(1)

Savienībai, veidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, būtu jānodrošina, ka netiek veikta personu kontrole pie iekšējām robežām, jāizstrādā kopēja politika patvēruma un migrācijas, ārējo robežu kontroles un atgriešanas jomā un jānovērš neatļauta pārvietošanās starp dalībvalstīm, pamatojoties uz solidaritāti un taisnīgu atbildības sadalījumu starp dalībvalstīm, – politika, kas ir taisnīga arī attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem un pilnībā ievēro pamattiesības.

(2)

Šīs regulas mērķis ir racionalizēt, vienkāršot un saskaņot dalībvalstu procesuālo kārtību, izveidojot atgriešanas robežprocedūru. Minētā procedūra būtu jāpiemēro trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuru pieteikums ir noraidīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2024/1348 (4) paredzētās patvēruma robežprocedūras (“patvēruma robežprocedūra”) ietvaros.

(3)

Attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām Regula (ES) 2024/1348 nav saistoša, šajā regulā ietvertās atsauces uz Regulas (ES) 2024/1348 noteikumiem būtu jāsaprot kā atsauces uz līdzvērtīgiem noteikumiem, kurus tās varētu būt ieviesušas savos valsts tiesību aktos.

(4)

Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī regula, dalībvalstīm ir saistoši pienākumi, kas paredzēti starptautiskajos tiesību instrumentos, kuros tās ir puses.

(5)

Piemērojot šīs regulas noteikumus, kas var skart nepilngadīgos, dalībvalstīm pirmām kārtām būtu jāņem vērā bērna intereses.

(6)

Daudzi starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiek pausti pie dalībvalsts ārējās robežas vai tranzīta zonā, tostarp tos pauž personas, kas aizturētas saistībā ar ārējās robežas neatļautu šķērsošanu, proti, tieši tajā brīdī, kad tiek neatbilstīgi šķērsota ārējā robeža, vai minētās ārējās robežas tuvumā pēc tās šķērsošanas, vai personas, kuras izkāpušas krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijas. Lai veiktu identifikāciju, drošības un veselības pārbaudi pie ārējās robežas un novirzītu attiecīgos trešo valstu valstspiederīgos un bezvalstniekus uz attiecīgām procedūrām, ir nepieciešams skrīnings. Trešo valstu valstspiederīgie un bezvalstnieki pēc skrīninga būtu jānovirza uz attiecīgo patvēruma vai atgriešanas procedūru, vai arī ieceļošana viņiem būtu jāatsaka. Tādēļ būtu jāizveido pirmsieceļošanas posms, kas sastāv no skrīninga un patvēruma robežprocedūras, ja tā ir piemērojama, un atgriešanas robežprocedūras. Vajadzētu būt netraucētām un efektīvām saiknēm starp visiem attiecīgo procedūru posmiem attiecībā uz jebkuru neatbilstīgu ierašanos.

(7)

Ieceļošana teritorijā nav jāatļauj, ja pieteikuma iesniedzējam nav tiesību palikt, ja viņš nav lūdzis atļauju palikt Regulā (ES) 2024/1348 paredzētās pārsūdzības procedūras nolūkos vai ja tiesa ir nolēmusi, ka viņam nebūtu jāatļauj palikt līdz šādas pārsūdzības procedūras iznākumam. Lai šādos gadījumos nodrošinātu nepārtrauktību starp patvēruma procedūru un atgriešanas procedūru, atgriešanas procedūra arī būtu jāveic robežprocedūras ietvaros laikposmā, kas nepārsniedz 12 nedēļas. Minētais laikposms būtu jāskaita no brīža, kad pieteikuma iesniedzējam, trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam vairs nav tiesību palikt vai vairs nav atļauts palikt.

(8)

Lai garantētu vienlīdzīgu attieksmi pret visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuru pieteikums ir noraidīts robežprocedūras ietvaros, gadījumos, kad dalībvalsts ir nolēmusi nepiemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/115/EK (5) noteikumus, ievērojot attiecīgo tajā noteikto atkāpi, trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, un attiecīgajam trešās valsts valstspiederīgajam neizdod atgriešanas lēmumu, attieksmei pret attiecīgo pieteikuma iesniedzēju, trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku un viņa aizsardzības līmenim būtu jāatbilst Direktīvas 2008/115/EK noteikumiem par labvēlīgākiem nosacījumiem, attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, uz kuriem neattiecas minētā direktīva, un vajadzētu būt līdzvērtīgam tam, kāds piemērojams personām, uz kurām attiecas atgriešanas lēmums.

(9)

Piemērojot atgriešanas robežprocedūru, būtu jāpiemēro daži Direktīvas 2008/115/EK noteikumi, jo tie reglamentē atgriešanas robežprocedūras elementus, kas nav noteikti šajā regulā, jo īpaši tie, kas attiecas uz definīcijām, labvēlīgākiem noteikumiem, neizraidīšanu (non-refoulement), bērna interesēm, ģimenes dzīvi un veselības stāvokli, bēgšanas iespējamību, pienākumu sadarboties, laikposmu brīvprātīgai izceļošanai, atgriešanas lēmumu, izraidīšanu, izraidīšanas atlikšanu, nepavadītu nepilngadīgo atgriešanu un izraidīšanu, ieceļošanas aizliegumiem, garantijām pirms atgriešanas, aizturēšanu, aizturēšanas apstākļiem, nepilngadīgo un ģimeņu aizturēšanu un ārkārtas situācijām. Lai samazinātu to trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku neatļautas ieceļošanas un kustības risku, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi un uz kuriem attiecas atgriešanas robežprocedūra, būtu jāpiešķir laikposms brīvprātīgai izceļošanai. Minētais brīvprātīgas izceļošanas laikposms būtu jāpiešķir tikai pēc pieprasījuma, un tam nebūtu jāpārsniedz 15 dienas un nebūtu jāpiešķir tiesības ieceļot attiecīgās dalībvalsts teritorijā. Attiecīgajām personām visi to rīcībā esoši derīgi ceļošanas dokumenti būtu jānodod kompetentajām iestādēm uz tik ilgu laiku, cik tas ir nepieciešams, lai novērstu viņu bēgšanu. Šajā regulā paredzētie noteikumi par atgriešanu neskar dalībvalstu diskrecionāro iespēju jebkurā brīdī nolemt piešķirt trešās valsts valstspiederīgajam, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā, autonomu uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties līdzjūtības, humānu vai citu apsvērumu dēļ.

(10)

Ja trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, atgriešanas robežprocedūras maksimālajā laikposmā neatgriežas vai netiek izraidīts, atgriešanas procedūra būtu jāturpina, kā paredzēts Direktīvā 2008/115/EK.

(11)

Ja pieteikuma iesniedzējam, trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam, kas aizturēts Regulā (ES) 2024/1348 paredzētās patvēruma robežprocedūras laikā, vairs nav tiesību palikt un nav atļauts palikt, dalībvalstīm būtu jāspēj turpināt aizturēšanu nolūkā novērst ieceļošanu teritorijā un veikt atgriešanas procedūru, saskaņā ar Direktīvā 2008/115/EK noteiktajām garantijām un aizturēšanas apstākļiem. Vajadzētu arī būt iespējamam aizturēt pieteikuma iesniedzēju, trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku, kas šādas patvēruma robežprocedūras laikā nav bijis aizturēts un kam vairs nav tiesību palikt un kam nav atļauts palikt, ja pastāv bēgšanas iespējamība, ja viņš izvairās no atgriešanas vai traucē to, vai ja viņš apdraud sabiedrisko kārtību, sabiedrības drošību vai valsts drošību. Minētā aizturēšana būtu jāpiemēro uz iespējami īsu laikposmu, un tai nebūtu jāpārsniedz atgriešanas robežprocedūras maksimālais ilgums. Ja trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, minētajā laikposmā neatgriežas vai netiek izraidīts un atgriešanas robežprocedūru beidz piemērot, būtu jāpiemēro Direktīva 2008/115/EK. Minētajā direktīvā noteiktajā maksimālajā aizturēšanas laikposmā būtu jāieskaita aizturēšanas laikposms, kas piemērots atgriešanas robežprocedūras laikā.

(12)

Atgriešanas robežprocedūra būtu jāatvieglo krīzes situācijā, kas definēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2024/1359 (6), to neatbilstīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku atgriešana, kuru pieteikums ir noraidīts krīzes kontekstā patvēruma robežprocedūrā un kuriem nav tiesību palikt un kuriem nav atļauts palikt, nodrošinot kompetentajām valsts iestādēm nepieciešamos instrumentus un pietiekamu laikposmu, lai ar pienācīgu rūpību varētu īstenot atgriešanas procedūras. Lai varētu efektīvi reaģēt uz krīzes situācijām, vajadzētu būt iespējamam atgriešanas robežprocedūru krīzes situācijā piemērot arī tiem atgriešanas robežprocedūrai pakļautiem pieteikuma iesniedzējiem, trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kuru pieteikums tika noraidīts, pirms tika pieņemts Regulā (ES) 2024/1359 paredzētais Padomes īstenošanas lēmums, ar ko paziņo, ka dalībvalsts saskaras ar krīzes situāciju, un kuriem nav tiesību palikt un kuriem nav atļauts palikt pēc šāda lēmuma pieņemšanas.

(13)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 72. pantu šī regula neietekmē dalībvalstu to pienākumu izpildi, kuri attiecas uz likumības un kārtības uzturēšanu un iekšējās drošības nodrošināšanu.

(14)

Lai nodrošinātu šajā regulā noteikto atgriešanas robežprocedūras noteikumu saskaņotu īstenošanu līdz laikam, kad sākas tās piemērošana, būtu jāizstrādā un jāīsteno īstenošanas plāni Savienības un valstu līmenī, kuros apzinātas nepilnības un operatīvie pasākumi attiecībā uz katru dalībvalsti.

(15)

Šīs regulas piemērošana būtu regulāri jāizvērtē.

(16)

Finansiāla atbalsta instrumenta robežu pārvaldībai un vīzu politikai, kas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1148 (7) izveidots kā daļa no Integrētās robežu pārvaldības fonda, politikas mērķis ir nodrošināt spēcīgu un efektīvu Eiropas integrēto robežu pārvaldību pie ārējām robežām, tostarp, novēršot un atklājot nelikumīgu imigrāciju un efektīvi pārvaldot migrācijas plūsmas. Dodot iespēju finansēt atbalstu saskaņā ar minēto instrumentu solidaritātes darbībām Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1351 (8) ietvaros, tiktu dots ieguldījums Regulas (ES) 2021/1148 mērķu sasniegšanā. Tāpēc Regula (ES) 2021/1148 būtu jāgroza.

(17)

Vajadzētu būt iespējamam izmantot Integrētā Robežu pārvaldības fonda un citu attiecīgu Savienības fondu (“fondi”) resursus, lai sniegtu atbalstu dalībvalstīm to centienos piemērot Regulu (ES) 2024/1351, saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē fondu izmantošanu, un neskarot citas prioritātes, kuras atbalsta fondi. Minētajā sakarā dalībvalstīm būtu jāspēj izmantot piešķīrumus saskaņā ar savām attiecīgajām programmām, tostarp summas, kas tiks darītas pieejamas pēc vidusposma pārskatīšanas. Vajadzētu būt iespējamam tematisko mehānismu ietvaros darīt pieejamu papildu atbalstu, jo īpaši tām dalībvalstīm, kurām varētu būt vajadzība palielināt savas spējas pie robežām.

(18)

Regula (ES) 2021/1148 būtu jāgroza, lai garantētu pilnīgu ieguldījumu solidaritātes darbību kopējos attiecināmajos izdevumos no Savienības budžeta, kā arī lai ieviestu konkrētas ziņošanas prasības attiecībā uz minētajām darbībām kā daļu no spēkā esošajiem ziņošanas pienākumiem par fondu īstenošanu. Minētā regula būtu jāgroza arī tādēļ, lai dotu dalībvalstīm iespēju sniegt finansiālu ieguldījumu Integrētajā Robežu pārvaldības fondā ārējo piešķirto ieņēmumu veidā.

(19)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, izveidot atgriešanas robežprocedūru, paredzēt konkrētus pagaidu noteikumus, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis spēj risināt krīzes situācijas, un dot iespēju finansēt Regulā (ES) 2021/1148 paredzēto atbalstu solidaritātes darbībām Regulas (ES) 2024/1351 ietvaros, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(20)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro. Tā kā šī regula pilnveido Šengenas acquis, Dānija saskaņā ar minētā protokola 4. pantu sešos mēnešos pēc tam, kad Padome ir pieņēmusi lēmumu par šo regulu, izlemj, vai tā šo regulu ieviesīs savos tiesību aktos.

(21)

Šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuru īstenošanā Īrija nepiedalās saskaņā ar Padomes Lēmumu 2002/192/EK (9), tādēļ Īrija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Īrijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(22)

Attiecībā uz Islandi un Norvēģiju – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (10), šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Padomes Lēmuma 1999/437/EK (11) 1. panta A. punktā.

(23)

Attiecībā uz Šveici – saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (12) šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A. punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2008/146/EK (13) 3. pantu.

(24)

Attiecībā uz Lihtenšteinu – saskaņā ar Protokolu starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu, Šveices Konfederāciju un Lihtenšteinas Firstisti par Lihtenšteinas Firstistes pievienošanos Nolīgumam starp Eiropas Savienību, Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par Šveices Konfederācijas asociēšanu Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (14) šī regula ir to Šengenas acquis noteikumu pilnveidošana, kuri attiecas uz jomu, kas minēta Lēmuma 1999/437/EK 1. panta A un B punktā, to lasot saistībā ar Padomes Lēmuma 2011/350/ES (15) 3. pantu.

(25)

Šī regula ievēro pamattiesības un principus, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”). Jo īpaši šī regula tiecas nodrošināt, lai pilnībā tiktu ievērota cilvēka cieņa un veicināta Hartas 1., 4., 8., 18., 19., 21., 23., 24. un 47. panta piemērošana,