Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 32019R2092

Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2019/2092 (2019. gada 28. novembris), ar ko nosaka galīgu kompensācijas maksājumu Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam

C/2019/8542

OV L 317, 9.12.2019, p. 42–95 (BG, ES, CS, DA, DE, ET, EL, EN, FR, HR, IT, LV, LT, HU, MT, NL, PL, PT, RO, SK, SL, FI, SV)

Legal status of the document In force

ELI: http://data.europa.eu/eli/reg_impl/2019/2092/oj

9.12.2019   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 317/42


KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS REGULA (ES) 2019/2092

(2019. gada 28. novembris),

ar ko nosaka galīgu kompensācijas maksājumu Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Regulu (ES) 2016/1037 par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (1) (“pamatregula”), un jo īpaši tās 15. pantu,

tā kā:

1.   PROCEDŪRA

1.1.   Procedūras sākšana

(1)

Pamatojoties uz pamatregulas 10. pantu, Eiropas Komisija (“Komisija”) 2018. gada 6. decembrī sāka antisubsidēšanas izmeklēšanu attiecībā uz Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu Eiropas Savienībā (“Savienība”).

(2)

Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par procedūras sākšanu (2) (“paziņojums par procedūras sākšanu”).

(3)

Komisija sāka izmeklēšanu pēc tam, kad 2018. gada 22. oktobrī Eiropas Biodīzeļdegvielas padome (“sūdzības iesniedzējs” jeb “EBP”) iesniedza sūdzību to ražotāju vārdā, kuri ražo 32 % no kopējās produkcijas Savienībā.

1.2.   Pagaidu pasākumi

(4)

Komisija 2019. gada 14. augustā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2019/1344 (3) (“pagaidu regula”) noteica pagaidu kompensācijas maksājumus Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam Savienībā.

(5)

Kā norādīts pagaidu regulas 13. apsvērumā, subsidēšanas un kaitējuma izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2017. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 30. septembrim (“izmeklēšanas laikposms” jeb “IL”) un kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas laikposma beigām (“attiecīgais laikposms”).

1.3.   Turpmākā procedūra

(6)

Pēc tam, kad tika izpausti būtiskie fakti un apsvērumi, uz kuru pamata tika noteikti pagaidu kompensācijas maksājumi (“pagaidu informācijas izpaušana”), EBP, Indonēzijas valdība (“IV”) un visi četri Indonēzijas ražotāji eksportētāji iesniedza rakstisku informāciju, kurā darīja zināmu savu viedokli par pagaidu konstatējumiem.

(7)

Personām, kas to lūdza, tika sniegta iespēja tikt uzklausītām. Notika EBP, IV un visu četru Indonēzijas ražotāju eksportētāju uzklausīšana.

(8)

Komisija izvērtēja ieinteresēto personu sniegtās piezīmes un iztirzāja tās, kā sīki izklāstīts šajā regulā.

(9)

Komisija informēja visas ieinteresētās personas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā plāno noteikt galīgu kompensācijas maksājumu Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam Savienībā (“galīgās informācijas izpaušana”).

(10)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas EBP, IV un trīs no četriem Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem iesniedza rakstisku informāciju, darot zināmu savu viedokli par pagaidu konstatējumiem. Komisija ir konstatējusi, ka IV un divu ražotāju eksportētāju iesniegtā informācija būtībā ir viena un tā pati, un šajā regulā minētās piezīmes par galīgās informācijas izpaušanu ir izklāstītas kopsavilkuma veidā kā IV piezīmes.

(11)

Personām, kas to lūdza, tika sniegta iespēja tikt uzklausītām. Pēc galīgās informācijas izpaušanas notika EBP, IV un divu Indonēzijas ražotāju eksportētāju no četriem uzklausīšana.

(12)

IV un divi no ražotājiem eksportētājiem savās piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu norāda, ka nav ievērotas to tiesības uz aizstāvību, jo īpaši attiecībā uz cenu samazinājuma aprēķiniem un aprēķinos izmantoto Savienības ražošanas nozares ražojumu kontroles numuru (“RKN”), Savienības ražošanas nozares maisījumos izmantoto izejvielu un Savienības ražošanas nozares pārdotās produkcijas zemākās filtrējamības temperatūras izpaušanu ieinteresētajām personām (“CFPP”) (4).

(13)

IV un divi no četriem Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem pieprasīja uzklausīšanu pie uzklausīšanas amatpersonas, un uzklausīšana notika 2019. gada 14. oktobrī.

(14)

Visi šie punkti jau bija aplūkoti galīgajā izpaustajā informācijā un uzklausīšanā, kas notika pēc galīgās izpaustās informācijas nosūtīšanas, tika izskaidroti Indonēzijas valdībai.

(15)

Komisija izvērtēja ieinteresēto personu sniegtās piezīmes pēc galīgās informācijas izpaušanas un izskatīja tās, kā sīki izklāstīts šajā regulā.

1.4.   Izmeklēšanas laikposms un attiecīgais laikposms

(16)

Tā kā piezīmes par izmeklēšanas laikposmu un attiecīgo laikposmu nav saņemtas, tad tiek apstiprināts pagaidu regulas 13. apsvērums.

2.   ATTIECĪGAIS IZSTRĀDĀJUMS UN LĪDZĪGAIS IZSTRĀDĀJUMS

2.1.   Apgalvojumi par izstrādājuma tvērumu

(17)

Pēc pagaidu regulas publicēšanas Wilmar grupa (“Wilmar”), kas ir viens no ražotājiem eksportētājiem Indonēzijā, izteica apgalvojumu, ka tās frakcionēto metilesteru eksports nebūtu jāuzskata par attiecīgā izstrādājuma eksportu. Wilmar norāda, ka minētais apgalvojums ir izteikts noteiktajā termiņā, jo ir ietverts atlases veidlapas I pielikumā.

(18)

Tomēr apgalvojums netika iesniegts atsevišķi, tāpēc pārējās ieinteresētās personas to nebija ņēmušas vērā līdz laikam, kad tika saņemtas piezīmes par pagaidu regulu.

(19)

Komisija norāda, ka tāds pats apgalvojums, pamatojoties uz to pašu informāciju, tika izteikts iepriekšējā antidempinga izmeklēšanā, kas attiecās uz biodīzeļdegvielas importu no Indonēzijas, ko veica tas pats ražotājs eksportētājs, un tas tika noraidīts gan pagaidu regulā (5), gan galīgajā regulā (6) (“sākotnējā izmeklēšana”).

(20)

Šajā izmeklēšanā Komisija atkārtoti noraida izstrādājuma izslēgšanas pieprasījumu to pašu triju iemeslu dēļ, kuri izklāstīti iepriekšējā antidempinga regulā un ir izklāstīti arī tālāk šajā regulā.

(21)

Pirmkārt, frakcionētie metilesteri ir taukskābju metilesteri, un tos var izmantot biodīzeļdegvielai. Šajā ziņā biodīzeļdegvielu, kas deklarēta citiem lietojumiem, nevis degvielai, vienādu fizikālo un tehnisko īpašību dēļ var izmantot degvielai.

(22)

Otrkārt, neveicot ķīmisku analīzi importēšanas vietā, ir grūti atšķirt vienu taukskābju metilesteri no cita.

(23)

Treškārt, kaut arī frakcionētie metilesteri neatbilst Eiropas standartam (EN 14214), tos var sajaukt ar citām biodīzeļdegvielām, lai iegūtu maisījumu, kas atbilst standartam.

(24)

Wilmar pieprasīja arī, lai Komisija apstiprina, ka frakcionētajiem metilesteriem principā var piemērot galapatēriņa muitas procedūru, ja piešķirts atbrīvojums no nodokļiem, ar noteikumu, ka uzņēmums var pierādīt valsts muitas dienestam, ka frakcionētā metilestera galapatēriņš nav degviela.

(25)

Komisija norāda, ka nodokļu piemērošanas apturēšana, uz kuru attiecas galapatēriņa muitas uzraudzība, ir piešķirta daļai frakcionēto metilesteru importa, kā izklāstīts Padomes Regulā (ES) 2018/2069 (7). Tomēr minētais atvieglojums attiecas tikai uz kopējā muitas tarifa autonomajiem nodokļiem un neskar kompensācijas maksājumu piemērošanu. Attiecīgi Komisija noraida galapatēriņa procedūras pieprasījumu, ciktāl tas attiecas uz kompensācijas maksājumu piemērošanu.

(26)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti pieprasīja galapatēriņa procedūru attiecībā uz kompensācijas maksājumiem par tā veikto frakcionēto metilesteru eksportu. Nav iesniegta jauna informācija un nav norādīti iemesli, kādēļ būtu jāpaplašina galapatēriņa procedūra, piešķirot atvieglojumu attiecībā uz kompensācijas maksājumiem, tāpēc šis pieprasījums tiek noraidīts. Komisija uzskata, ka nav pamatotu iemeslu, lai frakcionētos metilesterus izslēgtu no izstrādājuma tvēruma. Tas vien, ka Wilmar var izmantot frakcionētos metilesterus citiem mērķiem, nevis par degvielu, nenozīmē, ka šāds izstrādājuma veids ir jāizslēdz no šīs izmeklēšanas tvēruma.

(27)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par izstrādājuma tvērumu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 31.–37. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

3.   SUBSIDĒŠANA

3.1.   Valdības atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei naudas līdzekļu tiešas nodošanas veidā ar Eļļas palmu audzēšanas fonda starpniecību

3.1.1.   Finansiāls ieguldījums

(28)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi finansiāla ieguldījuma esību par labu ražotājiem eksportētājiem.

(29)

IV, kā arī visi ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka Eļļas palmu audzēšanas fonds (“OPPF”) tiek finansēts vienīgi no izvedmuitas (eksporta) nodevām, ko iekasē par neapstrādātu palmu eļļu (“NPE”) un atvasinātajiem produktiem, un lielu daļu finansē biodīzeļdegvielas ražotāji paši. IV apgalvo arī, ka ražotāji eksportētāji pirms preču eksportēšanas eksporta nodevu tieši iemaksā Eļļas palmu audzēšanas fondam. IV norādīja, ka netiek izmantoti līdzekļi no valsts vispārējā budžeta un tādēļ finansiāla ieguldījuma nav.

(30)

Šajā ziņā Komisija atkārto to, kas norādīts pagaidu regulas 56.–61. apsvērumā, proti, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda pārvaldības aģentūra (“pārvaldības aģentūra”) rīkojas kā valsts iestāde nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu un saskaņā ar attiecīgo PTO judikatūru. Tāpēc pārvaldības aģentūras izmantotie līdzekļi ir valsts līdzekļi.

(31)

Turklāt pārbaudes apmeklējumā IV telpās Komisija vēlējās iegūt un pārbaudīt pierādījumus, kas pamatotu IV apgalvojumu, ka OPPF līdzekļi nav valsts budžeta līdzekļi. Tomēr IV nespēja iesniegt šādus pierādījumus.

(32)

Toties IV iesniedza pierādījumus, kas apliecina, ka ražotāji eksportētāji pirms preču eksportēšanas patiešām maksā eksporta nodevu. Tomēr tā nevarēja sniegt norādes, kas apliecinātu, ka šie maksājumi tiek veikti īpašā OPPF kontā, kurš būtu nodalīts no valsts vispārējā budžeta, tādējādi nepieļaujot to, ka maksājumi, ko iekasē no eksporta nodevām par NPE un atvasinātajiem produktiem, tiek ieskaitīti valsts vispārējā budžetā un tiek izmantoti citām vajadzībām, ko IV uzskatītu par piemērotām. Turklāt nav arī norāžu, ka OPPF būtu atsevišķi konti, kuros iekasē izvedmuitas nodevas par biodīzeļdegvielu un par citiem izstrādājumiem (arī NPE). Tas nozīmē, ka līdzekļu pieejamība pārvaldības aģentūrai nav atkarīga no tā, vai biodīzeļdegvielas ražotāji eksportētāji vispirms ir samaksājuši nodevu, jo IV var būt jau iekasējusi valsts ieņēmumus, piemērojot eksporta nodevas par citiem izstrādājumiem. Tā kā nav citu pierādījumu par pretējo, Komisija apstiprina pagaidu regulas 64. apsvērumā izdarītos konstatējumus.

(33)

Komisija ir konstatējusi arī, ka ne IV, ne kāds no ražotājiem eksportētājiem nav apstrīdējis to, ka OPPF tiek uzskatīts par valsts iestādi. Tādējādi un ņemot vērā, ka IV nav sniegusi pārliecinošus pierādījumus par pretējo, OPPF pieejamie līdzekļi tiek uzskatīti par valsts līdzekļiem, tātad par iegūtiem no valdības resursiem (piemēram, obligātā ievedmuitas nodeva).

(34)

IV un visi ražotāji eksportētāji apgalvoja arī, ka Komisija ir kļūdījusies, OPPF maksājumus analizējot nošķirti, nevis kā daļu no maksājuma, ko veic IV, pērkot biodīzeļdegvielu. Tāpat IV un visi ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka Komisija kļūdīgi raksturojusi šo shēmu kā dotāciju, jo tā būtu uzskatāma, lielākais, par valdības veiktu preču iepirkšanu par neatbilstoši augstu atlīdzību.

(35)

Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija noraida apgalvojumu, ka tā OPPF veiktos maksājumus ir izvērtējusi nošķirti un ka attiecīgā programma būtu jāuzskata par preču (biodīzeļdegvielas) iepirkšanu, ko veic IV.

(36)

Komisija ir konstatējusi, ka IV nepērk biodīzeļdegvielu – to dara izraudzīti maisījumu ražotāji (Pertamina un AKR). Indonēzijas valdībai nav ar OPPF starpniecību noslēgtu līgumisku pirkuma attiecību ar biodīzeļdegvielas ražotājiem, un tā neko nesaņem apmaiņā pret naudu, ko tā izmaksā biodīzeļdegvielas ražotājiem. To, ka Indonēzijas valdībai būtu līgumiskas attiecības ar biodīzeļdegvielas ražotājiem, izmeklēšanas laikā nav arī apgalvojusi neviena no ieinteresētajām personām.

(37)

Piemērojamie tiesību akti pilnvaro biodīzeļdegvielas piegādātājus, kas vēlas piedalīties programmā, piegādāt palmu metilesteri (“PME”) naftas degvielas vienībām (sk. pagaidu regulas 45. un 46. apsvērumu) Pertamina vai AKR, kas pēc tam to sajauc ar minerālo dīzeļdegvielu, lai iegūtu dīzeļdegvielu B20. Piemērojamie tiesību akti biodīzeļdegvielas ražotājiem, kas piedalās šajā programmā, piešķir tiesības saņemt a) maksājumu par biodīzeļdegvielu no maisījumu ražotājiem un b) papildu naudas līdzekļus no OPPF. Biodīzeļdegvielas ražotājiem nav līgumisku pienākumu pret IV vai OPPF, izņemot pienākumu īstenot pilnvarojumu, kas saņemts saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem un par ko tie saņem kompensāciju. Tāpēc, nepastāvot savstarpējam līgumiskam pienākumam, uz OPPF izmaksātajiem naudas līdzekļiem neattiecas līgums par atlīdzību (piemēram, biodīzeļdegvielas iepirkšana, ko veic valdība, par to samaksājot cenu). Vienkāršoti izsakoties, IV pilnvaro katru biodīzeļdegvielas ražotāju, kas piedalās programmā, pārdot noteiktus biodīzeļdegvielas daudzumus naftas degvielas vienībām Pertamina vai AKR par noteiktu cenu (minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenu) un IV nodrošina papildu līdzekļus tieši biodīzeļdegvielas ražotājiem. Programmas mērķis un konteksts ir stimulēt biodīzeļdegvielas izmantošanu iekšzemes tirgū, taču IV biodīzeļdegvielu nepērk tieši, un pēc tam to izmanto valdības vajadzībām vai pārdod tālāk tirgū. IV toties atbalsta biodīzeļdegvielas pārdošanu, nodrošinot papildu līdzekļus biodīzeļdegvielas ražotājiem arī darījumos, kuros iesaistīti privāti uzņēmēji (piemēram, AKR). Ne IV, ne ražotāji eksportētāji nav snieguši pierādījumus, ka Pertamina un AKR šajā ziņā būtu valsts iestādes. Tie ir uzņēmēji, kas brīvprātīgi piedalās šajā programmā.

(38)

Tāpēc Komisija izvērtēja programmu, ņemot vērā šo kontekstu, un konstatēja, ka OPPF maksājumus par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem nevar uzskatīt par maksājumiem, kas maksājami saskaņā ar pirkuma līgumu starp IV un biodīzeļdegvielas ražotājiem, bet, kā secināts pagaidu regulas 69. apsvērumā, tie ir tieša līdzekļu nodošana.

(39)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, Wilmar, PT Pelita Agung Agrindustri un PT Permata Hijau Palm Oleo (kopā “Permata grupa”) un PT Ciliandra Perkasa apgalvo, ka OPPF nevar uzskatīt par finansiālu ieguldījumu. Kā norāda IV, OPPF tiek finansēts, iekasējot eksporta nodevu par palmu eļļu un atvasinātajiem produktiem, tāpēc tas būtu jāuzskata par finansētu no privātiem līdzekļiem.

(40)

Komisija ir konstatējusi, ka šo apgalvojumu IV jau bija izteikusi pēc pagaidu pasākumu noteikšanas un Komisija to jau ir analizējusi šīs regulas 30.–33. apsvērumā. Personas nav iesniegušas jaunus pierādījumus savu atkārtoti izteikto argumentu pamatošanai. Attiecīgi Komisija apstiprina minētajos apsvērumos izdarītos secinājumus un noraida šo apgalvojumu.

(41)

IV, PT Ciliandra Perkasa un Permata grupa arī apgalvo, ka 32. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija ir kļūdījusies, apstiprinot konstatējumus, ka OPPF naudas līdzekļi ir publiski naudas līdzekļi, nevis tiek finansēti no privātiem avotiem. Kā norāda IV, Finanšu ministra noteikumu Nr. 133/2015 un 2018. gada Prezidenta noteikumu Nr. 66 piemērojamie noteikumi atļauj 1) OPPF finansēt vienīgi no iekasētajām eksporta nodevām un 2) izmantot minētos naudas līdzekļus tikai īpašu maksājumu veikšanai, arī dotāciju izmaksai biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(42)

Kā jau skaidrots 31. apsvērumā, pārbaudes apmeklējuma laikā Komisija lūdza, lai IV iesniedz pierādījumus par to, kā eksporta nodevas maksājumi tiek uzskaitīti budžetā. IV neiesniedza nekādus pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka OPPF līdzekļi nav daļa no valsts budžeta.

(43)

Katrā ziņā iepriekš izklāstītajam nav būtiskas nozīmes, lai secinātu, ka OPPF līdzekļi ir valsts līdzekļi, kā skaidrots pagaidu regulas 63. apsvērumā. Līdzekļus iekasē kā obligātu eksporta nodevu. Tādējādi, atšķirībā no situācijas, kad privāti uzņēmēji brīvi izlemj iekasēt privātus līdzekļus konkrētam lietojumam, šajā gadījumā IV uzliek dažiem ražotājiem (arī biodīzeļdegvielas ražotājiem, bet ne tikai tiem) pienākumu maksāt eksporta nodevu.

(44)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, PT Ciliandra Perkasa, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, klasificējot OPPF maksājumus kā dotāciju, jo tie būtu bijuši jāklasificē kā biodīzeļdegvielas iegāde. Kā norāda respondenti, Komisija ir kļūdījusies, apgalvojot, ka starp biodīzeļdegvielas ražotājiem un OPPF nav līgumisku attiecību. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Wilmar arī iesniedza savu ar OPPF noslēgto līgumu kopijas. Kā norāda IV, OPPF maksājumi būtu jāuzskata par atlīdzību par preču (proti, biodīzeļdegvielas) iegādi tāpēc, ka Pertamina ir uzņēmums, kas atrodas valsts īpašumā, un tādējādi tas kopā ar IV, kas ir biodīzeļdegvielas galīgā pircēja, būtu jāuzskata par vienu saimniecisku vienību.

(45)

Komisija uzskata, ka līgumi bija jāiesniedz iepriekš, lai tos būtu bijis iespējams pienācīgi pārbaudīt. Komisija ir konstatējusi, ka pat tad, ja atzītu, ka starp OPPF un biodīzeļdegvielas ražotājiem ir spēkā esoši līgumi, saskaņā ar IV sniegto informāciju tie nerada biodīzeļdegvielas ražotājiem līgumisku pienākumu attiecībā pret OPPF. Drīzāk, kā paskaidrojusi IV, minētajos līgumos ir tikai atkārtoti formulēts OPPF pienākums samaksāt starpību starp maisījumu ražotāju samaksāto cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, tiklīdz attiecīgais biodīzeļdegvielas ražotājs piegādā biodīzeļdegvielu Pertamina. Svarīgi atzīmēt, ka nekur minētajos līgumos nav norādīts, ka IV pērk biodīzeļdegvielu un ka maksājumi tiek veikti šāda iemesla dēļ. Gluži pretēji – starp OPPF un biodīzeļdegvielas ražotājiem spēkā esošajos līgumos nav minēts, ka IV pērk biodīzeļdegvielu, bet tajā ir tikai ietverti noteikumi, saskaņā ar kuriem IV izmaksā biodīzeļdegvielas ražotājiem tā dēvētos “biodīzeļdegvielas finansēšanas līdzekļus”. Precīzāk, līgumos ir paredzēts, ka OPPF nodrošina finansējumu biodīzeļdegvielas ražotājiem pēc tam, kad tie ir piegādājuši dīzeļdegvielu vienam no maisījumu ražotājiem, un ka piegādi pārbauda.

(46)

Komisija ir konstatējusi, ka starp OPPF un biodīzeļdegvielas ražotājiem spēkā esošie līgumi nemaina Komisijas secinājumu, ka maksājumi OPPF ir dotācija. Tas tā ir tāpēc, ka savstarpēji pienākumi (t. i., preču piegāde un cenas samaksa) ir paredzēti vienīgi līgumos, kas ir spēkā starp Pertamina un biodīzeļdegvielas ražotājiem. Attiecīgi Komisija noraida šo apgalvojumu.

(47)

Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija uzskata arī, ka nav pieņemams apgalvojums, ka Pertamina un IV būtu jāuzskata par vienu saimniecisku vienību.

(48)

Kā minēts 53. un 54. apsvērumā, nav citu pierādījumu, ka Pertamina ir valsts iestāde un tādējādi daļa no valdības, izņemot to, ka tas ir uzņēmums, kas atrodas valsts īpašumā. Turklāt IV savā apgalvojumā nav norādījusi, ka Pertamina nav vienīgais maisījumu ražotājs, uz kuru attiecas piejaukuma norma, bet ka izmeklēšanas laikposmā tāda pati norma attiecās arī uz AKR. Tajā pašā laikā, kā jau ir paskaidrots 37. apsvērumā, AKR ir privāts uzņēmums. Gan AKR, gan Pertamina izpilda piejaukuma normu atbilstoši vienam un tam pašam tiesību instrumentam un tai pašai sistēmai. Tādējādi, ja vien IV neuzskata, ka arī AKR pieder pie tās pašas saimnieciskās vienības, IV biodīzeļdegvielu nepērk piejaukuma normas ietvaros.

(49)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija nemaina savu secinājumu, ka Pertamina rīkojas kā tirgus dalībnieks, kas pērk biodīzeļdegvielu no biodīzeļdegvielas ražotājiem, lai to sajauktu ar minerālo dīzeļdegvielu, ko Pertamina vēlāk pārdod, lai gan uzņēmums, kas atrodas valsts īpašumā.

(50)

Tāpēc Komisija arī nemainīja savu secinājumu, ka OPPF pārvaldības aģentūras maksājumi ir dotācija. Kā skaidro IV, ne piemērojamajos tiesību aktos, ne līgumos starp OPPF un maisījumu ražotājiem nav paredzēti savstarpēji pienākumi. Visā piejaukuma normas satvarā vienīgie savstarpējie pienākumi ir pienākumi starp biodīzeļdegvielas ražotājiem (kam ir pienākums piegādāt biodīzeļdegvielu) un maisījumu ražotājiem (kam ir pienākums samaksāt cenu). Tāpēc Komisija uzskata, ka OPPF pārvaldības aģentūra izmaksā naudas līdzekļus, neko negaidot apmaiņā pret to. Tādējādi maksājumi no OPPF ir uzskatāmi par dotācijām.

(51)

Wilmar, Permata grupa un PT Ciliandra Perkasa apgalvo arī, ka Pertamina, kas pilnībā atrodas valsts īpašumā, būtu jāuzskata par valsts iestādi. Neviens no respondentiem nav sniedzis pierādījumus šā apgalvojuma pamatošanai.

(52)

Komisija ir konstatējusi, ka gadījumā, ja Pertamina šajā izmeklēšanā būtu jāuzskata par valsts iestādi (kas pērk biodīzeļdegvielu kopā ar OPPF pārvaldības aģentūru), IV šis apgalvojums būtu bijis jādara zināms izmeklēšanas procesa sākumā, un tai būtu bijis jāliek Pertamina sadarboties un iesaistīties šajā izmeklēšanā.

(53)

Komisija uzskata, ka atrašanās valsts īpašumā per se nenozīmē, ka attiecīgais subjekts ir “valsts iestādi”. Kā jau skaidrots pagaidu regulas 55. apsvērumā, PTO Apelācijas institūcija ziņojumā “Report on the US-Anti-Dumping and Countervailing Duties (China)” ir konstatējusi, ka jēdziens “valsts iestāde” nozīmē vienību, kam “ir valdības pilnvaras, kas īsteno valdības pilnvaras vai kam uzticētas valdības pilnvaras” (8). Tikai ar formālu norādi uz kontroli (piemēram, atrašanos valsts īpašumā) nepietiek, lai konstatētu, ka uzņēmums ir valsts iestāde (9).

(54)

Neviena no personām nav pamatojusi savus apgalvojumus, sīkāk paskaidrojot, kā Pertamina ir piešķirtas valdības pilnvaras. Komisija ir konstatējusi, ka Pertamina, tāpat kā AKR, bija jāizpilda no piejaukuma normas izrietošie pienākumi. Tomēr juridiskas prasības izpilde nenozīmē, ka vienībai ir valsts iestādes pilnvaras. Turklāt Pertamina (tāpat kā AKR) tikai pērk biodīzeļdegvielu, un tai nav nekādas lomas dotācijas sadalē par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(55)

Visbeidzot, Komisija ir konstatējusi, ka arī AKR, kas ir privāts uzņēmums, ir saistoša tā pati norma, un tam ir tādi paši pienākumi kā Pertamina. Ja ņemtu vērā respondentu apgalvojumus, Komisijai nebūtu citas izvēles kā vien konstatēt, ka arī AKR ir valsts iestāde, kam ir valdības pilnvaras. Tomēr, pretēji savai argumentācijai, neviens no respondentiem neizteica šādu apgalvojumu. Faktiski šīs personas neizsakās par to, kā to apgalvojums par Pertamina un OPPF kopīgu biodīzeļdegvielas iegādi saskan ar sistēmu, kas ir piemērojama privātā īpašumā esošam uzņēmumam AKR. Tāpēc Komisija noraida šo apgalvojumu.

(56)

Turklāt Wilmar apgalvo, ka pat tad, ja Pertamina nav uzskatāma par valsts iestādi, IV ir uzticējusi maisījumu ražotājiem un ir tos norīkojusi pirkt biodīzeļdegvielu valdības vārdā un/vai biodīzeļdegvielas piegādātājiem ir uzticēts vai tie ir norīkoti pārdot biodīzeļdegvielu maisījumu ražotājiem. Wilmar nav sniedzis pierādījumus šā apgalvojuma pamatošanai. Pieejamie pierādījumi faktiski liecina, ka izmeklēšanas laikposmā bija spēkā programma, kurā labprātīgi piedalās maisījumu ražotāji un biodīzeļdegvielas ražotāji un kuras ietvaros IV piemēro konkrētas jaukšanas prasības un finansiāli iejaucas, lai atvieglotu no piejaukuma normas izrietošo slogu.

(57)

Komisija norada, ka tas vien, ka pastāv sajaukšanas pienākums, rada juridisku pienākumu pirkt biodīzeļdegvielu, tomēr tas nenozīmē, ka IV pērk biodīzeļdegvielu tirgū. IV tikai nosaka ar minerālo dīzeļdegvielu sajaucamās PME īpatsvara normu. IV nepērk PME un arī nav iecerējusi to darīt.

(58)

Tāpēc Komisija noraida arī šo apgalvojumu.

3.1.2.   Ieguvums

(59)

Visi ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka pat tad, ja OPPF saņemtos maksājumus Komisija uzskatījusi par dotāciju pareizi, tā kļūdījusies, uzskatīdama, ka pastāv ieguvums.

(60)

Rezumējot, ražotāji eksportētāji apgalvo – tā kā OPPF tiek finansēts vienīgi no eksporta nodevas, ko kopā ar citiem maksā biodīzeļdegvielas ražotāji, tie nesaņem ieguvumu, jo iemaksā fondā vairāk nekā faktiski no tā saņem. Kā norādījuši ražotāji eksportētāji, OPPF tiek finansēts no privātiem līdzekļiem, tāpēc Komisijai bija jāatskaita summas, kas iemaksātas OPPF grupas līmenī. Turklāt ražotāji eksportētāji apgalvo, ka Komisijai būtu bijis jāatskaita nodevas summa, kas samaksāta par katru eksportēto izstrādājumu, kuram piemēro nodevu, nevis tikai nodevas summa, kas samaksāta par biodīzeļdegvielas eksportu.

(61)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

(62)

Pirmkārt, Komisija ir konstatējusi, ka visiem NPE vērtības ķēdē iesaistītajiem uzņēmumiem, ieskaitot biodīzeļdegvielas ražotājus, saskaņā ar likumu ir pienākums maksāt nodevu. Tāpat kā tas ir vispārējo nodokļu gadījumā, uzņēmumi, kas darbojas NPE vērtības ķēdē, nevar brīvi izvēlēties, vai veikt iemaksas Eļļas palmu audzēšanas fondā, tāpēc nav pamatoti apgalvot, ka OPPF tiek finansēts no privātiem līdzekļiem. Tā vietā OPPF tiek finansēts, IV veicot parastās nodokļu un valsts ieņēmumu iekasēšanas darbības. Faktiski IV nav sniegusi pierādījumus, ka ieņēmumi, kas iekasēti, piemērojot eksporta nodevu, tiek tieši ieskaitīti īpašā OPPF kontā, nevis valsts vispārējā budžetā. Tādējādi, lai noteiktu ieguvuma esību, atskaitīt izvedmuitas nodevas, ko maksā biodīzeļdegvielas ražotāji, būtu tikpat neatbilstīgi kā atskaitīt visus nodokļus, ko maksā saņēmēji.

(63)

Otrkārt, Komisija ir konstatējusi, ka apgalvojums, ka biodīzeļdegvielas ražotāji iemaksāja OPPF vairāk, nekā tie saņem, ir nepārprotami kļūdains faktu ziņā. Minētais apgalvojums faktiski ir balstīts uz kopējo eksporta nodevu, ko maksā grupas līmenī un par visiem izstrādājumiem, kuriem piemēro eksporta nodevu. Tomēr, ja ņem vērā tikai nodevu, ko maksā ražotāji eksportētāji (individuāli, nevis to grupa) par biodīzeļdegvielu, summas, kas iemaksātas OPPF, faktiski ir mazākas nekā summas, ko OPPF saņēmis dotāciju maksājumos.

(64)

IV un ražotāji eksportētāji Wilmar, Permata grupa un PT Ciliandra Perkasa bez tam norāda, ka Komisija ir kļūdījusies, konstatēdama, ka šī programma rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem. Viņuprāt, ja nebūtu OPPF maksājumu, maisījumu ražotāji būtu spiesti pirkt biodīzeļdegvielu par biodīzeļdegvielas atsauces cenu. Tādējādi biodīzeļdegvielas ražotāji saņemtu tādu pašu naudas summu, kādu tie saņem patlaban, tāpēc tie nav labākā situācijā, kā tie būtu citādi.

(65)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. Komisija ir secinājusi, ka pareizais hipotētiskais scenārijs nav tāds, ka tad, ja nebūtu OPPF, maisījumu ražotāji maksātu biodīzeļdegvielas atsauces cenu. Viens no OPPF politikas mērķiem, kas ir arī piejaukuma normu mērķis, ir veicināt biodīzeļdegvielas (nevis minerālās dīzeļdegvielas) izmantošanu Indonēzijā. Tā kā minerālās dīzeļdegvielas cena parasti ir zemāka nekā biodīzeļdegvielas cena, IV iejaucas, lai stimulētu biodīzeļdegvielas ražotājus pārdot biodīzeļdegvielu. Tajā pašā laikā šie maksājumi veicina obligāto sajaukšanas prasību izpildi. Jau tas vien, ka pastāv OPPF programma, pierāda, ka parastos tirgus apstākļos nebūtu iespējama biodīzeļdegvielas atsauces cena, ko izmanto, lai būtu vairāk darījumu starp Pertamina/AKR un biodīzeļdegvielas ražotājiem. Tādējādi, ja nebūtu piejaukuma normas, maisījumu ražotājiem nemaz nebūtu stimula pirkt biodīzeļdegvielu. Ja nebūtu OPPF un tā maksājumu, biodīzeļdegvielas pārdošana iekšzemes tirgū nenotiktu. Biodīzeļdegvielas ražotājiem būtu jākonkurē ar minerālās dīzeļdegvielas ražotājiem. Ja nebūtu OPPF un IV ieviestās programmas, biodīzeļdegvielas ražotāji nesaņemtu papildu līdzekļus IV noteiktās biodīzeļdegvielas atsauces cenas līmenī.

(66)

Komisija uzskata, ka pareizajā hipotētiskajā scenārijā biodīzeļdegvielas ražotāji atrastos neizdevīgākā situācijā nekā izmeklēšanas laikposmā un pēc tam. Biodīzeļdegvielas ražotājiem piejaukuma norma būtībā nozīmē prognozējamu un ticamu ienākumu avotu, ko nodrošina garantēta pārdošana. Turklāt kopējos ienākumus no pārdošanas iekšzemes tirgū, t. i., summu, ko maksā maisījumu ražotāji un kam pieskaitīta OPPF izmaksātā dotācija, IV nosaka ex ante, būtībā pasargājot biodīzeļdegvielas piegādātājus no parastajām cenu svārstībām, kādas tiem citādi rastos brīvajā tirgū, ja pieņem, ka šāds tirgus pastāvētu.

(67)

Šajā ziņā Komisija uzskata arī, ka tās biodīzeļdegvielas atsauces cenas aprēķinā, kuru maksā neatkarīgiem piegādātājiem, nav atspoguļots pieprasījums un piedāvājums, kāds ir parastos tirgus apstākļos, kad valdība neiejaucas. Faktiski Pertamina neatkarīgi no tā, vai tas saņēma ieguvumu, nevēlējās maksāt par biodīzeļdegvielu atsauces cenu, bet tikai zemāku cenu. Pārbaudes apmeklējumā šo konstatējumu apstiprināja arī IV, kad tā paskaidroja, ka tad, ja Pertamina būtu jāpērk biodīzeļdegviela par biodīzeļdegvielas atsauces cenu, tam rastos zaudējumi. Šis apgalvojums apliecina to, ka neizkropļotos tirgus apstākļos biodīzeļdegvielas tirgus cena būtu ievērojami zemāka nekā biodīzeļdegvielas atsauces cena, ko patlaban noteikusi IV.

(68)

Komisija no šā IV apgalvojuma secina, ka neviens pircējs – tieši tāpat kā Pertamina – nespētu darboties rentabli, ja biodīzeļdegvielas cena būtu IV noteiktā atsauces cena. Tādējādi vai nu biodīzeļdegviela Indonēzijā netiktu pārdota un attiecīgi nebūtu ieņēmumu biodīzeļdegvielas ražotājiem, vai arī biodīzeļdegvielas cenas būtu zemākas par IV noteikto līmeni. Tā kā Indonēzijā IV nosaka un ievieš piejaukšanas pienākumu (sk. pagaidu regulas 49. un 50. apsvērumu), pirmā scenārija īstenošanās ir ļoti maz ticama. Tādējādi Komisija uzskata, ka tad, ja nebūtu analizējamās shēmas, visticamākais hipotētiskais scenārijs būtu tāds, ka biodīzeļdegvielas cenas būtu zemākas.

(69)

Proti, Komisija ir konstatējusi, ka atsauces cenas, ko IV izmanto, lai noteiktu OPPF izmaksātās dotācijas summu, neatspoguļo tirgus cenu, jo to aprēķināšanai izmantotā formula nav balstīta uz neizkropļotu reālo tirgus situāciju. Proti, no vienas puses, viss tirgus – gan augšupējais, gan lejupējais – ir izkropļots un tāpēc nav uzskatāms par reprezentatīvu attiecībā uz parastiem tāda tirgus apstākļiem, kurā valda konkurence. No otras puses, Komisija uzskata, ka konversijas izmaksu summa, ko IV aprēķinājusi saistībā ar formulu, ko izmanto biodīzeļdegvielas atsauces cenas aprēķināšanai (NPE vidējā iekšzemes cena, kam pieskaitīta konversijas maksa 100 USD par tonnu), ir pārmērīga. Komisija pārbaudīja faktiskās konversijas izmaksas dažiem ražotājiem eksportētājiem un konstatēja, ka IV aprēķinā šīs izmaksas ir pārspīlēti lielas. Minēto faktisko konversijas izmaksu summa izmeklēšanas laikposmā vidēji bija 60–80 USD par tonnu (10).

(70)

Tāpēc pat tad, ja Komisija piekristu apgalvojumam, ka maisījumu ražotāju maksājumi apvienojumā ar OPPF maksājumiem veido biodīzeļdegvielas cenas maksājumu (kā tas tomēr nav), tai tik un tā būtu jāsecina, ka biodīzeļdegvielas piegādātājiem samaksātā “cena” ir pārāk augsta.

(71)

Tādējādi Komisija secina, ka, pateicoties programmai, biodīzeļdegvielas ražotāji ir labākā situācijā, nekā tie būtu citādi, un tāpēc programma tiem rada ieguvumu.

(72)

IV un visi ražotāji eksportētāji apgalvo arī, ka pat tad, ja ieguvums būtu, tas tiktu pilnībā pārnests uz maisījumu ražotājiem (Pertamina un AKR). Tie apgalvoja, ka biodīzeļdegvielas ražotāji saņem tirgus cenu par biodīzeļdegvielu, savukārt maisījumu ražotājiem ieguvumu rada tas, ka tie pērk biodīzeļdegvielu par zemāku cenu (proti, minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenu).

(73)

Komisija nepiekrita šim apgalvojumam. Kā jau norādīts pagaidu regulas 195.–201. apsvērumā un arī aprakstīts 67. apsvērumā, Komisija uzskata, ka Indonēzijā nav reālas biodīzeļdegvielas tirgus cenas, jo IV regulē un izkropļo visu NPE biodīzeļdegvielas vērtības ķēdi. Katrā ziņā Komisija ir konstatējusi, ka vienīgā cena tirgū, ir cena, ko maksā maisījumu ražotāji (proti, minerālās dīzeļdegvielas atsauces cena).

(74)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka programma rada ieguvumu maisījumu ražotājiem, kas galu galā maksā zemāku cenu par biodīzeļdegvielu, kuru pērk, Komisija ir konstatējusi, ka jautājums par to, vai (arī) Pertamina vai AKR gūst labumu no šīs programmas, nav vērtējams šajā izmeklēšanā, jo tie nav attiecīgā izstrādājuma ražotāji eksportētāji.

(75)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, PT Ciliandra Perkasa, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, konstatēdama, ka OPPF rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem tāpēc, ka:

a)

Komisijas norādītais hipotētiskais scenārijs ir kļūdains, ciktāl tajā konstatēts, ka tad, ja nebūtu OPPF, biodīzeļdegvielas ražotāji saņemtu mazāku cenu par savu biodīzeļdegvielu. Kā norāda IV, ja nebūtu OPPF un ja ražotājiem nebūtu juridiska pienākuma pārdot biodīzeļdegvielu iekšzemes tirgū, biodīzeļdegvielas ražotāji vienkārši gūtu maksimālu peļņu un pārdotu produkciju eksporta tirgū; un

b)

konversijas izmaksas, ko IV izmantojusi formulā, lai aprēķinātu biodīzeļdegvielas atsauces cenu, nav pārmērīgas, jo tajās nav ņemtas vērā pārdošanas, vispārējās un administratīvās (PVA) izmaksas un peļņa.

(76)

Komisija ir izvērtējusi hipotētisko scenāriju, kas izklāstīts galīgajā izpaustajā informācijā un 65. apsvērumā. Tomēr Komisija uzskata, ka IV apgalvojums arī apstiprina, ka OPPF rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem. IV arguments ir balstīts uz diviem pamatelementiem: 1) biodīzeļdegvielas ražotājiem nav juridiska pienākuma pārdot biodīzeļdegvielu iekšzemes tirgū un 2) biodīzeļdegvielas ražotāji ir racionāli ekonomikas dalībnieki, kas cenšas gūt maksimālu peļņu.

(77)

Komisija neapstrīd šos abus IV izvirzītos elementus. Komisija uzskata, ka fakts, ka tādi racionāli ekonomikas dalībnieki kā biodīzeļdegvielas ražotāji nolemj piedalīties OPPF shēmā, lai gan tiem nav juridiska pienākuma to darīt, ir empīrisks un neapstrīdams pierādījums, ka viņiem tā ir vislabākā iespēja, kā veikt darījumdarbību.

(78)

Ja – kā to apgalvojusi IV un ko Komisijai nav bijis iemesla apstrīdēt – “privāto biodīzeļdegvielas ražotāju (no kuriem daudzi ietilpst daudznacionālās grupās) mērķis ir gūt maksimālu peļņu” (11), tas nozīmē, ka dalība OPPF shēmā ir visrentablākais tiem pieejamais darījumdarbības veids. Tādējādi jebkurā hipotētiskajā scenārijā biodīzeļdegvielas ražotāji atrastos neizdevīgākā situācijā. Ja tā nebūtu, racionāls ekonomikas dalībnieks, kuram nebūtu juridisku ierobežojumu, būtu izvēlējies ienesīgāku iespēju, nevis piedalīties shēmā.

(79)

Tāpēc Komisija secina, ka, piedaloties šajā shēmā, biodīzeļdegvielas ražotāji atrodas izdevīgākā situācijā neatkarīgi no alternatīvā hipotētiskā scenārija. Attiecīgi Komisija apstiprina savu secinājumu, ka OPPF rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(80)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka konversijas izmaksas, kas izmantotas formulā, lai aprēķinātu biodīzeļdegvielas atsauces cenu, nav pārmērīgas, Komisija norāda, ka tā uzskata OPPF maksājumus biodīzeļdegvielas ražotājiem par dotāciju un ka tie nav daļa no atlīdzības par biodīzeļdegvielas iegādi. Tāpēc Komisija uzskata, ka, nosakot, vai bijis ieguvums, nav būtiski, vai minētās konversijas izmaksas ir pārmērīgas.

(81)

Katrā ziņā, pat ja Komisija piekristu IV argumentācijai, ka šajā gadījumā ieguvuma nav, jo OPPF maksājumi ir atlīdzība par biodīzeļdegvielas iegādi, tā norada, ka konversijas izmaksu summa netiek regulāri mainīta un kopš 2016. gada 21. marta ir noteikta 100 USD apmērā par tonnu. Komisija atzīst, ka IV pārbaudes apmeklējuma laikā ir apgalvojusi, ka konversijas izmaksas tiek pārskatītas katru gadu. Tomēr Komisija uzskata, ka šāda pārskatīšanas procesa rezultāts neatspoguļo tirgus realitāti, jo, kā skaidrots 69. apsvērumā, konversijas izmaksu summa ir lielāka nekā reālās izmaksas, kas rodas biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(82)

IV apgalvo arī, ka uzskata Komisijas savāktos konversijas izmaksu datus par nereprezentatīviem. Šajā ziņā Komisija vispirms norāda, ka IV nav iesniegusi jaunus faktus sava apgalvojuma pamatošanai. Otrkārt, Komisija norāda, ka tā pārbaudīja šīs izmaksas pārbaudes apmeklējuma laikā dažu biodīzeļdegvielas ražotāju telpās. Skaidrības labad, lai aprēķinātu minētās izmaksas, Komisija atskaitīja tā glicerīna vērtību, ko iegūst, NPE rafinējot par biodīzeļdegvielu (12).

(83)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pat ja Komisija piekristu IV apgalvojumam, ka OPPF maksājumi ir atlīdzība par biodīzeļdegvielas iegādi (kā tas tomēr nav), tik un tā pastāvētu ieguvums par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem. Pat ja piejaukuma norma neeksistētu, biodīzeļdegvielas ražotāji nesaņemtu pilnu kompensāciju, ko nodrošina OPPF.

(84)

Wilmar arī apgalvo, ka atsauces cena, kas noteikta vietējai Indonēzijas biodīzeļdegvielai, atspoguļo neizkropļota tirgus dinamiku un ir maksimāli atbilstoša neizkropļota tirgus dinamikai. Komisija ir konstatējusi, ka Indonēzijas iekšzemes biodīzeļdegvielas tirgus tiek pilnībā regulēts – tiek regulēta gan NPE cena, gan arī biodīzeļdegvielas cena un pieprasījums. Biodīzeļdegvielas piegādātājiem ir jāpārdod konkrēti daudzumi par konkrētu cenu, kas aprēķināta pēc formulas, kura noteikta iepriekš, pamatojoties uz tirgus realitātei neatbilstošiem elementiem. Tāpēc Komisija nemaina secinājumu, ka IV noteiktā atsauces cena neatspoguļo cenu, kāda tā būtu neizkropļotos tirgus apstākļos. Konkrēti, Komisija uzskata, ka vienīgā ticamā vistuvākā vērtība cenai neizkropļotā iekšzemes tirgū ir cena, ko maksā maisījumu ražotāji. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(85)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV un Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, uzskatīdama, ka arī tam, ka OPPF rada ieguvumu maisījumu ražotājiem, nav būtiskas nozīmes. Kā norāda IV, jau tas vien, ka OPPF ir paredzēts, lai radītu ieguvumu (arī) maisījumu ražotājiem, nozīmē, ka to nevar uzskatīt par dotāciju.

(86)

Kā paskaidrots 64.–74. apsvērumā, Komisija uzskata, ka tam, vai maisījumu ražotājiem bijis ieguvums no konkrētās programmas, šajā izmeklēšanā nav būtiskas nozīmes. Netiek apstrīdēts, ka OPPF piešķir dotāciju par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem – dotāciju, kas netiktu piešķirta, ja nebūtu programmas. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

3.1.3.   Ieguvuma kopējā apjomā aprēķinā izmantotā metodika

(87)

Visi ražotāji eksportētāji apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, aprēķinādama ieguvuma apjomu, ko saņēma ražotāji eksportētāji, jo aprēķinā iekļāvusi naudas summu, ko OPPF izmaksāja kā atlīdzību par transporta izmaksām. Ražotāji eksportētāji uzskata, ka minētā naudas summa ir tikai atlīdzība par izmaksām, kas tiem jau bija radušās, tāpēc tā nav ieguvums. Turklāt viens ražotājs eksportētājs apgalvo, ka minētās izmaksas būtu jāuzskata par izmaksām, kas radušās, lai pieteiktos subsīdiju shēmai, tāpēc tās būtu jāizslēdz atbilstīgi pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam.

(88)

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam, jo neuzskata, ka biodīzeļdegvielas ražotājiem radušās transporta izmaksas ir “jebkura pieteikuma iesniegšanas maksa vai citas nepieciešamās izmaksas, kas jāmaksā, lai pieteiktos uz subsīdiju vai lai to saņemtu”.

(89)

Pirmkārt, Komisija ir konstatējusi, ka dokumentā Guidelines for the calculation of the amount of subsidy in countervailing duty investigations (“pamatnostādnes”) ir precizēts, ka “vienīgās maksas vai izmaksas, ko parasti var atskaitīt, ir tās, kas izmeklēšanas laikposmā tieši samaksātas valdībai. Jāpierāda, ka šāds maksājums ir obligāts, lai saņemtu subsīdiju. Tādējādi maksājumi, kas, piesakoties subsīdijām, veikti privātpersonām, piemēram, juristiem, grāmatvežiem, nav atskaitāmi” (13).

(90)

Pretēji tam, kas paredzēts minētajās pamatnostādnēs, konkrētās transporta izmaksas netiek samaksātas tieši IV, bet tiek maksātas privātiem uzņēmumiem. Tāpat minētais ražotājs eksportētājs nav paskaidrojis, kādā veidā šīs transporta izmaksas ir “obligātas”, lai saņemtu subsīdiju.

(91)

Otrkārt, Komisija uzskata, ka transporta izmaksas ir drīzāk izmaksas, kas parasti rodas biodīzeļdegvielas ražotājiem to komercdarījumos ar maisījumu ražotājiem. Transporta izmaksas parasti ir daļa no pirkuma cenas/līguma, un tāpēc Komisija neuzskata, ka ir objektīvs pamatojums to atlīdzināšanai. Attiecīgi naudas summa, ko OPPF samaksājis kā atlīdzību par transporta izmaksām, ir uzskatāma par ieguvumu.

(92)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, minētais apgalvojums tiek noraidīts, un Komisija secina, ka biodīzeļdegvielas ražotājiem radušos transporta izmaksu atlīdzība nav atskaitāma no ieguvuma aprēķina. No naudas līdzekļiem, ko pārvaldības aģentūra piešķīrusi biodīzeļdegvielas ražotājiem, tiek segta ne tikai starpība starp minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, bet arī transporta izmaksas, tās pašas dotācijas ietvaros.

(93)

Ražotāji eksportētāji apgalvoja arī, ka saistībā ar OPPF maksājumiem tiem rodas kredīta izmaksas. Kā norādījuši biodīzeļdegvielas ražotāji, šāda situācija ir tāpēc, ka OPPF izmaksā dotācijas maksājumu vairākus mēnešus pēc tam, kad ražotāji izrakstījuši rēķinu attiecīgajam maisījuma ražotājam.

(94)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam, jo tā neatkāpās no sava secinājuma, ka OPPF maksājumi ir dotācija, nevis maksājums par preču pirkšanu. Tāpēc Komisija uzskata, ka ražotājiem eksportētājiem minētās dotācijas pirmām kārtām nebija jāsaņem un ka ar tām nevar saistīt nekāda veida kredīta izmaksas.

(95)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, minētais apgalvojums tiek noraidīts, un Komisija secina, ka iespējamās kredīta izmaksas, kas radušās biodīzeļdegvielas ražotājiem, nav atskaitāmas no ieguvuma aprēķina.

(96)

Attiecīgi Komisija neatkāpjas no saviem konstatējumiem, ka IV atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei naudas līdzekļu tiešas nodošanas veidā ar Biodīzeļdegvielas subsīdiju fonda starpniecību bija kompensējama subsīdija, kā secināts pagaidu regulas 80.–83. apsvērumā.

(97)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, PT Ciliandra Perkasa, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, noraidīdama ražotāju eksportētāju apgalvojumu, ka Komisijai ieguvuma aprēķinā būtu bijis jāatskaita transporta izmaksas un kredīta izmaksas. Kā norāda IV, šīs izmaksas nenovēršami rodas, lai varētu saņemt dotāciju izmaksu.

(98)

Komisija šo apgalvojumu jau ir izanalizējusi 89. apsvērumā. Papildus tam, kas jau ir paskaidrots 91. apsvērumā, Komisija norāda, ka saskaņā ar pamatnostādnēm “vienīgās maksas vai izmaksas, ko parasti var atskaitīt, ir tās, kas izmeklēšanas laikposmā tieši samaksātas valdībai”. Šajā gadījumā transporta izmaksas nav samaksātas valdībai, bet ir samaksātas privātpersonām, un pēc tam tās ir atlīdzinājusi IV. Tāpēc Komisija nemaina savu secinājumu, ka saskaņā ar pamatnostādnēm transporta izmaksas nav uzskatāmas par izmaksām, ko var atskaitīt. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(99)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, savā aprēķinā par ieguvumu, kas saņemts šīs shēmas ietvaros, neatskaitīdama iemaksas OPPF. Tomēr minētās iemaksas bija saistītas ar IV noteikto eksporta nodevu samaksu par dažādiem no Indonēzijas eksportētājiem izstrādājumiem uz NPE bāzes. Tādējādi minētās nodevas tika iekasētas par daudziem citiem izstrādājumiem, kas nav izstrādājums, uz kuru attiecas izmeklēšana. Kā paskaidrots pagaidu regulas 64. apsvērumā un izvērstāk paskaidrots šīs regulas 62. apsvērumā, minētās nodevas ir valsts līdzekļi. Šis punkts atbilst patiesībai neatkarīgi no tā, kura valdības struktūra ir bijusi atbildīga par nodevu iekasēšanu. Tāpēc tiek secināts, ka nav atbilstoši no saņemtā ieguvuma atskaitīt iemaksas OPPF. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(100)

Tāpat pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, subsīdijas summas noteikšanai izmantodama biodīzeļdegvielas apgrozījumu. Tika apgalvots, ka šim nolūkam bija jāizmanto biodīzeļdegvielas ražotāju kopējais apgrozījums (ieskaitot arī citus izstrādājumus, kas nav biodīzeļdegviela). Tomēr subsīdijas no OPPF tika piešķirtas vienīgi tāpēc, ka ražotāji bija pārdevuši biodīzeļdegvielu. Tādējādi Komisija uzskata, ka tā aprēķinā bija izmantojusi pareizo apgrozījumu, tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(101)

Komisija ir konstatējusi, ka IV nebija iesniegusi nekādus papildu argumentus, lai pamatotu savus apgalvojumus, tāpēc Komisija apstiprina savus 95. apsvērumā izklāstītos konstatējumus.

3.2.   Valdības atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei, nodrošinot NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību

(102)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV, kā arī lielākā daļa ražotāju eksportētāju apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, uzskatīdama, ka eksporta ierobežojumi, ko IV noteikusi attiecībā uz NPE un tā atvasinājumiem, ir kompensējama subsīdija. Kā norāda IV un ražotāji eksportētāji, PTO judikatūrā eksporta ierobežojumi konsekventi netiek uzskatīti par kompensējamām subsīdijām.

(103)

Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija norāda, ka pagaidu regulā eksporta ierobežojumi per se netiek uzskatīti par kompensējamām subsīdijām. Komisija uzskata, ka eksporta ierobežojumu (piemēram, izvedmuitas nodokļu un eksporta nodevu) noteikšana ir viens no līdzekļiem vai instrumentiem, ko IV izmanto, lai nodrošinātu NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Komisija ir konstatējusi (sk. pagaidu regulas 172. apsvērumu), ka, ņemot vērā izmeklēšanā pieejamos pierādījumus un saskaņā ar ES un PTO judikatūru, NPE nodrošināšana par neatbilstoši zemu atlīdzību ir kompensējama subsīdija.

(104)

Tālāk Komisija analizēs ieinteresēto personu apgalvojumus par Komisijas pagaidu konstatējumiem, ka IV atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei, nodrošinot NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību, ir finansiāls ieguldījums pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē un/vai ienākumu vai cenu atbalsts pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Komisija analizēs arī apgalvojumus par kļūdām ieguvuma noteikšanā.

(105)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV un Permata grupa apgalvoja, ka valdības noteiktie eksporta ierobežojumi nekādā ziņā nevar būt finansiāls ieguldījums. Šajā ziņā Komisija norāda, ka šim apgalvojumam šajā lietā nav būtiskas nozīmes. Tas skaidrojams ar Komisija secinājumu, ka finansiālais ieguldījums, ko IV piešķīra par labu ražotājiem eksportētājiem, izriet no NPE nodrošināšanas par neatbilstoši zemu atlīdzību. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

3.2.1.   Nespēja pierādīt finansiāla ieguldījuma esību

(106)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi finansiāla ieguldījuma esību. Respondenti uzskata, ka iemesli tam ir šādi:

a)

izmeklēšanas laikposmā netika iekasēti eksportu ierobežojošie maksājumi, jo izmeklēšanas laikposmā tika apturēta izvedmuitas nodokļa iekasēšana un pēc izmeklēšanas laikposma tika apturēta eksporta nodevas iekasēšana. Turklāt apturēšana nozīmē to, ka IV vairs nav nodoma piemērot eksporta ierobežojumus; un

b)

Komisija nav pierādījusi funkciju uzticēšanu NPE piegādātājiem vai to norīkošanu.

(107)

Attiecībā uz apgalvojumu a) punktā Komisija norāda, ka izmeklēšanas laikposmā eksporta nodeva bija spēkā un tika iekasēta. Tādējādi IV apgalvojums, ka izmeklēšanas laikposmā netika iekasēti eksportu ierobežojošie maksājumi, neatbilst faktiem, jo izmeklēšanas laikposmā eksporta nodeva bija spēkā un tai bija ietekme.

(108)

Komisija nepiekrīt argumenta otrajai daļai. Ja IV nebūtu bijis nodoma turpināt eksporta ierobežojumu piemērošanu NPE un tās atvasinājumiem, tā būtu atcēlusi attiecīgos tiesību aktus. Tas, ka eksporta nodevas un izvedmuitas nodokļa likme uz laiku tika noteikta nulles līmenī, norāda, ka IV ir iecerējusi atstāt iespēju nākotnē vēl izmantot šos ierobežojumus. Šo konstatējumu apstiprina arī IV locekļu publiskie paziņojumi. Piemēram, ar 2019. gada 25. septembri datētā preses rakstā ir norādīts: “Valdība ir nolēmusi apturēt izvedmuitas nodokļa piemērošanu neapstrādātai palmu eļļai (NPE) un tās atvasinātajiem produktiem līdz nākamajam gadam, lai mazinātu finansiālo slogu palmu eļļas ražotājiem laikā, kad NPE cenas pasaules tirgū sarūk. Ekonomikas koordinācijas ministrs Darmin Nasution otrdien Džakartā norādīja, ka izvedmuitas nodoklis tiek apturēts līdz nākamā gada janvārim, jo valdība oficiāli sāk savas obligātās B-30 biodīzeļdegvielas programmas īstenošanu. Darmin norādīja, ka viņš cer, ka, īstenojot B-30 biodīzeļdegvielas politiku, kam būtu ievērojami jāpalielina pieprasījums pēc palmu eļļas, varēs kāpināt palmu eļļas cenas iekšzemes tirgū. Viņš piebilda, ka izvedmuitas nodokļa piemērošanas apturēšanu ir apstiprinājis prezidents Joko (Jokowi) Widodo. Pamatojoties uz finanšu ministrijas 2019. gada noteikumiem, valdība piemēros izvedmuitas nodokli līdz 25 USD apmērā par tonnu, ja cenas būs robežās no 570 USD līdz 619 USD par tonnu, un līdz 50 USD par tonnu, ja cenas pārsniegs 619 USD par tonnu. NPE cena 20. septembrī bija 574,9 USD par tonnu, un ir paredzams, ka līdz gada beigām tā nedaudz saruks – līdz 570 USD par tonnu. Tāpēc ministrs aicināja pārskatīt minētos noteikumus, lai varētu apturēt izvedmuitas nodokļa piemērošanu, jo tas joprojām ir piemērojams, ja par pamatu izmanto iepriekš minēto cenu formulu.” (14)

(109)

Šis paziņojums arī apstiprina saikni starp eksporta ierobežojumu noteikšanu (kopā ar citiem elementiem NPE piegādātāju attiecīgās rīcības veicināšanai) un cenu faktisko līmeni iekšzemes tirgū. Tas arī pierāda, ka IV izmanto minētos instrumentus, lai ietekmētu minēto cenu līmeni.

(110)

Neraugoties uz IV un Wilmar apgalvojumu to atbildēs uz galīgās informācijas izpaušanu, Komisija secina, ka IV ir iecerējusi arī nākotnē izmantot eksporta nodevu un, iespējams, izvedmuitas nodokli. Tāpēc fakts, ka IV uz laiku neiekasēja nodokļus un nodevas, paturot prātā arī to, ka tie ir tikai daži no rīkiem, ko IV izmanto, lai nodrošinātu NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību, nevar būt par pamatu, lai apšaubītu finansiāla ieguldījuma esību.

3.2.2.   Nespēja pierādīt uzticēšanu vai norīkošanu pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē

(111)

Visi ražotāji eksportētāji uzskata, ka Komisijas apgalvojums par uzticēšanu vai norīkošanu ir balstīts uz kļūdainu konstatējumu, ka IV piemērotais nodoklis un eksporta nodeva par NPE un tās atvasinājumiem ir paredzēti, lai atbalstītu biodīzeļdegvielas nozari. Turklāt Wilmar un Permata apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, konstatēdama, ka NPE cenas iekšzemes tirgū de facto nosaka PT Perkebunan Nusantara – NPE ražotājs, kas pilnībā pieder IV (“PTPN”).

(112)

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu ražotāji eksportētāji arī precizēja, ka izmeklēšanas laikposmā izvedmuitas nodoklis bija noteiks nulles līmenī, tāpēc šajā novērtējumā tam nav nozīmes. Turpretī eksporta nodeva nebija noteikta nulles līmenī, un tā katrā ziņā nebija paredzēta, lai atbalstītu biodīzeļdegvielas nozari, bet bija paredzēta, lai finansētu OPPF.

(113)

Komisija pagaidu regulas 88. apsvērumā ir atzinusi, ka izmeklēšanas laikposmā izvedmuitas nodoklis bija noteikts nulles līmenī. Tomēr, lai gan izmeklēšanas laikposmā izvedmuitas nodoklis konkrēto tirgus apstākļu dēļ netika īstenots, tas tomēr ir pierādījums, kādus instrumentus izmanto IV, lai stimulētu NPE piegādātājus nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka IV nav atcēlusi izvedmuitas nodokli, kaut arī izmeklēšanas laikposmā tas bija noteikts nulles līmenī. Komisija ir konstatējusi arī, ka, kā aprakstīts pagaidu regulas 117.–121. apsvērumā, netika apstrīdēts, ka IV nolūks, ko tā centās sasniegt ar izvedmuitas nodokli, ir saglabāt NPE cenas iekšzemes tirgū mākslīgi zemas.

(114)

Attiecībā uz eksporta nodevu Komisija ir konstatējusi, ka tiesību aktos, ar kuriem nosaka eksporta nodevu, gan nav tieši minēts, ka nodevas mērķis ir atbalstīt biodīzeļdegvielas nozari, nodrošinot NPE par zemākām cenām, tomēr eksporta nodevas, kas kļūst par daļu no OPPF, de facto ekskluzīvi atbalsta biodīzeļdegvielas nozari ar OPPF dotācijām. Izmeklēšanā Komisija patiešām varēja pārliecināties, ka izmeklēšanas laikposmā, neraugoties uz plašāku oficiālo pilnvarojumi, ar OPPF tika atbalstīta gandrīz vienīgi biodīzeļdegvielas nozare.

(115)

Turklāt 2015. gadā – laikā, kad NPE cenas Indonēzijā bija gandrīz tādas pašas kā cenas pasaulē, – IV ieviesa eksporta nodevu. Šajā ziņā, kā jau parādīts pagaidu regulas 64.–68. apsvērumā, izvedmuitas (eksporta) nodeva ir jāvērtē nevis nošķirti, bet gan kā daļa no plašāka pasākumu kopuma, kura mērķis ir atbalstīt biodīzeļdegvielas nozari un regulēt NPE iekšzemes cenas.

(116)

Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka praksē ar eksporta nodevu ir sasniegts iecerētais mērķis, proti, nospiest NPE cenas iekšzemes tirgū. Komisija savā analīzē varēja pirmām kārtām novērot starpību starp Indonēzijas NPE iekšzemes cenām un eksporta cenām. Komisija uzskata, ka šo cenu starpību var izskaidrot ar faktu, ka tieši eksporta nodevas piemērošana nospieda iekšzemes cenas, mākslīgi paturot NPE valstī IV noteiktā zemu cenu līmenī, un de facto šādas cenas ievēroja NPE piegādātāji.

(117)

Fakts, ka IV neatcēla izvedmuitas nodokli, bet tikai noteica to nulles līmenī, skaidri norāda, ka tai joprojām ir nolūks saglabāt NPE cenas zemas. Tādējādi IV, ieviesusi divus instrumentus, kam ir vienāda ietekme uz NPE iekšzemes cenām, un panākusi vēlamo ietekmi, bija racionāli izlēmusi saglabāt aktīvu to instrumentu, kas sniedz visplašāko vēlamo rezultātu klāstu (t. i., notur NPE cenas zemas un finansē OPPF), proti, eksporta nodevu.

(118)

Tāpēc Komisija ir pārliecinājusies, ka IV ieviestā vispārējā eksporta ierobežojumu sistēma ir paredzēta, lai sniegtu ieguvumu biodīzeļdegvielas nozarei, saglabājot NPE iekšzemes cenas mākslīgi zemas (tas nav tikai blakusefekts, ko radījuši valdības pasākumi valsts ieņēmumu iekasēšanai).

(119)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka NPE iekšzemes cenas de facto nenosaka IV, Wilmar apgalvo arī, ka Komisijas secinājums ir kļūdains tāpēc, ka:

a)

ieinteresēto personu piedāvājumi parasti ir balstīti uz starptautiskām tirgus cenām;

b)

iepirkuma procedūrā ir sīva konkurence un PTPN var iesniegt pretpiedāvājumu, ja pretendenta saņemtā cena tiek uzskatīta par pārāk zemu;

c)

nav pierādījumu, kas pamatotu Komisijas apgalvojumu, ka PTPN nerīkojas kā racionāls ekonomikas dalībnieks;

d)

iekšzemes NPE piegādātāji, pamatojoties uz iepirkumu rezultātiem, izvēlas, vai pārdot savu NPE un par kādām cenām;

e)

fakts, ka PTPN pārdod NPE publiskos iepirkumos, nozīmē, ka tas ir cenas ņēmējs, nevis cenas noteicējs.

(120)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts a) punktā, Komisija atgādina, ka, kā norādīts pagaidu regulas 91.–99. un 126. apsvērumā, Komisijai bija jāizmanto pieejamie fakti, ņemot vērā, ka NPE piegādātāji un PTPN nesadarbojās. Neviens ražotājs eksportētājs savās piezīmēs par pagaidu regulu nav sniedzis pierādījumus par to, kā tas sagatavo savus NPE piedāvājumus, bet ir tikai norādes, ka piedāvājumi parasti tiek balstīti uz “starptautiskām tirgus cenām”.

(121)

Tā kā Komisijai nav pārbaudāmu pierādījumu, kas pamatotu šo apgalvojumu, tā attiecīgi to noraida. NPE piegādātāji nevis nosaka savas cenas, ņemot vērā starptautiskās cenas, bet pielāgojas NPE cenām, kuras faktiski nosaka PTPN.

(122)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts b) punktā, Komisija pagaidu regulas 133. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka PTPN faktiski nav pienākuma iesniegt pretpiedāvājumu par augstāku cenu, ja saņemto piedāvājumu cena ir zemāka par konkrētajai dienai noteikto “ieteicamo cenu”. Faktiski Komisija pārbaudes apmeklējumā pārliecinājās, ka PTPN regulāri pieņēmis piedāvājumus par zemāku cenu nekā minētā cena.

(123)

Turklāt Komisija norāda, kā jau ir skaidrots pagaidu regulas 3.3.2. iedaļā, tā piemēroja pamatregulas 28. panta 1. punkta noteikumus, jo PTPN nesniedza atbildi uz B papildinājumu, kas ir pievienots antisubsidēšanas anketai (anketa palmu eļļas piegādātājiem), kura adresēta visiem palmu eļļas ražotājiem un izplatītājiem. Turklāt pārbaudes apmeklējumā IV telpās PTPN nepaskaidroja, kā tas nosaka NPE dienas “ieteicamo cenu”. PTPN tikai vispārīgi paskaidroja, ka cenas pamatā ir starptautiskie tirgus standarti, nesniedzot plašāku informāciju.

(124)

Tāpēc Komisija nevarēja gūt pierādījumus, ka “ieteicamā cena” atspoguļo tirgus cenu, kas izriet no iepirkuma procedūras, kurā būtu konkurence. Komisija toties ir konstatējusi, ka NPE iekšzemes cena ir zemāka nekā jebkurš no norādītajiem starptautiskajiem tirgus standartiem (ieskaitot Indonēzijas eksporta cenu), uz kuriem, kā apgalvots, tika balstītas PTPN cenas.

(125)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts c) punktā, Komisija ir konstatējusi, ka PTPN nav atbildējis uz iepriekš minētās Komisijas anketas jautājumiem. Tāpēc Komisija izmantoja pieejamos faktus. IV pārbaudes laikā PTPN iesniedza savus revidētos pārskatus par 2016. un 2017. gadu. Spriežot pēc minētajiem pārskatiem, PTPN darbojās ar zaudējumiem. Vēlākā posmā un jau pēc termiņa, kas bija noteikts piezīmju iesniegšanai par vēstuli, kurā paziņots, ka Komisija izmantos pieejamos faktus, PTPN iesniedza papildu informāciju. IV apgalvo, ka, ņemot vērā minēto papildu informāciju, Komisijai būtu jāmaina novērtējums. Komisija ir konstatējusi, ka informācija tika ļoti novēloti un ilgi pēc termiņa. PTPN neiesniedza revidētus pārskatus par 2018. gadu. Par pēdējo periodu Komisija saņēma tikai revidētus pārskatus par vienu izmeklēšanas laikposma ceturksni (2017. gada pēdējo ceturksni). Spriežot pēc revidētajiem pārskatiem, ko Komisija saņēma, PTPN darbojās ar zaudējumiem. IV novēloti iesniegtā informācija par laikposmu no 2016. gada līdz izmeklēšanas laikposmam (proti, Excel tabula) liecina, ka PTPN ar NPE saistītā darījumdarbība (kas veido lielāko daļu tā darbības) bija rentabla un uzņēmums guva vienādu peļņu no pārdošanas iekšzemes tirgū un pārdošanas eksportam. Tomēr šī informācija nebija pamatota ar revidētiem pārskatiem. Turpretī informācija, kas sniegta, pamatojoties uz revidētiem pārskatiem, apliecina, ka PTPN, pārdodot NPE, negūst peļņu, tātad nerīkojas, kā rīkotos racionāls ekonomikas dalībnieks. Katrā ziņā Komisija ir konstatējusi, ka informāciju, kas iesniegta tik novēloti (pat pēc piezīmēm par pagaidu regulu), nevar pieņemt tāpēc, ka to nav iespējams pārbaudīt. Tādējādi apgalvojums tiek noraidīts.

(126)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts d) punktā, IV un ražotāji eksportētāji apgalvo arī, ka Komisija nav pierādījusi, ka NPE piegādātāju rīcība bijusi neracionāla, jo tie darbojās ar peļņu. Šis apgalvojums attiecas uz NPE piegādātājiem, kas sniedza atbildes uz Komisijas anketas jautājumiem, kā arī uz PTPN (15).

(127)

Komisija uzskata, ka apzīmējums “neracionāla rīcība” neattiecas tikai uz darījumdarbību, kas nes zaudējumus, bet ietver arī darbības, kas darījumdarbību padara mazāk izdevīgu (mazāk rentablu). Komisija Indonēzijā ir konstatējusi acīmredzamu starpību starp NPE iekšzemes cenām un NPE eksporta cenām, tāpēc, ja nebūtu eksporta nodevas, pārdošana eksportam NPE piegādātājiem būtu rentablāka.

(128)

Turklāt konstatējumu, ka IV ieviestā eksporta ierobežojumu sistēma būtībā liedz iekšzemes NPE ražotājiem rīkoties racionāli, apstiprina fakts, ka eksporta nodevas atcelšanas dēļ ir gaidāms eksporta pieaugums. Šajā sakarā nesenā preses rakstā ir norādīts: “Kā atzīst ģenerālsekretārs Togar Sitanggang, Indonēzijas Palmu eļļas ražotāju asociācija jeb GAPKI prognozē, ka pēc tam, kad eksporta nodeva no iepriekšējiem 50 USD par tonnu tiks samazināta līdz nullei, valsts NPE eksports var palielināties par 10–15 %. T. Sitanggang lēš, ka Indonēzijas NPE eksporta apjomi mēnesī jau ir palielinājušies līdz 800 000–900 000 tonnu no līdzšinējiem vidēji 700 000 tonnu. “Nebūtu pārsteidzoši, ja nulles eksporta nodevas saglabāšanas gadījumā NPE eksporta apjomi mēnesī sasniegtu vienu miljonu tonnu,” viņš piebilst. Kā liecina GAPKI aplēses, Indonēzija šogad jau ir eksportējusi 6 miljonus tonnu NPE, kas ir aptuveni viena piektdaļa no tās šā gada līdzšinējā NPE un citu palmu eļļas atvasinājumu eksporta.” (16)

(129)

Konstatējumu, ka eksporta nodevas iekasēšana stimulē NPE piegādātājus veikt pārdošanu iekšzemes tirgū, nevis pārdot eksporta tirgū, lai gūtu lielāku peļņu, apstiprina arī cits raksts presē. Minētajā rakstā neatkarīgs analītiķis konstatējis, ka “šīs ziņas (t. i., eksporta nodevas noteikšana nulles līmenī) ir pozitīvas augšupējiem audzētājiem, kas ir atkarīgi no Indonēzijas tirgus, jo eksporta nodevu likmju pārskatīšana var palīdzēt saglabāt NPE cenas to pašreizējā līmenī. Tomēr Ng neparedz 2019./2020. finanšu gadā neto peļņu audzētājiem un brīdina, ka tās ir sliktas ziņas Indonēzijas lejupējiem pārstrādes uzņēmumiem, jo pārskatītā nodeva zemāku NPE cenu līmenī mazinās to peļņas normas priekšrocību, ko patlaban veido cenu starpība starp NPE un palmu eļļas pārstrādes produktiem. “Mēs joprojām uzskatām, ka eksporta nodevas atcelšana palielinās Indonēzijas palmu eļļas produktu eksportētāju konkurētspēju, jo tie būs ietaupījuši izvedmuitas nodokli 20–50 USD apmērā par tonnu, kad NPE cena būs zemāka par 570 USD par tonnu. Paaugstinoties NPE cenām iekšzemes tirgū, lielākā daļa šā ietaupījuma, visticamāk, nonāks atpakaļ pie Indonēzijas lauksaimniekiem.”” (17)

(130)

Šis pēdējais citētais preses raksts apstiprina konstatējumu, ka iecerētā eksporta nodevas ietekme, proti, apspiest jeb erodēt NPE cenas iekšzemes tirgū, ir panākta. Fakts, ka noteikts NPE apjoms tiek eksportēts no Indonēzijas, nenozīmē, ka pasākumi, ko veikusi IV, lai panāktu, ka NPE paliek Indonēzijā, nestimulēja NPE piegādātājus īstenot neracionālu saimniecisko rīcību. Tāpēc, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija noraida šos apgalvojumus.

(131)

Visbeidzot, attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts e) punktā, Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka PTPN darbojas kā cenas ņēmējs, tikai daļēji citē pagaidu regulas 146. apsvērumu. Tādējādi Wilmar apgalvo, ka Komisija ir nonākusi pie secinājuma, kas būtībā ir pretrunā minētajā apsvērumā izdarītajam secinājumam. Proti, pēc tam, kad Komisija bija norādījusi, ka “Tāpat izmeklēšanā tika konstatēts, ka sarunu vešanas iespēju ziņā tirgus ir būtiski nelīdzsvarots par labu NPE pircējiem”, kā to pareizi citējis Wilmar, tā arī paskaidroja, ka “(..). Šajā kontekstā jebkuram pircējam būs ievērojama pirktspējas pakāpe, tāpēc tas var pretoties jebkādiem tā piegādātāja centieniem prasīt cenu, kas ir augstāka par IV noteikto cenu. Tādējādi Komisija secināja, ka, pārredzami publiskojot NPE dienas cenas, IV ar PTPN starpniecību patiesībā nosaka NPE maksimālās dienas cenas Indonēzijā.” Tādējādi pagaidu regulas 146. apsvērumā izdarītais secinājums ir pretējs tam, ko apgalvo Wilmar. PTPN faktiski darbojas kā NPE cenas noteicējs tirgū, jo NPE piegādātāji de facto ievēro šādu cenu, neraugoties uz tirgus struktūru (kas principā pierāda, ka NPE piegādātājiem ir ievērojamas sarunu vešanas iespējas, kas netiek izmantotas pret pircējiem).

(132)

Papildus iepriekš aprakstītajai faktu kļūdai Komisija ņēma vērā arī to, ka Wilmar piezīme nav pierādīta ar faktiem. Tā kā jaunu faktu, kas izmantojami par pierādījumu, nebija, Komisija noraida šo apgalvojumu.

(133)

Wilmar apgalvo arī, ka Komisija nav pierādījusi, ka IV stimulē NPE piegādātājus nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību.

(134)

Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar nav sniedzis pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu. Šajā sakarā Komisija atgādina EBP apgalvojumu par to, ka tika saņemts ļoti maz NPE piegādātāju atbilžu uz anketas jautājumiem. Tā kā NPE piegādātāji nesadarbojās un pamatojoties uz pagaidu regulā ietvertajiem elementiem, Komisija uzskata, ka pastāv ievērojami pierādījumi, ka IV bija uzticējusi NPE piegādātājiem vai tos norīkojusi nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību, lai īstenotu IV politikas mērķus atbalstīt biodīzeļdegvielas nozares attīstību.

(135)

Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar apgalvojums ir pretrunā neapstrīdētajam fakta konstatējumam, kas aplūkots pagaidu regulas 168. apsvērumā, ka praktiski visi vietējie NPE iepirkšanas darījumi Indonēzijā notiek par PTPN dienas cenām, koriģētām, ņemot vērā transporta izmaksas. Ja Wilmar apgalvojums atbilstu patiesībai un NPE piegādātāji rīkotos pilnīgi neatkarīgi no valdības norādījumiem, šādu NPE cenu precīzu pielāgošanu nevarētu izskaidrot sadrumstalotā tirgū.

(136)

Tāpēc Komisija šo apgalvojumu noraida.

(137)

Wilmar apgalvo arī, ka Komisija nav pierādījusi, ka NPE piegādātājiem tiek uzticēts vai tie tiek norīkoti nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Wilmar apgalvojums būtībā ir balstīts uz faktu, ka 1) PTPN nav cenu noteicējs, tāpēc NPE netiek nodrošināta par neatbilstoši zemu atlīdzību, un 2) NPE piegādātājiem nav liegts veikt pārdošanu eksporta tirgū.

(138)

Komisija šos apgalvojumus jau ir analizējusi un noraidījusi 127.–135. apsvērumā. Tāpēc Komisija uzskata, ka Wilmar apgalvojums ir balstīts uz kļūdainiem faktiem un nav pieņemams. Šajā izmeklēšanā pieejamie pierādījumi liecina, ka PTPN darbojas kā NPE cenu noteicējs tirgū un ka NPE piegādātāju spēju eksportēt NPE ierobežo IV pieņemtie pasākumi.

(139)

Līdzīgus apgalvojumus ir izteikuši IV, PT Intibenua Perkasatama un PT Musim Mas (“Musim Mas grupa”) un Permata. IV savās piezīmēs apgalvo, ka NPE cenas nosaka tirgus konjunktūra un ka pircēji savas ieteicamās cenas prasti formulē, pamatojoties uz starptautiskām tirgus cenām.

(140)

Komisija līdzīgus argumentus jau ir aplūkojusi 62.–96. apsvērumā un konstatējusi, ka tos nevar pieņemt. Tas pats secinājums paliek spēkā attiecībā uz IV apgalvojumiem. Arī šajā ziņā Komisija ir konstatējusi, ka IV nav iesniegusi nekādus jaunus pierādījumus sava apgalvojuma pamatošanai.

(141)

IV apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka pastāv pierādāma saistība starp NPE ražotāju rīcību un IV pasākumiem. Šajā ziņā Komisija vēlreiz norāda uz pagaidu regulas 168. apsvērumā izdarīto konstatējumu, kas atgādināts 137. apsvērumā. Komisija uzskata, ka fakts, ka visi neatkarīgie NPE piegādātāji praktiski vienmēr ievēro PTPN noteiktās cenas, ir pārliecinošs pierādījums, ka šāda saistība pastāv (jo īpaši tirgū, kas ir sadrumstalots gan NPE piegādātāju skaita ziņā, gan ģeogrāfiskā ziņā (vairākas salas)). Tas vēl jo vairāk attiecas uz situāciju, kad NPE iekšzemes cenas neatspoguļo cenu, kāda tā būtu neizkropļotos tirgus apstākļos, ja nebūtu IV mērķtiecīgo pasākumu.

(142)

IV savā iesniegtajā informācijā apgalvo arī, ka Komisija IV un neatkarīgiem NPE piegādātājiem ir likusi iesniegt detalizētu informāciju, bet nav to pārbaudījusi. IV apgalvo arī, ka Komisija savos konstatējumos nemaz nav ņēmusi vērā šo informāciju. Visbeidzot, šajā sakarībā IV norāda, ka Komisija Indonēzijas valdībai piemērojusi pamatregulas 28. pantu tādēļ, ka IV neguva vairāk šādu atbilžu un nesaņēma vairāk informācijas no PTPN.

(143)

Šajā ziņā Komisija uzskata, ka apgalvojums neatbilst faktiem. Komisija ir izanalizējusi visas atbildes, kas saņemtas no NPE piegādātājiem. Tomēr Komisija atzīmē, ka, neraugoties uz visiem nosūtītajiem atgādinājumiem, tikai viens no neatkarīgajiem NPE piegādātājiem iesniedza savu atbilžu atklāto versiju. Ņemot vērā pamatregulas 29. panta 3. punktu, Komisija var neņemt vērā informāciju, kas ir iesniegta, bet nav apkopota pienācīga kopsavilkuma veidā. Turklāt lielākā daļa atbilžu bija nepilnīgas, un daudzās no tām nebija ietverta informācija par rentabilitāti. Tāpēc Komisija nevarēja izdarīt nekādus secinājumus, pamatojoties uz minētajām atbildēm. Faktiski IV un arī NPE piegādātāju nesadarbošanās ir vēl viens apliecinājums tam, ka NPE piegādātāji rīkojas, ievērojot IV norādījumus par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(144)

Līdzīgi arī IV apgalvojums, ka Komisija nav ņēmusi vērā PTPN atbildi, ir nepamatots. Kā jau paskaidrots, Komisija vairākas reizes aicināja PTPN sadarboties, bet bez rezultātiem. Kā norādīts pagaidu regulas 29. un 30. apsvērumā, Komisija bija konstatējusi, ka PTPN, kas pilnībā pieder IV, noteiktajā termiņā nav sniegusi atbildes uz IV anketas B papildinājuma jautājumiem. Tāpēc Komisija nosūtīja 28. pantā paredzēto vēstuli Indonēzijas valdībai konkrēti attiecībā uz informāciju, kas nebija sniegta. Kā norādīts pagaidu regulas 98. apsvērumā, IV iesniedza atbildi uz B papildinājumu par PTPN 2019. gada 30. jūnijā, proti, ilgi pēc noteiktā termiņa attiecīgās informācijas iesniegšanai (2019. gada 14. marta) un pēc pārbaudes apmeklējuma IV telpās. Tādējādi informācija tika iesniegta ilgi pēc noteiktā termiņa, nebija pārbaudāma, un IV nebija rīkojusies, cik vien labi iespējams, kā prasīts pamatregulas 28. pantā. Katrā ziņā Komisija izmantoja visus pierādījumus, ko sniedza PTPN un kas bija pārbaudāmi. Tāpēc Komisija pienācīgi novērtēja PTPN sniegto informāciju kopā ar pārējiem pieejamajiem faktiem par NPE tirgu Indonēzijā.

(145)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, konstatēdama uzticēšanu NPE piegādātājiem vai to norīkošanu, tāpēc ka:

a)

eksporta ierobežojumi nav paredzēti, lai atbalstītu biodīzeļdegvielas nozari un jebkāda ietekme uz cenām ir tikai pasākumu blakusietekme;

b)

PTPN nosaka savas cenas iepirkuma procedūrās, kurās ir konkurence, un darbojas rentabli;

c)

tas, ka NPE piegādātāji cenas pielāgo PTPN, neliecina par uzticēšanu vai norīkošanu;

d)

NPE piegādātāji ir racionāli tirgus dalībnieki un Komisija nav pārbaudījusi to atbildes; un

e)

Komisija nav pierādījusi, ka pastāv pierādāma saikne starp IV rīcību, kas tiek īstenota ar PTPN starpniecību, un NPE piegādātāju rīcību. Kā norāda IV, ierobežotā PTPN tirgus daļa tam neļauj noteikt tirgus cenas.

(146)

Komisija vispirms atzīmē, ka eksporta nodeva ir skaidri paredzēta OPPF atbalstīšanai un ka OPPF ir paredzēts, lai atbalstītu palmu eļļas ražošanas nozari kopumā, taču, kā skaidrots pagaidu regulas 76. un 77. apsvērumā, tas de facto atbalsta tikai biodīzeļdegvielas nozari. Turklāt Komisija ir secinājusi, ka IV atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei tiek panākts arī, nodrošinot NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Šis mērķis tiek sasniegts ar dažādu pasākumu, arī eksporta nodevas, kopējo ietekmi.

(147)

Tāpēc Komisija secina, ka eksporta nodevas piemērošanai kopš tās ieviešanas ir divi atsevišķi mērķi: finansēt OPPF un būt par vienu no pasākumiem, kas nospiež iekšzemes cenas. Komisija uzskata, ka IV apzināti centās (un tai izdevās) panākt šādu ietekmi tirgū un tā nav tikai valdības politikas blakusietekme.

(148)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka PTPN nosaka savas cenas iepirkuma procedūrās, kurās ir konkurence, un tāpēc minētais rezultāts būtu jāuzskata par tirgus cenu, Komisija atgādina pagaidu regulas 91.–99. un 126. apsvērumā minēto, ka Komisijai nācās izmantot pieejamos faktus, ņemot vērā, ka NPE piegādātāji un PTPN nesadarbojās. Neviens ražotājs eksportētājs savās piezīmēs par pagaidu regulu nav sniedzis pierādījumus par to, kā tas sagatavo savus NPE piedāvājumus, bet ir tikai norādes, ka piedāvājumi parasti tiek balstīti uz “starptautiskām tirgus cenām”. Tomēr nebija pieejamu tiešu pierādījumu par to, kā NPE piegādātāji nosaka savas cenas; fakti drīzāk norāda uz to, ka notiek pielāgošanās PTPN noteiktajai cenai.

(149)

Šajā sakarībā Wilmar savās piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu uzsver, ka Komisijas dienesti pārbaudes apmeklējumā tā telpās bija uzdevuši jautājumu, kā tas pieņem lēmumu par cenu, ko piedāvāt katrā PTPN izsludinātajā iepirkumā. Wilmar skaidro arī, ka vēlāk sagatavotajā apmeklējuma ziņojumā nav norādīts, ka trūktu informācijas. Šajā sakarībā Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar neapstrīd, ka tā tolaik sniegtā informācija bijusi ļoti nekonkrēta. Komisija ir konstatējusi arī, ka Wilmar nav uzskatījis par lietderīgu kādā vēlākā izmeklēšanas posmā sniegt sīkāku skaidrojumu par šo mehānismu, lai gan Komisija bija vairākkārt par to atgādinājusi.

(150)

Tā kā Komisijai nav pārbaudāmu pierādījumu, kas pamatotu šo apgalvojumu, tā to noraida. NPE piegādātāji nevis neatkarīgi nosaka savas cenas, ņemot vērā starptautiskās cenas, bet pielāgojas NPE cenām, kuras faktiski nosaka PTPN.

(151)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka PTPN darbojas rentabli, Komisija norāda, ka papildus tam, kas jau paskaidrots 125. un 144. apsvērumā, IV novēloti pēc galīgās informācijas izpaušanas iesniedza revidētus PTPN 2018. gada pārskatus. Tomēr tulkojums tika saņemts tikai daļai no šiem pārskatiem. 2018. gada pārskati liecina, ka PTPN 2018. gadā darbojās rentabli. Tomēr Komisija nevarēja to novērtēt, jo pārskatu galvenās daļas nebija pārtulkotas un pārskati attiecās uz visiem izstrādājumiem, nevis tikai ieņēmumiem no NPE pārdošanas. Turklāt, kā paskaidrots iepriekš, dati gan par NPE pārdošanas apjomiem, gan par uzņēmumu kopumā tika iesniegti novēloti un tāpēc nebija pārbaudāmi. Turklāt PTPN izmeklēšanā nesadarbojās. Tāpēc Komisija secina, ka izteiktā apgalvojuma precizitāti nevar novērtēt, tāpēc tas ir jānoraida. Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts b) punktā, Komisija pagaidu regulas 133. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka PTPN faktiski nav pienākuma iesniegt atkārtotu piedāvājumu ar augstāku cenu, ja saņemto piedāvājumu cena ir zemāka par konkrētajai dienai noteikto “ieteicamo cenu”. Faktiski Komisija pārbaudes apmeklējumā pārliecinājās, ka PTPN regulāri pieņēmis piedāvājumus par zemāku cenu nekā minētā cena. Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka IV var ietekmēt un ietekmē PTPN lēmumus attiecībā uz PTPN cenu noteikšanas politiku (18).

(152)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka NPE piegādātāju īstenotā cenu pielāgošana PTPN dienas cenām liecina par to, ka tirgus ir neizkropļots, nevis par uzticēšanu vai norīkošanu, Komisija ir konstatējusi, ka visi neatkarīgie NPE piegādātāji piedāvāja cenas, kuras bija tādas pašas kā PTPN noteiktā attiecīgās dienas cena vai zemākas par šo cenu. Komisija uzskata, ka tas neliecina par neizkropļotu tirgus dinamiku: ir grūti iedomāties, ka tirgū, kurā valda konkurence, visi NPE piegādātāji varētu nepārdot par cenu, kura ir augstāka par konkurenta noteikto (ja vien attiecīgais konkurents faktiski nenosaka maksimālo cenu attiecīgajai precei tirgū un ja vien valdība nepilnvaro vai nemudina visus pārējos tirgus dalībniekus ievērot šādu maksimālo cenu).

(153)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka NPE ražotāji ir racionāli tirgus dalībnieki, jo 70 % no NPE tiek eksportēti, Komisija ir konstatējusi, ka publiski avoti liecina, ka NPE patēriņš iekšzemes tirgū ir 30 % no ražošanas apjoma (19). Tas nozīmē, ka NPE ražotāji pilnībā apmierina iekšzemes pieprasījumu un, kad šis pieprasījums ir apmierināts, tie pievēršas eksportam. Tāpēc fakts, ka 70 % no NPE produkcijas tiek eksportēti, nav pretrunā konstatējumam, ka NPE piegādātājiem ir liegta racionāla izvēle, bet gan apstiprina šādu konstatējumu. Ja Indonēzijas NPE piegādātāji rīkotos racionāli, tie neapmierinātu iekšzemes pieprasījumu un eksportētu visu savu produkciju vai ievērojami lielāku tās daļu uz tirgiem, kuros tie varētu gūt lielāku peļņu. Šo potenciālo papildu peļņu no eksporta ierobežo eksporta ierobežojumi, ko IV izmanto, lai stimulētu NPE piegādātājus pārdot iekšzemes tirgū un apmierināt vietējās vajadzības. Tādējādi fakts, ka viss iekšzemes pieprasījums ir apmierināts, drīzāk liecina par to, ka IV ir sasniegusi mērķi apgādāt iekšzemes tirgu par cenām, kas ir labvēlīgas biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(154)

Wilmar savās piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu apgalvo arī, ka fakts, ka pēc eksporta nodevas noteikšanas nulles līmenī NPE eksporta īpatsvars nav palielinājies, pierāda, ka Komisija ir kļūdījusies, secinādama, ka eksporta nodeva ir paredzēta, lai noturētu NPE valstī un nospiestu tās cenu.

(155)

Šajā ziņā Komisija norāda, ka Wilmar iesniegtie dati liecina, ka patēriņš iekšzemē ir palielinājies un tādējādi veidojis lielāku īpatsvaru no kopējās NPE produkcijas. Tas varētu pamatot Wilmar apgalvojumu, ja IV būtu paudusi nodomu izbeigt eksporta ierobežojumu sistēmu. Tomēr, kā paskaidrots 108. apsvērumā, IV nav nodoma izbeigt eksporta ierobežojumu mehānismu. Ir skaidrs, ka eksporta ierobežojumu sistēma ir noteikta nulles līmenī, tikai reaģējot uz ārējiem faktoriem, t. i., palmu eļļas cenu kritumu pasaulē. Visi Indonēzijas ražotāji ļoti labi zina, ka tas ir tikai pagaidu līmenis, un tāpēc turpina vispirms apmierināt iekšzemes pieprasījumu.

(156)

Wilmar savā atbildē ir ietvēris cenu informāciju, apgalvojot, ka kopš eksporta nodevas noteikšanas nulles līmenī NPE cenas iekšzemes tirgū nav būtiski palielinājušās. Komisija analizēja minēto informāciju un konstatēja, ka tā nevar noteikt Wilmar izmantoto datu avotu; tādējādi Komisija nevar nedz pārbaudīt, nedz novērtēt šo datu pareizību. Tomēr Komisija norāda – ja tā izmantotu minētos datus, tad neatkarīgi no tā, ka eksporta nodeva ir noteikta nulles līmenī tikai uz laiku, minētie dati liecina, ka iekšzemes cenas tiek pielāgotas eksporta cenām. Proti, lai gan izmeklēšanas laikposmā vidējā starpība starp abām cenām bija aptuveni 50 USD par tonnu, Wilmar sniegtie dati norāda, ka cenas iekšzemes tirgū ir paaugstinājušās un pietuvinājušās eksporta cenām un ka tagad šī starpība ir mazāka nekā 20 USD par tonnu. Tas, ka cena iekšzemes tirgū nav ievērojami palielinājusies absolūtā izteiksmē, ir vienkārši skaidrojams ar faktu, ka cenas pasaules tirgū ir sarukušas.

(157)

Komisija uzskata, ka tas apstiprina tās konstatējumu, ka eksporta ierobežojumu sistēma citustarp un kopā ar pārējiem pasākumiem ir paredzēta, lai nospiestu NPE iekšzemes cenas.

(158)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka Komisija nav pārbaudījusi neatkarīgo NPE piegādātāju atbildes, Komisija norāda, ka faktu ziņā tas ir kļūdains apgalvojums. Kā jau norādīts 143. apsvērumā, Komisija pienācīgi izanalizēja visas saņemtās atbildes, tomēr konstatēja, ka lielākā daļa atbilžu ir nepilnīgas, daudzās no tām nav ietverta informācija par rentabilitāti un daudzām no atbildēm nebija atklātās versijas.

(159)

Papildus minētajam apgalvojumam IV apgalvo arī, ka Komisijas apgalvojumi galīgajā izpaustajā informācijā, par ko ir runa kā 143. apsvērumā, ir kļūdaini, jo IV nebija varējusi atrast atsauces uz atgādinājumiem atklātajā lietas dokumentācijā. Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija norāda, ka minētie atgādinājumi pieder pie ierobežotas pieejamības dokumentācijas un ir iekļauti ieinteresētajām personām pieejamajā ierobežotas pieejamības dokumentu sarakstā. Tomēr sanāksmē, kas notika 2019. gada 16. oktobrī, Komisija Indonēzijas valdībai iesniedza attiecīgo saglabāto numuru sarakstu. Komisija norāda arī, ka anketas neatkarīgajiem NPE piegādātājiem ietilpst anketā, kas tika adresēta Indonēzijas valdībai, tāpēc IV bija atbildīga par pilnīgu atbilžu koordinēšanu, vākšanu un savlaicīgas nosūtīšanas nodrošināšanu.

(160)

Attiecībā uz e) punktā minēto apgalvojumu Komisija pagaidu regulas 124.–143. apsvērumā ir paskaidrojusi, kā IV ar PTPN starpniecību Indonēzijas iekšzemes tirgū darbojas kā cenu noteicēja un kā visi neatkarīgie NPE piegādātāji ievēro šos cenu norādījumus. IV savās piezīmēs par galīgo izpausto informāciju ir norādījusi, ka, ņemot vērā ierobežoto PTPN tirgus daļu, šāds rezultāts ir maz ticams. Tomēr Komisija ir konstatējusi, ka IV nav iesniegusi jaunus faktus sava apgalvojuma pamatošanai un Komisijas konstatējuma atspēkošanai.

(161)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija noraida IV un ražotāju eksportētāju apgalvojumus un apstiprina savu konstatējumu par uzticēšanu un norīkošanu.

3.2.3.   Nespēja pierādīt ienākumu vai cenu atbalstu pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē

(162)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV un ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi ienākumu un cenu atbalsta esību par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem atbilstīgi vajadzīgajam standartam, kas noteikts PTO judikatūrā.

(163)

Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija atzīmē, ka ne IV, ne ražotāji eksportētāji nav snieguši jaunu informāciju vai pierādījumus, kas pamatotu apgalvojumu par ienākumu vai cenu atbalsta neesību. Apgalvojumos, kas izteikti šajā sakarībā, ir tikai pausta nepiekrišana tam, kā Komisija interpretējusi judikatūru. Komisija uzskata, ka pagaidu regulas 3.3.3.7. iedaļā veiktā analīze atbilst pierādīšanas standartam, kas noteikts pamatregulā, Nolīgumā par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (SKP nolīgumā) un PTO judikatūrā.

(164)

Trūkstot jauniem faktu elementiem, uz kuru pamata varētu sākt konstatējuma atkārtotu novērtēšanu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 3.3.3.7. iedaļā izdarīto secinājumu.

(165)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, konstatēdama ienākumu un cenu atbalstu, jo, lai to konstatētu, ir jābūt pasākumam, kas garantē konkrētu rezultātu, nevis jebkādam pasākumam, kam ir nejauša ietekme uz cenām.

(166)

Šajā sakarībā Komisija 153. un 160. apsvērumā jau ir paskaidrojusi, ka attiecīgo pasākumu kopuma mērķis ir regulēt iekšzemes cenas un tās nospiest un tā nav tikai IV politikas blakusietekme. Turklāt Komisija atzīmē, ka ne IV, ne ražotāji eksportētāji nav snieguši jaunu informāciju vai pierādījumus, kas pamatotu apgalvojumu par ienākumu vai cenu atbalsta neesību.

(167)

Wilmar apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā tā apgalvojumus, ko tas sniedza, atbildot uz izpausto pagaidu informāciju, un aicina Komisiju to darīt.

(168)

Pretēji Wilmar apgalvojumam, Komisija ir izanalizējusi minētos apgalvojumus, un, kā norādīts 163. apsvērumā, tā nevarēja konstatēt jaunus faktu elementus. Wilmar tajos toties skaidro, kāpēc nepiekrīt tam, kā Komisija interpretējusi PTO judikatūru un lietas faktus. Minētajās piezīmēs Wilmar izklāstījis arī savu viedokli par pareizo hipotētisko scenāriju.

(169)

Skaidrības labad Komisija atkārtoti norāda, ka tā nepiekrīt tam, kā Wilmar piezīmju par pagaidu regulu III.B.3. iedaļā interpretē PTO judikatūru un lietas faktus, un pilnībā apstiprina secinājumu, kas izdarīts pagaidu regulas 3.3.3.7. iedaļā.

3.2.4.   Ieguvuma esības nepierādīšana: kļūda atbilstīga tirgus standarta noteikšanā

(170)

Pagaidu regulā Komisija ir konstatējusi, ka no Indonēzijas uz pārējo pasauli eksportētās NPE FOB cenas, kas norādītas Indonēzijas eksporta statistikā, ir atbilstīgs tirgus standarts, jo minētās cenas nosaka atbilstoši brīvā tirgus principiem, tās konkurē ar citiem izstrādājumiem ārvalstu tirgos, tās atspoguļo Indonēzijā dominējošos tirgus apstākļus un tās neizkropļo valdības iejaukšanās. Turklāt Komisija uzskata, ka izmantotais tirgus standarts ir visatbilstošākais cenai, kāda tā būtu neizkropļotā Indonēzijas iekšzemes tirgū, ja nebūtu IV iejaukšanās. Komisija ir konstatējusi arī, ka FOB cenas, kas izmantotas par tirgus standartu, ir atbilstošas starptautiskajām cenām (piemēram, CIF Roterdamā).

(171)

Tāpēc Komisija aprēķināja kompensējamās subsīdijas apjomu katram ražotājam eksportētājam kā ieguvumu, kas piešķirts saņēmējam un kas, kā konstatēts, pastāvējis izmeklēšanas laikposmā. Komisija novērtēja ieguvumu kā summu, ko veido starpības starp cenām, kuras tika maksātas par iekšzemes tirgū iepirktu NPE, un NPE standarta cenu, kas aprēķināta par katru izmeklēšanas laikposma mēnesi.

(172)

IV, Wilmar un Permata grupa apgalvo, ka Komisija kļūdījusies, 1) uzskatot tirgus standartu par atbilstīgu un 2) aprēķinot kopējo ieguvumu. IV, Wilmar un Permata grupa apgalvo, ka FOB eksporta cenā ir iekļauta eksporta nodeva, tāpēc tā ir izkropļota. Arī EBP izteikusi ļoti līdzīgu apgalvojumu.

(173)

Komisija ir konstatējusi, ka ar apgalvojumu, ka eksporta cena ir izkropļota, būtībā tiek mēģināts konceptuāli apvērst lietas interpretāciju. Lai gan Komisija uzskata, ka NPE cenas iekšzemes tirgū ir mākslīgi zemas, eksportētāji apgalvo, ka tieši eksporta cenas (kas kopumā atbilst starptautiskajām cenām) ir pārāk augstas. Citiem vārdiem sakot, eksportētāji apgalvo, ka eksporta nodevas dēļ eksporta cenas ir pārāk augstas. Tomēr eksporta nodevas dēļ izkropļota citustarp ir tieši iekšzemes cena. Visbeidzot, IV pati apgalvo, ka eksporta nodeva nav iekļauta eksporta cenā, ko Komisija izmantojusi savos aprēķinos (20). Komisija ņēma vērā šo IV apgalvojumu. Tomēr tā uzskata, ka eksporta nodevas ietekme atspoguļota FOB cenā. Komisija faktiski uzskata, ka pārdevējs, kad tas nosaka eksporta cenu, kuru pēc tam paziņo IV iestādēm statistikas vajadzībām, ņem vērā pienākumu maksāt nodevu.

(174)

Turklāt, kā izklāstīts pagaidu regulas 198. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka mēneša FOB eksporta cena, kas norādīta Indonēzijas statistikā, ir visatbilstošākais tirgus standarts. Komisija uzskata šo tirgus standartu par atbilstošu atsevišķiem pirkšanas darījumiem. Komisija ir konstatējusi, ka standarta cenas FOB starptautiskais tirdzniecības noteikums un ražotāju eksportētāju veikto iekšzemes pirkšanas darījumu starptautiskais tirdzniecības noteikums ir salīdzināmi. Komisija no ieinteresētajām personām par to nesaņēma piezīmes.

(175)

Papildus iepriekš minētajam Wilmar apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, aprēķinot Wilmar saņemtā ieguvuma apjomu, jo tai no ieguvuma aprēķina būtu bijis jāatskaita summas, par kādām NPE pirkšanas cena pārsniedz tirgus standartu. Šajā sakarībā Komisija norāda, ka tā bija ņēmusi vērā tikai tos darījumus, par kuriem tika piešķirts ieguvums (citiem vārdiem sakot, kuros ražotāju eksportētāju samaksātā cena bija zemāka par tirgus standartu). Tie ir darījumi, kuros attiecīgās programmas rezultātā tiek piešķirti ieguvumi ražotājiem eksportētājiem. Tādējādi nebija jēgas atskaitīt darījumus, kuros ieguvums netika piešķirts, jo tie bija tirgum atbilstoši. Šajā sakarībā Komisija ir konstatējusi, ka PTO ekspertu grupa lietā United States – Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China (21), kurā ir izvērtēts, kā ASV Tirdzniecības ministrija (USDOC) bija noteikusi, kāds ieguvuma apjoms piešķirts ar attiecīgo subsīdiju, dēvētu par “gumijas” nodrošināšanu par neatbilstoši zemu atlīdzību (22), bija norādījusi, ka apgalvotās subsīdijas “vienmēr ir jāanalizē attiecībā pret konkrētu laikposmu, lai galu galā noteiktu izmeklējamā izstrādājuma subsidēšanas kopējo apjomu” (23) un ka “SKP nolīguma 14. panta d) punktā nav minēta kompensācija, “negatīvi ieguvumi” vai vidējās vērtības noteikšana par visu izmeklēšanas laikposmu attiecībā uz konkrētu preci” (24). Salīdzinājums ir atsevišķu pirkšanas darījumu salīdzinājums ar attiecīgā pirkšanas darījuma atsevišķo tirgus standartu. Lai noteiktu, vai pastāv ieguvums un kāds ir tā apjoms, Komisija salīdzināja darījumus. Kopējais ieguvums, kas tiek konstatēts attiecībā uz darījumu, ir subsīdijas apjoms. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(176)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja arī, ka Komisija nav pierādījusi ieguvuma esību, jo 1) ir neloģiski konstatēt ieguvumu eksporta ierobežojumu veidā finanšu tirgū, kur valda konkurence, un 2) NPE cenas iekšzemes tirgū atbilst tāda tirgus dinamikai, kurā valda konkurence.

(177)

Šajā sakarībā Komisija vēlas atkārtoti norādīt, ka šajā gadījumā ieguvums izpaužas kā NPE nodrošināšana par neatbilstoši zemu atlīdzību. Tāpēc IV pirmais apgalvojums tiek noraidīts.

(178)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka NPE cenas iekšzemes tirgū atbilst tāda neizkropļota tirgus dinamikai, kurā valda konkurence, Komisija atsaucas uz veikto analīzi un jo īpaši 151. apsvērumu.

(179)

Tāpēc Komisija nemaina savu konstatējumu, ka šī shēma rada ieguvumu ražotājiem eksportētājiem.

(180)

IV apgalvo arī, ka Komisija ir noteikusi nepareizu tirgus standartu, jo standarts, kuru tā ir izmantojusi, ietver eksporta nodevu, un ka tai būtu jāatskaita eksporta nodeva no tirgus standarta.

(181)

Šajā sakarībā Komisija ir konstatējusi pretrunu starp šo apgalvojumu un IV atbildi uz 2019. gada 14. marta vēstuli par trūkumiem. Minētajā atbildē IV norāda: “IV apstiprina, ka eksporta statistika uz ES ietver tikai Indonēzijā ražoto biodīzeļdegvielu. Norādītā eksporta vērtība ir FOB vērtība un neietver izvedmuitas nodokli/eksporta nodevu.” Bez tam Komisija ir konstatējusi, ka IV sava apgalvojuma pamatošanai nebija iesniegusi papildu faktu elementus. Kā skaidrots 173. apsvērumā, Komisija uzskata, ka paziņotā FOB eksporta cena de facto atspoguļo eksporta nodevas ietekmi.

(182)

Wilmar apgalvo, ka ieguvuma aprēķināšanai izmantotais tirgus standarts ir pārmērīgs, jo izmantots “ārpusvalsts” tirgus standarts. Tomēr būtu jāatgādina, ka, nosakot visprecīzāko un atbilstīgāko izmantojamo tirgus standartu, Komisija neizmantoja “ārpusvalsts” tirgus standartus, kādi pieejami Malaizijā vai Eiropā, piemēram, CIF cenu Roterdamā. Tika izmantotas Indonēzijas eksporta cenas, jo tās ir Indonēzijas cenas (šajā nozīmē – “valsts iekšējās” cenas) un ir uzticams tirgus pamatu salīdzināšanai. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(183)

Tāpēc Komisija apstiprināja 172. apsvērumā izdarīto secinājumu.

3.2.5.   Īpašas iezīmes

(184)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi, ka programmai ir īpašas iezīmes. IV norāda, ka subsīdija ir īpaša tikai tad, ja attiecas tikai uz vienu konkrētu nozari.

(185)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. Komisija norāda, ka ekspertu grupa lietā US – Upland Cotton ir sniegusi skaidrojumu: “Saskaņā ar SKP nolīguma 2. panta tekstu subsīdija ir īpaša, ja tā attiecas uz konkrētu uzņēmumu vai nozari vai uzņēmumu vai nozaru grupu (kas SKP nolīgumā dēvēti par “konkrētiem uzņēmumiem”) piešķīrējas iestādes kompetences jomā. (..).” Ekspertu grupa ir skaidrojusi arī, ka “(..) “īpašas iezīmes” ir attiecināmas arī uz nozaru grupu, jo 2.1. panta ievaddaļā vārdi “konkrēts uzņēmums” ir definēti plaši kā uzņēmums vai nozare vai uzņēmumu vai nozaru grupa (25).”

(186)

Apelācijas institūcija lietā US – Anti-Dumping and Countervailing Duties (China) analizējusi 2. pantā lietotā termina “konkrēti uzņēmumi” nozīmi: “Turklāt subsīdija ir īpaša saskaņā ar SKP nolīguma 2.1. panta a) punktu, ja skaidri noteiktais ierobežojums nosaka, ka tikai “konkrētiem uzņēmumiem” [angļu val.: “certain enterprises”] ir piekļuve attiecīgajai subsīdijai. 2.1. panta ievaddaļā ir noteikts, ka termins “konkrēti uzņēmumi” attiecas uz “uzņēmumu vai nozari vai uzņēmumu vai nozaru grupu”. Vispirms norādām, ka vārds “konkrēts” [angļu val.: “certain”] tiek definēts šādi: ‘zināms un precizēts, bet ne tieši identificēts’ [known and particularized but not explicitly identified]: [(with sing. noun) a particular, (with pl. noun) some particular, some definite]. Savukārt vārdu “grupa” [angļu val.: “group”] vispārīgi definē šādi: ‘vairāki cilvēki vai lietas, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie veido kopumu vai veselumu pēc dažām savstarpējām vai kopīgām attiecībām vai mērķiem, vai ko apvieno zināma līdzība’ [a number of people or things regarded as forming a unity or whole on the grounds of some mutual or common relation or purpose, or classed together because of a degree of similarity]. Runājot par lietvārdiem, ko apzīmē ar vārdiem “konkrēts” [“certain”] un “grupa” [“group”], redzam, ka uzņēmumu var definēt šādi: ‘sabiedrība, kas veic darījumdarbību’ [a business firm, a company], savukārt “nozare” [“industry”] apzīmē ‘konkrētu produktīva darba; tirdzniecības, ražošana formu vai jomu’ [a particular form or branch of productive labour; a trade, a manufacture]. Norādām, ka ekspertu grupa lietā “US – Upland Cotton” ir atzinusi, ka “nozari vai “nozaru” grupu kopumā var noteikt pēc to ražoto izstrādājumu veida”, ka “termins “nozare” attiecas uz konkrētu izstrādājumu ražotājiem” un ka “termina “nozare” tvērums var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem konkrētā gadījumā”. Iepriekš minētais liecina, ka termins “konkrēti uzņēmumi” attiecas uz atsevišķu uzņēmumu vai nozari, vai tādu uzņēmumu vai nozaru klasi, kas ir zināmi(-as) un konkretizēti(-as). Tomēr mēs piekrītam Ķīnai, ka šis termins ietver “zināmu nenoteiktību attiecībā uz galējām robežām”, un ekspertu grupai lietā “US – Upland Cotton”, kurā tā atzina, ka to, vai vairāki uzņēmumi vai nozares ir “konkrēti uzņēmumi”, var noteikt tikai katrā individuālā gadījumā atsevišķi.” (26)

(187)

Tāpēc Komisija atzīmē, ka PTO judikatūra neparedz, ka subsīdijai, lai to varētu uzskatīt par īpašu, ir jāattiecas uz atsevišķu nozari, bet gan tā var attiekties uz “tādu uzņēmumu vai nozaru klasi, kas ir zināmi(-as) un precizēti(-as)”. Šajā lietā Komisija pagaidu regulas 202. apsvērumā ir secinājusi, ka attiecīgais pasākumu kopums ir īpašs, jo pasākumi rada ieguvumu uzņēmumiem, kas aktīvi iesaistās palmu eļļas vērtības ķēdē. Tādējādi Komisija, ievērojot PTO judikatūru, secina, ka attiecīgais pasākumu kopums ir īpašs, jo pasākumi attiecas uz “tādu uzņēmumu vai nozaru klasi, kas ir zināmi(-as) un precizēti(-as)”. Tāpēc IV apgalvojums tiek noraidīts.

3.3.   Valdības atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei, kas sniegts, piešķirot atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem muitas zonās importētām iekārtām

(188)

Kā minēts pagaidu regulas 237. apsvērumā, Komisija aprēķināja ieguvumu, ko ražotāji eksportētāji guva saistībā ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa par importētajām iekārtām, kā nesamaksātā nodokļa kopējo summu, to sadalot pa visu izmeklēšanas laikposmu, pamatojoties uz pamatā esošo aktīvu lietderīgās lietošanas laiku. Ražotāji eksportētāji apgalvo, ka, aprēķinot ieguvumus saistībā ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem par importētajām iekārtām, Komisijai būtu bijis jāsadala saņemtās summas pa attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu, nevis tikai attiecīgā izstrādājuma apgrozījumu. Lai to pamatotu, ražotāji eksportētāji skaidro, ka to iekārtu sarakstā, kuru importam nepiemēro nodokli, ir ne tikai iekārtas, ko izmanto biodīzeļdegvielas ražošanai, bet arī iekārtas, ko izmanto citu izstrādājumu ražošanai.

(189)

Šajā sakarībā jau anketā ražotājiem eksportētājiem Komisija prasīja, lai uzņēmumi iesniedz iekārtu sarakstu un norāda to izmantojumu. Komisija ir konstatējusi, ka neviens no ražotājiem eksportētājiem pirms pārbaudes apmeklējuma – laikā, kad būtu bijis iespējams šo informāciju pārbaudīt, – nebija norādījis konkrētu iekārtu iespējamu divējādu lietojumu. Tā kā šo apgalvojumu nav iespējams pārbaudīt, tas tiek noraidīts.

(190)

Attiecībā uz iekārtu importēšanu muitas zonās Komisija pēc pagaidu regulas publicēšanas saņēma piezīmes no EBP par Wilmar daļēju sadarbību šajā ziņā. EBP atgādināja faktu, ka Wilmar neatklāja subsīdiju apjomu, kas saņemts no muitas zonu subsīdiju shēmas. EBP norāda arī, ka pagaidu maksājums, kas noteikts Wilmar, nav visaugstākās likmes maksājums no pagaidu maksājumiem, kuri noteikti šai shēmai.

(191)

Šajā sakarībā ES Komisija apstiprina, ka, ņemot vērā daļējo nesadarbošanos attiecībā uz datiem par muitas zonām, attiecībā uz Wilmar tā saskaņā ar pamatregulas 28. pantu ir izmantojusi pieejamos faktus.

(192)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas PT Ciliandra Perkasa apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, noraidīdama tā apgalvojumu, ka Komisijai bija jāsadala saņemtās summas pa attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu, nevis tikai attiecīgā izstrādājuma apgrozījumu. Kā norāda PT Ciliandra Perkasa, Komisija varēja no iesniegtā saraksta izsecināt, vai katru individuālo iekārtu izmanto tikai biodīzeļdegvielai, vai arī tai ir divējāds lietojums.

(193)

Komisija 189. apsvērumā ir konstatējusi, ka neviens no ražotājiem eksportētājiem, arī PT Ciliandra Perkasa ne, pirms pārbaudes apmeklējuma – laikā, kad būtu bijis iespējams šo informāciju pārbaudīt, – nebija norādījis konkrētu iekārtu iespējamu divējādu lietojumu. Tā kā šo apgalvojumu nebija iespējams pārbaudīt, tas tiek noraidīts.

3.4.   Vispārīga piezīme par subsīdijas aprēķiniem izmantoto metodiku

(194)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies subsīdijas apjomu aprēķinos, sadalot tos pa apgrozījumu. Wilmar apgalvo, ka atbilstīgi pamatregulas 7. panta 1. punktam Komisijai subsīdijas apjoms bija jāaprēķina par katru subsidētā izstrādājuma vienību, nevis katru programmu.

(195)

Komisija norāda, ka subsīdija netika piešķirta, pamatojoties uz izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem. Tāpēc subsīdijas kopējais apjoms tika sadalīts pa Wilmar grupas uzņēmumu attiecīgo tirdzniecības apgrozījumu atbilstīgi pamatregulas 7. panta 2. punktam, kura formulējums ir šāds: “Ja subsīdiju piešķir neatkarīgi no izgatavotajiem, saražotajiem, izvestajiem vai pārvadātajiem daudzumiem, kompensējamās subsīdijas apjomu nosaka, kopējo subsīdijas vērtību atkarībā no apstākļiem sadalot konkrētajam izstrādājumu ražošanas, pārdošanas vai eksporta līmenim subsīdiju jautājuma izmeklēšanas periodā (laikposmā).

(196)

Tā kā šīs subsīdijas netika piešķirtas, pamatojoties uz izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem, uzņēmuma attiecīgais tirdzniecības apgrozījums ir visatbilstošākais saucējs. Šajā sakarībā būtu jānorāda, ka attiecīgais apgrozījums ir noteikts, izmantojot pamatu, kas nodrošina, ka tas iespējami precīzi atspoguļo saņēmēja uzņēmuma pārdoto izstrādājumu pārdošanas vērtību. Jebkāda cita piedāvātā metodika kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķināšanai būtu pretrunā attiecīgajiem pamatregulas noteikumiem (7. un 15. pantam) un administratīvajai praksei, ko Komisija ievēro savās antisubsidēšanas procedūrās, izvēloties atbilstošu skaitītāju/saucēju kompensējamās subsīdijas apjoma sadalīšanai. Tāpēc Wilmar apgalvojums tiek noraidīts.

3.5.   Secinājums par subsidēšanu

(197)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV iesniedza piezīmes par tā atbalsta statusu, kas piešķirts biodīzeļdegvielas nozarei naudas līdzekļu tiešas nodošanas veidā ar OPPF starpniecību, kā arī nodrošinot NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Konkrēti, IV savās piezīmēs norādīja, ka OPPF pārtraucis naudas līdzekļu izmaksu biodīzeļdegvielas eksportētājiem 2018. gada septembrī un ka iekasētā eksporta nodeva par NPE no 2018. gada 4. decembra bijusi nulle.

(198)

Atbildot uz to, Komisija norāda, ka abas programmas joprojām ir spēkā un nav oficiāli atceltas. Ņemot vērā, kā tās darbojas, ieguvumi, ko tās rada ražotājiem eksportētājiem, turpināsies arī nākotnē. Maksājumi no OPPF tika pārtraukti minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenas un biodīzeļdegvielas atsauces cenas atšķirības dēļ, nevis tādēļ, ka programma tika likvidēta. Turklāt OPPF maksājumi biodīzeļdegvielas ražotājiem 2018. gada decembrī tika atsākti. Attiecīgi Komisija uzskata, ka ir izpildīti 15. panta 1. punkta nosacījumi, un noraida šo apgalvojumu.

(199)

Galīgās subsīdijas likmes attiecībā uz iepriekš aprakstīto pasākumu kopumu, kas izteiktas procentos no CIF cenas ar piegādi līdz Savienības robežai pirms nodokļa nomaksas, ir šādas:

1. tabula

Galīgās subsīdijas likmes

Uzņēmums

Galīgā subsīdijas likme

PT Ciliandra Perkasa

8,0 %

PT Intibenua Perkasatama un PT Musim Mas (Musim Mas grupa)

16,3 %

PT Pelita Agung Agrindustri un PT Permata Hijau Palm Oleo (Permata grupa)

18,0 %

PT Wilmar Nabati Indonesia un PT Wilmar Bioenergi Indonesia (Wilmar grupa)

15,7 %

Visi pārējie uzņēmumi

18,0 %

4.   KAITĒJUMS

4.1.   Savienības ražošanas nozares definīcija un Savienības ražošanas apjoms

(200)

Pēc pagaidu regulas publicēšanas Indonēzijas ražotājs eksportētājs Wilmar darīja zināmu, ka vēlas zināt, vai Masol – Spānijas biodīzeļdegvielas ražotājs un viens no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem – ir atzīts par Savienības ražošanas nozares dalībnieku, ņemot vērā tā saistību ar Indonēzijas ražotāju eksportētāju Musim Mas grupu un to, ka uzņēmums gan pērk biodīzeļdegvielu, gan to ražo Savienībā.

(201)

Komisija uzskata, ka uz Masol attiecas Savienības ražošanas nozares definīcija, ņemot vērā, ka tas ražo biodīzeļdegvielu savās ražotnēs Savienībā. Turklāt saskaņā ar pamatregulas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu Komisija var (bet tai nav pienākuma) attiecināt ražošanas nozares definīciju uz Savienības ražotājiem pat tad, ja tie arī importē attiecīgo izstrādājumu. Šajā ziņā Komisija norāda, ka Masol savu ekonomisko darbību koncentrē arī Savienībā, jo tā ražošanas apjoms Savienībā ievērojami pārsniedz no Indonēzijas vai citām valstīm pirktās biodīzeļdegvielas apjomu.

(202)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti vēlējās uzzināt, vai Masol būtu jāizslēdz no Savienības ražošanas nozares definīcijas, ņemot vērā, ka tas ir pilnībā Indonēzijas ražotāja eksportētāja Musim Mas grupas īpašumā esošs meitasuzņēmums.

(203)

Komisija analizēja šo punktu, taču uzskatīja, ka Masol – Savienības biodīzeļdegvielas ražotājs – ir jāuzskata par piederīgu pie Savienības ražošanas nozares. Tas, kā īpašumā ir šis uzņēmums, ir tikai viens no elementiem, kas ņemti vērā šajā kontekstā, un šajā gadījumā, ņemot vērā uzņēmuma ražošanas apjoma ievērojamo īpatsvaru Savienībā, atrašanās īpašumā nav izšķirīga, lai noteiktu uzņēmuma Savienības ražotāja statusu.

(204)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Wilmar iesniedza arī piezīmes par pagaidu regulas 3. tabulā norādīto Savienības ražošanas apjomu, norādīdams, ka, tad, ja, no 2015. gada līdz izmeklēšanas laikposmam ražošanas apjoms būtu palielinājies par tādu pašu procentuālo daudzumu kā patēriņš (33 %), ražošanas apjoms izmeklēšanas laikposmā būtu pārsniedzis patēriņu izmeklēšanas laikposmā.

(205)

Komisija norāda, ka šo salīdzinājumu ietekmē noapaļošana, jo precīzs patēriņa palielinājums attiecīgajā laikposmā bija 32,58 %. 2015. gadā ražošanas apjoms bija mazāks nekā patēriņš Savienībā. Attiecīgi, ja abi šie skaitļi palielinātos par vienādu procentuālo daļu, matemātiski nebūtu iespējams, ka sākotnēji zemākais skaitlis (ražošanas apjoms) pārsniedz sākotnēji augstāko skaitli (patēriņu), ja abi skaitļi ir matemātiski pareizi palielinājušies vienādā mērā.

(206)

Turklāt Komisija norāda, ka pagaidu regulas 269. apsvērumā apgalvotais, ka Savienības ražošanas nozares produkcija nevarēja apmierināt pieprasījumu, faktu ziņā atbilst patiesībai. Komisija norāda, ka jebkurā gadījumā visā attiecīgajā laikposmā Savienības ražošanas nozarei bija neizmantota jauda, kas nepieciešama tās ražošanas apjoma palielināšanai un pieaugošā patēriņa apmierināšanai, ko tā neīstenoja subsidētā biodīzeļdegvielas importa dēļ.

(207)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti izteica to pašu piezīmi, norādot, ka 2015. gadā Savienības ražošanas apjoms atbildis gandrīz 100 % no patēriņa Savienībā, tāpēc, ja ražošanas apjoms palielinātos tieši tāpat kā patēriņš (kā to paredzējusi Komisija), Savienības ražošanas nozare faktiski būtu monopolizējusi visu ES patēriņu.

(208)

Tomēr pagaidu regulas 269. apsvērumā ir tikai norādīts, ka Savienības produkcija nevarēja apmierināt pieprasījumu Savienībā, tāpēc trūkstošā biodīzeļdegviela Savienībā tika importēta. Šis apgalvojums atbilst faktiem. Taču no faktu viedokļa ir nepamatoti ir runāt par Savienības ražošanas nozares monopolu. Kā norādīts pagaidu regulas 264. apsvērumā, Savienības ražošanas nozare sastāv no vairāk nekā 200 ražotājiem, kas savstarpēji konkurē Savienības tirgū. Tāpēc šajā gadījumā ir aplami runāt par iespējamu Savienības ražošanas nozares monopolu.

(209)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par Savienības ražošanas nozares definīciju un Savienības ražošanas apjomu, Komisija apstiprina savus pagaidu regulas 264.–269. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

4.2.   Patēriņš Savienībā

(210)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Indonēzijas ražotājs eksportētājs Wilmar norādīja, ka, analizējot patēriņu Savienībā, Komisija nav atsaukusies uz otro AED (27) (“AED II”) vai Komisijas deleģēto regulu (28), kurā minētas izejvielas, kas rada augstu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku.

(211)

Komisija norāda, ka minētie divi dokumenti attiecas uz nākotnes, nevis līdzšinējo patēriņu, un ar tiem tiek turpināta Savienības politika veicināt biodīzeļdegvielas izmantošanu dīzeļmotoros un Wilmar norādītajam, ka šie tiesību akti var ierobežot PME patēriņu, nav nekāda sakara ar biodīzeļdegvielas kopējo patēriņu Savienībā.

(212)

Turklāt Wilmar piezīmēs par izpausto pagaidu informāciju apstiprina, ka līdz 2023. gada beigām PME patēriņš var saglabāties 2019. gada līmenī (29). Tikai pēc 2023. gada 31. decembra to izejvielu patēriņš, kas rada augstu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku, samazināsies.

(213)

Turklāt ievērojamu daļu PME patlaban ražo Savienības ražošanas nozare. Vidējā termiņā imports no Indonēzijas var vēl aizvien palielināties, aizstājot PME, ko patlaban ražo Savienības ražošanas nozare.

(214)

Tā kā nav saņemtas piezīmes par patēriņu Savienībā, Komisija apstiprina savus pagaidu regulas 270.–278. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

4.3.   Imports no Indonēzijas un cenu samazinājums (undercutting)

(215)

Attiecībā uz importa no Indonēzijas apjomu un tirgus daļu Komisija pēc pagaidu regulas publicēšanas saņēma piezīmes no Indonēzijas eksportētājiem, Gunvor (nesaistīta biodīzeļdegvielas tirgotāja) un IV par importa no Indonēzijas apjomu attiecīgajā laikposmā.

(216)

Tie savās piezīmēs norāda, ka importa no Indonēzijas analīze ir kļūdaina, jo neaptver laikposmu no 2010. gada līdz 2012. gadam, tas ir, pirms antidempinga maksājumu noteikšanas 2013. gadā.

(217)

Komisija ņēma vērā šīs piezīmes, tomēr pagaidu regulas 279.–282. apsvērumā importa apjomi no Indonēzijas bija aprakstīti pareizi, un Komisija 281. un 282. apsvērumā ir skaidri norādījusi spēkā esošo antidempinga maksājumu ietekmi.

(218)

Komisija norāda arī, ka attiecīgais laikposms sākas 2015. gadā, tāpēc importa apjoma no Indonēzijas analīzi nevar datēt ar 2010.–2012. gadu, neizjaucot saskaņotību ar šajā izmeklēšanā aplūkoto attiecīgo laikposmu. Attiecīgā laikposma ilgums šajā gadījumā ir laikposms, kādu parasti izmanto šādā izmeklēšanā. Katrā ziņā, ņemot vērā importa apjomus no Indonēzijas, kas noteikti 2013. gadā pabeigtajā antidempinga izmeklēšanā, ir redzams, ka 2010.–2011. gadā importa apjomi no Indonēzijas bijuši līdzīgi apjomiem šajā izmeklēšanas laikposmā, kā arī paredzamajiem apjomiem tuvākajā nākotnē, ja netiks noteikti pasākumi (30).

(219)

Gunvor savās piezīmēs arī norāda, ka, ņemot vērā tikai importu no Indonēzijas, netiek ņemts vērā importa apjoms no Argentīnas izmeklēšanas laikposmā. Tomēr šī analīze ir veikta pagaidu regulas 6. iedaļas “Cēloņsakarība” 368.–370. apsvērumā.

(220)

Attiecībā uz cenu samazinājumu Komisija pēc pagaidu informācijas izpaušanas no Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem un IV saņēma piezīmes, kurās bija norādīts, ka cenu samazinājuma aprēķini ir jākoriģē vai jāpaskaidro sīkāk.

(221)

Pagaidu regulā bija noteiktas trīs metodes, kā aprēķina cenu samazinājumu starp biodīzeļdegvielas importu no Indonēzijas un biodīzeļdegvielas pārdošanu Savienības tirgū. Komisija sīkāk precizēs trīs metodes, kuras izmantotas šajā lietā, lai noteiktu, vai pastāv ievērojams cenu samazinājums, pamatojoties uz datiem, kas attiecas uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem.

(222)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV iesniedza piezīmes par trim Komisijas izmantotajām metodēm cenu samazinājuma aprēķināšanai un norādīja, ka Komisija nav ņēmusi vērā dažādus Eiropas Savienības Tiesas un Pasaules Tirdzniecības organizācijas spiedumus.

(223)

Komisija tam nepiekrīt. Visās trijās tālāk aprakstītajās metodēs ir sīki analizēta situācija, kad biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas tiek pārdots par zemākām cenām nekā Savienības produkcija, un visu triju metožu rezultātā tiek konstatēts cenu samazinājums.

(224)

IV savās piezīmēs par galīgo izpausto informāciju arī izteica dažus vispārīgus apsvērumus par cenu samazinājumu, kuri ir analizēti šeit.

(225)

Pirmkārt, IV salīdzināja NPE un rapšu eļļas metilesteri (“RME”) un norādīja, ka abiem šiem izstrādājumiem ir atšķirīgas fizikālās īpašības (vienam CFPP ir +13 °C un otram tā ir – 14 °C) un cenas.

(226)

Komisija piekrīt IV un tāpēc nav veikusi PME un RME tiešu salīdzināšanu.

(227)

Otrkārt, IV atsaucas uz pagaidu regulas 290. apsvērumu, kurā teikts, ka “PME parasti neizmanto tīrā veidā, bet parasti sajauc ar citām biodīzeļdegvielām, lai iegūtu maisījumu, kam ir zemāka CFPP”.

(228)

Tiek precizēts, ka fakts, ka PME parasti sajauc ar citām biodīzeļdegvielām, nenozīmē, ka PME netiek tieši sajaukts ar minerālo dīzeļdegvielu. Izlasē iekļauto Savienības ražotāju veiktās pārdošanas analīzē tika apstiprināts, ka ievērojama daļa tīra PME tiek pārdota tieši minerālās dīzeļdegvielas rafinēšanas uzņēmumiem, kas tieši konkurē ar tīra PME importu no Indonēzijas.

4.3.1.   Vispārīgi apsvērumi par ES biodīzeļdegvielas tirgu

(229)

Biodīzeļdegviela ir viendabīgs izstrādājums, kam ir viens galvenais lietojums – to izmanto par degvielu dīzeļmotoriem. To izgatavo no dažādām nefosilām izejvielām. No izejvielām ir atkarīgas konkrētas fizikālo īpašību, proti, CFPP, atšķirības. Tirgū biodīzeļdegvielu ar konkrētu CFPP bieži apzīmē ar FAMEX (31), piemēram, FAME0 biodīzeļdegvielai ar CFPP 0 °C vai FAME5 dīzeļdegvielai ar CFPP 5 °C.

(230)

Lielākā daļa biodīzeļdegvielas veidu, arī PME, tiek pārdoti tīrā veidā vai maisījumā ar citiem biodīzeļdegvielas veidiem. Šajā kontekstā termins “maisījums” attiecas uz maisījumu, kas sastāv no dažādiem tādas biodīzeļdegvielas veidiem, kura nav minerālā dīzeļdegviela. Šo terminu nevajadzētu jaukt ar “maisījumu”, ko parasti pārdod degvielas uzpildes stacijās un kas, piemēram, Savienībā parasti sastāv no ne vairāk kā 10 % biodīzeļdegvielas un ne mazāk kā 90 % minerālās dīzeļdegvielas.

(231)

Pieprasījums pēc biodīzeļdegvielas ir atkarīgs no diviem galvenajiem faktoriem, proti, dīzeļdegvielas patēriņa un biodīzeļdegvielas satura šajā degvielā. Biodīzeļdegvielas cenai nav būtiskas ietekmes ne uz vienu no šiem faktoriem jo īpaši tāpēc, ka biodīzeļdegvielas cenas ietekme uz dīzeļdegvielas cenu degvielas uzpildes stacijās ir ierobežota.

(232)

Tāpēc, atšķirībā no daudziem citiem izstrādājumiem, attiecībā uz cenām biodīzeļdegvielas pieprasījums ir neelastīgs. Biodīzeļdegviela par zemām cenām parasti neizraisa patēriņa palielināšanos biodīzeļdegvielas tirgū. Tāpēc cenu konkurence biodīzeļdegvielas tirgū ir “nulles summas spēle”, kurā daudzumus, ko iegūst viens tirgus dalībnieks, tādā pašā līmenī zaudē citi tirgus dalībnieki.

(233)

Tāpēc, ja pieprasījums ir stabils, importētas subsidētas zemu cenu biodīzeļdegvielas daudzumu palielinājumam būs ietekme uz piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, kā rezultātā radīties piedāvājuma pārpalikums visā biodīzeļdegvielas tirgū. Situācijā, kad visā biodīzeļdegvielas tirgū ir piedāvājuma pārpalikums, lētākas iespējas, piemēram, subsidētā importa, pieejamība radīs lejupēju cenu spiedienu arī visā biodīzeļdegvielas tirgū, negatīvi ietekmējot visus biodīzeļdegvielas ražotājus neatkarīgi no izmantotajām izejvielām.

4.3.2.   1. metode. PME importa salīdzināšana ar PME, ko ražo ES

(234)

Izmantojot pirmo metodi, pagaidu regulas 292.–295. apsvērumā PME imports no Indonēzijas tika salīdzināts ar Eiropas Savienībā saražotā PME pārdošanu. Cenu samazinājuma starpības bija diapazonā no 6,0 % līdz 11,6 %.

(235)

Lai precizētu šo aprēķinu, pēc piezīmju iesniedzēju pieprasījuma salīdzinājums tika veikts tieši starp Indonēzijas PME ar zemāko filtrējamības temperatūru (“CFPP”) + 13 un Savienības ražošanas nozares PME ar CFPP +10 (32). PME, ko pārdod ar CFPP +10, netika sajaukts, lai iegūtu attiecīgo CFPP; biodīzeļdegvielai tika pievienota piedeva, kas izmaksā mazāk nekā 1 EUR par tonnu, t. i., tikai aptuveni 0,1 % no ražošanas izmaksām. Komisija neuzskata, ka ir vajadzīga korekcija attiecībā uz šo piedevu, jo tai nebūtu ietekmes uz aprēķiniem.

(236)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Wilmar savās piezīmēs norādīja, ka pagaidu regulas 287. apsvērumā Komisijai būtu bijis plašāk jāpaskaidro, kā tā ņēma vērā īpašo Vācijas “divkāršās uzskaites” sistēmu.

(237)

Metodikas precizējums: Vācija ir ieviesusi obligātos siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķrādītājus, kas naftas pārstrādes uzņēmumiem ir jāsasniedz. Rezultātā darījumiem ar zemu CO2 emisiju līmeni tiek piesaistīts uzcenojums. Pārdošanas darījumi Vācijas tirgum tika noteikti, attiecīgā gadījumā izmantojot RKN rādītāju “2” (emisijas ir mazākas nekā 9 g/MJ), lai Komisija šos darījumus varētu salīdzināt ar līdzvērtīgu Indonēzijas importu uz citām dalībvalstīm, kurās ir divkāršās uzskaites sistēma.

(238)

Komisija norāda – kā minēts pagaidu regulas 288. apsvērumā – imports no Indonēzijas bez AED sertifikāta tika salīdzināts ar Savienības ražošanas nozares pārdevumiem, kas veikti ar AED sertifikātu. Pēc pagaidu informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar un IV norādīja, ka biodīzeļdegviela bez AED sertifikāta ir lētāka nekā ar AED sertifikātu, un pieprasīja korekciju.

(239)

Komisija norada, ka minētās personas neapstrīdēja to, ka šis izstrādājums ir identisks PME, ko pārdod ar AED sertifikātu, un neiesniedza pierādījumus, ka izstrādājums tieši nekonkurē ar Savienības ražošanas nozares ražoto PME. Tāpēc Komisija uzskata, ka korekcija attiecībā uz cenu starpību nav nepieciešama, it īpaši tāpēc, ka netika iesniegti pārliecinoši pierādījumi par šādu cenu starpību izmeklēšanas laikposmā.

(240)

Tāpēc Komisija turpina uzskatīt, ka šī metode precīzi parāda cenu samazinājumu, ko izraisīja no Indonēzijas importētās biodīzeļdegvielas veids. Katrā ziņā cenu samazinājuma starpība, kas noteikta izstrādājumiem bez AED sertifikāta, ievērojami pārsniedz Wilmar norādīto cenu starpību. Tāpēc, pat ja Wilmar pieprasītā korekcija tiktu veikta, šādas korekcijas ietekme būtu mērena un Indonēzijas importu joprojām būtu bijis ievērojams cenu samazinājums.

(241)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV un Wilmar pieprasīja veikt korekciju, lai ņemtu vērā CFPP10 un CFPP13 biodīzeļdegvielas cenu starpību.

(242)

Komisija nav konstatējusi šādu cenu starpību, un ne IV, ne Wilmar nav snieguši pierādījumus par cenu starpību. Komisija ir konstatējusi, ka biodīzeļdegviela tiek piedāvāta tirgos kā tīrs RME, FAME0 un tīrs PME. Tīrā PME piedāvājumos nebija atsauces uz izstrādājuma faktisko CFPP, bet bija tikai norādīts PME, un šis fakts apstiprina Komisijas argumentu, ka viss PME tiek pārdots par līdzīgām cenām neatkarīgi no konkrētās CFPP. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(243)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Komisija vēlreiz saņēma no Wilmar un IV pieprasījumu veikt cenu korekciju, lai salīdzinātu PME importu bez AED sertifikāta ar Savienībā ražoto PME ar AED sertifikātu.

(244)

Komisija atkārtoti pauž nostāju, ka šāda korekcija nav nepieciešama, un noraida pieprasījumu. Izmeklēšanas laikposmā Savienībā no Indonēzijas tika importēts lieli daudzumi PME bez AED sertifikāta, taču šāds PME ir derīgs sajaukšanai ar minerālo dīzeļdegvielu tikai tad, ja tam ir pievienots AED sertifikāts. Wilmar nav iesniedzis pierādījumus, ka bez AED sertifikāta importētais PME nebūtu konkurējis ar tā Savienībā ražoto PME, kam bija AED sertifikāts.

4.3.3.   2. metode. PME importa salīdzināšana ar ES saražotā PME un arī ES saražotās biodīzeļdegvielas ar CFPP0 (FAME0) pārdošanu

(245)

Izmantojot otro metodi, pagaidu regulas 296. un 297. apsvērumā Savienībā saražotās biodīzeļdegvielas daudzums, kas salīdzināts ar importu no Indonēzijas, tika paplašināts, salīdzinājumā iekļaujot izlasē iekļauto Savienības ražotāju FAME0 biodīzeļdegvielas pārdevumus.

(246)

Lai salīdzinātu FAME0 pārdošanas apjomus Savienībā ar valsts mēroga PME importu no Indonēzijas, Savienībā pārdotā FAME0 cena tika koriģēta un rezultātā reducēta līdz Savienībā pārdotā PME cenu līmenim, lai ņemtu vērā fizikālo īpašību atšķirību tirgus vērtību.

(247)

Lai precizētu aprēķinu, pēc piezīmju iesniedzēju pieprasījuma iepriekš minētā reducētā cena bija 100–130 EUR robežās par tonnu. Tāpat, lai precizētu aprēķinu, 55 % no visa Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoma, uz kuru attiecas šis salīdzinājums, ietver gan PME, gan FAME0 (33).

(248)

Atbilstīgi šai metodei noteiktā valsts mēroga cenu samazinājuma starpība ir 7,4 %.

(249)

Komisija uzskata, ka šis aprēķins ir pamatota aplēse par Indonēzijas importa ietekmi uz FAME0 cenu.

(250)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar apstrīdēja šo salīdzinājumu, citējot konstatējumus, kas izdarīti PTO izskatītajā strīda izšķiršanas lietā European Union – Anti-Dumping Measures on Biodiesel from Indonesia (34), kurā Komisija veica līdzīgu korekciju. Ekspertu grupa 7.157. punktā norādījusi:

“Neraugoties uz to, ka gan PME no Indonēzijas, gan jauktā CFPP0 biodīzeļdegviela varētu konkurēt par pārdošanu uzņēmumiem, kas jauc biodīzeļdegvielu ar minerālo dīzeļdegvielu, šis punkts tomēr neattiecas uz faktu, ka ES iestādes nav paskaidrojušas, vai salīdzinājums starp PME un jauktās CFPP0 biodīzeļdegvielas pārdošanas apjomiem veikts atbilstošā salīdzinājuma līmenī, ņemot vērā, ka PME ir izejviela šiem maisījumiem, arī CFPP0 biodīzeļdegvielai.”

(251)

Komisija norāda, ka kopš sākotnējās izmeklēšanas, kura attiecās uz importu no Indonēzijas, Savienības tirgus ir mainījies. Ekspertu grupa tolaik norādīja: “PME var izmantot tikai maisījumā, un faktiski tas ir viens no komponentiem dažādajos maisījumos, ko pārdod galalietotājiem ES tirgū.” (35)

(252)

Sākotnējā izmeklēšanā pret Indonēziju Komisija ir konstatējusi, ka Savienības ražošanas nozare nespēja ražot PME no importētas palmu eļļas, jo PME cena faktiski bija zemāka nekā palmu eļļas cena. Tāpēc Savienības ražošanas nozare iepirka tīru PME no Indonēzijas un pirms tālākpārdošanas to sajauca kopā ar citām savām ražotajām biodīzeļdegvielām (36).

(253)

Tomēr pašreizējā izmeklēšanā Komisija ir konstatējusi, ka Savienībā ražotais PME tika pārdots tieši naftas uzņēmumiem, tāpēc tirgus dinamika šajā ziņā ir mainījusies.

(254)

Komisija neapstrīd, ka PME tiek arī importēts Savienībā, lai to sajauktu ar citām biodīzeļdegvielām un iegūtu, piemēram, FAME0. Tomēr importētā PME daudzums ir atkarīgs no šāda importa cenas, kā arī no importētā PME fizikālajām īpašībām, tāpēc importētā PME cena rada cenu spiedienu arī uz maisījumiem. PME ir viens no lētākajiem biodīzeļdegvielas veidiem, ko var izmantot maisījumos, piemēram, FAME0 un FAME+5, kuri ir piemēroti izmantošanai ievērojamā Savienības tirgus daļā visu gadu. Tādējādi PME imports tieši konkurē ar citiem ES ražotās biodīzeļdegvielas veidiem, kas citos gadījumos tiktu sajaukti lielākos daudzumos, lai sasniegtu tādu pašu maisījuma rezultātu.

(255)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV noraidīja šo aprēķina metodi, norādot, ka tā attiecas tikai uz vienu Savienības ražošanas nozares segmentu un neaptver visus Savienības ražošanas nozares pārdotos izstrādājumu veidus. Komisija tam nepiekrīt, jo IV prasītais aprēķins, kas aptvertu visus Savienības ražošanas nozares pārdotos izstrādājumu veidus, ir sīki aprakstīts turpmāk kā 3. metode.

4.3.4.   3. metode. Visa biodīzeļdegvielas importa no Indonēzijas salīdzināšana ar visu Savienībā pārdoto biodīzeļdegvielas daudzumu, neveicot cenas korekciju

(256)

Izmantojot trešo metodi, pagaidu regulas 298.–299. apsvērumā valsts mēroga biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas tika salīdzināts ar izlasē iekļauto Savienības ražotāju kopējo pārdošanas apjomu. Atbilstīgi šai metodei noteiktā valsts mēroga cenu samazinājuma starpība ir 17,1 % (37).

(257)

Komisija uzskata, ka šis aprēķins, kurā attiecīgā izstrādājuma no Indonēzijas valsts mēroga imports tiek salīdzināts ar izlasē iekļauto Savienības ražotāju līdzīgā izstrādājuma pārdošanas apjomu Savienības tirgū, parāda, ka pat tad, ja salīdzina visus izstrādājumu veidus, importam no Indonēzijas ir konstatējams ievērojams cenu samazinājums. To apliecina arī pieejamie dati, kas minēti pagaidu regulas 284. apsvērumā.

(258)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar norādīja uz nekonsekvenci starp pārdošanas apjomiem, kas norādīti 2. un 3. metodei, un 55 % īpatsvaru no Savienības ražošanas nozares kopējā pārdošanas apjoma, uz ko attiecas 2. metode.

(259)

Komisija ir aplūkojusi šo atšķirību galīgajā izpaustajā informācijā, proti, to, ka kopējā vērtība 2. metodē nav 55 % no kopējās vērtības 3. metodē, kā tas minēts pagaidu regulas 296. apsvērumā.

(260)

Komisija precizē, ka šī atšķirība radusies tādēļ, ka katrā no trim metodēm, kas aprakstītas pagaidu regulas 292.–299. apsvērumā, izmantoti atšķirīgi avoti cenu samazinājuma aprēķināšanai.

(261)

1. metodē tika izmantoti Indonēzijas ražotāju eksportētāju pārdošanas darījumu saraksti, lai aprēķinātu vienības cenu tonnā katram RKN, un šo vienības cenu tonnā tad salīdzināja, izmantojot izlasē iekļauto Savienības ražotāju pārdošanas darījumu sarakstus.

(262)

2. metodē tika izmantoti tie paši darījumu saraksti kā 1. metodē attiecībā uz Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem, un tad tika pieskaitīti FAME0 pārdošanas apjomi no izlasē iekļauto Savienības ražotāju sarakstiem.

(263)

Taču 3. metodē aprēķins tika veikts, salīdzinot 1. metodē izmantotos darījumu sarakstus attiecībā uz Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem ar izlasē iekļauto Savienības ražotāju vienības cenu, ko tie norādījuši savās atbildēs uz anketas jautājumiem, nevis kas norādīta to darījumu sarakstos. Tas tika darīts, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz 3. metodi kopējā tvērumā netiek iekļauts apjoms, ko Savienības ražotāji iepirkuši un vēlāk pārdevuši tālāk.

(264)

Tāpēc kopējās vērtības 1. un 2. metodē nav tieši salīdzināmas ar kopējo vērtību 3. metodē, jo atšķiras avoti.

(265)

Neviena ieinteresētā persona neierosināja citu metodi, kā aprēķināt cenu samazinājumu starp Indonēzijas importu un Savienības ražošanas nozares pārdevumiem, un neviena ieinteresētā persona neiesniedza aprēķinus, kas liecinātu, ka izmeklēšanas laikposmā nav bijis cenu samazinājuma.

(266)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar norādīja, ka “vienīgais pareizais veids, kā aprēķināt cenu samazinājumu, ir salīdzināt izstrādājuma veidus, veikt korekcijas attiecībā uz fizikālo īpašību atšķirībām, kas ietekmē cenas, (..) vienlaikus ņemot vērā cenu salīdzināmības sarežģītību, ko konstatējusi PTO ekspertu grupa.

(267)

Komisija ņēma vērā Wilmar ieteikumu attiecībā uz iepriekš minēto cenu samazinājuma aprēķinu, kurā izmantots visu Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms. Tomēr, ņemot vērā, ka Wilmar nebija iesniedzis ne ieteikumus vai aplēses par korekciju apjomu attiecībā uz fizikālo īpašību atšķirībām, ne ieteikumus par to, kā ņemt vērā cenu salīdzināmības sarežģītību, kas konstatēta PTO ekspertu grupas nolēmumā, saistībā ar šo ieteikumu nebija iespējams veikt nekādu turpmāku rīcību.

(268)

Komisija veica vairākus cenu salīdzinājumus, lai aptvertu visas iespējamās izstrādājumu veidu konfigurācijas, nodrošinot pilnīgu salīdzināmību, cik vien tas iespējams. Komisija ir skaidrojusi arī, ka tirgus situācija izmeklēšanas laikposmā atšķīrās no situācijas, ko izvērtēja PTO ekspertu grupa (tagad Savienības ražotāji veic PME tiešu pārdošanu). Komisija ir izvērtējusi arī mijiedarbību un konkurences attiecības starp Indonēzijas PME importu un Savienības veiktajiem pārdevumiem un ir secinājusi, ka PME, kas ir viens no lētākajiem biodīzeļdegvielas veidiem, spēj radīt cenu spiedienu uz Savienības pārdoto produkciju.

(269)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV raksturoja šo aprēķinu kā salīdzinājumu starp Indonēzijas PME ar CFPP13 un Savienībā ražoto FAME0 un RME ar CFPP – 14 un norādīja, ka bez korekcijām attiecībā uz fizikālajām īpašībām (tas ir, CFPP) šis salīdzinājums būtībā ir bezjēdzīgs.

(270)

Komisija norāda, ka šis aprēķins ir Indonēzijas PME ar CFPP13 salīdzinājums ar visiem Savienības ražošanas nozares saražotās produkcijas pārdošanas apjomiem ES, kas ietver arī PME. Attiecībā uz jebkādām iespējamām korekcijām – netika iesniegts neviens pamatots un kvantificēts apgalvojums, lai veiktu šādu korekciju.

(271)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija secina, ka visas trīs pārbaudītās metodes liecina, ka importam no Indonēzijas izmeklēšanas laikposmā bija ievērojami zemākas cenas nekā Savienības ražošanas nozares pārdotajai produkcijai.

4.3.5.   Pēcimportēšanas izmaksas

(272)

Ražotājs eksportētājs Wilmar norāda, ka Komisijas izmantotais korekcijas līmenis attiecībā uz pēcimportēšanas izmaksām 8,50 EUR apmērā par tonnu, kas noteikts iepriekšējā antidempinga izmeklēšanā, ir pārāk zems, un iesniedza dokumentāciju, kas liecina par labu koriģētam skaitlim, proti, 14,50 EUR par tonnu.

(273)

Iesniegtie dati attiecās uz vienu sūtījumu, kas tika saņemts pēc izmeklēšanas laikposma, un lielākā daļa izmaksu bija saistītas ar uzglabāšanu noliktavā pēc importēšanas, kas nebūtu jāiekļauj importēšanas izmaksās. Komisija uzskata, ka šis pamats nav uzticamāks par skaitli, kas noteikts iepriekš, pamatojoties uz nesaistīta importētāja datiem, tāpēc nepiekrīt veikt šādu korekciju.

(274)

Biodīzeļdegvielas tirgotājs Gunvor vaicā, vai cenu samazinājuma aprēķinos izmantoto importēšanas izmaksu noteikšanai ir izmantoti tā dati. Izmaksās, ko Gunvor norādīja savā atbildē uz anketas jautājumiem, bija ietverts salikts skaitlis, kas ietvēra gan importēšanas izmaksas (kuras izmantotas cenu samazinājuma aprēķinā), gan pēcimportēšanas izmaksas (kuras rodas posmā starp importēšanu un tālākpārdošanu un nav ņemtas vērā cenu samazinājuma aprēķinā).

(275)

Izmeklēšanā uz vietas Gunvor iesniedza pārskatītus skaitļus, kam bija izmantotas citāda bāze, savukārt Gunvor iesniegtie galīgie skaitļi bija balstīti uz aplēsēm un nebija pārbaudāmi. Tādējādi Komisija nolēma izmantot importēšanas izmaksas, kas izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā ar Regulu (ES) Nr. 1194/2013 tika noteikti antidempinga maksājumi, un kas bija izmantotas arī iepriekšējā izmeklēšanā pret importu no Argentīnas (38). Komisija uzskata, ka minētās izmaksas ir ticamākas nekā Gunvor norādītās.

(276)

Tā kā kopš 2012. gada inflācija eurozonā ir ļoti zema (laikposmā no 2012. gada līdz 2018. gadam kopumā aptuveni 6 %), Komisija uzskata, ka ir lietderīgi izmantot šīs importēšanas izmaksas, neveicot korekciju attiecībā uz inflāciju. Katrā ziņā nekāda korekcija šādā nozīmē neietekmētu galīgās cenu samazinājuma starpības.

(277)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par importu no Indonēzijas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 279.–301. apsvērumā.

4.4.   Savienības ražošanas nozares ekonomiskais stāvoklis

4.4.1.   Vispārīgas piezīmes

(278)

Tā kā nav saņemtas piezīmes, Komisija apstiprina pagaidu regulas 302.–308. apsvērumu.

4.4.2.   Makroekonomiskie rādītāji

4.4.2.1.   Ražošanas jauda un jaudas izmantojums

(279)

Pēc informācijas izpaušanas IV un Wilmar iesniedza piezīmes par Savienības ražošanas nozares ražošanas jaudu, norādot uz ražošanas un jaudas palielinājumu attiecīgajā laikposmā, bet neapstrīdēja rādītāju līmeni vai tendenci. Tie apgalvo, ka minētais palielinājums norāda uz to, ka biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas nav radījis kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

(280)

Minētie argumenti ir analizēti pagaidu regulas 6. iedaļā “Cēloņsakarība”, 368.–370. apsvērumā.

(281)

Tā kā citas piezīmes par ražošanas apjomu, ražošanas jaudu un tās izmantojumu nav saņemtas, Komisija apstiprina pagaidu regulas 309.–313. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

4.4.2.2.   Pārdošanas apjoms un tirgus daļa

(282)

Pēc informācijas izpaušanas IV norādīja, ka Savienības ražošanas nozares tirgus daļa 2015. gadā bija tāda, kāda tā bija, tādēļ, ka ražošanas nozarē pastāvēja “gandrīz absolūts monopols bez brīvas konkurences”.

(283)

Komisija norāda, ka tas nevar būt monopols, ņemot vērā, ka Savienības ražošanas nozare sastāv no vairāk nekā 100 uzņēmumiem, kas savstarpēji konkurē. Visā izmeklēšanā netika iesniegts neviens pierādījums par monopolistisku Savienības ražošanas nozares rīcību.

(284)

Gan eksportētājs Wilmar, gan IV norāda, ka pagaidu regulas 317. apsvērums ir kļūdains, jo tajā nav ņemts vērā tajā pašā laikā notiekošais biodīzeļdegvielas imports ES no Argentīnas.

(285)

Minētais imports ir analizēts pagaidu regulas 6. iedaļā “Cēloņsakarība”, 368.–370. apsvērumā.

(286)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar apgalvoja, ka Savienības ražošanas nozares tirgus daļas samazinājums pēc 2015. gada neliecina par kaitējumu “tādā apjomā, ka Savienības ražošanas nozarei praktiski bija monopols” Savienības tirgū. Wilmar norāda arī uz īpašo situāciju, ko bija radījuši antidempinga maksājumi, kuri tika noteikti sākotnējās izmeklēšanas rezultātā.

(287)

Izmeklēšana attiecas tikai uz attiecīgo laikposmu, kas definēts paziņojumā par procedūras sākšanu. Pagaidu regulas 317. apsvērumā ir atzīta arī antidempinga maksājumu atcelšanas ietekme. Attiecīgi Komisija noraida šo apgalvojumu.

(288)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV atkārtoti norādīja, ka Komisija nebija izskatījusi tās argumentus par Argentīnas biodīzeļdegvielas importa negatīvo ietekmi uz Savienības ražošanas nozares darbības rādītājiem.

(289)

Šajā sakarībā Komisija atsaucas uz pagaidu regulas 6.2.1. iedaļu un šīs regulas 6.2.1. iedaļu, kur ir analizēta Argentīnas importa ietekme uz Savienības ražošanas nozari.

(290)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par pārdošanas apjomu un tirgus daļu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 314.–317. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

4.4.2.3.   Izaugsme

(291)

Pēc informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar norādīja, ka Savienības ražošanas nozares darbības rādītāji, sākot no 2015. gada, būtu jāvērtē, ņemot vērā tās “praktisko monopola stāvokli”. Kā aprakstīts 283. apsvērumā, nav iesniegti pierādījumi par monopola stāvokli.

(292)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 318. apsvērumā.

4.4.2.4.   Nodarbinātība un ražīgums

(293)

IV iesniedza piezīmes par pieauguma tendencēm, kas norādītas pagaidu regulas 10. tabulā, bet neapstrīdēja tendenču līmeni kā tādu. Tā apgalvo, ka minētās pieauguma tendences nekādā veidā neliecina par būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

(294)

Ņemot vērā, ka šajā gadījumā runa ir par kaitējuma draudiem, minētās piezīmes tiek noraidītas.

(295)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par nodarbinātību un ražīgumu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 319. un 320. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

4.4.2.5.   Kompensējamo subsīdiju apjoms un atgūšanās no iepriekšējās subsidēšanas vai dempinga

(296)

Piezīmēs pēc informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar norāda, ka Komisija šajā iedaļā nav novērtējusi ietekmi, ko radīja subsidētā Argentīnas biodīzeļdegviela. Komisija vēlreiz norāda, ka Argentīnas importa analīze ir izklāstīta pagaidu regulas iedaļā “Cēloņsakarība”, 368.–370. apsvērumā.

(297)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 321. un 324. apsvērumā.

4.4.3.   Mikroekonomiskie rādītāji

4.4.3.1.   Cenas un tās ietekmējoši faktori

(298)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV atsaucās uz vienības pārdošanas cenu un vienības ražošanas izmaksu tendenci, norādot, ka abas vērtības attiecīgajā laikposmā palielinājušās gandrīz par 10 %. IV un ražotājs eksportētājs Wilmar norāda uz saikni starp ražošanas izmaksām un pārdošanas cenu, ko Komisija neapstrīd.

(299)

Ražotājs eksportētājs norāda uz Komisijas piezīmi pagaidu regulas 328. apsvērumā, ka biodīzeļdegviela ir izejviela un ka cenu samazinājums par 10 % nerada būtisku lejupēju spiedienu uz cenām. Wilmar nepiekrīt, apgalvojot, ka tas ir pretrunā pašas Komisijas norādītajam, ka pastāv PME izmantošanas ierobežojumi tā CFPP līmeņa dēļ.

(300)

Komisija nav konstatējusi pretrunas starp šiem abiem apgalvojumiem. Wilmar nenorāda, vai PME izmantošanas ierobežojums tika sasniegts izmeklēšanas laikposmā. Pat ja šis iespējamais ierobežojums tika sasniegts, fakts, ka PME var izmantot pašu par sevi vai maisījumā, lai šāda maisījuma cena būtu zemāka, nozīmē, ka tam nenovēršami ir ietekme uz cenām. Komisija ir norādījusi uz šo sajaukšanas ietekmi pagaidu regulas 290. apsvērumā.

(301)

Wilmar norāda arī, ka Komisija ir kļūdījusies, pagaidu regulas 329. apsvērumā uzskatīdama, ka pastāv saikne starp PME importa izraisīto cenu spiedienu un Savienības ražošanas nozares rentabilitāti, un, lai pamatotu šo apgalvojumu, atsaucas uz Savienības ražošanas nozares stāvokli laikposmā no 2012.–2013. gada līdz 2017. gada septembrim.

(302)

Šajā sakarībā Komisija norāda, ka secinājums pagaidu regulas 329. apsvērumā tika izdarīts, ņemot vērā datus par attiecīgo laikposmu, kuru nosaka izmeklēšanas sākumā, neņemot vērā nekādus ārējus faktorus. Wilmar pašu par sevi neapstrīd konstatēto savstarpējo saistību starp ražošanas izmaksu pieaugumu un neapmierinošo peļņas normu, ko izraisījis izmeklējamā importa cenu spiediens. Tāpēc šis arguments tiek noraidīts.

(303)

Turklāt Wilmar norāda, ka dažādo izlasē iekļauto Savienības ražotāju rentabilitāte, naudas plūsma un ienākums no ieguldījumiem būtiski atšķiras un tas jo īpaši norādot uz to, ka ES ražotāja peļņu un finanšu stāvokli ietekmē citi faktori, kas nav Indonēzijas biodīzeļdegvielas ražotāju radītais cenu spiediens.

(304)

Komisija uzskata, ka katram izlasē iekļautajam ražotājam ir vērojamas individuālas tendences, bet individuālo noviržu ietekme tiek mazināta, izdarot konstatējumus par visu izlasi kopumā. Tāpēc šis arguments tiek noraidīts.

(305)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoja savus iepriekš minētos argumentus, neiesniedzot jaunus pierādījumus to pamatošanai. Tāpēc tā apgalvojumi tika vēlreiz noraidīti.

(306)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 325.–329. apsvērumā.

4.4.3.2.   Darbaspēka izmaksas

(307)

Tā kā piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 330. un 331. apsvērumā.

4.4.3.3.   Krājumi

(308)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV norādīja uz izlasē iekļauto Savienības ražotāju krājumu tendenci, tomēr neapstrīdēja Komisijas secinājumu pagaidu regulas 333. apsvērumā.

(309)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 332. un 333. apsvērumā.

4.4.3.4.   Rentabilitāte, naudas plūsma, ieguldījumi, ienākums no ieguldījumiem un spēja piesaistīt kapitālu

(310)

Pēc pagaidu pasākumu noteikšanas IV norādīja uz Savienības ražošanas nozares rentabilitāti attiecīgajā laikposmā un attiecīgi arī uz ienākumu no ieguldījumiem. IV iesniedza piezīmes par Savienības ražošanas nozares rentabilitātes tendenci attiecībā pret importa apjomu no Indonēzijas, norādot, ka negatīvo rentabilitāti 2015. gadā nevar saistīt ar Indonēzijas biodīzeļdegvielas importu, jo tā apjoms minētajā gadā bija ļoti mazs.

(311)

Šis jautājums ir analizēts pagaidu regulas 6. iedaļā “Cēloņsakarība”, 361.–365. apsvērumā. Pagaidu regulā nedaudz negatīvā rentabilitāte 2015. gadā patiešām netika saistīta ar Indonēzijas biodīzeļdegvielas importu.

(312)

Ražotājs eksportētājs Wilmar iesniedza piezīmes, kurās norādīja, ka apgalvojums pagaidu regulas 329. apsvērumā (proti, ka Savienības ražošanas nozare nevarēja uzlabot savu neapmierinošo peļņas normu subsidētā importa radītā cenu spiediena dēļ) ir nepamatots.

(313)

Wilmar norāda, ka tolaik, kad ES biodīzeļdegvielas nozare tika aizsargāta, no 2012.–2013. gada līdz vismaz 2017. gada septembrim atceļot biodīzeļdegvielas nodokļus, Savienības ražošanas nozares finanšu stāvoklis nebija labs, tāpēc tās finanšu stāvokļa neuzlabošanos var izskaidrot tikai ar nozarē pastāvošajiem trūkumiem.

(314)

Komisija norāda, ka pēc subsidētā Indonēzijas biodīzeļdegvielas importa pēkšņā palielinājuma, kad 2018. gada martā tika atcelti spēkā esošie antidempinga maksājumi, Savienības ražošanas nozare nespēja uzlabot savu neapmierinošo peļņas normu, kas bija ievērojami zemāka nekā mērķa peļņa augošā tirgū. Tāpēc tiek apstiprināts Komisijas pagaidu konstatējums.

(315)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar atkārtoti izteica tās pašas piezīmes, ko pagaidu posmā un kas jau aplūkotas iepriekš. Tas apgalvo arī, ka zemo peļņu nevar saistīt ar importu, ņemot vērā Savienības ražošanas nozares “praktisko monopola stāvokli” attiecīgā laikposma sākumā.

(316)

Šis arguments ir nepamatots, jo Savienības ražošanas nozare sastāvēja no vairāk nekā 200 uzņēmumiem, kas savstarpēji konkurēja Savienības biodīzeļdegvielas tirgū, un nav pierādījumu, ka starp Savienības ražotājiem pastāv jebkāda veida vienošanās.

(317)

Tā kā citas piezīmes par rentabilitāti, naudas plūsmu, ieguldījumiem, ienākumu no ieguldījumiem un spēju piesaistīt kapitālu nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 334.–340. apsvērumā.

4.4.4.   Secinājums par kaitējumu

(318)

Pēc pagaidu pasākumu noteikšanas IV secināja, ka, spriežot pēc pagaidu regulā minētajiem rādītājiem, Savienības ražošanas nozares “stāvoklis ir stabils”.

(319)

Komisija nepiekrīt un norāda, ka ražošanas nozare, kuras rentabilitāte joprojām ir zemāka par 1 % no apgrozījuma, kura ir zaudējusi gandrīz 15 procentpunktus tirgus daļas un kura nespēj izmantot to, ka tirgus ir audzis par 33 %, nav stabila.

(320)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 341.–346. apsvērumā.

4.5.   Ekonomiskie rādītāji pēc izmeklēšanas laikposma

(321)

Lai rūpīgāk izvērtētu Savienības ražošanas nozares stāvokli ar nolūku izdarīt konstatējumus par kaitējuma draudiem, Komisija nosūtīja papildu jautājumus un saņēma atbildes no izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem par datiem, kas attiecas uz laikposmu no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada jūnijam (“laikposms pēc IL”). Dati par laikposmu pēc IL, piemēram, mikroekonomiskie rādītāji, ir norādīti turpmāk kā triju izlasē iekļauto Savienības ražotāju vidējais svērtais rādītājs.

(322)

Attiecībā uz laikposmu pēc IL dažus makroekonomiskos rādītājus, piemēram, jaudu, jaudas izmantojumu, ražošanas un pārdošanas apjomu, izmeklēšanai atvēlētā ierobežotā laika dēļ bija iespējams analizēt tikai attiecībā uz izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem. Tāpēc skaitļi par izmeklēšanas laikposmu nav tieši salīdzināmi ar skaitļiem, kas attiecas uz laikposmu pēc IL. Tāpat arī Komisija salīdzina izmeklēšanas laikposma 12 mēnešus ar deviņu mēnešu laikposmu pēc IL, taču šajā izmeklēšanas posmā dati par 12 mēnešu laikposms pēc IL vēl nav pieejami.

(323)

Tomēr šie skaitļi ļauj analizēt izlasē iekļauto Savienības ražotāju stāvokļa dinamiku pēc izmeklēšanas laikposma, un skaitļi tiek savstarpēji indeksēti par katru gadu.

(324)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar vēlreiz pieprasīja, lai Komisija savāc datus par 12 mēnešu laikposmu pēc IL (no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada septembrim), un arī prasīja, lai Komisija savāc datus no visiem Savienības ražotājiem. Tomēr pieejamajā laikā šīs papildu informācijas vākšana nebija iespējama. Attiecīgi prasība tika noraidīta.

(325)

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju ražošanas un pārdošanas apjoma un vienības pārdošanas izmaksu dinamika bija šāda:

2. tabula

Savienības ražošanas nozare izmeklēšanas laikposmā un pēc tā

 

Izmeklēšanas laikposms

2018. gada oktobris–2019. gada jūnijs

Kopējais ražošanas apjoms (t)

2 510 356

1 824 599

Indekss (gada) (39)

100

97

Pārdošanas apjoms Savienības tirgū (t)

2 524 646

1 871 962

Indekss (gada)

100

99

Vienības ražošanas izmaksas (EUR/t)

791

760

Indekss

100

96

Vienības vidējā pārdošanas cena visā Savienības tirgū (EUR/t)

794

790

Indekss

100

100

Jaudas izmantojuma rādītājs

82 %

80 %

Avots: izlasē iekļautie Savienības ražotāji.

(326)

Ražošanas apjoms laikposmā pēc IL bija nedaudz mazāks kā izmeklēšanas laikposmā, savukārt pārdošanas apjoms Savienības tirgū saglabājās samērā nemainīgs.

(327)

Izlasē iekļauto uzņēmumu vienības ražošanas izmaksas laikposmā pēc IL nedaudz samazinājās, savukārt vienības pārdošanas cena saglabājās stabila.

(328)

Izlasē iekļauto uzņēmumu peļņa tika aprēķināta, izmantojot datus no anketas par laikposmu pēc IL, iegūstot izlasē iekļauto uzņēmumu vidējo peļņu, kas ir 3,8 % par deviņu mēnešu laikposmu pēc IL. Izlasē iekļautie uzņēmumi iesniedza mēneša izmaksu un cenu datus, ko Komisija tad apkopoja, aprēķinot ceturkšņa vidējo vērtību, kas norādīta 3. tabulā.

(329)

Tomēr, ja šo peļņu analizē pa ceturkšņiem, kļūst redzama cita tendence.

3. tabula

Peļņa laikposmā pēc IL

 

2018. g. 4. cet.

2019. g. 1. cet.

2019. g. 2. cet.

Kopā laikposmā pēc IL

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju peļņa

10,8 %

0,1 %

–5,0 %

3,8 %

Avots: izlasē iekļautie Savienības ražotāji.

(330)

Tāpēc 2. un 3. tabulā ir redzams, ka laikposmā pēc IL Komisija ir novērojusi samērā nelielas izmaiņas salīdzinājumā ar izmeklēšanas laikposmu, izņemot attiecībā uz izlasē iekļauto ražotāju peļņas līmeni, kas palielinājās no 0,8 % izmeklēšanas laikposmā līdz 3,8 % laikposmā pēc IL. Peļņas palielināšanos laikposmā pēc IL veicināja 2018. gada 4. ceturksnis.

(331)

Peļņas palielināšanās 2018./2019. gada ziemā bija ārkārtēja. To reģistrēja viens izlasē iekļautais uzņēmums, kas spēja izmantot priekšrocības, kuras sniedz neskaidrā situācija transporta jomā tā reģionā. Šīs situācijas izraisītais īslaicīgais piedāvājuma deficīts ļāva uzņēmumam paaugstināt savas cenas un attiecīgi palielināt arī peļņu šajā laikposmā, kas ietekmēja 2018. gada 4. ceturksni un daļēji 2019. gada 1. ceturksni (40).

(332)

Tomēr visos ceturkšņos laikposmā pēc IL pārējo izlasē iekļauto uzņēmumu peļņa palika ievērojami mazāka nekā mērķa peļņa.2019. gada 2. ceturksnī, kad neskaidrā situācija transporta jomā bija atrisinājusies, izlasē iekļauto Savienības ražotāju peļņa samazinājās līdz zaudējumiem 5 % apmērā.

(333)

IV apgalvo, ka negatīvo rentabilitāti 2019. gada 2. ceturksnī izraisīja ārkārtēji notikumi uzņēmumā Saipol. Šim Savienības ražotājam patiešām bija ārkārtējas problēmas laikposmā pēc IL, taču tās ietekmēja 2019. gada 1. ceturksni, nevis 2019. gada 2. ceturksni. Tāpēc tiek uzskatīts, ka rentabilitātes kritumu ir izraisījis ievērojamais Savienības tirgū ienākošā subsidētā importa apjoms par ļoti zemām cenām.

(334)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar norādīja, ka nekonfidenciālie kopsavilkumi par anketām, kas attiecās uz laikposmu pēc IL, tam šķiet nepietiekami, lai ieinteresētās personas varētu atbildēt uz Komisijas secinājumiem.

(335)

Tomēr visām atbildēm uz anketas jautājumiem bija pievienotas jēgpilnas atklātās versijas. Ja uzņēmumu līmenī nebija iespējams izveidot datu kopsavilkumu, Komisija tos apkopoja un publicēja kopā ar galīgo izpausto informāciju, un tie ir norādīti 2. un 3. tabulā.

(336)

Lai palielinātu pārredzamību, Komisija identificēja attiecīgo nekonfidenciālo informāciju, norādot, ka zemā Reinas ūdens līmeņa dēļ 2018./2019. gada ziemā RME cenas bija sasniegušas visu laiku augstāko līmeni, un pievienoja šo informāciju atklātajai lietas dokumentācijai.

(337)

IV atbildēja uz šo informāciju, apgalvodama, ka ārkārtējās peļņas iemesls 2018./2019. gada ziemā bijis arī tas, ka RME fizikālo īpašību dēļ ziemā Savienībā palielinās pieprasījums pēc RME un laikposmā pēc IL Savienības ražošanas nozarē samazinājušās ražošanas izmaksas.

(338)

Tā apgalvo arī, ka laikposmā pēc IL vienības pārdošanas cena saglabājās stabila un pat pazeminājās un tas liecina, ka cenas palielinājums nebija ārkārtējs.

(339)

Turklāt IV apgalvo, ka ES ražošanas nozares rentabilitātes rādītājus par 2019. gada 2. ceturksni būtu varējušas ietekmēt izejvielu piegādes problēmas 2018./2019. gada ziemā.

(340)

IV apgalvojumi tiek noraidīti, jo tie ir balstīti uz pieņēmumu un nav saistīti ar rakstu, ko Komisija bija iekļāvusi atklātajā lietas dokumentācijā, lai palīdzētu attiecīgajām personām saistībā ar īpašo situāciju 2018./2019. gada ziemā.

(341)

Tāpēc Komisija secināja, ka laikposmā pēc IL Savienības ražošanas nozares ekonomiskais stāvoklis turpināja pasliktināties.

5.   KAITĒJUMA DRAUDI

5.1.   Attiecīgo subsīdiju veids

(342)

Pēc pagaidu pasākumu noteikšanas ražotājs eksportētājs Wilmar iesniedza piezīmes, kurās tas ir norādījis, ka Komisija nav konstatējusi saikni starp konstatētajām subsīdijām un cenu samazinājumu un cenu nospiešanu.

(343)

Komisija tam nepiekrīt. Pastāv skaidra saikne starp NPE pieejamību par zemām cenām un izmeklēšanas laikposmā konstatēto cenu samazinājumu, jo Savienības ražošanas nozares dalībnieki, kuriem NPE jāpērk pasaules tirgū, maksā daudz vairāk par izejvielām un tāpēc nevar pielāgoties subsidētās Indonēzijas biodīzeļdegvielas cenām. Turpinot šo programmu kopā ar abām pārējām subsīdiju programmām, kas konstatētas šajā izmeklēšanā, Indonēzijas biodīzeļdegvielas eksportu var saglabāt tādā cenu līmenī, kas ietekmē Savienības ražošanas nozarei.

(344)

Wilmar ir iesniedzis piezīmes par pagaidu regulas 350. apsvērumu, atkārtoti norādot, ka pastāv dabisks ierobežojums PME importam Savienībā, tāpēc Komisija nevar teikt, ka imports palielinātos.

(345)

Tā kā Wilmar nepaskaidroja, kas ir minētais “dabiskais ierobežojums”, šo apgalvojumu nevar pārbaudīt, tāpēc tas tiek noraidīts. Komisija uzskata, ka nav šķēršļu (izņemot tirgus pieprasījumu, kas atbilst taisnīgas konkurences noteikumiem) biodīzeļdegvielas importam ES no Indonēzijas.

(346)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar vēlreiz atkārtoja savu pagaidu posmā apalvoto, ka ir saistība starp konstatētajām subsīdijām un kaitējuma draudiem. Tomēr jauni argumenti nav iesniegti, tāpēc apgalvojumi vēlreiz tiek noraidīti.

(347)

Wilmar norāda arī, ka Masol, kas ir lielākais PME ražotājs Savienībā, ir saistīts ar Indonēzijas biodīzeļdegvielas ražotāju Musim Mas grupu, un vaicā, par kādu cenu Masol var iepirkt palmu eļļu no Indonēzijas.

(348)

Komisija nekomentēja konfidenciālu darījumdarbību, ko Savienībā vai citviet veic atsevišķi uzņēmumi. Tomēr Komisija ir konstatējusi, ka Masol iepērk palmu eļļu taisnīgas konkurences apstākļos. Tāpēc Musim Mas grupas un Masol savstarpējā saistība neietekmē kaitējuma analīzi.

(349)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV vēlreiz apgalvoja, ka OPPF nav subsīdiju programma un ka eksporta nodeva par NPE bija samazināta līdz nullei.

(350)

Komisija norāda uz konstatējumiem iepriekš 3. iedaļā par subsidēšanu, kuri acīmredzami liecina par pretējo.

(351)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 349. un 350. apsvērumā.

5.2.   Ievērojams subsidētā importa pieaugums

(352)

Pēc pagaidu pasākumu noteikšanas IV norādīja, ka Komisijai būtu jāņem vērā biodīzeļdegvielas importa no Indonēzijas dinamika laikposmā pēc IL.

(353)

Komisija analizēja importu no Indonēzijas par laikposmu no izmeklēšanas laikposma beigām līdz 2019. gada jūnija beigām (tātad no 2018. gada 4. ceturkšņa līdz 2019. gada 2. ceturksnim).

4. tabula

Imports no Indonēzijas IL laikā un pēc tā

 

IL

2018. g. 4. cet.

2019. g. 1. cet.

2019. g. 2. cet.

Kopējais biodīzeļdegvielas imports (tonnās) no Indonēzijas

516 068

139 091

234 677

207 310

Avots: Surveillance II.

(354)

Komisija norāda, ka, lai gan izmeklēšanas laikposms aptver četrus ceturkšņus no 2017. gada 4. ceturkšņa līdz 2018. gada 3. ceturksnim, ievērojams importa apjoms bija tikai pēdējos divos ceturkšņos. Uzskatāmībai visi četri izmeklēšanas laikposma ceturkšņi ir uzrādīti šeit:

5. tabula

Imports no Indonēzijas izmeklēšana laikposmā

 

2017. g. 4. cet.

2018. g. 1. cet.

2018. g. 2. cet.

2018. g. 3. cet.

Kopējais biodīzeļdegvielas imports (tonnās) no Indonēzijas

0

25 275

227 114

263 678

Avots: Surveillance II.

(355)

Dati liecina, ka pēc izmeklēšanas laikposma beigām imports no Indonēzijas turpinājās ievērojamos apjomos. Tomēr maksimumu 2018. gadā, kad 3. ceturksnī apjoms sasniedza 263 678 t, nevar salīdzināt ar 2019. gada 3. ceturksni, jo importu šajā ceturksnī ietekmē pagaidu maksājumu noteikšana. Turklāt pirmie trīs ceturkšņi pēc izmeklēšanas laikposma nav tieši salīdzināmi ar izmeklēšanas laikposma pēdējiem trijiem ceturkšņiem, ņemot vērā sezonālās atšķirības, tāpēc dati par laikposmu pēc IL nesniedz pārliecību par to, vai nākotnē būtu gaidāms būtisks importa palielinājums.

(356)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV norādīja, ka, ja salīdzina 2019. gada 2. ceturksni ar 2018. gada 2. ceturksni, imports no Indonēzijas ir samazinājies par 9 %, un tas būtu jāuzskata par pierādījumu, ka ievērojams importa palielinājums nav gaidāms.

(357)

Komisija noraida šo apgalvojumu, jo 9 % starpība ir vienāda ar 20 000 t jeb vienu biodīzeļdegvielas sūtījumu. Tāpēc starpību starp abiem ceturkšņiem var skaidrot ar vienas kravas iztrūkumu vienā vai otrā ceturksnī. Turklāt pierādījumi par atsevišķu ceturksni nav pretrunā Komisijas konstatējumam, ka dati par to, vai nākotnē ir gaidāms ievērojams importa palielinājums, nav pārliecinoši.

(358)

IV un ražotājs eksportētājs Wilmar arī prasīja, lai Komisija pievērš uzmanību vārdam “būtisks” norādē uz biodīzeļdegvielas importa daudzumu no Argentīnas, ņemot vērā, ka lielāko daļu importa palielinājuma kopumā veidoja imports no Argentīnas. Komisija pagaidu regulas 368.–370. apsvērumā jau ir minējusi importa no Argentīnas ietekmi, ko ne IV, ne Wilmar neapstrīd. Importa no Argentīnas ietekme ietilpst cēloņsakarības novērtējumā un nerada pamatu apšaubīt ievērojamo importa no Argentīnas palielinājumu.

(359)

Ražotājs eksportētājs Wilmar prasīja, lai Komisija ņem vērā vārdu “būtisks” norādē uz importu no Indonēzijas pirms attiecīgā laikposma. Komisija praksē nemēdz paplašināt savu analīzi, aptverot laiku ārpus attiecīgā laikposma, un šis arguments tiek noraidīts. Katrā ziņā, kā norādīts iepriekš, šķiet, ka importa apjoms no Indonēzijas bija līdzīgs importa apjomam, kāds bija vērojams jau 2013. gada antidempinga izmeklēšanas kontekstā.

(360)

Minētajā izmeklēšanā gan Wilmar, gan IV norādīja uz AED II, kas nākotnē ierobežos augsta ILUC riska PME importu ES. Komisija norāda, ka minētā ierobežojuma ietekme sāksies 2023. gada beigās (41). Ņemot vērā, ka minētās direktīvas ietekmi nevar prognozēt un ka saskaņā ar direktīvu, ievērojot tajā izklāstītos nosacījumus, PME joprojām var importēt Eiropas Savienībā, arī šis arguments tiek noraidīts, jo neietekmē pašreizējo analīzi par kaitējuma draudiem, ko Indonēzijas imports rada Savienības ražošanas nozarei tuvākajā nākotnē.

(361)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti izteica savas iepriekš izklāstītās piezīmes par Indonēzijas importa palielināšanās iespējamību un vēlreiz prasīja, lai Komisija paplašina attiecīgo laikposmu, aptverot arī laiku pirms 2013. gada.

(362)

Komisija noraida šīs piezīmes un jo īpaši prasību mākslīgi paplašināt attiecīgo laikposmu, lai ņemtu vērā laikposmus pirms antidempinga maksājumu noteikšanas, jo tas neatbilst Komisijas praksei. Tādējādi Komisija uzskata, ka šajā gadījumā ir atbilstoši tai savu izmeklēšanu vērst uz attiecīgo laikposmu un norisēm laikposmā pēc IL.

(363)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV norādīja, ka dažas valstis ierobežo piekļuvi uz palmu eļļas bāzes ražotu biodegvielu tirgum, un konkrēti minēja Norvēģiju un Franciju.

(364)

Komisija norāda, ka Norvēģija nav Eiropas Savienības dalībvalsts, tāpēc tās tiesību aktiem nav ietekmes uz ES biodīzeļdegvielas tirgu. Tomēr Komisija norāda, ka Norvēģijas valdība ir noteikusi tādus pašus ilgtspējas kritērijus (augsts ILUC risks), kādi ir spēkā ES (42). Komisija uzskata, ka nav saistības starp Norvēģijā spēkā esošajiem tiesību aktiem un eksportu uz Eiropas Savienību no Indonēzijas.

(365)

IV norāda arī konkrēti uz Francijā pieņemtu noteikumu, “saskaņā ar kuru palmu eļļas izmantošana biodegvielās būs aizliegta no 2019. gada 31. decembra” (43).

(366)

Šo tiesību aktu analīze liecina, ka Francijas valdība izbeigs nodokļu atbrīvojumu piemērošanu palmu eļļai no 2020. gada 1. janvāra, tāpēc Francijā palmu eļļa netiks uzskatīta par biodegvielu, ja vien tā nebūs iegūta no plantācijām ar zemu ILUC risku (44).

(367)

Komisija norāda, ka minētais likums tiks piemērots tikai no 2020. gada. Tas ir laiks, kad sāksies laikposms, kurā saskaņā ar AED II no augsta ILUC riska izejvielām ražotas biodīzeļdegvielas, piemēram, PME, importam ES mērogā tiks noteikts maksimālais ierobežojums 2019. gada līmenī.

(368)

Komisija norāda arī – tā kā likums stāsies spēkā tikai 2020. gada 1. janvārī un tikai Francijā, tam nav ietekmes uz PME patēriņa apjomu Savienībā 2019. gadā, un, ņemot vērā, ka maksimālā robežvērtība 2020. gadam tiks noteikta 2019. gada līmenī, šim Francijas noteikumam nebūs ietekmes uz Savienībā importētā PME apjomu, kas ir ieskaitīts nākamo gadu piejaukuma normā.

(369)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 351. un 352. apsvērumā.

5.3.   Pietiekama brīvi pieejama jaudas un trešo valstu absorbcijas spēja

(370)

Pēc pagaidu pasākumu noteikšanas IV iesniedza piezīmes, norādot, ka Komisija nav uzrādījusi konkrētus datus, lai pierādītu Amerikas Savienoto Valstu (“ASV”) potenciālo spēju absorbēt papildu eksportu no Indonēzijas, par ko ir runa pagaidu regulas 355. un 356. apsvērumā.

(371)

Ņemot vērā ASV spēkā esošo pasākumu augsto līmeni, Komisija uzskata, ka nav iespējams, ka tuvākajā nākotnē ASV absorbētu eksportu no Indonēzijas.

(372)

Komisija norāda arī, ka jaunākajā Džakartas US GAIN ziņojumā (45) ir analizēta Indonēzijas eksporta statistika un ir apliecināts, ka biodīzeļdegvielas eksports uz ASV ir izbeigts 2016. gada novembrī un nav atsākts.

(373)

EBP savā atbildē uz tai nosūtītajiem jautājumiem par laikposmu pēc IL norāda, ka saskaņā ar jaunāko ASV GAIN Džakartas ziņojumu ir gaidāms, ka līdz 2021. gadam jauda Indonēzijā palielināsies no 11,5 miljardiem litru līdz 13 miljardiem litru.

(374)

IV ir norādījusi arī, ka Indonēzija pāriet no B20 normas uz B30 normu, tas ir, pāriet no 20 % biodīzeļdegvielas sajaukšanas ar minerālo dīzeļdegvielu uz 30 % biodīzeļdegvielas sajaukšanu, un ka tas palielinās pieprasījumu iekšzemes tirgū. To pašu norādījis arī ražotājs eksportētājs Wilmar.

(375)

IV savās piezīmēs par EBP iesniegto informāciju attiecībā uz datiem par laikposmu pēc IL norāda arī, ka B30 normas īstenošana absorbēs visu biodīzeļdegvielas ražošanas jaudu Indonēzijā.

(376)

Komisija ņēma vērā Indonēzijas valdības vērienīgo mērķi paaugstināt normu no B20 līdz B30, taču norāda arī uz EBP 2019. gada 29. aprīļa piezīmēm, kas apliecina, ka Indonēzijas uzņēmējiem B20 normas īstenošanā ir bijušas grūtības, kas saistītas ar izplatīšanu un uzglabāšanas un sajaukšanas infrastruktūras pieejamību, un ka normas paaugstināšanas mērķis ir samazināt minerālās dīzeļdegvielas importu, nevis samazināt biodīzeļdegvielas eksportu uz citiem tirgiem, piemēram, ES.

(377)

Turklāt Komisija norāda uz EBP piezīmēm tās atbildēs uz jautājumu sarakstu B par laikposmu pēc IL, kuras iesniegtas 2019. gada 6. septembrī un kurās bija norādīts, ka, lai gan sajaukšanas punktu skaits tiek samazināts un to lielums tiek palielināts, ir gaidāms, ka B30 normas īstenošanai būs vajadzīgs laiks. Dažas nozares (piemēram, ieguves rūpniecība) pieprasa atlikt B30 normas īstenošanu, var būt nepieciešami tehniski transportlīdzekļu pielāgojumi, lai tos varētu darbināt ar B30 degvielu, un ar sabiedrisko pakalpojumu saistībām (PSO) nesaistītajā sektorā mašīnas, kam piemēro ASTM standartu, var zaudēt garantiju, ja tām izmanto B30 degvielu.

(378)

Tāpēc Komisija neuzskata, ka pāreja no B20 normas uz B30 normu tuvākajā nākotnē būtiski ierobežos no Indonēzijas uz ES eksportētās biodīzeļdegvielas apjomu, it īpaši ņemot vērā ļoti ievērojamo neizmantoto Indonēzijas biodīzeļdegvielas nozares jaudu, kas, kā lēsts ASV GAIN ziņojumā, 2019. gadā būs 30 %.

(379)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV iesniedza piezīmes, norādot, ka Komisija nav pilnībā ņēmusi vērā tās argumentu, proti, ka B30 normas ieviešana ir IV pienākums, un 2019. gada novembrī pilnā apjomā sāksies izmēģinājumi. IV apgalvo arī, ka Komisija tikai atkārto EBP argumentus.

(380)

Arī ražotājs eksportētājs Wilmar prasa, lai Komisija vēlreiz izvērtē B30 normas ietekmi uz Indonēzijas biodīzeļdegvielas nozares turpmāko neizmantoto jaudu.

(381)

Komisija ņēma vērā šīs IV un Wilmar papildu piezīmes un ar pienācīgu rūpību izskatīja jautājumu par B30 normu.

(382)

Tomēr jaunākais Džakartas US GAIN ziņojums apstiprina EBP šaubas par to, vai B30 normu var sasniegt tādā termiņā, kā to apgalvojusi IV. GAIN ziņojumā ir norādīts, ka B20 norma, kas bija obligāti jāsasniedz jau 2016. gadā, iespējams, pirmoreiz tiks sasniegta tikai 2019. gadā, tas ir, trīs gadus pēc noteiktā termiņa.

(383)

Ņemot vērā, ka piejaukuma rādītāju vidējais palielinājums ir no 2,5 (46) līdz 3,2 (47) procentpunktiem gadā, palielinājums no 19,9 % līdz 30 % vienā gadā šķiet nesamērīgi augsts mērķis.

(384)

Tāpēc Komisija secina, ka ir maz ticams, ka B30 norma tiks sasniegta tuvākajā nākotnē un būtiski ietekmēs neizmantoto jaudu Indonēzijā tuvākajā nākotnē.

(385)

Pagaidu regulas 357. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka nav citu Indonēzijas ražotājiem pieejamu nozīmīgu tirgu, ņemot vērā importam uz ASV piemērojamo nodokļu pārmērīgi augsto līmeni.

(386)

Savā atbildē Wilmar norāda, ka pastāv eksports uz Ķīnu, un tas uzskata, ka Ķīnai ir spēja nākotnē absorbēt PME eksportu no Indonēzijas.

(387)

Komisija norāda, ka Ķīnā nav spēkā piejaukuma norma, tāpēc pārdošana nenotiek ilgtermiņā. EBP savās atbildēs uz anketas jautājumiem par laikposmu pēc IL ir norādījusi datus, kas apliecina, ka Ķīna importē PME, tikai izmantojot iespēju, kad PME ir lētāks nekā minerālā dīzeļdegviela. Piejaukuma normas dēļ to nevar uzskatīt par dzīvotspējīgu Indonēzijas eksporta ilgtermiņa alternatīvu pastāvīgi augošajam pieprasījumam pēc biodīzeļdegvielas Savienības tirgū.

(388)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoja savus argumentus par PME un arī palmu eļļas eksportu no Indonēzijas uz Ķīnu, norādot, ka Ķīna ir “pārbaudīts un stabils eksporta tirgus Indonēzijas biodīzeļdegvielai”.

(389)

Tomēr Wilmar norāda, ka Ķīna importē palmu biodīzeļdegvielu “tās zemās cenas dēļ”. Komisija pagaidu posmā jau ir secinājusi, ka imports no Indonēzijas uz Ķīnu notiek tikai tad, ja PME ir lētāka nekā minerālā dīzeļdegviela, tāpēc eksports uz Ķīnu ir balstīts uz jau konstatēto subsidēšanu.

(390)

Ņemot vērā, ka Ķīnā nav spēkā normas biodīzeļdegvielas sajaukšanai ar minerālo dīzeļdegvielu, Komisijas rīcībā nav pierādījumu, kas apstiprinātu Wilmar apgalvojumu, ka Ķīna ir pārbaudīts un stabils eksporta tirgus Indonēzijas biodīzeļdegvielai.

(391)

Laikposmā pēc IL uz Ķīnu tika eksportēti tikai aptuveni 27 % no Indonēzijas eksporta, bet uz Savienību – aptuveni 71 %. Tāpēc, neraugoties uz Indonēzijas biodīzeļdegvielas pārdošanu Ķīnai, kad ir attiecīga iespēja, Indonēzijas ražotājiem Savienība joprojām ir vissvarīgākais eksporta tirgus.

(392)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV arī norāda, ka Ķīna importē lielus palmu eļļas apjomus no Indonēzijas un ka ir paredzams palmu eļļas importa palielinājums, kas samazinās Indonēzijā pieejamo palmu eļļas apjomu, kuru var pārvērst biodīzeļdegvielā.

(393)

Komisija ir konstatējusi, ka IV tādējādi vēlas norādīt, ka palielinātais pieprasījums pēc palmu eļļas Ķīnā tiks apmierināts, novirzot esošo palmu eļļu no biodīzeļdegvielas ražošanas uz pārdošanu eksportam. Nav iesniegti pierādījumi, ka palmu eļļas eksports radīs palmu eļļas piegāžu deficītu Indonēzijas biodīzeļdegvielas ražotājiem. Komisija uzskata, ka Indonēzija uz palielināto pieprasījumu pēc palmu eļļas reaģētu, palielinot piedāvājumu, nevis novirzot esošās piegādes no rūpnieciskajām darbībām, piemēram, biodīzeļdegvielas ražošanas.

(394)

Komisija palmu eļļas eksportu uz Ķīnu analizēja arī, izmantojot Džakartas US GAIN ziņojumus par 2019. gadu. Eksports uz Ķīnu ir palielinājies, bet tas aizstāj eksportu uz Indiju, kur palmu eļļai ir augsta ievedmuita.

(395)

Tāpēc Komisija uzskata, ka nav pierādījumu par to, ka pieprasījums pēc biodīzeļdegvielas, ko eksportē no Indonēzijas uz Ķīnu, palielinātos ilgtermiņā, un nav arī pierādījumu, ka palielinātais pieprasījums pēc palmu eļļas Ķīnā izraisītu deficītu tās palmu eļļas piedāvājumā, kuru izmanto, lai ražotu biodīzeļdegvielu eksportētam uz Eiropas Savienību.

(396)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 353. un 357. apsvērumā.

5.4.   Subsidētā importa cenas līmenis

(397)

Pēc pagaidu pasākumu noteikšanas Wilmar norādīja, ka cenu samazinājuma konstatēšana nevar būt par pamatu, lai konstatētu kaitējuma draudus, jo cenu samazinājums atšķiras no cenu nospiešanas un cenu apspiešanas jeb erozijas.

(398)

Komisija tam nepiekrīt. Konstatējumi par ievērojamu cenu samazinājumu izdarīti saistībā ar Savienības ražošanas nozares stāvokli, kas ir ārkārtīgi nestabils, lai gan novērotais cenu samazinājums vēl nav radījis tam būtisku kaitējumu. Ja šāds cenu samazinājums turpināsies, tas rada draudus, ka Savienības ražošanas nozarei tiks nodarīts būtisks kaitējums.

(399)

Katrā ziņā Komisija cenu nospiešanu ir konstatējusi arī pagaidu regulas 328. apsvērumā, kur tā ir secinājusi, ka subsidētā Indonēzijas importa radītā cenu spiediena dēļ Savienības ražošanas nozare nevarēja gūt labumu no izmaksu samazināšanās izmeklēšanas laikposmā, jo tai šis izmaksu samazinājums bija pilnībā jāpārnes uz saviem pircējiem, lai nezaudētu vēl lielāku tirgus daļu.

(400)

Komisija šajā sakarībā norāda, ka 2018. gadā un 2019. gada pirmajā pusē biodīzeļdegviela no Indonēzijas uz Ķīnu tika eksportēta par tādu pašu cenu par tonnu kā uz ES.

(401)

Arī tas apliecina sarežģīto Savienības ražošanas nozares stāvokli un pašreizējos draudus, ko rada izmeklējamais imports.

(402)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti norādīja, ka konstatējums par cenu samazinājumu nevar pamatot konstatējumu par kaitējuma draudiem. Komisija atbild, vēlreiz norādot, ka konstatētais cenu samazinājums Savienības ražošanas nozarei rada būtiska kaitējuma draudus.

(403)

Tāpēc Komisija noraida šo apgalvojumu un apstiprināja savus pagaidu regulas 358. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

5.5.   Krājumu līmenis

(404)

Tā kā piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 359. apsvērumā.

5.6.   Secinājums

(405)

Tādējādi Komisija secina, ka izmeklēšanas laikposmā imports no Indonēzijas ir radījis būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei, un Komisija apstiprina pagaidu regulas 360. apsvērumā izklāstītos secinājumus par būtiska kaitējuma draudiem.

6.   CĒLOŅSAKARĪBA

6.1.   Subsidētā importa no Indonēzijas sekas

(406)

Pagaidu regulā Komisija provizoriski secināja, ka subsidētais imports no Indonēzijas rada būtiska kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei.

(407)

Komisija secina, ka importa palielināšanās izmeklēšanas laikposmā un Savienības ražošanas nozares cenu samazinājums un to nospiešana, ko radījis subsidētais imports, izraisīja Savienības ražošanas nozares tirgus daļas zaudēšanu, neraugoties uz to, ka palielinājās ražošanas apjoms un jauda, un liedza Savienības ražošanas nozarei izmantot citādā ziņā labvēlīgos tirgus apstākļus.

(408)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV un Wilmar norādīja, ka Savienības ražošanas nozares ražošanas apjoms un jauda attiecīgajā laikposmā palielinājās, tāpat kā palielinājās absolūtie pārdošanas apjomi. Tie norāda arī, ka, palielinoties importam no Indonēzijas, ir palielinājusies Savienības ražošanas nozares rentabilitāte.

(409)

Komisija nepiekrīt šiem apsvērumiem, jo īpaši par Savienības ražošanas nozares rentabilitāti, kas visā attiecīgajā laikposmā saglabājās robežās no – 1 % līdz 1 %. Tāpēc rentabilitātes izmaiņas attiecīgajā laikposmā ir nebūtiskas.

(410)

Attiecībā uz Savienības ražošanas nozares ražošanas apjomu un jaudu, lai gan tie attiecīgajā laikposmā absolūtā izteiksmē palielinājās, Savienības ražošanas, importam no Indonēzijas pārņemot tirgus daļu no Savienības ražošanas nozares, nozare nespēja pilnībā izmantot patēriņa pieauguma sniegtās priekšrocības.

(411)

Indonēzijas ražotājs eksportētājs Wilmar norāda, ka pagaidu regulas 346. apsvērumā Komisija bija provizoriski secinājusi, ka nav pilnīgas pārliecības par būtiska kaitējuma esību. Wilmar norāda arī, ka tas ir pretrunā pagaidu regulas 363. apsvērumam, kurā Komisija secinājusi, ka subsidētajam importam no Indonēzijas ir bijusi negatīva ietekme uz Savienības ražošanas nozari.

(412)

Komisija savā kaitējuma datu analīzē nesaskata pretrunas starp būtiska kaitējuma neesību Savienības ražošanas nozarei un tajā pašā laikā acīmredzamu negatīvu ietekmi uz Savienības ražošanas nozari.

(413)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoja tos pašus punktus, kas jau minēti 408. un 411. apsvērumā, un Komisija tos atkārtoti noraida.

(414)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas arī IV iesniedza piezīmes par šo punktu. Tā vēlreiz norādīja, ka nesaskata cēloņsakarību starp importu no Indonēzijas un Savienības ražošanas nozares darbības rādītājiem. Komisija ņēma vērā šo atkārtoti pausto IV viedokli, tomēr joprojām uzskata, ka iepriekšējā analīze pierāda, ka tad, ja nebūtu pasākumu, imports no Indonēzijas radītu kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei.

(415)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti 365. apsvērumā.

6.2.   Citi zināmi faktori

6.2.1.   Imports no Argentīnas

(416)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas gan IV, gan Wilmar iesniedza piezīmes par subsidētā Argentīnas biodīzeļdegvielas importa ietekmi uz Savienības ražošanas nozari. Piezīmēs bija netieši norādīts, ka kaitējuma draudus Savienības ražošanas nozarei izraisījis vienīgi imports no Argentīnas.

(417)

Kā Komisija jau ir izklāstījusi pagaidu regulas 368.–370. apsvērumā, minētais imports bija daļa no kaitējuma draudiem Savienības ražošanas nozarei izmeklēšanas laikposmā, tāpēc Komisija 2019. gada februārī noteica pasākumus attiecībā uz šo importu un pieņēma cenu saistības.

(418)

Tomēr fakts, ka Argentīnas imports radīja kaitējuma draudus attiecīgajā laikposmā, nenozīmē, ka Indonēzijas imports nerada kaitējuma draudus, it īpaši pēc tam, kad ir stājušies spēkā pasākumi pret Argentīnas importu. Faktiski, izvērtējot būtiska kaitējuma draudus tuvākajā nākotnē, tā kā jau pastāv pasākumi pret biodīzeļdegvielas importu no Argentīnas, šāds imports vairs nevar būt drauds Savienības ražošanas nozarei.

(419)

Tāpēc Komisija būtiska kaitējuma draudu analīzes kontekstā nošķīra ietekmi, kāda importam no Argentīnas var būt uz Savienības ražošanas nozari, no ietekmes, ko rada imports no Indonēzijas (48).

(420)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar par importu no Argentīnas vēlreiz iesniedza tās pašas piezīmes, ko pagaidu posmā, nodēvējot Komisijas atbildi par “paviršu”. Komisija nepiekrīt un norāda, ka Argentīnas importa ietekme ir analizēta pagaidu regulas 6.2.1. iedaļā.

6.2.2.   Imports no citām trešām valstīm

(421)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV norādīja, ka imports no Ķīnas var būt būtisks faktors jebkādos turpmākajos vērtējumos par Savienības ražošanas nozarei radītā kaitējuma cēloni, un norādīja gan uz importa apjoma no Ķīnas palielināšanos par 25 % no 2017. gada līdz izmeklēšanas laikposmam, gan uz to, ka no 2016. gada līdz izmeklēšanas laikposmam importa no Ķīnas cena bija zemāka par Savienības ražošanas nozares cenām.

(422)

IV norāda arī, ka tas, ka importa no Ķīnas cenas ir augstākas nekā importa no Indonēzijas cenas, nenozīmē, ka tām nevar būt negatīva ietekme uz Savienības ražošanas nozari.

(423)

Tā norāda arī, ka Ķīnas biodīzeļdegvielai tiek izmantotas citas izejvielas (lietota cepamā eļļa), nevis tās, ko izmanto Indonēzijas biodīzeļdegvielai. No lietotas cepamās eļļas iegūta biodīzeļdegviela nodrošina lielus siltumnīcefekta gāzu ietaupījumus, un tai piemēro divkāršās uzskaites kārtību, kas noteikta AED. Tāpēc tās importam uz ES ir dodama priekšroka.

(424)

Komisija ņēma vērā importa no Ķīnas esību izmeklēšanas laikposmā un izvērtēja tā apjomu un cenu pagaidu regulas 372. apsvērumā, norādot, ka no Ķīnas importētais apjoms bija mazāks nekā importa apjoms no Indonēzijas un ka importa no Ķīnas cena bija augstāka nekā importa no Indonēzijas cena.

(425)

Komisija norāda, ka Savienības cenu veido dažādu Savienībā pārdoto biodīzeļdegvielas veidu apvienojums, arī pārdošana ar uzcenojumu par divkāršo uzskaiti un bez tā. Arī no Ķīnas importētā biodīzeļdegviela tiešām ir viens no biodīzeļdegvielas veidiem (ražots no lietotas cepamās eļļas), kam piemēro uzcenojumu par divkāršo uzskaiti.

(426)

Tomēr apjoma ziņā imports no Ķīnas ir mazāks nekā imports no Indonēzijas (ar tirgus daļu 1,7 % atšķirībā no Indonēzijas importa tirgus daļas 3,3 %), un Ķīnas importam, atšķirībā no Indonēzijas importa, piemēro arī konvencionālo muitas nodokli 6,5 % apmērā.

(427)

Komisija nav saņēmusi pierādījumus, ka šādam importam ir vai varētu būt negatīva ietekme uz Savienības ražošanas nozari, vai apgalvojumus par kaitējumu, ko izraisījis imports no Ķīnas. Ir svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka Ķīnas biodīzeļdegvielas cenas ir augstākas nekā Indonēzijas biodīzeļdegvielas cenas. Katrā ziņā, pat ja importam no Ķīnas ir negatīva ietekme uz Savienības ražošanas nozari, šāda ietekme nav tāda, kas mazina cēloņsakarību starp subsidēto importu no Indonēzijas un konstatētajiem kaitējuma draudiem. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

6.2.3.   Imports no trešām valstīm pēc izmeklēšanas laikposma

(428)

Savās piezīmēs pēc pagaidu informācijas izpaušanas Wilmar analizēja biodīzeļdegvielas importu Eiropas Savienībā no trešām valstīm pēc izmeklēšanas laikposma un norāda, ka imports no Ķīnas ir palielinājies, turklāt ievērojami palielinājās imports no Malaizijas, kura cenas ļoti strauji samazinājās. Tas norāda arī, ka cenas importam no Ķīnas un Malaizijas bija zemākas nekā pārdošanas cena Savienības ražošanas nozarē.

(429)

Wilmar uzskata, ka šis imports vājina un izjauc cēloņsakarību attiecībā uz kaitējuma draudiem, kas konstatēti pagaidu regulā.

(430)

Imports no trešām valstīm laikposmā no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada jūnijam bija šāds. Aplēstā tirgus daļa par šo deviņu mēnešu laikposmu ir balstīta uz patēriņu izmeklēšanas laikposmā.

6. tabula

Imports no trešām valstīm no 2018. gada oktobra līdz 2019. gada jūnijam

 

Importa apjoms (t)

Lēstā tirgus daļa (%)

Vidējā cena (EUR)

Argentīna

667 678

5,7

673

Indonēzija

581 086

5,0

655

Malaizija

405 482

3,5

727

Ķīna

203 961

1,7

796

Avots: Surveillance 2.

(431)

Importam no Argentīnas laikposma pēc IL beigu posmā tika noteikti kompensācijas pasākumi. Lai gan apjoma ziņā tas bija nedaudz lielāks par importu no Indonēzijas, Argentīnas cenas arī pārsniedza Indonēzijas cenas, lai gan Argentīnas importam piemēroja 6,5 % konvencionālo muitas nodokli. Tāpēc to nevar uzskatīt par cenu noteicēju šajā laikposmā. Turklāt, kā norādīts iepriekš, tā kā jau pastāv pasākumi pret biodīzeļdegvielas importu no Argentīnas, šāds imports vairs nevar būt drauds Savienības ražošanas nozarei.

(432)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar vēlreiz apgalvo, ka Komisijai būtu jāņem vērā Argentīnas imports, jo Argentīnas biodīzeļdegvielas cena laikposmā pēc IL bija zemāka nekā Savienības ražošanas nozares cena.

(433)

Komisija atkārtoti norāda, ka pēc 2019. gada februāra, kad stājās spēkā pasākumi attiecībā uz Argentīnas importu, importa no Argentīnas cena palielinājās, tāpēc cenu salīdzinājumā ir jāņem vērā fakts, ka ir spēkā cenu saistības.

(434)

Komisija norāda, ka no izmeklēšanas laikposma līdz laikposmam pēc IL Ķīnas cenas paaugstinājās. Laikposmā pēc IL tās arī pārsniedza vidējo cenu, ko iekasēja Savienības ražošanas nozare, lai gan tika piemērots konvencionālais muitas nodoklis 6,5 % apmērā. Turklāt pēc izmeklēšanas laikposma to tirgus daļa nostabilizējās.

(435)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar vēlreiz norādīja uz importu no Ķīnas un veica aprēķinu, lai salīdzinātu Ķīnas biodīzeļdegvielas cenu līdz izkraušanai 2018. gadā (826 EUR par tonnu) ar Savienības ražošanas nozares vidējo pārdošanas cenu izmeklēšanas laikposmā (794 EUR par tonnu).

(436)

Tā kā saskaņā ar tā aprēķiniem Ķīnas importa cena bija augstāka nekā Savienības ražošanas nozares vidējā cena, un tieši tas būtu sagaidāms, ņemot vērā, ka Ķīnas biodīzeļdegvielai tiktu piemērots uzcenojums par divkāršo uzskaiti, Komisija piekrita, ka aprēķins nepierāda cenu spiedienu no Ķīnas.

(437)

Lai gan laikposmā pēc IL importa apjoms no Malaizijas palielinājās, bet tā cenas saruka, daudzumi joprojām bija mazāki nekā importētie daudzumi no Indonēzijas, savukārt cenas bija augstākas, kaut arī bija piemērojams konvencionālais muitas nodoklis 6,5 % apmērā. Tāpēc arī šo importu nevar uzskatīt par cenu noteicēju šajā laikposmā.

(438)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar vēlreiz norādīja uz apjoma palielinājumu un importa no Malaizijas cenas sarukumu. Komisija atkārtoti norāda, ka Malaizijas importa cenas ir augstākas nekā Indonēzijas importa cenas un ka tām piemēro konvencionālo muitas nodokli.

(439)

Lai gan importa statistika liecina, ka laikposmā pēc IL biodīzeļdegvielas apjoms no Malaizijas un Ķīnas bija ievērojams, Komisija tik un tā uzskatīja, ka šis imports ne apjoma, ne cenas ziņā nebija tāds, kas vājinātu konstatēto cēloņsakarību starp būtiska kaitējuma draudiem un importu no Indonēzijas.

(440)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV norādīja, ka 6. tabulā norādītās importa cenas nav tieši salīdzināmas, jo biodīzeļdegviela no Argentīnas ir tīrs SME, biodīzeļdegviela no Indonēzijas ir tīrs PME, un biodīzeļdegviela, ko ieved no Ķīnas, tiek ražota no lietotas cepamās eļļas (“UCOME”).

(441)

IV norāda, ka, lai aprēķinātu cenu samazinājumu, Komisija ir veikusi FAME0 biodīzeļdegvielas (Argentīnas SME) cenas korekciju, lai to salīdzinātu ar PME (Indonēzijas biodīzeļdegvielu).

(442)

IV iesniedza datus, kuru pamatā bija tā pati metodika un kuri apstiprināja, ka salīdzināmā Argentīnas importa cena izmeklēšanas laikposmā bija zemāka nekā Indonēzijas importa cena un salīdzināmā Ķīnas importa cena izmeklēšanas laikposmā bija tāda pati kā Indonēzijas importa cena.

(443)

Tomēr IV aprēķinā korekcija par 30 % bija pārspīlēti liela, un tajā nebija ņemts vērā konvencionālais muitas nodoklis, kas piemērojams importam no Argentīnas un Ķīnas, bet nav piemērojams Indonēzijas importam.

(444)

Ja korekciju veic pareizi un ja konvencionālo muitas nodokli atspoguļo pareizi, iegūtais rezultāts ir citāds. Salīdzināmā Ķīnas importa cena ievērojami pārsniedz Indonēzijas importa cenu, un Argentīnas importa un Indonēzijas importa cenu starpība ir ievērojami mazāka.

(445)

Pagaidu regulā jau bija atzīts, ka imports no Argentīnas zināmā mērā veicinājis dažu Savienības ražošanas nozares kaitējuma rādītāju negatīvo tendenci, tostarp faktu, ka Argentīnas importa vidējā cena – pat absolūtā izteiksmē – izmeklēšanas laikposmā bija zemāka nekā Indonēzijas importa cena.

(446)

Argentīnas cenas laikposmā pēc IL pilnībā neatspoguļo pret tām piemēroto pasākumu ietekmi, jo pasākumi tika piemēroti tikai 2019. gada februārī, t. i., laikposma pēc IL vidū.

(447)

Tāpēc IV iesniegtais cenu salīdzinājums nevājina cēloņsakarību starp importu no Indonēzijas un būtiska kaitējuma draudiem. Fakts, ka citi faktori var būt veicinājuši vietējās ražošanas nozares “neaizsargātību”, t. i., neaizsargātību no turpmāka kaitējuma, neliedz konstatēt cēloņsakarību starp izskatāmo importu un turpmāka kaitējuma draudiem vietējai ražošanas nozarei (49).

6.2.4.   Savienības ražošanas nozares eksporta rādītāji

(448)

Komisija nav saņēmusi piezīmes par Savienības ražošanas nozares eksporta rādītājiem.

6.2.5.   Izejvielu cena

(449)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV iesniedza piezīmes par Savienības ražošanas nozares finanšu stāvokli un saikni starp to un rapšu eļļas cenu Savienībā. IV norāda, ka rapšu eļļas cenas bija augstas visā attiecīgajā laikposmā un ka tas ir galvenais skaidrojums tam, kāpēc Savienības ražošanas nozarei šajā laikā neizdevās gūt ievērojamu peļņu.

(450)

Arī biodīzeļdegvielas tirgotājs Gunvor norāda, ka rapšu eļļa ir dārga biodīzeļdegvielas izejviela un ka tas, iespējams, bijis cēlonis Savienības ražošanas nozares sliktajam finanšu stāvoklim.

(451)

Komisija norāda, ka izlasē iekļautie biodīzeļdegvielas ražotāji Savienībā izmantoja plašu izejvielu klāstu (50), lai apmierinātu pieprasījumu visā Savienībā un visos gadalaikos. Tāpēc Komisija neuzskata, ka pastāv tieša savstarpēja saistība starp rapšu eļļas cenām un Savienības ražošanas nozares peļņu, jo rapsis ir tikai viena izejvielām, ko izmanto Savienības ražošanas nozare, lai apgādātu Savienības tirgu.

(452)

Komisija savās piezīmēs pagaidu regulas 327. apsvērumā ir norādījusi, ka vienības ražošanas izmaksas Savienības ražošanas nozarē bijušas atbilstošas cenu tendencei attiecīgajā laikposmā.

(453)

Tomēr Komisija norāda arī, ka 2018./2019. gada ziemā no rapšu eļļas ražotas biodīzeļdegvielas (“RME”) cena Savienībā strauji paaugstinājās, savukārt rapšu eļļas cena saglabājās stabila. Tāpēc nav pastāvīgas saiknes starp rapšu eļļas cenu un RME cenu Savienības tirgū.

(454)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar apstrīdēja šo argumentu, norādot, ka tas nav atspoguļots ne 2. tabulā, ne citur galīgās informācijas izpaušanas dokumentā. Proti, šādam RME pārdošanas cenas palielinājumam būtu jāietekmē Savienības ražošanas nozares vidējā pārdošanas cena, kas saglabājās stabila, jo RME ir visvairāk ražotā biodīzeļdegviela Savienībā.

(455)

Tomēr, kā norādīts pagaidu regulas 296. apsvērumā, FAME0 ir izlasē iekļauto Savienības ražotāju visvairāk pārdotais biodīzeļdegvielas veids. Tāpēc vidējā pārdošanas cena ir atkarīga ne tikai no RME cenas, bet arī no FAME0 un ievērojamajiem PME un citu maisījumu daudzumiem, ko pārdod izlasē iekļautie Savienības ražotāji. RME cenas palielinājums patiešām ir pilnībā atspoguļots rentabilitātes rādītājos, jo īpaši par 2018. gada 4. ceturksni. Zināmā mērā tas ir atspoguļots arī vidējās pārdošanas cenās, kas saglabājās stabilas, neraugoties uz ievērojamā subsidētā importa apjoma radīto cenu spiedienu.

(456)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV atkārtoti izteica savu argumentu, ka rentabilitātes trūkumu attiecīgajā laikposmā izraisījušas augstās rapša cenas Savienībā. Komisija noraida šo argumentu 445. apsvērumā norādīto iemeslu dēļ.

(457)

Tādējādi Komisija secina, ka Savienības ražošanas nozares izmantoto izejvielu cenas nevājina cēloņsakarību.

6.2.6.   ES iekšējais patēriņš un izlasē iekļauto Savienības ražotāju darbības rādītāju atšķirības

(458)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar pieprasīja, lai Komisija ņem vērā iekšējo konkurenci starp Savienības ražotājiem. Tomēr šis apgalvojums netika pamatots. Wilmar apgalvo arī, ka konkrēta ražotāja darbības rādītāji, kas atspoguļoti mikroekonomiskajos datos, var izraisīt izlases kopējo rezultātu novirzi.

(459)

Izlases reprezentativitāte attiecībā uz pagaidu regulas 265. apsvērumā norādīto ražošanas apjomu Savienībā un pārdošanas apjomu visā attiecīgajā laikposmā praktiski nemainījās.

(460)

Tāpēc Komisija secina, ka izlasē iekļautie Savienības ražotāji ir reprezentatīvi attiecībā uz visu Savienības ražošanas nozari un to mikroekonomiskie dati ir reprezentatīvi attiecībā uz Savienības ražošanas nozari kopumā. Komisija norāda arī, ka Savienības ražošanas nozares stāvokļa analīze vienmēr tiek veikta par visu Savienības ražošanas nozari. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

6.3.   Secinājums par cēloņsakarību

(461)

Komisija apstiprina savus pagaidu regulas 377.–380. apsvērumā izklāstītos secinājumus par cēloņsakarību.

7.   SAVIENĪBAS INTERESES

7.1.   Savienības ražošanas nozares intereses

(462)

Tā kā piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 382.–384. apsvērumā.

7.2.   Nesaistīto importētāju intereses

(463)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV norādīja, ka pasākumi smagi ietekmēs tos importētājus, kam ir savas biodīzeļdegvielas maisījumu ražotnes vai biodīzeļdegvielas izplatīšanas kanāli.

(464)

Ņemot vērā kopējo ievērojamo biodīzeļdegvielas importu no Malaizijas, Ķīnas un Argentīnas, kuram pasākumi nav noteikti vai attiecībā uz kuru ir spēkā cenu saistības, Komisija nepiekrīt šim secinājumam.

(465)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 388. apsvērumā.

7.3.   Lietotāju intereses

(466)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV norādīja, ka pasākumu noteikšana importam no Indonēzijas radīs Savienības ražošanas nozares monopola stāvokli Savienības tirgū. Tādējādi paaugstināsies biodīzeļdegvielas cenas lietotājiem.

(467)

Komisija noraida šos apgalvojumus. Pirmkārt, Savienības ražošanas nozare, ko veido tik daudz konkurējošu uzņēmumu, nekādā ziņā pat nelīdzinās monopolam. Otrkārt, pasākumi pret Indonēziju neietekmē importu no Argentīnas, Ķīnas un Malaizijas. Visbeidzot, pat ja pasākumi būs spēkā, Savienībā tik un tā būs ievērojams biodīzeļdegvielas imports no Argentīnas, uz kuru attieksies saistības.

(468)

IV norāda, ka cenas ziņā pieejams biodīzeļdegvielas imports pietiekamos daudzumos ir ļoti svarīgs Savienībai. Komisija to nenoliedz, tomēr norāda, ka, tā kā biodīzeļdegvielas saturs degvielā, kas pieejama no sūkņiem, parasti nepārsniedz 10 %, biodīzeļdegvielas cenu paaugstinājuma negatīvā ietekme tikai daļēji tiek pārnesta uz patērētāju, tādēļ tā ir nebūtiska.

(469)

Piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu Wilmar apgalvo, ka pagaidu regulā nav ņemta vērā pasākumu ietekme uz dīzeļdegvielas ražotājiem.

(470)

Dīzeļdegvielas ražotāji ir biodīzeļdegvielas lietotāji, jo iepērk biodīzeļdegvielu pirms biodīzeļdegvielas un minerālās degvielas maisījuma pārdošanas degvielas uzpildes stacijās, kā minēts 462. apsvērumā. Tā kā neviens no lietotājiem nesadarbojās šajā izmeklēšanā (51), tas nozīmē, ka arī neviens dīzeļdegvielas ražotājs nesadarbojās šajā izmeklēšanā.

(471)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 391. apsvērumā.

7.4.   Subsīdiju kropļojošā ietekme uz tirdzniecību un efektīvas konkurences atjaunošana

(472)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 393. apsvērumā.

7.5.   Secinājums par Savienības interesēm

(473)

Kopumā neviens no ieinteresēto personu izvirzītajiem argumentiem neapliecina, ka pastāvētu būtiski iemesli pret pasākumu noteikšanu attiecīgā izstrādājuma importam.

(474)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 394. un 395. apsvērumā.

8.   REĢISTRĀCIJA

(475)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas EBP nepiekrita Komisijas secinājumam, ka importa reģistrācija nav pamatota.

(476)

EBP iebilda pret Komisijas argumentāciju, norādot, ka pamatregulas 24. panta 5. punktā ir tikai prasīts, lai Savienības ražošanas nozare iesniedz “pietiekamus pierādījumus, lai attaisnotu” importa reģistrāciju, un ka nav juridiskas saistības starp 24. panta 5. punktu un 16. panta 4. punktu. Pamatregulas 16. panta 4. punktā ir izklāstīti nosacījumi maksājumu iekasēšanai ar atpakaļejošu spēku reģistrācijas laikposmā.

(477)

Turklāt EBP norāda arī, ka pat tad, ja ir jāizpilda pamatregulas 16. panta 4. punktā noteiktie kritēriji, lai veiktu reģistrāciju, Komisija ir tiesīga konstatēt, ka “pastāv kritiski apstākļi, kuros attiecīgajam subsidētajam izstrādājumam tāda izstrādājuma liela apjoma imports relatīvi īsā laikposmā, kas iegūst no kompensējamām subsīdijām, (..) ir radījis kaitējumu, ko ir grūti labot”.

(478)

EBP norāda, ka pamatregulas 2. panta d) punkts ļauj Komisijai regulās lietoto terminu “kaitējums” lasīt kā terminu “kaitējuma draudi”.

(479)

Komisija nepiekrīt EBP apgalvojumiem, ņemot vērā, ka 16. panta 4. punktā ir skaidri noteikts, ka Komisijai ir jākonstatē “kaitējums, ko ir grūti labot”. “Kaitējums, ko ir grūti labot” attiecas uz situāciju, kad gadījumā, ja maksājumi netiktu iekasēti ar atpakaļejošu spēku, būtiskais kaitējums Savienības ražošanas nozarei varētu palielināties apjomīgā importa dēļ, pirms var noteikt pasākumus. Citādi ir tad, ja izmeklēšanā izdarītie konstatējumi ir balstīti uz būtiska kaitējuma draudiem.

(480)

Tādējādi Komisija uzskata, ka uz “tāda kaitējuma draudiem, ko ir grūti labot”, neattiecas pamatregulas 16. panta 4. punkts.

(481)

Tāpēc Komisija apstiprina pagaidu regulas 403. un 404. apsvērumā izdarītos konstatējumus.

9.   GALĪGIE KOMPENSĀCIJAS PASĀKUMI

(482)

Ņemot vērā izdarītos secinājumus par subsidēšanu, kaitējumu, cēloņsakarību un Savienības interesēm, būtu jānosaka galīgi kompensācijas maksājumi, lai novērstu to, ka īstenojas subsidētā importa no Indonēzijas radīti nenovēršami būtiska kaitējuma draudi Savienības ražošanas nozarei.

9.1.   Kompensācijas pasākumu līmenis

(483)

Pamatregulas 15. panta 1. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka kompensācijas maksājuma apjoms nedrīkst pārsniegt noteikto kompensējamo subsīdiju apjomu.

(484)

Savukārt 15. panta 1. punkta ceturtajā daļā ir noteikts: “Ja Komisija, pamatojoties uz visu iesniegto informāciju, var skaidri secināt, ka Savienības interesēs nav noteikt pasākumu apjomu saskaņā ar trešo daļu, kompensācijas maksājuma apjoms ir mazāks, ja ar to pietiktu, lai novērstu kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

(485)

Komisijai šāda informācija nav iesniegta, tāpēc kompensācijas pasākumu līmenis tiks noteikts, atsaucoties uz 15. panta 1. punkta trešo daļu.

(486)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar norādīja, ka nav veikta skaidra kaitējuma starpības analīze. Proti, Wilmar apgalvo, ka tas, vai pasākumu apjomam vajadzētu būt kompensējamu subsīdiju līmenī, ir jānosaka, pamatojoties uz visu informāciju, ko iesniegušas ieinteresētās personas.

(487)

Lai to noteiktu, tika ņemta vērā visa ieinteresēto personu iesniegtā informācija. Lai gan Savienībā patiešām ir ierobežots skaits personu, kas norādīja, ka iebilst pret kompensācijas pasākumiem kopumā, tās tomēr neiesniedza nekādu informāciju par to, kādēļ kompensācijas maksājumu noteikšana kompensējamu subsīdiju līmenī nebūtu Savienības interesēs.

(488)

Jo īpaši 31. panta 7. punktā ir noteikts, ka Savienības interešu analīzei informāciju ņem vērā tikai tad, ja tai ir pievienoti faktiski pierādījumi, kas pamato tās derīgumu. Tāpēc nepamatotam paziņojumam par iebildumiem pret kompensācijas pasākumu piemērošanu šajā ziņā ir tikai ļoti ierobežota nozīme.

(489)

Ņemot vērā, ka šajā gadījumā galīgie pasākumi būs balstīti uz noteikto kompensējamo subsīdiju apjomu, kaitējuma starpības līmenim nav nozīmes. Tāpēc 15. panta 1. punkta piektajā daļā noteiktais kritērijs nav piemērojams.

9.2.   Cenu saistību piedāvājumi

(490)

Viens Indonēzijas ražotājs eksportētājs (“pieteikuma iesniedzējs”) iesniedza brīvprātīgu cenu saistību piedāvājumu saskaņā ar pamatregulas 13. pantu. Komisija izanalizēja saistību piedāvājumu un uzskatīja, ka to nevar pieņemt turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

(491)

Ierosinātā minimālā importa cena (MIC) bija neatbilstoša, jo tā nebija pietiekama, lai atlīdzinātu kompensējamo subsīdiju apjomu. Saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punkta trešo daļu cenu pieaugums atbilstīgi cenu saistībām nav lielāks par to, kas nepieciešams, lai atlīdzinātu kompensējamo subsīdiju apjomu.

(492)

Gada līmenis, t. i., gada importa ierobežojums, uz kuru attiecās pieteikuma iesniedzēja ierosinātās saistības, aptvēra kopējo biodīzeļdegvielas importu no Indonēzijas un bija saistošs citiem Indonēzijas eksportētājiem, kas nebija iesnieguši saistību piedāvājumu. Piedāvājumā nebija minēts, kā gada līmenis tiks kontrolēts, lai nodrošinātu tā ievērošanu.

(493)

Komisija ir konstatējusi, ka gada importa līmenis, kas vienāds ar MIC, ir pārmērīgi augsts. Tas pārsniedz Indonēzijas biodīzeļdegvielas importa tirgus daļu izmeklēšanas laikposmā. Ierosinātais gada līmenis apvienojumā ar importa maksimālās ceturkšņa vērtības neesību ievērojami palielina risku, ka konkrētos mēnešos Savienības tirgū ienāks liels importa apjoms.

(494)

Komisija ir konstatējusi, ka pieteikuma iesniedzējam ir ļoti sarežģīta struktūra un tas izmanto sarežģītus pārdošanas kanālus. Pat attiecībā uz pārdošanas kanāliem ierosināto papildu saistību gadījumā tas palielinātu apiešanas un šķērskompensācijas iespējamību un padarītu uzraudzību praktiski neiespējamu.

(495)

Komisija nosūtīja pieteikuma iesniedzējam vēstuli, kurā izklāstīti iemesli, kāpēc saistību piedāvājums tiek noraidīts, un sniedzot pieteikuma iesniedzējam iespēju iesniegt piezīmes. Komisija saņēma no pieteikuma iesniedzēja piezīmes par MIC, gada līmeni un šķērskompensācijas riskiem, arī saistībā ar EBP papildu piezīmēm par sākotnējo saistību piedāvājumu. Kopā ar savām piezīmēm pieteikuma iesniedzējs arī pārskatīja dažus saistību piedāvājuma elementus ārpus piemērojamā termiņa.

(496)

Pieteikuma iesniedzējs savās piezīmēs nepiekrita Komisijas secinājumam, ka MIC nav pietiekama, lai atlīdzinātu kompensējamo subsīdiju apjomu. Pieteikuma iesniedzējs nemainīja ierosinātās MIC aprēķināšanas metodiku. Komisija nemainīja savus konstatējumus un tāpēc noraida šo apgalvojumu.

(497)

Pieteikuma iesniedzējs arī precizēja, ka saistību piedāvājumā noteiktais gada līmenis aptver tikai pieteikuma iesniedzēja ražoto vai tirgoto izstrādājumu importu Savienībā. Tas arī ierosināja samazināt gada līmeni un ieviest ceturkšņa maksimālo ierobežojumu gada līmeņa izmantošanai.

(498)

Komisija atzinīgi novērtēja skaidrojumu par gada līmeni un konstatēja, ka gada līmenis, kā to izskaidrojis pieteikuma iesniedzējs, ir saistošs tikai pieteikuma iesniedzējam. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Komisija šo līmeni uzskatīja par pārmērīgi augstu, jo ierosinātais gada līmenis pārsniedza visu Indonēzijas biodīzeļdegvielas eksportētāju importa tirgus daļu izmeklēšanas laikposmā, savukārt līmenis bija paredzēts tikai vienam eksportētājam – pieteikuma iesniedzējam. Ierosinātais jaunais līmenis bija zemāks nekā saistību piedāvājumā noteiktais gada līmenis, tomēr joprojām bija ļoti augsts, jo tas bija gandrīz tāds pat kā kopējais Indonēzijas biodīzeļdegvielas importa līmenis izmeklēšanas laikposmā. Komisija arī norāda, ka pārskatītajā piedāvājumā arī nebija minēts, kā gada līmenis tiks kontrolēts, lai nodrošinātu tā ievērošanu. Komisija nav mainījusi savus konstatējumus un tāpēc noraida šo apgalvojumu.

(499)

Pieteikuma iesniedzējs savās piezīmēs nepiekrīt Komisijas konstatējumam par pieteikuma iesniedzēja sarežģīto struktūru un sarežģītajiem pārdošanas kanāliem. Pieteikuma iesniedzējs neierosināja nekādas citas saistības papildus tām, kas iekļautas saistību piedāvājumā. Komisija nav mainījusi savus konstatējumus un tāpēc noraida šo apgalvojumu.

(500)

Komisija uzskata, ka saistību uzraudzība ir praktiski neiespējama 490.–499. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ un tāpēc noraida galīgo piedāvājumu.

9.3.   Galīgie pasākumi

(501)

Saskaņā ar pamatregulas 15. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka galīgais maksājums atbilst noteikto kompensējamo subsīdiju kopējam apjomam, būtu jānosaka galīgie kompensācijas pasākumi Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam.

(502)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, galīgo kompensācijas maksājumu likmes, kas izteiktas ar CIF cenu ar piegādi līdz Savienības robežai pirms nodokļa nomaksas, ir šādas.

Uzņēmums

Kompensācijas maksājums

PT Ciliandra Perkasa

8,0 %

PT Intibenua Perkasatama un PT Musim Mas (Musim Mas grupa)

16,3 %

PT Pelita Agung Agrindustri un PT Permata Hijau Palm Oleo (Permata grupa)

18,0 %

PT Wilmar Nabati Indonesia un PT Wilmar Bioenergi Indonesia (Wilmar grupa)

15,7 %

Visi pārējie uzņēmumi

18,0 %

(503)

Individuālās uzņēmumu kompensācijas maksājuma likmes, kas norādītas šajā regulā, tika noteiktas, pamatojoties uz šīs izmeklēšanas konstatējumiem. Tāpēc attiecībā uz minētajiem uzņēmumiem tās atspoguļo izmeklēšanas gaitā konstatēto stāvokli. Tādējādi minētās maksājumu likmes (atšķirībā no “visiem pārējiem uzņēmumiem” piemērojamā valsts mēroga maksājuma) ir piemērojamas vienīgi tā Indonēzijas izcelsmes attiecīgā izstrādājuma importam, kuru saražojuši minētie uzņēmumi. Importētajiem attiecīgajiem izstrādājumiem, kurus saražojis kāds cits, šīs regulas rezolutīvajā daļā konkrēti neminēts uzņēmums, tostarp tiesību subjekts, kas ir saistīts ar konkrēti minētajiem, nevar piemērot šīs likmes, un uz tiem attiecas maksājuma likme, kas piemērojama “visiem pārējiem uzņēmumiem”.

(504)

Uzņēmums var pieprasīt, lai tam turpmāk tiktu piemērotas minētās individuālās maksājuma likmes, neraugoties uz to, ka tas vai kāda no tā struktūrām vēlāk maina nosaukumu. Šāds pieprasījums adresējams Komisijai. Pieprasījumā jāietver visa attiecīgā informācija, ar ko uzņēmums var pierādīt, ka šāda maiņa neietekmē uzņēmuma tiesības izmantot tam piemērojamo individuālo maksājuma likmi. Ja uzņēmuma nosaukuma maiņa neietekmē tā tiesības gūt labumu no tam piemērojamās maksājuma likmes, paziņojumu par nosaukuma maiņu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(505)

Ja pēc izmeklēšanas laikposma notiek apstākļu pārmaiņas, kurām ir pastāvīgs raksturs, saskaņā ar pamatregulas 19. pantu var tikt veikti attiecīgi pasākumi.

(506)

Ņemot vērā Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (52) 109. pantu, ja summa ir jāatmaksā pēc Eiropas Savienības Tiesas sprieduma, maksājamajai procentu likmei vajadzētu būt likmei, ko Eiropas Centrālā banka piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām, kas publicēta Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā un kas ir spēkā katra mēneša pirmajā kalendārajā dienā.

9.4.   Pagaidu maksājumu atbrīvošana

(507)

Pamatregulas 16. panta 2. punktā ir noteikts, ka Komisija lemj, kāda pagaidu maksājuma daļa galīgi jāiekasē.

(508)

Pamatregulas 16. panta 2. punktā ir arī noteikts, ka būtiska kaitējuma draudu gadījumā pagaidu maksājumus neiekasē, ja vien netiek konstatēts, ka bez pagaidu pasākumiem būtiska kaitējuma draudi būtu pārvērtušies būtiskā kaitējumā.

(509)

Ņemot vērā šajā gadījumā izdarītos konstatējumus, pagaidu summas atbrīvo un neiekasē, kā izklāstīts pamatregulas 16. panta 2. punktā.

(510)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar atzinumu, ko sniegusi komiteja, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (53) 15. panta 1. punktu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

1. pants

1.   Tādu Indonēzijas izcelsmes nefosilas izcelsmes taukskābju monoalkilesteru un/vai parafīna gāzeļļu importam, kuri iegūti sintēzes un/vai destilācijas procesā, tīrā veidā vai maisījumā, un kurus patlaban klasificē ar KN kodiem ex 1516 20 98 (Taric kodi 1516209821, 1516209829 un 1516209830), ex 1518 00 91 (Taric kodi 1518009121, 1518009129 un 1518009130), ex 1518 00 95 (Taric kods 1518009510), ex 1518 00 99 (Taric kodi 1518009921, 1518009929 un 1518009930), ex 2710 19 43 (Taric kodi 2710194321, 2710194329 un 2710194330), ex 2710 19 46 (Taric kodi 2710194621, 2710194629 un 2710194630), ex 2710 19 47 (Taric kodi 2710194721, 2710194729 un 2710194730), 2710 20 11, 2710 20 15, 2710 20 17, ex 3824 99 92 (Taric kodi 3824999210, 3824999212 un 3824999220), 3826 00 10 un ex 3826 00 90 (Taric kodi 3826009011, 3826009019 un 3826009030), tiek noteikts galīgs kompensācijas maksājums.

2.   Galīgā kompensācijas maksājuma likme, kas piemērojama to izstrādājumu neto cenai ar piegādi līdz Savienības robežai pirms nodokļa samaksas, kuri minēti 1. punktā un kurus ražo turpmāk tabulā uzskaitītie uzņēmumi, ir šāda.

Uzņēmums

Galīgais kompensācijas maksājums

Taric papildu kods

PT Ciliandra Perkasa

8,0 %

B786

PT Intibenua Perkasatama un PT Musim Mas (Musim Mas grupa)

16,3 %

B787

PT Pelita Agung Agrindustri un PT Permata Hijau Palm Oleo (Permata grupa)

18,0 %

B788

PT Wilmar Nabati Indonesia un PT Wilmar Bioenergi Indonesia (Wilmar grupa)

15,7 %

B789

Visi pārējie uzņēmumi

18,0 %

C999

3.   Ja nav noteikts citādi, piemēro spēkā esošos noteikumus par muitas nodokļiem.

2. pants

Galīgi atbrīvo summas, kas nodrošinātas ar pagaidu kompensācijas maksājumu atbilstīgi Īstenošanas regulai (ES) 2019/1344.

3. pants

Šī regula stājas spēkā nākamajā dienā pēc publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Briselē, 2019. gada 28. novembrī

Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

Jean-Claude JUNCKER


(1)  OV L 176, 30.6.2016., 55. lpp.

(2)  OV C 439, 6.12.2018., 16. lpp.

(3)  OV L 212, 13.8.2019., 1. lpp.

(4)  CFPP ir zemākā temperatūra, kādā konkrēts (bio)dīzeļdegvielas daudzums var izkļūt caur standarta filtru. Tādējādi ir iespējams aptuveni noteikt zemāko temperatūras robežu (bio)dīzeļdegvielas izmantošanai.

(5)  OV L 141, 28.5.2013., 6. lpp., 35. un 36. apsvērums.

(6)  OV L 315, 26.11.2013., 2. lpp., 17.–21. apsvērums.

(7)  OV L 331, 28.12.2018., 4. lpp.

(8)  Appellate Body Report, United States – Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China, WT/DS379/AB, 11 March 2011, para. 317. Sk. arī Appellate Body Report, United States – Countervailing Duty Measures on Certain Products from China, WT/DS437/AB/RW, adopted 16 July 2019, para. 5.96.

(9)  Appellate Body Report, United States – Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China, WT/DS379/AB, 11 March 2011, para. 318.

(10)  Komisija ir konstatējusi, ka viens ražotājs eksportētājs norādījis lielākas konversijas izmaksas vienā no tā ražotnēm. Attiecīgais ražotājs skaidroja, ka iemesls tam ir fakts, ka ražotne ir jauna un nolietojums būtiski ietekmē izmaksas. Tomēr tas arī paskaidroja, ka citu tā ražotņu izmaksas ir reprezentatīvākas. Minētās izmaksas ir iepriekš iekavās norādītās vērtības robežās. Šajos apstākļos Komisija neņēma vērā minētās izmaksas, kas tomēr ir mazākas nekā IV aprēķinātās konversijas izmaksas.

(11)  Piezīmes, kas 2019. gada 14. oktobrī Indonēzijas Republikas vārdā sniegtas par galīgās informācijas vispārējās izpaušanas dokumentu, 16. punkts.

(12)  Glicerīns ir rafinēšanas procesā ķīmiskās reakcijas rezultātā iegūts blakusprodukts. Iegūto glicerīnu pārdod tirgū, tāpēc tas nerada izmaksas.

(13)  OV C 394, 17.12.1998., 13. lpp.

(14)  https://www.thejakartapost.com/news/2019/09/25/palm-oil-export-levies-suspended-to-help-producers-cope-with-low-prices.html, pēdējoreiz skatīts 2019. gada 21. oktobrī.

(15)  Kā iztirzāts tālāk 142. apsvērumā, Komisija nevarēja no NPE piegādātāja atbildēm izdarīt nekādus secinājumus par tā rentabilitāti.

(16)  https://lloydslist.maritimeintelligence.informa.com/LL1125599/Indonesia-CPO-exports-get-boost-from-levy-relief, skatīts 2019. gada 23. septembrī.

(17)  https://www.theedgesingapore.com/new-indonesian-export-levies-great-news-upstream-planters-threat-processors-cgs-cimb, skatīts 2019. gada 23. septembrī.

(18)  Kā paskaidrots pagaidu regulas 133. apsvērumā, “(..) ja potenciālā pircēja piedāvātā cena ir zemāka par minēto “ieteicamo cenu”, jautājums tiek nodots izskatīšanai direktoru padomei, kura var nolemt, ka piedāvājums ir jāpieņem. Pārbaudes apmeklējumā Komisija pārliecinājās, ka šāda pieņemšana notiek regulāri. Katrā ziņā fakts, ka lēmumus par cenām pieņem PTPN valde, kurā IV ir tikai pārstāvēta, liecina par to, ka IV īsteno būtisku kontroli pār PTPN un tā rīcību saistībā ar cenu noteikšanas lēmumiem.”

(19)  GAIN report Indonesia Oilseeds and Products Annual 2019.

(20)  t19.005028.

(21)  Sk. Panel Report, United States – Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China (WT/DS379/R), paras. 11.38–11.69.

(22)  USDOC aprēķināja mēneša tirgus standarta cenas par katru gumijas veidu, pamatojoties uz riepu ražotāju faktiskajiem gumijas pirkumiem no privātiem avotiem, un izmantoja šīs mēneša standarta cenas, lai par katru mēnesi noteiktu, vai ir piešķirts ieguvums. Par katru riepu ražotāju USDOC summēja pozitīvos ieguvuma apjomus, kas šādi aprēķināti par katru gumijas veidu, lai noteiktu kopējo ieguvuma apjomu, ko izmeklēšanas laikposmā saņēmis konkrēts riepu ražotājs saistībā ar konkrētu riepu veidu. Pēc tam šie ar izstrādājumam specifiskajiem izejresursiem saistīto ieguvumu kopējie apjomi tika summēti, lai noteiktu kopējo ieguvumu riepu ražotājam izmeklēšanas laikposmā no valdības nodrošinātajiem visu veidu gumijas izejresursiem. Ķīna apgalvoja, ka gadījumā, ja daži pirkšanas darījumi izmeklēšanas laikposmā ir veikti par cenu, kas ir augstāka par tirgus standarta cenu vai pārsniedz tirgus cenu, šo “negatīvo” ieguvumu pilns apjoms, vērtēts attiecībā pret standarta cenu, saskaņā ar likumu ir jākompensē ar “pozitīvo” ieguvumu apjomu par visu izmeklēšanas laikposmu.

(23)  Sk. Panel Report, United States – Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China (WT/DS379/R), para. 11.45. Šajā sakarībā sk. arī Vispārējās tiesas 2019. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T-300/16, Jindal Saw, ECLI:EU:T:2019:235, 180.–182. punktu.

(24)  Sk. Panel Report, United States – Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China (WT/DS379/R), para. 11.47.

(25)  Panel Report, United States – Subsidies on Upland Cotton, WT/DS267/R, Add.1 to Add.3 and Corr.1, adopted 21 March 2005, as modified by Appellate Body Report WT/DS267/AB/R, DSR 2005: II, 299. lpp., para. 7.1140.

(26)  WT/DS379/AB/R (US – Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China), Appellate Body Report of 11 March 2011, DS 379, paragraph 373.

(27)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīva (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.).

(28)  Komisijas 2019. gada 13. marta Deleģētā regula (ES) 2019/807, ar kuru Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2018/2001 papildina attiecībā uz to, kā identificēt izejvielas, kas rada augstu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku un kam konstatēta būtiska produktīvās platības izplešanās uz tādu zemes platību rēķina, kurās ir liels oglekļa uzkrājums, un kā sertificēt biodegvielas, bioloģiskos šķidros kurināmos un biomasas kurināmos/degvielas, kas rada zemu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku (OV L 133, 21.5.2019., 1. lpp.).

(29)  Direktīvas (ES) 2018/2001 26. panta 2. punkts.

(30)  Komisijas 2013. gada 27. maija Regula (ES) Nr. 490/2013, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu Argentīnas un Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam, 2. tabula (OV L 141, 28.5.2013., 6. lpp.).

(31)  Ķīmiskā sastāva ziņā biodīzeļdegviela parasti ir taukskābju metilesteris jeb FAME.

(32)  PCN P101P un P102P.

(33)  Atlikušie 45 % Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoma ir ar CFPP, kas nav ne +10, ne 0.

(34)  WT/DS480/R, European Union – Anti-Dumping Measures on Biodiesel from Indonesia.

(35)  Panel Report, EU – Biodiesel (Indonesia) para 7.156.

(36)  OV L 141, 28.5.2013., 19. apsvērums, 133.–135. punkts.

(37)  Tiek norādīts, ka pagaidu regulas 298. apsvērumā bija ieviesusies pārrakstīšanās kļūda un bija norādīta cenu samazinājuma starpība 17,5 %.

(38)  Komisijas 2019. gada 11. februāra Īstenošanas regula (ES) 2019/244, ar ko nosaka galīgo kompensācijas maksājumu Argentīnas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam (OV L 40, 12.2.2019., 1. lpp.).

(39)  Ražošanas un pārdošanas apjoma dati par deviņu mēnešu laikposmu pēc izmeklēšanas laikposma (2018. gada oktobris–2019. gada jūnijs), kas norādīti šajā tabulā, ir ekstrapolēti par katru gadu, tos reizinot ar koeficientu 12/9, lai iegūtu salīdzināmus gada indeksa skaitļus.

(40)  Sk., piemēram, preses rakstu par AGQM, kas datēts ar 2018. gada 14. novembri: https://www.agqm-biodiesel.de/en/news/news/price-european-rme-hits-all-time-high-due-low-rhine-levels (pēdējoreiz skatīts 2019. gada 22. oktobrī).

(41)  Direktīvas (ES) 2018/2001 26. panta 2. punkts.

(42)  Sk., piemēram, https://www.regnskog.no/en/news/palmoil-in-biodiesel-sees-massive-drop-in-norway (pēdējoreiz skatīts 2019. gada 21. oktobrī).

(43)  https://www.ofimagazine.com/news/france-bans-palm-oil-from-biofuels (pēdējoreiz skatīts 2019. gada 21. oktobrī).

(44)  https://www.reuters.com/article/us-total-biofuels-palmoil/french-court-rules-against-tax-breaks-for-palm-oil-biofuel-idUSKBN1WQ0ZG (pēdējoreiz skatīts 2019. gada 21. oktobrī).

(45)  US GAIN Biofuels Annual Jakarta Indonesia, 8.9.2019.

(46)  Vidēji 2011.–2019. gadā.

(47)  Vidēji 2016.–2019. gadā.

(48)  Sk. Panel Report, United States – Anti-Dumping and Countervailing Measures on Certain Coated Paper from Indonesia, WT/DS491/R, adopted 22 January 2018, paras. 7.204-7.212.

(49)  Sk. Panel Report, United States – Anti-Dumping and Countervailing Measures on Certain Coated Paper from Indonesia, WT/DS491/R, adopted 22 January 2018, para. 7.233.

(50)  Komisijas rīcībā nav precīzas informācijas par Savienības ražošanas nozares izmantoto izejvielu konkrētu sadalījumu.

(51)  Pagaidu regulas 389. apsvērums.

(52)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 18. jūlija Regula (ES, Euratom) 2018/1046 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV L 193, 30.7.2018., 1. lpp.).

(53)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2016. gada 8. jūnija Regula (ES) 2016/1036 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV L 176, 30.6.2016., 21. lpp.).


Top