28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/1

1.1

Pamatprincipi, kas regulē apdrošināšanas līgumu sastādīšanu un derīgumu, ES dalībvalstu dažādajās tiesību sistēmās atšķiras par spīti tam, ka tiem ir kopīga izcelsme un ļoti līdzīga struktūra.

1.2

Pieņemot, ka šis ir ļoti svarīgs vienotā tirgus darbības komponents, jo sniedz papildu nodrošinājumu tirgus attiecībām starp apdrošināšanas nozares speciālistiem un patērētājiem, atšķirīgie tiesību akti, kas regulē būtiskus apdrošināšanas līgumu aspektus dažādu valstu tiesību sistēmās, visticamāk, traucēs pabeigt vienotā tirgus izveidi un radīs papildu šķēršļus šī finanšu instrumenta pārrobežu tirgvedībai.

1.3

Tādējādi šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir vērst kompetento valstu un Kopienu iestāžu uzmanību uz to, ka būtu nepieciešami un lietderīgi:

1.4

Uzsākot sagatavošanās darbu pie šī pašiniciatīvas atzinuma izstrādes, šķita būtiski nodrošināt sadarbību ar “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas principa” [“Restatement of European Insurance Contract Law”] grupu, ko vadīja un koordinēja Fricis Raiherts-Fasilide [Fritz Reichert-Facilides], Insbrukas Universitātes tiesībzinātņu goda profesors, un iesaistīt tās locekļus darba procesā. Šo grupu veido ievērojami juristi un apdrošināšanas tiesību normu speciālisti no 15 Eiropas valstīm.

1.4.1

Tādējādi ar lielu gandarījumu tika uzņemts fakts, ka profesors Raiherts-Fasilide nevilcinoties pieņēma mūsu uzaicinājumu kļūt par referenta ekspertu. Šajā nolūkā viņš nekavējoties sniedza savu pirmo ieguldījumu (I Rakstveida ziņojums).

1.4.2

Darbu pie šī atzinuma projekta pārtrauca profesora Raiherta-Fasilide pēkšņā aiziešana aizsaulē.

1.4.3

Viņa mūža ieinteresētība un iespaidīgais akadēmiskais darbs apdrošināšanas tiesību normu nozarē, līdz ar viņa izstrādāto “piemērošanas principa” projektu, ar uzviju pamato viņa pieminēšanu šajā dokumentā, kas ir īpaša pateicība par viņa ievērojamo ieguldījumu, godinot viņa piemiņu.

1.4.4

Tas pilnībā izskaidro un attaisno to, ka šim dokumentam pievienota būtiska viņa izstrādātā “I Rakstveida ziņojuma” daļa, kas tika izstrādāts kā šī atzinuma ievaddaļa un kas acīmredzot bija viens no pēdējiem darbiem, ko viņš uzrakstījis.

1.5

Lai izstrādātu šo atzinumu, tika rīkotas vairākas tikšanās ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem, kas strādā apdrošināšanas un vienotā tirgus izveides jomā, CEA (Eiropas Valstu apdrošināšanas apvienību federāciju) un BEUC (Eiropas Patērētāju organizāciju); tas ļāvis apkopot idejas, viedokļus un ierosinājumus saistībā ar konkrēto jautājumu.

1.6

Tāpat tika nolemts sastādīt anketu, ko nosūtīt daudzām vietējām un Kopienas — gan valsts, gan privātām — organizācijām, kas pārstāv galvenās mērķgrupas. Vienlaikus tika rīkota arī noklausīšanās sēde, kurā piedalījās galvenie iesaistīto interešu grupu pārstāvji (apdrošinātāji, rūpniecības uzņēmumi un citi speciālisti, patērētāji) līdz ar tiesību ekspertiem un zinātniekiem, kas kvalificējas atšķirīgās tiesību sistēmās.

1.7

Šajā atzinumā īsumā izklāstītas atbildes uz anketas jautājumiem, kā arī 2004. gada 16. aprīļa sēdē uzklausītie viedokļi un ierosinājumi.

2.1

EESK šis jautājums ir pazīstams. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau ir publicējusi atzinumu par patērētājiem apdrošināšanas tirgū [“Consumers in the insurance market”] (1); tas vērsa uzmanību uz “Priekšlikumu Padomes Direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem” (2), kas, galvenokārt, bija vērsts uz atsevišķu apdrošināšanas līgumu pamatnosacījumu un tiesību normu saskaņošanu. Turklāt Komitejas atzinumā ar nožēlu tika konstatēts, ka līdz šim Komisija nav vēlreiz aplūkojusi šo jautājumu, “kaut gan apdrošinātāju un patērētāju vidū dominē viedoklis, ka pilnīgi visu to šķēršļu cēlonis, kas kavē vienotā tirgus izveidi, ir apdrošināšanas līgumu regulējošu Kopienu tiesību aktu (obligāta materiālo tiesību saskaņošanas līmeņa) trūkums”. (3)

2.1.1

Sava atzinuma turpmākajā izklāstā Komiteja akcentēja pirmo no atzītiem vispārējiem šķēršļiem, kas kavē efektīvi ieviest vienotu apdrošināšanas tirgu, raksturojot to kā “pilnīgu saskaņošanas trūkumu materiālo tiesību līmenī, citiem vārdiem, apdrošināšanas līgumu tiesību normu obligātas saskaņošanas trūkumu Eiropas Savienībā” (4).

2.1.2

Turklāt Komiteja vērsa uzmanību uz to, ka “Kopienu līmenī nepastāv tiesiska pamata, kas paredz noteikumus obligātai apdrošināšanas, tostarp nedzīvības apdrošināšanas, līgumu caurredzamības pakāpei kopumā, vai, jo īpaši, sniedz apdrošināšanas līgumu negodīgu vispārējo nosacījumu aprakstu, vai pat formulē vispārīgos labticības vai līgumiskā līdzsvara principus apdrošināšanas nozarē.” (5)

2.1.3

Jo īpaši tika uzsvērts, ka: “tas, cik atšķirīgi katra dalībvalsts ir regulējusi šos jautājumus vai — tieši pretēji — nav tos regulējusi, atstāj visu plašo tirgu pašplūsmā apstākļos, kad konkurence ir tālu no pilnības un viena puse kopīgiem spēkiem cenšas kaitēt otrai pusei. Tas nozīmē, ka pastāv daudz un dažādi risinājumi identiskām situācijām vienotā tirgū, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem, ko veikt kļūst aizvien vienkāršāk, pateicoties informācijas tehnoloģiju attīstībai.” (6)

2.1.4

Izanalizējot jomas, ko varētu un vajadzētu saskaņot, atzinuma noslēgumā Komisija un dalībvalstis tika brīdinātas, ka “vēlams atkārtoti pārskatīt Komisijas 1979. gada Direktīvas projektu par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem subsidiaritātes principa kontekstā” (7); Komiteja mudināja Komisiju nežēlot spēkus, lai Kopienu līmenī formulētu uz apdrošināšanas līgumiem attiecinātu prasību minimumu (direktīvas projekts) (8).

2.2

Turklāt patērētāju organizācijas un apdrošināšanas profesionāļu apvienības jau ilgu laiku uzsver, ka jāturpina apdrošināšanas līgumus regulējošu tiesību aktu saskaņošana.

2.2.1

Jau 1986. gadā Eiropas Patērētāju tiesību grupa [European Consumer Law Group] vērsa uzmanību uz to, ka nepieciešams “zināmā mērā saskaņot Kopienas tiesību aktus apdrošināšanas līgumu jomā”, un ļoti precīzi formulēja tos apdrošināšanas līgumattiecību aspektus, ko, viņuprāt, vajadzētu saskaņot. (9)

2.2.2

BEUC, savukārt, vismaz jau kopš 1994. gada turpina norādīt uz to, ka vēlams izveidot “vienkāršotu tiesisku pamatu” apdrošināšanas līgumu galvenajiem aspektiem, kas varētu veidot “kopēju obligātu tiesisku pamatu”.

2.2.3

Līdzīgu viedokli 1998. gada decembrī pauda virkne patērētāju pārstāvības organizāciju.

2.2.4

Nesen komentējot Komisijas paziņojumu par Eiropas saistību tiesību saskaņošanu, Eiropas Valstu apdrošināšanas apvienību federācija (CEA) vispirms uzsvēra, ka Komisijai ir taisnība, izsakot pieņēmumu, ka “dažādie valstu tiesību akti, kas regulē apdrošināšanas līgumu slēgšanu ar patērētājiem, bremzē pārrobežu darījumu attīstību apdrošināšanas nozarē”, un pēcāk norādīja, ka “attiecībā uz tā saucamo” saskaņoto “acquis communautaire reālas problēmas rada atšķirīgos saistību tiesību aktos formulēto noteikumu skaits un komplicētība, kas attiecināmi uz apdrošināšanas nozari”.

2.2.4.1

Pēc tam, kad bija aprakstītas vairākas situācijas, kur dažādos Kopienu dokumentos bezjēdzīgi pārklājās identiski vai nepamatoti atšķirīgi noteikumi, tā noslēgumā izteica atbalstu “šim priekšlikumam uzlabot acquis communautaire” ar nosacījumu, ka pirms tam tiek veikta pienācīga izdevumu un ieguvumu analīze un ieinteresēto pušu viedokļu saskaņošana par to, kas kavē vienotā tirgus izveidi (10).

2.3

Savukārt, Komisija savā paziņojumā par “Eiropas saistību tiesībām” (11) un “Saskaņotas Eiropas saistību tiesības — rīcības plāns” (12) šajā sakarā akcentē, ka saskaņā ar vairāku apzināto organizāciju viedokli apdrošināšanas līgumi ir viena no jomām, kas finanšu pakalpojumu sfērā rada vairāk problēmu tādēļ, ka tiek piemēroti “dažādi valstu normatīvie akti”. Šajā nolūkā jāņem vērā iespēja, ka “varētu būt nepieciešama turpmāka šādu pasākumu konverģence, lai līdzsvarotu vajadzību pēc valstu tiesisko aktu lielākas vienveidības ar vajadzību saglabāt produktu jaunievedumus un izvēli”, pat par prioritāru padarot “papildu rīcību labāka regulējuma rīcības plānam”. (13)

2.4

Visbeidzot, Eiropas Parlaments savā Rezolūcijā par Komisijas paziņojumu saistībā ar iepriekšminēto Rīcības plānu, izsakot nožēlu par to, ka “sākotnēji netika veikti pasākumi, lai izstrādātu izvēles instrumentus piemērošanai konkrētās nozarēs, tādās kā patērētāju darījumi un apdrošināšana, kas radītu būtisku ieguvumu, gan palīdzot iekšējam tirgum droši funkcionēt, gan palielinot darījumu un tirdzniecības apjomu Kopienas teritorijā”, pauž pārliecību, ka “lai veicinātu pārrobežu tirdzniecību iekšējā tirgū, sākotnēji priekšroka dodama izvēles instrumentu izveidei konkrētās nozarēs, jo īpaši patērētāju līgumu un apdrošināšanas līgumu jomā, un tādējādi uzskatāms par Komisijas prioritāti, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni un atbilstošu obligāto noteikumu integrāciju, lai izveidotu izvēles instrumentu patērētāju līgumu un apdrošināšanas līgumu jomā”. (14)

3.1

Uz anketām, kas savlaicīgi tika nosūtītas vairākām organizācijām, kopumā tika saņemtas 27 atbildes gan no vairāku valstu regulatīvām iestādēm, gan apdrošināšanas kompāniju, ražotāju, tirgotāju un patērētāju pārstāvjiem.

3.1.1

Atbildes tika saņemtas no Austrijas, Beļģijas, Francijas, Lietuvas, Lihtenšteinas, Maltas, Norvēģijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas.

3.1.2

“Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas principa” projekta grupas locekļi nosūtīja vienu kopīgu atbildes vēstuli.

3.2

Pārliecinošs un nepārprotams vairākums uzskatīja, ka:

3.3

Noklausīšanās sēdē piedalījās 46 pārstāvji no 17 valstu 36 iestādēm.

3.4

Vairums uz anketas jautājumiem sniegto atbilžu, kā arī diskusijas noklausīšanās sēdē, norāda uz vienprātību, ko varētu rezumēt šādi:

3.4.1

Pastāv pārsteidzošas atšķirības starp atsevišķu valstu apdrošināšanas līgumu tiesisko regulējumu.

3.4.2

Ievērojami trūkst apdrošināšanas tiesību saskaņošanas ES līmenī, kas atsaucas uz iekšējā tirgus izveidi šajā nozarē.

3.4.3

Ir vēlama/nepieciešama zināma saskaņotība, jo īpaši maziem un vidējiem apdrošinātājiem (individuāliem patērētājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem), lai izvairītos no nevienlīdzības un diskriminācijas (masveida riskiem).

3.4.4

Pakāpeniski jāveic apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana, izvairoties no pārmērīgas stingrības, jo saskaņošana pati par sevi nav galamērķis, bet drīzāk līdzeklis vienotā tirgus sasniegšanai, un kā tādam tam jābūt samērojamam ar vajadzības un proporcionalitātes principu.

3.4.5

Saskaņošanas primārajam mērķim jābūt:

3.4.6

Saskaņošanas rezultātā izveidotā līguma parauga forma varētu “nebūt obligāta”, tomēr pusēm visi tā nosacījumi un sastāvdaļas kļūst obligātas, tiklīdz šāds līguma paraugs tiek pieņemts.

3.4.7

Kopienas instruments, ko izmanto šāda parauga apstiprināšanai, ir regula, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņošanu.

3.4.8

Priekšlikumi, kas ietverti Komisijas 1979.-1980. gada direktīvā, kas grozīta, lai iestrādātu EP un EESK ierosinājumus, varētu veidot atspēriena punktu regulas projekta izstrādei, tomēr tos vajadzētu pamatīgi pārbaudīt, ņemot vērā notikumus, kas starpposmā risinājušies apdrošināšanas tiesību jomā.

3.4.9

Kā minēts iepriekš, saskaņošana varētu stimulēt pārrobežu apdrošināšanu un sekmēt turpmāku vienotā tirgus attīstību konkrētajā nozarē.

3.4.10

EK Līguma 95. pants varētu nodrošināt tiesisku pamatu šādai iniciatīvai.

3.5

Daži respondenti un dalībnieki piebilda, ka:

3.5.1

Saskaņošanai var “nebūt obligāta” un aprobežoties ar pamatjēdzienu formulēšanu.

3.5.2

Saskaņošanu varētu piemērot tikai pārrobežu līgumiem un tikai fiziskām personām.

3.5.3

Saskaņošana nav brīnumlīdzeklis mazattīstītam vienotajam tirgum apdrošināšanas jomā.

3.5.4

Īpaša uzmanība jāpievērš abpusējai apdrošināšanai un labklājības un sociālās apdrošināšanas institūcijām tām raksturīgo specifisko iezīmju dēļ.

4.1.1.1

Eiropas iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite (EK Līguma 14. panta 2. punkts). “Apdrošināšana” ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā (EK Līguma 49.–55. pants) vai pieder tiesībām veikt uzņēmējdarbību, atkarībā no apstākļiem konkrētā gadījumā. Apdrošinātāji, kas sniedz pārrobežu pakalpojumus vai veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, liek vietējam apdrošināšanas piedāvājumam konkurēt ar viņu pašu polisēm.

4.1.1.2

Rezultātā palielinās potenciālo apdrošinājuma ņēmēju izvēles iespējas. Ideālā gadījumā klientu izvēle par labu konkrētiem apdrošinātāju piedāvājumiem būtu “neredzamā roka”, kas stūrētu iekšējo apdrošināšanas tirgu.

4.1.1.3

Turpmāku brīvību ietekmē apdrošināšanas specifika — apdrošināšanas prēmiju un peļņas brīva aprite ir garantēta (skat. EK Līguma 56. pantu). Bez tam, apdrošinājuma ņēmējiem, kas izmanto šo brīvību saskaņā ar EK Līguma 18. pantu, nevajadzētu piedzīvot pretēju efektu attiecībā uz savām polisēm, mainot pastāvīgo dzīvesvietu un līdz ar to pārejot citā jurisdikcijā.

4.1.2.1

Plašais apdrošināšanas (tiesību) un EK Līgumā formulēto brīvību sasaistes spektrs liek EK saskaņot svarīgas apdrošināšanas tiesību jomas iekšējā tirgus (pienācīgai) darbībai. Pamatīgi tiek saskaņoti tiesību akti apdrošināšanas uzraudzībai visā EK un EEZ teritorijā, izmantojot tā sauktās “triju paaudžu” direktīvas apdrošināšanas nozarē.

4.1.2.2

Pamatojoties uz šiem sasniegumiem, ir ieviesta vienota licencēšanas un mītnes zemes kontroles sistēma — kā to savā 1986. gada 4. decembra nolēmumā jau paredzēja Eiropas Kopienu Tiesa (15). Apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu lielākā vai mazākā mērā ierobežo starptautisko privāttiesību un starptautisko procesuālo tiesību jautājumi. (16)

4.1.2.3

Apdrošināšanas līgumu materiālās tiesību normas ir saskaņotas tikai konkrētās nozarēs, un arī tajās — tikai konkrētos jautājumos. Piemēram, pastāv ievērojams saskaņotu tiesību normu kopums motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskajā apdrošināšanā. (17) Vienoti noteikumi pastāv arī juridisko izdevumu apdrošināšanā. (18)

4.1.2.4

Neskatoties uz to, lielais vairums apdrošināšanas līgumu materiālo tiesību normu, piem., vispārējā sadaļa, kas paredz noteikumus piemērošanai visām apdrošināšanas apakšnozarēm, vēl arvien ir valsts tiesību aktu subjekts. Šis novērojums nenovēršami liek uzdot jautājumu — vai ir vai nav vajadzīga apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana, lai ļautu iekšējam apdrošināšanas tirgum pienācīgi darboties? Atbildei uz šo jautājumu jābūt pozitīvai, ja valstu apdrošināšanas līgumu tiesību normu atšķirības kavē iekšējā tirgus darbību.

4.2.1.1

Empīriski dati liecina, ka EK līdz šim veiktie pasākumi (19) būtiski uzlabojuši, tomēr nav līdz galam pilnveidojuši iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību. (20) Šis secinājums ir pareizs, piemēram, attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību masveida risku apdrošināšanas jomā, ko garantē EK Līguma 49. un tam sekojošie panti un paredz direktīvas apdrošināšanas tiesību jomā, ko patiesībā tomēr īsti neizmanto ne apdrošināšanas nozares pārstāvji, ne klienti.

4.2.2.1

Iepriekš aprakstīto faktisko situāciju varētu izskaidrot, aplūkojot tās vispārējo tiesisko pamatu. Galvenais faktors ir tas, ka apdrošināšana bieži vien tiek saukta par “tiesību preci”. Tas saistīts ar faktu, ka produkts, ko pārdod apdrošināšanas kompānija, ir pats apdrošināšanas līgums, kura formu veido pušu pašnoteikšanas tiesības un līgumam piemērojami (obligāti) tiesību akti.

4.2.2.2

Protams, nav jāraizējas par pienācīgu iekšējā tirgus darbību, ja apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā pastāv pušu pašnoteikšanas tiesības, kas ļauj pusēm veidot apdrošināšanas produktu formu atbilstoši abpusējām vēlmēm.

4.2.2.3

Tomēr apdrošināšana lielā mērā ir pakļauta obligātu noteikumu prasībām. (21) Daži no šiem noteikumiem vienlaikus ir saistoši starptautiskā līmenī.

4.2.2.4

Būtībā, konkrēta apdrošinātāja piedāvātās preces formu lielā mērā nosaka apdrošināšanas līgumam piemērojamais tiesiskais regulējums. Šī iemesla dēļ atšķirīgi valstu apdrošināšanas tiesību akti var būt par šķērsli iekšējā tirgus izveidei. Komisijas rīcības plāns Eiropas saistību tiesību saskaņošanai atklāti atzīst šo faktu. (22) Tas gūs apstiprinājumu arī turpmāk, aplūkojot apdrošinātāja (4.2.3 apakšpunkts), apdrošinājuma ņēmēja (4.2.4 apakšpunkts) un apdrošināšanas starpnieku (4.2.5 apakšpunkts) perspektīvas.

4.2.3.1

Apdrošinātāji nodrošina apdrošināšanas segumu. Savas polises tie izstrādā, pamatojoties uz risku aprēķinu, kas ņem vērā tiesisko vidi, kurā polise tiek pārdota. Apdrošinātājs, kas spēj pārdot savu preci viena un tā paša tiesiskā regulējuma ietvaros visā Kopienu teritorijā, var summēt EK segtos riskus bez izkropļojumiem, ko rada valstu atšķirīgie apdrošināšanas tiesību akti. Tādējādi atšķirīgie apdrošināšanas tiesību akti neierobežo apdrošinātāja brīvības.

4.2.3.2

Turpretim ja tiesību akti, ko piemēro polisēm, mainās atkarībā no tā, kur polise tiek pārdota, atšķirīga tiesiskā vide katrā dalībvalstī ietekmēs risku aprēķinu un tādējādi iespaidos to tiesību aktu darbību, uz kuriem pārsvarā balstās apdrošināšanas darījumi.

4.2.3.3

Tā rezultāta apdrošinātājiem, kas pārdod savus pakalpojumus pārrobežu mērogā, nāktos pielāgot savas polises atšķirīgām formām un aprēķiniem atkarībā no piemērojamiem tiesību aktiem. Tas nopietni kavētu iekšējā tirgus darbību.

4.2.3.4

Īsumā pārskatot Kopienu noteikumus attiecībā uz starptautiskajām privāttiesībām apdrošināšanas nozarē, kļūst skaidrs, ka apdrošinātājs, faktiski, ir spiests pielāgot polises tās dalībvalsts tiesiskajai videi, kurā tās tiek pārdotas. Saskaņā ar Otrās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 7. panta 1. punkta a) un h) apakšpunktu (23) tieši dalībvalsts tiesību aktos slēpjas risks, un saskaņā ar Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 32. panta 1. punkta pirmo daļu (24) tieši saistību dalībvalsts ir tā, kas attiecas uz apdrošināšanas līgumu. Riska atrašanās vietu vai saistību vietu vairumā gadījumu nosaka pēc apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas. (25)

4.2.3.5

Apdrošinātājs var no tā izvairīties, izvēloties tiesisko regulējumu, ko piemēro apdrošināšanas līgumam (visticamāk — paša rezidences tiesību aktus), vienojoties ar apdrošinājuma ņēmēju. Tomēr šo iespēju būtiski ierobežo starptautisko privāttiesību noteikumi apdrošināšanas direktīvās. Nedzīvības apdrošināšanas jomā direktīvas piešķir brīvu tiesiskā regulējuma izvēli tikai apdrošināšanas līgumiem ar lielu risku segumu. (26) Dalībvalstīm — t.i., dalībvalstij, kur atrodas risks — tiek dota rīcības brīvība attiecībā uz pušu pašnoteikšanas tiesību apjoma palielināšanu. (27) Visos pārējos gadījumos direktīvas nodrošina pušu pašnoteikšanas tiesības tikai ierobežotā apjomā (28) un tādējādi nenovērš minētās problēmas, ar ko saskaras apdrošinātāji, veicot apdrošināšanas līgumu pārrobežu tirdzniecību. Dzīvības apdrošināšanas jomā saistību dalībvalsts var piešķirt pusēm pašnoteikšanas tiesības. (29) Pretējā gadījumā pušu tiesiskā regulējuma izvēle ir stipri ierobežota. (30)

4.2.3.6

Šie novērojumi par situāciju Eiropas starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normās skaidri liecina, ka masveida risku apdrošināšanā apdrošinātājam vairumā gadījumu sava prece jāpielāgo apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas tiesiskajai videi. (31) Šo nastu vēl smagāku padara tas, ka apdrošinājuma ņēmējs pēc līguma noslēgšanas var mainīt pastāvīgo dzīvesvietu. (32)

4.2.3.7

Vienīgais izņēmums Eiropas starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normās ir lielu risku apdrošināšana nedzīvības apdrošināšanā. Šajā gadījumā apdrošinātājs un apdrošinājuma ņēmējs var izvēlēties tiesisko regulējumu, kas tiks piemērots. Tomēr pat liela riska apdrošināšanas gadījumā tās dalībvalsts, kurā atrodas apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta, tiesa (kam ir piekritība Briseles I Regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē (33)) var uzlikt savus saistošus noteikumus (34).

4.2.3.8

Līdz ar to apdrošinātāji vilcināsies sniegt pakalpojumus pārrobežu mērogā vismaz masveida risku apdrošināšanas gadījumā. Var strīdēties par to, vai starptautisko privāttiesību regulējuma maiņa varētu atrisināt šo jautājumu. Protams, varētu likties, ka minētie šķēršļi izzustu, ja puses varētu brīvi izvēlēties tiesisko regulējumu un — ja šādas izvēles nebūtu — piemērojamo tiesisko regulējumu noteiktu pēc apdrošinātāja reģistrācijas vietas. Tomēr šādas pārmaiņas starptautiskajās privāttiesībās nopietni apdraudētu apdrošinājuma ņēmēja un patērētāju aizsardzības pamatjēdzienus starptautisko privāttiesību izpratnē, piešķirot tiesības brīvi izvēlēties tiesisko regulējumu apdrošināšanas nozarē pat darījumos ar klientiem, kur citās nozarēs patērētāju aizsargā Romas Konvencijas 5. pants. Vienlaikus tas pilnībā neatrisinātu problēmu — tās dalībvalsts, kurā atrodas apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta, tiesas tāpat piemērotu savus starptautiski saistošus noteikumus. Turklāt apdrošinājuma ņēmēji vilcinātos iepirkties ārzemēs zinot, ka tie zaudēs aizsardzību savā mītnes zemē un būs pakļauti nezināmām ārvalstu apdrošināšanas tiesību normām. (35)

4.2.4.1

Pie pašreizējā starptautisko privāttiesību regulējuma apdrošinājuma ņēmēji var samērā brīvi pieprasīt apdrošināšanas segumu ārvalstīs. Zinot, ka (vairumā gadījumu) tos aizsargās tās dalībvalsts likumi, kurā atrodas viņu dzīvesvieta, tie varēs brīvi iegādāties apdrošināšanu pārrobežu mērogā. Tomēr apdrošinājuma ņēmēji nevarēs iegādāties ārvalstu preci, pat ja to vēlēsies — piemērojot viņu mītnes zemes tiesisko regulējumu, nopirktās polises vienmēr tiks pārvērstas līgumos, ko lielākā vai mazākā mērā regulē viņu pašu mītnes zemes tiesību akti. Un, pat ja viņi tomēr vēlēsies iegādāties ārvalstu apdrošināšanas preci, tiem būs darīšana ar ārvalstu apdrošinātājiem, kas vilcinās piešķirt šādu segumu.

4.2.4.2

Kā jau minēts, no šādas vilcināšanās, iespējams, varētu izvairīties, mainot starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normas. (36) Tomēr šādi mainot starptautiskās privāttiesības, apdrošinātāja vilcināšanos piešķirt segumu aizstātu vismaz tikpat spēcīga apdrošinājuma ņēmēja vilcināšanās meklēt segumu ārvalstīs. Šādi iekšējais apdrošināšanas tirgus nespēs veidoties.

4.2.4.3

Jāpiemin vēl viens aspekts. Iekšējā tirgū apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības brīvi pārvietoties (skat., jo īpaši, EK Līguma 18. pantu). Tomēr pastāvīgās dzīvesvietas maiņa var negatīvi ietekmēt apdrošinājuma ņēmēja apdrošināšanas situāciju. Pirmkārt, tās dalībvalsts, uz kuru pārceļas apdrošinājuma ņēmējs, tiesas var uzlikt jaunus starptautiski saistošus noteikumus, kas ietekmē iepriekšējās dzīvesvietas valstī nopirkto apdrošināšanas polisi. Otrkārt, tiesību akti obligātās apdrošināšanas jomā var pieprasīt segumu, kas atšķiras no tā, ko apdrošinājuma ņēmējs iegādājies savā iepriekšējā dzīvesvietā. Treškārt, apdrošinājuma ņēmējs var vēlēties, lai riski vienas apdrošināšanas polises ietvaros atrastos dažādās dalībvalstīs.

4.2.4.4

Pašreizējā situācija tiesību jomā neļauj pilnībā veidot šādas eiropolises, tā vietā tiek slēgti tā saucamie “jumta līgumi”, ko būtībā veido tikpat daudz līgumu, cik ir attiecīgo dalībvalstu. Tas, kas tādējādi pietrūkst, ir pārnēsājama “Euromobile” polise apdrošinājuma ņēmējam (37), kas savas dzīves laikā uzturas un strādā dažādās EK daļās.

4.2.5.1

Starpnieki spēlē galveno lomu apdrošināšanas līgumu sadalē. Tie ir iekšējā apdrošināšanas tirgus izveides pamatelements. Šis apgalvojums ir jo īpaši patiess attiecībā uz apdrošināšanas brokeriem. Izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, ko garantē EK Līguma 49.-55. pants un ko ievieš ar Direktīvu par apdrošināšanas starpniekiem (38), starpnieki sniedz pamatīgu ieguldījumu iekšējā apdrošināšanas tirgus izveidē un darbībā. Jo īpaši masveida risku apdrošināšanas jomā, visticamāk, nevis pats klients, bet gan brokeris būs tas, kurš mēģinās izvietot risku ārvalstu apdrošināšanas tirgū.

4.2.5.2

Tomēr jebkura informācija par ārvalstu apdrošināšanas tirgu un tajā pieejamiem produktiem diez vai būs nozīmīga brokerim, kas nepārzina vietējo likumdošanu. Tā kā ārvalstu apdrošināšanas tirgū pieejamie produkti tiek izstrādāti, ņemot vērā vietējo likumdošanu, brokeris nedrīkst pieņemt, ka polises saturs un cena paliks nemainīgi tā (ārvalstu) klienta tiesiskajā vidē. Tādējādi brokeriem nav viegli pašiem piedāvāt savus pakalpojumus ārvalstu apdrošināšanas tirgū masveida risku izvietošanai, bet tiem nākas vest sarunas par katru atsevišķu līgumu. Tas, visticamāk, radīs pārmērīgi augstas darījumu izmaksas un līdz ar to kavēs iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību.

4.2.6.1

Ļoti bieži tiek pieminēts, ka pati apdrošināšanas būtība pieprasa, lai apdrošinātājs ģeogrāfiski atrastos tuvāk klientam. Nākotnē šis novērojums varētu liecināt, ka pārrobežu tirdzniecība apdrošināšanas nozarē būs retāka parādība nekā citās nozarēs (piem., grāmatu tirdzniecība ar Interneta tīkla starpniecību u. c.). Lai uzturētu saikni ar klientu, apdrošinātāji var dot priekšroku darbībai citās dalībvalstīs ar filiāļu vai meitas uzņēmumu starpniecību.

4.2.6.2

Tie, kas pārstāv šādu viedokli, principā neiebilst pret apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu. Tie drīzāk cenšas parādīt, ka tas atstās iespaidu tikai uz konkrētu apdrošināšanas līgumu daļu, kuru tirdzniecība faktiski notiks pārrobežu mērogā vai kuri tiks piedāvāti klientiem, kas pārvietojas un maina dzīvesvietu no vienas dalībvalsts uz citu.

4.2.6.3

Tomēr patiesā ietekme būs krietni ievērojamāka. Ja apdrošināšanas līgumi citās dalībvalstīs tiek pārdoti ar filiāļu (“pārstāvniecību”) vai pat meitas uzņēmuma starpniecību, klientiem, starpniekiem un apdrošinātājiem rodas tieši tās pašas problēmas. Apdrošinātājiem nākas pielāgot savus produktus vietējiem apstākļiem, tostarp tiesiskajai videi. Līdz ar to tiem nākas pārstrādāt savus produktus. Tādējādi polisi, kas izstrādāta vienā no dalībvalstīm, nav iespējams pārdot citā dalībvalstī ar filiāles starpniecību, neveicot tajā būtiskas izmaiņas atšķirīgas (tiesiskās) vides dēļ. Starpniekiem un klientiem nāksies saskarties ar problēmu, ka tie vienkārši nevarēs savā tirgū atrast ārvalstu apdrošināšanas produktus.

4.2.6.4

Apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana ievērojami samazinātu produktu izstrādes izmaksas iekšējā tirgū. Apdrošinātāji, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, varētu aprobežoties ar konsultāciju sniegšanu klientam ar aģentu starpniecību, pretenziju izskatīšanu to kompetentajos reģionālajos birojos u. tml. Pat ja apdrošinātāji darbotos ar meitas uzņēmumu starpniecību, apdrošinātāju grupas varētu apvienot spēkus un produktu izstrādes izmaksas.

4.2.6.5

Līdz ar to ieguvēji iekšējā tirgus situācijā būtu klienti. Iekšējā tirgū, kas balstās uz saskaņotām apdrošināšanas līgumu tiesību normām, jaunievedumi apdrošināšanas nozarē varētu vienkāršāk šķērsot robežas. Eiropas klientiem būtu pieejami apdrošināšanas produkti, kas izstrādāti ārvalstīs.

4.3.1

2004. gada 1. maijā EK pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, astoņas no kurām ir pārejas periodā. To apdrošināšanas tiesību akti jāsaskaņo ar acquis communautaire, kas ir obligāts priekšnoteikums, lai iestātos EK. (39) Apdrošināšanas tirgus darbības obligāts priekšnoteikums šajās valstīs ir mūsdienīgu tiesību aktu izstrāde apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā. Kaut gan atsevišķas jaunās dalībvalstis jau ir ieviesušas mūsdienīgus tiesību aktus, citām šis uzdevums vēl jāpilda.

4.3.2

Tādējādi apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana acīmredzami kalpo paplašināta iekšējā apdrošināšanas tirgus interesēm, palīdzot jaunajām dalībvalstīm modernizēt savus tiesību aktus un izvairīties no jaunu būtisku atšķirību veidošanās valstu tiesību sistēmās. Šķiet, būtu noderīgi, ja EK Komisija pēc iespējas drīzāk darītu attiecīgajām valstīm zināmu, kad tā plāno saskaņot apdrošināšanas līgumu tiesību normas.

5.1

Kā jau minēts iepriekš, Komisija 1979. gadā iesniedza sākotnējo priekšlikumu direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem. (40) Šis priekšlikums tika izstrādāts, aizsākot “Vispārējo programmu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu likvidēšanai”, kas — jautājumos, kuri attiecās uz tiešo apdrošināšanu — paredzēja to tiesisko un administratīvo instrumentu koordinēšanu, kuri regulē apdrošināšanas līgumus, “tiktāl, cik to būtiskās atšķirības kaitē apdrošinājuma ņēmējiem un trešajām personām”. (41)

5.2

No priekšlikuma izriet, ka netika nodrošināta atbilstoša tajā laikā spēkā esošo Direktīvu koordinēšana; tajā tika pausts viedoklis, ka nepietiek ar Līgumu aizliegt diskriminējošu attieksmi pret pakalpojumu sniegšanu, ja attiecīgā kompānija nav dibināta dalībvalstī, kurā tā sniedz pakalpojumus.

5.2.1

Šajā sakarā tika apgalvots, ka būtu vēlams regulēt “konkrētus vispārējos jautājumus, kas jo īpaši saistīti ar segumu, kurš pastāv atkarībā no prēmiju maksājumiem, līguma darbības termiņa un to apdrošināto personu stāvokļa, kas nav apdrošinājuma ņēmēji”, kā arī “sekas, ko, pirmkārt, rada apdrošināšanas ņēmēja uzvedība līguma slēgšanas brīdī un tā darbības laikā saistībā ar riska un pretenziju deklarēšanu, un, otrkārt, tā attieksme pret pasākumiem, kas jāveic pretenziju gadījumā”.

5.2.2

Priekšlikumā tāpat tika pausta pārliecība, ka “dalībvalstis var būt pilnvarotas pieņemt atšķirīgus risinājumus tikai tādā gadījumā, ja to skaidri paredz direktīvas teksts”; jebkura cita pieeja liktu apšaubīt mērķus, ko ar šo priekšlikumu vēlas sasniegt. Tādējādi tas būtu nozīmīgs solis ceļā uz šīs jomas pilnīgu saskaņotību. (42)

5.3

Komiteja, vienbalsīgi apstiprinot atzinumu par šo priekšlikumu (43), izdarīja šādus galvenos secinājumus:

5.4

Turpinājumā Komiteja kritiski izanalizēja katru atsevišķu priekšlikuma punktu; ar tās piezīmēm šajā sakarā vēl arvien ir vērts rēķināties, izstrādājot jaunas iniciatīvas konkrētajā jomā.

5.5

Vienlaikus arī Eiropas Parlaments sniedza atzinumu par šo priekšlikumu (44). Tostarp, tas izteica viedokli, ka “saskaņošana garantētu vienotu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības standartu neatkarīgi no izvēlētajiem tiesību aktiem”.

5.5.1

Konkrēti, Parlaments piedāvāja virkni grozījumu, jo īpaši saistībā ar direktīvas piemērošanas jomu (atkāpšanās izņēmuma gadījumos), apdrošināšanas līgumu pamatelementiem, apdrošinājuma ņēmēja pienākumu darīt zināmus konkrētus apstākļus, no tā izrietošās sekas, kas ietekmē apdrošināšanas līguma derīgumu atkarībā no sākotnējiem apstākļiem vai to izmaiņām līguma darbības periodā, pierādījumiem, ko apdrošinājuma ņēmējam jāsniedz pretenziju gadījumā, un nosacījumiem, ar ko līgumu var lauzt.

5.5.2

Parlamenta izteikto piezīmju mērķis nepārprotami ir uzsvērt — “apdrošinātāja un apdrošinātā interesēm ir jābūt taisnīgā līdzsvarā”.

5.6

Ņemot vērā šīs piezīmes, Komisijai bija iespēja sastādīt jaunu, grozītu priekšlikumu (45), kurā tika iestrādāti Komitejas un Parlamenta izteiktie ierosinājumi un priekšlikumi. Šajā dokumentā pirmo reizi tika vērsta uzmanību uz to, ka “tiesību aktu koordinēšana attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem sekmētu tādu pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīs, ko nodrošina citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējs”. Tādējādi pirmo reizi tika minēts mērķis izveidot vienotu tirgu finanšu pakalpojumu jomā. (46)

5.6.1

Šim Komisijas priekšlikumam direktīvas izstrādei bija jāstājas spēkā 1983. gada 1. jūlijā. Tomēr tas, galu galā, netika pieņemts Dalībvalstu politiskās gribas trūkuma dēļ.

5.7.1

Atbildes uz šajā sakarā nosūtītās anketas jautājumiem un 2004. gada 16. aprīļa noklausīšanās sēdes rezultāti liecina, ka pastāv vienprātība par to, ka šo priekšlikumu, par spīti tam, ka tas sastādīts pirms divdesmit gadiem, ir nopietni jāapsver kā joprojām vērtīgu ieguldījumu un labu atspēriena punktu jaunas iniciatīvas izstrādei šajā jomā.

5.7.2

Neskatoties uz to, tāpat tika norādīts, ka pašreizējās prasības apdrošināšanas līgumu saskaņošanai krietni pārsniedz tās, kas formulētas 1980. gada priekšlikumā, un noteikumi, kuri tiks piedāvāti, jāizstrādā, balstoties uz diskusiju par salīdzināmu tiesību aktu padziļinātu izpēti.

6.1.1

Jebkuram mēģinājumam saskaņot Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normas vispirms pienācīgi jāsagatavojas, veicot tiesību aktu salīdzināšanu. Šis darbs jau labu laiku tiek veikts akadēmiskā līmenī. Faktiski, jau ir paveikts salīdzinoši liels darbs vispārējo saistību tiesību jomā, izstrādājot Eiropas Saistību tiesību principus. Apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā jau ir publicēti un vēl tiks publicēti daudzi tiesību aktu salīdzinošā pētījuma rezultāti. (47) 1999. gadā profesors Raiherts-Fasilide [Professor Reichert-Facilides] izveidoja Projekta darba grupu ar nosaukumu “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas princips” [“Restatement of European Insurance Contract Law”]. Šīs darba grupas locekļi ir apdrošināšanas līgumu tiesiskā regulējuma eksperti un pārstāv atšķirīga tiesiskā regulējuma valstis (gan EK, gan ārvalstis).

6.1.2

Vadlīnijas, meklējot “labāko risinājumu” apdrošināšanas līgumu tiesību normām, varētu būt šādas: pirmkārt, pienācīga uzmanība jāvelta ikvienas apdrošināšanas līgumu tiesību normas pamatuzdevumam — paredzēt tiesisku pamatu efektīvai riska apdrošināšanai no apdrošinātāja puses, tādējādi garantējot pašu apdrošināšanas darījumu veiksmīgu funkcionēšanu; otrkārt, ir svarīgi rūpīgi līdzsvarot pušu pretrunīgās intereses. Šajā nolūkā pienācīgi jānovērtē mūsdienu tendence piešķirt apdrošinājuma ņēmējam salīdzinoši augstu aizsardzības pakāpi.

6.1.3

Pamatojoties uz minētajiem novērojumiem, vajadzētu mērķtiecīgi censties uzlabot situāciju iekšējā apdrošināšanas tirgū ar obligātu noteikumu palīdzību. Šādi noteikumi veido saistošu tiesisko pamatu pušu autonomai līgumu slēgšanai un vienlaikus arī šķērsli iekšējā apdrošināšanas tirgus izveidei, ja tie netiek saskaņoti. Rezultātā nepieciešamība regulēt apdrošināšanas jomu ir pielīdzināma nepieciešamībai saskaņot iekšējo apdrošināšanas tirgu.

6.2.1

Apdrošināšanas līgumu tiesību normu — vismaz to daļēji obligāto noteikumu — mērķis ir vājākās puses aizsardzība, un no funkcionālā viedokļa tās var saukt par patērētāju aizsardzības tiesību normām. Tomēr parasti apdrošinājuma ņēmēja aizsardzība sniedzas tālāk nekā vispārējā patērētāju tiesību aizsardzība — līdz ar privātiem klientiem apdrošināšanas gadījumā ir aizsargāti arī mazie uzņēmumi.

6.2.2

Saskaņojot Eiropas Patērētāju aizsardzības likumu, EK pienākums ir sniegt patērētājiem augstu aizsardzības līmeni (skat., piem., EK Līguma 95. panta 3. punktu). Šī koncepcija tāpat tiek piemērota tiesību aktiem, balstītiem uz EK Līguma pantiem, kas piešķir EK likumdevēja pilnvaras (apdrošināšanas tiesību jomā parasti EK Līguma 47. panta 2. punkts kopā ar 55. pantu). Līdz ar to apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanas pasākumi nodrošinātu augstāku apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības līmeni.

6.3.1

Izanalizējot pašreizējās problēmas saistībā ar iekšējo apdrošināšanas tirgu, ir skaidri redzams, ka vajadzīga pilnīga apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana. Prasību minimums saskaņošanas jomā ļautu dalībvalstīm piemērot augstāku aizsardzības standartu, nekā to paredz Eiropas tiesību akti, tādējādi radot jaunus šķēršļus iekšējā apdrošināšanas tirgus darbībai.

6.3.2

Prasību minimuma piemērošana nekaitētu iekšējā tirgus darbībai, ja pašreizējo starptautisko privāttiesību režīmu varētu aizstāt ar noteikumiem, kas novestu pie tās valsts tiesību aktu piemērošanas, kurā ir dibināts apdrošinātājs. Šādi ikviens apdrošinātājs izstrādātu produktus atbilstoši savas valsts tiesību aktiem (nodrošinot vismaz zemāko pieļaujamo Eiropas aizsardzības standartu) un varētu tos pārdot, balstoties uz “pašmāju” tiesību aktu piemērošanu visās pārējās dalībvalstīs. Apdrošinājuma ņēmējs varētu paļauties uz to, ka saņems zemāko pieļaujamo aizsardzības pakāpi, pat nebūdams ārvalstu tiesību subjekts.

6.3.3

Tomēr šāda starptautisko privāttiesību režīma nomaiņa ir nedz ticama, nedz vēlama. Pirmkārt, šādas pārmaiņas liegtu apdrošināšanas pakalpojumu patērētājiem aizsardzību, ko paredz Romas Konvencijas 5. pants, kas aizsargā “pasīvo” patērētāju pat tajās lomās, kur ievērojama daļa patērētāju aizsardzības likumu ir saskaņota. Otrkārt, apdrošināšanas ņēmēja dzīvesvietas likuma obligātos noteikumus var uzlikt tiesas; tādējādi vienmēr saglabāsies šķēršļi iekšējā tirgus darbībai. Treškārt, ir jāpiemin, ka atbilstoši Regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi apdrošinātājs var iesūdzēt apdrošinājuma ņēmēju tikai tiesās pēc apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvietas (skat. 12. panta 1. punktu, ar atsevišķiem izņēmumiem), un atbilstoši 9. panta 1. punktam apdrošinājuma ņēmējs, visticamāk, izvēlēsies tieši tās pašas tiesas savu prasību izskatīšanai.

6.3.4

Tādējādi starptautisko privāttiesību režīma nomaiņa radītu situāciju, kurā piekritības tiesām vairumā gadījumu nāktos piemērot ārvalstu tiesību aktus. Tas padarītu tiesvedību apdrošināšanas lietās vēl apgrūtinošāku un dārgāku, pat ja būtu jāsaskaņo paši apdrošināšanas tiesību akti. Līdz ar to šāda pieeja nav ieteicama. Starptautisko privāttiesību režīmam principā būtu jāpaliek nemainīgam, un apdrošināšanas līgumu tiesību normām jābūt pilnībā saskaņotām. Tomēr šāds apgalvojums neliedz iespēju uzlabot pašreizējo starptautisko privāttiesību režīmu, piem., kamēr nav saskaņotas apdrošināšanas līgumu tiesību normas, “eiromobilam” pilsonim varētu ļaut izvēlēties starp viņa dzīvesvietas valsts likumdošanu un pilsonības valsts tiesību aktiem.

6.4.1

Pēc klasifikācijas apdrošināšanas līgumu tiesību normas ir vispārējo saistību tiesību kategorija. Tādējādi rodas jautājums — vai apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana var sasniegt tai nospraustos mērķus tikai tādā gadījumā, ja tiek saskaņotas visas pārējās saistību tiesību normas (vai vismaz to vispārējā sadaļa), vai arī attiecīgie mērķi tiek sasniegti neatkarīgi no tā? Patiesāks izrādās otrais no pieņēmumiem.

6.4.2

Kā jau minēts iepriekš, tieši obligātie noteikumi ir tie, kas kavē iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, tādēļ tos jāsaskaņo. Kopumā saistību tiesības tomēr pēc savas būtības nav obligātas. Pastāv daži obligāti noteikumi. Izrādās, šie noteikumi dalībvalstu tiesiskajā regulējumā būtībā nav nedz tik atšķirīgi, lai to saskaņošanas trūkums traucētu iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, nedz arī tiem ir noteicoša ietekme uz pašu apdrošināšanas produktu.

6.4.3

Ir vērojami izņēmumi. Tomēr šādus izņēmuma gadījumus var risināt apdrošināšanas nozares saskaņošanas procesā. Viens no šādiem gadījumiem, faktiski, ir risināts Direktīvā par negodīgiem nosacījumiem patērētāju līgumos (48), ko piemēro arī patērētāju apdrošināšanas polisēm. (49) Apdrošināšanas līgumu likumam Eiropas līmenī vajadzētu vienīgi paplašināt tā piemērošanas jomu, attiecinot uz visiem masveida riskiem, lai apmierinātu iekšējā apdrošināšanas tirgus prasības.

6.4.4

Minēto argumentu mērķis nav apstrīdēt saistību tiesību saskaņošanu kopumā. Tie pilnībā atstāj šī jautājuma izlemšanu EK iestāžu pārziņā. Patiesībā, vispārējo saistību tiesību saskaņošana atvieglotu apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu. Ar konkrēto argumentu palīdzību tiek mēģināts parādīt, ka apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana arī pati par sevi var sasniegt tai nospraustos mērķus.

6.5.1.1

Rīcības plāns Eiropas saistību tiesību saskaņošanai ir izvirzījis iespēju ieviest izvēles instrumentu tā vietā, lai saskaņotu vai apvienotu valsts saistību tiesību aktus. Galvenā atšķirība starp šīm divām pieejām jāskata faktā, ka izvēles instrumenta gadījumā valsts saistību tiesību akti paliktu nemainīgi vienalga, vai līgumslēdzējas puses izvēlas tā pielietošanu vai izvairās no tās atkarībā no tā, vai instruments paredzēs šādu izvēles vai izvairīšanās pieeju. Tādējādi tiek radīts paralēls tiesiskais regulējums (Eiropas un valstu līmenī), un pusēm ļauts izvēlēties starp šiem diviem režīmiem.

6.5.1.2

Turpretim valsts saistību tiesību aktu saskaņošana vai apvienošana nomainītu tradicionālās valstu saistību tiesību koncepcijas ar Eiropas risinājumu. Pusēm nebūtu iespējas izvēlēties starp savas valsts vai Eiropas modeli.

6.5.2.1

Raugoties no iekšējā apdrošināšanas tirgus perspektīvas viedokļa, abiem risinājumiem kopīga acīmredzama priekšrocība — tie patiesi nojauc tiesiskos šķēršļus polišu tirdzniecībai visā Eiropā un ļauj apdrošinājuma ņēmējam brīvi pārvietoties Kopienā, apdrošināšanas līgumu tiesību normu atšķirībām nekaitējot viņa polisei. Tieši tāpēc šodienas situācijā ir vēlama jebkura no abām pieejām, un konkrētas pieejas izvēle galu galā ir polises, nevis principa jautājums.

6.5.2.2

Valsts apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana varētu izrādīties apgrūtinošāka nekā izvēles instrumenta ieviešana. Tā kā saskaņošanas rezultātā valstu “tradīcijas” varētu nomainīt Eiropas risinājums, valstu tiesību elite (gan praktizējošie profesijas pārstāvji, gan mācībspēki) varētu vilcināties sekot aicinājumam veikt saskaņošanu.

6.5.2.3

Neviennozīmīgs faktors ir savstarpējā saistība, kas pastāv starp iejaukšanās intensitāti valsts tiesību aktos un rezultātu sasniegšanas ātrumu iekšējā tirgū. Tā kā izvēles instruments neatcels valsts tiesību aktus, to var uzskatīt par mīkstinātu pieeju un tādējādi — par krietni vieglāk pieņemamu tirgum. No otras puses, pastāv bažas, ka izvēles instruments varētu likt vienotā tirgus dalībniekiem (piem., apdrošināšanas kompānijām un brokeriem) nogaidīt — vilcinoties kļūt par skrējiena līderi, katrs gaidītu, kad kāds cits mēģinās to darīt pirmais, un censtos mācīties no konkurentu (bēdīgās) pieredzes. Vai varbūt izvēles instrumentu uzskatīs par izdevīgu logu, ko ikviens vēlēsies atvērt pirmais, t.i., pārdodot apdrošināšanu Internetā? Protams, saskaņošanai uzreiz būtu rezultāti, jo neviens no dalībniekiem nevarētu izvairīties no tās piemērošanas. No otras puses, iejaukšanos varētu uzskatīt par ļoti vai pat pārāk spēcīgu.

6.5.2.4

No tehniskā viedokļa bažas par izvēles instrumentu ir saistītas ar to, ka šāds instruments nespēj pilnībā aizstāt saskaņošanu. Par to var viegli pārliecināties, aplūkojot motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas tiesību normu saskaņošanai ir būtiska nozīme, ņemot vērā EK pilsoņu pārvietošanās brīvību, jo tā nodrošinātu obligāto aizsardzību negadījumos cietušajiem. Ir skaidrs, ka cietušā aizsardzība nedrīkst būt atkarīga no apdrošināšanas līguma slēdzēju izvēles par labu Eiropas instrumentam. Tādējādi izvēles instruments nevarētu aizstāt valsts transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas tiesību normas.

6.5.2.5

Visbeidzot, tiek uzdots jautājums, vai izvēles instruments dos efektīvus rezultātus tādā jomā kā apdrošināšanas tiesības, ko raksturo pušu nelīdzsvarotas pozīcijas. Vai puses savu izvēli izdarīs prasmīgi, vai to vienpusēji izdarīs apdrošinātāji, paredzot izvēles un izvairīšanās nosacījumus savos vispārējos apdrošināšanas noteikumos?

6.5.2.6

Galvenā nozīme nav tam, vai Eiropas Apdrošināšanas līguma likums sasniegs mērķi, saskaņojot valstu tiesību aktus vai izveidojot izvēles instrumentu. Tomēr jautājums rūpīgi jāapsver.

6.6.1

Visbeidzot var uzdot jautājumu — vai tiesību aktu saskaņošanu var aizstāt ar viseiropas apdrošināšanas noteikumu izstrādi? Bez šaubām, apdrošinātāju, kam jāņem vērā ikvienu katras dalībvalsts tiesību aktu, rūpes mazinātos (lai gan neizzustu), ja saskaņošanu veiktu kopīgiem spēkiem ar EK iestāžu atbalstu.

6.6.2

Neskatoties uz to, šī pieeja nav apsveicama. Pirmkārt, viseiropas noteikumos ir iespējams ņemt vērā valstu likumdošanu atšķirības, tomēr tik un tā būs vajadzīgs atsevišķs riska aprēķins, un šādi noteikumi var traucēt pilsonim, kurš pārvietojas ES.

6.6.3

Turklāt, izmantojot šādu pieeju, tiktu izstrādāti paraugnoteikumi, kas kaitētu konkurencei apdrošināšanas tirgū. Jāatceras, ka viens no galvenajiem soļiem ceļā uz vienota apdrošināšanas tirgus izveidi bija dalībvalstu tiesību atcelšana sistemātiski kontrolēt vispārējos apdrošināšanas noteikumus, pirms tie tiek ieviesti tirgū (50). Šāda veida kontroles rezultātā zūd apdrošināšanas produktu daudzveidība, samazinās klientu izvēles iespējas un līdz ar to arī konkurences iespējas. Viseiropas vispārējo apdrošināšanas noteikumu izstrāde pēc būtības ietver sevī līdzīgu risku.

7.1

Iepriekš jau tika norādīts, ka jāsaskaņo tieši apdrošināšanas līgumu obligātās tiesību normas. Nākamais jautājums ir par to, vai jāsaskaņo visas vai tikai konkrētas apdrošināšanas līgumu tiesību jomas.

7.2

Parasti apdrošināšanas līguma tiesību normas iedalās divās daļās: vispārējā daļa, ko veido noteikumi, kas piemērojami visiem apdrošināšanas līgumiem, un specifisku apdrošināšanas nozaru īpašie noteikumi. Jautājums — vai iekšējam apdrošināšanas tirgum vajadzīga vispārējo noteikumu, specifisku apdrošināšanas nozaru īpašo noteikumu vai abu šo noteikumu saskaņošana?

7.3

Teorētiski, vajadzētu saskaņot abus — vispārējie noteikumi, tāpat kā specifisku apdrošināšanas nozaru īpašie noteikumi ietekmē produktu un tādējādi traucē iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, piem., noteikumi par vekseļu galvojumiem, kas regulāri atrodami vispārējā sadaļā, ietekmē riska un prēmijas proporciju tikpat lielā mērā, cik īpašie noteikumi, piem., dzīvības apdrošināšanā, kas regulē šo konkrēto apdrošināšanu. Tādējādi saskaņošanai principā nevajadzētu nošķirt šīs noteikumu sadaļas.

7.4

Tomēr saskaņošanu var veikt pakāpeniski. Tādā gadījumā jāsastāda prioritāšu saraksts. Šim nolūkam varētu būt noderīgi vispirms saskaņot vispārējos noteikumus. Pie pašreizējā valstu apdrošināšanas līgumu tiesību normu režīma daudzas apdrošināšanas apakšnozares nav pakļautas īpašiem vai obligātiem (51) noteikumiem, bet gan tikai vispārējiem noteikumiem. Tādēļ vissteidzamāk veicamais pasākums ir apdrošināšanas līgumu vispārējo tiesību normu saskaņošana, ja vien tās ir obligātas. Šī saskaņošana nekavējoties ļautu izveidoties iekšējam apdrošināšanas tirgum visās apakšnozarēs, ko neregulē īpašas vai obligātas tiesību normas. Tiklīdz šis uzdevums būs izpildīts, tas pats būs jāveic arī regulētām nozarēm, tādām kā dzīvības un veselības apdrošināšana.

7.5

Noteikumu veidi, ko varētu saskaņot pirmkārt, ir šādi:

8.1

Mūsdienās apdrošināšana ir būtisks pakalpojums tirgus attiecībās, kas veidojas starp pašiem nozares profesionāļiem, kā arī viņiem un patērētājiem.

8.2

Atsevišķi pamatprincipi, kas regulē apdrošināšanas līgumu slēgšanu un derīgumu, ES dalībvalstu tiesību sistēmas parasti atšķiras.

8.3

Šāds lietu stāvoklis kavē konkrētā finanšu instrumenta pārrobežu tirgvedību un līdz ar to traucē pabeigt iekšējā tirgus izveidi šajā nozarē.

8.4

Obligāto noteikumu, kas pazīstami kā apdrošināšanas tiesību normu “vispārējā sadaļa”, daļējai saskaņošanai varētu būt izšķiroša nozīme, lai novērstu veselu virkni šķēršļu un sarežģījumu, ar ko nākas saskarties apdrošināšanas kompānijām, apdrošināšanas starpniekiem, apdrošinātajām personām un apdrošinājuma ņēmējiem — gan speciālistiem, gan individuāliem klientiem, veicot pārrobežu apdrošināšanas darījumus.

8.5

Par šo bija vienisprātis visas ieinteresētās puses, kuru viedoklis tika apzināts gan aptaujas, gan noklausīšanās sēdes laikā.

8.6

Pastāv uzskats, ka saskaņošana jāveic pakāpeniski, par sākotnējo mērķi izvirzot iespējamu tāda apdrošināšanas līguma izvēles modeļa pieņemšanu, kura visi nosacījumi un sastāvdaļas tomēr būtu obligātas.

8.7

Veicot sagatavošanās darbu, jāņem vērā Komisijas 1979.-1980. gada direktīvā formulētie priekšlikumi ieinteresēto pušu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un dalībvalstu pārvaldības iestāžu izteikto piezīmju un analīzes kontekstā, veltot pienācīgu vērību pārmaiņām, kas starpposmā norisinājušās šajā nozarē.

8.8

Kopienas instrumentam, ko šajā nolūkā jālieto, vajadzētu būt regulai, kuras tiesisko pamatu veido EK Līguma 95. pants.

8.9

Balstoties uz šajā atzinumā sniegtajiem apsvērumiem, EESK mudina Komisiju atkārtoti ķerties pie šīs lietas izskatīšanas un sākt salīdzināmo tiesību normu un valstu prakses izpēti apdrošināšanas līgumu jomā, lai apliecinātu, ka ir vajadzīgs, ieteicams un iespējams turpināt apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu Kopienu līmenī.

8.10

To darot, jāņem vērā šajā nozarē jau veikto akadēmisko pētījumu rezultāti.

8.11

EESK iesaka Komisijai darbu pie šī jautājuma publiskot un nodot to sabiedrības apspriešanai ar īpaša zaļās grāmatas dokumenta palīdzību, kura pamatu veidotu piemērotākā Kopienu instrumenta iestrādes.

8.12

EESK apzinās, ka tikai ar skaidri izteiktu dalībvalstu politisku gribu sekmēt apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanas iniciatīvu iespējams īstenot šo nozīmīgo ieguldījumu finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus izveidē.

8.13

EESK aicina Eiropas Parlamentu pievienoties šai iniciatīvai un piešķirt tai attiecīgu prioritāti savā politiskajā darba kārtībā, atkārtoti paužot atbalstu mērķim saskaņot apdrošināšanas līgumu tiesību normu vispārējās sadaļas obligātos noteikumus.

a)

apdrošināšanas polises oficiālā uzbūve;

b)

tiesības deklarēt garantijas, noslēdzot līgumu, līdz ar obligāto prasību minimumu, kas uz tām attiecas;

c)

valoda, kādā līgums tiek noslēgts;

d)

noteikumi, kas regulē apdrošinātās personas deklarācijas, noslēdzot līgumu, attiecībā uz apstākļiem, kuri varētu ietekmēt apdrošinātāja riska novērtējumu un akceptēšanu, un sekām gadījumā, ja apdrošinātajai personai šādu deklarēšanu neizdodas veikt vai tā tīšuprāt to nedara;

e)

noteikumi, kas regulē apdrošinātās personas deklarācijas pēc līguma noslēgšanas attiecība uz faktiem vai apstākļiem, kas var palielināt risku, līdz ar sekām, ko rada šādu saistību nepildīšana;

f)

noteikumi par pierādīšanas pienākumu gadījumā, ja netiek pildītas augšminētās saistības;

g)

noteikumi, kas regulē prēmijas riska samazināšanās gadījumā;

h)

sekas, ko rada apdrošināšanas prēmiju pilnīga vai daļēja neizmaksāšana;

i)

apdrošinājuma ņēmēja pienākumi prasījuma gadījumā;

j)

noteikumi par apdrošināšanas līguma laušanu;

k)

līgumslēdzēju iespējamā atkāpšanās no direktīvas noteikumiem gadījumā, ja tas ir izdevīgāk apdrošinājuma ņēmējam, apdrošinātai personai vai trešai personai, kam nodarīti zaudējumi.

a)

dzelzceļa ritošo sastāvu;

b)

aviācijas transportu;

c)

jūras, ezeru un upju, un kanālu kuģiem;

d)

tranzītprecēm;

e)

atbildības apdrošināšanu aviācijas transportam, jūras, ezeru un upju, un kanālu kuģiem;

f)

kredītu un galvojumu apdrošināšanu, pievēršot uzmanību īpašām iezīmēm, kas raksturo šīs apdrošināšanas jomas.

a)

apdrošināšanas pret slimībām svītrošanu, kā to ierosināja Komiteja;

b)

detalizētāku procedūru līguma laušanai, pārāk lielu nozīmi piešķirot iespējai saglabāt grozītus līgumus tā vietā, lai tos vienkārši anulētu;

c)

precīzāku formulējumu noteikumiem par pierādīšanas pienākumu.