17.3.2011

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 84/1

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Komisijas Zaļā grāmata par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiem”

COM(2010) 348 galīgā redakcija

2011/C 84/01

Ziņotājs: PEZZINI kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 304. pantu 2010. gada 1. jūlijā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Komisijas Zaļā grāmata par politikas risinājumiem virzībā uz Eiropas līgumtiesību izstrādi patērētājiem un uzņēmumiem”

COM(2010) 348 galīgā redakcija.

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Vienotā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa atzinumu pieņēma 2010. gada 17. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 486. plenārajā sesijā, kas notika 2011. gada 19. un 20. janvārī (19. janvāra sēdē), ar 148 balsīm par, 5 balsīm pret un 8 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi

1.1   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atbalsta Komisijas viedokli, ka jāsāk pilnveidot Eiropas iekšējo tirgu arī Eiropas līgumtiesību jomā, un atzīst akadēmiķu veikumu attiecībā uz vienoto modeli, kam vajadzētu būt izmantojamam praksē.

1.2   No dažādiem risinājumiem, ko ierosinājusi Komisija, EESK dod priekšroku jauktam risinājumam, kurā ir paredzēta izmaksu samazināšana un tiesiskā noteiktība, izveidojot

—	“instrumentu komplektu”, t.i., vienoto modeli, ko pusēm piedāvā transnacionālu līgumu izstrādē un ko papildina

—

fakultatīvs tiesiskais regulējums, ar kuru izveido pusēm labvēlīgāko pamatu, izmantojot “jaunu, progresīvu fakultatīvo regulējumu”, uz kuru tās var atsaukties transnacionālajās līgumattiecībās valstu noteikumu vietā, ja vien gan “instrumentu komplekts”, gan regula ir pieejama visās Kopienas valodās un, pamatojoties uz progresīvākajām aizsardzības metodēm, nodrošina iedzīvotājiem un uzņēmumiem tiesisko noteiktību. Šāds regulējums neliedz dalībvalstīm saglabāt vai ieviest stingrākus patērētāju aizsardzības pasākumus.

1.3   Komiteja uzskata, ka šie mērķi jāsasniedz pakāpeniski, sākot ar tādiem transnacionāliem tirdzniecības līgumiem par preču pārdošanu (B2B), kas būtu paredzēti kā izmēģinājuma pasākumi, kurus izmantojot varētu pārbaudīt regulējumu līdzāspastāvēšanas un to konkrētās piemērošanas iespējas.

1.4   EESK uzskata, ka vienotā modeļa piedāvātais instrumentu komplekts varētu sekmēt Eiropas līgumtiesību vispārējās saskaņotības nodrošināšanu un tirdzniecības šķēršļu samazināšanu, kā arī veicināt konkurenci iekšējā tirgū.

1.5   Turklāt EESK uzskata, ka jauna, progresīva fakultatīvā regulējuma iekļaušana Eiropas tiesībās un valstu tiesībās, izmantojot Kopienas regulu, nodrošinātu tiesību vispārējo izpratni, piemērošanas skaidrību un tiesisko noteiktību līgumslēdzējiem, kas minēto regulējumu izmanto transnacionālos tirdzniecības darījumos.

1.6   Divu jaunu instrumentu — kopējā instrumentu komplekta un jauna, progresīva fakultatīvā regulējuma — piemērošanas jomā vajadzētu iekļaut transnacionālus tirdzniecības līgumus par preču pārdošanu (B2B). Jauno instrumentu piemērošanas jomā nav iekļauti tiesību akti par darba līgumiem un sociālās aizsardzības līgumiem.

1.7   Komiteja atbalsta līgumu slēgšanas brīvību un līguma nosacījumu apspriešanas brīvību. Runājot par līgumiem starp uzņēmumiem un patērētājiem (Business to Consumer — B2C), kā arī maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), jānodrošina pēc iespējas efektīvāka aizsardzība, kā arī tiesiskā noteiktība un patērētāju aizsardzība.

1.8   Komiteja uzskata, ka, pirms sākt divu jauno instrumentu attiecināšanu arī uz dažādiem citiem transnacionāliem preču pārdošanas līgumiem, Komisijai pēc šo instrumentu reālas piemērošanas vairāku gadu garumā vajadzētu izvērtēt minēto abu instrumentu ietekmi uz iekšējo tirgu un, ņemot vērā ekonomikas dalībnieku un patērētāju izmaksas un ieguvumus, izanalizēt iegūto Eiropas pievienoto vērtību.

1.9   EESK uzskata par svarīgu, ka Komisija iespējami ātrāk noskaidro ar darījumu izmaksām un tiesisko nenoteiktību saistītus šķēršļus, kas kavē pilnībā izmantot vienotā tirgus priekšrocības un iespējas, sevišķi MVU (kas pārstāv 99 % no ES uzņēmumiem) un patērētāju gadījumā.

1.10   EESK aicina Komisiju sākt īstenot vienotā tirgū pieejamo līdzekļu ietekmes novērtējumu un, ņemot vērā ekonomikas dalībnieku un patērētāju izmaksas un ieguvumus, izvērtēt Eiropas pievienoto vērtību, ko sniedz jaunā regulējuma sistēma.

1.11   Komiteja arī aicina Komisiju nekavējoties sākt tiesību speciālistu, akadēmisko aprindu un jauno instrumentu galalietotāju apmācības un informēšanas pasākumus par jaunajiem, ieviestajiem juridiskajiem instrumentiem gan teorētiskā, gan juridiskās prakses aspektā.

1.12   Lai varētu padziļināti analizēt iniciatīvu virzību, sevišķi attiecībā uz Eiropas līgumtiesību vienoto modeli un turpmākajām darbībām atkarībā no pašlaik notiekošās sabiedriskās apspriešanās rezultātiem, Komiteja lūdz to plašāk iesaistīt novērotājas statusā Komisijas izveidotās ekspertu grupas darbā, kā tas ir Eiropas Parlamenta gadījumā.

2.   Ievads

2.1   Iekšējā tirgus darbības pamatā ir daudzi līgumi, kurus reglamentē atšķirīgas valstu līgumtiesības. Tomēr atšķirības starp valstu līgumtiesībām var

—	radīt darījumu papildizmaksas;

—	būt par iemeslu tiesiskajai nenoteiktībai uzņēmumu vidū;

—	mazināt patērētāju uzticēšanos iekšējam tirgum;

—	radīt šķēršļus tirdzniecībai.

2.1.1   Lisabonas līgums ļauj ES līmenī atvieglot tiesu sadarbību un patērētāju aizsardzību civillietās, pateicoties

—	Līguma 12., 38., 164. un 168. pantam, kā arī 169. panta 4. punktam, kurā ir garantēta prioritāte valstu noteikumiem, ja tie ir labvēlīgāki patērētājiem;

—	paplašinātai Kopienas metodes piemērošanai (1);

—	Komisijas ierosināto priekšlikumu apstiprināšanai ar kvalificētu balsu vairākumu;

—	nozīmīgākai Eiropas Parlamenta lomai;

—	valstu parlamentu lielākai demokrātiskai līdzdalībai;

—	labākai likumības uzraudzībai no ES Tiesas puses.

2.1.2   Lai atvieglotu tiesas spriedumu un nolēmumu savstarpējo atzīšanu un pastiprinātu policijas un tiesu sadarbību krimināllietās, ES var pieņemt obligātus kopējos standartus saskaņā ar Stokholmas programmu “Atvērta un droša Eiropa tās pilsoņu un viņu aizsardzības labā”.

2.1.3   Katru dienu uzņēmumi un iedzīvotāji saskaras ar šķēršļiem, kas, neraugoties uz vienotā tirgus juridisko esamību, vēl aizvien kavē transnacionālo darbību, un konstatē, ka tīklu sadarbība ir nepietiekama un vienotā tirgus noteikumu piemērošana joprojām nav saskaņota.

2.1.4   Komisija uzskata: lai novērstu vienotajā tirgū pastāvošos šķēršļus, vajadzētu veikt šādus pasākumus (2):

—	“turpināt lietpratīga regulējuma programmu, tostarp apsverot regulu, nevis direktīvu plašāku izmantošanu;

—	atvieglot un padarīt lētāku uzņēmumiem un patērētājiem līgumu noslēgšanu ar partneriem citās ES valstīs, īpaši piedāvājot saskaņotus patērētāju līgumu risinājumus un ES parauga līgumu klauzulas;

—	atvieglot un padarīt efektīvāku un lētāku uzņēmumiem un patērētājiem līgumu piemērošanu un tiesas spriedumu un citu dokumentu atzīšanu citās ES valstīs”.

2.1.5   Turklāt līgumtiesību fakultatīvā instrumenta izveidošana ir viens no galvenajiem pasākumiem Eiropas Digitālajā programmā, ar ko EK iepazīstināja 2010. gada 19. maijā.

2.1.6   Jau 2001. gadā Komisija sāka debates par Eiropas līgumtiesībām, iesaistot Eiropas Parlamentu, Padomi un dažādas ieinteresētās puses: uzņēmumus, tiesību speciālistus, akadēmiķus un patērētāju apvienības.

2.1.7   Eiropas Parlaments pieņēma virkni rezolūciju par būtiskāko privāttiesību iespējamo saskaņošanu. Eiropas Parlaments 1989. gadā un 1994. gadā darīja zināmu savu vēlēšanos sākt darbu pie Eiropas Vienotā privāttiesību kodeksa.

2.1.8   Parlaments jau ir uzsvēris, ka dažu privāttiesību jomu saskaņošana ir svarīga, lai izveidotu iekšējo tirgu, un ka nozīmīgu privāttiesību jomu apvienošana Eiropas civilkodeksā būtu efektīvākais veids, kā šo saskaņošanu īstenot.

2.1.9   EESK 2002. gada atzinumā jau norādīts: “Lai, izmantojot, piemēram, regulu (tas ir risinājums, ko Komiteja uzskata par vislabāko, lai izvairītos no pretrunām), izstrādātu vienotas un vispārējas Eiropas līgumtiesības, būtu vajadzīgi papildu pētījumi un garāki termiņi, bet izstrādes pamatā vajadzētu būt jau iepriekš minēto komisiju un iestāžu veiktajiem darbiem, kā arī spēkā esošajiem starptautiskiem noteikumiem un praksei.” (3)

2.1.10   Citā 2010. gada atzinumā EESK uzsvērts: “Tīkls “Kopīgie Eiropas līgumtiesību principi” (CoPECL) nesen pabeidzis kopīgu pamatprincipu kopuma projektu un iesniedzis to Eiropas Komisijai. Minētie noteikumi piedāvā Eiropas likumdevējam modeli, ko iespējams izmantot fakultatīvā instrumenta piemērošanā; tam savu atbalstu ir paudusi komisāre Reding.” (4)

2.1.11   Tāpat EESK uzsvēra, ka pamatprincipu kopuma projekts (DCFR), kas aptver vispārējās līgumtiesības, patiesībā netika izstrādāts kā fakultatīvs instruments. Tomēr DCFR autori ievadā uzsver, ka to varētu izmantot par “pamatu vienam vai vairākiem fakultatīviem instrumentiem”. EESK uzskata, ka “šo priekšlikumu varētu īstenot arī ierobežojošā veidā, iestrādājot DCFR vispārīgos noteikumus fakultatīvā instrumentā, kas piemērojams tikai konkrētās līgumtiesību jomās. Tas ļautu izvairīties no tiesību aktu nepilnībām, kas neapšaubāmi rastos gadījumā, ja spēkā stātos tikai nosacījumi, kuri attiecas uz konkrētiem līgumu veidiem.”

3.   EK jauna Zaļā grāmata

3.1   Zaļajā grāmatā Komisija ierosina dažādas pieejas, lai palielinātu līgumtiesību saskaņotību. Stratēģisko risinājumu vidū var minēt šādus:

—	tīmekļa vietnē publicēt parauglīguma noteikumus, kuru izmantošana nebūtu saistoša un kurus varētu piemērot Eiropas vienotajā tirgū;

—	instrumentu komplekts (saistošs vai ne), ko varētu izmantot ES likumdevēji, lai pieņemtu jaunus tiesību aktus, un kas nodrošinātu efektīvākus un saskaņotākus noteikumus;

—	attiecībā uz līgumtiesībām pausts ieteikums, kurā dalībvalstis aicinātas valstu tiesiskajās sistēmās pārņemt Eiropas līgumtiesības; tas pausts, daļēji pamatojoties uz ASV modeli, kur visas 50 federālās valstis, izņemot vienu, ir brīvprātīgi pieņēmušas vienotu tirdzniecības kodeksu;

—

fakultatīvas Eiropas līgumtiesības vai “28. regulējums”, kuru patērētāji un uzņēmumi varētu brīvi izvēlēties piemērošanai līgumattiecību jomā. Minētās fakultatīvās tiesības būtu alternatīva pašreizējām valstu līgumtiesībām un pieejamas visās valodās. Tās varētu piemērot tikai starptautiskiem līgumiem vai paplašināt arī uz valstu līgumiem, un tās garantētu augstu aizsardzības līmeni patērētājiem un nodrošinātu tiesisko noteiktību visā līguma darbības ciklā;

—	valstu līgumtiesību saskaņošana ar ES direktīvas starpniecību;

—	pilnīga valstu līgumtiesību saskaņošana ar ES regulas starpniecību;

—	izstrādāt Eiropas civilkodeksu, kas aizstātu visus valstu noteikumus attiecībā uz līgumiem.

3.2   EP 2009. gada 25. novembra rezolūcijā atbalstīja ideju par Eiropas līgumtiesībām. Arī bijušais iekšējā tirgus un konkurences komisārs Mario Monti savā 2010. gada 9. maija ziņojumā par vienoto tirgu norādīja uz priekšrocībām, ko fakultatīvais “28. regulējums” būtu varējis sniegt patērētājiem un uzņēmējiem (5).

3.3   Komisija 2010. gada 7. septembrī rīkoja pirmo sanāksmi par Eiropas līgumtiesībām, kurā piedalījās uzņēmumu, patērētāju un praktizējošu juristu grupas.

3.4   Komisija izveidoja arī ekspertu grupu, kurā, citastarp, piedalās EP pārstāvji kā novērotāji, lai pārskatītu tā saucamo “Vienotā modeļa projektu” (6) — pirmo Eiropas līgumtiesību projektu, kas pēdējos gados tika izstrādāts, pamatojoties uz ES Sesto pamatprogrammu pētniecībai, tehnoloģiju attīstībai un demonstrējumiem (PTAD).

3.5   Stratēģiskā dokumenta saistībā Komisija ir uzsākusi sabiedrisko apspriešanu, ko paredzēts noslēgt 2011. gada janvāra beigās.

4.   Vispārīgas piezīmes

4.1   Eiropas Savienības vienotā tirgus pamatā ir līgumtiesības. EESK pauž nopietnas bažas, ka, neraugoties uz paveikto vienotā tirgus veidošanā, uzņēmumiem, sevišķi MVU, ir grūtības darboties ārvalstīs, jo katrā no 27 dalībvalstīm tām jāievēro atšķirīgas līgumtiesības. Tikai 8 % patērētāju iepērkas tiešsaistē citās dalībvalstīs.

4.2   Tā kā pašlaik šajā jomā spēkā ir dažādi tiesību akti, uzņēmumiem rodas augstākas darījumu izmaksas. It sevišķi mazajiem uzņēmumiem neizdodas gūt labumu no apjomradītiem ietaupījumiem ES vienotajā tirgū. Tas ietekmē patērētājus, jo, samazinoties transnacionālai tirdzniecībai, izvēle samazinās un cenas paaugstinās.

4.3   Turklāt 61 % no transnacionālajiem tirdzniecības darījumiem cieš neveiksmi, jo uzņēmumi atsakās veikt piegādi uz patērētāja valsti. Tas saistās galvenokārt ar tiesiskiem šķēršļiem un nenoteiktību par piemērojamajiem noteikumiem.

4.4   Lai atrisinātu dažas no minētajām problēmām un palielinātu Eiropas vienotā tirgus potenciālu, jānodrošina, ka uzņēmumiem, sevišķi nelieliem, ir lielāka tiesiskā noteiktība, bet patērētājiem — vienkāršāki noteikumi un lielāka aizsardzība.

4.5   EESK uzskata, ka Komisijai jādara vairāk šajā jautājumā, nevis jāaprobežojas ar pasākumiem, kas attiecas uz tiesu sadarbību civillietās; tie ir vajadzīgi, bet nepietiekami, lai nodrošinātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību.

4.6   Debates, ko ierosinājusi Komisija, ir svarīgas, ņemot vērā Eiropas vienotajā tirgū gūto pieredzi, ka dažādās valstīs atšķirīgo līgumtiesību dēļ minētajā tirgū ir liela līgumu daudzveidība un rodas darījumu papildizmaksas, kas saskaņā ar nesenajiem pētījumiem veido aptuveni 15 tūkstošus euro  (7).

4.7   Patērētāji un uzņēmumi, kas cenšas gūt labumu no vienotā tirgus, saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem. Darījumu izmaksas (lai pielāgotu līgumu noteikumus un tirdzniecības politiku vai pārtulkotu noteikumus) un tiesiskā nenoteiktība sarežģī MVU darbības paplašināšanu vienotā tirgū un augsta patērētāju aizsardzības līmeņa nodrošināšanu.

4.8   Līgumtiesību saskaņotība, kas varētu pastāvēt fakultatīvu tiesību veidā (tostarp jau minētais “28. regulējums”), izrādītos ļoti noderīga. Dažādos Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta dokumentos minēta iespēja piemērot tā dēvēto “28. regulējumu” galvenokārt attiecībā uz svarīgiem jautājumiem, kuru sakarā vēlama pilnīgā saskaņošana šķiet grūti sasniedzama vai pat neiespējama.

4.8.1   ES likumdevējs tikai retos gadījumos, proti, uzņēmējdarbības tiesību, intelektuālā īpašuma tiesību un starptautisko tiesību jomā, ir izmantojis līdzīgu pieeju, kādu EESK ierosināja ar pašiniciatīvas atzinumu par tematu “Eiropas apdrošināšanas līgums” (8) un ko projekta grupa “Eiropas apdrošināšanas līgumtiesību pārformulēšana” pilnveidoja nesenajā publikācijā “Eiropas apdrošināšanas līgumtiesību principi” (Principles of European Insurance Contract Law — PEICL).

4.9   Parauglīguma noteikumu ieviešana varētu būt izdevīga visiem līgumslēdzējiem, ja

—	ir nodrošinātas maksimālas garantijas vājāko līgumslēdzēju aizsardzībai, un standartnoteikumu izstrādes pamatprincips ir nodrošināt iespējami augstāku aizsardzības līmeni;

—	ir nodrošināta sociālo partneru un visu pilsoniskās sabiedrības pārstāvju, sevišķi patērētāju un MVU apvienību, aktīva līdzdalība sarunās par parauglīguma noteikumu izstrādi;

—	līguma noteikumi ir saskaņā ar direktīvu par negodīgiem noteikumiem un ar direktīvu par maksājumu termiņu ievērošanu tirdzniecības darījumos, lai tādējādi varētu pilnībā īstenot “Mazās uzņēmējdarbības aktu”;

—	jebkurā gadījumā ir nodrošināta līgumu slēgšanas brīvība, piemēram, pateicoties ieteiktiem parauglīgumiem;

—	nav ierobežota iespēja griezties tiesā;

—	parauglīgumu noteikumi tiek uzraudzīti un pārskatīti pēc noteikta laika.

4.10   EESK uzskata, ka pasākumi jāveic pakāpeniski, sākot ar tādiem transnacionāliem tirdzniecības līgumiem par preču pārdošanu, kas būtu paredzēti kā izmēģinājuma pasākumi, kurus izmantojot varētu pārbaudīt regulējumu līdzāspastāvēšanas iespējas un to, kā ieinteresētās puses tos piemēro praksē, un veikt efektīvus ietekmes novērtējumus.

4.11   Īpaši svarīgi ir definēt šādus materiālo tiesību jēdzienus:

—	juridiskās personas;

—	patērētājs un uzņēmējdarbības veicējs;

—	negodīgi līguma noteikumi;

—	pienākums pirms līguma noslēgšanas sniegt informāciju par precēm un pakalpojumiem;

—	pienākums sniegt informāciju, ja tiek slēgts līgums ar līgumslēdzēju, kas ir nelabvēlīgā stāvoklī;

—	tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ja pienākums sniegt informāciju nav ievērots;

—	piegāde, piegādes laiks, saistība ar riska nodošanu;

—	atbilstības novērtēšanas laiks un kārtība, kā arī tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas secība, ja nav nodrošināta atbilstība;

—	gadījumi, kuros ir iespējams izbeigt līgumu;

—	pārdēvēja informēšana par defektiem, ko pircējs ir atklājis vai kas pircējam bija jāatklāj;

—	atteikuma tiesības: piemērošanas joma, atteikuma tiesību izmantošana, pārdomu laiks un atteikuma termiņš;

—	atbildība neatkarīgi no vainas;

—	negūtās peļņas un faktisko zaudējumu jēdziena iekļaušana;

—	ražotāju atbildība un pierādīšanas pienākums;

—	elektroniskā komercija (e-komercija).

4.12   EESK varētu ierosināt šādus reglamentējošus un nereglamentējošus pasākumus:

—	palielināt Kopienas tiesiskā regulējuma saskaņotību līgumtiesību jomā;

—	veicināt visā ES piemērojamu parauglīguma noteikumu izstrādi;

—	turpināt pētīt, vai problēmām ES līgumtiesību jomā ir vajadzīgi ar nozari nesaistīti risinājumi.

4.13   EESK uzskata, ka brīvprātīgām ES līgumtiesībām vajadzētu pastāvēt paralēli valstu līgumtiesībām, nodrošināt standarta termiņus un nosacījumus, kā arī iespēju izmantot “28. regulējumu”.

4.14   Jebkurā gadījumā, piemērojot Romas konvenciju (9), jāsaskaras ar daudziem uzdevumiem, kas saistīti ar jaunu problēmjautājumu (piemēram, elektroniskais līgumslēdzējs un tā ietekme uz tiesību aktiem līgumu jomā) un jaunu juridisku jautājumu rašanos.

4.15   Attiecībā uz brīvprātīgu Eiropas līgumtiesību kopējā instrumentu komplekta un jauna, progresīva fakultatīvā regulējuma piemērošanas jomu EESK uzskata, ka vajadzētu sākt ar īstenošanas pilotprojektu tirdzniecības nozarē vienīgi, kad runa ir par transnacionāliem preču pārdošanas līgumiem.

4.16   EESK uzskata, ka jānodrošina horizontālo un vertikālo tiesību aktu lielāka saskaņotība, sevišķu uzmanību pievēršot vajadzībai nodrošināt pārredzamību, skaidrību un vienkāršību ne vien tiesību speciālistu un to spējas pārņemt jaunās pamatnostādnes labad, bet arī un jo īpaši mazo uzņēmumu un vidusmēra patērētāju labad, kuriem juridisko jautājumu sarežģītība un neskaidrība nozīmē papildu izmaksas un garākus termiņus.

---

(1)  Kopienas metodes pamatā ir uzskats, ka sabiedrības vispārējās intereses ir labāk aizsargātas, ja Kopienas iestādes pilnībā piedalās lēmumu pieņemšanas procesā un vienlaikus ievēro subsidiaritātes principu.

(2)  Eiropa 2020 – Stratēģija gudrai, ilgtspējīgai un integrējošai izaugsmei (COM(2010) 2020 galīgā redakcija).

(3)  OV C 241, 7.10.2002., 1. lpp.

(4)  OV C 21, 21.1.2011., 26. lpp.

(5)  OV C 21, 21.1.2011., 26. lpp..

(6)  Vienotā modeļa projekts (VMP) ir ilgtermiņa projekts, kas nodrošinātu par tiesību aktu izstrādi atbildīgajām ES iestādēm (Komisijai, Padomei un Eiropas Parlamentam) instrumentu vai rokasgrāmatu, kuru var izmantot, lai pārskatītu līgumtiesību jomā spēkā esošos tiesību aktus un izstrādātu jaunus. Minētais instruments varētu ietvert līgumtiesību pamatprincipus, svarīgāko jēdzienu definīcijas un standartnoteikumus. Pamatojoties uz Sesto pamatprogrammu Sociālo un humanitāro zinātņu jomā, Pētniecības ĢD izveidoja izcilības tīklu “Kopīgie Eiropas līgumtiesību principi” (Common Principles of European Contract Law — CoPECL). Tajā ir pārstāvēti vairāk nekā 150 pētnieku, kā arī daudzas iestādes un organizācijas, kas darbojas Eiropas privāttiesību jomā visās ES dalībvalstīs. Tīkls darbojās no 2005. gada līdz 2009. gadam, un tā darba rezultātā tika izstrādāts dokuments “Vienotā modeļa projekts”.

(7)  http://www.europe.org

(8)  OV C 157, 28.6.2005., 1. lpp.

(9)  Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Romā 1980. gada 19. jūnijā).

---