14.1.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

CE 8/1

A.

tā kā ANO otro reizi vēsturē organizē starptautisku konferenci par attīstības finansēšanu, ko paredzēts rīkot Dohā no 2008. gada 29. novembra līdz 2. decembrim un pulcēt kopā valstu un valdību vadītājus, un ne tikai attīstības ministrus, bet arī finanšu ministrus, kā arī starptautisko finanšu organizāciju, privāto banku sektora, uzņēmējdarbības un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, lai izvērtētu progresu, kas panākts kopš Monterejas konferences;

B.

tā kā, lai sasniegtu TAM, ir nepieciešams krietni lielāks finansējums;

C.

tā kā attīstības finansēšana būtu jādefinē kā visrentablākais veids kā risināt pasaules vajadzības attīstības jomā un globālo nedrošību;

D.

tā kā prognozējamu un ilgtspējīgu finanšu līdzekļu nepieciešamība pašreiz ir svarīgāka nekā jebkad agrāk, īpaši ņemot vērā problēmas, ko rada klimata izmaiņas un to ietekme, tostarp dabas katastrofas un jaunattīstības valstu īpašā neaizsargātība to priekšā;

E.

tā kā ES ir pasaules lielākais atbalsta donors, nozīmīgs starptautisko finanšu iestāžu akcionārs un svarīgākais jaunattīstības valstu tirdzniecības partneris;

F.

tā kā ES ir noteikusi precīzus un obligātus termiņus, apņemoties sasniegt 0,56 % NKI mērķi līdz 2010. gadam un 0,7 % NKI mērķi līdz 2015. gadam;

G.

tā kā, ja turpināsies pašreizējā tendence attiecībā uz dalībvalstu oficiālā attīstības palīdzības līmeni, dažas dalībvalstis nesasniegs mērķus, ko tās ir apsolījušās pildīt, proti, līdz 2010. gadam panākt, ka OPA īpatsvars NKI ir 0,51 % 15 ES dalībvalstīm (t. i., dalībvalstīm, kuras bija ES sastāvā pirms 2004. gada paplašināšanās) un 0,17 % 12 ES dalībvalstīm (t. i., dalībvalstīm, kas pievienojās ES 2004. gada 1. maijā un 2007. gada 1. janvārī);

H.

tā kā ieplānots atbalsts Āfrikai pieaug, neskatoties uz vispārējo oficiālā attīstības palīdzības samazinājumu 2007. gadā;

I.

tā kā saistībā ar attīstību nesen ir parādījušās jaunas problēmas, tostarp klimata izmaiņas, strukturālās izmaiņas preču tirgos, jo īpaši pārtikas un naftas tirgū, kā arī nozīmīgas jaunas tendences Dienvidu—Dienvidu sadarbībā, tostarp Ķīnas atbalsts Āfrikas infrastruktūrai un Brazīlijas Attīstības bankas (BNDES) izsniegtie aizdevumi Latīņamerikā;

J.

tā kā daudzās jaunattīstības valstīs finanšu pakalpojumi ir vāji attīstīti, jo to noteikuši daudzi faktori, piemēram, ierobežojumi pakalpojumu sniegšanā, tiesiskās noteiktības un īpašuma tiesību trūkums;

1.

atkārtoti apstiprina savu pārliecību, ka nabadzības izskaušana, ilgtspējīga attīstība un TAM sasniegšana ir vienīgais veids, ka nodrošināt sociālo taisnīgumu un uzlabot dzīves kvalitāti aptuveni vienam miljardam cilvēku, kuri dzīvo galējas nabadzības apstākļos, kas definēta kā ienākumi, kas nepārsniedz vienu ASV dolāru dienā;

2.

aicina dalībvalstis skaidri nošķirt izdevumus attīstības jomā no izdevumiem ārpolitikas interesēs, un šajā saistībā uzsver, ka OAP jāatbilst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas Attīstības palīdzības komitejas (ESAO/APK) noteiktajiem OAP kritērijiem un ESAO/AVK ieteikumiem par OAP atsaisti;

3.

uzver, ka ES ir noteikti jāmēģina sasniegt augstāku koordinācijas līmeni, lai nodrošinātu saskaņotību ar citām Kopienas politikas jomām (vide, migrācija, cilvēktiesības, lauksaimniecība utt.) un novērstu darba dubultošanos un darbību savstarpējo neatbilstību;

4.

atgādina, ka tūlītējos un nepieciešamos pasākumus, kuri Eiropas Savienībai jāveic, lai cīnītos pret dramatiskajām sekām, ko izraisa augošās pārtikas cenas jaunattīstības valstīs, nevajadzētu interpretēt un īstenot kā daļu no tiem centiem sniegt finansiālu atbalstu, kas paredzēti Monterejas konsensā, tāpēc gaida konkrētu priekšlikumu no Komisijas par ārkārtas fondu izmantošanu;

5.

uzsver, ka pārmērīgs un nesamērīgs administratīvais slogs dažās partnervalstīs samazina attīstības palīdzības efektivitāti; pauž bažas par to, ka šis slogs apdraud TAM sasniegšanu;

6.

atzīmē, ka ES vēl joprojām ir jāatrod pareizais līdzsvars starp divām pretrunīgām pieejām attiecībā uz attīstības atbalstu: no vienas puses, uzticēties partnervalstīm attiecībā uz fondu līdzekļu piemērotu sadali un palīdzēt to administrācijām izstrādāt nepieciešamos instrumentus līdzekļu izmantošanai, un no otras puses, piešķirt finansiālo atbalstu, lai novērstu palīdzības nelietderīgu izmantošanu vai neefektīvu sadali,

7.

norāda, ka Eiropas Savienība ir pasaulē nozīmīgākā galvenā OAP sniedzēja, kuras ieguldījums veido gandrīz 60 % no pasaules OAP, un atzinīgi vērtē faktu, ka ES ieguldītā daļa ar katru gadu pieaug; tomēr aicina Komisiju nodrošināt skaidrus un pārredzamus datus par attīstības palīdzībai paredzēto ES budžeta daļu, lai varētu novērtēt to, kā visi Eiropas līdzekļu devēji ievēro Monterejas konsensu; pauž arī nožēlu, ka jaunattīstības valstīs trūkst informētības par ES finansiālo ieguldījumu līmeni, un aicina Komisiju izstrādāt piemērotus un mērķtiecīgus komunikācijas un informācijas līdzekļus, lai vairotu informētību par ES attīstības palīdzību;

8.

atzinīgi vērtē faktu, ka ES izpildīja saistošo OAP mērķi, līdz 2006. gadam ES attīstībai atvēlot vidēji 0,39 % no NKI, taču atzīmē bažas izraisošo ES atbalsta samazināšanos 2007. gadā — no 47,7 miljardiem euro 2006. gadā (0,41 % no kopējā ES NKI) līdz 46,1 miljardiem euro 2007. gadā (0,38 % no kopējā ES NKI), un aicina dalībvalstis palielināt OAP apjomus, lai sasniegtu apsolīto mērķi — 0,56 % no NKI 2010. gadā;

9.

uzstāj, ka dalībvalstu uzrādītie OAP apjomi turpmāk nedrīkst samazināties; norāda, ka gadījumā, ja pašreizējā tendence saglabāsies, Eiropas Savienība piešķirs par 75 miljardiem euro mazāk līdzekļu, nekā tika solīts par 2005.—2010. gadu;

10.

pauž nopietnas bažas par to, ka no 2006. līdz 2007. gadam vairums dalībvalstu (18 no 27, jo īpaši Latvija, Itālija, Portugāle, Grieķija un Čehija) nav spējušas paaugstināt piešķiramā OAP līmeni un vairākās valstīs, piemēram, Beļģijā, Francijā un Apvienotajā Karalistē, ir vērojams pat dramatisks samazinājums par vairāk nekā 10 %; aicina dalībvalstis pildīt savas OAP saistības pilnā apjomā; ar gandarījumu konstatē, ka dažas dalībvalstis (Dānija, Īrija, Luksemburga, Spānija, Zviedrija un Nīderlande) noteikti sasniegs 2010. gada OAP mērķus, un ir pārliecināts, ka šīs dalībvalstis uzturēs augsto OAP līmeni;

11.

atzinīgi vērtē Komisijas stingro nostāju koncentrēt centienus gan uz dalībvalstu sniegtā attīstības atbalsta kvantitāti, gan kvalitāti un stingri atbalsta tās brīdinājumu par iespējamajām ļoti negatīvajām sekām gadījumā, ja dalībvalstis nepildīs savas finansiālās saistības; aicina Komisiju izmantot tās pieredzi un autoritāti, lai pārliecinātu citus valsts un privātos līdzekļu devējus ievērot savus finansiālos solījumus;

12.

ir ārkārtīgi noraizējies par to, ka dažas dalībvalstis līdz beidzamam novilcina OAP palielināšanu, kas rada jaunattīstības valstīm zaudējumus vairāk nekā 17 miljardu euro apmērā;

13.

atzinīgi vērtē dažu dalībvalstu pieeju izstrādāt daudzgadīga OAP līmeņa pieauguma grafikus, lai līdz 2015. gadam sasniegto ANO noteikto 0,7 % mērķi; aicina tās dalībvalstis, kas to vēl nav izdarījušas, pēc iespējas ātrāk publiskot savus daudzgadu grafikus; uzsver, ka dalībvalstīm šādi grafiki jāpieņem pirms iepriekš minētās gaidāmās starptautiskās izvērtēšanas konferences par finansējumu attīstībai, ko paredzēts rīkot Dohā, un jāizpilda savas saistības;

14.

konstatē, ka dažos gadījumos uzrādīto palīdzības apjomu kritumu 2007. gadā ir izraisījuši parāda atvieglojuma dēļ mākslīgi palielinātie skaitļi 2006. gadā; aicina dalībvalstis palielināt OAP apjomus ilgtspējīgi, koncentrējoties uz skaitļiem, no kuriem būtu atņemts parāda atvieglojuma komponents;

15.

uzskata par nepieņemamu neatbilstību starp biežajiem lūgumiem palielināt finansiālo atbalstu un ievērojami mazākajām summām, kas patiesībā tiek izmaksātas, kā arī pauž bažas par to, ka dažas dalībvalstis demonstrē nogurumu no palīdzības piešķiršanas;

16.

uzsver, ka apspriedes ar partnervalstu valdībām, valstu parlamentiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām ir būtiskas to lēmumu ieņemšanā, kas attiecas uz OAP apjomiem un saņēmējiem;

17.

uzsver, ka palīdzība jāsniedz laikus, un pauž neapmierinātību ar to, ka izmaksāšanas procesi nereti notiek ar nepamatotu kavēšanos;

18.

uzsver nepieciešamību līdzsvarot sadarbības fondu izmaksāšanas elastīgumu, lai reaģētu uz tādiem mainīgiem apstākļiem kā, piemēram, pārtikas cenu pieaugums, kā arī nepieciešamību paredzēt prognozējamu finansējumu, dodot partnervalstīm iespēju plānot ilgtspējīgu attīstību un adaptāciju klimata pārmaiņām un to ietekmes samazināšanu;

19.

stingri pieprasa pilnībā ievērot atbildīgas kreditēšanas un finansēšanas principus, lai padarītu kreditēšanas un finansēšanas operācijas ilgtspējīgas ekonomiskās un vides attīstības izpratnē līdztekus, vienlaikus ievērojot ekvatora principus; aicina Komisiju piedalīties šādu principu izstrādē un starptautiskus forumos uzstāt, lai tiktu ieviesti saistoši pasākumi šo principu īstenošanai praksē tā, lai tie attiektos arī uz jaunajiem attīstības jomas dalībniekiem no sabiedriskā un privātā sektora;

20.

stingri atbalsta jaunattīstības valstu centienus saglabāt ilgtermiņa ilgtspējīgas parādsaistības un īstenot iniciatīvu lielu parādu apgrūtinātām nabadzīgām valstīm, kurai ir liela nozīme TAM sasniegšanā; tomēr pauž nožēlu, ka parādu atvieglojuma plānos nav iekļautas vairākas valstis, kurās parādi neļauj īstenot TAM; uzsver nepieciešamību steidzami organizēt starptautiskas debates par starptautisko pasākumu samazināšanas attiecināšanu uz vairākām valstīm, kurām ir parādi un kuras patlaban ir izslēgtas no iniciatīvas lielu parādu apgrūtinātām nabadzīgām valstīm;

21.

aicina Komisiju divpusējās un daudzpusējās sarunās par parādu atvieglojumiem pievērsties jautājumam par odioziem vai prettiesiskiem parādiem, ar to domājot parādus, ko radījusi bezatbildīga, savtīga, neapdomīga vai negodīga kreditēšana, un atbildīgas finansēšanas principiem; atzinīgi vērtē Komisijas aicinājumu rīkoties, lai ierobežotu komerciālo kreditoru tiesības un atmaksātu “plēsoņu fondus”, ja ir ierosināts tiesas process;

22.

aicina dalībvalstis ievērot parāda ilgtspējas struktūru un sekmēt tās attīstību, lai ņemtu vērā valstu iekšējo parādu un finanšu prasības; aicina dalībvalstis atzīt, ka kreditoru atbildība ietver ne tikai atbilstību ilgtspējīgai struktūrai, bet nosaka arī šādas saistības:

23.

mudina ES sekmēt starptautiskos centienus, kuru mērķis ir ieviest sava veida starptautiskās maksātnespējas procedūras vai godīgu un pārredzamu arbitrāžas procedūru, lai efektīvi un taisnīgi risinātu jebkuru no turpmākajām parādu krīzēm;

24.

pauž nožēlu par to, ka Komisija neliek lielāku uzsvaru uz iekšējo resursu mobilizāciju, lai finansētu attīstību, jo tie nodrošinātu lielāku autonomiju jaunattīstības valstīm; mudina dalībvalstis pilnībā iesaistīties Ieguves rūpniecības pārredzamības iniciatīvā (EITI) un aicināt stiprināt šo iniciatīvu; aicina Komisiju pieprasīt Starptautiskajai grāmatvedības standartu padomei (IASB) šajos starptautiskajos grāmatvedības standartos ietvert prasību katrai valstij atsevišķi iesniegt ziņojumu par starptautisku uzņēmumu darbību visās nozarēs;

25.

pauž nožēlu, ka Komisijas paziņojumu paketē par atbalsta efektivitāti (COM(2008)0177) kapitāla aizplūde nav minēta kā riska faktors, kas apdraud attīstības valstu ekonomikas sistēmas; norāda, ka kapitāla aizplūde nopietni kaitē ilgtspējīgas ekonomikas sistēmu attīstībai jaunattīstības valstīs, kā arī norāda, ka katru gadu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas jaunattīstības valstīm izmaksā vairāk par to, ko tās saņem kā OAP; aicina Komisiju tās politikā paredzēt pasākumus kapitāla aizplūdes novēršanai, kā to prasa Monterejas konsenss, veicot arī kapitāla aizplūdes objektīvu analīzi un par mērķi izvirzot likvidēt “nodokļu paradīzes”, dažas no kurām atrodas Eiropas Savienībā vai darbojas ciešā saistībā ar dalībvalstīm;

26.

īpaši atzīmē, ka saskaņā ar Pasaules Bankas informāciju šīs kapitāla aizplūdes nelegālā daļa ir 1 000 līdz 1 600 miljardiem ASV dolāru gadā, no kuriem puse nāk no jaunattīstības valstīm; atbalsta starptautiskos centienus, kas veikti, lai iesaldētu un atgūtu nozagtos aktīvus, un pieprasa tām dalībvalstīm, kas to nav izdarījušas, ratificēt ANO Konvenciju pret korupciju; pauž nožēlu, ka līdzīgi centieni nav veikti, lai apkarotu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, un aicina Komisiju un dalībvalstis veicināt nodokļu informācijas automātiskās apmaiņas principa vispārēju piemērošanu, pieprasīt, lai rīcības kodeksu par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, ko patlaban izstrādā ANO Ekonomiskā un sociālā padome (ANO ECOSOC), pievienotu Dohas deklarācijai, kā arī atbalstīt ANO Ekspertu komitejas par starptautisko sadarbību nodokļu jautājumos pārveidošanu par īstu starpvaldību iestādi, kurai piešķirti papildu līdzekļi, lai tā, darbojoties paralēli ESAO, varētu cīnīties pret izvairīšanos no nodokļu maksāšanas starptautiskā līmenī;

27.

atzinīgi vērtē dalībvalstu priekšlikumus novatoriskiem finansēšanas mehānismiem un aicina Komisiju izvērtēt to atbilstību ērtas ieviešanas, ilgtspējas, papildināmības, darījumu izmaksu un efektivitātes standartiem; aicina izstrādāt finanšu mehānismus un instrumentus, kas nodrošinātu jaunas finansēšanas iespējas un neapdraudētu finanšu plūsmas nākotnē;

28.

aicina izstrādāt finanšu mehānismus un instrumentus, kas ļautu maksimāli izmantot privātos naudas līdzekļus, kā noteikts Monterejas konsensā, un izmantot kredītu galvojumus;

29.

aicina Komisiju ievērojami palielināt finansējumu ar klimata izmaiņām saistītajiem pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem jaunattīstības valstīs, jo īpaši Pasaules klimata pārmaiņu aliansei; uzsver akūto vajadzību nodrošināt finansēju papildus pašreizējām OAP plūsmām, jo tikai ar OAP nevar nodrošināt adekvātu atbalstu ar klimata izmaiņām saistītajiem pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumiem jaunattīstības valstīs, uzsver, ka šajā nolūkā steidzami jāizstrādā novatoriski finansēšanas mehānismi, piemēram, aviācijas un naftas tirdzniecības nodevas, kā arī ES emisiju tirdzniecības sistēmas (ES ETS) vairāksolīšanas ienākumu asignēšana;

30.

atzinīgi vērtē Komisijas priekšlikumu izveidot Pasaules finansēšanas mehānismu klimata jomā, kura pamatā būtu priekšlaicīgas palīdzības sniegšanas princips, lai finansētu pielāgošanās un ietekmes mazināšanas pasākumus jaunattīstības valstīs; aicina dalībvalstis un Komisiju veikt ievērojamus finanšu ieguldījumus, lai steidzami īstenotu šo priekšlikumu;

31.

aicina Komisiju un dalībvalstis vismaz 25 % no turpmākajiem ES ETS vairāksolīšanas ienākumiem asignēt, lai finansētu ar klimata izmaiņām saistītos pasākumus jaunattīstības valstīs;

32.

aicina Komisiju radīt iespēju mazajiem uzņēmējiem un lauksaimniekiem piekļūt finansējumam, lai tādējādi palielinātu pārtikas ražošanas apjomus un nodrošinātu ilgtspējīgu pārtikas krīzes risinājumu;

33.

aicina Eiropas Investīcijas banku (EIB) izpētīt, kādas ir iespējas nekavējoties izveidot garantijas fondu, lai atbalstītu tādas mikrokredītu un zaudējumu riska shēmas, kas lielā mērā atbilst vietējo pārtikas ražotāju vajadzībām nabadzīgākajās jaunattīstības valstīs;

34.

atzinīgi vērtē priekšlikumu izveidot ANO ierosināto vairāku donoru dzimuma fondu, ko pārvaldītu ANO Sieviešu attīstības fonds (UNIFEM), lai veicinātu un finansētu dzimumu līdztiesības politiku jaunattīstības valstīs; aicina Padomi un Komisiju izpētīt un apstiprināt šo starptautisko iniciatīvu;

35.

aicina divkāršot centienus, lai sekmētu finanšu pakalpojumu attīstību, ņemot vērā to, ka banku nozare var sniegt attīstībai paredzētu vietējo finansējumu, un to, ka stabilāka finanšu pakalpojumu nozare ir arī veids, kā vislabāk cīnīties pret kapitāla aizplūšanu;

36.

aicina visas ieinteresētās puses pilnībā novērtē milzīgo potenciālu, ko sniedz ienākumi no dabas resursiem; šajā saistībā uzskata, ka būtiski ir nodrošināt resursu nozaru pārredzamību; uzskata, ka, lai arī EITI un Kimberli process attīstās pareizajā virzienā, daudz vairāk jādara, lai sekmētu resursu nozaru un tajās gūto ienākumu pārredzamu pārvaldību;

37.

aicina Padomi un Komisiju iekļaut Eiropas Attīstības fondu ES budžetā 2008.—2009. gada starpposma pārskatā, lai uzlabotu nozīmīgas ES attīstības politikas daļas demokrātisko tiesiskumu un budžetu;

38.

atzīmē pirmo soli, kas 2008. gada aprīlī sperts ceļā uz jaunattīstības valstu labāku pārstāvību Starptautiskajā Valūtas fondā (SVF); pauž nožēlu, ka balsstiesību sadalījuma pamatā SVF vēl joprojām ir valstu bagātība; aicina Komisiju un dalībvalstis izrādīt savu ieinteresētību, lai institūcijā, kas atbildīga par starptautisko finanšu stabilitāti, proti, SVF, lēmumi tiktu pieņemti ar dubulto vairākumu (akcionāri un valstis);

39.

aicina Komisiju un dalībvalstis izmantot iepriekšminēto Starptautisko izvērtēšanas konferenci par finansējumu attīstībai, kas notiks Dohā, kā iespēju iepazīstināt ar ES kopējo nostāju attīstības jautājumā, kas vērsta uz TAM sasniegšanu, izmantojot ilgtspējīgu pieeju;

40.

aicina dalībvalstis veikt ātru un plašu Pasaules Bankas reformu, lai tiem, kurus vistiešāk skar šīs bankas programmas, nodrošinātu labāku pārstāvību;

41.

uzdod Parlamenta priekšsēdētājam nosūtīt šo rezolūciju Padomei, Komisijai, ANO ģenerālsekretāram un Pasaules Tirdzniecības organizācijas, SVF un Pasaules Bankas grupas vadītājiem, kā arī ANO ECOSOC.