(1)

Līguma par Eiropas Savienību 4. panta 3. punktā ir noteikts, ka Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos.

(2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/115/EK (1) paredz kopīgus standartus un procedūras, kas piemērojamas dalībvalstīs attiecībā uz tādu trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi.

(3)

Komisija 2018. gada 12. septembrī iesniedza priekšlikumu par Direktīvas 2008/115/EK pārstrādāšanu, kurā paredzēts samazināt atgriešanas procedūru ilgumu, nodrošināt labāku saikni starp patvēruma un atgriešanas procedūrām, kā arī bēgšanas novēršanas pasākumu efektīvāku izmantošanu, vienlaikus nodrošinot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) noteikto pamattiesību ievērošanu.

(4)

Jaunā Migrācijas un patvēruma pakta (2) mērķis ir izveidot kopēju ES atgriešanas sistēmu, kas, būdama daļa no visaptverošas pieejas migrācijas pārvaldībai, apvieno spēcīgākas struktūras Savienībā un efektīvāku sadarbību ar trešām valstīm atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā. Šī pieeja apvieno visus politikas virzienus migrācijas, patvēruma, integrācijas un robežu pārvaldības jomā, atzīstot, ka vispārējā efektivitāte ir atkarīga no progresa visās jomās. Ātrāks, netraucēts migrācijas process un migrācijas un robežu politikas stingrāka pārvaldība, sadarbība ar trešām valstīm, tostarp ES atpakaļuzņemšanas nolīgumu un vienošanos īstenošanā, kuras pamatā ir modernas IT sistēmas un attiecīgo ES aģentūru atbalsts, veicinās efektīvāku un ilgtspējīgāku atgriešanas procesu.

(5)

Eiropadome ir konsekventi uzsvērusi, cik svarīga ir vienota, visaptveroša un efektīva Savienības politika atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā, aicinot ātri rīkoties, lai nodrošinātu faktisku atgriešanu no Savienības, paātrinot atgriešanas procedūras. Eiropadome arī aicināja dalībvalstis savstarpēji atzīt atgriešanas lēmumus (3).

(6)

Komisijas 2021. gada 10. februāra paziņojumā “Sadarbības uzlabošana atgriešanas un atpakaļuzņemšanas jomā kā daļa no taisnīgas, efektīvas un visaptverošas ES migrācijas politikas” (4) tika apzināti šķēršļi, kas kavē faktisku atgriešanu, un norādīts, ka, lai tos pārvarētu, ir jāuzlabo procedūras, kas mazina valstu pieeju sadrumstalotību, kā arī vajadzīga ciešāka sadarbība un pastiprināta solidaritāte starp visām dalībvalstīm. Šengenas izvērtēšanas un uzraudzības mehānisms, kas izveidots ar Padomes Regulu (ES) 2022/922 (5), un informācija, kas savākta, izmantojot Eiropas Migrācijas tīklu (6), kurš izveidots ar Padomes Lēmumu 2008/381/EK, ir ļāvis visaptveroši izvērtēt, kā dalībvalstis īsteno Savienības atgriešanas politiku, un apzināt esošās nepilnības un šķēršļus.

(7)

Ņemot vērā pastāvīgās problēmas atgriešanas jomā un kamēr nav pabeigtas likumdošanas sarunas, jo īpaši par priekšlikumu pārstrādāt Direktīvu 2008/115/EK, tiek ieteiktas papildu darbības, lai vēl vairāk uzlabotu spēkā esošā tiesiskā regulējuma efektīvu un iedarbīgu piemērošanu.

(8)

Komisijas Ieteikums (ES) 2017/432 (7), kurā ieteikti vairāki pasākumi un darbības, lai, īstenojot Direktīvu 2008/115/EK, padarītu atgriešanu efektīvāku, joprojām ir aktuāls, un tam arī turpmāk būtu jāvirza dalībvalstis uz ātrāku atgriešanas procesu. Ieteikums (ES) 2017/432 ir iekļauts Komisijas Ieteikumā (ES) 2017/2338 (8), kas ļauj Šengenas izvērtēšanas un uzraudzības mehānisma ietvaros pastāvīgi novērtēt tā īstenošanu.

(9)

Kā atspēriena punkts ceļā uz kopēju ES atgriešanas sistēmu atgriešanas lēmumu savstarpēja atzīšana var atvieglot un paātrināt atgriešanas procesus dalībvalstij, kas ir atbildīga par atgriešanu, un uzlabot sadarbību un savstarpēju uzticēšanos starp dalībvalstīm, lai vēl vairāk palielinātu konverģenci starp dalībvalstīm migrācijas pārvaldības jomā. Citā dalībvalstī iepriekš izdotu atgriešanas lēmumu savstarpēja atzīšana var arī palīdzēt atturēt no neatbilstīgas migrācijas un neatļautas sekundārās kustības Savienībā. Padomes Direktīvā 2001/40/EK (9) ir noteikta savstarpējās atzīšanas sistēma. Šī sistēma tika papildināta ar Padomes Lēmumu 2004/191/EK (10), ar ko nosaka kritērijus un praktiskus pasākumus, lai kompensētu finanšu nelīdzsvarotību, kas radusies, piemērojot Direktīvu 2001/40/EK, un kas ir senāks par lielāko daļu atbalsta, kas kopš tā laika ir izstrādāts Savienības līmenī. Progress atgriešanas lēmumu savstarpējās atzīšanas jomā būtu jāņem vērā arī notiekošajās diskusijās par Komisijas priekšlikumu pārstrādāt Direktīvu 2008/115/EK.

(10)

Savstarpējas atzīšanas izmantošanu iepriekš ir kavējis tas, ka nav Savienības mēroga sistēmas, kas norādītu, vai uz aizturēto trešās valsts valstspiederīgo jau attiecas citas dalībvalsts izdots atgriešanas lēmums.

(11)

Kopš 2023. gada 7. marta, kad sāka piemērot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1860 (11), dalībvalstīm pēc atgriešanas lēmuma izdošanas ir Šengenas Informācijas sistēmā nekavējoties jāievada brīdinājums par atgriešanu. Izmantojot Šengenas Informācijas sistēmu, dalībvalstis tagad var nekavējoties pārliecināties, vai uz trešās valsts valstspiederīgo, ko aiztur kompetentā iestāde, jau attiecas atgriešanas lēmums, ko izdevusi cita dalībvalsts.

(12)

Šī jaunā Šengenas Informācijas sistēmas elementa pievienotā vērtība ir atkarīga no tā, vai tiek aktīvi izmantoti brīdinājumi par atgriešanu un atbilstoši tiek veikti turpmāki pasākumi saistībā ar tiem, tostarp izmantojot citu dalībvalstu iepriekš izdotu atgriešanas lēmumu savstarpēju atzīšanu. Tas var ievērojami paātrināt un padarīt efektīvāku atgriešanas procesu, jo īpaši gadījumos, kad atgriešanu var izpildīt nekavējoties, tostarp gadījumos, kad ir beidzies termiņš brīvprātīgai izceļošanai, ko izdevēja dalībvalsts noteikusi atgriešanas lēmumā, un kad ir izsmelti tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret šādu atgriešanas lēmumu.

(13)

Īpašs finansējums no Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (12) atbalstīs šā ieteikuma īstenošanu un jo īpaši atgriešanas lēmumu savstarpēju atzīšanu starp dalībvalstīm. Turklāt šā ieteikuma īstenošanā būtu jāsniedz kompetento ES aģentūru praktiskais un operatīvais atbalsts.

(14)

Šķēršļi sadarbībai un saziņai starp valstu iestādēm, kas atbildīgas par patvērumu un atgriešanas procedūrām, ir galvenais strukturālais izaicinājums efektīvākam atgriešanas procesam. Visām dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas iesaistītas dažādos atgriešanas procesa posmos, būtu cieši jāsadarbojas un jākoordinē sadarbība.

(15)

Ciešāka saikne starp patvēruma un atgriešanas procedūrām un ātrām procedūrām pie dalībvalstu ārējām robežām var ievērojami palielināt atgriešanas efektivitāti. Ja atkāpe no Direktīvas 2008/115/EK piemērošanas, pamatojoties uz 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, nav piemērojama, pašreizējā tiesiskā regulējuma ietvaros ir jāpaātrina to trešo valstu valstspiederīgo faktiska atgriešana, kuru starptautiskās aizsardzības pieteikums ir noraidīts vai kuri atrodas dalībvalstu ārējās robežas tuvumā, izmantojot ātrāku atgriešanas procesu, ar nosacījumu, ka visā atgriešanas procesā tiek nodrošināta viņu pamattiesību ievērošana.

(16)

Regulas (ES) 2018/1860 3. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja atturēties no brīdinājumu par atgriešanu ievadīšanas Šengenas Informācijas sistēmā, ja atgriešanas lēmums ir izdots pie dalībvalsts ārējās robežas un tiek izpildīts nekavējoties. Tomēr Regulas (ES) 2018/1860 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, ka brīdinājumi Šengenas Informācijas sistēmā tiek ievadīti nekavējoties, ja atgriešana nav veikta nekavējoties no ārējām robežām.

(17)

Lai stimulētu un veicinātu brīvprātīgu atgriešanos, Direktīvā 2008/115/EK paredzētās iespējas varētu izmantot, lai apsvērtu iespēju atturēties no ieceļošanas aizlieguma izdošanas attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri sadarbojas ar iestādēm un piedalās atbalstītas brīvprātīgas atgriešanās un reintegrācijas programmā, neskarot Direktīvas 2008/115/EK 11. panta 1. punktā noteiktos pienākumus. Šādos gadījumos dalībvalstīm attiecīgi jāpagarina brīvprātīgai izceļošanai paredzētais laikposms saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK 7. panta 2. punktu.

(18)

Lai nodrošinātu kopējās ES atgriešanas sistēmas efektivitāti, ir būtiski novērst bēgšanu un neatļautu pārvietošanos Savienībā. Ir vajadzīga visaptveroša pieeja, tostarp galvenie instrumenti bēgšanas riska novērtēšanai un novēršanai, lai atvieglotu un racionalizētu šā riska novērtēšanu atsevišķos gadījumos, stiprinātu efektīvu aizturēšanas alternatīvu izmantošanu un nodrošinātu pietiekamas aizturēšanas spējas, ja aizturēšanu izmanto kā galējo līdzekli un pēc iespējas īsākā laikposmā saskaņā ar Direktīvas 2008/115/EK 15. pantu.

(19)

Šā ieteikuma īstenošanai ir pieejams atbalsts Savienības līmenī, tajā skaitā no ES atgriešanas koordinatora un augsta līmeņa tīkla atgriešanas jomā, kura pamatā ir operatīva stratēģija atgriešanas jomā. Operatīvais atbalsts ir pieejams arī ar Savienības kompetento aģentūru, jo īpaši Frontex, Eiropas Savienības Patvēruma aģentūras un Pamattiesību aģentūras starpniecību.

(20)

Valstu atgriešanas iestādes ir daļa no Eiropas Robežu un krasta apsardzes, kas ir atbildīga par Eiropas integrētās robežu pārvaldības efektīvas īstenošanas nodrošināšanu. Frontex ir galvenā loma kā ES kopējās atgriešanas sistēmas operatīvajai struktūrai, un tā sniedz palīdzību dalībvalstīm visos atgriešanas procesa posmos atbilstīgi tās pilnvarām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1896 (13).

(21)

Šis ieteikums būtu jāadresē visām dalībvalstīm, kurām ir saistoša Direktīva 2008/115/EK.

(22)

Dalībvalstis tiek mudinātas dot norādījumus savām iestādēm, kuras ir kompetentas veikt ar atgriešanu saistītus uzdevumus, piemērot šo ieteikumu savu pienākumu veikšanā.

(23)

Šis ieteikums atbilst Hartā atzītajām pamattiesībām un principiem. Konkrētāk, ar šo ieteikumu nodrošina, ka tiek pilnībā ievērota cilvēka cieņa un piemērots Hartas 1., 4., 14., 18., 19., 21., 24. un 47. pants, un tas ir atbilstoši jāīsteno,

(1)

(2)

(3)

(4)

(5)

(6)

(7)

(8)

(9)

(10)

(11)

(12)

(13)