un tematiskajām jomām.

Ir konstatēts, ka KIP identificēšanas un atlases process reģionālajās grupās ir efektīvi uzlabojis sadarbību un ļāvis pieņemt lēmumus par pārrobežu projektiem, pamatojoties uz reģionālu un kopīgu Eiropas pieeju. Tīkla attīstības desmit gadu plānošanas process ir izrādījies efektīvs pirmais solis KIP identificēšanā. Tomēr, lai gan pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkliem un pārvades sistēmu operatoriem (PSO) ir svarīga nozīme šajā procesā, ir nepieciešams lielākā mērā iekļaut un pakļaut pārbaudei svarīgākos resursus un pieņēmumus nolūkā palielināt uzticēšanos šim procesam.

Pārrobežu izmaksu sadales mehānisms ir svarīgs priekšnoteikums projektu īstenošanas kontekstā. Tomēr daudzos gadījumos pārrobežu izmaksu sadale nav samazinājusi projektu finansējuma nepietiekamību, kā bija paredzēts.

Lai gan atļauju izsniegšanas procedūras ir saīsinātas, dažos gadījumos tās joprojām ir ļoti ilgas. Tomēr iemesli, kas ir šā procesa pamatā, galvenokārt ir saistīti ar īstenošanu valstu mērogā un neietilpst TEN-E regulas darbības jomā.

EISI finansiālais atbalsts, kas tika piešķirts 95 projektiem, efektīvi veicināja to īstenošanu. Dotācijas pētījumiem ir palīdzējušas mazināt riskus projektu agrīnā attīstības posmā, bet dotācijas darbiem ir veicinājušas tādu projektu izstrādi, kas novērš būtiskākos trūkumus, kurus finansējums no tirgū pieejamiem avotiem nespētu pietiekami efektīvi risināt.

Izvērtējumā tika konstatēts, ka šīs regulas sniegtie ieguvumi ir lielāki par izmaksām, un tas pierāda šīs regulas lietderību. TEN-E regula ir radījusi sociāli ekonomiskus ieguvumus, palielinot piegādes drošību un veidojot labāk integrētus un konkurētspējīgākus enerģijas tirgus. Regula arī ir veicinājusi uzlabojumus informācijas pieejamības, koordinācijas un pārredzamības ziņā.

TEN-E regulas sākotnējie mērķi — piegādes drošība, tirgus integrācija, konkurence un ilgtspēja — joprojām ir spēkā. Tomēr šie regulā minētie mērķi ir no jauna jālīdzsvaro saskaņā ar Parīzes nolīgumā un Eiropas zaļajā kursā noteiktajiem vērienīgākajiem klimata mērķiem, lai sasniegtu dekarbonizācijas mērķrādītājus un veicinātu klimatneitralitāti.

Izvērtējumā ir maz norāžu par bažām attiecībā uz TEN-E regulas iekšējo saskaņotību, kas nebūtu tikai iespējamas mehānistiskas izmaiņas un elastības trūkums, kurš liedz pielāgoties strauji mainīgajām rīcībpolitikas jomām.

TEN-E regula ir devusi rezultātus, kurus citādi nebūtu bijis iespējams sasniegt ar rīcību dalībvalstu mērogā vien, tādējādi pierādot savu Savienības pievienoto vērtību.

•Apspriešanās ar ieinteresētajām personām

Saskaņā ar labāka regulējuma pamatnostādnēm attiecībā uz “paralēliem izvērtējumiem un ietekmes novērtējumiem” Komisija veica visaptverošu apspriešanos ar ieinteresētajām personām, pamatojoties uz apspriešanās stratēģiju, kurā bija iekļautas vairākas metodes un instrumenti. Apspriešanās stratēģijas mērķis bija nodrošināt, lai tiktu ņemti vērā visi būtiskie pierādījumi, tostarp dati par izmaksām, ietekmi uz sabiedrību un iespējamajiem ieguvumiem no iniciatīvas īstenošanas. Stratēģija bija izstrādāta saskaņā ar intervences loģiku un apvienoja gan atskatu pagātnē, gan nākotnes prognozes. Tika izmantoti vairāki apspriešanās instrumenti: sabiedriskā apspriešana tiešsaistē, mērķtiecīgs tiešsaistes apsekojums, padziļinātas intervijas un (četri) tīmekļsemināri ar ieinteresēto personu līdzdalību.

Komisija atklātajā sabiedriskajā apspriešanā un uz mērķorientētajām anketām saņēma 215 atbildes, kā arī vēl 169 iesniegumus pa e-pastu, galvenokārt no iedzīvotājiem, projektu virzītājiem un nozares apvienībām. Ar konsultanta palīdzību tika veiktas aptuveni 80 padziļinātas intervijas ar svarīgākajām ieinteresētajām personām TEN-E regulas kontekstā nolūkā iegūt detalizētu informāciju un pierādījumus par galvenajiem aspektiem, kuriem nebija iespējams detalizēti pievērsties mērķtiecīgajā anketā. Četros tīmekļsemināros, kas bija paredzēti ieinteresētajām personām un kuros piedalījās vairāk nekā 40 vērtētāju un 300 citu dalībnieku, uzmanība bija veltīta pārskatīšanas svarīgākajiem aspektiem.

Kopumā ieinteresētās personas lielā mērā apstiprināja TEN-E regulas līdz šim sniegto ieguldījumu vispārējo mērķu sasniegšanā, proti, regula ir veicinājusi enerģijas tirgus integrāciju, palīdzējusi sasniegt pietiekamu piegādes drošības līmeni un veicinājusi konkurētspēju Savienības enerģijas tirgū. Attiecībā uz ieguldījumu 2020. gada klimata un enerģētikas mērķrādītāju sasniegšanā viedokļi dalījās, t. i., pārvades sistēmu operatori un valstu kompetentās iestādes, kuru vairākums bija no Centrāleiropas un Austrumeiropas, vērtēja to atzinīgi, turpretī vairāku NVO viedoklis bija negatīvs, jo īpaši attiecībā uz gāzes nozīmi.

Kopumā ieinteresētās personas pārsvarā uzskatīja, ka KIP process ļauj atlasīt visatbilstošākos KIP, kas sekmē TEN-E mērķu sasniegšanu, izmantojot reģionālu sadarbību reģionālajās grupās. Lai gan principā tika uzskatīts, ka atlases kritēriji ir piemēroti, ieinteresētās personas aicināja nodrošināt atbilstību klimata mērķrādītājiem, veicot rūpīgu ilgtspējas pārbaudi. Tāpat dažu NVO un nozares ieinteresēto personu vērtējumā kritēriji tika uzskatīti par pārāk ierobežojošiem attiecībā uz viedtīklu projektiem.

Ieinteresētās personas pauda viedokli, ka TEN-E regulā netiek pilnībā risināti tādi būtiski jautājumi kā, piemēram, atjaunīgās enerģijas dziļāka integrācija, energoefektivitātes uzlabošana un klimata pārmaiņu mazināšana. Atbildēs bija norādīts uz dažām neatbilstībām starp TEN-E regulu un citām Savienības mēroga rīcībpolitikas jomām vai iniciatīvām, piemēram, Eiropas zaļo kursu / ilgtermiņa stratēģiju dekarbonizācijas mērķa sasniegšanai. Reaģējot uz minētajām problēmām, tika pausts viedoklis, ka TEN-E satvarā būtu jāiekļauj šādas infrastruktūras kategorijas: ūdeņraža infrastruktūra un viedie gāzes sadales tīkli, elektrogāzes tehnoloģija, energotīkls, kas nodrošina elektriskās uzlādes / ūdeņraža uzpildes infrastruktūras darbību, kā arī atkrastes vēja enerģijas hibrīdprojektu energotīkls. Tomēr atbalsts specializētai ūdeņraža infrastruktūrai, viedajiem gāzes tīkliem un elektrogāzes tehnoloģijai nebija vienprātīgs, jo īpaši NVO skatījumā. Visai nelielu atbalstu no ieinteresētajām personām, jo īpaši pilsoniskās sabiedrības, NVO un enerģētikas asociācijām, saņēma CO2 tīkli un jo īpaši CO2 uzglabāšanas projekti. Tomēr saņemtās informācijas par CO2 tīklu iekļaušanu infrastruktūras kategoriju sarakstā padziļināta analīze liecināja, ka ir maz pierādījumu, kas atbalsta CO2 tīklu izslēgšanu no TEN-E regulas.

Attiecībā uz pārvaldību un dažādu rīcībspēku ietekmi — ieinteresētās personas aicināja vājināt pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklu ietekmi, vienlaikus stiprinot sadales sistēmu operatoru (SSO) un citu ieinteresēto personu, piemēram, NVO, ietekmi.

Lai gan atļauju piešķiršanas procedūras kopš TEN-E regulas stāšanās spēkā ir kļuvušas īsākas, dažādas ieinteresētās personas norāda, ka to efektivitāte lielā mērā ir atkarīga no īstenošanas valsts mērogā. Lai gan viens no iemesliem šajā kontekstā ir nemainīgi sarežģītās valstu procedūras, tomēr atļauju piešķiršanas laika pagarināšanai ir arī citi iemesli, proti, vides problēmas saistībā ar KIP un sabiedrības iebildumi, kas izraisa ilgstošu tiesvedību pret projektiem. Šķiet, ka saskaņā ar TEN-E satvaru noteiktās prasības veikt sabiedrisko apspriešanu ir uzlabojušas informētību par KIP, veicinājušas sabiedrības līdzdalību un uzticēšanos šim procesam. Tomēr šķiet arī, ka noteikumiem ir ierobežota ietekme uz sabiedrības atbalsta palielināšanos galvenokārt tādēļ, ka trūkst (atjauninātas) informācijas par infrastruktūras vajadzībām un atgriezeniskās saites par projektu izstrādi.

TEN-E satvarā ieviestā pieeja dalīt izmaksas starp dalībvalstīm, lai ļautu īstenot projektus ar pārrobežu ieguvumiem,— pārrobežu izmaksu sadales mehānisms — lielā mērā tika novērtēta kā tāda, kas novērš iepriekš pastāvējušo izmaksu un ieguvumu asimetriju. Dažos gadījumos pārrobežu izmaksu sadales mehānisms darbojas efektīvi, lai gan ir arī faktori, kas mazina ieinteresēto personu apmierinātību ar šo procesu, proti, tā novērtējums un datu iegūšanas sarežģītība, papildu laiks līdz brīdim, kad iespējams pieņemt lēmumu par investīcijām, kā arī nepārprotamu rezultātu trūkums šāda lēmuma pamatošanai.

Plašs ieinteresēto personu loks ir vienisprātis, ka TEN-E regula rada Savienības pievienoto vērtību un ka tās ietekmes rezultātus dalībvalstis nebūtu varējušas sasniegt individuāli. Tomēr līdzīgs skaits respondentu norādīja arī, ka TEN-E regulā risinātās problēmas joprojām prasa rīcību Savienības mērogā. Turklāt lielākā daļa respondentu uzskatīja, ka ieguvumi no TEN-E regulas īstenošanas pārsniedz tās izmaksas.

•Ekspertu atzinumu iegūšana un izmantošana

Šis priekšlikums un tā pamatā esošais ietekmes novērtējums ir sagatavots, balstoties uz pierādījumiem, kas iegūti, izvērtējot Regulu (EK) Nr. 347/2013, ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes, un ņemot vērā ieinteresēto personu ieguldījumu šajā sakarā veiktajās plašajās apspriešanās, kā arī literatūras pārskatu, KIP portfeļa analīzi un modelēšanu. Literatūras pārskats ietvēra vairāku aktuālu pētījumu rezultātus attiecībā uz TEN-E regulas galvenajiem elementiem, TEN-E regulas starpposma izvērtējuma rezultātus, kā arī izvērtējumus un novērtējumus, kas veikti saistībā ar citām attiecīgajām Komisijas iniciatīvām.

Analīzē tika ņemti vērā arī oficiālie secinājumi, kas pieņemti ieinteresēto personu forumos, kuri veltīti energoinfrastruktūrai un ar to saistītajai rīcībpolitikai. Tāpat tika ņemti vērā Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) gada konsolidētie uzraudzības ziņojumi par to, kā tiek īstenoti KIP elektroenerģijas un gāzes jomā, inkrementālās jaudas projekti un virtuālo starpsavienojumu punkti, kā arī cita jaunākā informācija par lēmumiem attiecībā uz pārrobežu izmaksu sadali un stimuliem, kas paredzēti konkrētiem projektiem un balstīti uz riska novērtējumu.

•Ietekmes novērtējums

Komisija saskaņā ar labāka regulējuma pamatnostādnēm ir veikusi ietekmes novērtējumu vairākiem rīcībpolitikas risinājumiem. Šā darba atbalstam tika rīkota strukturēta apspriešanās Komisijā, ar Komisijas dienestu koordinācijas grupas starpniecību.

Ietekmes novērtējums tika iesniegts Regulējuma kontroles padomei un tika ar to apspriests. Regulējuma kontroles padomes pirmajā (negatīvajā) atzinumā, kas sniegts 2020. gada 25. septembrī, jo īpaši bija iekļauti šādi ieteikumi: i) papildus precizēt pašreizējās TEN-E regulas kontekstu un galvenos elementus, ii) uzsvērt galvenos izvērtējuma secinājumus par pašreizējās TEN-E regulas panākumiem un trūkumiem un sistēmiski sasaistīt tos ar problēmas definīciju, iii) sīkāk precizēt problēmas definīciju nolūkā labāk izskaidrot, kā TEN-E satvars iekļaujas jaunajā politiskajā kontekstā, kāds ir zaļais kurss, un to, kā mērķi un risinājumi ir saistīti ar problēmām un faktoriem, kas tās izraisa, iv) labāk izskaidrot, kāpēc izraudzīto risinājumu kopums ir vislabāk piemērots identificēto problēmu risināšanai (kā arī uzsvērt citus iespējamos risinājumus), un v) precizēt panākumu rādītājus. Otrais atzinums, ko Regulatīvā kontroles padome sniedza 1. decembrī, bija pozitīvs, tomēr ar iebildēm, un tajā jo īpaši bija iekļauti šādi ieteikumi: i) papildus precizēt TEN-E regulas un Taksonomijas regulas atšķirīgo darbības jomu un mērķi, ii) paskaidrot, ka ierosināto izmaiņu kopējā ietekme saskaņos KIP atlasi ar ES rīcībpolitikas mērķiem, tostarp zaļo kursu, iii) sīkāk precizēt, kāpēc izraudzīto risinājumu kopums tiek uzskatīts par nākotnes prasībām atbilstošu, iv) labāk izskaidrot, ka īstenošana un izpildes nodrošināšana valstu mērogā ir galvenā problēma, kas izraisa kavēšanos un ir jānovērš, un kā izraudzītais risinājums var sekmēt KIP savlaicīgu īstenošanu.

Ietekmes novērtējuma izstrādes gaitā tika apsvērta iespēja īstenot virkni pasākumu visās jomās ar mērķi risināt identificētās problēmas un novērst to cēloņus, lai sasniegtu šīs iniciatīvas mērķus. Pēc izraudzīto risinājumu lietderības, efektivitātes, saskaņotības un proporcionalitātes novērtēšanas tika atzīts, ka šo risinājumu kopums ir vispiemērotākais tam, lai sekmētu izvirzīto mērķu sasniegšanu. Izraudzīto risinājumu kopumā ir ietverti šādi galvenie uzdevumi:

·atjaunināt viedo elektrotīklu atbilstības kritērijus,

·izslēgt no satvara dabasgāzes infrastruktūru, bet iekļaut tajā ūdeņraža un elektrogāzes tehnoloģijas un viedos gāzes tīklus,

·iekļaut satvarā savstarpēju interešu projektus,

·izstrādāt integrētus atkrastes attīstības plānus,

·stiprināt pārvaldību un ilgtspēju,

·paātrināt projektu īstenošanu,

·izveidot vienotu kontaktpunktu katram jūras baseinam ar mērķi īstenot atkrastes atjaunīgās enerģijas projektus,

·iekļaut visas investīciju izmaksas.

Attiecībā uz TEN-E satvara turpmāko darbības jomu svarīgākais jautājums ir par dabasgāzes infrastruktūru, proti, vai to vajadzētu saglabāt kā atbilstošu infrastruktūras kategoriju. Pamatojoties uz ietekmes novērtējuma 6. un 7. iedaļā sniegto analīzi, šķiet, ka visefektīvākā un saskaņotākā pieeja ir izslēgt metāna gāzes infrastruktūru. Taču ūdeņraža infrastruktūras iekļaušana TEN-E satvara darbības jomā šķita pamatota, ņemot vērā tās paredzamo arvien lielāko nozīmi dažu nozaru dekarbonizācijā un pārrobežu apmaiņas potenciālu. Kopumā ņemot, šīs izmaiņas nodrošinātu, ka nākotnē TEN-E satvarā tiktu iekļautas visas tās infrastruktūras kategorijas, kas ir nepieciešamas, lai sasniegtu Savienības enerģētikas un klimata mērķus saskaņā ar Eiropas zaļo kursu, jo īpaši 2030./2050. gadam nospraustos mērķrādītājus. Attiecībā uz turpmāko pieeju infrastruktūras plānošanai šķiet, ka radikālas izmaiņas infrastruktūras plānošanā nav pamatotas, ņemot vērā ierobežotos papildu ieguvumus un darījumu izmaksu ievērojamo pieaugumu, kas samazina lietderību un var padarīt šo instrumentu mazāk efektīvu salīdzinājumā ar rezultātiem, kurus dotu pašreizējās pieejas stiprināšana. Tomēr, ņemot vērā gan pašreizējās situācijas specifiku, gan paredzamo ieguldījumu ilgtermiņa klimata un enerģētikas mērķu sasniegšanā, šķiet, ka ir pamatotas radikālākas pārmaiņas attiecībā uz atkrastes energotīkliem.

Risinājumi, kas attiecas uz atkrastes energotīkliem un starpnozaru infrastruktūras plānošanu, uzlabo pārvaldību un infrastruktūras plānošanas satvaru, un tas ļautu identificēt projektus, kuri ir nepieciešami enerģētikas pārkārtošanai un klimata mērķrādītāju sasniegšanai atbilstoši katra jūras baseina atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciālam, vides aizsardzības prasībām, kā arī citiem jūras izmantošanas veidiem. Tiek piedāvāti divi galvenie uzlabojumi: pirmkārt, integrēta atkrastes infrastruktūras tīkla attīstības plāna ieviešana, pamatojoties uz dalībvalstu kopējām saistībām attiecībā uz atjaunojamo atkrastes energoresursu izmantošanas apjomu katrā jūras baseinā (lejupejoša pieeja attiecībā uz atkrastes plānošanu); otrkārt, tīkla attīstības desmit gadu plāna izstrādē iesaistīto galveno rīcībspēku nozīmes pielāgošana, izmantojot pastiprinātu Komisijas un ACER uzraudzību attiecībā uz pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkliem. Rīcībolitikas risinājumi attiecībā uz atļauju piešķiršanu un regulatīvo režīmu papildinās šos uzlabojumus, veicinot identificēto KIP savlaicīgu īstenošanu: a) vienota kontaktpunkta izveide atkrastes infrastruktūrai katrā jūras baseinā, b) piekļuve tiesu procedūrām steidzamības kārtā, ja tāda ir iespējama, un c) investīciju izmaksu pilnīga iekļaušana pārrobežu izmaksu sadalē. Papildus izmaiņām, kas īpaši attiecas uz atkrastes energotīkliem, izmaiņas skars arī pārskatītās TEN-E regulas darbības jomu un visas atbilstīgās infrastruktūras kategorijas. Visbeidzot, iepriekš minētie ieguvumi tiks attiecināti uz projektiem, kas savieno Savienību ar trešām valstīm (savstarpēju interešu projekti), ņemot vērā to paredzamo pieaugošo nozīmi klimata mērķu sasniegšanā.

Turklāt daļa no rīcībpolitikas kopuma ir arī vairāki tehniski risinājumi (sk. ietekmes novērtējuma 9. pielikumu): atļauju piešķiršanas procesa paātrināšana, KIP pārredzamības palielināšana, iespēja iekļaut viedtīklu projektus pārrobežu izmaksu sadales mehānismā, pārrobežu izmaksu sadales mehānisma noteikumu precizēšana, investīciju stimulu atjaunināšana. Turklāt kā infrastruktūras kategorijas un tematiskās jomas no satvara tiks izslēgtas elektromaģistrāles un naftas cauruļvadi.

Ietekmes novērtējums lielā mērā balstās uz kvalitatīvu pieeju. Nebija iespējams kvantitatīvi novērtēt visu risinājumu ietekmi, jo trūka datu par konkrētiem projektiem, jo īpaši attiecībā uz jaunām infrastruktūras kategorijām. Turklāt ar ierosinātajām izmaiņām galvenokārt ir paredzēts pakāpeniski uzlabot pašreizējo satvaru, kura darbība ir uzskatāma par samērā veiksmīgu.

Ietekmes novērtējumā tika identificētas šādas svarīgākās mērķgrupas, kuras ietekmēs šī iniciatīva: Eiropas iedzīvotāji un patērētāji, nevalstiskās organizācijas, Eiropas Savienības regulējošās iestādes, valsts regulatīvās iestādes,    valstu kompetentās iestādes un to vietējie un reģionālie pārstāvji, pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli (ENTSO-E un ENTSO-G), sadales sistēmas operatoru starpnozaru organizācijas, projektu virzītāji, tostarp pārvades sistēmu operatori, enerģijas ražotāji / enerģētikas nozare, akadēmiskās aprindas un tematisko jomu eksperti.

Ieteicamo rīcībpolitikas risinājumu kopuma īstenošanas rezultātā panāktie tiešie ieguvumi galvenokārt ir saistīti ar siltumnīcefekta gāzu emisiju aiztaupījumiem un efektivitātes uzlabojumiem plašā mērogā, izmantojot labāk saskaņotu pieeju infrastruktūras plānošanai Eiropas mērogā un racionalizējot atkrastes attīstības iespējas. Šie tiešie ieguvumi ietver gan sociālos ieguvumus, piemēram, sabiedrība kopumā gūst labumu no siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas un klimatneitralitātes sasniegšanas, gan privātos ieguvumus, piemēram, samazinās administratīvās izmaksas, kas saistītas ar īsākām atļauju piešķiršanas procedūrām.

Vienkāršošanas pasākumi radīs tiešus ieguvumus, samazinot pašreizējās periodiskās tiešās izmaksas, kas saistītas ar administratīvo slogu, jo samazināsies uzraudzības un ziņošanas pienākumi. Šie tiešie ieguvumi galvenokārt ir konkrētu ieinteresēto personu, piemēram, projektu virzītāju, privāti ieguvumi.

Netiešie ieguvumi ietver nozares ieguvumus, stimulējot tirgus pieprasījumu pēc konkrētām inovatīvām tehnoloģijām, kas savukārt var izpausties kā iespējami augstāki nodarbinātības rādītāji.

Izraudzīto risinājumu novērtējums parādīja, ka tie labvēlīgi ietekmē dažādu ieinteresēto personu kategoriju sociālo un ekonomisko labklājību. Tomēr izraudzīto rīcībpolitikas risinājumu kopuma ietekmi nevarēja pilnībā izteikt skaitļos vai naudas izteiksmē, jo tam būtu bijusi vajadzīga tāda informācija par turpmāko KIP izvēršanas mērogu vai jaunu vai potenciālu infrastruktūras kategoriju tirgus attīstību, kas nav pieejama un nav aplēšama pietiekami ticami.

Ir svarīgi uzsvērt, ka viens vispārīgs atlases kritērijs katram kopīgu interešu projektam ir tas, ka potenciālie kopējie ieguvumi no tā pārsniegs tā izmaksas, tostarp ilgtermiņā 16 .

Ar TEN-E regulu netiek ieviestas nekādas regulējošas maksas, piemēram, nodevas, nodokļi u. c. maksājumi. Izraudzītais politikas risinājumu kopums rada tiešas izmaksas, kas izpaužas kā atbilstības nodrošināšanas izmaksas, un administratīvo slogu uzņēmumiem (galvenokārt projektu virzītājiem) un pārvaldes struktūrām (valstu kompetentajām iestādēm, valstu regulatīvajām iestādēm, Komisijai un ACER), lai izpildītu šajā risinājumu kopumā ietvertos pamatpienākumus vai prasības. Izraudzīto risinājumu kopuma piemērošana rada netiešas izmaksas iedzīvotājiem/patērētājiem, uzņēmumiem un pārvaldes struktūrām, palielinot tīkla tarifus ar mērķi iegūt finansējumu investīcijām regulatīvajā aktīvu bāzē (RAB). Tomēr EISI finansiālā palīdzība var mazināt ietekmi uz tīkla tarifiem, ja KIP uzrāda būtiskas eksternalitātes piegādes drošības, solidaritātes vai inovācijas ziņā.

Šajā posmā nebija iespējams aplēst šīs izmaksas visām darbībām, taču var uzskatīt, ka tās nav nozīmīgas. Papildu izmaksas būtu niecīgas salīdzinājumā ar pašreizējām izmaksām 17 . Papildu izpildes panākšanas izmaksas valstu un Savienības mērogā būs atkarīgas no īstenošanas.

•Normatīvā atbilstība un vienkāršošana

•Pamattiesības

4.IETEKME UZ BUDŽETU

5.CITI ELEMENTI

•Īstenošanas plāni un uzraudzības, izvērtēšanas un ziņošanas kārtība

Pamatojoties uz pastāvošo kārtību, kādā uzrauga datus no regulāriem ziņojumiem, ko sagatavojuši projektu virzītāji un valstu regulējošās iestādes, ir izstrādāti vairāki rādītāji, lai novērtētu katra pārskatītās TEN-E regulas konkrētā mērķa sasniegšanu. Tiesību aktu faktiskā ietekme tiks uzraudzīta un izvērtēta, izmantojot rādītāju kopumu, kas pielāgots konkrētiem rīcībpolitikas mērķiem, kuri ir jāsasniedz ar tiesību aktiem. Turklāt četri darbības mērķi, kas saistīti ar rīcībpolitikas risinājumu kopumu, tiks vērtēti, izmantojot vairāku rādītāju kopumu. Visi dati tiks uzraudzīti, balstoties uz projektu virzītāju un valstu regulējošo iestāžu periodiski sagatavotiem ziņojumiem.

Jaunā tiesību akta efektivitātes pārskatīšanai būtu jānotiek 2026. gadā, kad būtu beidzies otrais KIP atlases process saskaņā ar jauno satvaru.

•Skaidrojošie dokumenti (attiecībā uz direktīvām)

•Konkrētu priekšlikuma noteikumu sīkāks skaidrojums

Noteikumi par dabasgāzes elementu iekļaušanu TEN-E regulas darbības jomā, jo īpaši tie, kas izklāstīti tās 4. pantā, kā arī I, II un IV pielikumā, tagad atspoguļo būtiskus uzlabojumus piegādes drošības kontekstā, pateicoties TEN-E līdzšinējās politikas īstenošanai. Līdz 21. gadsimta 20. gadu sākumam, kad būs īstenoti gāzes nozares kopīgu interešu projekti, kuru būvniecība notiek pašlaik, Eiropā būtu jāpanāk, ka gāzes piegādes tīkls ir labi savstarpēji savienots un noturīgs pret satricinājumiem un katrai dalībvalstij ir pieejami vismaz trīs gāzes avoti. Tā kā tiek lēsts, ka nākotnē pieprasījums pēc dabasgāzes ievērojami samazināsies, kā paredzēts zaļajā kursā noteiktajos mērķos, dabasgāzes infrastruktūrai TEN-E politikas atbalsts vairs nav vajadzīgs.

No otras puses, pārskatītā TEN-E regula, izveidojot jaunu infrastruktūras kategoriju — viedie gāzes tīkli, atspoguļo mainīgo gāzes jomu, kurā saskaņā ar 2. un 4. pantu, kā arī I, II un IV pielikumu lielāka nozīme būs atjaunīgām un mazoglekļa gāzēm. Tas veicinātu investīcijas sadales un/vai pārvades līmenī ar mērķi integrēt tīklā zaļās gāzes (galvenokārt biogāzi un biometānu, taču arī ūdeņradi) un palīdzēt pārvaldīt sarežģītāku sistēmu, par pamatu izmantojot novatoriskas tehnoloģijas. Potenciālie projekti balstītos uz dažādām investīcijām, kas vērstas uz to, lai pašreizējo gāzes tīklu padarītu viedu un dekarbonizētu.

Lai apmierinātu to nozaru dekarbonizācijas vajadzības, kurās to ir grūti paveikt, TEN-E satvars attieksies uz specializētiem jauniem un pārprofilētiem ūdeņraža piegādes tīkliem ar pārrobežu nozīmi (tostarp ūdeņraža pārvades cauruļvadiem un ar tiem saistītām iekārtām, piem., kompresoriem, glabātavām un sašķidrināta ūdeņraža iekārtām) un elektrogāzes iekārtām, kuru jauda pārsniedz noteiktu robežvērtību un kurām ir pārrobežu nozīme (proti, mērķis veikt piegādi vismaz divām dalībvalstīm). Ūdeņraža piegādes tīkli tiks pienācīgi atspoguļoti Savienības mēroga tīkla attīstības desmit gadu plānos, ko sagatavojis gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls.

Direktīvas 4. panta 2. punktā ir pievienoti jauni vispārīgi atlases kritēriji, kas saistīti ar savstarpēju interešu projektu iekļaušanu regulas darbības jomā, ja ir iespējams pierādīt, ka tie rada būtiskus neto sociāli ekonomiskus ieguvumus vismaz divām Savienības dalībvalstīm un vismaz vienai trešai valstij. Šādus projektus varētu iekļaut Savienības sarakstā, ja būtu nosacījumi trešās valsts tiesiskā regulējuma tuvināšanai Savienības regulējumam un ja būtu iespējams pierādīt, ka tie veicina Savienības vispārējo mērķu sasniegšanu enerģētikas un klimata jomā attiecībā uz piegādes drošību un dekarbonizāciju.

Tā kā naftas pārrobežu cauruļvadi neatbilst ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķiem un zaļajam kursam, uz tiem regula vairs neattieksies.

Regulas III nodaļā izklāstīto noteikumu mērķis ir atļauju piešķiršanas procedūru saīsināšana attiecībā uz KIP, lai izvairītos no tādu projektu īstenošanas kavēšanās, kuri veicina enerģētikas pārkārtošanu. Pārskatītajā TEN-E satvarā ir paredzēts, ka kompetentajām iestādēm ir jākoordinē un jārod sinerģija ar kaimiņvalstīm, izstrādājot savu procedūru rokasgrāmatu, atļauju piešķiršanas procesā ir jāizvairās no papildu prasībām vai tiesību aktu grozījumiem, kā arī ir jābūt elastīgām, piemērojot atļauju izsniegšanas posmus atkarībā no infrastruktūras kategorijas, lai paātrinātu vispārēju atļauju izsniegšanu vai padarītu šo procesu īsāku. Pārskatītajā TEN-E satvarā ir ieviests “atkrastes vienots kontaktpunkts”, kura uzdevums ir vienkāršot un paātrināt atļauju piešķiršanas procesu attiecībā uz atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkliem, kas darbojas kā jūras baseinu esošo pētījumu un plānu krātuve, kuras mērķis ir atvieglot atļauju piešķiršanas procesu atsevišķiem KIP un pieņemt visaptverošus lēmumus par šādiem projektiem. Lai izvairītos no tā, ka sākumposmā ir vajadzīgas vairākas apspriešanas, iepriekšējai apspriešanai vajadzētu būt fakultatīvai — gadījumos, kad uz projektu jau attiecas valstu noteikumi saskaņā ar tādiem pašiem vai augstākiem standartiem, nekā noteikts TEN-E regulā. Saskaņā ar pārskatīto TEN-E satvaru dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka paātrinātas tiesvedības procedūras (ja tādas ir paredzētas) tiek piemērotas KIP saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

Projekta virzītājs savā tīmekļa vietnē publicē ziņojumu, kurā norādīts, kā sabiedriskajā apspriešanā paustie viedokļi ir ņemti vērā, parādot, kādi grozījumi ir izdarīti attiecībā uz projekta atrašanās vietu, maršrutu un plānojumu, vai arī pamatojot, kāpēc šādi viedokļi netika ņemti vērā.

2020/0360 (COD)

Priekšlikums

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijām un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 347/2013

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 172. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu 19 ,

ņemot vērā Reģionu komitejas atzinumu 20 ,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)Komisija savā 2019. gada 11. decembra paziņojumā “Eiropas zaļais kurss” 21 ir izklāstījusi jaunu izaugsmes stratēģiju, kuras mērķis ir ES pārveidot par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā siltumnīcefekta gāzu neto emisijas 2050. gadā būtu nulle un ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu patēriņa. Komisijas paziņojums par klimata mērķrādītāja plānu 22 , kurā ierosināts līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināt vismaz par 55 % (šo ieceri 2020. gada 11. decembrī apstiprināja Eiropadome), un tā pamatā esošais ietekmes novērtējums apstiprina, ka nākotnes energoresursu struktūra ļoti atšķirsies no šodienas energoresursu struktūras un pamato, kāpēc vajadzētu izskatīt un vajadzības gadījumā pārskatīt tiesību aktus enerģētikas jomā. Ir skaidrs, ka pašreizējās investīcijas energoinfrastruktūrā nav pietiekamas, lai to pārveidotu un būvētu nākotnes energoinfrastruktūru. Tas nozīmē arī to, ka ir jāizveido infrastruktūra, kura spētu atbalstīt Eiropas enerģētikas pārkārtošanu, arī strauju elektrifikāciju, atjaunīgo energoresursu elektroenerģijas ražošanu lielākā mērogā, atjaunīgo un mazoglekļa gāzu plašāku apguvi, energosistēmas integrāciju un inovatīvu risinājumu plašāku ieviešanu.

(2)Pēc Komisijas priekšlikumiem, kas ir paketes “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” daļa, tika panākta vienošanās par saistoša Savienības līmeņa mērķrādītāja nospraušanu 2030. gadam attiecībā uz atjaunīgo enerģiju – vismaz 32 % no enerģijas galapatēriņa – un Savienības līmeņa virsmērķrādītāju attiecībā uz energoefektivitāti – vismaz 32,5 %.

(3)2015. gada Parīzes nolīgumā par klimata pārmaiņām (“Parīzes nolīgums”), kas pieņemts ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konferences 21. sesijā, ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis ierobežot globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un uzsvērts, cik svarīgi ir pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei un finanšu plūsmas pieskaņot izvirzītajam kursam uz mazākām siltumnīcefekta gāzu emisijām un klimatnoturīgu attīstību. 2019. gada 12. decembrī Eiropadome apstiprināja mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitrālu Eiropas Savienību saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem.

(4)Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 347/2013 23 (pašreizējā TEN-E regula) nosaka noteikumus Eiropas energotīklu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai nolūkā sasniegt Līgumā par Eiropas Savienības darbību nospraustos enerģētikas rīcībpolitikas mērķus: nodrošināt Savienībā iekšējā enerģijas tirgus darbību, piegādes drošību un konkurenciālus enerģijas tirgus, veicināt energoefektivitāti un energotaupību un jaunu un atjaunīgu enerģijas veidu izstrādi un veicināt energotīklu savstarpēju savienotību. Ar Regulu (ES) Nr. 347/2013 ir izveidots satvars, kas dalībvalstīm un relevantajām ieinteresētajām personām ļauj kopīgi strādāt reģionālā kontekstā un izveidot labāk savienotus energotīklus ar mērķi izveidot savienojumus ar reģioniem, kuri pašlaik no Eiropas enerģijas tirgiem ir izolēti, stiprināt esošos pārrobežu starpsavienojumus un palīdzēt integrēt atjaunīgo enerģiju. Tiecoties sasniegt šos mērķus, Regula (EK) Nr. 347/2013 sekmē gudru, ilgtspējīgu un iekļaujīgu izaugsmi un nāk par labu visai Savienībai kā konkurētspējas, tā ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas ziņā.

(5)Regulas (ES) Nr. 347/2013 izvērtējums ir skaidri parādījis, ka šis satvars ir sekmīgi uzlabojis dalībvalstu tīklu integrāciju, stimulējis enerģijas tirdzniecību un tādējādi veicinājis Savienības konkurētspēju. Piegādes drošību ir ievērojami veicinājuši kopīgu interešu projekti elektroenerģijas un gāzes jomā. Gāzes infrastruktūra tagad ir labi savienota, un kopš 2013. gada ir ievērojami uzlabojusies piegādes noturība. Svarīgs faktors, kas veicinājis projektu īstenošanu, ir reģionālā sadarbība reģionālajās grupās un izmaksu pārrobežu dalīšana. Tomēr daudzos gadījumos izmaksu pārrobežu dalīšana nedeva trūkstošo projekta finansējumu, kā bija iecerēts. Lai gan lielākā daļa atļauju piešķiršanas procedūru ir saīsinātas, dažos gadījumos process joprojām ir ilgs. Svarīgs faktors bijusi finansiālā palīdzība no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta (EISI), jo pētījumiem piešķirtās dotācijas ir palīdzējušas projektos to izstrādes agrīnajos posmos samazināt riskus, savukārt ar darbu dotācijām projekti ir atbalstīti tādējādi, ka atrisināti galvenie nepietiekamības gadījumi, kurus nevarēja pienācīgi risināt ar tirgus finansējumu.

(6)TEN-E rīcībpolitika ir galvenais iekšējā enerģijas tirgus izveides instruments, un bez tās nav iespējams sasniegt Eiropas zaļā kursa mērķus. Lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti un līdz 2030. gadam vēl vairāk samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, Eiropai būs vajadzīga integrētāka energosistēma, kas balstīta uz augstākiem elektrifikācijas līmeņiem, kuru pamatā ir atjaunīgie energoresursi un gāzes nozares dekarbonizācija. TEN-E rīcībpolitika var nodrošināt, ka Savienības energoinfrastruktūras izveide sekmē nepieciešamo enerģētikas pārkārtošanu, proti, pāreju uz klimatneitralitāti, ievērojot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”.

(7)Lai gan Regulas (ES) Nr. 347/2013 mērķi lielā mērā joprojām ir aktuāli, pašreizējais TEN-E satvars pagaidām vēl pilnībā neatspoguļo gaidāmās izmaiņas energosistēmā, kas izrietēs no jaunā rīcībpolitiskā konteksta un jo īpaši no atjauninātajiem 2030. gada mērķrādītājiem un 2050. gada klimata neitralitātes mērķa, ko paredz Eiropas zaļais kurss. Turklāt papildus jaunajam rīcībpolitiskajam kontekstam un mērķiem pēdējo desmit gadu laikā ir strauji attīstījušās tehnoloģijas. Šī attīstība būtu jāņem vērā infrastruktūras kategorijās, uz kurām attiecas šī regula, kopīgu interešu projektu atlases kritērijos, kā arī prioritārajos koridoros un tematiskajās jomās.

(8)Iekšējo enerģijas tirgu reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/944 24 un Direktīva 2009/73/EK 25 . Lai gan iekšējā enerģijas tirgus izveides pabeigšanā ir panākts ievērojams progress, ir jāturpina tā uzlabošana, proti, ir labāk jāizmanto esošā energoinfrastruktūra, jāintegrē arvien lielāki atjaunīgās enerģijas apjomi un jāintegrē energosistēma.

(9)Būtu jāmodernizē Savienības energoinfrastruktūra, lai novērstu tehniskas kļūmes un palielinātu tās noturību pret šādām kļūmēm, cilvēka vai dabas izraisītām katastrofām, klimata pārmaiņu negatīvajām sekām un tās drošības apdraudējumiem, un tas jo īpaši attiecas uz Eiropas kritisko infrastruktūru saskaņā ar Padomes Direktīvu 2008/114/EK 26 .

(10)Savienības energoinfrastruktūrai vajadzētu būt noturīgai pret nenovēršamo ietekmi, ko, neraugoties uz mitigācijas centieniem, Eiropā saskaņā ar aplēsēm radīs klimata pārmaiņas. Tāpēc ir jāpastiprina centieni klimatadaptācijas, noturības veidošanas, katastrofu novēršanas un sagatavotības jomā.

(11)Kopīgu interešu projektu rezultātā ir ievērojami uzlabojusies piegādes drošība, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bija vajadzīga Regula (ES) Nr. 347/2013. Turklāt Komisijas klimata mērķrādītāja ietekmes novērtējumā 27 tiek sagaidīts, ka ievērojami samazināsies dabasgāzes patēriņš, jo tās līdzšinējie patēriņa apjomi nav savienojami ar oglekļneitralitāti. No otras puses, periodā līdz 2050. gadam būtiski pieaugs biogāzes, atjaunīgā un mazoglekļa ūdeņraža un sintētisko gāzveida degvielu patēriņš. Tāpēc atbalstīt dabasgāzes infrastruktūru ar TEN-E rīcībpolitiku vairs nav vajadzības. Šīs izmaiņas gāzes nozarē būtu jāatspoguļo energoinfrastruktūras plānošanā.

(12)Komisijas paziņojumā par energosistēmas integrāciju 28 ir atzīta viedo elektrotīklu nozīme Savienības enerģētikas un klimata rīcībpolitikas mērķu sasniegšanā. Šīs kategorijas kritērijos būtu jāiekļauj tehnoloģiju attīstība inovācijas un digitālajā aspektā. Turklāt būtu jāprecizē projektu virzītāju loma. Ņemot vērā, ka transporta nozarē ir gaidāms būtisks elektroenerģijas pieprasījuma pieaugums, jo īpaši elektrotransportlīdzekļu vajadzībām gar automaģistrālēm un urbānajās teritorijās, viedo tīklu tehnoloģijām būtu arī jāpalīdz uzlabot ar energotīkliem saistīto atbalstu pārrobežu lieljaudas uzlādei, kas sekmētu transporta nozares dekarbonizāciju.

(13)Komisijas paziņojumā par energosistēmas integrāciju uzsvērts, ka ir jāveic integrēta energoinfrastruktūras plānošana enerģijas nesēju, infrastruktūru un patēriņa sektoru līmenī. Šādas sistēmas integrācijas izejas punkts ir principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” piemērošana un holistiska pieeja, kura neaptver tikai atsevišķus sektorus vien. Tā arī risina dekarbonizācijas vajadzības sektoros, kur emisijas samazināt ir grūti, piemēram, atsevišķos rūpniecības sektoros vai konkrētos transporta veidos, kur tieša elektrifikācija pašlaik ir tehniski vai ekonomiski sarežģīta. Šādas investīcijas attiecas uz ūdeņradi un elektrolīzeriem, kas virzās uz komerciālu plaša mēroga ieviešanu. Komisijas Ūdeņraža stratēģijā par prioritāti ir izvirzīta ūdeņraža ražošana no atjaunīgās elektroenerģijas, kas ir tīrākais risinājums, kurš visvairāk atbilst ES klimatneitralitātes mērķim. Tomēr pagaidām, pārejas fāzē, straujākai esošās ūdeņraža ražošanas aizstāšanai un apjomradītu ietaupījumu iekustināšanai vajadzīgs citu veidu mazoglekļa ūdeņradis.

(14)Turklāt Komisijas Ūdeņraža stratēģijā 29 secināts, ka svarīgs elements, bez kā nav iespējama ūdeņraža plašāka apguve, ir liela mēroga infrastruktūras tīkls, un to var realizēt tikai ar Savienības un vienotā tirgus palīdzību. Pašlaik infrastruktūra, kas ļautu ūdeņradi transportēt un tirgot pāri robežām, ir ļoti mazattīstīta. To lielā mērā vajadzētu veidot no aktīviem, kas līdz šim izmantoti dabasgāzes vajadzībām, un papildināt ar jauniem aktīviem, kas īpaši paredzēti ūdeņradim. Turklāt Ūdeņraža stratēģijā ir nosprausts stratēģisks mērķis līdz 2030. gadam palielināt uzstādīto elektrolīzeru jaudu līdz 40 GW, kas ļaus kāpināt atjaunīgā ūdeņraža ražošanas mērogu un palīdzēs dekarbonizēt tādus sektorus kā rūpniecība un transports, kuri ir atkarīgi no fosilā kurināmā. Tāpēc TEN-E rīcībpolitikā būtu jāiekļauj jauna un pārprofilēta ūdeņraža pārvades infrastruktūra un uzglabāšanas kompleksi, kā arī elektrolīzeru kompleksi. Lai Savienības vajadzībām izveidotu ūdeņraža pamattīklu, ūdeņraža pārvades un glabāšanas infrastruktūra būtu jāiekļauj arī Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānā, kas ļaus vispusīgi un saskaņoti novērtēt izmaksas un ieguvumus energosistēmas griezumā, tostarp devumu sektora integrācijā un dekarbonizācijā.

(15)Turklāt, lai atbalstītu investīcijas, kas tīklā integrē atjaunīgas un mazoglekļa gāzes, piemēram, biogāzi, biometānu un ūdeņradi, un palīdzētu pārvaldīt no tā izrietošo sarežģītāko sistēmu, par pamatu izmantojot inovatīvas digitālās tehnoloģijas, būtu jāizveido jauna viedo gāzes tīklu infrastruktūras kategorija.

(16)Regulā (ES) Nr. 347/2013 ir noteikts, ka Savienības saraksta izstrādes procesā kopīgu interešu kandidātprojektam ir jāpierāda, ka tas sniedz būtisku devumu vismaz vienā no kritērijiem, un tā var būt (bet ne obligāti) ilgtspēja. Šī prasība atbilstoši tā laika iekšējā enerģijas tirgus specifiskajām vajadzībām ļāva izstrādāt kopīgu interešu projektus, kas pievērsās tikai piegādes drošības riskiem, pat tad, ja netika pierādīts to devums ilgtspējas ziņā. Tomēr, ņemot vērā, kā ir mainījušās Savienības infrastruktūras vajadzības, dekarbonizācijas mērķus un 2020. jūlija Eiropadomes secinājumus, ka “ES izdevumiem vajadzētu būt saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem un Eiropas zaļā kursa principu “nekaitēt””, lai nodrošinātu, ka TEN-E rīcībpolitika ir saskaņota ar Savienības enerģētikas un klimata rīcībpolitikas mērķiem, būtu jānovērtē ilgtspēja, kas attiecīgā gadījumā var nozīmēt atjaunīgo energoresursu integrēšanu tīklā vai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu. CO2 transportēšanas tīklu ilgtspēja tiek noteikta pēc nolūka, kādam oglekļa dioksīds tiek transportēts.

(17)Savienībai būtu jāsekmē infrastruktūras projekti, kas Savienības energotīklus savieno ar trešo valstu tīkliem un ir savstarpēji izdevīgi un nepieciešami enerģētikas pārkārtošanai un klimata mērķrādītāju sasniegšanai un turklāt atbilst šajā regulā noteikto attiecīgo infrastruktūras kategoriju konkrētajiem kritērijiem; tie it sevišķi ir projekti ar kaimiņvalstīm un valstīm, ar kurām Savienība ir iedibinājusi īpašu sadarbību enerģētikas jomā. Tāpēc šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj savstarpēju interešu projekti, ja tie ir ilgtspējīgi un ir iespējams pierādīt būtiskus neto sociālekonomiskus ieguvumus vismaz divām dalībvalstīm un vismaz vienai trešai valstij. Šādus projektus varētu iekļaut Savienības sarakstā ar nosacījumiem par regulējuma tuvināšanu Savienības regulējuma un ar nosacījumu, ka tiek pierādīts ieguldījums Savienības vispārējo enerģētikas un klimata mērķu sasniegšanā piegādes drošības un dekarbonizācijas aspektā. Attiecībā uz Eiropas Ekonomikas zonas vai Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm šāda regulējuma saskaņotība vai konverģence būtu jāprezumē. Turklāt trešai valstij, ar kuru Savienība sadarbojas savstarpēju interešu projektu izstrādē, būtu jāsekmē līdzīgs paātrinātas īstenošanas grafiks un citi rīcībpolitiski atbalsta pasākumi, kas noteikti šajā regulā. Tādēļ šajā regulā savstarpēju interešu projekti būtu jāuztver tādā pašā veidā kā kopējas ieinteresētības projekti, un, ja vien nav noteikts citādi, visi noteikumi, kas attiecas uz kopīgu interešu projektiem, jāattiecina arī uz savstarpēju interešu projektiem.

(18)Turklāt, lai sasniegtu Savienības 2030. un 2050. gada klimata un enerģētikas mērķrādītājus un klimatneitralitātes mērķi, Eiropai ir ievērojami jākāpina atjaunīgās elektroenerģijas ražošana. Lai elektrotīklā integrētu būtiski lielākus atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas apjomus, ļoti svarīgas ir esošās elektroenerģijas pārvades un glabāšanas infrastruktūras kategorijas. Turklāt šajā sakarā ir jākāpina investīcijas atkrastes atjaunīgajā enerģijā 30 . Būtu jāpievēršas arī atkrastes un sauszemes elektrotīklu ilgtermiņa plānošanas un attīstības koordinēšanai. Jo īpaši atkrastes infrastruktūras plānošanā būtu jāatsakās no pieejas, ka katrs projekts tiek apskatīts atsevišķi, un jāpāriet uz koordinētu visaptverošu pieeju, ar kuru tiek nodrošināta integrēta atkrastes energotīklu ilgtspējīga attīstība saskaņā ar katra jūras baseina atkrastes atjaunīgo energoresursu potenciālu, vides aizsardzību un citiem jūras izmantošanas veidiem.

(19)Attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāspēj novērtēt ieguvumus un izmaksas, ko rada atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkli jūras baseinos, un veikt iepriekšēju izmaksu dalīšanas analīzi jūras baseinu līmenī, kas ļautu likt pamatu kopīgām politiskām saistībām attiecībā uz atkrastes atjaunīgās enerģijas attīstīšanu jūras baseina līmenī. Tāpēc integrēto atkrastes tīklu attīstības plānu ieviešanai Komisijai būtu jāizstrādā vienoti izmaksu un ieguvumu un izmaksu dalīšanas metodikas principi, kam būtu dalībvalstīm jāļauj veikt pienācīgu novērtējumu.

(20)Ir pierādījies, ka Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna process ir iedarbīgs instruments, uz kura pamata apzināt kopīgu interešu projektus elektroenerģijas un gāzes kategorijās. Tomēr, lai gan elektroenerģijas un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklam (ENTSO) un pārvades sistēmu operatoriem šajā procesā ir svarīga loma, lielāku uzticību šim procesam dotu rūpīgāka pārbaude, jo īpaši attiecībā uz nākotnes scenāriju noteikšanu, ilgtermiņa infrastruktūras nepilnību un nepietiekamības apzināšanu un atsevišķu projektu novērtēšanu. Tāpēc, ņemot vērā vajadzību pēc neatkarīgas validācijas, lielāku lomu šajā procesā, arī Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna izstrādes procesā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/943 31 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2009 32 , vajadzētu ieņemt Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (“Aģentūra”) un Komisijai.

(21)Ir svarīgi nodrošināt, ka kopīgu interešu projekta statuss tiek piešķirts tikai tiem infrastruktūras projektiem, kuriem nav saprātīgu alternatīvu risinājumu. Tāpēc infrastruktūras nepilnību apzināšanā tiks piemērots princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” un prioritāri tiks apskatīti visi relevantie ar infrastruktūru nesaistītie risinājumi, kas ļautu novērst konstatētās nepilnības. Turklāt projektu īstenošanas laikā projektu virzītājiem būtu jāziņo par atbilstību vides tiesību aktiem un saskaņā ar Regulas (ES) 2020/852 33 17. pantu jāpierāda, ka projekti nerada būtisku kaitējumu videi. Attiecībā uz esošajiem kopīgu interešu projektiem, kas ir sasnieguši pietiekamu brieduma pakāpi, iepriekš minētais tiks ņemts vērā, kad reģionālās grupas atlasīs projektus nākamajam Savienības sarakstam.

(22)Lai nodrošinātu sprieguma un frekvences stabilitāti, īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas elektroenerģijas tīkla stabilitātei šā brīža mainīgajos apstākļos, jo īpaši ņemot vērā augošo atjaunīgās elektroenerģijas īpatsvaru.

(23)Pēc intensīvām apspriedēm ar visām dalībvalstīm un ieinteresētajām personām Komisija ir apzinājusi stratēģiskas Eiropas energoinfrastruktūras prioritātes, kuru īstenošana ir būtiska, lai sasniegtu 2030. un 2050. gadam izvirzītos Savienības enerģētikas un klimata rīcībpolitikas mērķrādītājus. Minētās prioritātes aptver dažādus ģeogrāfiskos reģionus vai tematiku tādās jomās kā elektroenerģijas pārvade un glabāšana, atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkli, ūdeņraža pārvade un glabāšana, elektrolīzeri, viedie gāzes tīkli, viedie elektrotīkli un oglekļa dioksīda transportēšana.

(24)Ņemot vērā kopīgu interešu projektu devumu enerģētikas rīcībpolitikas mērķu sasniegšanā, tiem būtu jāatbilst kopīgiem, pārredzamiem un objektīviem kritērijiem. Lai elektroenerģijas un ūdeņraža projektus varētu iekļaut Savienības sarakstos, tiem jābūt jaunākā pieejamā Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna daļai. Tā kā ūdeņraža infrastruktūra Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānā pašlaik nav iekļauta, šī prasība ūdeņraža projektiem būtu jāpiemēro tikai no 2024. gada 1. janvāra attiecībā uz otro Savienības sarakstu, kas izstrādājams saskaņā ar šo regulu.

(25)Kopīgu interešu projektu ierosināšanai un izskatīšanai būtu jāizveido reģionālās grupas, un to rezultātā tiktu sagatavoti reģionālie kopīgu interešu projektu saraksti. Lai nodrošinātu plašu konsensu, šīm reģionālajām grupām būtu jānodrošina cieša sadarbība starp dalībvalstīm, valstu regulatīvajām iestādēm, projektu virzītājiem un relevantajām ieinteresētajām personām. Šīs sadarbības kontekstā valstu regulatīvajām iestādēm vajadzības gadījumā reģionālās grupas būtu jākonsultē, cita starpā par ierosināto projektu regulatīvo aspektu īstenojamību un par regulatīvās apstiprināšanas ierosinātā grafika īstenojamību.

(26)Ik pēc diviem gadiem būtu jāizveido jauns Savienības kopīgu interešu projektu saraksts (“Savienības saraksts”). No katra nākamā Savienības saraksta būtu jāsvītro tie kopīgu interešu projekti, kas ir pabeigti vai vairs neatbilst relevantajiem šajā regulā noteiktajiem kritērijiem un prasībām. Šā iemesla dēļ esošajiem kopīgu interešu projektiem, kas iekļaujami nākamajā Savienības sarakstā, būtu jāpiemēro tāda pati atlases procedūra, ko reģionālo sarakstu un Savienības saraksta izveidē izmanto ierosinātajiem projektiem. Tomēr izrietošais administratīvais slogs būtu pēc iespējas jāsamazina, piemēram, pēc iespējas izmantojot iepriekš iesniegto informāciju un ņemot vērā projektu virzītāju gada ziņojumus. Tādēļ attiecībā uz esošajiem kopīgu interešu projektiem, kuros ir panākts būtisks progress, būtu jāveic racionalizēta iekļaušana Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānā.

(27)Kopīgu interešu projekti būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk un tie būtu cieši jāuzrauga un jāizvērtē, vienlaikus līdz minimumam samazinot administratīvo slogu, ko nes projektu virzītāji. Projektiem, kas sastopas ar sevišķām grūtībām, Komisijai vajadzētu iecelt Eiropas koordinatorus. Attiecībā uz konkrēto projektu atlasi nākamajiem Savienības sarakstiem, būtu jāņem vērā šo attiecīgo projektu īstenošanā panāktais progress, kā arī ar šo regulu saistīto pienākumu izpilde.

(28)Atļauju piešķiršanas procesam nevajadzētu radīt ar projekta lielumu vai sarežģītību nesamērīgu administratīvo slogu vai likt šķēršļus Eiropas tīklu attīstībai un piekļuvei tirgum.

(29)Savienības kopīgu interešu projektu plānošana un īstenošana enerģētikas, transporta un telesakaru infrastruktūras jomā būtu jākoordinē tā, lai visur tur, kur tas ir iespējams no vispārējā ekonomiskā, tehniskā, vides, klimata vai telpiskās plānošanas viedokļa, tiktu izveidota sinerģija un lai pienācīga uzmanība tiktu pievērsta relevantajiem drošuma aspektiem. Tādējādi dažādo Eiropas tīklu plānošanā vajadzētu būt iespējai priekšroku dot transporta tīklu, sakaru tīklu un energotīklu integrācijai, kas nodrošinātu, ka tiek izmantota pēc iespējas mazāka zemes platība, vienlaikus, ja iespējams, gādājot, ka tiek izmantoti esošie vai agrāk lietotie maršruti, lai pēc iespējas samazinātu jebkādu negatīvu sociālo, ekonomisko, vidisko, klimatisko un finansiālo ietekmi.

(30)Kopīgu interešu projektiem būtu valsts līmenī jāpiešķir “prioritārs statuss”, lai nodrošinātu ātru administratīvo izskatīšanu, un kompetentajām iestādēm tie būtu jāuzskata par tādiem, kas ir sabiedrības interesēs. Sevišķi svarīgu sabiedrības interešu vārdā būtu jāatļauj projekti, kuriem ir negatīva ietekme uz vidi, ja ir izpildīti visi Padomes Direktīvā 92/43/EEK 34 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK 35 noteiktie nosacījumi.

(31)Kopīgu interešu projektiem “prioritārs statuss” valsts līmenī būtu jāpiešķir arī tāpēc, lai nodrošinātu steidzamu izskatīšanu visās ar tiem saistītajās tiesas un strīdu izšķiršanas procedūrās.

(32)Lai mazinātu sarežģītību, palielinātu efektivitāti un pārredzamību un palīdzētu uzlabot sadarbību starp dalībvalstīm, vajadzētu būt kompetentajai iestādei vai iestādēm, kas integrē vai koordinē visus atļauju piešķiršanas procesus (“vienotais kontaktpunkts”).

(33)Lai vienkāršotu un paātrinātu atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkliem vajadzīgo atļauju piešķiršanas procesu, dalībvalstīm ap konkrētu jūras baseinu būtu jāizveido īpaši kontaktpunkti, t. s. “atkrastes vienotais kontaktpunkts”, ņemot vērā reģionālās īpatnības un ģeogrāfiju, nolūkā atvieglot un koordinēt atļauju piešķiršanas procesu šādiem projektiem. Turklāt ar vienotā kontaktpunkta izveidi katram jūras baseinam atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīklu jautājumos būtu jāpanāk, ka atkrastes pārvades aktīviem, kas bieži vien šķērso vairākas jurisdikcijas, samazinās atļauju piešķiršanas procesa sarežģītība, palielinās efektivitāte un paātrinās procesa gaita.

(34)Lai gan pastāv iedibināti standarti, kuri nodrošina sabiedrības līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, un kuri ir pilnībā piemērojami kopīgu interešu projektiem, šajā regulā joprojām ir vajadzīgi papildu pasākumi, ar kuriem tiktu nodrošināti visaugstākie standarti attiecībā uz pārredzamību un sabiedrības līdzdalību visos relevantajos kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa jautājumos. Ja to jau regulē valsts noteikumi, kuri nodrošina tādus pašus vai augstākus standartus nekā šajā regulā, iepriekšēja apspriešanās pirms atļaujas piešķiršanas procedūras būtu jāuzskata par fakultatīvu un būtu jāizvairās no juridisko prasību dublēšanās.

(35)Vidiskās un klimatiskās ietekmes novērtēšanā, arī pārrobežu kontekstā, galveno principu saskaņotība būtu jānodrošina ar to, ka tiek pareizi un koordinēti piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES 36 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK 37 un attiecīgā gadījumā 1998. gada 25. jūnija Orhūsas Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem 38 (“Orhūsas konvencija”) un Espo Konvencija par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (“Espo konvencija”). Komisija ir izdevusi norādes 39 , kuras dalībvalstīm palīdz noteikt piemērotus leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus ar mērķi racionalizēt energoinfrastruktūras ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras un nodrošināt to ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru saskanīgu piemērošanu, kas kopīgu interešu projektiem noteiktas Savienības tiesību aktos. Dalībvalstīm savi kopīgu interešu projektu novērtējumi būtu jākoordinē un, ja iespējams, jāparedz kopīgi novērtējumi. Dalībvalstis būtu jāmudina apmainīties ar paraugpraksi un informāciju par administratīvo spēju attīstīšanu atļauju piešķiršanas procesos.

(36)Ir svarīgi racionalizēt un uzlabot atļauju piešķiršanas procesu, vienlaikus pēc iespējas ievērojot valstu kompetenci un procedūras jaunas infrastruktūras būvniecībai, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu. Tā kā energoinfrastruktūras attīstība nedrīkst kavēties, atļauju piešķiršanas procesa vienkāršošanas ietvaros būtu jānosaka skaidrs termiņš, kurā attiecīgajām iestādēm jāpieņem lēmums par projekta būvniecību. Šādam termiņam būtu jāveicina efektīvāka procedūru definēšana un īstenošana, un tam nekādā ziņā nevajadzētu apdraudēt augstos vides aizsardzības standartus, ko paredz vides tiesību akti, un sabiedrības līdzdalību. Ar šo regulu būtu jānosaka maksimālie termiņi, tomēr dalībvalstis var censties panākt īsākus termiņus, ja tas ir iespējams, un tas jo īpaši attiecas uz tādiem projektiem kā viedie tīkli, kuriem var nebūt vajadzības pēc sarežģītiem atļauju piešķiršanas procesiem, kā tas ir pārvades infrastruktūras gadījumā. Atbildība par termiņu ievērošanu būtu jāuzņemas kompetentajām iestādēm.

(37)Ja dalībvalstis to uzskata par lietderīgu, tās visaptverošos lēmumos var iekļaut lēmumus, kas pieņemti saistībā ar sarunām ar atsevišķiem zemju īpašniekiem par pieeju īpašumam, īpašumtiesībām uz to vai tiesībām to izmantot, telpisko plānošanu, ar kuru nosaka noteikta reģiona vispārējo zemes izmantošanu, arī citus attīstības plānus, piemēram, automaģistrāles, dzelzceļus, ēkas un dabas aizsardzības zonas, un kura nav veikta konkrētam plānotā projekta mērķim, kā arī darbības atļauju piešķiršanu. Saistībā ar atļauju piešķiršanas procesu kopīgu interešu projekts var ietvert saistīto infrastruktūru, ciktāl tā ir būtiska būvniecībai vai projekta darbībai. Šī regula, jo īpaši noteikumi par atļauju piešķiršanu, sabiedrības līdzdalību un kopīgu interešu projektu īstenošanu, būtu jāpiemēro, neskarot starptautiskās tiesības un Savienības tiesību aktus, tostarp noteikumus par vides un cilvēka veselības aizsardzību un noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar kopējo zivsaimniecības un jūrlietu politiku, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/89/ES 40 .

(38)Izmaksas par kopīgu interešu projektu izstrādi, būvniecību, ekspluatāciju un uzturēšanu parasti būtu pilnībā jāsedz infrastruktūras izmantotājiem. Uz kopīgu interešu projektiem būtu jāattiecina izmaksu pārrobežu dalīšana, ja tirgus pieprasījuma novērtējums vai novērtējums par sagaidāmo ietekmi uz tarifiem rāda, ka izmaksas nevarēs atgūt no infrastruktūras izmantotāju maksātajiem tarifiem.

(39)Apspriežoties par izmaksu piemērotāko dalījumu, par pamatu būtu jāņem infrastruktūras projekta izmaksu un ieguvumu analīze, kura sagatavota, izmantojot saskaņotu metodiku analīzei energosistēmas mērogā un to pašu scenāriju, kas izmantots laikā, kad projekts tika iekļauts Savienības kopīgu interešu projektu sarakstā, Savienības mēroga tīkla desmit gadu attīstības plānu satvarā, kurus izstrādā pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkli saskaņā ar Regulu (ES) 2019/943 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 un kurus pārskata Aģentūra. Minētajā analīzē var ņemt vērā rādītājus un attiecīgās atsauces vērtības investīciju vienības izmaksu salīdzināšanai.

(40)Aizvien integrētākā iekšējā enerģijas tirgū ir nepieciešami skaidri un pārredzami noteikumi par izmaksu pārrobežu dalīšanu, kuri paātrinātu investīcijas pārrobežu infrastruktūrā. Ir būtiski kopīgu interešu projektu izstrādei nodrošināt stabilu finansēšanas satvaru, taču vienlaikus līdz minimumam jāsamazina vajadzība pēc finansiāla atbalsta. Pieņemot lēmumu par izmaksu pārrobežu dalīšanu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu visas investīciju izmaksas jāsadala pārrobežu līmenī un tās jāiekļauj valstu tarifos, un pēc tam jānosaka, vai to ietekme uz valstu tarifiem varētu radīt nesamērīgu slogu patērētājiem. Valstu regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā faktiskās vai aplēstās maksas un ieņēmumi un tādējādi jāizvairās no projektiem piešķirtā atbalsta dublēšanas. Šīs maksas un ieņēmumi būtu jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl tie attiecināmi uz projektiem un ir paredzēti attiecīgo izmaksu segšanai.

(41)Iekšējam enerģijas tirgum veltītie tiesību akti paredz, ka tīklu piekļuves tarifi ir tādi, kas dod pietiekamu investīciju stimulu. Tomēr vairāki kopīgu interešu projektu tipi varētu radīt eksternalitātes, ko, iespējams, nevarēs pilnībā aptvert un atgūt ar parasto tarifu sistēmu. Piemērojot tiesību aktus par iekšējo enerģijas tirgu, valstu regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina stabils un paredzams regulatīvais un finansiālais satvars ar stimuliem realizēt kopīgu interešu projektus, tostarp ilgtermiņa stimuliem, kas ir samērīgi ar konkrētā projekta riska līmeni. Tas jo īpaši būtu jāpiemēro pārrobežu projektiem, inovatīvām elektroenerģijas pārvades tehnoloģijām, kas ļauj plašā mērogā integrēt atjaunīgo enerģiju, izkliedētus energoresursus vai pieprasījumreakciju savstarpēji savienotos tīklos, un energotehnoloģiju un digitalizācijas projektiem, kas varētu būt pakļauti lielākam riskam nekā līdzīgi projekti, kuri lokalizēti vienā dalībvalstī, vai kas sola lielākus ieguvumus Savienībai. Turklāt arī projektiem ar lieliem darbības izdevumiem vajadzētu būt pieejamiem atbilstošiem investīciju stimuliem. Atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkli, kas pilda gan elektroenerģijas starpsavienotāja funkciju, gan savieno atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas projektus, varētu jo īpaši būt pakļauti lielākam riskam nekā līdzīgi sauszemes infrastruktūras projekti, jo tie ir cieši saistīti ar ražošanas aktīviem, kas rada regulatīvos riskus, finansēšanas riskus, piemēram, vajadzību veikt apsteidzošās investīcijas, tirgus riskus un riskus, kas saistīti ar jaunu inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu.

(42)Šī regula būtu jāpiemēro tikai atļauju piešķiršanai kopīgu interešu projektiem, sabiedrības līdzdalībai šajā procesā un to regulēšanai. Tomēr dalībvalstis, var pieņemt valsts noteikumus par to, ka tādus pašus vai līdzīgus noteikumus piemēro citiem projektiem, kuriem nav kopīgu interešu projektu statusa šīs regulas nozīmē. Attiecībā uz regulatīvajiem stimuliem dalībvalstis var pieņemt valsts noteikumus par to, ka tādus pašus vai līdzīgus noteikumus piemēro tiem kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst elektroenerģijas uzkrāšanas kategorijā.

(43)Dalībvalstis, kas energoinfrastruktūras projektiem pašlaik nepiešķir vislielāko valsts nozīmi attiecībā uz atļauju piešķiršanas procesu, būtu jāmudina apsvērt piešķirt šādu valsts nozīmi, proti, tām vajadzētu izvērtēt, vai tas pasteidzinātu atļauju piešķiršanas procesu.

(44)Dalībvalstis, kurās pašlaik nav ieviestas paātrinātas vai steidzamas tiesu procedūras, kas piemērojamas energoinfrastruktūras projektiem, būtu jāmudina apsvērt šādu procedūru ieviešanu, proti, izvērtēt, vai tas pasteidzinātu šādu projektu īstenošanu.

(45)Regula (ES) Nr. 347/2013 ir pierādījusi pievienoto vērtību, ko rada privātā finansējuma piesaistīšana ar apjomīgu Savienības finansiālo palīdzību, kas ļauj īstenot Eiropas nozīmes projektus. Ņemot vērā ekonomikas un finanšu situāciju un budžeta ierobežojumus, daudzgadu finanšu shēmā būtu jāturpina sniegt mērķtiecīgu atbalstu dotāciju un finanšu instrumentu veidā, lai energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām piesaistītu jaunus investorus, vienlaikus nodrošinot, ka Savienības budžeta ieguldījums ir pēc iespējas mazāks.

(46)Lai nodrošinātu, ka tiem kopīgu interešu projektiem, kuri pašreiz spēkā esošajā regulatīvajā satvarā un tirgus apstākļos nav dzīvotspējīgi, var sniegt īpaši pielāgotu atbalstu, kopīgu interešu projektiem vajadzētu būt tiesīgiem dotāciju vai inovatīvu finanšu instrumentu veidā saņemt Savienības finansiālo palīdzību pētījumiem un dažos gadījumos darbiem saskaņā ar Regulu (ES )... [par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, kas ierosināta ar COM(2018)438]. Ir svarīgi izvairīties no konkurences izkropļojumiem, jo īpaši starp projektiem, kas nodrošina viena un tā paša Savienības prioritārā koridora izveidi. Šādai finansiālai palīdzībai būtu jānodrošina vajadzīgā sinerģija ar struktūrfondiem, lai finansētu viedos enerģijas sadales tīklus, un ar Savienības atjaunojamās enerģijas finansēšanas mehānismu saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/1294 41 . Investīcijām kopīgu interešu projektos būtu jāpiemēro trīspakāpju prioritāra secība. Pirmkārt, investīcijas prioritāri būtu jāveic tirgum. Otrkārt, ja tirgus dalībnieki investīcijas neveic, būtu jāizskata regulatīvie risinājumi, vajadzības gadījumā jāpielāgo relevantais regulatīvais satvars un jānodrošina relevantā regulatīvā satvara pareiza piemērošana. Treškārt, ja ar pirmajiem diviem posmiem nepietiek, lai nodrošinātu vajadzīgās investīcijas kopīgu interešu projektos, vajadzētu varēt piešķirt Savienības finansiālo palīdzību, ja kopīgu interešu projekts atbilst spēkā esošajiem attiecināmības kritērijiem. Kopīgu interešu projekti var būt tiesīgi saņemt atbalstu arī programmā InvestEU, kas papildina dotāciju finansējumu.

(47)Dotācijām par darbiem, kas saistīti ar savstarpēju interešu projektiem, vajadzētu būt pieejamām tikai investīcijām, kas lokalizētas Savienības teritorijā, un tikai tad, ja vismaz divas dalībvalstis sniedz būtisku finansiālu ieguldījumu projekta investīciju izmaksās, ņemot vērā ieguvumus.

(48)Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 715/2009, Regula (ES) 2019/942 42 un Regula (ES) 2019/943 43 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73/EK un Direktīva (ES) 2019/944.

(49)Tāpēc Regula (ES) Nr. 347/2013 būtu jāatceļ.

(50)Lai nodrošinātu, ka prioritāro koridoru un tematisko jomu sastāvs pēc iespējas labāk atspoguļo energoinfrastruktūras attīstību un ka kandidātprojektu skaits katrā grupā joprojām ir piemērots un saprātīgs, kas ļautu veikt visaptverošu rūpīgu novērtējumu, un lai nodrošinātu, ka Savienības kopīgo interešu projektu sarakstā ir iekļauti tikai tādi projekti, kas visvairāk veicina stratēģisko energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un tematisko jomu īstenošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu nolūkā:

– papildināt šo regulu, pārskatot prioritāro koridoru un tematisko jomu tvērumu un sastāvu un pieņemot jaunus prioritāro koridoru un tematisko jomu sarakstus;

– grozīt šīs regulas pielikumus, lai pieņemtu un pārskatītu Savienības kopīgu interešu projektu sarakstu, vienlaikus ievērojot dalībvalstu un trešo valstu tiesības apstiprināt kopīgu interešu projektus vai savstarpēju interešu projektus, kas saistīti ar to teritoriju.

Ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt šīs regulas mērķu sasniegšanu, ņemot vērā līdz šim Savienības sarakstos iekļauto projektu skaitu, kopīgo interešu projektu kopējam skaitam arī turpmāk būtu jāpaliek pārvaldāmam, un tādēļ tam nevajadzētu būtiski pārsniegt skaitli 220. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. Ja Eiropas Parlaments un Padome to uzskata par nepieciešamu, katrs no tiem var nosūtīt savus ekspertus uz Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana un uz kurām tiek aicināti dalībvalstu eksperti. Diskusijām reģionālajās grupās ir būtiska nozīme, lai Komisija varētu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem izveido kopīgu interešu projektu sarakstus. Tāpēc, ciktāl tas ir iespējams un saderīgi ar šīs regulas satvaru, ir lietderīgi, ka Eiropas Parlaments un Padome tiek informēti par reģionālo grupu sanāksmēm un uz tām var nosūtīt ekspertus saskaņā ar 2016. gada Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu 44 .

(51)Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai attiecībā uz izmaksu pārrobežu dalīšanas procedūrām un ļautu dalībvalstīm novērtēt ieguvumus un izmaksas, ko rada atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkli jūras baseinos, ņemot vērā arī tirgus un finanšu pasākumus enerģijas ģenerēšanas vietām, piemēram, jau piešķirto atbalstu, un veikt iepriekšēju izmaksu dalīšanas analīzi jūras baseina līmenī, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 291. pantu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 45 . Minēto īstenošanas aktu pieņemšanai būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra.

(52)Tā kā šīs regulas mērķus, proti, Eiropas energotīklu attīstību un sadarbspēju un pieslēgumus šādiem tīkliem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un tāpēc šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

1. Ar šo regulu nosaka vadlīnijas I pielikumā noteikto Eiropas to energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai (“energoinfrastruktūras prioritārie koridori un jomas”), kas veicina Savienības 2030. gada klimata un enerģētikas mērķrādītāju un klimatneitralitātes mērķa sasniegšanu līdz 2050. gadam.

2. Šī regula jo īpaši:

a) attiecas uz tādu kopīgu interešu projektu apzināšanu, kuri vajadzīgi, lai īstenotu prioritāros koridorus un jomas, kas ietilpst kādā no šādām II pielikumā noteiktām energoinfrastruktūras kategorijām: elektroenerģija, viedie gāzes tīkli, ūdeņradis, elektrolīzeri un oglekļa dioksīds (“energoinfrastruktūras kategorijas”);

b) sekmē kopīgu interešu projektu savlaicīgu īstenošanu, racionalizējot, ciešāk koordinējot un paātrinot atļauju piešķiršanas procesus un uzlabojot sabiedrības līdzdalību;

c) paredz noteikumus un norādes izmaksu pārrobežu sadalei un ar risku saistītiem stimuliem attiecībā uz kopīgu interešu projektiem;

d) paredz nosacījumus, ar kādiem kopīgu interešu projekti ir atbilstīgi Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai;

e) attiecas uz savstarpēju interešu projektu apzināšanu.

2. pants

Definīcijas

Papildus definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2009/73/EK, (ES) 2018/2001 46 un (ES) 2019/944 un Regulās (EK) Nr. 715/2009, (ES) 2019/942 un (ES) 2019/943 šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

(1)“energoinfrastruktūra” ir jebkāds materiāls aprīkojums vai objekts, kas ietilpst kādā no energoinfrastruktūras kategorijām un kas atrodas Savienībā vai savieno Savienību ar vienu vai vairākām trešām valstīm;

(2)“visaptverošs lēmums” ir galīgais lēmums vai lēmumu kopums, kuru pieņem dalībvalsts iestāde vai iestādes, kas nav tiesu iestādes, un kurā noteikts, vai projekta virzītājam piešķirt vai atteikt atļauju būvēt energoinfrastruktūru kopīgu interešu projekta realizēšanai, paredzot iespēju sākt vai iepirkt un sākt nepieciešamos būvdarbus (statuss “gatavs būvniecībai”), neskarot lēmumus, kuri administratīvā kārtā pieņemti pārsūdzības procedūrā;

(3)“projekts” ir viena vai vairākas līnijas, cauruļvadi, objekti, aprīkojums vai iekārtas, kas ietilpst kādā no energoinfrastruktūras kategorijām;

(4)“kopīgu interešu projekts” ir projekts, kas nepieciešams, lai īstenotu I pielikumā noteiktos energoinfrastruktūras prioritāros koridorus un jomas, un kas ir iekļauts 3. pantā minētajā Savienības kopīgu interešu projektu sarakstā;

(5)“savstarpēju interešu projekts” ir projekts, ko Savienība veicina sadarbībā ar trešām valstīm;

(6)“energoinfrastruktūras nepietiekamība” ir fizisko plūsmu ierobežojums energosistēmā, ko rada nepietiekama pārvades jauda, kas cita starpā nozīmē infrastruktūras trūkumu;

(7)“projekta virzītājs” ir viens no šiem:

(a)pārvades sistēmas operators (PSO), sadales sistēmas operators vai cits operators vai investors, kas realizē kopīgu interešu projektu;

(b)ja ir vairāki PSO, sadales sistēmu operatori, citi operatori, investori vai jebkāda to grupa – struktūra, kura ir juridiska persona saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, kura izveidota ar līgumisku vienošanos starp tiem un kurai ir spēja uzņemties juridiskas un finansiālas saistības līgumiskās vienošanās pušu vārdā;

(8)“viedais elektrotīkls” ir elektrotīkls, kurā tīkla operators var digitāli uzraudzīt tam pieslēgto lietotāju darbības, un informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) saziņai ar saistītajiem tīklu operatoriem, ražotājiem, patērētājiem un/vai ražojošiem patērētājiem nolūkā nodrošināt elektroenerģijas pārvadi ilgtspējīgā, rentablā un drošā veidā;

(9)“viedais gāzes tīkls” ir gāzes tīkls, kurā izmantoti inovatīvi digitāli risinājumi, lai rentablā veidā integrētu daudzveidīgus mazoglekļa un atjaunīgās gāzes avotus atbilstoši patērētāju vajadzībām un gāzes kvalitātes prasībām nolūkā samazināt saistītā gāzes patēriņa oglekļa pēdu, palielināt atjaunīgo un mazoglekļa gāzu īpatsvaru un izveidot saiknes ar citiem energonesējiem un nozarēm;

(10)“attiecīgās iestādes” ir iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetentas izsniegt dažādas atļaujas un pilnvarojumus, kas attiecas uz nekustamā īpašuma, tostarp energoinfrastruktūras, plānošanu, projektēšanu un būvniecību;

(11)“darbi” ir komponentu, sistēmu un pakalpojumu, tostarp programmatūras, iegāde, piegāde un izvēršana, ar projektu saistīto izstrādes, būvniecības un uzstādīšanas darbību veikšana, iekārtu pieņemšana un projekta uzsākšana;

(12)“pētījumi” ir darbības, kas nepieciešamas, lai sagatavotu projekta īstenošanu, piemēram, sagatavošanās, priekšizpētes, izvērtējuma, testēšanas un validācijas pētījumi, tostarp programmatūras, un citi tehniskā atbalsta pasākumi, tostarp priekšdarbi ar mērķi definēt un izstrādāt projektu un pieņemt lēmumu par tā finansēšanu, piemēram, attiecīgo objektu izpētes darbi un finansējuma paketes sagatavošana;

(13) “valsts regulatīvā iestāde” ir valsts regulatīvā iestāde, kas norīkota atbilstīgi Direktīvas 2009/73/EK 39. panta 1. punktam vai Direktīvas (ES) 2019/944 57. panta 1. punktam;

(14) “nodošana ekspluatācijā” ir projekta darbības sākšanas process pēc tā būvniecības pabeigšanas;

(15)“valsts relevantās regulatīvās iestādes” ir valsts regulatīvās iestādes dalībvalstīs, kurās projektam ir būtiska pozitīva ietekme;

(16) “klimatadaptācija” ir process, kas nodrošina, ka ar klimatiskās neaizsargātības un riska novērtējumu, tostarp ar attiecīgiem adaptācijas pasākumiem, tiek nodrošināta energoinfrastruktūras noturība pret klimata pārmaiņu iespējamo negatīvo ietekmi.

II NODAĻA

KOPĪGU INTEREŠU PROJEKTI UN SAVSTARPĒJU INTEREŠU PROJEKTI

3. pants

Savienības kopīgu interešu projektu un savstarpēju interešu projektu saraksts

1. Izveido reģionālas grupas (“grupas”), kā noteikts III pielikuma 1. iedaļā. Katras grupas dalība ir balstīta uz katru prioritāro koridoru un jomu un to attiecīgo ģeogrāfisko pārklājumu, kā noteikts I pielikumā. Lēmumu pieņemšanas pilnvaras grupās ir tikai dalībvalstīm un Komisijai, kuras šajā nolūkā dēvē par grupu lēmējstruktūru.

Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 20. pantu, lai papildinātu šo regulu attiecībā uz prioritāro koridoru un jomu tvērumu un sastāvu.

2. Katra grupa pieņem savu reglamentu, ņemot vērā III pielikumā izklāstītos noteikumus.

3. Katras grupas lēmējstruktūra pieņem ierosināto kopīgu interešu projektu reģionālo sarakstu, kas sagatavots atbilstīgi III pielikuma 2. iedaļā izklāstītajam procesam, norādot katra projekta devumu energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu īstenošanā un to, kā tie atbilst 4. pantā noteiktajiem kritērijiem.

Ja grupa gatavo reģionālo sarakstu:

a) katram atsevišķam kopīgu interešu projekta priekšlikumam ir vajadzīgs to valstu apstiprinājums, uz kuru teritoriju šis projekts attiecas; ja kāda valsts apstiprinājumu nesniedz, tā attiecīgajai grupai iesniedz pienācīgu pamatojumu;

b) tā ņem vērā Komisijas konsultāciju, kuras mērķis ir nodrošināt, ka kopīgu interešu projektu kopējais skaits ir pārvaldāms.

4. Komisija ir pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar šīs regulas 20. pantu, lai grozītu šīs regulas pielikumus nolūkā izveidot Savienības kopīgu interešu projektu sarakstu (“Savienības saraksts”), ņemot vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 172. panta otro daļu.

Īstenojot savas pilnvaras, Komisija nodrošina, ka Savienības sarakstu izveido ik pēc diviem gadiem, pamatojoties uz reģionālajiem sarakstiem, ko pieņēmušas grupu lēmējstruktūras, kā noteikts III pielikuma 1. iedaļas 2. punktā, ievērojot procedūru, kas noteikta šā panta 3. punktā.

Pirmo Savienības sarakstu saskaņā ar šo regulu pieņem vēlākais līdz 2023. gada 30. novembrim.

5. Kad Komisija, pamatojoties uz reģionālajiem sarakstiem, pieņem Savienības sarakstu, tā:

a) nodrošina, ka tiek iekļauti tikai tie projekti, kas atbilst 4. pantā minētajiem kritērijiem;

b) nodrošina pārreģionālo konsekvenci, ņemot vērā Energoregulatoru sadarbības aģentūras (“Aģentūra”) atzinumu, kā minēts III pielikuma 2. iedaļas 12. punktā;

c) ņem vērā dalībvalstu atzinumus, kā minēts III pielikuma 2. iedaļas 9. punktā;

d) cenšas nodrošināt, ka Savienības sarakstā iekļauto kopīgu interešu projektu kopējais skaits ir pārvaldāms.

6. Kopīgu interešu projekti, kas, ievērojot šā panta 4. punktu, ir iekļauti Savienības sarakstā atbilstoši II pielikuma 1. punkta a), b), c) un e) apakšpunktā noteiktajām energoinfrastruktūras kategorijām, kļūst par attiecīgo reģionālo investīciju plānu daļu saskaņā ar Regulas (ES) 2019/943 34. pantu un Regulas (EK) Nr. 715/2009 12. pantu un par attiecīgā valsts tīkla attīstības desmit gadu plāna daļu saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 51. pantu un Direktīvas 2009/73/EK 22. pantu un attiecīgā gadījumā par citu attiecīgo valsts infrastruktūras plānu daļu. Minētajiem projektiem piešķir augstāko iespējamo prioritāti katrā no minētajiem plāniem. Šo pantu nepiemēro savstarpēju interešu projektiem.

4. pants

Kopīgu interešu projektu un savstarpēju interešu projektu kritēriji

1. Kopīgu interešu projekti atbilst šādiem vispārīgiem kritērijiem:

a) projekts ir nepieciešams vismaz vienam no energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām;

b) potenciālie kopējie ieguvumi no projekta, kas novērtēti saskaņā ar attiecīgajiem 3. punktā noteiktajiem specifiskajiem kritērijiem, pārsniedz tā izmaksas, tostarp ilgākā termiņā;

c) projekts atbilst jebkuram no šiem kritērijiem:

i) iesaista vismaz divas dalībvalstis, tieši šķērsojot divu vai vairāku dalībvalstu robežu;

ii) atrodas vienas dalībvalsts teritorijā, un tam ir ievērojama pārrobežu ietekme, kā izklāstīts IV pielikuma 1. punktā.

2. Savstarpēju interešu projekti atbilst šādiem vispārīgiem kritērijiem:

(a)projekts sniedz būtisku ieguldījumu Savienības un trešās valsts dekarbonizācijas mērķu sasniegšanā un ilgtspējas sasniegšanā, cita starpā integrējot atjaunīgo enerģiju energotīklā un pārvadot atjaunīgo elektroenerģiju uz lielākajiem patēriņa centriem un uzkrāšanas vietām; un

(b)potenciālie kopējie ieguvumi no projekta, kas novērtēti saskaņā ar attiecīgajiem 3. punktā noteiktajiem specifiskajiem kritērijiem, pārsniedz tā izmaksas, tostarp ilgākā termiņā;

(c)projekts atrodas vismaz vienas dalībvalsts teritorijā un vismaz vienas trešās valsts teritorijā, un tam ir ievērojama pārrobežu ietekme, kā izklāstīts IV pielikuma 2. punktā;

(d)attiecībā uz daļu, kas atrodas Savienības teritorijā, projekts atbilst Direktīvai 2009/73/EK un Direktīvai (ES) 2019/944, ja tas ietilpst II pielikuma 1. un 3. punktā aprakstītajās infrastruktūras kategorijās;

(e)iesaistītajai(-ām) trešai(-ām) valstij(-īm) ir augsts regulējuma saskaņošanas vai konverģences līmenis, lai atbalstītu Savienības vispārējo politikas mērķu sasniegšanu, jo īpaši, lai nodrošinātu:

i) labi funkcionējošu iekšējo enerģijas tirgu;

ii) energoapgādes drošību, kuras pamatā būtu sadarbība un solidaritāte;

iii) energosistēmas, tostarp ražošanas, pārvades un sadales, virzību uz dekarbonizāciju saskaņā ar Parīzes nolīgumu un Savienības mērķiem klimata jomā; un, jo īpaši, lai novērstu oglekļa emisiju pārvirzi;

(f)iesaistītā trešā valsts vai valstis atbalsta projekta prioritāro statusu, kā noteikts 7. pantā, un apņemas ievērot līdzīgu grafiku paātrinātai īstenošanai un citus politikas un regulatīvos atbalsta pasākumus, kas piemērojami kopīgu interešu projektiem Savienībā.

3. Kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst konkrētās energoinfrastruktūras kategorijās, piemēro šādus specifiskus kritērijus:

a) attiecībā uz elektroenerģijas pārvades un uzkrāšanas projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b), c) un e) apakšpunktā noteiktajās energoinfrastruktūras kategorijās, projektam ir jāsniedz būtisks ieguldījums ilgtspējā, cita starpā integrējot atjaunīgo enerģiju energotīklā un pārvadot atjaunīgo elektroenerģiju uz lielākajiem patēriņa centriem un uzkrāšanas vietām, un attiecībā vismaz uz vienu no šādiem specifiskiem kritērijiem:

i) tirgus integrācija, tajā skaitā novēršot vismaz vienas dalībvalsts izolāciju un samazinot energoinfrastruktūras nepietiekamību; konkurence un sistēmas elastība;

ii) piegādes drošība, tajā skaitā nodrošinot sadarbspēju, sistēmas elastību, kiberdrošību, piemērotus savienojumus un sistēmas drošu un uzticamu darbību;

b) attiecībā uz viedo elektrotīklu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta d) apakšpunktā noteiktajā energoinfrastruktūras kategorijā, projektam ir jāsniedz būtisks ieguldījums ilgtspējā, cita starpā integrējot atjaunīgo enerģiju tīklā, un attiecībā uz vismaz diviem no šādiem specifiskiem kritērijiem:

i) piegādes drošība, tajā skaitā elektroenerģijas pārvades un sadales efektivitāte un sadarbspēja tīkla ikdienas darbībā, pārslodzes novēršana un tīkla lietotāju integrācija un iesaistīšana;

ii) tirgus integrācija, tajā skaitā ar sistēmas efektīvu darbību un starpsavienotāju izmantošanu;

iii) tīkla drošība, elastība un piegādes kvalitāte, tajā skaitā plašāk izmantojot inovācijas līdzsvarošanas, kiberdrošības, uzraudzības, sistēmas kontroles un kļūdu labošanas jomā;

c) attiecībā uz oglekļa dioksīda transportēšanas projektiem, kas ietilpst II pielikuma 5. punktā noteiktajās energoinfrastruktūras kategorijās, projektam ir jāsniedz būtisks ieguldījums attiecībā uz visiem šādiem specifiskiem kritērijiem:

i) nepieļaut oglekļa dioksīda emisijas, vienlaikus saglabājot energoapgādes drošību;

ii) palielināt oglekļa dioksīda transportēšanas noturību un drošību;

iii) efektīvi izmantot resursus, sasaistot vairākus oglekļa dioksīda avotus un krātuves caur kopīgu infrastruktūru un samazinot slogu uz vidi un riskus;

d) attiecībā uz ūdeņraža projektiem, kas ietilpst II pielikuma 3. punktā noteiktajās energoinfrastruktūras kategorijās, projektam ir jānodrošina būtisks ieguldījums ilgtspējā, cita starpā samazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas, uzlabojot atjaunīgā ūdeņraža ieviešanu un atbalstot variablu atjaunīgās elektroenerģijas ražošanu, šajā nolūkā piedāvājot elastības un/vai uzkrāšanas risinājumus. Turklāt projektam ir jāsniedz būtisks ieguldījums attiecībā uz vismaz vienu no šādiem specifiskiem kritērijiem:

i) tirgus integrācija, tajā skaitā savienojot dalībvalstu esošos vai topošos ūdeņraža tīklus vai citādi veicinot Savienības mēroga ūdeņraža transportēšanas un uzglabāšanas tīkla tapšanu un nodrošinot savienotu sistēmu sadarbspēju;

ii) piegādes drošība un elastība, tajā skaitā izmantojot pienācīgus savienojumus un veicinot sistēmas drošu un uzticamu darbību;

iii) konkurence, tajā skaitā ļaujot pārredzamā un nediskriminējošā veidā piekļūt vairākiem piegādes avotiem un tīkla lietotājiem;

e) attiecībā uz elektrolīzeriem, kas ietilpst II pielikuma 4. punktā noteiktajā energoinfrastruktūras kategorijā, projektam ir jāsniedz būtisks ieguldījums attiecībā uz visiem šādiem specifiskiem kritērijiem:

i) ilgtspēja, cita starpā mazinot siltumnīcefekta gāzu emisijas un uzlabojot atjaunīgā ūdeņraža izmantošanas izvēršanu;

ii) piegādes drošība, tajā skaitā ar devumu sistēmas drošā, efektīvā un uzticamā darbībā vai piedāvājot uzglabāšanas un/vai elastīguma risinājumus, piemēram, pieprasījumreakciju un balansēšanas pakalpojumus;

iii) veicināt viedās enerģētikas nozares integrāciju, savienojot dažādus energonesējus un nozares;

f) attiecībā uz viedo gāzes tīklu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 2. punktā noteiktajā energoinfrastruktūras kategorijā, projektam ir jāsniedz būtisks ieguldījums ilgtspējā, nodrošinot un veicinot atjaunīgo un mazoglekļa gāzu, piemēram, biometāna vai atjaunīgā ūdeņraža, integrēšanu gāzes sadales un pārvades tīklos nolūkā samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Turklāt projektam ir jāsniedz būtisks ieguldījums attiecībā uz vismaz vienu no šādiem specifiskiem kritērijiem:

i) tīkla drošība un piegādes kvalitāte, šajā nolūkā uzlabojot gāzes pārvades un sadales efektivitāti un sadarbspēju tīkla ikdienas darbībā, ko, ieviešot inovatīvas tehnoloģijas un kiberdrošību, panāk, cita starpā risinot problēmas, ko rada dažādas kvalitātes gāzu iesūknēšana;

ii) tirgus darbība un pakalpojumi lietotājiem;

iii) viedās enerģētikas nozares integrācijas veicināšana, veidojot savienojumus ar citiem energonesējiem un nozarēm un iespējojot pieprasījumreakciju.

4. Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. līdz 4. punktā noteiktajās energoinfrastruktūras kategorijās, devumu attiecībā uz šā panta 3. punktā uzskaitītajiem kritērijiem novērtē saskaņā ar IV pielikuma 3. līdz 7. punktā noteiktajiem indikatoriem.

5. Lai veicinātu visu to projektu novērtēšanu, kas varētu būt atbilstīgi kopīgu interešu projektu statusam un ko varētu iekļaut reģionālajā sarakstā, katra grupa pārredzamā un objektīvā veidā izvērtē katra projekta devumu tā paša prioritārā koridora vai jomas īstenošanā. Katra grupa nosaka savu novērtēšanas metodi, pamatojoties uz kopējo devumu attiecībā uz 3. punktā minētajiem kritērijiem. Balstoties uz šo novērtējumu, grupa iekšējai lietošanai sakārto projektus prioritārā secībā. Ne reģionālo, ne Savienības sarakstu nekārto prioritārā secībā, kā arī prioritāro secību neizmanto nekādiem turpmākiem nolūkiem, izņemot – kā aprakstīts III pielikuma 2. iedaļas 14. punktā.

Novērtējot projektus, katra grupa pienācīgi ņem vērā:

a) cik steidzams ir katrs ierosinātais projekts, lai sasniegtu Savienības enerģētikas rīcībpolitikas mērķus – dekarbonizāciju, tirgus integrāciju, konkurenci, ilgtspējību un piegādes drošību;

b) kādā mērā projekts ir komplementārs citiem ierosinātajiem projektiem;

c) attiecībā uz ierosinātajiem projektiem, kas tobrīd ir kopīgu interešu projekti, projektu īstenošanas progresu un ziņošanas un pārredzamības pienākumu izpildi.

Attiecībā uz viedo elektrotīklu un viedo gāzes tīklu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta d) apakšpunktā un 2. punktā noteiktajā energoinfrastruktūras kategorijā, prioritārā secībā sakārto tos projektus, kas ietekmē vienas un tās pašas divas dalībvalstis, un pienācīgi ņem vērā arī projekta skarto lietotāju skaitu, gada energopatēriņu un no nedispečējamiem resursiem saražotas enerģijas īpatsvaru teritorijā, kur atrodas šie lietotāji.

5. pants

Īstenošana un uzraudzība

1. Projekta virzītāji kopīgu interešu projektiem izstrādā īstenošanas plānu, kurā iekļauj grafiku visām šādām darbībām:

a) priekšizpēte un projektēšanas pētījumi, tajā skaitā attiecībā uz klimatadaptāciju un atbilstību vides tiesību aktiem un principam “nenodarīt būtisku kaitējumu”;

b) valsts regulatīvās iestādes vai jebkādas citas attiecīgās iestādes apstiprinājums;

c) būvniecība un nodošana ekspluatācijā;

d) atļauju piešķiršanas grafiks, kas minēts 10. panta 5. punkta b) apakšpunktā.

2. PSO, sadales sistēmu operatori un citi operatori savstarpēji sadarbojas, lai veicinātu kopīgu interešu projektu izstrādi savā jomā.

3. Aģentūra un attiecīgās grupas uzrauga kopīgu interešu projektu īstenošanā sasniegto progresu un vajadzības gadījumā sniedz ieteikumus, lai veicinātu kopīgu interešu projektu īstenošanu. Grupas drīkst pieprasīt, lai saskaņā ar 4., 5. un 6. punktu tiktu sniegta papildu informācija, sasaukt sanāksmes ar attiecīgajām personām un uzaicināt Komisiju verificēt sniegto informāciju uz vietas.

4. Sākot ar gadu, kas seko gadam, kurā kopīgu interešu projekts saskaņā ar 3. pantu ir iekļauts Savienības sarakstā, projekta virzītāji 8. pantā minētajai kompetentajai iestādei katru gadu līdz 31. decembrim iesniedz gada ziņojumu par katru projektu, kas ietilpst II pielikuma 1.–4. punktā noteiktajās kategorijās.

Minētajā ziņojumā sīki izklāsta:

a) kādas sekmes gūtas projekta izstrādē, būvniecībā un nodošanā ekspluatācijā, jo īpaši attiecībā uz atļauju piešķiršanas un konsultāciju procedūrām, kā arī atbilstību vides tiesību aktiem, principam, ka projekts “nenodara būtisku kaitējumu” videi, un veiktos klimatadaptācijas pasākumus;

b) attiecīgā gadījumā – vai ir kavēšanās salīdzinājumā ar īstenošanas plānu, šādu kavēšanos iemeslus un citas radušās grūtības;

c) attiecīgā gadījumā – pārskatītu plānu ar mērķi novērst kavēšanās.

5. Katru gadu līdz 31. janvārim 8. pantā minētās kompetentās iestādes iesniedz Aģentūrai un attiecīgajai grupai šā panta 4. punktā minēto ziņojumu, kas papildināts ar informāciju par to attiecīgajā teritorijā esošo kopīgu interešu projektu īstenošanas progresu un – attiecīgā gadījumā – par īstenošanas kavēšanos saistībā ar atļauju piešķiršanas procesiem, kā arī par šādas kavēšanās iemesliem. Kompetento iestāžu devumu ziņojumā skaidri norāda un iekļauj, negrozot projekta virzītāju sagatavoto tekstu.

6. Katru gadu līdz 30. aprīlim, kad būtu jāpieņem jauns Savienības saraksts, Aģentūra iesniedz grupām konsolidētu ziņojumu par kopīgu interešu projektiem, kas ir valsts regulatīvo iestāžu kompetencē, izvērtējot panākto progresu un vajadzības gadījumā sniedzot ieteikumus par to, kā novērst kavējumus un pārvarēt radušās grūtības. Saskaņā ar Regulas (ES) 2019/942 5. pantu minētajā konsolidētajā ziņojumā izvērtē arī to, vai tiek konsekventi īstenoti Savienības tīklu attīstības plāni attiecībā uz energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām.

7. Ja salīdzinājumā ar īstenošanas plānu kopīgu interešu projekta nodošana ekspluatācijā ir aizkavējusies un ja tas nav noticis tādu nepārvaramu apstākļu dēļ, ko projekta virzītājs nespēj kontrolēt, piemēro šādus pasākumus:

a) ciktāl saskaņā ar attiecīgajiem valstu tiesību aktiem ir piemērojami Direktīvas (ES) 2019/944 51. panta 7. punkta a), b) vai c) apakšpunktā un Direktīvas 2009/73/EK 22. panta 7. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētie pasākumi, valstu regulatīvās iestādes nodrošina, ka investīcijas tiek veiktas;

b) ja valstu regulatīvo iestāžu pasākumi saskaņā ar a) apakšpunktu nav piemērojami, projekta virzītājs izvēlas trešo personu visa projekta vai tā daļas finansēšanai vai būvniecībai. Projekta virzītājs to dara, pirms kavēšanās salīdzinājumā ar īstenošanas plānā noteikto nodošanas ekspluatācijā datumu pārsniedz divus gadus;

c) ja trešā persona netiek izraudzīta saskaņā ar b) apakšpunktu, dalībvalsts vai, ja dalībvalsts tā noteikusi, valsts regulatīvā iestāde divu mēnešu laikā pēc b) apakšpunktā minētā termiņa beigām drīkst iecelt trešo personu projekta finansēšanai vai būvniecībai, kas projekta virzītājam jāpieņem;

d) ja kavēšanās salīdzinājumā ar īstenošanas plānā noteikto nodošanas ekspluatācijā datumu pārsniedz divus gadus un divus mēnešus, Komisija, par to vienojoties un pilnībā sadarbojoties ar attiecīgajām dalībvalstīm, drīkst nākt klajā ar uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus, kurā var piedalīties ikviena trešā persona, kas spēj kļūt par projekta virzītāju, lai uzbūvētu projektu atbilstīgi grafikam, par ko vienojas;

e) ja piemēro c) vai d) apakšpunktu, sistēmas operators, kura teritorijā atrodas investīciju objekts, sniedz īstenojošajiem operatoriem vai investoriem, vai trešai personai visu ieguldījuma veikšanai vajadzīgo informāciju, pieslēdz jaunus aktīvus pārvades tīklam un kopumā dara visu iespējamo, lai veicinātu investīcijas īstenošanu un kopīgu interešu projekta drošu, uzticamu un efektīvu darbību un uzturēšanu.

8. Kopīgu interešu projektu drīkst svītrot no Savienības saraksta saskaņā ar 3. panta 4. punktā noteikto procedūru, ja projekts minētajā sarakstā ticis iekļauts, balstoties uz nepareizu informāciju, kas bija noteicošais iekļaušanas faktors, vai ja projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem.

9. Projekti, kuri vairs nav Savienības sarakstā, zaudē visas no šīs regulas izrietošās tiesības un pienākumus, kas attiecas uz kopīgu interešu projekta statusu.

Tomēr projekts, kurš vairs nav Savienības sarakstā, bet par kuru kompetentā iestāde ir pieņēmusi izskatīšanai pieteikuma dokumentāciju, saglabā tiesības un pienākumus, kas izriet no III nodaļas, izņemot, ja projekts vairs nav sarakstā 8. punktā noteikto iemeslu dēļ.

10. Šis pants neskar Savienības finansiālo palīdzību, kas piešķirta kopīgu interešu projektam pirms tā svītrošanas no Savienības saraksta.

6. pants

Eiropas koordinatori

1. Ja kopīgu interešu projekts saskaras ar ievērojamām īstenošanas grūtībām, Komisija, vienojoties ar attiecīgajām dalībvalstīm, drīkst iecelt Eiropas koordinatoru uz laikposmu, kas nepārsniedz vienu gadu un ko var divas reizes pagarināt.

2. Eiropas koordinators:

a) virza projektus, kuriem viņš(-a) iecelts(-a) par Eiropas koordinatoru, un pārrobežu dialogu starp projekta virzītājiem un visām ieinteresētajām personām;

b) pēc vajadzības palīdz visām personām apspriesties ar ieinteresētajām personām un saņemt projektiem nepieciešamās atļaujas;

c) attiecīgā gadījumā konsultē projekta virzītājus par projekta finansēšanu;

d) nodrošina, ka projektu sagatavošanai un īstenošanai attiecīgās dalībvalstis sniedz pienācīgu atbalstu un stratēģisku vadību;

e) katru gadu un attiecīgā gadījumā, beidzoties pilnvarām, iesniedz Komisijai ziņojumu par projektu īstenošanas progresu un par visām grūtībām un šķēršļiem, kas varētu ievērojami kavēt projektu nodošanu ekspluatācijā. Komisija šo ziņojumu nosūta Eiropas Parlamentam un attiecīgajām grupām.

3. Eiropas koordinatoru izvēlas, pamatojoties uz viņa(-s) pieredzi attiecībā uz konkrētajiem uzdevumiem, ko viņam(-ai) uztic attiecīgajos projektos.

4. Lēmumā par Eiropas koordinatora iecelšanu nosaka kārtību attiecībā uz pilnvaru ilgumu, konkrētajiem uzdevumiem un attiecīgajiem termiņiem, kā arī izmantojamo metodoloģiju. Koordinācijas darbs ir samērīgs ar projektu sarežģītību un aplēstajām izmaksām.

5. Attiecīgās dalībvalstis pilnībā sadarbojas ar Eiropas koordinatoru, tam(tai) pildot 2. un 4. punktā minētos uzdevumus.

III NODAĻA

ATĻAUJU PIEŠĶIRŠANA UN SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBA

7. pants

Kopīgu interešu projektu “prioritārais statuss”

1. Atļauju piešķiršanas procesā vajadzīgo lēmumu pieņemšanas nolūkā, pieņemot Savienības sarakstu, tiek noteikta šādu projektu nepieciešamība no enerģētikas politikas viedokļa, neskarot projekta precīzu atrašanās vietu, maršrutu vai tehnoloģiju.

2. Lai nodrošinātu ar kopīgu interešu projektiem saistītās pieteikuma dokumentācijas efektīvu administratīvo apstrādi, projekta virzītāji un visas attiecīgās iestādes nodrošina, ka šo dokumentāciju apstrādā, cik vien ātri tas ir iespējams.

3. Neskarot pienākumus, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, ja valsts tiesību aktos šāds statuss ir paredzēts, kopīgu interešu projektiem piešķir augstāko iespējamo valsts nozīmes statusu un pret tiem attiecīgi izturas atļauju piešķiršanas procesos un – ja to paredz valsts tiesību akti – arī telpiskajā plānošanā, tostarp saistībā ar ietekmes uz vidi novērtējumiem, tādā veidā, kā paredzēts valsts tiesību aktos, ko piemēro attiecīgajam energoinfrastruktūras veidam.

4. Visas strīdu izšķiršanas procedūras, tiesvedību, pārsūdzības un tiesiskās aizsardzības līdzekļus saistībā ar kopīgu interešu projektiem valstu tiesās, šķīrējtiesās, tajā skaitā mediāciju vai arbitrāžu, ja tās paredzētas valsts tiesību aktos, uzskata par steidzamām saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām steidzamības procedūrām.

5. Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā esošos Komisijas izdotos norādījumus par ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru racionalizēšanu kopīgu interešu projektiem, novērtē, kādi leģislatīvi un neleģislatīvi pasākumi vajadzīgi, lai racionalizētu ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras un nodrošinātu to saskanīgu piemērošanu, un par rezultātu informē Komisiju.

6. Dalībvalstis līdz [2022. gada 1. septembrim] veic neleģislatīvos pasākumus, ko tās noteikušas atbilstīgi 5. punktam.

7. Dalībvalstis līdz [2023. gada 1. janvārim] veic leģislatīvos pasākumus, ko tās noteikušas atbilstīgi 5. punktam. Šie pasākumi neskar saistības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem.

8. Ar noteikumu, ka ir ievēroti visi Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 4. punktā un Direktīvas 2000/60/EK 4. panta 7. punktā noteiktie nosacījumi attiecībā uz ietekmi uz vidi, kopīgu interešu projektus no enerģētikas politikas viedokļa uzskata par projektiem sabiedrības interesēs un var uzskatīt par projektiem sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā.

Ja saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK ir vajadzīgs Komisijas atzinums, Komisija un šīs regulas 9. pantā minētā kompetentā iestāde nodrošina, ka lēmums par to, vai projekts ir sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, tiek pieņemts, ievērojot šīs regulas 10. panta 1. punktā noteikto termiņu.

8. pants

Atļauju piešķiršanas procesa organizācija

1. Vēlākais līdz [2022. gada 1. janvārim] katra dalībvalsts, ja nepieciešams, no jauna ieceļ to vienu valsts kompetento iestādi, kas ir atbildīga par kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa veicināšanu un koordinēšanu.

2. Šā panta 1. punktā minētās kompetentās iestādes atbildību un/vai ar to saistītos uzdevumus attiecībā uz kopīgu interešu projektu vai kopīgu interešu projektu konkrētu kategoriju drīkst deleģēt citai iestādei vai tos drīkst veikt cita iestāde ar noteikumu, ka:

a) kompetentā iestāde informē Komisiju par šādu deleģēšanu un attiecīgo informāciju kompetentā iestāde vai projekta virzītājs publicē 9. panta 7. punktā minētajā tīmekļa vietnē;

b) par katru kopīgu interešu projektu ir atbildīga tikai viena iestāde, tā ir vienīgais kontaktpunkts projekta virzītājam procesā, kas noslēdzas ar visaptverošā lēmuma pieņemšanu par konkrēto kopīgu interešu projektu, un tā koordinē visu attiecīgo dokumentu un informācijas iesniegšanu.

Kompetentā iestāde drīkst saglabāt pienākumu noteikt termiņus, neskarot termiņus, kas noteikti 10. pantā.

3. Neskarot attiecīgās prasības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesību aktiem, kompetentā iestāde veicina visaptverošā lēmuma izdošanu. Visaptverošais lēmums ir galīgais pierādījums tam, ka kopīgu interešu projekts ir ieguvis statusu “gatavs būvniecībai”, un šajā sakarā nav citu prasību attiecībā uz papildu atļaujām vai pilnvarojumiem. Visaptverošo lēmumu izdod 10. panta 1. un 2. punktā minētajā termiņā un saskaņā ar vienu no šādām shēmām:

Attiecīgo iestāžu kompetenci var vai nu iekļaut tās valsts kompetentās iestādes kompetencē, kas izraudzīta saskaņā ar 8. panta 1. punktu, vai arī tās zināmā mērā saglabā savu neatkarīgo kompetenci saskaņā ar to attiecīgo atļauju piešķiršanas shēmu, ko dalībvalsts visaptverošā lēmuma izdošanas veicināšanai izvēlējusies saskaņā ar šo punktu, un attiecīgi sadarbojas ar valsts kompetento iestādi.

Ja ir sagaidāms, ka attiecīgā iestāde noteiktajā termiņā atsevišķu lēmumu nepieņems, tā nekavējoties informē kompetento iestādi un pienācīgi pamato kavēšanos. Pēc tam kompetentā iestāde atbilstoši 10. pantā noteiktajiem vispārējiem termiņiem nosaka citu termiņu, kurā jāizdod minētais atsevišķais lēmums.

Tā kā valstu plānošanas un atļauju piešķiršanas procesi atšķiras, dalībvalstis savu procedūru veicināšanai un koordinēšanai drīkst izraudzīties vienu no pirmās daļas a), b) un c) apakšpunktā minētajām trim shēmām un izvēlas īstenot visefektīvāko shēmu. Ja dalībvalsts izvēlas sadarbības shēmu, tā informē Komisiju par šādas izvēles iemesliem.

4. Attiecībā uz sauszemes un atkrastes kopīgu interešu projektiem dalībvalstis drīkst piemērot atšķirīgas 3. punktā noteiktās shēmas.

5. Ja kopīgu interešu projekta dēļ lēmumi jāpieņem divās vai vairākās dalībvalstīs, attiecīgās kompetentās iestādes sper visus nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu efektīvu un lietderīgu savstarpējo sadarbību un koordināciju, tajā skaitā 10. panta 5. punktā minētos soļus. Dalībvalstis cenšas paredzēt kopīgas procedūras, jo īpaši attiecībā uz ietekmes uz vidi novērtējumu.

6. Līdz [2022. gada 31. jūlijam] un katrai konkrētai reģionālajai grupai katrā prioritārajā atkrastes energotīkla koridorā, kā noteikts I pielikumā, attiecīgajā grupā ietilpstošo dalībvalstu valsts kompetentās iestādes kopīgi izveido unikālus kontaktpunktus (“atkrastes vienotie kontaktpunkti”) projektu virzītājiem, un šie kontaktpunkti ir atbildīgi par atļauju piešķiršanas procesa veicināšanu un koordinēšanu attiecībā uz atjaunīgās enerģijas vispārējas intereses projektiem saistībā ar atkrastes energotīkliem, ņemot vērā arī to, ka ir savstarpēji jākoordinē atļauju piešķiršanas process energoinfrastruktūrai un ražošanas aktīviem. Atkrastes vienotie kontaktpunkti darbojas kā esošo jūras baseinu pētījumu un plānu repozitorijs nolūkā atvieglot atļauju piešķiršanas procesu atsevišķiem kopīgu interešu projektiem un koordinēt to, kā attiecīgās valstu kompetentās iestādes izdod visaptverošos lēmumus par šādiem projektiem. Katra reģionālā grupa katrā prioritārajā atkrastes energotīkla koridorā ar grupā ietilpstošo dalībvalstu kompetento iestāžu palīdzību atkarībā no reģionālajām īpatnībām un ģeogrāfiskajām iezīmēm izveido atkrastes vienotos kontaktpunktus un nosaka to atrašanās vietu, resursu iedalījumu un īpašus noteikumus to darbībai.

9. pants

Pārredzamība un sabiedrības līdzdalība

1. Līdz [2023. gada 1. maijam] dalībvalsts vai kompetentā iestāde attiecīgā gadījumā sadarbībā ar citām attiecīgajām iestādēm publicē atjauninātu rokasgrāmatu par atļauju piešķiršanas procesa procedūrām, kas piemērojamas kopīgu interešu projektiem, ietverot vismaz VI pielikuma 1. punktā norādīto informāciju. Rokasgrāmata nav juridiski saistoša, bet tajā var atsaukties uz attiecīgiem juridiskiem noteikumiem vai citēt tos. Izstrādājot procedūru rokasgrāmatas, valsts kompetentās iestādes koordinē savu darbību ar kaimiņvalstīm un rod sinerģijas ar tām.

2. Neskarot vides tiesību aktus un jebkādas prasības, kas izriet no Orhūsas un Espo konvencijām un attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, visas atļauju piešķiršanas procesā iesaistītās personas ievēro VI pielikuma 3. punktā noteiktos sabiedrības līdzdalības principus.

3. Aptuveni trīs mēnešu laikā pēc atļauju piešķiršanas procesa sākuma saskaņā ar 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu projekta virzītājs, ievērojot procesu, kas aprakstīts 1. punktā minētajā rokasgrāmatā, un saskaņā ar VI pielikumā noteiktajām vadlīnijām izstrādā un kompetentajai iestādei iesniedz sabiedrības līdzdalības koncepciju. Kompetentā iestāde triju mēnešu laikā pēc sabiedrības līdzdalības koncepcijas saņemšanas pieprasa tajā veikt izmaiņas vai to apstiprina. Šajā procesā kompetentā iestāde ņem vērā visu veidu sabiedrības līdzdalību un apspriešanās, kas notikušas pirms atļauju piešķiršanas procesa sākuma, tādā mērā, kādā šāda sabiedrības līdzdalība un apspriešanās atbilst šā panta prasībām.

Ja projekta virzītājs plāno būtiski mainīt apstiprināto koncepciju, tas par šādu plānu informē kompetento iestādi. Šādā gadījumā kompetentā iestāde var pieprasīt veikt izmaiņas.

4. Ja tas jau nav prasīts valsts tiesību aktos atbilstoši tādiem pašiem vai augstākiem standartiem, pirms galīgās un pabeigtās pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas kompetentajai iestādei saskaņā ar 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu projekta virzītājs vai, ja to paredz valsts tiesību akti, kompetentā iestāde rīko vismaz vienu sabiedrisko apspriešanu. Šāda sabiedriskā apspriešana neskar nekādu sabiedrisko apspriešanu, kas jāveic pēc tam, kad iesniegts lūgums piešķirt attīstības piekrišanu saskaņā ar Direktīvas 2011/92/ES 6. panta 2. punktu. Sabiedriskajā apspriešanā VI pielikuma 3. punkta a) apakšpunktā minētās ieinteresētās personas tiek informētas par projektu jau agrīnā posmā un palīdz noteikt vispiemērotāko vietu vai maršrutu, tostarp ņemot vērā atbilstošus klimatadaptācijas apsvērumus, un apzināt būtiskos jautājumus, kas jāaplūko pieteikuma dokumentācijā. Sabiedriskā apspriešana atbilst prasību minimumam, kas noteikts VI pielikuma 5. punktā. Projekta virzītājs šā panta 7. punktā minētajā tīmekļa vietnē publicē ziņojumu, kurā izskaidro, kā ir ņemti vērā sabiedriskajā apspriešanā paustie viedokļi, norādot veiktos projekta vietas, maršruta un plānojuma grozījumus vai pamatojot, kāpēc šādi viedokļi nav ņemti vērā.

Projekta virzītājs pirms pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas sagatavo ziņojumu, kurā apkopoti rezultāti, kas bijuši ar sabiedrības līdzdalību saistītiem pasākumiem, tostarp pasākumiem, kas notikuši pirms atļaujas piešķiršanas procesa sākuma.

Projekta virzītājs pirmajā un otrajā daļā minētos ziņojumus kopā ar pieteikuma dokumentāciju iesniedz kompetentajai iestādei. Visaptverošajā lēmumā pienācīgi ņem vērā šo ziņojumu rezultātus.

5. Tādu pārrobežu projektu gadījumā, kuros ir iesaistītas divas vai vairākas dalībvalstis, sabiedriskās apspriešanas saskaņā ar 4. punktu katrā no attiecīgajām dalībvalstīm notiek ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no dienas, kad sākusies pirmā sabiedriskā apspriešana.

6. Ja projektam varētu būt būtiska pārrobežu ietekme vienā vai vairākās kaimiņos esošās dalībvalstīs, kurās ir piemērojams Direktīvas 2011/92/ES 7. pants un Espo konvencija, attiecīgo informāciju dara pieejamu attiecīgo kaimiņos esošo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Attiecīgo kaimiņos esošo dalībvalstu kompetentās iestādes attiecīgā gadījumā paziņošanas procesā norāda, vai tās vai kāda cita attiecīgā iestāde vēlas piedalīties attiecīgajās sabiedriskās apspriešanas procedūrās.

7. Projekta virzītājs izveido un regulāri atjaunina īpašu projektam veltītu tīmekļa vietni, kurā ir attiecīga informācija par kopīgo interešu projektu, saite uz Komisijas tīmekļa vietni un pārredzamības platformu, kas minēta 23. pantā, un kura atbilst VI pielikuma 6. punktā noteiktajām prasībām. Komerciāli sensitīva informācija ir konfidenciāla.

Projekta virzītāji attiecīgo informāciju publicē, izmantojot arī citus piemērotus informēšanas līdzekļus, kam sabiedrība var brīvi piekļūt.

10. pants

Atļauju piešķiršanas procesa ilgums un īstenošana

1. Atļauju piešķiršanas procesu veido divas procedūras:

a) pirmspieteikuma procedūra, kas aptver laikposmu no atļauju piešķiršanas procesa sākuma līdz brīdim, kad kompetentā iestāde pieņem pieteikuma dokumentāciju, ilgst aptuveni divus gadus.

Pirmspieteikuma procedūra ietver jebkādu vides ziņojumu, tajā skaitā klimatadaptācijas dokumentācijas, sagatavošanu, ko vajadzības gadījumā veic projekta virzītāji.

Lai noteiktu atļauju piešķiršanas procesa sākumu, projekta virzītāji attiecīgo dalībvalstu kompetentajai iestādei rakstiski paziņo par projektu un paziņojumā projektu pietiekami detalizēti izklāsta. Ne vēlāk kā triju mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas kompetentā iestāde savā un citu attiecīgo iestāžu vārdā rakstiski akceptē paziņojumu vai noraida to, ja uzskata, ka projekts vēl nav pietiekami sagatavots atļauju piešķiršanas procesam. Ja izteikts noraidījums, kompetentā iestāde savā un citu attiecīgo iestāžu vārdā savu lēmumu pamato. Par atļauju piešķiršanas procesa sākumu uzskata dienu, kad kompetentā iestāde paraksta paziņojuma akceptēšanu. Ja iesaistītas divas vai vairākas dalībvalstis, par atļauju piešķiršanas procesa sākumu uzskata dienu, kad attiecīgā kompetentā iestāde akceptē pēdējo paziņojumu.

Kompetentās iestādes nodrošina, ka katrai kopīgu interešu projektu kategorijai atļauju piešķiršanu paātrina saskaņā ar šo nodaļu. Šajā nolūkā kompetentās iestādes pielāgo savas prasības attiecībā uz atļauju piešķiršanas procesa sākumu un iesniegtās pieteikuma dokumentācijas pieņemšanu, lai tās būtu piemērotas tādiem projektiem, kuriem to rakstura vai mazāka mēroga dēļ var būt nepieciešams mazāk pilnvarojumu un apstiprinājumu “gatavs būvniecībai” posma sasniegšanai un tādēļ varētu nebūt vajadzīga pirmspieteikuma procedūra. Šādi mazāka mēroga projekti var ietvert viedos gāzes tīklus, viedos elektrotīklus un elektrolīzerus;

b) tiesību aktos noteiktā atļauju piešķiršanas procedūra, kas aptver laikposmu no iesniegtās pieteikuma dokumentācijas akceptēšanas dienas līdz visaptverošā lēmuma pieņemšanas dienai, nepārsniedz vienu gadu un sešus mēnešus. Dalībvalstis drīkst noteikt īsāku termiņu, ja to uzskata par piemērotu.

2. Kompetentā iestāde nodrošina, ka abu 1. punktā minēto procedūru kopējais ilgums nepārsniedz trīs gadus un sešus mēnešus. Tomēr, ja kompetentā iestāde uzskata, ka viena vai abas atļauju piešķiršanas procesa procedūras 1. punktā noteiktajā termiņā netiks pabeigtas, tā pirms termiņa beigām, izskatot katru gadījumu atsevišķi, drīkst nolemt vienu vai abus termiņus pagarināt ilgākais par deviņiem mēnešiem abām procedūrām kopā. 

Šādā gadījumā kompetentā iestāde informē attiecīgo grupu un iesniedz tai informāciju par veiktajiem vai veicamajiem pasākumiem, lai atļauju piešķiršanas procesu pabeigtu ar iespējami īsāku kavēšanos. Grupa drīkst pieprasīt, lai kompetentā iestāde regulāri ziņotu par panākto virzību šajā sakarā.

3. Kompetentās iestādes atļauju piešķiršanas procesā ņem vērā visus veiktos derīgos pētījumus un atļaujas vai pilnvarojumus, kas pirms atļauju piešķiršanas procesa uzsākšanas saskaņā ar šo pantu izsniegti konkrētam kopīgu interešu projektam, un tos vairs nepieprasa.

4. Dalībvalstīs, kur maršruta vai vietas noteikšanu, kas veikta vienīgi plānotā projekta konkrētajam mērķim, tostarp konkrētu tīkla infrastruktūras koridoru plānošanu, nevar iekļaut procesā, kas beidzas ar visaptverošā lēmuma pieņemšanu, attiecīgo lēmumu pieņem atsevišķā sešu mēnešu termiņā, kas sākas dienā, kad virzītājs iesniedzis galīgo un pilnīgo pieteikuma dokumentāciju.

Šajā gadījumā 2. punktā minēto termiņa pagarinājumu saīsina līdz sešiem mēnešiem, tostarp procedūrai, kas aprakstīta šajā punktā.

5. Pirmspieteikuma procedūra ietver šādus posmus:

a) pēc tam, kad apstiprināta saskaņā ar 1. punkta a) apakšpunktu iesniegtā paziņojuma saņemšana, kompetentā iestāde, pamatojoties uz VI pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā minēto kontrolsarakstu un ciešā sadarbībā ar pārējām attiecīgajām iestādēm un attiecīgā gadījumā pamatojoties uz projekta virzītāja priekšlikumu nosaka to ziņojumu un dokumentu tvērumu un tās informācijas detalizācijas pakāpi, kas projekta virzītājam jāiesniedz kā daļa no pieteikuma dokumentācijas visaptverošā lēmuma saņemšanai;

b) kompetentā iestāde ciešā sadarbībā ar projekta virzītāju un citām attiecīgajām iestādēm, kā arī ņemot vērā saskaņā ar a) apakšpunktu veikto darbību rezultātus, izstrādā atļauju piešķiršanas procesa detalizētu grafiku, ievērojot VI pielikuma 2. punktā izklāstītās vadlīnijas.

Tādu pārrobežu projektu gadījumā, kuros ir iesaistītas divas vai vairākas dalībvalstis, iesaistīto dalībvalstu kompetentās iestādes koordinē rīcību, lai sagatavotu kopīgu grafiku, kurā tās saskaņo savus grafikus;

c) saņemot provizorisko pieteikuma dokumentāciju, kompetentā iestāde vajadzības gadījumā savā vārdā vai citu attiecīgo iestāžu vārdā pieprasa projekta virzītājam iesniegt trūkstošo informāciju, kas saistīta ar a) apakšpunktā minētajiem pieprasītajiem elementiem. Triju mēnešu laikā pēc trūkstošās informācijas iesniegšanas kompetentā iestāde pieņem izskatīšanai rakstisku pieteikumu. Papildu informāciju drīkst pieprasīt tikai tad, ja tas pamatojams ar jauniem apstākļiem.

6. Projekta virzītājs nodrošina, ka pieteikuma dokumentācija ir pilnīga un pienācīga, un pēc iespējas drīzāk pirmspieteikuma procedūras laikā lūdz kompetentās iestādes atzinumu par šo jautājumu. Projekta virzītājs pilnībā sadarbojas ar kompetento iestādi, lai ievērotu termiņus un kopīgo grafiku, kas minēts 5. punkta b) apakšpunktā.

7. Kompetentās iestādes nodrošina, ka jebkādi tiesību aktu grozījumi, kas veikti atļauju piešķiršanas procesa laikā, neietekmē tādu atļauju piešķiršanas procedūru ilgumu, kas sāktas pirms minēto grozījumu stāšanās spēkā.

8. Šajā pantā noteiktie termiņi neskar saistības, kas izriet no starptautiskajām tiesībām un Savienības tiesību aktiem, un neskar administratīvās pārsūdzības procedūras un tiesiskās aizsardzības līdzekļus tiesā.

IV NODAĻA

STARPNOZARU INFRASTRUKTŪRAS PLĀNOŠANA

11. pants

Izmaksu un ieguvumu analīze energosistēmas mērogā

1. Līdz [2022. gada 16. novembrim] elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E) un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-G) publicē un iesniedz dalībvalstīm, Komisijai un Aģentūrai savas attiecīgās metodoloģijas, tostarp tīklu un tirgus modelēšanu, kas ir pamatā harmonizētai energosistēmas mēroga izmaksu un ieguvumu analīzei Savienības līmenī, kuru piemēro kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b), c) un e) apakšpunktā un 3. punktā noteiktajās kategorijās.

Minētās metodoloģijas izmanto, lai sagatavotu visus turpmākos Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānus, kurus saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 715/2009 8. pantu un Regulas (ES) Nr. 2019/943 30. pantu izstrādā ENTSO-E un ENTSO-G. Šīs metodoloģijas izstrādā saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem principiem, un tās atbilst IV pielikumā izklāstītajiem noteikumiem un indikatoriem.

Pirms iesniegt savas attiecīgās metodoloģijas, ENTSO-E un ENTSO-G īsteno plašu apspriešanās procesu, iesaistot vismaz tās organizācijas, kas pārstāv visas attiecīgās ieinteresētās personas, tajā skaitā sadales sistēmu operatoru struktūru Savienībā (“ES SSO struktūra”), visas attiecīgās ūdeņraža jomas ieinteresētās personas un, ja tas tiek uzskatīts par vajadzīgu, valsts regulatīvās iestādes un citas valsts iestādes.

2. Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad saņemtas metodoloģijas, kā arī apspriešanās procesā iegūtie viedokļi un ziņojums par to, kā tie ņemti vērā, Aģentūra sniedz atzinumu ENTSO-E, ENTSO-G, dalībvalstīm un Komisijai un publicē to Aģentūras tīmekļa vietnē.

3. ENTSO-E un ENTSO-G atjaunina metodoloģijas, pienācīgi ņemot vērā Aģentūras atzinumu, kā minēts 2. punktā, un iesniedz tās Komisijai atzinuma saņemšanai.

4. Trīs mēnešu laikā no atjaunināto metodoloģiju saņemšanas dienas Komisija sniedz savu atzinumu ENTSO-E un ENTSO-G.

5. Ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc 4. punktā minētā Komisijas atzinuma saņemšanas dienas ENTSO-E un ENTSO-G pielāgo savas attiecīgās metodoloģijas, pienācīgi ņemot vērā Komisijas atzinumu, un iesniedz tās Komisijai apstiprināšanai.

6. Ja tiek uzskatīts, ka metodoloģiju izmaiņas ir inkrementālas un tādas, kas neietekmē ieguvumu, izmaksu un citu attiecīgo izmaksu un ieguvumu parametru definīciju, kā noteikts jaunākajā Komisijas apstiprinātajā energosistēmas mēroga izmaksu un ieguvumu analīzes metodoloģijā, ENTSO-E un ENTSO-G pielāgo savas attiecīgās metodoloģijas, pienācīgi ņemot vērā Aģentūras atzinumu, kā noteikts 2. punktā, un iesniedz tās Aģentūrai apstiprināšanai.

7. Vienlaikus ENTSO-E un ENTSO-G iesniedz Komisijai dokumentu, kurā pamato ierosināto atjauninājumu iemeslus un to, kāpēc šie atjauninājumi tiek uzskatīti par inkrementāliem. Ja Komisija uzskata, ka minētie atjauninājumi nav inkrementāli, tā rakstiski pieprasa ENTSO-E un ENTSO-G iesniegt tai metodoloģijas. Šādā gadījumā piemēro 2. līdz 5. punktā aprakstīto procesu.

8. Divu nedēļu laikā pēc Aģentūras vai Komisijas apstiprinājuma saņemšanas saskaņā ar 5. un 6. punktu ENTSO-E un ENTSO-G publicē savas attiecīgās metodoloģijas savās tīmekļa vietnēs. Tie publicē attiecīgos ievaddatus un citus būtiskus datus par tīkliem, jaudas plūsmām un tirgu pietiekami precīzā formā atbilstīgi valstu tiesību aktiem un attiecīgajiem nolīgumiem par konfidencialitāti.

9. Metodoloģijas regulāri atjaunina un uzlabo, ievērojot 1.–6. punktā aprakstīto procedūru. Aģentūra pēc savas iniciatīvas vai pēc pienācīgi pamatota valsts regulatīvo iestāžu vai ieinteresēto personu pieprasījuma un pēc oficiālas apspriešanās ar organizācijām, kas pārstāv visas attiecīgās ieinteresētās personas, un ar Komisiju drīkst pieprasīt šādus atjauninājumus un uzlabojumus, to pienācīgi pamatojot un norādot termiņus. Aģentūra publicē valsts regulatīvo iestāžu un ieinteresēto personu pieprasījumus un visus attiecīgos komerciāli nesensitīvos dokumentus, kas Aģentūrai liek pieprasīt atjauninājumus vai uzlabojumus.

10. Reizi trijos gados Aģentūra nosaka un dara publiski pieejamu indikatoru kopumu un atbilstošas atsauces vērtības, lai salīdzinātu vienības investīciju izmaksas salīdzināmiem infrastruktūras kategoriju projektiem, kas iekļauti II pielikuma 1. un 3. punktā. Šīs atsauces vērtības ENTSO-E un ENTSO-G drīkst izmantot izmaksu un ieguvumu analīzēm, ko veic turpmākajiem Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāniem. Pirmo šādu indikatoru publicē līdz [2022. gada 1. novembrim].

11. Līdz [2023. gada 31. decembrim] ENTSO-E un ENTSO-G kopīgi iesniedz Komisijai un Aģentūrai konsekventu un savstarpēji saistītu enerģijas tirgus un tīkla modeli, kas ietver elektroenerģijas, gāzes un ūdeņraža pārvades un uzglabāšanas infrastruktūru, sašķidrinātu dabasgāzi un elektrolīzerus, aptver energoinfrastruktūras prioritāros koridorus un jomas un ir izstrādāts saskaņā ar V pielikumā noteiktajiem principiem.

12. Šā panta 11. punktā minētais konsekventais un savstarpēji saistītais modelis aptver vismaz attiecīgo nozaru savstarpējās saiknes visos infrastruktūras plānošanas posmos, jo īpaši scenārijus un infrastruktūras nepilnību apzināšanu, sevišķi attiecībā uz pārrobežu jaudām un projektu novērtēšanu.

13. Pēc tam, kad Komisija 11. punktā minēto konsekvento un savstarpēji saistīto modeli ir apstiprinājusi saskaņā ar 1. līdz 6. punktā noteikto procedūru, to iekļauj 1. punktā minētajās metodoloģijās.

12. pants

Tīkla attīstības desmit gadu plānu scenāriji

1. Līdz [2022. gada 31. jūlijam] Aģentūra pēc plaša apspriešanās procesa, kurā iesaistīta Komisija un vismaz organizācijas, kas pārstāv visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp ENTSO-E, ENTSO-G, Savienības SSO struktūru un attiecīgās ūdeņraža nozares ieinteresētās personas, publicē galvenās vadlīnijas kopīgajiem scenārijiem, kas jāizstrādā ENTSO-E un ENTSO-G. Šīs vadlīnijas pēc vajadzības regulāri atjaunina.

Vadlīnijās ietver principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”, un ar tām nodrošina, ka pamatā esošie ENTSO-E un ENTSO-G scenāriji pilnībā atbilst jaunākajiem Eiropas Savienības vidēja termiņa un ilgtermiņa dekarbonizācijas mērķrādītājiem un jaunākajiem pieejamajiem Komisijas scenārijiem.

2. Izstrādājot kopīgos scenārijus, kas izmantojami Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāniem, ENTSO-E un ENTSO-G ievēro Aģentūras galvenās vadlīnijas.

3. ENTSO-E un ENTSO-G uzaicina organizācijas, kas pārstāv visas attiecīgās ieinteresētās personas, tostarp Savienības SSO struktūru un visas attiecīgās ūdeņraža jomas ieinteresētās personas, piedalīties scenāriju izstrādes procesā.

4. ENTSO-E un ENTSO-G kopīgo scenāriju ziņojuma projektu publicē un iesniedz Aģentūrai un Komisijai atzinuma saņemšanai.

5. Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad saņemts kopīgo scenāriju ziņojuma projekts, kā arī apspriešanās procesā iegūtie viedokļi un ziņojums par to, kā tie ņemti vērā, Aģentūra sniedz atzinumu ENTSO-E, ENTSO-G un Komisijai.

6. Komisija, pienācīgi ņemot vērā 5. punktā minēto Aģentūras atzinumu, sniedz savu atzinumu ENTSO-E un ENTSO-G.

7. ENTSO-E un ENTSO-G koriģē savu kopīgo scenāriju ziņojumu saskaņā ar Komisijas atzinumu un pienācīgi ņemot vērā Aģentūras atzinumu un iesniedz atjaunināto ziņojumu Komisijai apstiprināšanai.

8. Divu nedēļu laikā pēc tam, kad Komisija saskaņā ar 7. punktu apstiprinājusi kopīgo scenāriju ziņojumu, ENTSO-E un ENTSO-G publicē kopīgo scenāriju ziņojumu savās tīmekļa vietnēs. Tie pietiekami precīzā formā publicē atbilstošos ievaddatus un izvaddatus, pienācīgi ņemot vērā valstu tiesību aktus un attiecīgos konfidencialitātes līgumus.

13. pants

Infrastruktūras nepilnību konstatēšana

1. Ik pēc diviem gadiem ENTSO-E un ENTSO-G publicē un iesniedz Komisijai un Aģentūrai ziņojumus par infrastruktūras nepilnībām, kas sagatavoti saistībā ar Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāniem.

Novērtējot infrastruktūras nepilnības, ENTSO-E un ENTSO-G īsteno principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” un prioritārā kārtā apsver visus attiecīgos ar infrastruktūru nesaistītos risinājumus, lai konstatētās nepilnības novērstu.

Pirms iesniegt savus attiecīgos ziņojumus, ENTSO-E un ENTSO-G īsteno plašu apspriešanās procesu, kurā piedalās visas attiecīgās ieinteresētās personas, tajā skaitā Savienības SSO struktūra, visas attiecīgās ūdeņraža jomas ieinteresētās personas un visu to dalībvalstu pārstāvji, uz kurām attiecas I pielikumā noteiktie prioritārie koridori.

2. ENTSO-E un ENTSO-G iesniedz savus attiecīgos infrastruktūras nepilnību ziņojuma projektus Aģentūrai un Komisijai atzinuma saņemšanai.

3. Trīs mēnešu laikā pēc tam, kad saņemts infrastruktūras nepilnību ziņojuma projekts, kā arī apspriešanās procesā iegūtie viedokļi un ziņojums par to, kā tie ņemti vērā, Aģentūra sniedz atzinumu ENTSO-E vai ENTSO-G un Komisijai.

4. Komisija, ņemot vērā 3. punktā minēto Aģentūras atzinumu, sagatavo atzinumu un iesniedz to ENTSO-E vai ENTSO-G.

5. Pirms infrastruktūras nepilnību galīgo ziņojumu publicēšanas ENTSO-E un ENTSO-G koriģē savus infrastruktūras nepilnību ziņojumus, pienācīgi ņemot vērā Aģentūras atzinumu un saskaņā ar Komisijas atzinumu.

V NODAĻA

ATKRASTES ENERGOTĪKLI ATJAUNĪGO ENERGORESURSU INTEGRĒŠANAI

14. pants

Atkrastes energotīklu plānošana

1. Līdz [2022. gada 31. jūlijam] dalībvalstis ar Komisijas atbalstu savos īpašajos prioritārajos atkrastes energotīklu koridoros, kas noteikti I pielikuma 2. punktā, ņemot vērā katra reģiona īpatnības un tā attīstību, kopīgi definē un vienojas sadarboties attiecībā uz atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas apjomu, kas jāizvērš katrā jūras baseinā līdz 2050. gadam ar starpposmiem 2030. un 2040. gadā, ņemot vērā to nacionālos enerģētikas un klimata plānus, katra jūras baseina atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciālu, vides aizsardzību, klimatadaptāciju un citus jūras izmantošanas veidus, kā arī Savienības dekarbonizācijas mērķrādītājus. Minēto vienošanos noslēdz rakstiski par katru jūras baseinu, kas saistīts ar Savienības teritoriju.

2. Līdz [2023. gada 31. jūlijam] ENTSO-E, iesaistoties attiecīgajiem PSO, valstu regulatīvajām iestādēm un Komisijai un saskaņā ar 1. punktā minēto vienošanos, izstrādā un publicē integrētus atkrastes tīkla attīstības plānus katram jūras baseinam, sākot ar 2050. gada mērķiem un ar starpposmiem 2030. un 2040. gadam, saskaņā ar I pielikumā minētajiem prioritārajiem atkrastes energotīkla koridoriem un ņemot vērā vides aizsardzību un citus jūras izmantošanas veidus. Pēc tam minētos integrētos atkrastes tīkla attīstības plānus atjaunina ik pēc trim gadiem.

3. Integrētie atkrastes tīkla attīstības plāni ir saderīgi ar jaunākajiem Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāniem, lai nodrošinātu sauszemes un atkrastes energotīkla plānošanas saskaņotu attīstību.

4. ENTSO-E iesniedz integrēto atkrastes tīkla attīstības plānu projektus Komisijai tās atzinuma saņemšanai.

5. Pirms galīgo ziņojumu publicēšanas ENTSO-E koriģē integrētos atkrastes tīkla attīstības plānus, pienācīgi ņemot vērā Komisijas atzinumu, un iesniedz tos attiecīgajiem prioritārajiem atkrastes energotīkla koridoriem, kā noteikts I pielikumā.

6. Lai nodrošinātu atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīklu savlaicīgu attīstību, ja ENTSO-E laikus neizstrādā 2. punktā minētos integrētos atkrastes tīkla attīstības plānus, Komisija, pamatojoties uz ekspertu ieteikumiem, izstrādā integrētu atkrastes tīkla attīstības plānu katram jūras baseinam katram I pielikumā noteiktajam prioritārajam atkrastes energotīkla koridoram.

15. pants

Atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīklu izmaksu pārrobežu sadale

1. Komisija, izmantojot īstenošanas aktus, kā daļu no 16. panta 10. punktā minētajām vadlīnijām izstrādā principus konkrētai izmaksu–ieguvumu un izmaksu sadales metodoloģijai 14. panta 2. punktā minētā integrētā atkrastes tīkla attīstības plāna īstenošanai saskaņā ar 14. panta 1. punktā minēto vienošanos. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kas minēta 21. panta 2. punktā.

2. 12 mēnešu laikā pēc 1. punktā minēto principu publicēšanas ENTSO-E, iesaistoties attiecīgajiem PSO, valstu regulatīvajām iestādēm un Komisijai, iepazīstina ar rezultātiem, kas gūti, piemērojot izmaksu–ieguvumu un izmaksu sadales metodoloģiju prioritārajiem atkrastes energotīkla koridoriem.

3. Sešu mēnešu laikā pēc iepazīstināšanas ar 2. punktā minētajiem rezultātiem attiecīgās dalībvalstis atjaunina savu 14. panta 1. punktā minēto rakstisko vienošanos, iekļaujot tajā atjaunināto kopīgo definējumu atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas apjomam, kas katrā jūras baseinā jāizvērš līdz 2050. gadam ar starpposmiem 2030. un 2040. gadā, un attiecīgo vienošanos par sadarbību šādu apjomu sasniegšanai.

4. Sešu mēnešu laikā pēc 3. punktā minētās rakstisko vienošanos atjaunināšanas par katru jūras baseinu ENTSO-E atjaunina integrētos atkrastes tīkla attīstības plānus, ievērojot 14. panta 2.–5. punktā noteikto procedūru. Piemēro 14. panta 6. punktā aprakstīto procedūru.

VI NODAĻA

TIESISKAIS REGULĒJUMS

16. pants

Investīciju ar pārrobežu ietekmi veicināšana

1. Faktiskās investīciju izmaksas, kurās nav iekļautas uzturēšanas izmaksas un kuras ir saistītas ar kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b), c) un e) apakšpunktā noteiktajās kategorijās, un kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst II pielikuma 3. punktā noteiktajā kategorijā, ja tās ir valsts regulatīvo iestāžu kompetencē, sedz to dalībvalstu attiecīgie PSO vai pārvades infrastruktūras projekta virzītāji, kurās projektam ir pozitīva neto ietekme, un izmaksas, uz kurām neattiecas pārslodzes maksas vai citas maksas, ar tīkla piekļuves tarifiem sedz tīkla lietotāji minētajā dalībvalstī vai dalībvalstīs.

2. Šā panta noteikumus piemēro kopīgu interešu projektam, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b), c) un e) apakšpunktā noteiktajās kategorijās, ja vismaz viens projekta virzītājs pieprasa attiecīgajām valsts iestādēm tos piemērot projekta izmaksām. Tos attiecīgi piemēro kopīgu interešu projektam, kas ietilpst II pielikuma 3. punktā noteiktajā kategorijā, tikai tad, ja jau ir veikts tirgus pieprasījuma novērtējums un tas liecina, ka faktiskās investīciju izmaksas nebūs iespējams segt no tarifiem.

Uz projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā un 2. punktā noteiktajā kategorijā, šā panta noteikumus var attiecināt, ja vismaz viens projekta virzītājs attiecīgajām valsts iestādēm pieprasa to piemērošanu.

Ja projektam ir vairāki projekta virzītāji, valsts relevantās regulatīvās iestādes nekavējoties pieprasa, lai visi projekta virzītāji investīciju pieprasījumu iesniegtu kopīgi saskaņā ar 3. punktu.

3. Ja uz kopīgu interešu projektu attiecas 1. punkts, projekta virzītāji vismaz reizi gadā, kamēr projekts nav nodots ekspluatācijā, regulāri informē visas valsts relevantās regulatīvās iestādes par tā virzību, par konstatētajām izmaksām un tā radīto ietekmi.

Tiklīdz šāds kopīgu interešu projekts ir sasniedzis pietiekamu gatavību un tiek lēsts, ka būvniecības posmu varēs sākt nākamo 36 mēnešu laikā, projekta virzītāji pēc apspriešanās ar to dalībvalstu PSO, kurās projektam ir nozīmīga pozitīva neto ietekme, iesniedz investīciju pieprasījumu. Minētajā investīciju pieprasījumā iekļauj pieprasījumu par izmaksu pārrobežu dalījumu, un to iesniedz visām valstu relevantajām regulatīvajām iestādēm, pievienojot:

a) aktualizētu konkrēta projekta izmaksu un ieguvumu analīzi, kas veikta atbilstoši metodoloģijai, kura izstrādāta saskaņā ar 11. pantu, un ņemot vērā ieguvumus ārpus to dalībvalstu robežām, kuru teritorijā atrodas projekts, šim nolūkam izmantojot to pašu scenāriju, kas izmantots atlases procesā tā Savienības saraksta izstrādāšanai, kurā attiecīgais kopīgu interešu projekts ir iekļauts;

b) uzņēmējdarbības plānu, kurā izvērtēta projekta finansiālā dzīvotspēja, tostarp izraudzītais finansēšanas risinājums un – attiecībā uz kopīgu interešu projektu, kas ietilpst II pielikuma 3. punktā minētajā kategorijā, – tirgus testēšanas rezultātus;

c) ja projekta virzītāji vienojas – pamatotu priekšlikumu izmaksu pārrobežu dalījumam.

Ja projektu virza vairāki projekta virzītāji, tie investīciju pieprasījumu iesniedz kopīgi.

Pēc katra investīciju pieprasījuma saņemšanas valstu regulatīvās iestādes informatīvā nolūkā tā kopiju nekavējoties nosūta Aģentūrai.

Valstu regulatīvās iestādes un Aģentūra ievēro konfidencialitāti attiecībā uz komerciāli sensitīvu informāciju.

4. Sešu mēnešu laikā no dienas, kad valstu relevantās regulatīvās iestādes ir saņēmušas pēdējo investīciju pieprasījumu, minētās valsts regulatīvās iestādes pēc apspriešanās ar attiecīgajiem projekta virzītājiem pieņem kopīgus koordinētus lēmumus par investīciju izmaksu sadali, kas jāsedz katram sistēmas operatoram saistībā ar projektu, un par to iekļaušanu tarifos. Valstu regulatīvās iestādes iekļauj visas faktiski radušās investīciju izmaksas tarifos saskaņā ar investīciju izmaksu sadalījumu, kas jāsedz katram sistēmas operatoram saistībā ar projektu. Pēc tam valstu regulatīvās iestādes vajadzības gadījumā novērtē, vai sakarā ar investīciju izmaksu iekļaušanu tarifos varētu rasties kādas finansiālās pieejamības problēmas.

Sadalot izmaksas, valstu regulatīvās iestādes ņem vērā šādus faktiskos vai prognozētos rādītājus:

–a) pārslodzes maksas vai citas maksas;

–b) ieņēmumus, ko rada pārvades sistēmu operatoru savstarpējs kompensācijas mehānisms, kas izveidots saskaņā ar Regulas (ES) 2019/943 49. pantu.

Izmaksu pārrobežu sadalījumā ņem vērā projektu izmaksas un ieguvumus no ekonomiskā, sociālā un vides viedokļa attiecīgajās dalībvalstīs un nepieciešamību nodrošināt stabilu finansēšanas sistēmu kopīgu interešu projektu izstrādei, vienlaikus mazinot vajadzību pēc finansiāla atbalsta.

Veicot izmaksu pārrobežu sadalījumu, valstu relevantās regulatīvās iestādes, apspriežoties ar attiecīgajiem PSO un pamatojoties uz 3. punkta a) un b) apakšpunktā precizēto informāciju un ne tikai, cenšas panākt savstarpēju vienošanos. To veiktā novērtējuma pamatā ir tas pats scenārijs, kas izmantots atlases procesā tā Savienības saraksta izstrādāšanai, kurā attiecīgais kopīgu interešu projekts ir iekļauts.

Ja kopīgu interešu projekts mazina negatīvas eksternalitātes, piemēram, loka plūsmas, un attiecīgais kopīgu interešu projekts tiek īstenots dalībvalstī, kura ir negatīvās eksternalitātes izcelsmes avots, šādas eksternalitātes mazināšanu neuzskata par pārrobežu ieguvumu un tādēļ tā nevar būt par pamatu izmaksu sadalījumam un attiecināšanai uz to dalībvalstu PSO, kurus minētās negatīvās eksternalitātes ietekmē.

5. Ja valstu regulatīvās iestādes nosaka vai apstiprina tarifus saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 59. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 1. punkta a) apakšpunktu, pamatojoties uz izmaksu pārrobežu dalījumu, kas minēts šā panta 4. punktā, tās ņem vērā reālās izmaksas, kas radušās PSO vai citam projekta virzītājam investīciju rezultātā, ciktāl šīs izmaksas atbilst efektīva un strukturāli līdzīga operatora izmaksām.

Lēmumu par izmaksu dalījumu valstu regulatīvās iestādes tūlīt dara zināmu Aģentūrai kopā ar visu attiecīgo informāciju par lēmumu. Jo īpaši lēmumā par izmaksu dalījumu sīki izklāsta iemeslus izmaksu sadalījumam starp dalībvalstīm, tostarp:

a) izvērtējumu par konstatēto ietekmi uz katru no attiecīgajām dalībvalstīm, tajā skaitā saistībā ar tīkla tarifiem;

b) izvērtējumu par 3. punkta b) apakšpunktā minēto uzņēmējdarbības plānu;

c) reģionālās vai Savienības mēroga pozitīvās eksternalitātes, piemēram, apgādes drošību, sistēmas elastību, solidaritāti vai inovācijas, ko projekts radītu;

d) rezultātu, kāds bijis apspriedēm ar attiecīgajiem projekta virzītājiem.

Izmaksu dalījuma lēmumu publicē.

6. Ja valstu relevantās regulatīvās iestādes nav panākušas vienošanos par investīciju pieprasījumu sešu mēnešu laikā no dienas, kad pēdējā valsts relevantā regulatīvā iestāde saņēmusi minēto pieprasījumu, tās nekavējoties informē Aģentūru.

Šādā gadījumā vai pēc vismaz vienas valsts relevantās regulatīvās iestādes pieprasījuma lēmumu par investīciju pieprasījumu, tostarp par 3. punktā minēto izmaksu pārrobežu dalījumu, kā arī par nepieciešamību investīciju izmaksas visā pilnībā, ņemot vērā pārrobežu dalījumu, iekļaut tarifos, pieņem Aģentūra trīs mēnešu laikā no dienas, kad iestādes vērsušās pie Aģentūras.

Pirms šāda lēmuma pieņemšanas Aģentūra apspriežas ar valstu relevantajām regulatīvajām iestādēm un projekta virzītājiem. Otrajā daļā minēto trīs mēnešu termiņu drīkst pagarināt par diviem papildu mēnešiem, ja Aģentūra pieprasa papildu informāciju. Minētais papildu termiņš sākas nākamajā dienā pēc pilnīgas informācijas saņemšanas.

Aģentūras veiktais novērtējums pamatojas uz to pašu scenāriju, kas izmantots atlases procesā tā Savienības saraksta izstrādāšanai, kurā attiecīgais kopīgu interešu projekts ir iekļauts.

Aģentūra atstāj valstu relevantajām iestādēm iespēju izvēlēties veidu, kādā investīciju izmaksas iekļauj tarifos atbilstīgi pārrobežu izmaksu dalījumam laikā, kad lēmums tiek īstenots saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

Lēmumu par investīciju pieprasījumu, tajā skaitā izmaksu pārrobežu dalījumu, publicē. Piemēro Regulas (ES) 2019/942 25. panta 3. punktu, 28. un 29. pantu.

7. Aģentūra nekavējoties iesniedz Komisijai visu lēmumu par izmaksu dalījumu kopijas un visu attiecīgo informāciju par katru šādu lēmumu. Minēto informāciju var iesniegt apkopotā veidā. Komisija ievēro komerciāli sensitīvas informācijas konfidencialitāti.

8. Izmaksu dalījuma lēmumi neskar PSO tiesības iesniegt un valstu regulatīvo iestāžu tiesības apstiprināt maksu par piekļuvi tīkliem saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 6. pantu, Direktīvas 2009/73/EK 32. pantu, Regulas (ES) 2019/943 18. panta 1. punktu un 18. panta 3.–6. punktu un Regulas (EK) Nr. 715/2009 13. pantu.

9. Šo pantu nepiemēro kopīgu interešu projektiem, kas saņēmuši atbrīvojumu:

a) no Direktīvas 2009/73/EK 32., 33. un 34. panta un 41. panta 6., 8. un 10. punkta saskaņā ar minētās direktīvas 36. pantu;

b) no Regulas (ES) 2019/943 19. panta 2. un 3. punkta vai no Direktīvas (ES) 2019/944 6. panta, 59. panta 7. punkta un 60. panta 1. punkta saskaņā ar Regulas (ES) 2019/943 63. pantu;

c) no nodalīšanas vai trešo pušu piekļuves noteikumiem saskaņā ar Regulas (ES) 2019/943 64. pantu un Direktīvas (ES) 2019/944 66. pantu vai

d) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 17. pantu.

10. Komisija līdz [2022. gada 31. decembrim] pieņem īstenošanas aktus, kuros ietvertas saistošas vadlīnijas, lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šā panta īstenošanai un atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīklu izmaksu pārrobežu dalīšanai, kā minēts 15. panta 1. punktā. Vadlīnijās pievēršas arī atkrastes energotīklu īpašajai situācijai saistībā ar atjaunīgās enerģijas kopīgu interešu projektiem, iekļaujot principus par to, kā to izmaksu pārrobežu dalījums ir jākoordinē ar tiem pieslēgto atkrastes enerģijas ražošanas objektu finansēšanas, tirgus un politisko kārtību. Pieņemot vai grozot vadlīnijas, Komisija apspriežas ar ACER, ENTSO-E, ENTSO-G un attiecīgā gadījumā ar citām ieinteresētajām personām. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar konsultēšanās procedūru, kas minēta 21. panta 2. punktā.

17. pants

Stimuli

1. Ja projekta virzītājam rodas lielāks risks tāda kopīgu interešu projekta izstrādē, būvē, ekspluatācijā un uzturēšanā, kas ietilpst valsts regulatīvo iestāžu kompetencē, salīdzinot ar riskiem, kādi parasti rodas, realizējot līdzīgu infrastruktūras projektu, dalībvalstis un valstu regulatīvās iestādes nodrošina, ka minētajam projektam tiek piešķirti pienācīgi stimuli saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 58. panta f) punktu, Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 8. punktu, Regulas (ES) 2019/943 18. panta 1. punktu un 3.–6. punktu un Regulas (EK) Nr. 715/2009 13. pantu.

Pirmo daļu nepiemēro, ja kopīgu interešu projekts ir saņēmis atbrīvojumu:

a) no Direktīvas 2009/73/EK 32., 33. un 34. panta un 41. panta 6., 8. un 10. punkta saskaņā ar minētās direktīvas 36. pantu;

b) no Regulas (ES) 2019/943 19. panta 2. un 3. punkta vai atbrīvojumu no Direktīvas (ES) 2019/944 6. panta, 59. panta 7. punkta un 60. panta 1. punkta saskaņā ar Regulas (ES) 2019/943 63. pantu;

c) saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 36. pantu;

d) saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 714/2009 17. pantu.

2. Lēmumā par 1. punktā minēto stimulu piešķiršanu valsts regulatīvās iestādes ņem vērā rezultātus izmaksu un ieguvumu analīzei, kuras pamatā ir saskaņā ar 11. pantu izstrādātā metodoloģija, un jo īpaši projekta radītās pozitīvās eksternalitātes reģionālā vai Savienības mērogā. Valsts regulatīvās iestādes arī sīkāk analizē specifiskos riskus, kas rodas projekta virzītājiem, veiktos riska mazināšanas pasākumus un šāda riska profila pamatojumu, ņemot vērā projekta pozitīvo neto ietekmi salīdzinājumā ar mazāk riskantu alternatīvu. Atbilstīgie riski jo īpaši ietver riskus, kas saistīti ar jaunām pārvades tehnoloģijām gan uz sauszemes, gan atkrastē, riskus, kas saistīti ar izmaksu nepietiekamu atgūstamību, un attīstīšanas riskus.

3. Lēmumā ņem vērā radušos risku specifisko raksturu, un ar to drīkst piešķirt stimulus, kas cita starpā aptver šādus pasākumus:

a) noteikumus par apsteidzošām investīcijām;

b) noteikumus, kā atzīt faktiskās izmaksas pirms projekta nodošanas ekspluatācijā;

c) noteikumus, kā nodrošināt papildu peļņu no projektā investētā kapitāla;

d) jebkādus citus pasākumus, ko uzskata par vajadzīgiem un lietderīgiem.

4. Līdz [2022. gada 31. jūlijam] katra valsts regulatīvā iestāde iesniedz Aģentūrai savu metodoloģiju un kritērijus, ko izmanto, lai izvērtētu investīcijas energoinfrastruktūras projektos un to radītos augstākos riskus, kas atjaunināti, ņemot vērā jaunākās norises likumdošanas, politikas, tehnoloģiju un tirgus jomā. Šāda metodoloģija un kritēriji īpaši pievēršas arī specifiskajiem riskiem, kas rodas II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā minētajiem atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkliem, kuriem, lai gan tiem ir zemi kapitālizdevumi, tomēr rodas ievērojami darbības izdevumi.

5. Līdz [2022. gada 31. decembrim] Aģentūra, pienācīgi ņemot vērā informāciju, ko tā saņēmusi saskaņā ar šā panta 4. punktu, veicina paraugprakses apmaiņu un sniedz ieteikumus saskaņā ar Regulas (ES) 2019/942 6. pantu par:

a) stimuliem, kas minēti 1. punktā, pamatojoties uz valstu regulatīvo iestāžu paraugprakses salīdzinošu novērtējumu;

b) kopēju metodoloģiju, lai izvērtētu radušos augstākos investīciju riskus energoinfrastruktūras projektos.

6. Līdz [2023. gada 31. martam] katra valsts regulatīvā iestāde publicē savu metodoloģiju un kritērijus, ko izmanto, lai izvērtētu investīcijas energoinfrastruktūras projektos un to radīto augstāko risku.

7. Ja 5. un 6. punktā minētie pasākumi nav pietiekami, lai nodrošinātu kopīgu interešu projektu laicīgu īstenošanu, Komisija drīkst izdot vadlīnijas par šajā pantā noteiktajiem stimuliem.

VII NODAĻA

FINANSĒŠANA

18. pants

Projektu atbilstība Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai saskaņā ar Regulu (ES) … [par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, kā ierosināts ar COM(2018)438]

1. Kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikumā noteiktajās kategorijās, ir atbilstīgi Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai pētījumu dotāciju veidā un finanšu instrumentu veidā.

2. Kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b), c) un e) apakšpunktā un II pielikuma 3. punktā noteiktajās kategorijās, izņemot hidroakumulācijas elektrostaciju projektus, ir atbilstīgi arī Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai darbiem paredzētu dotāciju veidā, ja tie atbilst visiem šādiem kritērijiem:

a) projekta specifiskā izmaksu un ieguvumu analīze, kas veikta saskaņā ar 16. panta 3. punkta a) apakšpunktu, sniedz pierādījumus, ka pastāv nozīmīgas pozitīvas eksternalitātes, piemēram, saistībā ar apgādes drošību, sistēmas elastību, solidaritāti vai inovāciju;

b) attiecībā uz projektu ir pieņemts lēmums par izmaksu pārrobežu dalījumu saskaņā ar 16. pantu vai attiecībā uz kopīgu interešu projektiem, kuri ietilpst II pielikuma 3. punktā noteiktajā kategorijā, ja tie nav valsts regulatīvo iestāžu kompetencē un tādējādi par tiem nav pieņemts lēmums par izmaksu pārrobežu dalījumu, projekta mērķis ir sniegt pārrobežu pakalpojumus, veikt tehnoloģiskas inovācijas un nodrošināt pārrobežu energotīkla darbības drošumu;

c) projekts nav komerciāli dzīvotspējīgs, kā liecina uzņēmējdarbības plāns un citi novērtējumi, īpaši tie, ko veikuši potenciālie investori vai kreditori vai valsts regulatīvā iestāde. Novērtējot projekta komerciālo dzīvotspēju, ņem vērā lēmumu par stimuliem un tā pamatojumu, kas minēts 17. panta 2. punktā.

3. Kopīgu interešu projekti, kas īstenoti saskaņā ar 5. panta 7. punkta d) apakšpunktā minēto procedūru, ir atbilstīgi arī Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai darbiem paredzētu dotāciju veidā, ja tie atbilst šā panta 2. punktā izklāstītajiem kritērijiem.

4. Kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta d) apakšpunktā un 2. un 5. punktā noteiktajās kategorijās, ir atbilstīgi arī Savienības finansiālās palīdzības saņemšanai darbiem paredzētu dotāciju veidā, ja attiecīgie projektu virzītāji var skaidri pierādīt, ka projekti radīs ievērojamas pozitīvas eksternalitātes, piemēram, veicinās apgādes drošību, sistēmas elastību, solidaritāti vai inovācijas un ka tie nav komerciāli dzīvotspējīgi saskaņā ar izmaksu un ieguvumu analīzi, uzņēmējdarbības plānu un veiktajiem novērtējumiem, jo īpaši tiem, ko veikuši potenciālie investori vai kreditori vai attiecīgā gadījumā valsts regulatīvā iestāde.

5. Savstarpēju interešu projektus pielīdzina kopīgu interešu projektiem, un tie ir tiesīgi saņemt Savienības finansiālo palīdzību. Savienības finansiālo palīdzību darbiem paredzētu dotāciju veidā ir tiesīgas saņemt tikai investīcijas, ko veic Savienības teritorijā, kurā tiek īstenots savstarpēju interešu projekts, ja tie atbilst 2. punktā noteiktajiem kritērijiem un ja ar 2. punkta b) apakšpunktā minēto lēmumu par izmaksu pārrobežu dalījumu izmaksas ievērojamās proporcijās tiek sadalītas vismaz divām dalībvalstīm.

19. pants

Norādes par Savienības finansiālās palīdzības piešķiršanas kritērijiem

Specifiskos kritērijus, kas noteikti 4. panta 3. punktā, un 4. panta 5. punktā noteiktos parametrus piemēro, lai noteiktu Savienības finansiālās palīdzības piešķiršanas kritērijus Regulā (ES) … [par Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, kā ierosināts ar COM(2018)438].

VIII NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

20. pants

Deleģēšanas īstenošana

1. Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2. Pilnvaras pieņemt 3. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz septiņu gadu laikposmu no [2022. gada 1. janvāra]. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms septiņu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3. Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā drīkst atsaukt 3. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4. Tiklīdz Komisija pieņem deleģētu aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

5. Saskaņā ar 3. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

21. pants

Komiteju procedūra

1. Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 4. pantu.

22. pants

Ziņošana un izvērtēšana

Ne vēlāk kā 2027. gada 31. decembrī Komisija publicē ziņojumu par kopīgu interešu projektu īstenošanu un iesniedz to Eiropas Parlamentam un Padomei. Šajā ziņojumā sniedz izvērtējumu par:

a) progresu, kas panākts saskaņā ar 3. pantu izraudzītu kopīgu interešu projektu plānošanā, izstrādē, būvniecībā un nodošanā ekspluatācijā un – attiecīgā gadījumā – par īstenošanas kavēšanos un citām grūtībām, kas radušās;

b) Savienības piešķirtajiem un izmaksātajiem līdzekļiem kopīgu interešu projektiem, salīdzinot ar finansēto kopīgu interešu projektu kopējo vērtību;

c) gūto progresu attiecībā uz atjaunīgo energoresursu integrāciju un siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, īstenojot saskaņā ar 3. pantu izraudzītu kopīgu interešu projektu plānošanu, izstrādi, būvniecību un nodošanu ekspluatācijā;

d) progresu, kas panākts, plānojot, izstrādājot, būvējot un nododot ekspluatācijā atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīklus un veicinot atkrastes atjaunīgās enerģijas ieguves izvēršanu;

e) attiecībā uz elektroenerģijas un ūdeņraža nozarēm – starpsavienojumu līmeņa starp dalībvalstīm attīstību, enerģijas cenu atbilstošo dinamiku, kā arī tīkla sistēmu atteiču skaitu, to cēloņiem un saistītajām izmaksām ekonomikai;

f) atļauju piešķiršanas un sabiedrības līdzdalības procesu, jo īpaši:

i) par kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa vidējo un maksimālo kopējo ilgumu, tostarp katra pirmspieteikuma procedūras posma ilgumu, salīdzinot ar grafikā paredzētajiem galvenajiem atskaites punktiem, kas minēti 10. panta 5. punktā;

ii) par pretestību kopīgu interešu projektiem (jo īpaši tādu rakstisku iebildumu skaitu, kas saņemti sabiedriskās apspriešanas procesā, un tiesvedību skaitu);

iii) paraugprakses un inovatīvās prakses pārskatu attiecībā uz ieinteresēto personu iesaisti un ietekmes uz vidi mazināšanu, tajā skaitā klimatadaptāciju, atļaujas piešķiršanas procesu un projekta īstenošanas laikā;

iv) par 8. panta 3. punktā paredzēto shēmu efektivitāti attiecībā uz 10. pantā noteikto termiņu ievērošanu;

g) regulatīvo režīmu, jo īpaši:

i) par kopīgu interešu projektu skaitu, par ko pieņemts izmaksu pārrobežu dalījuma lēmums saskaņā ar 16. pantu;

ii) par to kopīgu interešu projektu skaitu un veidu, kam piešķirti konkrēti stimuli saskaņā ar 17. pantu;

h) šīs regulas efektivitāti saistībā ar ieguldījumu 2030. gada klimata un enerģētikas mērķrādītāju sasniegšanā un, ilgākā termiņā, klimatneitralitātes sasniegšanā līdz 2050. gadam.

23. pants

Informācija un publicitāte

Komisija izveido un uztur pārredzamības platformu, kas internetā ir viegli pieejama plašai sabiedrībai. Šo platformu regulāri atjaunina ar informāciju no 5. panta 1. punktā minētajiem ziņojumiem un no 9. panta 7. punktā minētās tīmekļa vietnes. Platformā ietver šādu informāciju:

a) vispārīga, atjaunināta informācija, tostarp ģeogrāfiska informācija, par katru kopīgu interešu projektu;

b) katra kopīgu interešu projekta īstenošanas plāns, kā noteikts 5. panta 1. punktā, sniegts tādā veidā, kas ļauj novērtēt īstenošanas progresu jebkurā laikā;

c) galvenie paredzamie ieguvumi un projektu izmaksas, izņemot jebkādu komerciāli sensitīvu informāciju;

d) Savienības saraksts;

e) informācija par Savienības piešķirto un izmaksāto finansējumu katram kopīgu interešu projektam.

24. pants

Pārejas noteikumi

Šī regula neskar tādas finansiālās palīdzības piešķiršanu, turpināšanu vai grozīšanu, ko Komisija piešķīrusi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1316/2013 47 .

25. pants

Grozījums Regulā (EK) Nr. 715/2009

Regulas (EK) Nr. 715/2009 8. panta 10. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Ik pēc diviem gadiem gāzes PSOET [ENTSO-G] pieņem un publicē Savienības tīkla attīstības plānu, kas minēts 3. punkta b) apakšpunktā. Savienības tīkla attīstības plānā ietver integrētā tīkla, tajā skaitā ūdeņraža tīklu, modelēšanu, scenāriju izstrādi, Eiropas piegādes pietiekamības prognozi un sistēmas elastības novērtējumu.”

26. pants

Grozījums Direktīvā 2009/73/EK

Direktīvas 2009/73/EK 41. panta 1. punktam pievieno v) apakšpunktu:

“v) veikt pienākumus, kas noteikti [TEN-E regulas, kas ierosināta ar COM(2020)824] 3. pantā, 5. panta 7. punktā, 14., 15., 16. un 17. pantā.”

27. pants

Grozījums Direktīvā (ES) 2019/944

Direktīvas (ES) 2019/944 59. panta 1. punktam pievieno šādu zz) apakšpunktu:

“zz) veikt pienākumus, kas noteikti [TEN-E regulas, kas ierosināta ar COM(2020)824] 3. pantā, 5. panta 7. punktā, 14., 15., 16. un 17. pantā.”

28. pants

Grozījums Regulā (ES) 2019/943

Regulas (ES) 2019/943 48. panta pirmo teikumu aizstāj ar šādu tekstu:

“Savienības tīkla attīstības plānā, kas minēts 30. panta 1. punkta b) apakšpunktā, ietver integrētā tīkla modelēšanu, tajā skaitā scenāriju izstrādi un sistēmas noturības novērtējumu. Tas pilnībā atbilst Eiropas resursu pietiekamības novērtējumam, kas izstrādāts saskaņā ar 23. pantu.”

29. pants

Grozījums Regulā (ES) 2019/942

Regulas (ES) 2019/942 11. panta c) un d) punktu aizstāj ar šādiem:

“c) veic pienākumus, kas noteikti [TEN-E regulas, kas ierosināta ar COM(2020)824] 5. pantā, 11. panta 2. punktā, 11. panta 8. punktā, 11. panta 9. punktā, 11. panta 10. punktā, 12. pantā, 13. pantā, 17. panta 5. punktā un III pielikuma 12. punktā;

d) pieņem lēmumus par izmaksu un ieguvumu analīzes metodoloģiju inkrementālām izmaiņām saskaņā ar 11. panta 6. punktu un par ieguldījumu pieprasījumiem, tajā skaitā par izmaksu pārrobežu dalījumu, saskaņā ar 16. panta 6. punktu [TEN-E regulā, kas ierosināta ar COM(2020)824].”

30. pants

Atcelšana

Regulu (ES) Nr. 347/2013 atceļ no [2022. gada 1. janvāra]. No šīs regulas neizriet nekādas tiesības attiecībā uz projektiem, kas uzskaitīti Regulas (ES) 347/2013 pielikumos.

31. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro no [2022. gada 1. janvāra].

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē,

TIESĪBU AKTA PRIEKŠLIKUMA FINANŠU PĀRSKATS “AĢENTŪRAS”

1.PRIEKŠLIKUMA/INICIATĪVAS KONTEKSTS 

1.1.Priekšlikuma/iniciatīvas nosaukums

1.2.Attiecīgā rīcībpolitikas joma

1.3.Priekšlikums attiecas uz 

◻ jaunu darbību

◻ jaunu darbību, pamatojoties uz izmēģinājuma projektu/sagatavošanas darbību 48  

☒ esošas darbības pagarināšanu 

◻ vienas vai vairāku darbību apvienošanu ar citu/jaunu darbību 

1.4.Mērķi

1.4.1.Vispārīgie mērķi 

1.4.2.Konkrētie mērķi 

1.4.3.Paredzamie rezultāti un ietekme

Norādīt, kāda ir priekšlikuma/iniciatīvas iecerētā ietekme uz labuma guvējiem/mērķgrupām.

1.4.4.Snieguma rādītāji 

Norādīt, pēc kādiem rādītājiem seko līdzi progresam un sasniegumiem.

1.5.Priekšlikuma/iniciatīvas pamatojums 

1.5.1.Īstermiņā vai ilgtermiņā izpildāmās vajadzības, tostarp sīki izstrādāts iniciatīvas izvēršanas grafiks

1.5.2.Savienības iesaistīšanās pievienotā vērtība (tās pamatā var būt dažādi faktori, piem., koordinēšanas radītie ieguvumi, juridiskā noteiktība, lielāka rezultativitāte vai komplementaritāte). Šā punkta nozīmē “Savienības iesaistīšanās pievienotā vērtība” ir vērtība, kas veidojas Savienības iesaistīšanās rezultātā un kas papildina vērtību, kura veidotos, ja dalībvalstis rīkotos atsevišķi.

1.5.3.Līdzīgas līdzšinējās pieredzes rezultātā gūtās atziņas

1.5.4.Saderība ar daudzgadu finanšu shēmu un iespējamā sinerģija ar citiem atbilstošiem instrumentiem

1.5.5.Dažādo pieejamo finansēšanas iespēju, tostarp pārdales iespējas, novērtējums

1.6.Priekšlikuma/iniciatīvas ilgums un finansiālā ietekme

◻ ierobežots ilgums

–◻    Priekšlikuma/iniciatīvas darbības laiks: [DD.MM.]GGGG.–[DD.MM.]GGGG.

–◻    Finansiālā ietekme: no GGGG. līdz GGGG. gadam

☒ beztermiņa

–Īstenošana ar uzsākšanas periodu no GGGG. līdz GGGG. gadam,

–pēc kura turpinās normāla darbība.

1.7.Paredzētie pārvaldības veidi 49

☒ Tieša pārvaldība, īsteno Komisija ar

–◻    izpildaģentūru starpniecību

◻ Dalīta pārvaldība kopā ar dalībvalstīm

◻ Netieša pārvaldība, uzticot budžeta izpildes uzdevumus:

◻ starptautiskām organizācijām un to aģentūrām (precizēt);

◻EIB un Eiropas Investīciju fondam;

◻ 70. un 71. pantā minētajām struktūrām;

◻ publisko tiesību subjektiem;

◻ privāttiesību subjektiem, kas veic valsts pārvaldes uzdevumus, ja tie sniedz pienācīgas finanšu garantijas;

◻ struktūrām, kuru darbību reglamentē dalībvalsts privāttiesības, kurām ir uzticēta publiskā un privātā sektora partnerības īstenošana un kuras sniedz pienācīgas finanšu garantijas;

◻ personām, kurām ir uzticēts veikt īpašas darbības kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) jomā, kāda tā paredzēta Līguma par Eiropas Savienību (LES) V sadaļā, un kuras ir identificētas attiecīgajā pamataktā.

Piezīmes

2.PĀRVALDĪBAS PASĀKUMI 

2.1.Uzraudzības un ziņošanas noteikumi 

Norādīt periodiskumu un nosacījumus.

2.2.Pārvaldības un kontroles sistēma 

2.2.1.Ierosināto pārvaldības veidu, finansējuma apgūšanas mehānismu, maksāšanas kārtības un kontroles stratēģijas pamatojums

2.2.2. Informācija par identificētajiem riskiem un risku mazināšanai izveidoto(-ajām) iekšējās kontroles sistēmu(-ām)

2.2.3.Kontroles izmaksefektivitātes (kontroles izmaksu attiecība pret attiecīgo pārvaldīto līdzekļu vērtību) aplēse un pamatojums un gaidāmā kļūdu riska līmeņa novērtējums (maksājumu izdarīšanas brīdī un slēgšanas brīdī) 

2.3.Pasākumi krāpšanas un pārkāpumu novēršanai 

Norādīt esošos vai paredzētos novēršanas pasākumus un citus pretpasākumus, piemēram, krāpšanas apkarošanas stratēģijā iekļautos pasākumus.

3.PRIEKŠLIKUMA/INICIATĪVAS APLĒSTĀ FINANSIĀLĀ IETEKME 

3.1.Attiecīgā(-ās) daudzgadu finanšu shēmas izdevumu kategorija(-as) un budžeta izdevumu pozīcija(-as) 

·Esošās budžeta pozīcijas

Sarindotas pa daudzgadu finanšu shēmas izdevumu kategorijām un budžeta pozīcijām.

·Jaunveidojamās budžeta pozīcijas

Sarindotas pa daudzgadu finanšu shēmas izdevumu kategorijām un budžeta pozīcijām.

3.2.Paredzamā ietekme uz izdevumiem 

3.2.1.Kopsavilkums par paredzamo ietekmi uz izdevumiem 

miljonos EUR (trīs zīmes aiz komata)

miljonos EUR (trīs zīmes aiz komata)

miljonos EUR (trīs zīmes aiz komata)

3.2.2.Paredzamā ietekme uz [struktūras] darbības apropriācijām 

–☒    Priekšlikumam/iniciatīvai nav vajadzīgas darbības apropriācijas

–◻    Priekšlikums/iniciatīva paredz darbības apropriācijas izmantot šādā veidā:

Saistību apropriācijas miljonos EUR (trīs zīmes aiz komata)

3.2.3.Paredzamā ietekme uz ACER cilvēkresursiem 

3.2.3.1.Kopsavilkums

–◻    Priekšlikums/iniciatīva neparedz izmantot administratīvās apropriācijas

–☒    Priekšlikums/iniciatīva paredz izmantot administratīvās apropriācijas šādā veidā:

miljonos EUR (trīs zīmes aiz komata)

* pamatojoties uz vidējām izmaksām 150 000 EUR apmērā pagaidu darbiniekam (AD kategorijas) un gada inflāciju 2 % apmērā.

Personāla vajadzības (PSE):

Pieņemšana darbā plānota 2022. gada otrajā pusē, lai sagatavotu regulas īstenošanu. Regulas pieņemšanai būtu jānotiek, ja iespējams, 2022. gada vidū. Tāpēc 2022. gadā tiek ņemti vērā tikai 50 % no vidējām izmaksām.

Lai kompensētu budžeta līdzekļus, kas pieprasīti, lai segtu cilvēkresursu resursu palielinājumu ACER, par tādu pašu summu tiks samazināts Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta enerģētikas programmas budžets tajā pašā izdevumu kategorijā.

3.2.3.2.Paredzamās cilvēkresursu vajadzības atbildīgajam ĢD

–☒    Priekšlikums/iniciatīva neparedz cilvēkresursu izmantošanu

–◻    Priekšlikums/iniciatīva paredz cilvēkresursu izmantošanu šādā veidā:

Aplēse izsakāma veselos skaitļos (vai maksimāli ar vienu zīmi aiz komata)

XX ir attiecīgā politikas joma vai budžeta sadaļa.

Priekšlikums neprasa papildu cilvēkresursus ģenerāldirektorātā. Tā īstenošanu un uzraudzību veiks darbinieki, kas ENER ĢD jau ir iesaistīti TEN-E politikas īstenošanā.

Nepieciešamie cilvēkresursi tiks nodrošināti, izmantojot attiecīgā ĢD darbiniekus, kuri jau ir iesaistīti konkrētās darbības pārvaldībā un/vai ir pārgrupēti attiecīgajā ĢD, vajadzības gadījumā izmantojot arī vadošajam ĢD gada budžeta sadales procedūrā piešķirtos papildu resursus un ņemot vērā budžeta ierobežojumus.

Veicamo uzdevumu apraksts:

Izmaksu aprēķina apraksts, izsakot PSE vienībās, ir jāiekļauj V pielikuma 3. iedaļā.

3.2.4.Saderība ar pašreizējo daudzgadu finanšu shēmu 

–☒    Priekšlikums/iniciatīva atbilst kārtējai daudzgadu finanšu shēmai

–◻    Pieņemot priekšlikumu/iniciatīvu, ir jāpārplāno attiecīgā izdevumu kategorija daudzgadu finanšu shēmā

–◻    Pieņemot priekšlikumu/iniciatīvu, jāpiemēro elastības instruments vai jāpārskata daudzgadu finanšu shēma 58 .

3.2.5.Trešo personu iemaksas 

–Priekšlikums/iniciatīva neparedz trešo personu līdzfinansējumu

–Priekšlikums/iniciatīva paredz šādu līdzfinansējumu:

miljonos EUR (trīs zīmes aiz komata)

3.3.Aplēstā ietekme uz ieņēmumiem 

–☒    Priekšlikums/iniciatīva ieņēmumus finansiāli neietekmē

–◻    Priekšlikums/iniciatīva finansiāli ietekmē:

pašu resursus

citus ieņēmumus

atzīmējiet, ja ieņēmumi ir piešķirti izdevumu pozīcijām

miljonos EUR (trīs zīmes aiz komata)

Attiecībā uz dažādiem ieņēmumiem, kas ir “piešķirtie ieņēmumi”, norādīt attiecīgo(-ās) izdevumu pozīciju(-as).

Norādīt, ar kādu metodi aprēķināta ietekme uz ieņēmumiem.

(1)    Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā (COM(2020) 562 final).

(2)     https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX:52018DC0773 .

(3)    Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā (COM(2020) 562 final).

(4)    Tīru planētu — visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku (COM(2018) 773 final).

(5)    KOMISIJAS DIENESTU DARBA DOKUMENTS — IETEKMES NOVĒRTĒJUMS. Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana (SWD(2020) 176 final).

(6)    ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā (COM(2020) 741 final).

(7)    Šie scenāriji ietver scenārijus, kas izklāstīti Savienības ilgtermiņa stratēģijā (2018), ENTSO-G un ENTSO-E izstrādātajā tīkla attīstības desmit gadu plānā pēc 2020. gada (2020), Eurelectric “Dekarbonizācijas kursā” (2018), kā arī scenārijus, kas izstrādāti ENER ĢD uzdevumā saistībā ar pētījumu “Impact of the use of the biomethane and hydrogen potential on trans-European infrastructure” [“Biometāna un ūdeņraža potenciāla izmantošanas ietekme uz Eiropas infrastruktūru”] (2019).

(8)    Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar kuru groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.).

(9)    Regula (ES) 2020/852 par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.).

(10)    LESD 171. panta 3. punkts: “Savienība var lemt par sadarbību ar trešām valstīm, lai veicinātu projektus, kas rada savstarpēju ieinteresētību, un nodrošinātu komunikāciju tīklu savstarpēju izmantojamību.”

(11)    Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai “An Economic and Investment Plan for the Western Balkans”, SWD(2020) 223 final.

(12)    Komisijas Regula (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu (OV L 187, 26.6.2014., 1. lpp.).

(13)    Komisijas paziņojums “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam” (OV C 200, 28.6.2014., 1. lpp.).

(14)     https://www.consilium.europa.eu/media/38507/st07207-re01-en19.pdf . http://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-8-2019-0420_EN.pdf .

(15)    COM(2019) 640.

(16)    TEN-E regulas 4. panta 1. punkta b) apakšpunkts.

(17)    Ecorys et al. (2020) Support to the evaluation of Regulation (EU)No 347/2013 on guidelines for trans-European energy infrastructure, galaziņojuma projekts, 122. lpp.

(18)    Šis risinājums atbilst ACER sniegtajai informācijai apspriedēs ar ieinteresētajām personām.

(19)    OV C , , lpp.

(20)    OV C , , lpp.

(21)    Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojums “Eiropas zaļais kurss”, COM(2019) 640 final.

(22)    Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojums “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā”, COM(2020) 562 final.

(23)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 347/2013 (2013. gada 17. aprīlis), ar ko nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un atceļ Lēmumu Nr. 1364/2006/EK, groza Regulu (EK) Nr. 713/2009, Regulu (EK) Nr. 714/2009 un Regulu (EK) Nr. 715/2009 (OV L 115, 25.4.2013., 39.–75. lpp.).

(24)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/944 (2019. gada 5. jūnijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu un ar ko groza Direktīvu 2012/27/ES (OV L 158, 14.6.2019., 125. lpp.).

(25)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 94. lpp.).

(26)    OV L 345, 28.2.2008., 75. lpp.

(27)    SWD(2020) 176 final.

(28)    COM(2020) 299 final.

(29)    Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai, COM(2020) 301 final.

(30)    Atkrastes stratēģijas paziņojums.

(31)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/943 (2019. gada 5. jūnijs) par elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV L 158, 14.6.2019., 54. lpp.).

(32)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 715/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu (OV L 211, 14.8.2009., 36. lpp.).

(33)    Regula (ES) 2020/852 (2020. gada 18. jūnijs) par regulējuma izveidi ilgtspējīgu ieguldījumu veicināšanai un ar kuru groza Regulu (ES) 2019/2088 (OV L 198, 22.6.2020., 13. lpp.).

(34)    Padomes Direktīva 92/43/EEK (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu un savvaļas augu un dzīvnieku aizsardzību (OV L 206, 22.7.1992., 7. lpp.).

(35)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/60/EK (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 22.12.2000., 1. lpp.).

(36)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 26, 28.1.2012., 1. lpp.).

(37)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV L 197, 21.7.2001., 30. lpp.).

(38)    OV L 124, 17.5.2005., 4. lpp.

(39)    Norādījumu dokuments “Streamlining environmental assessment procedures for energy infrastructure 'Projects of Common Interest' (PCIs)”, https://ec.europa.eu/environment/eia/pdf/PCI_guidance.pdf.

(40)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/89/ES (2014. gada 23. jūlijs), ar ko izveido jūras telpiskās plānošanas satvaru (OV L 257, 28.8.2014., 135. lpp.).

(41)    Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2020/1294 (2020. gada 15. septembris) par Savienības atjaunojamās enerģijas finansēšanas mehānismu (OV L 303, 17.9.2020., 1. lpp.).

(42)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/942 (2019. gada 5. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (OV L 158, 14.6.2019., 22. lpp.).

(43)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/943 (2019. gada 5. jūnijs) par elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV L 158, 14.6.2019., 54. lpp.).

(44)

   OV L 123, 12.5.2016., 1.–14. lpp., Iestāžu nolīgums starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par labāku likumdošanas procesu.

(45)    OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.

(46)    Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.).

(47)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1316/2013 (2013. gada 11. decembris), ar ko izveido Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentu, groza Regulu (ES) Nr. 913/2010 un atceļ Regulu (EK) Nr. 680/2007 un Regulu (EK) Nr. 67/2010 (OV L 348, 20.12.2013., 129. lpp.).

(48)    Kā paredzēts Finanšu regulas 58. panta 2. punkta a) vai b) apakšpunktā.

(49)    Sīkāku informāciju par pārvaldības veidiem un atsauces uz Finanšu regulu skatīt BudgWeb tīmekļa vietnē: https://myintracomm.ec.europa.eu/budgweb/EN/man/budgmanag/Pages/budgmanag.aspx .

(50)    Dif. – diferencētās apropriācijas, nedif. – nediferencētās apropriācijas.

(51)    EBTA: Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija.

(52)    Kandidātvalstis un attiecīgā gadījumā potenciālās kandidātvalstis no Rietumbalkāniem.

(53)    Iznākumi ir attiecīgie produkti vai pakalpojumi (piemēram, finansēto studentu apmaiņu skaits, uzbūvēto ceļu garums kilometros).

(54)    Kā aprakstīts 1.4.2. punktā “Konkrētie mērķi…”

(55)    AC – līgumdarbinieki, AL — vietējie darbinieki, END — valstu norīkotie eksperti, INT — aģentūras darbinieki, JED – jaunākie eksperti delegācijās.

(56)    Ārštata darbiniekiem paredzēto maksimālo summu finansē no darbības apropriācijām (kādreizējām BA pozīcijām).

(57)    Galvenokārt struktūrfondiem, Eiropas Lauksaimniecības fondam lauku attīstībai (ELFLA) un Eiropas Zivsaimniecības fondam (EZF).

(58)    Sk. Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 1311/2013, ar ko nosaka daudzgadu finanšu shēmu 2014.–2020. gadam, 11. un 17. pantu.

(59)    Norādītajām tradicionālo pašu resursu (muitas nodokļi, cukura nodevas) summām jābūt neto summām, t. i., bruto summām, no kurām atskaitītas iekasēšanas izmaksas 20 % apmērā.

EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 15.12.2020

COM(2020) 824 final

PIELIKUMI

dokumentam

Priekšlikums
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijām un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 347/2013

{SEC(2020) 431 final} - {SWD(2020) 346 final} - {SWD(2020) 347 final}

I PIELIKUMS

ENERGOINFRASTRUKTŪRAS PRIORITĀRIE KORIDORI UN JOMAS

1. PRIORITĀRIE ELEKTROENERĢIJAS KORIDORI

(1) Ziemeļu–dienvidu elektrotīklu starpsavienojumi Rietumeiropā (“NSI West Electricity”): starpsavienojumi starp reģiona dalībvalstīm un Vidusjūras reģionu, tostarp Pireneju pussalu, jo īpaši lai integrētu no atjaunojamiem energoavotiem ražotu elektroenerģiju un stiprinātu iekšējā tīkla infrastruktūras ar mērķi veicināt reģiona tirgus integrāciju.

Attiecīgās dalībvalstis: Austrija, Beļģija, Francija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Spānija un Vācija.

(2) Ziemeļu–dienvidu elektroenerģijas starpsavienojumi Austrumeiropas vidienē un dienvidos (“NSI East Electricity”): starpsavienojumi un iekšējās līnijas ziemeļu–dienvidu un austrumu–rietumu virzienā, lai pabeigtu iekšējā tirgus izveidi un integrētu no atjaunojamiem energoavotiem ražoto enerģiju.

Attiecīgās dalībvalstis: Austrija, Bulgārija, Čehija, Grieķija, Horvātija, Itālija, Kipra, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija un Vācija.

(3) Baltijas jūras enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns elektroenerģijas jomā (“BEMIP Electricity”): starpsavienojumi starp dalībvalstīm un iekšējām līnijām Baltijas jūras reģionā, lai sekmētu tirgus integrāciju, vienlaikus palielinot no atjaunojamiem energoavotiem ražotās enerģijas īpatsvaru reģionā.

Attiecīgās dalībvalstis: Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Somija, Vācija un Zviedrija.

2. PRIORITĀRIE ATKRASTES ELEKTROTĪKLU KORIDORI

(4) Jūras elektrotīkli ziemeļu jūrās (“NSOG”): integrēta atkrastes elektrotīkla pilnveidošana un saistītie starpsavienojumi Ziemeļjūrā, Īrijas jūrā, Lamanšā un kaimiņu ūdeņos, lai pārvadītu elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem atkrastes energoavotiem, uz patēriņa centriem un krātuvēm un palielinātu pārrobežu elektroenerģijas apmaiņu.

Attiecīgās dalībvalstis: Beļģija, Dānija, Francija, Īrija, Luksemburga, Nīderlande, Vācija un Zviedrija.

(5) Baltijas enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns atkrastes elektrotīklam (“BEMIP offshore”): integrēta atkrastes elektrotīkla pilnveidošana un saistītie starpsavienojumi Baltijas jūrā un kaimiņu ūdeņos, lai pārvadītu elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem atkrastes energoavotiem, uz patēriņa centriem un krātuvēm un palielinātu pārrobežu elektroenerģijas apmaiņu.

Attiecīgās dalībvalstis: Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Somija, Vācija un Zviedrija.

(6) Dienvidu un austrumu atkrastes elektrotīkls: integrēta atkrastes elektrotīkla pilnveidošana un saistītie starpsavienojumi Vidusjūrā, Melnajā jūrā un kaimiņu ūdeņos, lai pārvadītu elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem atkrastes energoavotiem, uz patēriņa centriem un krātuvēm un palielinātu pārrobežu elektroenerģijas apmaiņu.

Attiecīgās dalībvalstis: Bulgārija, Francija, Grieķija, Horvātija, Itālija, Kipra, Malta, Rumānija, Slovēnija un Spānija.

(7) Dienvidrietumu Eiropas atkrastes elektrotīkls: integrēta atkrastes elektrotīkla pilnveidošana un saistītie starpsavienojumi Ziemeļatlantijas okeāna ūdeņos, lai pārvadītu elektroenerģiju, kas iegūta no atjaunojamiem atkrastes energoavotiem, uz patēriņa centriem un krātuvēm un palielinātu pārrobežu elektroenerģijas apmaiņu.

Attiecīgās dalībvalstis: Francija, Īrija, Portugāle un Spānija.

3. PRIORITĀRIE ŪDEŅRAŽA UN ELEKTROLĪZERU KORIDORI

(8) Ūdeņraža starpsavienojumi Rietumeiropā (“HI West”): ūdeņraža infrastruktūra, kas atbalsta integrētas ūdeņraža maģistrāles izveidi, kura savieno reģiona valstis un nodrošina to konkrētās ūdeņraža infrastruktūras vajadzības, atbalstot ES mēroga tīkla izveidi ūdeņraža transportēšanai.

Elektrolīzeri: atbalsta elektrogāzes tehnoloģiju ieviešanu ar mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un sekmēt drošu, efektīvu un uzticamu sistēmas darbību un viedas energosistēmas integrāciju. Attiecīgās dalībvalstis: Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Itālija, Īrija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Spānija un Vācija.

(9) Ūdeņraža starpsavienojumi Austrumeiropas vidienē un dienvidos (“HI East”): ūdeņraža infrastruktūra, kas atbalsta integrētas ūdeņraža maģistrāles izveidi, kura savieno reģiona valstis un nodrošina to konkrētās ūdeņraža infrastruktūras vajadzības, atbalstot ES mēroga tīkla izveidi ūdeņraža transportēšanai.

Elektrolīzeri: atbalsta elektrogāzes tehnoloģiju ieviešanu ar mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un sekmēt drošu, efektīvu un uzticamu sistēmas darbību un viedas energosistēmas integrāciju. Attiecīgās dalībvalstis: Austrija, Bulgārija, Čehija, Grieķija, Horvātija, Itālija, Kipra, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija un Vācija.

(10) Baltijas jūras enerģijas tirgus starpsavienojuma plāns ūdeņraža jomā (“BEMIP Hydrogen”): ūdeņraža infrastruktūra, kas atbalsta integrētas ūdeņraža maģistrāles izveidi, kura savieno reģiona valstis un nodrošina to konkrētās ūdeņraža infrastruktūras vajadzības, atbalstot ES mēroga tīkla izveidi ūdeņraža transportēšanai.

Elektrolīzeri: atbalsta elektrogāzes tehnoloģiju ieviešanu ar mērķi samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un sekmēt drošu, efektīvu un uzticamu sistēmas darbību un viedas energosistēmas integrāciju. Attiecīgās dalībvalstis: Dānija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Somija, Vācija un Zviedrija.

4. PRIORITĀRĀS TEMATISKĀS JOMAS

(11) Viedo elektrotīklu ieviešana: viedo tīklu tehnoloģiju ieviešana visā Savienībā, lai efektīvi integrētu visu elektrotīklam pieslēgto lietotāju paradumus un rīcību, jo īpaši elektroenerģijas ražošana lielos apjomos no atjaunojamiem vai decentralizētiem enerģijas avotiem un patērētāju pieprasījumreakcija.

Attiecīgās dalībvalstis: visas.

(12) Oglekļa dioksīda pārrobežu tīkls: tādas infrastruktūras izveide, kas paredzēta oglekļa dioksīda transportēšanai starp dalībvalstīm un kaimiņu trešām valstīm, ņemot vērā gaidāmo oglekļa dioksīda uztveršanas un uzglabāšanas ieviešanu.

Attiecīgās dalībvalstis: visas.

(13) Gāzes viedie tīkli: viedo tīklu tehnoloģiju ieviešana visā Savienībā, lai gāzes tīklā efektīvi integrētu dažādas atjaunīgas un mazoglekļa gāzes, atbalstītu tīkla pārvaldības inovatīvu risinājumu apguvi un sekmētu viedu enerģētikas nozares integrāciju un pieprasījumreakciju.

Attiecīgās dalībvalstis: visas.

II PIELIKUMS

ENERGOINFRASTRUKTŪRAS KATEGORIJAS

Lai īstenotu I pielikumā uzskaitītās energoinfrastruktūras prioritātes, jāattīsta šādas energoinfrastruktūras kategorijas.

(1) Elektroenerģija:

a) augstsprieguma gaisvadu elektropārvades līnijas, ja tās projektētas 220 kV vai lielākam spriegumam, un apakšzemes un zemūdens elektropārvades kabeļlīnijas, ja tās projektētas 150 kV vai lielākam spriegumam;

b) elektroenerģijas uzkrāšanas objekti, kas paredzēti elektroenerģijas pastāvīgai vai pagaidu uzkrāšanai virszemes vai apakšzemes infrastruktūrā vai ģeoloģiskos objektos, ar nosacījumu, ka tie ir tieši pieslēgti augstsprieguma elektropārvades līnijām, kas projektētas 110 kV vai lielākam spriegumam;

c) jebkāds aprīkojums vai iekārta, kas ir būtiska, lai a) un b) apakšpunktā minētās sistēmas būtu ekspluatācijā drošas, neapdraudētas un efektīvas, tostarp aizsardzības, uzraudzības un vadības sistēmas visiem sprieguma līmeņiem un apakšstacijām;

d) sistēmas un komponenti, kas ietver IKT ar ekspluatācijas digitālām platformām, vadības sistēmām un sensoru tehnoloģijām gan pārvades, gan vidēja sprieguma sadales līmenī, lai panāktu efektīvāku un intelektisku elektroenerģijas pārvades un sadales tīklu, palielinātu spēju integrēt jaunus ražošanas, uzglabāšanas un patēriņa veidus un sekmētu jaunus uzņēmējdarbības modeļus un tirgus struktūras;

e) jebkāds aprīkojums vai iekārta, kas ietilpst a) apakšpunktā minētajā kategorijā un kam ir duāla funkcionalitāte: no atkrastes atjaunīgās elektroenerģijas starpsavienojums un pārvade no atkrastes ražošanas vietām uz divām vai vairākām valstīm, kā arī jebkāds aprīkojums vai iekārta atkrastes tuvumā, kas ir būtisks drošai, neapdraudētai un efektīvai ekspluatācijai, ietverot aizsardzības, uzraudzības un vadības sistēmas un vajadzīgās apakšstacijas, ja tās arī nodrošina tehnoloģiju sadarbspēju, t. sk. saskarņu saderību starp dažādām tehnoloģijām (“atjaunīgās enerģijas atkrastes tīkli”).

(2) Viedie gāzes tīkli:

a) jebkurš turpmāk nosauktais aprīkojums vai iekārta, kuras mērķis ir darīt iespējamu un sekmēt atjaunīgo un mazoglekļa gāzu (t. sk. biometāna vai ūdeņraža) integrāciju tīklā: digitālas sistēmas un komponenti, kas ietver IKT, vadības sistēmas un sensoru tehnoloģijas, lai būtu iespējama gāzes ražošanas, pārvades, sadales un patēriņa gāzes tīklā interaktīva un intelektiska uzraudzība, mērījumi, kvalitātes kontrole un vadība. Turklāt šādi projekti var ietvert arī aprīkojumu, kas nodrošina reversās plūsmas no sadales uz pārvades līmeni, un saistīto vajadzīgo modernizāciju esošajā tīklā.

(3) Ūdeņradis:

a) pārvades cauruļvadi ūdeņraža transportēšanai, kas nodrošina pārredzamu un nediskriminējošu piekļuvi vairākiem tīkla lietotājiem un galvenokārt sastāv no augstspiediena ūdeņraža cauruļvadiem, izņemot cauruļvadus ūdeņraža vietējai sadalei;

b) pazemes uzglabāšanas iekārtas, kas savienotas ar a) apakšpunktā minētajiem augstspiediena ūdeņraža cauruļvadiem;

c) sašķidrināta ūdeņraža un citās ķīmiskās vielās esoša ūdeņraža pieņemšanas, uzglabāšanas un regazifikācijas vai dekompresijas iekārtas ūdeņraža ievadīšanai tīklā;

d) jebkāds aprīkojums vai iekārta, kas ir būtiska, lai ūdeņraža sistēma būtu ekspluatācijā droša, neapdraudēta un efektīva vai lai nodrošinātu divvirzienu plūsmas jaudu, tostarp kompresoru stacijas.

Jebkurš no a), b), c) un d) apakšpunktā minētajiem objektiem var būt no jauna būvēts objekts vai objekts, kas pārveidots no dabasgāzei paredzēta objekta uz ūdeņradim vai abām gāzēm paredzētu objektu.

(4) Elektrolīzeru iekārtas:

1 a) elektrolīzeri: i) ar vismaz 100 MW jaudu, ii) kuros ražošana atbilst prasībai dzīves ciklā aiztaupīt 70 % siltumnīcefekta gāzu emisiju attiecībā pret fosilo kurināmo komparatoru 94g CO2e/MJ, kā noteikts 25. panta 2. punktā un V pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2018/2001. Dzīves cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju aiztaupījumu aprēķina, izmantojot metodiku, kas minēta Direktīvas (ES) 2018/2001 28. panta 5. punktā vai, alternatīvi, izmantojot ISO 14067 vai ISO 14064-1. Kvantificētu dzīves cikla siltumnīcefekta gāzu emisiju aiztaupījumu attiecīgā gadījumā pārbauda saskaņā ar Direktīvas (ES) 2018/2001 30. pantu vai arī to dara neatkarīga trešā puse; un iii) kam ir arī ar tīklu saistīta funkcija;

b) saistīts aprīkojums.

(5) Oglekļa dioksīds:

a) specializēti cauruļvadi (izņemot sākumposma cauruļvadu tīklu), ko izmanto, lai no vairāk nekā viena avota, t. i., rūpnieciskām iekārtām (tostarp spēkstacijām), kas rada oglekļa dioksīdu sadedzināšanas procesā vai citās ķīmiskās reakcijās, kurās iesaistīti fosili vai nefosili oglekli saturoši savienojumi, transportētu oglekļa dioksīdu tā pastāvīgai ģeoloģiskai uzglabāšanai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK 2 ;

b) objekti oglekļa dioksīda sašķidrināšanai un pagaidu uzglabāšanai, gatavojoties tā tālākai transportēšanai. Tas neietver infrastruktūru ģeoloģiskās formācijās, ko izmanto oglekļa dioksīda pastāvīgai uzglabāšanai saskaņā ar Direktīvu 2009/31/EK, un saistītos virszemes un iesūknēšanas objektus;

c) jebkāds aprīkojums vai iekārta, kas ir būtiska, lai attiecīgā sistēma darbotos pareizi un būtu ekspluatācijā neapdraudēta un efektīva, tostarp aizsardzības, uzraudzības un kontroles sistēmas.

III PIELIKUMS

REĢIONĀLIE KOPĪGU INTEREŠU PROJEKTU SARAKSTI

1. NOTEIKUMI GRUPĀM

(1) Attiecībā uz energoinfrastruktūru, kas ir valstu regulatīvo iestāžu kompetencē, katrā grupā ir pārstāvji no dalībvalstīm, valstu regulatīvajām iestādēm, PSO, kā arī Komisijas, Aģentūras un attiecīgi elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (ENTSO-E) vai gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (ENTSO-G).

Attiecībā uz citām energoinfrastruktūras kategorijām katrā grupā ir pārstāvji no dalībvalstīm, projekta virzītājiem, uz kuriem attiecas katra no I pielikumā minētajām attiecīgajām prioritātēm, kā arī no Komisijas.

(2) Atkarībā no projektu skaita, kas kandidē uz iekļaušanu Savienības sarakstā, reģionālām infrastruktūras nepilnībām un tirgus attīstības grupas un grupu lēmējstruktūras var pēc vajadzības sadalīties, apvienoties vai sanākt kopā dažādās konfigurācijās, lai apspriestu jautājumus, kas kopīgi visām grupām vai kas attiecas tikai uz konkrētiem reģioniem. Šādi jautājumi var būt saistībā ar pārreģionālo konsekvenci vai to iecerētajos reģionālajos sarakstos iekļauto projektu skaitu, kas draud kļūt nepārvaldāms.

(3) Katra grupa savu darbu organizē saskanīgi ar reģionālās sadarbības centieniem atbilstīgi Direktīvas (ES) 2019/944 61. pantam, Direktīvas 2009/73/EK 7. pantam, Regulas (ES) 2019/943 34. pantam un Regulas (EK) Nr. 715/2009 12. pantam un saskanīgi ar citām esošām reģionālās sadarbības struktūrām.

(4) Lai īstenotu attiecīgo I pielikumā paredzēto prioritāti, katra grupa pēc vajadzības uzaicina projekta virzītājus, kuru projekts varētu tikt atlasīts kā kopīgu interešu projekts, kā arī pārstāvjus no valstu pārvaldes iestādēm, regulatīvām iestādēm un PSO no trešām valstīm. Lēmumu uzaicināt trešo valstu pārstāvjus pieņem pēc vienprātības principa.

(5) Katra grupa pēc vajadzības uzaicina organizācijas, kas pārstāv attiecīgās ieinteresētās personas, un attiecīgā gadījumā – pašas ieinteresētās personas, tostarp ražotājus, sadales sistēmu operatorus, piegādātājus, patērētājus un vides aizsardzības organizācijas. Grupa var rīkot uzklausīšanas vai apspriedes, ja tas ir lietderīgi tās uzdevumu izpildei.

(6) Attiecībā uz grupu sanāksmēm Komisija ieinteresētajām personām pieejamā platformā publicē iekšējos noteikumus, atjauninātu sarakstu ar dalīborganizācijām, regulāri atjauninātu informāciju par darba progresu, sanāksmju programmu, kā arī sanāksmju protokolus, ja tie ir pieejami. Grupu lēmējstruktūru apspriedes un projektu sarindošana saskaņā ar 4. panta 5. punktu ir konfidenciāla.

(7) Komisija, Aģentūra un grupas tiecas nodrošināt konsekvenci dažādu grupu starpā. Tādēļ Komisija un Aģentūra attiecīgā gadījumā nodrošina informācijas apmaiņu saistībā ar visu darbu, par ko attiecīgajās grupās ir pārreģionāla interese.

(8) Valsts regulatīvo iestāžu un Aģentūras dalība grupās neapdraud to mērķu un pienākumu pildīšanu, kas tām noteikti šajā regulā vai Direktīvas (ES) 2019/944 58, 59. un 60. pantā un Direktīvas 2009/73/EK 40. un 41. pantā, vai Regulā (ES) 2019/942.

2. REĢIONĀLO SARAKSTU IZVEIDES PROCESS

(1) Projekta virzītāji, kuru projekti varētu tikt atlasīti kā kopīgu interešu projekti un kuri vēlas šāda statusa iegūšanu, grupai iesniedz pieteikumu, lai projekts tiktu izraudzīts par kopīgu interešu projektu, un pieteikumā iekļauj:

(a)novērtējumu par to, kā projekti sekmēs I pielikumā minēto prioritāšu īstenošanu;

(b)analīzi par to, kā ir izpildīti 4. pantā noteiktie kritēriji;

(c)projektiem, kas sasnieguši pietiekamu gatavību, – projektam specifisku izmaksu un ieguvumu analīzi, pamatojoties uz metodiku, ko, ievērojot 11. pantu, ir izstrādājis ENTSO-E vai ENTSO-G; 

(d)visu citu informāciju, kas būtiska projekta izvērtēšanai.

(2) Visi saņēmēji nodrošina komerciāli sensitīvas informācijas konfidencialitāti.

(3) Ierosinātie elektroenerģijas pārvades un uzkrāšanas kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b) c) un e) apakšpunktā minētajās kategorijās, ir projekti, kuri ir daļa no jaunākā pieejamā Savienības elektroenerģijas tīkla attīstības desmit gadu plāna, ko izstrādājis ENTSO-E saskaņā ar Regulas (ES) 2019/943 30. pantu. Ierosinātie elektroenerģijas pārvades un uzkrāšanas kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta e) apakšpunktā minētajās kategorijās, ir projekti, kuri izriet no integrēta atkrastes tīkla attīstības plāna un atbilst tam, kā minēts 14. panta 2. punktā.

(4) Sākot no 2024. gada 1. janvāra, ierosinātie ūdeņraža kopīgu interešu projekti, kas ietilpst II pielikuma 3. punktā minētajās kategorijās, ir projekti, kuri ir daļa no jaunākā pieejamā Savienības gāzes tīkla attīstības desmit gadu plāna, ko izstrādājis ENTSO-G saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 715/2009 8. pantu.

(5) Līdz 2022. gada 30. jūnijam un pēc tam par katru Savienības mēroga tīkla desmit gadu attīstības plānu ENTSO-E un ENTSO-G izdod atjauninātas vadlīnijas par projektu iekļaušanu savos attiecīgajos Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānos, kā minēts 3. un 4. punktā, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un procesa pārredzamību. Vadlīnijas paredz vienkāršotu procesu, kā visus projektus, kas iekļauti konkrētajā brīdī spēkā esošajā Savienības kopīgu interešu projektu sarakstā, vienkāršotā procesā iekļaut Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānos, proti, tos iekļauj automātiski, ņemot vērā dokumentāciju un datus, kuri jau tikuši iesniegti iepriekšējos Savienības mēroga tīkla desmit gadu attīstības plānu procesos, ciktāl šāda informācija joprojām ir derīga.

ENTSO-E un ENTSO-G apspriežas ar Komisiju un Aģentūru par savām iecerētajām vadlīnijām par projektu iekļaušanu Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānos un pienācīgi ņem vērā Komisijas un Aģentūras ieteikumus pirms galīgo pamatnostādņu publikācijas.

(6) Ierosinātie oglekļa dioksīda transportēšanas projekti, kas ietilpst II pielikuma 5. punktā minētajā kategorijā, ir daļa no oglekļa dioksīda transportēšanas un uzglabāšanas pārrobežu infrastruktūrai veltīta plāna, ko izstrādājušas vismaz divas dalībvalstis un ko Komisijai iesniedz vai nu attiecīgās dalībvalstis, vai šo dalībvalstu ieceltas struktūras.

(7) Attiecībā uz ierosinātajiem projektiem, kas ir valstu regulatīvo iestāžu kompetencē, valstu regulatīvās iestādes un, ja vajadzīgs, Aģentūra iespēju robežās reģionālās sadarbības kontekstā saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/944 61. pantu un Direktīvas 2009/73/EK 7. pantu pārbauda, cik konsekventi tiek piemērota kritēriju un izmaksu un ieguvumu analīzes metodika, un izvērtē to pārrobežu nozīmi. Tās novērtējumu iesniedz grupai.

(8) Attiecībā uz visiem pārējiem ierosinātajiem projektiem Komisija izvērtē 4. pantā noteikto kritēriju piemērošanu. Komisija arī ņem vērā paplašināšanas iespējas nākotnē, lai iesaistītu vēl citas dalībvalstis. Komisija novērtējumu iesniedz grupai.

(9) Dalībvalstis, uz kuru teritoriju ierosinātais projekts neattiecas, bet var potenciāli sniegt pozitīvu neto ietekmi vai būtiski ietekmēt, piemēram, vidi vai energoinfrastruktūras darbību tās teritorijā, var iesniegt grupai atzinumu, izklāstot savus apsvērumus.

(10) Grupas lēmējstruktūra pēc grupas dalībvalsts pieprasījuma izskata pamatotos apsvērumus, ko valsts iesniegusi saskaņā ar 3. panta 3. punktu, kāpēc tā neapstiprina kopīgu interešu projektu vai savstarpēju interešu projektu, kurš attiecas uz tās teritoriju.

(11) Grupas locekļi rīko tikšanos, lai izskatītu un sakārtotu ierosinātos projektus prioritārā secībā, ņemot vērā regulatoru novērtējumu vai Komisijas novērtējumu par projektiem, kas nav valstu regulatīvo iestāžu kompetencē.

(12) Grupu sagatavotos iecerētos reģionālos sarakstus ar ierosinātajiem projektiem, kas ietilpst valstu regulatīvo iestāžu kompetencē, un jebkādus atzinumus, kuri minēti šā punkta 9. apakšpunktā, iesniedz Aģentūrai sešus mēnešus pirms Savienības saraksta pieņemšanas dienas. Aģentūra iecerētos reģionālos sarakstus un pievienotos atzinumus novērtē trīs mēnešu laikā pēc to saņemšanas. Aģentūra sniedz atzinumu par iecerētajiem reģionālajiem sarakstiem, jo īpaši par kritēriju un izmaksu un ieguvumu analīzes konsekventu piemērošanu reģionos. Aģentūras atzinumu pieņem saskaņā ar Regulas (ES) 2019/942 22. panta 5. punktā minēto procedūru.

(13) Viena mēneša laikā pēc Aģentūras atzinuma saņemšanas katras grupas lēmējstruktūra pieņem galīgo reģionālo sarakstu, ievērojot 3. panta 3. punkta noteikumus, pamatojoties uz grupas priekšlikumu un ņemot vērā Aģentūras atzinumu un valsts regulatīvo iestāžu novērtējumu, kuri iesniegti saskaņā ar 7. punktu, vai Komisijas novērtējumu par projektiem, kas nav valstu regulatīvo iestāžu kompetencē un kas ierosināti saskaņā ar 8. punktu. Grupas galīgos reģionālos sarakstus iesniedz Komisijai, pievienojot jebkādus atzinumus, kas minēti 9. punktā.

(14) Ja, pamatojoties uz saņemtajiem reģionālajiem sarakstiem un ņemot vērā Aģentūras atzinumu, ierosināto kopīgu interešu projektu kopējais skaits Savienības sarakstā pārsniedz pārvaldāmu daudzumu, Komisija pēc apspriešanās ar katru attiecīgo grupu apsver iespēju Savienības sarakstā neiekļaut projektus, kas attiecīgās grupas sarakstā saskaņā ar 4. panta 5. punktā noteikto prioritāro secību atrodas beigās.

IV PIELIKUMS

KOPĪGU INTEREŠU PROJEKTU UN SAVSTARPĒJU INTEREŠU PROJEKTU KRITĒRIJI – NOTEIKUMI UN INDIKATORI

(1) Projekts ar ievērojamu pārrobežu ietekmi ir projekts kādas dalībvalsts teritorijā, kas atbilst šādiem kritērijiem:

a) elektroenerģijas pārvade – projekts pie minētās dalībvalsts robežas ar citu vai citām dalībvalstīm tīkla pārvades jaudu vai jaudu, kas pieejama komerciālajām plūsmām, pie minētās dalībvalsts robežas ar citu vai citām dalībvalstīm palielina vismaz par 500 MW, salīdzinot ar situāciju, ja projekts netiktu nodots ekspluatācijā;

b) elektroenerģijas uzkrāšana – projekts nodrošina vismaz 225 MW uzstādīto kapacitāti un tādu uzkrāšanas kapacitāti, kas dod iespēju saražot neto elektroenerģiju vismaz 250 gigavatstundas gadā;

c) viedie elektrotīkli – projekts ir paredzēts aprīkojumam un iekārtām augstsprieguma un vidēja sprieguma līnijās. Tajā ir iesaistīti pārvades sistēmu operatori, pārvades un sadales sistēmu operatori vai sadales sistēmu operatori no vismaz divām dalībvalstīm. Sadales sistēmu operatori var tikt iesaistīti tikai ar pārvades sistēmu operatoru atbalstu no vismaz divām dalībvalstīm, kas ir cieši saistīti ar projektu un nodrošina sadarbspēju. Projekts aptver vismaz 50 000 elektroenerģijas lietotāju, ražotāju, patērētāju vai ražojošu patērētāju patēriņa zonā, kur patēriņš ir vismaz 300 GWh/gadā, no kā vismaz 20 % ražo no variabliem atjaunojamiem energoresursiem;

d) ūdeņraža pārvade – projekts dara iespējamu ūdeņraža pārvadi pāri attiecīgo dalībvalstu robežām vai esošo pārrobežu ūdeņraža transportēšanas jaudu pie divu dalībvalstu robežas palielina par vismaz 10 %, salīdzinot ar situāciju pirms projekta nodošanas ekspluatācijā, un tiek pietiekami parādīts, ka projekts ir būtiska daļa no plānota pārrobežu ūdeņraža tīkla, un sniegti pietiekami pierādījumi par esošiem plāniem un sadarbību ar kaimiņvalstīm un tīklu operatoriem;

e) ūdeņraža uzglabāšana vai II pielikuma 3. punktā minētās ūdeņraža pieņemšanas iekārtas – projekta mērķis ir tieši vai netieši apgādāt vismaz divas dalībvalstis;

f) elektrolīzeri – projekts nodrošina uzstādīto jaudu vismaz 100 MW apmērā un sniedz tiešus vai netiešus ieguvumus vismaz divām dalībvalstīm;

g) viedie gāzes tīkli – projektā ir iesaistīti pārvades sistēmu operatori, pārvades un sadales sistēmu operatori vai sadales sistēmu operatori no vismaz divām dalībvalstīm. Sadales sistēmu operatori var tikt iesaistīti tikai ar pārvades sistēmu operatoru atbalstu no vismaz divām dalībvalstīm, kas ir cieši saistīti ar projektu un nodrošina sadarbspēju.

(2) Savstarpēju interešu projekts ar ievērojamu pārrobežu ietekmi ir projekts, kas atbilst šādiem kritērijiem:

h) savstarpēju interešu projekts II pielikuma 1. punkta a) un e) apakšpunktā noteiktajā kategorijā – projekts palielina tīkla pārvades jaudu vai jaudu, kas pieejama komerciālajām plūsmām, pie minētās dalībvalsts robežas ar vienu vai vairākām trešām valstīm un sniedz ievērojamus ieguvumus vismaz divām dalībvalstīm saskaņā ar īpašajiem kritērijiem, kuri uzskaitīti 4. panta 3. punktā. Ieguvumus dalībvalstīm aprēķina un publicē ENTSO-E Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna ietvaros;

i) savstarpēju interešu projekts II pielikuma 3. punktā noteiktajā kategorijā – ūdeņraža projekts dara iespējamu ūdeņraža pārvadi pie kādas dalībvalsts robežas ar vienu vai vairākām trešām valstīm, un tiek pierādīts, ka tas sniedz ievērojamus ieguvumus vismaz divām dalībvalstīm saskaņā ar īpašajiem kritērijiem, kuri uzskaitīti 4. panta 3. punktā. Ieguvumus dalībvalstīm aprēķina un publicē ENTSO-G Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna ietvaros;

j) savstarpēju interešu projekts II pielikuma 5. punktā noteiktajā kategorijā – vismaz divas dalībvalstis un kāda trešā valsts projektu var izmantot antropogēnas izcelsmes oglekļa dioksīda transportēšanai.

(3) Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta a), b), c) un e) apakšpunktā minētajās kategorijās, 4. pantā uzskaitītos kritērijus izvērtē šādi:

a) tirgus integrāciju, konkurenci un sistēmas elastību mēra saskaņā ar analīzi, kas veikta jaunākajā pieejamajā Savienības elektroenerģijas tīkla attīstības desmit gadu plānā, jo īpaši:

i) attiecībā uz pārrobežu projektiem aprēķina ietekmi uz tīkla pārvades jaudu abos elektroenerģijas plūsmas virzienos, ko mēra pēc elektroenerģijas daudzuma (MW) un to ieguldījuma, lai sasniegtu minimālo 15 % satrpsavienotības mērķrādītāju, vai – attiecībā uz projektiem ar būtisku pārrobežu ietekmi – aprēķina ietekmi uz tīkla pārvades jaudu uz robežām starp attiecīgajām dalībvalstīm, attiecīgajām dalībvalstīm un trešām valstīm vai attiecīgajās dalībvalstīs un ietekmi uz pieprasījuma un piedāvājuma balansēšanu un tīkla darbību attiecīgajās dalībvalstīs;

ii) attiecībā uz V pielikumā minēto analīzes apgabalu novērtē projekta ietekmi uz ražošanas un pārvades izmaksām energosistēmas mērogā un ietekmi uz tirgus cenu dinamiku un konverģenci atbilstīgi dažādiem plānošanas scenārijiem, turklāt ņemot vērā, kā tas maina sarindojumu pēc saimnieciskā izdevīguma;

b) atjaunojamo energoresursu enerģijas pārvadi no ražošanas vietām uz lieliem patēriņa centriem un krātuvēm mēra saskaņā ar analīzi, kas veikta jaunākajā pieejamajā Savienības elektroenerģijas tīkla attīstības desmit gadu plānā, jo īpaši:

3 i) attiecībā uz elektroenerģijas pārvadi – aplēš atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas jaudu (pēc tehnoloģijas, izsakot MW), kas pievienota un pārvadīta, pateicoties projektam, un to salīdzina ar plānoto kopējo ražošanas jaudu no šādiem atjaunojamiem energoresursiem attiecīgajā dalībvalstī 2030. gadā saskaņā ar nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem, kurus dalībvalstis iesniegušas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1999;

ii) attiecībā uz elektroenerģijas uzkrāšanu salīdzina jauno jaudu, ko nodrošina projekts, ar kopējo esošo jaudu tai pašai uzkrāšanas tehnoloģijai V pielikumā definētajā analīzes apgabalā;

c) apgādes drošība, sadarbspēja un droša sistēmas darbība – to mēra saskaņā ar analīzi, kas veikta jaunākajā pieejamajā Savienības elektroenerģijas tīkla attīstības desmit gadu plānā, proti, novērtē projekta ietekmi uz prognozētajiem slodzes zudumiem V pielikumā definētajā analīzes apgabalā, un izsaka kā ražošanas un pārvades adekvātumu raksturīgu slodzes periodu kopumā, ņemot vērā paredzamās izmaiņas ekstremālos klimatiskos apstākļos un to ietekmi uz infrastruktūras noturību. Attiecīgā gadījumā mēra projekta ietekmi uz neatkarīgu un uzticamu sistēmas darbības un pakalpojumu kontroli.

(4) Attiecībā uz projektiem, kas ietilpst II pielikuma 1. punkta d) apakšpunktā minētajā kategorijā, 4. pantā uzskaitītos kritērijus izvērtē šādi:

(5) Attiecībā uz ūdeņradi, kas ietilpst II pielikuma 3. punktā minētajā kategorijā, 4. pantā uzskaitītos kritērijus izvērtē šādi:

a) ilgtspēju mēra kā projekta ieguldījumu: siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanā dažādos galapatēriņa lietojumos, piemēram, rūpniecībā vai transportā; elastīgumā un sezonālās uzkrāšanas iespējās atjaunonīgās elektroenerģijas ražošanā; vai atjaunīgā ūdeņraža integrēšanā;

b) tirgus integrāciju un sadarbspēju mēra, aprēķinot, kāda ir projekta pievienotā vērtība no tirgus sektoru integrācijas un cenu konverģences viedokļa un no sistēmas kopējās elastības viedokļa;

c) apgādes drošību un elastīgumu mēra, aprēķinot, kāda ir projekta pievienotā vērtība no ūdeņraža apgādes noturības, daudzveidības un elastīguma viedokļa;

d) konkurenci mēra kā projekta ieguldījumu piegādes diversifikācijā, tostarp piekļuves atvieglošanā ūdeņraža apgādes vietējiem avotiem.

(6) Attiecībā uz vieda gāzes tīkla projektiem, kas ietilpst II pielikuma 2. punktā minētajā kategorijā, 4. pantā uzskaitītos kritērijus izvērtē šādi:

a) ilgtspējas līmenis, ko mēra, novērtējot atjaunīgo un mazoglekļa gāzu īpatsvaru, kas integrēts gāzes tīklā, saistītos siltumnīcefekta gāzu emisiju aiztaupījumus par labu visas sistēmas dekarbonizācijai un noplūžu adekvātu identificēšanu;

b) piegādes kvalitāte un drošība, ko mēra, novērtējot droši pieejamās gāzes piegādes un maksimālā pieprasījuma attiecību, to importa īpatsvaru, ko aizstāj vietējas atjaunīgās un mazoglekļa gāzes, sistēmas ekspluatācijas stabilitāti un pārrāvumu ilgumu un biežumu katram klientam;

c) viedas enerģētikas nozares integrācijas sekmēšanu mēra, novērtējot izmaksu ietaupījumus, ko sniedz savienotas enerģētikas nozares un energosistēmas, piemēram, siltuma un elektroenerģijas sistēma, transports un rūpniecība.

(7) Attiecībā uz elektrolīzeru projektiem, kas ietilpst II pielikuma 4. punktā minētajā kategorijā, 4. pantā uzskaitītos kritērijus izvērtē šādi:

a) ilgtspēju mēra, novērtējot atjaunīgā ūdeņraža vai II pielikuma 4. punkta a) apakšpunkta ii) punktā noteiktajiem kritērijiem atbilstīga ūdeņraža īpatsvaru, kas integrēts tīklā, un saistītos siltumnīcefekta gāzu emisiju aiztaupījumus;

b) apgādes drošību mēra, novērtējot projekta ieguldījumu tīkla drošā, stabilā un efektīvā ekspluatācijā, arī novērtējot to, kādā mērā tas novērš atjaunīgās elektroenerģijas ražošanas apcirpšanu;

c) viedas enerģētikas nozares integrācijas sekmēšanu mēra, novērtējot izmaksu ietaupījumus, ko sniedz savienotas enerģētikas nozares un energosistēmas, piemēram, gāzes, ūdeņraža, elektroenerģijas un siltuma tīkli, transporta un rūpniecības nozares, kā arī nodrošinātās pieprasījumreakcijas apjoms.

V PIELIKUMS

IZMAKSU UN IEGUVUMU ANALĪZE ENERGOSISTĒMAS MĒROGĀ

Metodika, kas domāta kopīgu interešu projektu saskaņotai izmaksu un ieguvumu analīzei energosistēmas mērogā, atbilst turpmāk izklāstītajiem principiem.

(1) Atsevišķa projekta analīzes apgabals aptver visas dalībvalstis un trešās valstis, kuru teritorijā atrodas projekts, visas tieši kaimiņos esošās dalībvalstis un visas citas dalībvalstis, uz kurām projektam būs būtiska ietekme. Šajā nolūkā ENTSO-E un ENTSO-G sadarbojas ar visiem attiecīgajiem sistēmu operatoriem attiecīgajās trešās valstīs.

(2) Katrā izmaksu un ieguvumu analīzē ietver jutīguma analīzi attiecībā uz ievaddatu kopumu, dažādu projektu ekspluatācijā nodošanas datumu tajā pašā analīzes apgabalā un citus būtiskus parametrus.

(3) Tā nosaka, kāda analīze jāveic, balstoties uz relevanto daudznozaru ievaddatu kopumu, aprēķinot ietekmi gadījumam, kad projekts tiek realizēts, un gadījumam, kad projekts netiek realizēts.

(4) Tā sniedz norādes par tīkla un tirgus modelēšanas izstrādāšanu un izmantošanu, kas nepieciešama izmaksu un ieguvumu analīzei. Modelēšana ļauj pilnvērtīgi novērtēt ekonomisko (arī tirgus integrācijas, apgādes drošības un konkurences), sociālo, vidisko un klimatisko ietekmi, tostarp starpnozaru ietekmi. Metodika ietver informāciju par to, kādēļ, kas un kā tiek aprēķināts katrs no ieguvumiem un izmaksām.

(5) Tā nosaka un skaidro, kā visos tīkla desmit gadu attīstības plāna posmos tiek īstenots princips par energoefektivitāti pirmajā vietā.

(6) Tā nodrošina, ka tiek apzinātas dalībvalstis, uz kurām projektam ir neto pozitīva ietekme (ieguvēji), un dalībvalstis, uz kurām projektam ir neto negatīva ietekme (izmaksu sedzēji).

(7) Tajā ņem vērā vismaz šādas izmaksas: kapitālizmaksas, darbības un uzturēšanas izdevumu izmaksas projekta novērtējuma dzīves ciklā un attiecīgā gadījumā dezekspluatācijas un atkritumu apsaimniekošanas izmaksas. Metodika sniedz norādījumus par diskonta likmēm, novērtējuma dzīves ciklu un atlikušo vērtību, ko izmanto izmaksu un ieguvumu aprēķinos.

(8) Tā nodrošina, ka tiek novērtēti katram projektam īstenotie klimatadaptācijas pasākumi un ka tie atspoguļo siltumnīcefekta gāzu emisiju izmaksas saskanīgi ar citām Savienības rīcībpolitikām.

VI PIELIKUMS

VADLĪNIJAS PAR PĀRREDZAMĪBU UN SABIEDRĪBAS LĪDZDALĪBU

(1) Procedūru rokasgrāmatā, kas minēta 9. panta 1. punktā, norāda vismaz šādu informāciju:

a) attiecīgo tiesību aktu specifikācijas, uz ko balstīti lēmumi un atzinumi attiecībā uz dažādiem kopīgu interešu projektu veidiem, tostarp vides tiesību akti;

b) saņemamo attiecīgo lēmumu un atzinumu saraksts;

c) kompetentās iestādes, citu iestāžu un svarīgāko ieinteresēto personu nosaukums un adrese;

d) darbplūsma, kur izklāstīts katrs procesa posms, kā arī norādīts provizorisks grafiks un īss lēmumu pieņemšanas procedūras pārskats dažādiem attiecīgo kopīgu interešu projektu veidiem;

e) informācija par to dokumentu plašumu, struktūru un detalizētību, kas jāiesniedz kopā ar pieteikumu par lēmuma pieņemšanu, tostarp kontrolsaraksts;

f) sabiedrības līdzdalības posmi un līdzekļi;

g) modalitātes, kā kompetentā iestāde, citas attiecīgās iestādes un projekta virzītājs parāda, ka ir ņemti vērā sabiedriskajā apspriešanā izteiktie viedokļi, piemēram, parādot ieviestās izmaiņas projekta atrašanās vietā vai konstrukcijā vai pamatojot, kādēļ šādi viedokļi netika ņemti vērā;

h) cik vien iespējams – tās satura tulkojums visās kaimiņu dalībvalstu valodās, ko īsteno koordinācijā ar attiecīgajām kaimiņu dalībvalstīm;

(2) Regulas 10. panta 5. punkta b) apakšpunktā minētajā detalizētajā grafikā tiek iekļauta vismaz šāda informācija:

a) saņemamie lēmumi un atzinumi;

b) potenciāli iesaistītās iestādes, ieinteresētās personas un sabiedrība;

c) procedūras atsevišķie posmi un to ilgums;

d) būtiskākie sasniedzamie starprezultāti un to termiņi, ņemot vērā gaidāmo visaptverošo lēmumu;

e) iestāžu plānotie resursi un iespējamās vajadzības pēc papildu resursiem;

(3) Neskarot vides tiesību aktos noteiktās sabiedriskās apspriešanas prasības, lai vairotu sabiedrības līdzdalību atļauju piešķiršanas procesā un nodrošinātu iepriekšēju informāciju un dialogu ar sabiedrību, piemēro turpmāk minētos principus:

a) ieinteresētās personas, kuras ietekmē kopīgu interešu projekts, tostarp attiecīgās valsts, reģionālās un vietējās iestādes, zemes īpašnieki un iedzīvotāji, kas dzīvo projekta tuvumā, sabiedrība un pilsoniskās apvienības, organizācijas vai grupas tiek plaši informētas un ar tām apspriežas projekta sākumā, kad sabiedrības iespējamās bažas vēl ir iespējams ņemt vērā, un to veic atklātā un pārredzamā veidā. Vajadzības gadījumā kompetentā iestāde aktīvi atbalsta projekta virzītāja īstenotos pasākumus;

b) kompetentās iestādes nodrošina, ka kopīgu interešu projektu sabiedriskās apspriešanas procedūras ir pēc iespējas apvienotas grupās, ietverot sabiedrisko apspriešanu, ko jau tāpat paredz valsts tiesību akti. Katra sabiedriskā apspriešana aptver visus jautājumus, kas attiecas uz konkrēto procedūras posmu, un vienu jautājumu, kurš attiecas uz konkrētu procedūras posmu, apspriež tikai vienā sabiedriskajā apspriešanā; tomēr viena sabiedriskā apspriešana var notikt vairāk nekā vienā vietā. Paziņojumā par sabiedrisko apspriešanu skaidri norāda, kādi jautājumi tiks apspriesti sabiedriskajā apspriešanā;

c) komentārus un iebildumus pieņem tikai no sabiedriskās apspriešanas sākuma līdz termiņa beigām;

(4) Sabiedrības līdzdalības koncepcijā ietver vismaz šādu informāciju:

a) attiecīgās ieinteresētās personas, pie kurām jāvēršas;

b) paredzētie pasākumi, tostarp ierosinātās īpašo sanāksmju norises vietas un datumi;

c) grafiks;

d) attiecīgajiem uzdevumiem iedalītie cilvēkresursi;

(5) Tā kā sabiedriskajai apspriešanai ir jānotiek pirms pieteikuma dokumentācijas iesniegšanas, attiecīgās puses vismaz:

a) publicē informatīvu bukletu (ne vairāk kā 15 lappuses), kurā skaidri un kodolīgi izklāstīts pārskats par projekta aprakstu, mērķi, projekta attīstības posmu provizoriskais grafiks, apsvērtie valsts tīkla attīstības plāna alternatīvie maršruti, iespējamās ietekmes veidi un raksturojums (tostarp pārrobežu un starpnacionāla ietekme) un iespējamie ietekmes mazināšanas pasākumi, ko publicē jau pirms apspriešanās. Turklāt informatīvajā bukletā iekļauj 9. panta 7. punktā minētās kopīgu interešu projekta tīmekļa vietnes, 23. pantā minētās pārredzamības platformas un 1. punktā minēto procedūru rokasgrāmatas vietņu adreses;

b) informāciju par apspriešanu publicē 9. panta 7. punktā minētajā kopīgu interešu projekta tīmekļa vietnē, izvieto uz vietējo pārvaldības iestāžu biroju ziņojumu dēļiem un publicē vismaz divos vietējos plašsaziņas līdzekļos;

c) rakstveidā aicina attiecīgās ieinteresētās personas, asociācijas, organizācijas un grupas uz īpašām sanāksmēm, kuru laikā apspriež iespējamos problēmjautājumus;

(6) 9. panta 7. punktā minētajā projekta vietnē tiek publicēta vismaz šāda informācija:

a) datums, kad projektā veikti jaunākie aktualizējumi;

b) satura tulkojums visās to dalībvalstu valodās, uz kurām attiecas projekts vai uz kurām projektam ir būtiska pārrobežu ietekme atbilstīgi IV pielikuma 1. punktam;

c) 5. punktā minētais informatīvais buklets, kas aktualizēts ar jaunākajiem datiem par projektu;

d) netehnisks kopsavilkums, kuru regulāri atjaunina un kurā atspoguļots projekta pašreizējais stāvoklis, arī ģeogrāfiska informācija, un – ja tā ir atjaunināta versija – skaidri norādītas izmaiņas salīdzinājumā ar iepriekšējām versijām;

e) plāna īstenošana, kā izklāstīts 5. panta 1. punktā, aktualizējot ar jaunākajiem datiem par projektu;

f) informācija par projektam Savienības piešķirto un izmaksāto finansējumu;

g) projekta un sabiedriskās apspriešanas plāns, kurā skaidri norādīts, kādos datumos un kur notiks sabiedriskās apspriešanas un uzklausīšanas, un paredzētie temati, kas ir būtiski attiecībā uz šīm uzklausīšanām;

h) kontaktinformācija, lai saņemtu papildu informāciju vai dokumentus;

i) kontaktinformācija, lai varētu nosūtīt komentārus un iebildumus sabiedriskās apspriešanas laikā.

(1)    OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.

(2)    OV L 140, 5.6.2009., 114. lpp.

(3)    Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1999 (2018. gada 11. decembris) par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013, OV L 328, 21.12.2018., 1. lpp.

EIROPAS KOMISIJA

Briselē, 15.12.2020

COM(2020) 824 final

PIELIKUMS

dokumentam

Priekšlikums
EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA

par Eiropas energoinfrastruktūras vadlīnijām un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 347/2013

{SEC(2020) 431 final} - {SWD(2020) 346 final} - {SWD(2020) 347 final}

Subsidiaritātes novērtējuma tabula

(1)

  https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:12008E003&from=LV .

(2)

  https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:12008E004&from=LV .

(3)

  https://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=CELEX:12008E006:LV:HTML .

(4)

  https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:12016E/PRO/02&from=LV .

(5)

  https://europa.eu/european-union/about-eu/eu-in-brief_lv .