19.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 271/81

1.1.

EESK piekrīt Komisijas viedoklim, ka ir jāizveido tiesiskais regulējums ar augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, kas paredz pienākumu garantēt, ka patēriņa preces ir drošas.

1.2.

Komiteja uzskata, ka regula ir piemērots juridisks instruments, lai apvienotu esošos juridiskos tekstus, pielāgojot tos jaunam tiesiskajam regulējumam par ražojumu laišanu tirgū. Nosakot kopējus kritērijus, ar šo regulu tiks noteikts vienāds drošuma līmenis visās ES dalībvalstīs.

1.3.

Tā kā regula ir vienīgais instruments, kas ļauj pieņemt vienādus pasākumus ar identisku riska līmeni visās ES dalībvalstīs, šo priekšlikumu ir noderīgi izteikt tādu noteikumu formā, ko var vienlīdz interpretēt visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

1.4.

EESK uzskata, ka, ņemot vērā standartizācijas nozīmi attiecībā uz ražojumu drošuma garantēšanu, Komisijai vajadzētu palielināt atbalstu patērētāju līdzdalībai Eiropas Standartizācijas komitejā (CEN) un citās līdzīgās organizācijās.

1.5.

Lai panāktu iekšējā tirgus pilnīgu izveidi, Komiteja uzskata, ka, no vienas puses, priekšlikums ir ļoti svarīgs patērētāju aizsargpasākums, lai samazinātu traumu un nāves riskus un atjaunotu uzticēšanos; no otras puses, Komiteja uzskata, ka ir jānodrošina komercdarījumu pārredzamība un uzticamība, lai tiem, kas vēlas ražot un tirgot bīstamus izstrādājumus, nebūtu negodīgu priekšrocību attiecībā uz konkurentiem, kuri uzņemas izmaksas, ko paredz ražojuma drošuma garantēšana.

2.1.

Patērētāju drošības aizsardzība paredz, ka patērētājiem piedāvātajām precēm un pakalpojumiem jābūt tādiem, kurus izmantojot parastos un paredzamos apstākļos, netiek radīts risks patērētāju drošībai, un, ja šāds risks tiek radīts, tos var ātri un vienkārši izņemt no tirgus. Šis ir viens no svarīgākajiem Eiropas patērētāju aizsardzības politikas principiem kopš tās sākotnējās programmas 1975. gadā (1). Pēc Padomes 1986. gada 23. jūnija rezolūcijas (2) par patērētāju interešu aizsardzību un veicināšanu tehniskās saskaņošanas un standartizācijas jomā tika uzsākta tā dēvētā “jaunā pieeja” (3).

2.2.

Pirmo direktīvu par ražojumu vispārējo drošumu, ko pieņēma 1992. gadā (4), aizstāja ar Parlamenta un Padomes 2001. gada 3. decembra Direktīvu 2001/95/EK (5), kas stājās spēkā 2002. gada 15. janvārī, un 2004. gada 15. janvāris dalībvalstīm tika noteikts kā termiņš transponēšanai valsts tiesību sistēmās. Tolaik EESK šajā saistībā pauda savu nostāju (6), apstiprinot Komisijas ierosināto nostāju, taču saglabājot iebildumus par atsevišķiem jautājumiem.

2.3.

Līdz ar Kopienas ātrās ziņošanas sistēmas izveidi bīstamu nepārtikas preču jomā (RAPEX) tika sākta informācijas apmaiņa starp Komisiju un dalībvalstu iestādēm par šo iestāžu un saimnieciskās darbības veicēju pieņemtajiem pasākumiem attiecībā uz ražojumiem, kas rada nopietnu risku veselībai un patērētāju drošībai, lai risinātu tā dēvētās “ārkārtas situācijas”. Komisija 2004. gadā (7) apstiprināja īpašas pamatnostādnes, lai nodrošinātu RAPEX pareizu darbību.

2.4.

Lai gan 27 dalībvalstis savās attiecīgajās tiesību sistēmās ir transponējušas šo direktīvu, ne visur izmantotas vienādas īstenošanas metodes, un dažos transponēšanas tiesību aktos ir konstatēta neatbilstība, tostarp:

3.1.

Šis priekšlikums ietilpst “Ražojumu drošuma un tirgus uzraudzības tiesību aktu kopumā”, kurā iekļauts arī vienotās tirgus uzraudzības regulas priekšlikums un tirgus uzraudzības daudzgadu rīcības plāns 2013.–2015. gadam.

3.2.

Ierosinātās regulas mērķis ir pabeigt pēdējos gados pieņemto tiesisko regulējumu par patēriņa preču drošumu un ražojumu laišanu tirgū, attiecinot to uz ražotām nepārtikas precēm, izņemot dažus ražojumus, piemēram, senlietas. Tiesību aktā noteikts, ka patēriņa precēm jābūt “drošām”, saimnieciskās darbības veicējiem paredzot konkrētus pienākumus, kā arī izklāstīti noteikumi par standartu izstrādi vispārīgā drošuma prasības atbalstam. Kā juridisko pamatu Komisija izmanto Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantu par Eiropas Savienības un dalībvalstu dalītās kompetences īstenošanas pamatu, kas atbilst iekšējā tirgus izveides un darbības pasākumiem.

3.3.

Komisija ir mainījusi likumdošanas instrumentu, direktīvas vietā ierosinot regulas priekšlikumu, lai izveidotu vienādu drošības līmeni visās ES dalībvalstīs un saskaņotu normatīvo regulējumu šajā jomā, šim nolūkam nosakot virkni kopēju kritēriju un neiekļaujot nozaru tiesību aktus. Regulas priekšlikumā ir paredzēti skaidri un sīki izstrādāti noteikumi, kas visā Savienībā tiks piemēroti vienādi un vienlaicīgi.

3.4.

Komisija ir paredzējusi saglabāt augstu aizsardzības līmeni attiecībā uz patērētāju veselību un drošību, racionalizējot un vienkāršojot drošības sistēmas darbību un tās mijiedarbību ar citiem ES tiesību aktiem.

3.5.

Ar šo priekšlikumu paredzēts atcelt Direktīvu 87/357/EK un 2001/95/EK, kuru saturs ir sadalīts starp diviem izstrādes procesā esošo regulu priekšlikumiem. Šādā veidā noteikumi par tirgus uzraudzību un RAPEX sistēmu, kas pašlaik ir iekļauti Direktīvā par ražojumu vispārējo drošumu, ir pārvirzīti uz jaunās, vienotās regulas priekšlikumu par tirgus uzraudzību, un vienā tiesību aktā būs iekļauti visi noteikumi par šo jomu, padarot RAPEX par ziņošanas sistēmu, kas attiecināma uz ražojumiem, kas rada risku.

3.6.

Turklāt priekšlikumā ir izklāstīti patēriņa preču piegādes ķēdē iesaistīto saimnieciskās darbības veicēju (ražotāju, importētāju un izplatītāju) galvenie pienākumi, ja vien uz šīm precēm neattiecas atbilstīgas prasības saskaņā ar konkrētām nozarēm piemērojamu Savienības tiesību aktu saskaņošanu. Tādēļ šis tiesību akts ir piemērojams tikai tādiem gadījumiem, kurus pilnībā vai daļēji nereglamentē nozaru tiesību akti.

3.7.

Priekšlikuma vispārīgais princips paredz, ka visām nepārtikas patēriņa precēm, kas laistas vai pieejamas Savienības tirgū, jābūt drošām. Sīkāk precizētus saimnieciskās darbības veicēju pienākumus nosaka vienīgi tiem dalībniekiem, uz kuriem neattiecas pienākumi, kas izklāstīti konkrētās ražojumu nozares saskaņošanas tiesību aktos.

3.8.

Priekšlikums ir vienkāršots, ieviešot nepārprotamu saikni ar nozaru tiesību aktiem un standartu vienkāršošanu. Patēriņa preces, kas atbilst uz nozarēm attiecināmiem ES saskaņošanas tiesību aktiem, kuru mērķis ir nodrošināt personu veselību un drošību, tiks uzskatītas par drošām arī atbilstoši ierosinātajai regulai.

3.9.

Turklāt saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu ir atjaunināta definīciju daļa attiecībā uz ražojumu tirdzniecību. Arī procedūra, kurā jānorāda spēkā esošie Eiropas standarti vai jāpieprasa izstrādāt jaunus Eiropas standartus, kuri ļautu uzskatīt ražojumu par drošu, ir ievērojami vienkāršota un saskaņota ar jauno visaptverošo regulējumu standartizācijas jomā.

3.10.

Saimnieciskās darbības veicēju pienākumi attiecas arī uz aspektiem, kas saistīti ar marķēšanu, ražojumu identificēšanu, nedrošu ražojumu gadījumā veicamiem koriģējošiem pasākumiem un kompetento iestāžu informēšanu.

3.10.1.

Priekšlikumā noteikta prasība, ka saimnieciskās darbības veicējiem jāspēj identificēt savus piegādātājus un klientus. Komisija ir pilnvarota pieņemt pasākumus, kas paredz, ka saimnieciskās darbības veicējiem jāizveido izsekojamības sistēma vai jāpievienojas šādai sistēmai.

4.4.1.

Attiecībā uz priekšlikumā iekļautajām definīcijām EESK uzskata, ka dažas no tām jāpārskata, jo terminoloģijas jautājumu, tulkojuma vai dalībvalstu atšķirīgu juridisko tradīciju dēļ tās nākotnē var radīt problēmas regulas piemērošanā.

4.4.2.

“Drošu” ražojumu jēdziens ir atbilstošs, un tajā aplūkoti dažādi aspekti, kuri dod iespēju novērtēt drošumu, kas piedāvāts atbilstoši apstākļiem, par kuriem patērētājam jābūt informētam, piemēram, derīguma termiņš, veids, sastāvs. Tomēr ražojuma termins jāpapildina ar formulējumu “ražots”.

4.4.3.

Arī formulējums “parasts” un “saprātīgi paredzams” var radīt zināmas neskaidrības ikvienā gadījumā, kad saprātīguma kritērijs varētu nozīmēt, ka iespējams iekļaut jebkuru ražojumu, kaut arī šis ražojums nav drošs, ar noteikumu, ka tas tiek lietots atbilstoši.

4.4.4.

Savukārt formulējumu “parasts”, iespējams, varētu aizvietot ar “ierasts” vai attiecīgā gadījumā saistīt minēto neskaidro formulējumu ar patērētāju, kuram ražojums paredzēts. Šajā saistībā ieteikts minēto formulējumu aizstāt ar “nedrošs ražojums”, jo tādējādi jēdzienu varētu saskaņot ar to, kas ietverts Direktīvā par atbildību par produktiem ar trūkumiem (8); būtu ieteicams saskaņot šo jēdzienu dalībvalstu tiesību normās, lai arī minētajā jomā ražojuma jēdziens ir plašāks.

4.4.5.

Attiecībā uz terminu “pilnvarotais pārstāvis” jānorāda, ka atsauce uz pilnvarojumu varētu nākotnē izraisīt konfliktus valstīs, kurām būs jāparaksta līgums par iepriekšēju pilnvarojumu, tādēļ to varētu aizstāt ar terminu “rakstisks norīkojums”, kas dod valstīm iespēju izvēlēties savai tiesību sistēmai vispiemērotāko līguma veidu, vienlaicīgi izvairoties no turpmāk iespējamām ar līgumu saistītām problēmām.

4.4.6.

Jēdzienu “nopietns risks” būtu ieteicams attiecināt uz jēdzienu “pakļaušana iedarbībai, neparedzēti gadījumi vai draudi”, tā rezultātā tiktu nodrošināta lielāka patērētāju aizsardzība, t. i., saistīt jēdzienu “nopietns risks” ar nepieciešamību rīkoties nekavējoties un pieņemt pasākumus brīdī, kad risks tiek konstatēts.

5.8.1.

Regulas priekšlikumā paredzēti noteikumi attiecībā uz dokumentu izstrādi, ko veic ražotāji, un pasākumiem, kas jāīsteno patērētāju drošībai, un kurus Komiteja uzskata par atbilstošiem.

5.8.2.

Šie konkrētie pienākumi ietver to ražojumu paraugu pārbaudi, kuri pieejami tirgū, sūdzību izmeklēšanu un sūdzību, neatbilstīgu ražojumu un atsauktu ražojumu reģistrēšanu, kā arī pienākumu pastāvīgi informēt izplatītājus par šo uzraudzību.

5.8.3.

Tomēr priekšlikumā nav precizēts īstenošanas veids, t. i., vai katrai dalībvalstij piešķir rīcības brīvību attiecībā uz veicamo pasākumu reglamentēšanu (piemēram, īpaša reģistra izveide) vai izvēlas ērtāku veidu un saskaņo šos pasākumus ar mērķi nodrošināt brīdināšanas sistēmu, kas dotu iespēju savlaicīgi informēt tirgu, lai īstenotu efektīvus pasākumus, pirms tiek radīts kaitējums.

5.9.1.

Patērētāju informēšanas pienākums jāattiecina tikai uz jautājumiem par ražojumu izmantošanu un veidu, bet ne uz tā saukto tehnisko dokumentāciju, kurā var būt iekļauti ražotāju dati saistībā ar komercnoslēpumu un cita konfidenciāla informācija, kurai jābūt valsts iestāžu rīcībā, un šai sakarā jāizstrādā precīzi kopīgi standarti, kuri nav minēti priekšlikumā.

5.9.2.

Formulējumā, šķiet, norādīts, ka ražotājs ir atbildīgs par nedroša ražojuma iespējamo radīto kaitējumu, tādēļ būtu pareizāk noteikt, ka minētā dokumenta saturs ir spēkā desmit gadus. Skaidrības labad 8. panta 6. punktā formulējums “ražotāji nodrošina” būtu jāaizstāj ar “ražotāji ir atbildīgi par to”; šis formulējums vairāk atbilst viņu pienākumiem. To pašu būtu jāpiemēro mutatis mutandis importētājiem un viņu atbildībai, kā arī jānosaka pienākums saglabāt tehnisko dokumentāciju desmit gadus, tāpat kā pārējiem saimnieciskās darbības veicējiem.

5.9.3.

Lai patērētāji varētu netraucēti izmantot savas tiesības uz informāciju par konkrētu ražojumu, būtu ieteicams 8. panta 7. punktā, ar ko ražotājam nosaka pienākumu norādīt vienīgo kontaktpunktu saziņai ar viņu, minēto pasākumu nepadarīt patērētājam apgrūtinošu, tādējādi radot iespaidu, ka tā izmantošana varētu ietvert netiešu sankciju piemērošanu.