18.5.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 128/48

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Augstskolas Eiropai”

(pašiniciatīvas atzinums)

(2010/C 128/09)

Galvenais ziņotājs: VAN IERSEL kgs

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar Reglamenta 29. panta 2. punktu 2009. gada 5. martā nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par tematu

“Augstskolas Eiropai”.

Komitejas atzinumu uzdeva sagatavot Ekonomikas un monetārās savienības, ekonomiskās un sociālās kohēzijas specializētajai nodaļai (Lisabonas stratēģijas īstenošanas novērošanas centram).

Ņemot vērā jautājuma steidzamību, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 457. plenārajā sesijā 2009. gada 4. un 5. novembrī (4. novembra sēde) iecēla Van Iersel kgu par galveno ziņotāju un ar 158 balsīm par, 8 balsīm pret un 12 atturoties, pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   EESK uzskata, ka augstskolām ir būtiska nozīme zināšanu trīsstūrī “izglītība, pētniecība un jauninājumi”. Tās jāuzskata par nozīmīgu virzītājspēku Eiropas tautsaimniecības un ekonomikas ilgtspējīgā attīstībā. Augstskolu sistēma šobrīd nav optimāla, un tādēļ augstskolu lielais potenciāls ir nepietiekami attīstīts. Jācenšas uzlabot situāciju, izmantojot Lisabonas stratēģiju laikposmam pēc 2010. gada.

1.2.   Kopš 1999. gada Boloņas konferences un kopš Lisabonas stratēģijas pieņemšanas augstskolas ir kļuvušas par aizvien nozīmīgāku Eiropas līmeņa prioritāti. Lai arī dalībvalstis un augstskolas ir izvirzījušas jaunus mērķus, zinātniskajās aprindās un sabiedrībā aizvien vairāk pieaug bažas par Eiropas augstākās izglītības sadrumstalotību un nepieciešamo reformu lēno gaitu.

1.3.   EESK uzsver nepieciešamību īstenot Eiropas augstskolu reformu, jo, ņemot vērā pasaulē pastāvošās tendences ekonomikas, tehnoloģiju un izglītības jomā un pašreizējo krīzi, līdzekļi ir jāizmanto pēc iespējas efektīvāk un jānodrošina, lai studentiem, mācībspēkiem un pētniekiem būtu labāki apstākļi un lielākas iespējas.

1.4.   Komiteja norāda, ka nepieciešami šādi pielāgojumi: piemēram, augstskolu lielāka autonomija un atbildība sabiedrībai par to sabiedriskās funkcijas izpildi, dažādākas (pietiekama) finansējuma iespējas, labāka pārredzamība un lielāka atvērtība, partnerības ar uzņēmumiem, (pasaules līmeņa) izcilības pedagoģijā un pētniecībā veicināšana, atbilstošas cilvēkresursu vadības metodes.

1.5.   EESK uzsver, ka jāizstrādā Eiropas metodoloģija augstskolu darbības novērtēšanai un jāvāc salīdzināmi dati. Eiropas novērtējuma sistēma jāizstrādā neatkarīgiem ekspertiem, veicot dziļu pētījumu, kurā augstskolas ne tikai sarindotas atbilstoši oficiālu dokumentu informācijai un viendimensionālajam “Šanhajas sarakstam” (“Shanghai–list”), bet izmantoti arī daudzi daudzdimensiāli rādītāji (1).

1.6.   Augstskolu dažādību un specializāciju vajadzētu veicināt, izmantojot ne tikai plašu pamatsistēmu, kas veicina daudzdisciplīnu pieeju un jaunas kombinācijas, bet arī aktuālus un salīdzināmus izglītības un pētniecības standartus, tādējādi izvairoties no viendabības un līdzības.

1.7.   EESK aicina sekmēt jautājuma par augstskolām saskaņotu integrāciju atjauninātajā Lisabonas stratēģijā, ņemot vērā Eiropas Augstākās izglītības telpu (EHEA) un Eiropas Pētniecības telpu (ERA) (2).

1.8.   Būtu jācenšas uzlabot studentu un mācībspēku iespējas Eiropā veidot daudzdisciplīnu karjeru. Tādēļ ir nepieciešama arī atklāta darbā pieņemšanas procedūra un pētnieku harta, un tas ir saistīts ar “piektās brīvības” ieviešanu — tā ir brīva zināšanu aprite, vienlaikus saglabājot pieeju dažādību un konkurenci, lai sasniegtu vislabākos rezultātus.

1.9.   Jāizstrādā Eiropas pieeja attiecībā uz trešo valstu augstsoklu mācībspēkiem, pētniekiem un studentiem, un jāpievēršas zinātniskā ziņā vadošajām augstskolām.

1.10.   EESK atbalsta Eiropas Savienības un valstu līmeņa konsultējošus forumus izglītības jautājumos, kuros darbotos arī pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Gan pasaules līmeņa, gan reģionālajiem izcilības centriem jācenšas izveidot saikne ar apkārtējo sabiedrību un reģioniem. Tas var sekmēt arī uzņēmējdarbības garu augstskolās un ekonomikas un zināšanu klasterus.

1.11.   Augstskolu neatkarība (kāda bija pirms ilgāka laika) tās iedrošinās un stiprinās, lai tās varētu izpildīt savus uzdevumus, proti, būt par Eiropas intelektuālo virzītājspēku. Eiropas līmenī pievēršoties izglītības un apmācības, zinātnes un augsta līmeņa pētniecības jautājumiem, nav jāorientējas vienīgi uz to, lai Eiropā paplašinātu un padziļinātu pētniecību un izstrādi, jauninājumus un mācību metodes. Jāvelta uzmanība arī citām jomām un disciplīnām, piemēram, medicīniskajai pētniecībai un praksei, sociālajai un ekonomikas zinātnei, humanitārajām zinātnēm.

1.12.   Komisijai šie centieni jāatbalsta arī turpmāk, jāsniedz pamanāms ieguldījums un aktīvi jādarbojas.

1.13.   EESK uzskata, ka aktīvāka saikne starp augstskolām un Eiropas Savienību nav tehnisks jautājums. Lai arī ekonomikas jomai ir būtiska nozīme, jāpievēršas arī citiem jautājumiem. Nepieciešams plašāks redzējums, atzīstot augstskolu vispārējo nozīmi mūžiglītībā un intelektuālajā dzīvē, sabiedrībā un attīstības veicināšanā.

1.14.   Ņemot vērā noteiktus iemeslus, Kopienas dibinātāji un viņu darba turpinātāji izglītības jomu Romas līgumā neiekļāva, taču tagad laiki ir mainījušies. Valsts suverenitātei un daudzveidībai jāpastāv līdztekus atziņai, ka Eiropas Savienībai ir jābūt līdzvērtīgam partnerim un konkurentam pasaules mērogā. Lai šo mērķi sasniegtu, augstskolas ir būtiski partneri.

1.15.   Proti, augstskolām Eiropas integrācijā nav jānoraugās no malas; tām jāsniedz ieguldījums integrācijas veicināšanā. Padomei par šo jautājumu jāpauž skaidrs un uz nākotni vērsts viedoklis.

2.   Ievads.

2.1.   Vēsturiski augstskolām ir bijusi īpaša nozīme Eiropas sabiedrības attīstībā. Tās bija intelektuālās dzīves centrs un daudzējādā ziņā attīstības virzītājspēks.

2.2.   Mācībspēku un zinātnieku brīva pārvietošanās starp dažādām Eiropas pašpārvaldes augstskolām ir ievērojami ietekmējusi viedokļus par visiem sabiedrības dzīves aspektiem un zinātni. Augstskolās daudzu gadu gaitā veidojās interešu grupas, un tās veicināja tādu personību izaugsmi, kas izšķirīgi ietekmēja Eiropas sabiedrības politisko, sociālo un ekonomisko attīstību.

2.3.   Kopš 18. gadsimta, kad aizvien vairāk sāka veidoties nacionālas valstis, augstskolas lielā mērā kļuva par institūcijām, kas valstī nodrošina izglītību un kalpo tās interesēm zinātnē un pētniecībā. Šī attīstība ir atstājusi dziļu ietekmi. Neskatoties uz pieaugošo internacionalizāciju, arī zinātnes jomā, augstākā izglītība un pat zinātne un tehnoloģija augstskolās vēl joprojām zināmā mērā ir valstu kompetencē.

2.4.   Politikas ietekme pakāpeniski kļuva ierasta parādība. Visu līmeņu izglītības sistēmas tagad tiek organizētas, pamatojoties uz politiskiem lēmumiem attiecīgajā valstī. Augstākā izglītība visur nepārprotami ir valstu interešu lokā. Tai dažādās valstīs ir raksturīgas daudzas un sarežģītas institucionālas atšķirības, taču izglītības sistēmas bieži ir līdzīgas.

2.5.   Šajā situācijā, kad Eiropā pastāv dažādība, svarīgi ir šādi jautājumi: institucionālās sistēmas, finanšu noteikumi, pārvaldība, autonomijas līmenis, profesoru un pētnieku iecelšana un karjeras attīstība.

2.6.   Tā kā zinātnei nav robežu, zinātnieki un pētnieki paši aizvien vairāk iesaistās Eiropas un pasaules mēroga tīklos. Tādēļ arī pētniecības programmas kļūst aizvien starptautiskākas, lai arī tikai zināmā mērā. Vērā ņemams izņēmums ir privātās augstskolas, it īpaši uzņēmējdarbības augstskolas, kas būtībā ir starptautiskākas gan izglītības piedāvājuma, gan metožu ziņā.

2.7.   Romas līgumā un nākamajos līgumos nav izglītības jautājumiem veltītas sadaļas. Tajā laikā nepastāvēja uzskats, ka ekonomikas integrācija un izglītība ir savstarpēji saistītas. Izglītība palika valstu kompetencē, un uz to pilnībā attiecināja subsidiaritātes principu. Visi lēmumi par izglītību Eiropas līmenī tiek pieņemti, apspriežoties valdībām.

2.8.   Tomēr pakāpeniski izglītības noteiktas jomas vairs nevarēja uzskatīt par neatkarīgām no integrācijas procesa. Ar sociālo partneru spēcīgu atbalstu uzmanība sākumā tika pievērsta tām izglītības jomām, kas bija vistiešāk saistītas ar ekonomiku un darba tirgu, proti, prasmju uzlabošanai un profesionālajai izglītībai.

2.9.   Kopš 1986. gada studentu apmaiņas programma “Erasmus” uzlabo studentu iespējas studēt citās valstīs. 2009. gadā to paplašināja ar “Erasmus Mundus” programmu. Būtu jāmin arī tādas īpašas programmas kā “Comett”, kuras mērķis ir veicināt augstskolu un uzņēmumu apmaiņu tehnoloģiju jomā, “Marie Curie”, kas sekmē pētnieku apmaiņu, un “Socrates” programmu mūžizglītības jomā.

2.10.   Augstskolu attīstībā liels solis uz priekšu tika sperts 1999. gadā, kad 29 valstu izglītības ministri pieņēma Boloņas deklarāciju.

2.11.   Boloņas procesā tagad ir iesaistītas 46 Eiropas valstis. Tā visaptverošs mērķis ir izveidot vienotu Eiropas augstākās izglītības telpu. Apspriežamo jautājumu skaits pēdējos desmit gados ir ievērojami palielinājies (3). Boloņas procesā ir izvirzītas šādas prioritātes: trīs ciklu sistēmas ieviešana attiecībā uz akadēmiskajiem grādiem (bakalaurs, maģistrs, doktors), lielāku uzmanību pievēršot doktorantūras studijām un pētniecībai, kvalitātes nodrošināšana, kvalifikācijas, iegūto akadēmisko grādu un studiju periodu atzīšana, Eiropas kredītpunktu pārneses sistēma (ECTS), mūžizglītība, augstākās izglītības sociālā dimensija, studentu un mācībspēku mobilitāte un EHEA ārējās dimensijas izpēte.

2.12.   Lisabonas stratēģijā liela uzmanība ir pievērsta zināšanu un konkurētspējas savstarpējai saiknei. Stratēģija paātrināja attīstību un veicināja augstskolu iekļaušanu Kopienas prioritāšu lokā. Pieaugošais to pētniecības un jauninājumu projektu skaits, ko uzsāka Komisija, Eiropā sekmēja plašāku starptautisko sadarbību.

2.13.   Šo iemeslu dēļ Komisija vairākos paziņojumos ir iekļāvusi programmu diskusijām par augstskolu nozīmi un modernizāciju (4).

2.14.   Augstskolu reformu gaita dažādās Eiropas valstīs ir atšķirīga.

2.15.   Arī 2005. gadā atjauninātā Lisabonas stratēģija sekmēja jaunas iniciatīvas, lai augstskolu jomā veicinātu attīstību. Nozīmīgākās no tām ir Padomes lēmums par Eiropas Pētniecības padomes izveidi (ERC, 2007) un Padomes lēmums par Eiropas Tehnoloģiju un jauninājumu institūtu (EIT, 2008). Tikpat svarīga ir arī Zaļā grāmata “Eiropas Pētniecības telpa — jaunas perspektīvas” (5).

2.16.   Īpaši dokumenti ir Eiropas pētnieku harta un Rīcības kodekss par pētnieku pieņemšanu darbā un brīvu tirgu (6). Šo hartu un kodeksu parakstīja 800 augstākās izglītības iestādes. Jāsecina, ka daudzas iestādes to tomēr nepiemēro. Dažkārt vairāk dominē īpašas un sekmīgas tradīcijas.

2.17.   Lai sekmētu hartas un kodeksa, kuros jāņem vērā zināma pieeju dažādība, īstenošanu, Komisija izstrādā Eiropas logo.

2.18.   Lai nodrošinātu Eiropas augstskolu efektīvu līdzdalību Eiropas integrācijā, vajadzīgs ilgs laiks. Lai arī augstskolu mācībspēki, zinātnieki, pētnieki un studenti aizvien vairāk iesaistās starptautiskos projektos, augstskolu kā institūciju darbību bieži kavē tradīcijas un valstīs pastāvošie noteikumi. Attīstību kavē arī tas, ka izglītības joma vēl joprojām nav iekļauta ES līgumos.

2.19.   Augstskolu, pētniecības institūtu un starptautisku uzņēmumu savstarpējā sadarbība ir sekmējusi to, ka pasaules mēroga tīkli, kuros iesaistās zinātnieki un pētnieki, kļūst aizvien plašāki. Tas atspoguļojas arī Kopienas programmās.

2.20.   Šajā atzinumā īpaša uzmanība ir pievērsta jaunām tendencēm un nosacījumiem, kas sekmē augstskolu efektīvāku un pamanāmāku līdzdalību Eiropas integrācijas procesā. Augstskolām, ņemot vērā to vēsturisko aicinājumu, ne tikai jāizmanto Lisabonas stratēģijas iespējas, bet arī pašām ievērojami jāsekmē attīstība.

3.   Vispārīgas piezīmes.

3.1.   Iniciatīvas un programmas, kuru mērķis ir Eiropā veicināt augstākās izglītības internacionalizāciju, pēdējās desmitgadēs ir kļuvušas intensīvākas.

3.2.   EESK uzskata, ka, ņemot vērā jaunus stimulus, augstskolas cieši jāiesaista Lisabonas stratēģijas jaunajā ciklā.

3.3.   Visi starptautiskie pētījumi liecina, ka, ņemot vērā tehnoloģiju un jauninājumu straujo attīstību un aizvien lielāko konkurenci, Eiropas augstskolas nav pietiekami sagatavotas, lai pilnībā iesaistītos šajos procesos un zināmā mērā pat zaudē savas pozīcijas (7).

3.4.   Jāizvirza mērķis visā Eiropā radīt iespējami labākus apstākļus talantu attīstībai un nodrošināt vienlīdzīgu piekļuvi, tostarp pāreju starp dažādiem augstākās izglītības un mūžizglītības līmeņiem, izvairoties no jebkādas diskriminācijas. Īpaša problēma ir atskaitīto studentu skaits. Jāizstrādā efektīvākas apmācības metodes. Eiropas augstskolu sabiedriskie uzdevumi jāsaglabā, un tie nav šķērslis kvalitātes un izcilības nodrošināšanai (8).

Neskatoties uz dažādību, kas var radīt ievērojamas atšķirības arī apmācības un pētniecības kvalitātē, jāanalizē Eiropas kopējās iezīmes. Komiteja šajā atzinumā uzsver turpmāk minētos jautājumus.

3.5.1.   Autonomijas līmenis. Stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Lai arī ir vērojama tendence augstskolām piešķirt lielāku autonomiju, kopumā var secināt, ka valsts varas iestāžu iejaukšanās vēl aizvien dominē (9). Pietiekamas autonomijas un atbildības trūkums principā ir iemesls tam, ka saglabājas tradicionālā virzība un pārmērīgais regulējums. Publiska struktūra, ko stiprina publisku iestāžu iesaistīšana, nedrīkst būt šķērslis autonomijai (10). Jāizvirza mērķis labāk sagatavot studentus darba tirgum un apstiprināt efektīvāku pieeju pētniecībai un jauninājumiem.

3.5.2.   Finansējuma veids. Arī šajā jomā stāvoklis ir ļoti atšķirīgs, bet kopumā izšķirīga nozīme ir publiskajam finansējumam (11). Šā iemesla dēļ izglītība un pētniecība parasti ir ļoti atkarīga arī no politiskajām prioritātēm, kas bieži ir nepietiekama finansējuma cēlonis. Turklāt ir nepietiekama vēlme diversificēt finansēšanas avotus, piemēram, fondu un uzņēmumu finansējums un mācību maksas ieviešana (kopā ar stipendijām un aizdevumiem) (12).

3.5.3.   Pārredzamības trūkums. Tā kā trūkst salīdzināmu datu par augstskolām, studenti un pētnieki nevar iegūt informāciju par attiecīgo specializāciju un mācību kursiem Eiropā. Būtisks pārredzamības instruments ir Eiropas līmenī izstrādāta klasifikācijas metodoloģija. Tas veicinātu zināšanu apmaiņu un sadarbību Eiropā pieejamo izglītības un pētniecības programmu īstenošanā, kā arī atbilstošas informācijas izplatīšanu un kvalitāti. Tas var veicināt gan studentu, gan pētnieku vispārējo mobilitāti.

3.6.   Ņemot vērā, ka izglītība un augstākā izglītība ir tikai valstu kompetencē, augstskolas principā neraugās plašākā perspektīvā ārpus sava redzesloka un valsts robežām. Tādēļ ir izveidojusies sadrumstalota augstākās izglītības iestāžu sistēma, kas daudzos gadījumos ir vairāk vai mazāk norobežota no sabiedrības attīstības.

3.7.   Turklāt sadrumstalotības cēloņi ir arī dažādas prasības kvalitātes jomā, tostarp bakalaura/maģistra modeļa piemērošanā, nepievilcīgie darba apstākļi un bieži sliktais finansējums, kas ir šķērslis atvērtībai, kopējām zinātniskām vērtībām un pārrobežu mobilitātei, jo šajos projektos var iesaistīties tikai priviliģēts mazākums.

3.8.   Zems autonomijas līmenis parasti ir cēlonis augstskolu līdzībai un viendabībai. Tādēļ dažām valstīm ir raksturīgas “vispārējas” augstskolu programmas un “vispārēja” zinātniskās izpētes materiāli tehniskā bāze nevis daudzveidība un kvalificēta specializācija.

3.9.   Pētniecības un jauninājumu programmas, ko bieži izstrādā attiecīgās valsts jauninājumu forumi, principā ir orientētas uz attiecīgās valsts interesēm un parasti neiekļaujas plašākā perspektīvā. Pārklāšanās un dažādie laika grafiki un darba plāni ir cēlonis sadrumstalotībai un tādējādi šķērslis specializācijai.

3.10.   Tas nerada pievilcīgus apstākļus, lai piesaistītu pētniekus un mācībspēkus no citām dalībvalstīm un no trešām valstīm. Turklāt pastāvīgi bažas rada intelektuālā darbaspēka emigrācija uz ASV. Vienlaikus jāatzīmē, ka tagad savas augsti specializētās labākās augstskolas popularizē Ķīna. Šāda tendence paredzama arī Indijā.

3.11.   Dažādas Eiropas augstskolu apvienības aizvien biežāk ir vienprātis, ka jānodrošina labāki apstākļi pētniecībai un izstrādei, un koordinē zināšanu un jauninājumu iespējamo potenciālu (13). Kopējas pētniecības programmas ir daudzsološs instruments, lai veicinātu sadarbību un novērstu sadrumstalotību (14).

3.12.   Boloņas deklarācijas (1999) mērķis ir līdz 2010. gadam izveidot Eiropas Augstākās izglītības telpu un, īstenojot reformas, uzlabot tās konkurētspēju. Komisija šajā sakarā 2006. gadā publicēja jaunu paziņojumu (15). Tā pamatoti secina: “ja Eiropa nevēlas zaudēt globālajā konkurencē izglītības, pētniecības un jauninājumu jomā, šai ekonomiski un sociāli izšķiroši svarīgajai nozarei ir vajadzīga padziļināta pārstrukturēšana un modernizācija” (16).

3.13.   Lai arī notiek pielāgošanās, šis process nav pietiekami ātrs. Turklāt dalībvalstīm ir ļoti atšķirīgas politikas attiecībā uz augstskolu regulējumu.

3.14.   Pašreizējās akadēmisko aprindu diskusijas diemžēl liecina, ka arī attīstība ceļā uz Eiropas telpu ir pārlieku neizlēmīga.

3.15.   Tam, ka Eiropas Savienība šajā jomā nav aktīva, var būt ļoti nozīmīgas sekas. Tādēļ EESK iesaka jaunajā Lisabonas stratēģijas ciklā 2010. gadam iekļaut arī tādas jomas kā mērķtiecīga modernizācija un augstskolu sadarbība, labāka koordinācija Eiropas līmenī un patiesa pārredzamība, pamatojoties uz klasifikācijas sistēmu.

4.   Jaunu perspektīvu nepieciešamība

4.1.   Lisabonas stratēģijas mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp konverģenci un koordināciju ES līmenī un valstu kompetences saglabāšanu, izvirzot kopējus mērķus un sekmējot salīdzināmas programmas un politikas visā Eiropā. EESK uzskata, ka augstskolām ir liela nozīme ar izglītību, pētniecību un jauninājumiem saistīto jautājumu risināšanā un konkrēti jādefinē to vieta Lisabonas stratēģijā.

4.2.   Pašreizējās krīzes apstākļos aizvien lielāka uzmanība jāpievērš izglītībai un jauninājumiem visplašākajā nozīmē, kam būtu jāpaver jaunas perspektīvas un iespējas. Visā Eiropā jāatbalsta pašreizējās programmas pētniecības un izstrādes un lietišķo tehnoloģiju jomā, kā arī studentu un mācībspēku mobilitāte (17).

4.3.   EESK tādēļ uzsver, ka ne tikai jāuzlabo pārredzamība, bet arī steidzami jāizstrādā salīdzināmu datu kopums (18) un pārliecinoša Eiropas metodoloģija, lai novērtētu un salīdzinātu augstskolu darbību dažādās jomās, piemēram, izglītība, pētniecība un jauninājumi. Lai nodrošinātu vēlamo neviendabīgumu, specializāciju un daudzveidību, šādu datu kopumu nevar izstrādāt, izmantojot vienu metodi. Piemērojot dažādas metodes, var uzlabot metodoloģiju un kritēriju izstrādi. Vēlams sadarboties ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju.

4.4.   Īstenojot otrajā nodaļā minētās programmas, var ievērojami atbalstīt pārrobežu apmaiņu. Eiropas Pētniecības padomes (ERC) izveide ir solis uz priekšu. Tai kā pētniecības projektu virzītājspēkam jāsekmē augstskolu internacionalizācija. Pētniecības finansēšanai un pētniecības īstenošanai arī turpmāk jābūt stingri nodalītām jomām.

4.5.   Ieviešot tā dēvēto “piekto brīvību”, kas ir cieši saistīta ar Pētnieku hartu un rīcības kodeksu par pētnieku pieņemšanu darbā, ERC palīdz panākt pētnieku lielāku pārrobežu mobilitāti (19). Ņemot vērā vēlamo rezultātu, augstskolās ir ļoti vajadzīga piemērota bāze un jānodrošina labāki vispārējie nosacījumi administratīvajā un nodokļu jomā.

4.6.   Vēl viens svarīgs solis ir Eiropas Tehnoloģiju institūta (ETI) izveide. Tā uzdevums ir atbalstīt sadarbību un partnerības. Vienlaikus Eiropas līmenī vajadzētu nodrošināt labāku koordināciju starp augstskolu programmām. Komisijas jaunais priekšlikums izveidot forumu uzņēmējdarbības jomas un augstskolu dialogam ir vēl viens svarīgs solis.

4.7.   Jāatzīmē, ka augstskolas un pētniecības institūti līdz šim nav iesaistīti Padomes piecās partnerības iniciatīvās, kuru mērķis ir Eiropas Pētniecības telpas attīstība. Ja analizē Zaļajā grāmatā ierosinātās sešas prioritātes, kuru mērķis ir veicināt Eiropas Pētniecības telpas attīstību (20), jāatzīmē, ka sadarbības padziļināšanā bija iesaistīti visi partneri, izņemot augstskolas (un pētniecības struktūras kopumā). Tas neatbilst EESK viedoklim par augstskolu nozīmi Lisabonas stratēģijas īstenošanā (21).

4.8.   Jāuzlabo arī apstākļi, lai Eiropā attīstītu apjomīgu pētniecības infrastruktūru (Eiropas kodolpētījumu organizācija (CERN)) un citus kopējus pētniecības centrus, kas izveido saikni starp augstskolu grupām. Apjomīga infrastruktūra nodrošina kritisko masu un piesaista daudzus motivētus pētniekus, kas savukārt var piesaistīt papildu finanšu resursus.

4.9.   EESK uzskata, ka pašreizējās krīzes apstākļos jāuzsāk jauna virzība, paverot saskaņotas un ilgtspējīgas perspektīvas, lai Eiropa zinātnes un tehnoloģiju jomā arī turpmāk būtu līdzvērtīgs konkurents un partneris.

5.   Pasākumi dinamiskos apstākļos.

5.1.   Dalībvalstu un augstskolu saistības.

5.1.1.   Lai sekmētu trīs pīlāru, proti, izglītības, zinātnes un jauninājumu, attīstību, dalībvalstīm nepārprotami jāapņemas īstenot attiecīgus pasākumus. Otrkārt, pilnībā jāiesaista arī augstskolas un tām jādarbojas neatkarīgi. Visbeidzot jāiesaista arī privātais sektors. Vislabākos rezultātus varēs sasniegt, ja daudzas ieinteresētās puses piemēros elastīgu lejupēju un augšupēju pieeju.

5.1.2.   Jāņem vērā, ka tādi faktori kā globālie tīkli, tehnoloģiju un pētniecības attīstība, mērķtiecīga specializācija un brīva talantu attīstība rada jaunus apstākļus (valstu) augstskolām, tām paverot jaunas iespējas (22).

5.1.3.   Vienlaikus tomēr jāzīmē, ka nedrīkst negatīvi ietekmēt kultūras daudzveidību, tieši pretēji — valstu un reģionālās atšķirības ir nozīmīga Eiropas vērtība. Tomēr ir skaidrs, ka daudzveidību un tās izpausmes varēs labāk veicināt, ja, veicot kopēju analīzi un izvirzot kopējus mērķus, tiks izstrādāta visaptveroša stratēģija, lai novērstu vēl pastāvošos šķēršļus un sekmētu kvalitāti un it īpaši specializāciju.

5.1.4.   Pirmkārt, augstskolām jārod kopēja nostāja un jāizstrādā kopēja pieeja, tostarp jānodrošina kopējas akadēmiskas vērtības, kultūras un akadēmiskā atvērtība, mazāka administratīvā birokrātija, pārrobežu kontakti, profesionālo kvalifikāciju un diplomu pārredzamība, pārrobežu projekti tehnoloģiju jomā, pārrobežu mobilitāte. To visu var īstenot, saglabājot kultūras daudzveidību.

5.1.5.   Lielāka autonomija un pašpārvalde, elastīgāka pieeja un drošība finansējuma jomā un labāka pārredzamība rosinās augstskolas īstenot iniciatīvas modernizācijas veicināšanai. Minētie faktori sekmēs augšupēju pieeju, lai nodrošinātu augstākus standartus, labāku kvalitāti un specializāciju.

5.1.6.   Eiropas demogrāfiskā situācija jāuzskata par svarīgu faktoru, lai augstākās izglītības sistēmu pielāgotu gan Eiropas, gan talantīgu trešo valstu studentu vēlmēm. Saglabājoties pašreizējai situācijai, nākotnē būs ievērojamas problēmas. Eiropai ir vajadzīgs lielāks skaits augsti kvalificētu speciālistu, lai, izmantojot pētniecību, zināšanu izplatīšanu un jauninājumu iespējas, veicinātu ražošanu.

5.1.7.   Jāņem vērā, ka pat ASV spēj saglabāt vadošo pozīciju vairākās jomās tikai tādēļ, ka tās augstskolas ir pievilcīgas ārzemniekiem.

5.2.   Pārredzamība un kvalitātes novērtēšana.

5.2.1.   Tā kā Lisabonas stratēģijā ir minēts, ka jāveicina uz zināšanām balstīta sabiedrība, īpaši jāsekmē starpdisciplīnu un starpnozaru izglītība un pētniecība, lai aizstātu vienas disciplīnas pieeju.

5.2.2.   Augstskolu jomā sekmējot pārredzamību, būs iespējams izvairīties no standartizācijas un viendabības un šāda pieeja atbildīs nepieciešamībai nodrošināt diferenciāciju un specializāciju. Turklāt, veicinot specializāciju, vēlamajos gadījumos varēs piesaistīt privātā sektora līdzfinansējumu (23).

5.2.3.   Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK īpaši atzinīgi vērtē Komisijas neseno iniciatīvu izveidot Eiropas sistēmu augstskolu darbības novērtēšanai.

5.2.4.   Eiropas novērtējuma sistēma jāizstrādā īpaši izvēlētiem ekspertiem, veicot dziļu pētījumu, kurā augstskolas ne tikai sarindotas atbilstoši oficiālu dokumentu informācijai, bet iekļauti arī tādi rādītāji kā izglītības un apmācības kvalitāte, pētniecība, jauninājumi, sakari, specializācijas “kartēšana”, starpdisciplināras prasmes, augstskolu un neatkarīgu pētniecības institūtu saikne (24) un arī studentu apgādes pakalpojumi. Eiropā jāizstrādā daudzdimensionālas novērtēšanas metodes, lai novērtētu augstskolu darbību.

5.2.5.   Iespējams, ka “kartēšana” sekmēs studentu, lektoru, profesoru un pētnieku mērķtiecīgu pārrobežu mobilitāti. Tas atbildīs studentu vēlmei iegūt vislabāko izglītību noteiktā jomā, un tādējādi sekmēs iespējamo talantu attīstību.

5.2.6.   “Kartēšana” arī palīdzēs uzlabot pētniecības viduvējo kvalitāti, Eiropā izveidojot jaunus tīklus un sadarbības struktūras, kā arī piemērojot konkurējošu pieeju. Šie tīkli un jaunas partnerības starp izcilības centriem (kuru kļūst aizvien vairāk) sekmēs augsta līmeņa sadarbību, ieskaitot pārrobežu starpdisciplīnu pētniecību, un iespējas rast jaunus risinājumus.

5.3.   Ārējo apstākļu ietekme un savstarpējā saikne.

5.3.1.   Pašreizējos apstākļos publiskie izdevumi ir problemātisks jautājums visās valstīs. EESK aicina katrā ziņā saglabāt augstskolu un ar izglītību saistīto budžetu apjomu, lai varētu uzturēt zināšanu infrastruktūru un turpināt jau iesāktās reformu programmas.

5.3.2.   Ņemot vērā pašreizējo attīstību pētniecības un tehnoloģiju jomā, jāsecina, ka ir nepieciešama modernizācija un jauni risinājumi. Līdzās vajadzīgajiem augstskolu pielāgošanās pasākumiem ir jāveicina publiski–publiskas un publiski–privātas partnerības. Privāta finansējuma izmantošana var pastiprināti veicināt konkrētu jautājumu izpēti — šādu metodi aizvien biežāk sekmīgi piemēro ASV.

5.3.3.   Eiropas līmenī nodrošinot koordināciju, var labvēlīgi un produktīvi ietekmēt valstīs īstenotās jauninājumu programmas, kurās piedalās augstskolas. Šīs programmas, ko bieži izstrādā valstīs pastāvošie jauninājumu forumi, līdz šim galvenokārt balstās uz valsts specifiku un prioritātēm. Tādēļ parasti tajās nav pietiekami ņemta vērā plašāka Eiropas perspektīva vai ES darba plāns, kā arī pārklāšanās vai vēlamā ietekme uz Eiropas attīstību.

Turklāt atsevišķos gadījumos pārrobežu un visas Eiropas mēroga pieejas un projekti ir pat ļoti vēlami.

5.3.4.   Neapšaubāmi, ka pozitīva ietekme šajā ziņā var būt kopējām tehnoloģiju iniciatīvām, kas ir publiski–privāti projekti, ko izstrādā un līdzfinansē Eiropas līmenī.

5.3.5.   Vācijā īstenotā “Izcilības iniciatīva 2005” ir sekmīga valsts programma, kas uzskatāmi atspoguļo, kā var izmantot Eiropas Savienības piedāvātās iespējas un uzlabot zinātniskos sasniegumus visā Eiropā (25).

5.3.6.   Augstskolu konkurētspēju plašākā mērogā un izcilību sekmēs ne tikai pastāvošās Eiropas programmas, kurās ir iekļauti attiecīgi stimulējoši pasākumi, bet arī augstskolām paredzētā Lisabonas programma.

5.3.7.   EESK uzskata, ka Eiropas līmenī būtu lietderīgi izveidot konsultējošus forumus izglītības jautājumos (26), kas līdzinātos tehnoloģiju platformām, lai apspriestu izglītības programmas un Eiropas darba kārtībā iekļaujamos izglītības jautājumus, piemēram, Eiropas darba tirgus prasības, vēlamās prasmes, akreditācija, ar mūžizglītību saistīti praktiski jautājumi, kvalifikācija un profesionālā izglītība, mūsdienu apmācības metodes u.c.

5.3.8.   Šādu konsultējošu forumu darbā vajadzētu iesaistīt ne tikai zinātniskās aprindas, bet arī nevalstiskās jomas pārstāvjus, proti, sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību.

5.4.   Mobilitātes veicināšana.

5.4.1.   Jaunākā paaudze Eiropu tiešām uzskata par vienotu veselumu. Ja visā Eiropā būs pieejama droša un pārredzama informācija par vislabāko izglītību katrā jomā un augstskolu un fakultāšu specializāciju, piepildīsies daudzu jauniešu cerības, un tiks sekmēta pārrobežu apmaiņa. Būtu jācenšas uzlabot studentu un zinātnieku iespējas Eiropā veidot daudzdisciplīnu karjeru. Lielākai zinātnieku mobilitātei — arī starp publiskām iestādēm un privāto sektoru — būs labvēlīga ietekme.

5.4.2.   Eiropas līmenī detalizēti jāizpēta šķēršļi, kas kavē specializāciju — tas ir faktors, kas sekmē jaunu talantīgu pētnieku apmaiņu. Uzlabojot informētību un izveidojot Eiropas centrus pētniecības un izglītības izcilības veicināšanai, tiks sekmēta konstruktīva vide Eiropas augstskolu darbībai.

5.4.3.   Eiropas līmenī būtu ļoti ieteicams izstrādāt uz nākotni orientētu pieeju attiecībā uz trešo valstu pētniekiem un studentiem. Dažas valstis jau ir spērušas soļus šajā virzienā (27).

5.4.4.   Dažādie darba līgumi būtībā nerada īpašas problēmas. Tomēr atšķirīgie sekundārie darba nosacījumi var būt šķērslis, piemēram, attiecīgās valsts īpaši noteikumi sociālā nodrošinājuma jomā. Komiteja īpaši atzinīgi vērtē pašreizējos centienus izpētīt iespēju izveidot Eiropas pensiju fondu pētniekiem. Būtu jāatbalsta Komisijas paziņojumā par Eiropas partnerību pētniekiem uzsvērtie principi (28).

5.4.5.   Īpaši jāapspriež jautājums par programmu un projektu budžetu. Tā kā administratīvās procedūras un kompetence dažādās valstīs atšķiras, tās ir rūpīgi jāpārbauda, lai atvieglotu internacionalizāciju.

5.4.6.   Savukārt, atvieglojot mobilitāti, pievilcīgāki kļūs gan pastāvoši, gan jauni Eiropas zināšanu centri un klasteri. Tie veicinās starpdisciplīnu iniciatīvas un pastiprinās tik ļoti nepieciešamo saikni starp zinātni un privāto sektoru (skatīt Komisijas norādes).

5.5.   Reģionālā dimensija.

5.5.1.   Ekonomikas jomas klasteri, kas apvieno augstskolas, pētniecības centrus un privāto sektoru, parasti ir spēcīgs reģionāls virzītājspēks. Tie var ievērojami sekmēt arī turpmāko reģionālo attīstību. Reģioni un augstskolas jārosina efektīvāk sadarboties.

5.5.2.   Pieredze rāda, ka, izvēršot izcilības centrus, proti, aptverot arī augsta līmeņa pētniecību un apmācību, var padziļināt sadarbību ar uzņēmumiem reģionos un lielpilsētu teritorijās (29). Izveidojot ciešāku saikni starp augstskolām un apkārtējo vidi un to piedāvātās specialitātes labāk pielāgojot vides vajadzībām, labvēlīgi tiks ietekmēta izaugsme un nodarbinātība plašās apdzīvotās teritorijās.

5.5.3.   Specializācija un daudzveidība ir divi atšķirīgi izcilības veicināšanas veidi. Dažas augstskolas konkurē un sadarbojas pasaules līmenī, dažas ir reģionāli izcilības centri.

5.5.4.   Jārosina visas augstskolas izveidot saikni ar apkārtējo vidi. Augstskolām ne tikai jāpilda savi pamatuzdevumi, proti, jānodrošina izglītība un apmācība, bet arī jāīsteno papildu iniciatīvas, piemēram, zināšanu un jauninājumu izplatīšana, līdzdalība sabiedriskajos procesos, mūžizglītība, attīstības sekmēšana reģionos un vietējās kopienās.

---

(1)  Vēlamo rādītāju plašu uzskaitījumu skatīt 5.2.4. punktā.

(2)  Sk. arī EESK atzinumu “Ceļā uz Eiropas zināšanās balstītu sabiedrību”, OV C 65, 17.3.2006., kurā ir aicināts izveidot “Kopēju Eiropas zināšanu telpu, kuras pamatā būtu pastiprināta sadarbība mācību, jauninājumu un pētniecības politikas jomā”.

(3)  Atšķirīgās augstskolu struktūras un tradīcijas ir iemesls plašām debatēm par Boloņas procesu un tā īstenošanu. Skatīt, piemēram, Vācijas augstskolu apvienības “Deutscher Hochschulverband” publikācijas.

(4)  “Mobilizēt Eiropas intelektuālo potenciālu — nodrošināt universitātēm iespēju pilnā mērā sekmēt Lisabonas stratēģijas īstenojumu”, COM(2005) 152 galīgā redakcija; “Īstenojot universitāšu modernizācijas programmu – izglītība, pētniecība un jauninājumi”, COM(2006) 208 galīgā redakcija; “Jauna partnerība universitāšu modernizācijai — ES forums par dialogu starp universitātēm un uzņēmējdarbības jomu”, COM(2009) 158 galīgā redakcija.

(5)  2007. gada aprīlī publicētājā Zaļajā grāmatā galvenā uzmanība ir pievērsta sešām jomām, kuru mērķis ir sekmēt EPT attīstību, proti, pētnieki, starptautiskā sadarbība, kopējas pētniecības programmas, pētniecības infrastruktūra, zināšanu nodošana un intelektuālais īpašums. Skatīt arī EESK piezīmes, OV C 44, 16.2.2008., 1. lpp.

(6)  Komisijas 2005. gada 11. marta ieteikums, Padome pieņēmusi.

(7)  Sk. arī “Eiropas augstskolu nākotne — renesanse vai pagrimums” (The future of European Universities, Renaissance or Decay), Richard Lambert un Nick Butler, Centre for European Reform, 2006. gada jūnijs, un “Vērienīgi mērķi, augstskolu reforma”(High Aspirations, Agenda for reforming Universities), Breugel, 2008. gada augusts. Autori VII lappusē “pauž viedokli par tendencēm augstākajā izglītībā un izvirza vērienīgus mērķus šajā jomā, norādot, ka augstskolu modernizācija ir viens no nozīmīgākajiem Eiropas izaugsmes virzītājspēkiem”. Tādēļ EESK atzinīgi vērtē Eiropas augstskolu asociācijas neseno 2009. gada Prāgas deklarāciju, kurā augstskolas, vēršoties pie politiskajiem līderiem, pauž skaidru nostāju un kurā minēti 10 ļoti nozīmīgi faktori, kas nākamajā desmitgadē ietekmēs Eiropas augstskolu sekmīgu attīstību.

(8)  Šajā sakarā jāvērš uzmanība uz to, ka Berkeley universitāte (kas ir trešā labākā universitāte ASV) ir publiska iestāde.

(9)  Dažkārt ir vērojama pat situācijas pasliktināšanās. Spilgts piemērs ir Dānijas 2003. gada augstskolu likums, kas palielināja politisko ietekmi un tādējādi ievērojami samazināja pētnieku un augstskolu autonomiju.

(10)  Uzmanība jāvelta ne tikai autonomijai, bet arī augstskolu pašpārvaldei.

(11)  Nevēlams blakusefekts ir tāds, ka tikai dažu augstskolu rīcībā ir to vispārējo izmaksu precīzs aprēķins.

(12)  EESK atsaucas uz Komisijas viedokli: mācību maksu var noteikt, ja līdztekus pastāv stipendijas un aizdevumi, lai nodrošinātu vienlīdzīgu piekļuvi.

(13)  Eiropas pētniecības augstskolu līga, Coimbra grupa, IDEA līga, RISE.

(14)  Šāda pārrobežu sadarbība būs noderīga arī fundamentālo pētījumu jomā, ko īsteno ar (lielu) ES projektu palīdzību.

(15)  Paziņojums “Īstenojot universitāšu modernizācijas programmu – izglītība, pētniecība un jauninājumi”, COM(2006) 208 galīgā redakcija, 2006. gada maijs. Skatīt arī paziņojumu “Mobilizēt Eiropas intelektuālo potenciālu — nodrošināt universitātēm iespēju pilnā mērā sekmēt Lisabonas stratēģijas īstenojumu”, COM(2005) 152 galīgā redakcija, 2005. gada aprīlis.

(16)  COM(2006) 208 galīgā redakcija, 11. lpp.

(17)  Jautājumā par studentu mobilitātes nozīmīgumu skatīt Padomes 2009. gada aprīļa paziņojumu par Boloņas procesu — līdz 2020. gadam jānodrošina, lai vismaz 20% augstskolu beidzēju kādu laiku būtu studējuši vai ieguvuši apmācību ārzemēs.

(18)  Šajā kopumā jāiekļauj dati par dažādajām finansēšanas/sponsorēšanas sistēmām un pētniecības un izstrādes aģentūrām, kā arī jāņem vērā tāds rādītājs kā sadarbība un saikne ar pētniecības organizācijām un rūpniecības uzņēmumiem ārpus augstskolas.

(19)  Sk. 4. zemsvītras piezīmi.

(20)  Sk. 2. zemsvītras piezīmi.

(21)  Lai iepazītos ar dalībvalstu un EESK viedokli, skatīt sabiedriskās uzklausīšanas par zaļo grāmatu rezultātus, 2008. gada aprīlis, 20. lpp. un tālāk.

(22)  Sk. arī prof. H. Wissema darbu “Trešās paaudzes augstskolas” (The Third Generation Universities), kurā analizēti augstskolu pašreizējie izaicinājumi un iespējas. Profesors Wissema min konkrētus piemērus: Kembridžas universitāte un Lēvenes universitāte.

(23)  ASV piemērs liecina, ka pārredzamība, diferenciācija un specializācija nodrošina to, ka ikviens citu valstu pētnieks un zinātnieks ir informēts par to, kura ASV augstskola ir vislabāk aprīkota attiecīgajā jomā. Šie pamata apstākļi piesaista arī līdzfinansējumu no privātā sektora un fondiem.

(24)  Dažās Eiropas valstīs, piemēram, Francijā un Vācijā, lielāko daļu pētījumu veic pētniecības institūtos ciešā sadarbībā ar augstskolām, un šāda sadarbība ir jāatbalsta arī turpmāk.

(25)  Minētās iniciatīvas mērķis bija sekmēt Vācijas kā pētniecības telpas pievilcību, uzlabot tās konkurētspēju un vērst uzmanību uz Vācijas augstskolu un zinātniskās sabiedrības īpašajiem sasniegumiem. Tās mērķis ir atbalstīt augsta līmeņa pētniecību, un laika posmam no 2006. līdz 2011. gadam tai ir piešķirti 1,9 miljardi euro.

(26)  Ideju par izglītības forumiem ierosināja bijušais Twente universitātes valdes priekšsēdētājs F.A. van Vught2009. gada 6. februārī notikušajā Augstskolu un uzņēmējdarbības vides sadarbības forumā. Interesanti atzīmēt, ka Somijā uz augstskolu jomu attiecas vienīgi nedaudzi tiesību akti, savukārt trīspusējai uzraudzībai ir liela nozīme.

(27)  Kā piemēru var minēt Nīderlandi, kur ir apmēram 10 000 doktorantūras studentu, un 30 % no tiem ir ārzemnieki.

(28)  Labāka karjera un lielāka mobilitāte. Eiropas partnerība pētniekiem COM(2008) 317 galīgā redakcija.

(29)  Šajā sakarā var minēt daudzus piemērus, tostarp Kembridža, Eindhovena, Štutgarte un Öresund reģions. Sk. arī ESAO projektus un publikācijas par tematu “Augstākās izglītības loma reģionu un pilsētu attīstībā” (http://www.oecd.org/document/16/0,3343,en_2649_35961291_34406608_1_1_1_1,00.html) [dokuments nav pieejams latviešu valodā].

---