18.5.2010

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 128/18

---

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tematu “Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas nākotnes perspektīvas”

(izpētes atzinums)

(2010/C 128/04)

Ziņotājs: Ernst Erik EHNMARK kgs

Eiropas Komisija saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu 2009. gada 18. martā nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par tematu

“Ilgtspējīgas attīstības stratēģijas nākotnes perspektīvas”

(izpētes atzinums).

Par Komitejas dokumenta sagatavošanu atbildīgā Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides specializētā nodaļa savu atzinumu pieņēma 2009. gada 13. oktobrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 457. plenārajā sesijā, kas notika 2009. gada 4. un 5. novembrī (5. novembra sēdē) ar 178 balsīm par, 21 pret un 18 atturoties pieņēma šo atzinumu.

1.   Secinājumi un ieteikumi.

1.1.   Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja (EESK) atzinīgi vērtē Eiropas Komisijas pārgadu ziņojumu par Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (1). Komisijas ziņojums veido pamatu turpmākām diskusijām par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanu Eiropas Savienībā.

1.2.   EESK atbalsta Komisijas ierosinājumu, ka nākamajā posmā stratēģijā jāparedz rīcība četrās prioritārās jomās — ekonomika ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni, bioloģiskās daudzveidības, ūdens un citu dabas resursu aizsardzība, sociālās iekļaušanas veicināšana un ilgtspējīgas attīstības starptautiskās dimensijas stiprināšana. Komiteja tomēr pauž nožēlu, ka Komisija nav veikusi sīkāku analīzi un izteikusi konkrētus priekšlikumus par mērķiem, grafiku un šajās jomās veicamajiem pasākumiem.

1.3.   Neraugoties uz dažām pozitīvām tendencēm, ir skaidrs, ka ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija tās pašreizējā formā nenodrošinās izvirzīto mērķu sasniegšanu.

1.4.   Lai ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija būtu efektīva, tai vajadzīga pilnīgi jauna pārvaldības struktūra, proti, pietiekams personāla un budžeta nodrošinājums, kā arī mehānismi stratēģijas īstenošanas uzraudzībai.

1.5.   EESK arī uzskata, ka Komisijas struktūrvienību sadarbība būtu ciešāk jākoordinē, un to varētu sekmēt kāds no Komisijas locekļiem, kas būtu atbildīgs par koordināciju. Komiteja arī iesaka izveidot augsta līmeņa neatkarīgu komiteju, kas regulāri novērtētu paveikto ilgtspējīgas attīstības jomā un sniegtu iestādēm publiski pieejamus ieteikumus.

1.6.   Komiteja aicina Padomi un Komisiju noteikt, ka ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija ir jāņem vērā visās ES politikas jomās. Visām pārējām ES stratēģijām, kuru īstenošanai paredzētais laika posms ir īsāks, jāsekmē ES turpmākās ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķu sasniegšana. Daudzu apstiprināto stratēģiju ietekme būs jūtama nākamajās desmitgadēs. Īstermiņā īstenojamie pasākumi nedrīkst mazināt nākamo paaudžu attīstības iespējas.

1.7.   Šajā atzinumā EESK atzīmē, ka Lisabonas stratēģija un ilgtspējīgas attīstības stratēģija ir labāk jāsaskaņo. Komisijai, izstrādājot jauno Lisabonas stratēģiju jeb stratēģiju līdz 2020. gadam, skaidri jānorāda, kā stratēģijā ierosinātie pasākumi palīdzēs ilgtermiņā pāriet uz ilgtspējīgāku attīstības modeli un kā tie palīdzēs sasniegt ilgtspējīgas attīstības stratēģijā izvirzītos konkrētos mērķus. Jāprasa arī, lai nākamajā finanšu plānā, struktūrfondu un KLP programmās, pētniecības un izstrādes pamatprogrammā un visās pārējās svarīgākajās Eiropas līmeņa stratēģijās un programmās būtu norādīts, kā tās veicina ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķu sasniegšanu.

1.8.   IKP savā pašreizējā formā turpmāk nedrīkst būt nozīmīgs politikas veidošanas kritērijs. Attīstība un iedzīvotāju labklājība jāmēra citādi nekā līdz šim. EESK stingri atbalsta citu, no IKP neatkarīgu attīstības rādītāju turpmāko izstrādi un izmantošanu. Šai sakarā jārosina arī diskusijas par vērtībām, kuras ES vēlas veicināt.

1.9.   Ilgtspējīgas attīstības priekšnosacījums ir iesaistīšanās un līdzdalība vietējā līmenī. Lai to nodrošinātu, jāpanāk sociālo partneru un visas pilsoniskās sabiedrības aktīva līdzdalība.

1.10.   Lai veiksmīgi īstenotu ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, politiskā atbildība noteikti jāuzņemas gan Eiropas, gan arī valstu un vietējā līmenī; svarīga nozīme ir arī Eiropas Parlamentam. Komiteja iesaka noteikt šādu kārtību — Komisijai jānovērtē valstu panākumi, pamatojoties uz iepriekš saskaņotiem rādītājiem, un pēc tam jāizstrādā ieteikumi katrai dalībvalstij, norādot svarīgākos jautājumus, kuriem jāpievērš uzmanība.

1.11.   EESK ar nožēlu secina, ka Komisija pirms priekšlikumu izstrādes nekonsultējās ne ar Komiteju, ne ar citām organizācijām, tādā veidā neievērojot 2006. gada Eiropadomes secinājumos izteikto aicinājumu. Noteikti bija jāuzklausa pilsoniskās sabiedrības organizāciju viedoklis. Komiteja spēj efektīvāk iesaistīties ilgtspējīgas attīstības jautājumu risināšanā, jo pirms trim gadiem izveidots Ilgtspējīgas attīstības novērošanas centrs, kas regulāri apspriežas ar ilgtspējīgas attīstības padomēm dalībvalstīs. Komiteja iesaka sistemātiskāk izmantot šo sistēmu, lai pilsoniskā sabiedrība varētu radoši iesaistīties stratēģijas atjaunināšanā un pārraudzīt panākumus Eiropas ilgtspējīgas attīstības jomā.

1.12.   Īpaši svarīgi ir panākt, lai šī sistēma jau efektīvi darbotos pirms nākamā pasaules sammita par ilgtspējīgu attīstību, kas 2012. gadā notiks Riodežaneiro.

2.   Komisijas paziņojums.

Eiropas Komisijas paziņojums (COM (2009) 400 galīgā redakcija, 2009. gada 24. jūlijs) par ilgtspējīgas attīstības stratēģijas tālāko virzību ir tikai nenozīmīgs solis uz priekšu. Tajā gan norādīts uz trūkumiem, kas kavējuši sasniegt ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķus, bet tajā nav ierosināti efektīvi pasākumi šo trūkumu novēršanai nākotnē.

2.1.1.   Šai sakarā EESK vēlas atgādināt, ka tieši jautājums par skaidru politisku vēstījumu paušanu bija viens no galvenajiem tematiem dialogā ar Eiropas Komisiju, Padomi un Eiropas Parlamentu.

2.1.2.   Pirms pieņemt lēmumus par politiskiem vēstījumiem, jāveic ievērojams sagatavošanas darbs. EESK pauž nožēlu, ka Komisija atvēlējusi tik maz līdzekļu, lai sagatavotu pamatu šā gada ilgtspējīgas attīstības politikas novērtējumam.

2.2.   Komisijas dokumentā sniegta informācija par sasniegto septiņās prioritārajās jomās un starpnozaru jautājumu risināšanā. Šāda pieeja vērtējama ļoti atzinīgi, jo tā atklāj, kurām jomām jānosaka augstāka prioritāte un kurās jāveic padziļināta analīze.

2.3.   Dokumentā teiktais liecina, ka gandrīz visas attīstības tendences ir negatīvas. Pēdējo gadu laikā klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā ir paveikts daudz darba, taču rezultāti lielākoties vēl aizvien ir negatīvi. Transports ir vēl viena joma, kurā nav izdevies panākt būtiskas pārmaiņas un samazināt emisiju apjomu. Kopumā kā pozitīvi piemēri minami tikai atsevišķi pasākumi — kāds atsevišķs daudzsološs tiesību akta projekts vai novatoriska iniciatīva, taču konsekventa vispārējo attīstības tendenču maiņa pozitīvā virzienā nav vērojama.

2.4.   EESK nevēlas komentēt Komisijas veikto shematisko novērtējumu par katru politikas jomu, vien atzīmē, ka Komisijas dokuments nav uzmundrinoša lasāmviela. Secinājumos uzsvērts, ka politiskie centieni ilgtspējīgas attīstības jomā ir jāpalielina.

2.5.   Pēdējos gados īpaša uzmanība veltīta ilgtspējīgas ražošanas un patēriņa jautājumiem. Kā piemērs minama izejvielu izmantošana ražošanā. Statistikas dati liecina, ka ES un ASV vienas vienības saražošanai izmanto divreiz vairāk izejvielu nekā Japāna. Šajā jomā, veicot racionalizāciju, varētu būtiski paaugstināt efektivitāti.

2.6.   Komisija velta daudz pūļu, lai sociālo dimensiju un sociālos jautājumus integrētu gan ilgtspējīgas attīstības stratēģijā, gan citās šobrīd nozīmīgās ES attīstības stratēģijās (Lisabonas stratēģija u.c.). Šo centienu nozīmi ilustrē fakts, ka vairāk nekā 70 miljoni Eiropas iedzīvotāju dzīvo nabadzībā (saskaņā ar definīciju, kuru izmanto arī Eiropas Kopienu Statistikas birojs). Būtisks jautājums ir saistība starp migrāciju un nabadzībā dzīvojošo cilvēku skaita pieaugumu.

3.   Vai stratēģijas īstenošana ir apdraudēta?

3.1.   Ilgtspējīgas attīstības politiku sāka īstenot pirms gandrīz 20 gadiem pēc Riodežaneiro konferences. Šīs augstākā līmeņa sanāksmes vēstījums bija skaidrs un pārliecinošs, proti, nodrošināt pašreizējo vajadzību apmierināšanu, neapdraudot nākamo paaudžu iespējas apmierināt savas vajadzības. Pēc desmit gadiem notikušā Johannesburgas sammita (ANO rīkotais pasaules sammits par ilgtspējīgu attīstību 2002. gadā notika Johannesburgā) secinājumi radīja plašu atbalsi, jo beidzot tika pieņemta virkne visaptverošu priekšlikumu, kā nodrošināt taisnīgu sociālo attīstību visā pasaulē.

3.2.   Gatavojoties Johannesburgas sammitam, ES pieņēma pirmo Eiropas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju (COM(2001) 264 galīgā redakcija, “Ilgtspējīga Eiropa labākai pasaulei: Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģija”).

3.3.   ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju pieņēma 2001. gada pavasarī, un noskaņojums bija ļoti pacilāts. Taču pēc pāris gadiem situācija kļuva sarežģītāka.

3.4.   Stratēģija pati bija ļoti laba. Tai arī netrūka dedzīgu atbalstītāju gan pilsoniskās sabiedrības un politiķu, gan sabiedriskās domas veidotāju vidū.

3.5.   Problēma drīzāk bija patiesas vēlmes (vai spēju) trūkums, lai iecerēto pārvērstu konkrētā rīcības programmā.

3.6.   Ilgtspējīgas attīstības stratēģiju pārskatīja 2006. gadā, pieņemot lēmumu “ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas pārskatīšana — atjauninātā stratēģija”. Pārskatīšana nesniedza lielāku skaidrību par noteiktajām prioritātēm un īstenošanas kārtību. Vienlaikus ES izstrādāja jaunas programmas, kurās galvenā uzmanība bija pievērsta, piemēram, ekonomikas izaugsmei un nodarbinātībai.

3.7.   Pēdējo gadu laikā arvien skaidrāk izpaužas pretruna starp ilgtspējīgas attīstības stratēģiju un programmām izaugsmes un konkurētspējas veicināšanai. Tām, piemēram, ir atšķirīgs īstenošanai paredzētais laika posms: Lisabonas stratēģijai ir vidēja termiņa perspektīva, savukārt ilgtspējīgas attīstības stratēģija īstenojama ilgākā termiņā. Tas var radīt situāciju, ka Lisabonas stratēģijā priekšroka tiek dota pasākumiem, kuru rezultāti sagaidāmi īstermiņā, bet kuri neatbilst ilgtspējīgas attīstības ilgtermiņa mērķiem.

3.8.   Arvien biežāk izskan viedoklis, ka jāpārskata uzdevumu sadalījums abās stratēģijās. Stratēģiju apvienošana būtu viens no iespējamiem risinājumiem, lai nodrošinātu efektīvāku pieejamo resursu izmantošanu.

3.9.   Šī atzinuma mērķis tomēr ir parādīt, ka ilgtspējīgas attīstības stratēģijai vajadzīgs jauns stimuls, lai varētu plānot turpmākos pasākumus gan Eiropas, gan pasaules mērogā.

4.   Kādas mācības ir gūtas?

4.1.   Pēdējo gadu laikā Komiteja ir pieņēmusi vairāk kā desmit atzinumus par dažādiem stratēģijas aspektiem, kā arī paudusi viedokli par to, kāda varētu būt tās turpmākā virzība. Galvenais ieteikums, kas izskanēja minētajos atzinumos, bija saskaņot ilgtspējīgas attīstības un Lisabonas stratēģijas īstenošanu, neskatoties uz to, ka tās finansē no dažādām izdevumu kategorijām (2).

4.2.   EESK apzinājusi trīs faktorus, kas kopumā izskaidro abu stratēģiju atšķirīgo ietekmi:

—

Viens no iemesliem ir abu stratēģiju . Lisabonas stratēģija ir orientēta uz aktuālu politisku problēmu risināšanu, savukārt ilgtspējīgas attīstības stratēģijā uzmanība pievērsta ilgtermiņa prioritātēm. Katrai stratēģijai ir arī savi atbalstītāji: Lisabonas stratēģiju atbalsta valdību vadītāji, savukārt ilgtspējīgas attīstības stratēģija bieži ir vides ministru kompetencē. Šī atšķirīgā politiskā nozīmība atspoguļojas arī līdzekļu sadalījumā, proti, gan Komisijā, gan dalībvalstīs ilgtspējīgas attīstības stratēģijas izstrādē nodarbināts ievērojami mazāks cilvēku skaits nekā darbā ar Lisabonas stratēģiju.

—	. Lisabonas stratēģija ir tuvu atpazīstamības robežai diezgan plašos sabiedrības slāņos, taču ilgtspējīgas attīstības jēdziens tiek uzskatīts par teorētisku un grūti sasaistāmu ar praktisku politisku rīcību.

—

: Lisabonas stratēģijai ir izveidota stingra plānošanas un uzraudzības sistēma atbilstoši kopīgiem standartiem un termiņiem, savukārt ilgtspējīgas attīstības stratēģijai ir izveidota elastīgāka sistēma, kā kopīgi noteikt prioritātes un novērtēt stratēģijas īstenošanu. Tāpēc Lisabonas stratēģija ļauj izdarīt lielāku spiedienu uz dalībvalstīm, bet ilgtspējīgas attīstības stratēģijā vairāk pausti dalībvalstu vispārējie nolūki.

4.3.   Pēdējais visaptverošais ilgtspējīgas attīstības stratēģijas novērtējums veikts pirms tās pārskatīšanas 2006. gadā. Stratēģijas pārskatītajās pamatnostādnēs Padome uzsvēra, cik būtiski ir stiprināt sadarbību un koordināciju starp valstu un Eiropas līmeņa pasākumiem ilgtspējīgas attīstības jomā. Tā norādīja, ka īpaši svarīgi ir noteikt skaidras prioritātes ilgtspējīgas attīstības sekmēšanai. Novērtējumā, kas veikts pirms 2008. gada, kad Komisija publicēja pārgadu progresa ziņojumu, norādīts, ka progress ir sasniegts “ražojumu dzīves ciklā balstītās pieejas izmantošanā un atkritumu samazināšanas jomā”, kā arī daudzās ar vides aizsardzību saistītās iniciatīvās (“Progress ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanā”, nobeiguma ziņojums, ECORYS).

4.4.   Noteikti ir jāpiebilst, ka koordinācija starp struktūrfondiem un ilgtspējīgas attīstības stratēģiju nav pietiekama. Jomās, kurās ES iegulda apjomīgus finanšu līdzekļus, ieguldījumu ilgtspējībai jābūt noteicošajam kritērijam.

5.   Jauns stimuls ilgtspējīgas attīstības stratēģijai — daži apsvērumi.

5.1.   Eiropas Savienībai ir bijusi īpaša nozīme globālu risinājumu izstrādē ilgtspējīgas attīstības jomā. Daudzas valstis un reģionālie bloki uzskata Eiropas Savienību par galveno virzītājspēku ilgtspējīgas attīstības politikā. Ja ES spēs uzņemties iniciatīvu, lai dotu jaunu stimulu ilgtspējīgas attīstības stratēģijai, tas būs liels ieguvums.

5.2.   Viena no vairākām stratēģijas vājajām vietām tās pašreizējā formā ir lielais prioritāšu skaits: septiņi galvenie uzdevumi un četras starpnozaru tēmas. Nav šaubu, ka stratēģijai ar skaidrāk noteiktām prioritātēm būtu lielāka ietekme. ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ietekmi stiprinātu arī skaidri un kvantitatīvi mērķi.

5.3.   Turklāt nedrīkst ilgāk noklusēt faktu, ka ne visi pasākumi vienlīdz pozitīvi ietekmē visus trīs pīlārus, uz kuriem balstās ilgtspējīga attīstība, proti, vidi, sociālo jomu un ekonomiku. Visas trīs jomas nevar būt pastāvīgas ieguvējas. Tāpēc ir jānosaka prioritātes, kas bieži vien ir sāpīgs process. Līdz šim prioritātes pārāk bieži ir noteiktas, ievērojot īstermiņa ekonomiskās intereses. Diemžēl jāatzīmē, ka tas tā notiek arī pašreizējās ekonomiskās krīzes laikā, izstrādājot pārstrukturēšanas programmas.

5.4.   Ilgtspējīgas attīstības veicināšanā publiskajam sektoram ir īpaši liela nozīme. Lemjot par tiesību aktiem, nodokļu atvieglojumiem un subsīdijām (arī nevēlamo subsīdiju atcelšanu), kā arī publiskā iepirkuma procedūrām, var ievērojami veicināt ilgtspējīgu attīstību.

5.5.   Jaunais finanšu plāns laika posmam pēc 2014. gada jāizstrādā atbilstīgi ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķiem.

5.6.   ES ilgtspējīgas attīstības politikā jārisina jautājums par subsīdijām, kurām ir nevēlama ietekme. EESK rosina Komisiju beidzot izstrādāt ceļvedi nevēlamo subsīdiju reformai, kas bija jāpaveic jau 2008. gadā.

5.7.   Dodot jaunu stimulu ilgtspējīgas attīstības stratēģijai, nedrīkst pieļaut centrālās kontroles palielināšanos. Ilgtspējīgai attīstībai jāiet roku rokā ar jauniem risinājumiem lēmumu pieņemšanas deleģēšanā un decentralizācijā.

5.8.   Ilgtspējīgas attīstības pamatā ir rīcība, kas balstās uz iesaistīšanos un līdzdalību vietējā līmenī. Pagājušā gadsimta 90. gados nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri aktīvi darbojās, lai rosinātu ES uz rīcību ilgtspējīgas attīstības jomā. Atjauninātajā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā būtiski jāpalielina nevalstisko organizāciju nozīme.

5.9.   Turpmāk īstenojamajos pasākumos svarīga nozīme būs arī reģionālā līmeņa pārvaldes iestādēm, jo īpaši vietējām pašvaldībām.

5.10.   Bieži izskan viedoklis, ka uzņēmumi varētu izrādīt lielāku ieinteresētību. Uzņēmumu nozīme atjauninātā ilgtspējīgas attīstības stratēģijā ir pašsaprotama un skaidra. Tautsaimniecībā vērojama ievērojami lielāka interese par jautājumiem, kas saistīti ar klimata pārmaiņām un ilgtspējīgu attīstību.

6.   Argumenti par labu ilgtspējīgas attīstības stratēģijas atjaunināšanai.

6.1.   Vai ir svarīgi no jauna izvērst ilgtspējīgas attīstības stratēģiju? Šis jautājums var šķist dīvains. Neraugoties uz ikdienā pieejamās informācijas pārpilnību jautājumos saistībā ar klimata pārmaiņām, enerģētiku, lauksaimniecību, bioloģisko daudzveidību utt., atbalsts konkrētiem pasākumiem ilgtspējības jomā ir pietiekami plašs.

6.2.   Globālā sasilšana ir konkrēts jautājums, kuram pievērsta ievērojama sabiedrības uzmanība un veltīti ļoti daudzi brīdinoši ziņojumi. Pētījumā “Ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības ekonomika” ir norādīts, kādam apdraudējumam tiks pakļautas ekosistēmas, ja mēs turpināsim samazināt bioloģisko daudzveidību un tās pārslogot.

6.3.   Temperatūras paaugstināšanās radīs jaunas problēmas lauksaimniecības nozarei. Veidojot turpmāko lauksaimniecības politiku, svarīgi ir atbildēt uz jautājumu, kā lauksaimnieciskā ražošana piemērosies jaunajiem apstākļiem?

6.4.   Šo sarakstu var viegli papildināt. Lielākā daļa jautājumu jau ir zināmi, jo tikuši apspriesti vispārējās diskusijās. Mazāka uzmanība pievērsta faktam, ka globālā sasilšana mūsu ikdienas dzīvi ietekmēs ātrāk nekā bija domāts.

6.5.   Komiteja aicina Komisiju noteikt, ka ES ilgtspējīgas attīstības stratēģija ir jāņem vērā visās ES politikas jomās. Visām pārējām ES stratēģijām jāsekmē turpmākās ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķu sasniegšana un jāstiprina ilgtspējība.

6.6.   EESK stingri atbalsta citu, no IKP neatkarīgu attīstības rādītāju turpmāko izstrādi un izmantošanu. Nesen publicētajā Stiglitz komisijas ziņojumā vēlreiz skaidri norādīts, ka IKP nesekmē pašlaik tik vajadzīgo tālejošo lēmumu pieņemšanu. Gluži pretēji, IKP mūs maldina, neuzrādot patiesās problēmas un tādējādi atvirzot to risināšanu uz vēlāku laiku. EESK nesen pieņēma atzinumu, kurā analizēts, kādu ietekmi radītu jauna pieeja IKP aprēķināšanā (3). Debatēm šajā jautājumā tomēr jābūt plašākām, aplūkojot ne tikai rādītājus. Galvenā uzmanība jāpievērš jautājumam, kā, rīkojoties ilgtspējīgi, nodrošināt sabiedrības labklājību un pāreju uz ekonomiku, kurā, patērējot pēc iespējas mazāk resursu, tiek sasniegti vislabākie rezultāti.

6.7.   Eiropas Savienībai jāuzlabo saziņa ar iedzīvotājiem arī ilgtspējīgas attīstības jautājumos.

7.   Politiskā atbildība un nepieciešamība nodrošināt vadību.

7.1.   Vairākos atzinumos par ilgtspējīgu attīstību EESK norādījusi — ilgtspējīga attīstība nav iedomājama bez politiskas vadības un gribas virzīt attīstības pasākumu īstenošanu. Tas nav aicinājums pēc lielākas centralizācijas. Runa ir par iniciatīvas izrādīšanu, tīklu veidošanu un gatavību uzņemties atbildību.

7.2.   EESK atkārto iepriekšējos atzinumos pausto viedokli — lai pasākumi ilgtspējīgas attīstības veicināšanai būtu efektīvi, droši jāuzņemas politiskā atbildība un aktīvi jārīkojas vietējā un reģionālajā līmenī. EESK uzsver, ka arī sociālajiem partneriem un visai pilsoniskajai sabiedrībai jādod iespēja aktīvi iesaistīties plānošanā un īstenošanā.

7.3.   Šai sakarā svarīgi ir uzsvērt, ka jānodrošina divu galveno attīstības stratēģiju, proti, Lisabonas stratēģijas un ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mijiedarbība. Jautājums par stratēģiju apvienošanu ir mazāk nozīmīgs nekā to cieša saskaņošana. Tomēr skaidri jānosaka, ka Lisabonas programmā paredzētajiem pasākumiem jāsekmē plašākās ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas mērķu sasniegšana.

7.4.   Lai sekmīgi īstenotu ES ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, vajadzīga stiprāka pārvaldības struktūra. EESK rosina Padomi ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijai izveidot līdzīgu pārvaldības ciklu kā Lisabonas stratēģijai, paredzot ikgadējus ziņojumus, salīdzinošo novērtēšanu un atklātās koordinācijas metodi, lai varētu labāk salīdzināt dalībvalstis un to starpā veicinātu sāncensību ilgtspējīgas attīstības jomā. Turklāt gan dalībvalstīm, gan Komisijai jāpiešķir vairāk līdzekļu ES ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanai.

8.   Zināšanas un attieksme.

8.1.   Komisija veltījusi ievērojamu uzmanību vispārējās un profesionālās izglītības jomai un sniegusi pārskatu par atsevišķām ES programmām. Ar vispārējo un profesionālo izglītību un zināšanām saistītos jautājumus Komisija tomēr nav aplūkojusi plašākā demokrātiskā perspektīvā. Gan ilgtspējīgas attīstības, gan klimata pārmaiņu politikā ir jāpieņem lēmumi, kas ne visās sabiedrības grupās būs populāri. Ilgtspējīgas attīstības, klimata pārmaiņu un enerģētikas politikai jāsakņojas vietējā līmenī.

8.2.   Kā nodrošināt izpratni un atbalstu vietējā līmenī? Būtiska nozīme ir vispārējai un profesionālajai izglītībai, taču tādā veidā, kā to īsteno piemēram, ziemeļvalstu tautskolās, kuru programmās īpaša vieta ierādīta demokrātiskajai dimensijai. No sociālās perspektīvas raugoties, izglītība lielā mērā sekmē arī demokrātisku struktūru izveidi. Ne velti tautskolām ziemeļvalstīs bijusi svarīga nozīme darbinieku atlasē visa veida pilsoniskās sabiedrības organizācijām.

8.3.   Tomēr tas nenozīmē, ka skolas un jauniešu vispārējā un profesionālā izglītība būtu mazāk svarīga. Runa ir par to, ka jāstiprina gan pieaugušo, gan jauniešu izglītība un jāmeklē jaunas mācību metodes.

8.4.   EESK ierosina ilgtspējīgas attīstības stratēģijā plašāk izvērst vispārējās un profesionālās izglītības aspektu.

9.   Pētniecība un ilgtermiņa izstrāde.

9.1.   Jau pirmajos lēmumos par ilgtspējību uzsvērta pētniecības nozīme. Pieņemti vairāki konkrēti lēmumi par pētniecības un pētnieku apmācības paplašināšanu ilgtermiņā. Viens no svarīgākajiem lēmumiem pieņemts Barselonā, izvirzot ES dalībvalstīm mērķi pārskatāmā nākotnē, t.i., līdz 2010. gadam palielināt izdevumus pētniecībai un izstrādei līdz 3 % no IKP.

9.2.   EESK norāda, ka visām dalībvalstīm jācenšas sasniegt Barselonā izvirzīto mērķi un ievērojami palielināt finansējumu pētniecībai.

9.3.   Ciešāk jāsaskaņo arī pētniecības politika un Lisabonas stratēģija, lai, apvienojot pūliņus ilgtspējīgas attīstības jomā un Lisabonas stratēģijas īstenošanā, panāktu lielāku efektu.

9.4.   Pētniecības iestādes cieši sadarbojas jautājumos, kas saistīti ar klimata pārmaiņām. Taču iespējams, ka ilgākā termiņā īstenojamiem izpētes projektiem būs grūti uzvarēt konkurences cīņā par finansējuma iegūšanu. Tāpēc EESK rosina Komisiju saskaņā ar ES pamatprogrammu pētniecības jomā veikt pētījumu, lai apzinātu, kuri jautājumi saistībā ar klimata pārmaiņām, enerģētiku un ilgtspējīgu attīstību ir jāpēta.

10.   Labāka sagatavošanās darbu organizācija.

10.1.   EESK vairākkārt uzsvērusi, ka jānodrošina politiskā vadība gan ilgtspējīgas attīstības, gan klimata pārmaiņu un enerģētikas jomā īstenojamo pasākumu sagatavošanas procesam. Komiteja vairākkārt citējusi bijušo Francijas premjerministru Michel Rocard, kurš vienā no EESK rīkotajām plaša mēroga konferencēm norādīja, ka ilgtspējīgas attīstības politikā noteikti būs jāpieņem arī smagi un nepopulāri lēmumi. Līdzīgu viedokli pirms pāris gadiem pauda arī Luksemburgas premjerministrs, sakot, ka “ES Padome ļoti labi apzinās, kādi pasākumi ir jāveic. Taču problēma ir tā, ka mēs nezinām, kā pēc šo pasākumu īstenošanas nodrošināt savu pārvēlēšanu valstu parlamentos.”

10.2.   Problēmas risinājums ir laicīga un sistemātiska sarunu un dialoga veidošana. Galvenokārt jālieto augšupējā metode. Izšķiroša nozīme ir līdzdalībai, taču tai jāiet roku rokā ar solidaritāti.

10.3.   EESK vairākas reizes norādījusi, ka Komisijā jāizveido efektīvāka sadarbības struktūra. Pašreizējos apstākļos tas varētu nozīmēt īpaša komisāra amata izveidi (priekšsēdētāja vietnieka līmenī), kurš būtu atbildīgs par sadarbības un koordinācijas veicināšanu starp lielākajām šobrīd īstenotajām stratēģijām, proti, ilgtspējīgas attīstības, klimata pārmaiņu ierobežošanas, enerģētikas un Lisabonas stratēģiju.

---

(1)  COM(2009) 400 galīgā redakcija.

(2)  Skatīt, piemēram, OV C 195, 18.8.2006., 29. lpp. un OV C 256, 27.10.2007., 76. lpp.

(3)  OV C 100, 30.4.2009., 53. lpp.

---