24.11.2010   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 308/46

(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 145. pantā ir noteikts, ka, lai sasniegtu Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantā izvirzītos mērķus, dalībvalstis un Savienība izstrādā koordinētu stratēģiju nodarbinātības jomā, īpaši atbalstot kvalificētu, mācītu un pielāgoties spējīgu darbaspēku, kā arī darba tirgus, kas spētu reaģēt uz pārmaiņām ekonomikā. Dalībvalstis, ņemot vērā savu praksi, kas uzkrāta, pildot darba tirgus dalībnieku pienākumus, nodarbinātības veicināšanu uzskata par jautājumu, kas rada kopīgu ieinteresētību, un tā sakarā veiktās darbības koordinē Padomē saskaņā ar LESD 148. pantu.

(2)

LES 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka Savienības mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību, ka tā apkaro sociālo atstumtību un diskrimināciju un veicina sociālo taisnīgumu un aizsardzību, un tajā ir paredzēts, ka Savienība nāk klajā ar ierosmēm, kā koordinēt dalībvalstu sociālo politiku. LESD 8. pantā ir paredzēts, ka Savienība savās darbībās tiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību. Minētā Līguma 9. pantā ir teikts, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienība ņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīga sociālās aizsardzības līmeņa nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar augsta līmeņa izglītību un mācībām.

(3)

LESD ir noteikts, ka Padome pieņem nodarbinātības pamatnostādnes un vispārējas ekonomikas politikas pamatnostādnes, lai dotu ievirzi dalībvalstu politikai.

(4)

2000. gadā sāktās Lisabonas stratēģijas pamatā bija atziņa, ka ES ir jāvērš plašumā nodarbinātība, darba ražīgums un konkurētspēja, vienlaikus veicinot sociālo kohēziju, ņemot vērā pasaules mēroga konkurenci, pārmaiņas tehnoloģiju jomā, apkārtējās vides problēmas un sabiedrības novecošanos. Pēc starpposma pārskatīšanas 2005. gadā atsākās Lisabonas stratēģijas īstenošana, pievēršoties izaugsmei un tam, lai darba vietu būtu vairāk un tās būtu labākas.

(5)

Izaugsmes un nodarbinātības Lisabonas stratēģija ir palīdzējusi kaldināt konsensu par ES ekonomikas un nodarbinātības politikas pamatievirzēm. Saskaņā ar minēto stratēģiju ar Padomes Lēmumu 2005/600/EK (5) tika pieņemtas un ar Padomes Lēmumu 2008/618/EK (6) pārskatītas vispārējas ekonomikas politikas pamatnostādnes un nodarbinātības pamatnostādnes. Divdesmit četras pamatnostādnes bija pamatā valstu reformu programmām, visā Savienībā nosakot galvenās makroekonomikas, mikroekonomikas un darba tirgus reformu prioritātes. Tomēr pieredze liecina, ka prioritātes pamatnostādnēs nav bijušas noteiktas pietiekami skaidri un to savstarpējās saiknes būtu varējušas būt ciešākas. Tas mazināja pamatnostādņu iespaidu, izstrādājot valstu politiku.

(6)

Finanšu un ekonomikas krīze, kas sākās 2008. gadā, bija par iemeslu ievērojamam darba vietu skaita sarukumam un potenciālam ražošanas apjomu samazinājumam, un tā ir krasi pasliktinājusi valstu finanšu stāvokli. Eiropas ekonomikas atveseļošanas plāns tomēr ir dalībvalstīm palīdzējis uzveikt krīzi, daļēji izmantojot koordinētus fiskālos stimulus, kamēr euro nodrošināja makroekonomikas stabilitāti. Krīze tātad ir pierādījusi, ka Savienības politikas jomu koordinācijas stiprināšana un efektivitātes paaugstināšana var dot labus rezultātus. Tāpat krīze ir uzskatāmi parādījusi arī dalībvalstu ekonomikas un nodarbinātības rādītāju ciešo savstarpējo atkarību.

(7)

Komisija ir ierosinājusi nākamajai desmitgadei izstrādāt jaunu stratēģiju, kas pazīstama kā stratēģija “Eiropa 2020”, lai Savienība varētu no krīzes izkļūt spēcīgāka un vērst savu ekonomiku uz gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi, ko papildinātu augsta līmeņa nodarbinātība, darba ražīgums un sociālā kohēzija. Pieci galvenie pamatnostādņu mērķi ir kopēji mērķi, kas ir pamatā dalībvalstu darbībām, ņemot vērā to attiecīgās sākuma pozīcijas un apstākļus, kā arī Savienības darbību pamatā. Turklāt dalībvalstīm būtu jāpieliek visas pūles, lai sasniegtu izvirzītos mērķus un likvidētu vājās vietas, kas ierobežo izaugsmi.

(8)

Īstenojot plašo ekonomikas krīzes pārvarēšanas stratēģiju, dalībvalstīm būtu jāīsteno drosmīgas reformas, lai panāktu makroekonomikas stabilitāti, veicinātu gan to, lai darba vietu būtu vairāk un tās būtu labākas, gan arī valstu finanšu stabilitāti, uzlabotu konkurētspēju un darba ražīgumu, mazinātu makroekonomikas nelīdzsvarotību un uzlabotu darba tirgus darbību. Būtu jāatceļ fiskālie stimuli, un tas būtu jākoordinē saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes paktu.

(9)

Stratēģijā “Eiropa 2020” dalībvalstīm un Eiropas Savienībai būtu jāīsteno reformas, lai sāktos “gudra izaugsme”, proti, izaugsme, kuras dzinējspēks ir zināšanas un novatorisms. Reformām būtu jātiecas uzlabot izglītības kvalitāti un nodrošināt, lai izglītība kļūtu pieejama visiem, kā arī stiprināt pētniecību, uzņēmumu darbību un turpmāk uzlabot tiesisko regulējumu, lai visā Savienībā veicinātu novatorismu un zināšanu tālāknodošanu. Reformām būtu jāveicina uzņēmējdarbība, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) attīstība, kā arī jāpalīdz jaunrades idejas pārvērst par novatoriskiem ražojumiem, pakalpojumiem un procesiem, kas spēj panākt izaugsmi, kvalitāti un stabilas darba vietas, teritoriālu, saimniecisku un sociālu kohēziju, kā arī palīdzēt risināt sabiedrības problēmas Eiropas un pasaules mērogos. Tādā kontekstā būtiski ir maksimāli likt lietā informācijas un komunikāciju tehnoloģijas.

(10)

Savienības un dalībvalstu politikas virzieniem, tostarp to reformu programmām, būtu jātiecas uz “ilgtspējīgu izaugsmi”. Ilgstpējīga izaugsme nozīmē – veidot stabilu un konkurētspējīgu tautsaimniecību, kas efektīvi izmanto enerģiju un resursus, kurā taisnīgi sadala izmaksas un ieguvumus, un kur jaunu procesu un tehnoloģiju, arī apkārtējai videi nekaitīgu tehnoloģiju izstrādes jomā Eiropa ir galvenā. Dalībvalstīm un Savienībai būtu jāīsteno reformas, lai mazinātu siltumnīcas efektu izraisošu gāzu emisiju apjomus un efektīvi izmantotu resursus, kas palīdzēs arī novērst vides degradāciju un bioloģiskās daudzveidības zudumu. Tāpat reformām būtu jāuzlabo uzņēmējdarbības vide, jāstimulē “zaļu darba vietu” radīšana un jāpalīdz uzņēmumiem modernizēt ražošanas bāzi.

(11)

Savienības politikai un dalībvalstu reformu programmām būtu jābūt vērstām arī uz “iekļaujošu izaugsmi”. Iekļaujoša izaugsme nozīmē veidot vienotu sabiedrību, kurā cilvēki spēj paredzēt un vadīt pārmaiņas un tādējādi aktīvi piedalīties sabiedrībā un tautsaimniecībā. Tāpēc dalībvalstu veiktām reformām būtu visiem visos mūža posmos jānodrošina piekļuve un iespējas, mazinot nabadzību un sociālo atstumtību, un – jo īpaši sievietēm, gados vecākiem darbiniekiem, jauniešiem, invalīdiem un likumīgiem migrantiem – likvidējot šķēršļus dalībai darba tirgū. Reformām būtu arī jānodrošina, lai saimnieciskas izaugsmes atnestie labumi nonāktu pie visiem pilsoņiem, turklāt visos reģionos, un palīdzētu izaugsmē, veicinot godīgu darba veicēju nodarbinātību. Dalībvalstu reformu programmām būtu īpaši jāpievēršas efektīvai darba tirgus funkcionēšanai, investējot sekmīgās pārejās, izglītības un mācību sistēmās, attiecīgu prasmju izkopšanā, darba kvalitātes celšanā un segmentācijas, strukturāla bezdarba, jauniešu bezdarba un bezdarbības apkarošanā, nodrošinot pietiekamu, ilgstpējīgu sociālu aizsardzību un aktīvu atstumtības novēršanu, apkarojot un mazinot nabadzību, īpašu uzmanību pievēršot nodarbinātu cilvēku nabadzības apkarošanai un nabadzības mazināšanai tādās grupās, ko visvairāk apdraud sociāla atstumtība, arī bērnu un jauniešu vidū, vienlaikus īstenojot fiskālu konsolidāciju, par ko ir panākta vienošanās.

(12)

Sieviešu lielāka iesaiste darba tirgū ir priekšnosacījums izaugsmes veicināšanai un demogrāfijas problēmu risināšanai. Tātad, lai dalībvalstis varētu īstenot visus pamatnostādņu aspektus, ārkārtīgi svarīgi ir uzskatāmi iekļaut dzimumu līdztiesības aspektu visās attiecīgās politikas jomās. Būtu jārada priekšnosacījumi, lai atbalstītu pareizus, pietiekami lētus, kvalitatīvus pirmsskolas vecuma bērnu aprūpes dienestus. Būtu jāpiemēro princips, kas par vienādu darbu – vai par vienlīdz vērtīgu darbu – paredz vienādu atalgojumu darba ņēmējiem vīriešiem un sievietēm.

(13)

Savienības un dalībvalstu organizatoriskas reformas var dot efektīvu ieguldījumu izaugsmē un nodarbinātībā, ja ar tām stiprina Savienības konkurētspēju pasaules ekonomikā, paver jaunas iespējas eksportētājiem no Eiropas, un rada konkurētspējīgu piekļuvi būtiski svarīgam importam. Tādēļ reformās būtu jāņem vērā sekas, ko rada spēja izturēt konkurenci ar ārējiem spēkiem, lai visā pasaulē veicinātu Eiropas izaugsmi un dalību atvērtos un godīgos tirgos.

(14)

Stratēģija “Eiropa 2020” ir jāstiprina ar integrētu Eiropas un valstu mērogu politikas kompleksu, ko dalībvalstīm un Savienībai vajadzētu īstenot pilnībā un laikus, lai panāktu koordinēto organizatorisko reformu pozitīvu papildu ietekmi un konsekventāku Eiropas politikas ieguldījumu stratēģijas mērķu īstenošanā. Pamatnostādnes ir sistēma, kā dalībvalstīm jāizstrādā, jāīsteno un jāpārrauga savas politikas jomas visas ES stratēģijas kontekstā. Ar galvenajiem stratēģijas “Eiropa 2020” pamatnostādņu mērķiem, kas ir uzskaitīti attiecīgās pamatnostādnēs, vajadzētu vadīt dalībvalstis, nosakot mērķus un, iespējams, tos izstrādājot sīkāk, ņemot vērā savas relatīvās starta pozīcijas un apstākļus, un to darīt saskaņā ar savām lēmumu pieņemšanas procedūrām. To darot, dalībvalstis var gribēt attiecīgi izmantot Nodarbinātības komitejas vai Sociālās aizsardzības komitejas izstrādātos parametrus. Nodarbinātības pamatmērķis vērš uzmanību uz mazaizsargātu cilvēku grupu, arī jauniešu, bezdarba mazināšanu.

(15)

Kohēzijas politika un tās struktūrfondi ir daži no vairākiem svarīgiem mehānismiem, ar ko sasniegt tādas prioritātes kā gudra, ilgtspējīga un iekļaujoša izaugsme dalībvalstīs un reģionos. Eiropadome 2010. gada17. jūnija secinājumos uzsvēra to, cik svarīgi ir veicināt saimniecisku, sociālu un teritoriālu kohēziju, lai dotu ieguldījumu jaunās stratēģijas “Eiropa 2020” panākumos.

(16)

Dalībvalstīm izstrādājot un īstenojot reformu programmas, kurās ir ņemtas vērā šīs pamatnostādnes, tās nodrošina efektīvu nodarbinātības un sociālās politikas regulāciju. Lai gan pamatnostādnes ir adresētas dalībvalstīm, stratēģija “Eiropa 2020” būtu jāīsteno partnerībā ar visām valstu, reģionu un vietējām iestādēm, cieši iesaistot parlamentus, kā arī sociālos partnerus un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus, kas dod ieguldījumu attiecīgu valstu reformu programmu izstrādē, īstenošanā un vispārējā saziņā ar stratēģiju saistītos jautājumos.

(17)

Stratēģijas “Eiropa 2020” pamatā ir mazāks pamatnostādņu komplekss, kas aizstāj iepriekšējo divdesmit četru pamatnostādņu kopumu un saskaņoti risina nodarbinātības un vispārējās ekonomikas politikas jautājumus. Šim lēmumam pievienotās dalībvalstu nodarbinātības politikas pamatnostādnes ir cieši saistītas ar dalībvalstu un Savienības ekonomikas politikas pamatnostādnēm, kas ir pievienotas Padomes Ieteikumam (2010. gada 13. jūlijs) par vispārējām pamatnostādnēm dalībvalstu un Savienības ekonomikas politikai (7). Kopā tās veido stratēģijas “Eiropa 2020” integrētas pamatnostādnes.

(18)

Jaunās integrētās pamatnostādnes saskan ar Eiropadomes secinājumiem. Dalībvalstīm tajās ir doti precīzi norādījumi, kā izstrādāt reformu programmas un īstenot reformas, paturot prātā savstarpējo atkarību un ņemot vērā Stabilitātes un izaugsmes paktu. Nodarbinātības pamatnostādnēm vajadzētu būt pamatā visiem konkrētiem ieteikumiem, ko Padome saskaņā ar LESD 148. panta 4. punktu adresētu dalībvalstīm līdztekus konkrētām dalībvalstīm domātiem ieteikumiem saskaņā ar minētā Līguma 121. panta 4. punktu un kas veidotu vienu ieteikumu kompleksu. Nodarbinātības pamatnostādnes būtu arī jāievēro, izstrādājot vienoto nodarbinātības pārskata ziņojumu, kas Padomei un Eiropas Komisijai ik gadu jāiesniedz Eiropadomei.

(19)

Nodarbinātības komitejai un Sociālās aizsardzības komitejai saskaņā ar attiecīgām Līgumos paredzētām pilnvarām būtu jāpārrauga panākumi, kas saistībā ar nodarbinātības pamatnostādnēm būs gūti, raugoties no nodarbinātības un sociālā aspekta. Tiem būtu konkrēti jānotiek saskaņā ar atvērtās koordinācijas metodi nodarbinātības, sociālās aizsardzības un sociālās iekļaušanas jomā. Turklāt Nodarbinātības komitejai būtu jāuztur ciešas saiknes ar citām Padomes darba sagatavošanas struktūrām, tostarp izglītības jomā.

(20)

Kaut arī tādas pamatnostādnes ir jāizstrādā ik gadu, tām būtu jāpaliek nemainīgām līdz 2014. gadam, lai nodrošinātu, ka galvenā uzmanība ir veltīta to īstenošanai,