8.2.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 35/1

(1)

Lopkopības produktu ražošanai ir svarīga loma Kopienas lauksaimniecības sektorā. Šīs darbības apmierinoši rezultāti lielā mērā ir atkarīgi no drošas un labas kvalitātes barības izmantošanas.

(2)

Cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzība augstā līmenī ir viens no pamatprincipiem tiesību aktos par pārtikas apriti, kā tas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (3). Minētā regula paredz arī citus kopējus principus un definīcijas, kas izmantojamas valstu un Kopienas tiesību aktos par barības apriti, tostarp mērķi sasniegt barības brīvu apriti Kopienā.

(3)

Padomes Direktīva 95/69/EK (4) paredz nosacījumus un kārtību attiecībā uz noteiktiem dzīvnieku barības nozares uzņēmumiem un starpniekiem, lai ļautu tiem īstenot savu darbību. Pieredze ir apliecinājusi, ka šie nosacījumi un kārtība veido labu pamatu, kas nodrošina barības nekaitīgumu. Tāpat minētā direktīva paredz nosacījumus, lai apstiprinātu uzņēmumus, kas ražo noteiktas vielas, kuras uzskaitītas Padomes Direktīvā 82/471/EEK (1982. gada 30. jūnijs) par dažiem produktiem, ko izmanto dzīvnieku barībā (5).

(4)

Komisijas Direktīva 98/51/EK (1998. gada 9. jūlijs), ar kuru nosaka konkrētus īstenošanas pasākumus Padomes Direktīvai 95/69/EK, ar ko paredz noteiktu uzņēmumu un starpnieku, kas darbojas dzīvnieku barības nozarē, apstiprināšanas un reģistrācijas nosacījumus un kārtību (6), paredz konkrētus pasākumus, kas ietver režīmu importam no trešām valstīm.

(5)

Pieredze arī pierādījusi vajadzību nodrošināt, lai visi barības nozares uzņēmumi, tostarp akvakultūras uzņēmumi, darbotos atbilstīgi saskaņotām nekaitīguma prasībām, un vajadzību veikt vispārēju pārskatīšanu, lai ņemtu vērā nepieciešamību nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni cilvēku un dzīvnieku veselības jomā un vides jomā.

(6)

Šajā regulā izklāstīto jauno higiēnas noteikumu galvenais uzdevums ir nodrošināt patērētāju augsta līmeņa aizsardzību saistībā ar pārtikas un barības nekaitīgumu, īpaši ņemot vērā sekojošos principus:

(7)

Lai nodrošinātu pilnīgu reģistrācijas un apstiprināšanas sistēmas pielietošanu attiecībā uz visiem barības nozares komersantiem un tādējādi garantētu pilnīgu izsekojamību, ir lietderīgi nodrošināt, ka tie ir vienīgais avots un lieto barību vienīgi no uzņēmumiem, kas ir reģistrēti un/vai apstiprināti saskaņā ar šo regulu.

(8)

Integrēta pieeja ir vajadzīga, lai nodrošinātu barības nekaitīgumu, sākot no barības primārās ražošanas, to ietverot, līdz pat barības laišanai tirgū vai eksportam, to ietverot. Primārā barības ražošana ietver produktus, kam veic tikai vienkāršu fizisku apstrādi, piemēram, tīrīšanu, iepakošanu, uzglabāšanu, dabisku žāvēšanu vai skābēšanu.

(9)

Saskaņā ar proporcionalitātes principu un subsidiaritātes principu Kopienas noteikumiem nebūtu jāattiecas uz noteiktiem gadījumiem, kad barību ražo pašpatēriņam, un uz noteiktu dzīvnieku ēdināšanu, kā arī uz primārās ražošanas barības tiešām piegādēm mazos daudzumos vietējā līmenī vai uz lolojumdzīvnieku barības mazumtirdzniecību.

(10)

Ar barību saistīti apdraudējumi barības primārās ražošanas līmenī noteikti un atbilstoši jākontrolē, lai nodrošinātu šīs regulas mērķu sasniegšanu. Tāpēc šīs regulas noteikumu pamatprincipiem jāattiecas uz saimniecībām, kas ražo barību tikai un vienīgi savas ražošanas vajadzībām, kā arī uz saimniecībām, kas barību laiž tirgū. Būtu jāņem vērā tas, ka risks ir mazāks, ja barība tiek ražota un lietota tādu dzīvnieku ēdināšanai, ko izmanto vienīgi pašpatēriņam vai ko neizmanto pārtikas ražošanā. Attiecībā uz barības produktu tirdzniecību mazā daudzumā vietējā tirgū un lolojumdzīvnieku barības mazumtirdzniecību šī regula paredz īpašu režīmu.

(11)

HACCP principu, kas noteikti Codex Alimentarius, piemērošana primārajai barības ražošanai ir starpposma mērķis Eiropas tiesību aktiem par higiēnu. Tomēr labas prakses rokasgrāmatām jau būtu jāveicina atbilstīgu higiēnas prasību piemērošanu.

(12)

Barības nekaitīgums atkarīgs no vairākiem faktoriem. Tiesību aktos būtu jānosaka minimālās higiēnas prasības. Vajadzētu būt oficiālai kontrolei, lai pārbaudītu to, kā barības nozares komersanti nodrošina ievērošanu. Turklāt barības nozares komersantiem būtu jāveic pasākumi vai jāpieņem procedūras, lai sasniegtu barības drošību augstā līmenī.

(13)

HACCP principi var palīdzēt barības nozares komersantiem sasniegt augstākus standartus barības nekaitīguma jomā. HACCP principi nebūtu jāuzskata par pašregulācijas metodi, un tie neaizstāj oficiālu kontroli.

(14)

HACCP principu īstenošanai ir vajadzīga barības nozares uzņēmuma darbinieku pilnīga sadarbība un mērķtiecība.

(15)

HACCP principiem barības ražošanas jomā būtu jāņem vērā principi, kas ietverti Codex Alimentarius, bet jāpieļauj pietiekama elastība visās situācijās. Dažos barības nozares uzņēmumos nav iespējams noteikt kritiskos kontroles punktus, un dažos gadījumos laba prakse var aizstāt kritisko kontroles punktu uzraudzību. Tāpat prasība noteikt “kritiskās robežas”, kā noteikts Codex Alimentarius, neprasa visos gadījumos noteikt skaitlisku robežu. Prasībai glabāt dokumentus, kā noteikts Codex Alimentarius, ir jābūt elastīgai, lai izvairītos no nevajadzīga sloga īpaši mazajiem uzņēmumiem. Būtu jānodrošina, ka HACCP principi nav jāievēro attiecībā uz darbībām, ko barības nozares uzņēmumi veic primārās ražošanas līmenī, tostarp ar to saistītām darbībām, kā arī attiecībā uz barības sajaukšanu ar papildu barības vielām vienīgi savas saimniecības vajadzībām.

(16)

Tāpat elastība ir nepieciešama, lai pielāgotos tādu barības nozares uzņēmumu vajadzībām, kuri atrodas reģionos, kas izjūt īpašus ģeogrāfiskus ierobežojumus, vai kuriem ir strukturālas prasības. Tomēr šāda elastība nedrīkstētu apdraudēt barības higiēnas mērķus. Vajadzības gadījumā būtu jāpieņem noteikumi par apspriešanu Pastāvīgā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komitejā.

(17)

Sistēma, kad dalībvalstu kompetentās iestādes reģistrē un apstiprina visus barības nozares uzņēmumus, ir lietderīga, lai nodrošinātu izsekojamību no ražotāja līdz gala lietotājam un veicinātu efektīvas oficiālas kontroles īstenošanu. Dalībvalstu kompetentās iestādes var izmantot jau pastāvošās sistēmas datu vākšanai par barības nozares uzņēmumiem, lai ieviestu un īstenotu šajā regulā paredzēto sistēmu.

(18)

Ir lietderīgi barības nozares uzņēmumu apstiprināšanas sistēmu uzturēt attiecībā uz darbībām, kuras barības ražošanā var būt augstāka riska faktors. Būtu jāparedz procedūras, lai paplašinātu apstiprināšanas sistēmas pašreizējo darbības jomu, kas noteikta Direktīvā 95/69/EK.

(19)

Lai tas tiktu apstiprināts vai reģistrēts, barības nozares uzņēmumiem būtu jāatbilst vairākiem nosacījumiem, kas saistīti ar to darbību un attiecas uz telpām, iekārtām, darbiniekiem, ražošanu, kvalitātes kontroli, uzglabāšanu un dokumentāciju, lai nodrošinātu gan barības nekaitīgumu, gan produktu izsekojamību. Būtu jāparedz noteikumi, lai diferencētu šos nosacījumus, nodrošinot to piemērotību dažādiem barības nozares uzņēmumu veidiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām piešķirt uzņēmumiem nosacītu apstiprinājumu, ja uzņēmumā veiktā pārbaudē konstatē, ka uzņēmums atbilst visām prasībām attiecībā uz infrastruktūru un iekārtām. Tomēr ir lietderīgi arī noteikt maksimālo periodu šādam nosacītam apstiprinājumam.

(20)

Būtu jāparedz noteikumi par reģistrācijas vai apstiprinājuma pagaidu apturēšanu, grozīšanu vai atsaukšanu, ja uzņēmumi maina vai beidz darbību, vai vairs neatbilst nosacījumiem, kas attiecas uz to darbību.

(21)

Barības un barības sastāvdaļu izsekojamība visā barības apritē ir būtisks elements barības nekaitīguma nodrošināšanai. Regulā (EK) Nr. 178/2002 ir noteikumi, lai nodrošinātu barības un barības sastāvdaļu izsekojamību, un tā paredz procedūru īpašu īstenošanas noteikumu pieņemšanai attiecībā uz konkrētām nozarēm.

(22)

Vairākas viena otrai sekojošas barības krīzes ir pierādījušas, ka neveiksmei jebkurā barības aprites posmā var būt nozīmīgas ekonomiskas sekas. Barības ražošanas raksturīgās iezīmes un sarežģītā barības izplatīšanas ķēde nozīmē to, ka ir grūti barību izņemt no tirgus. Izmaksas, kas rodas novēršot ekonomiskās sekas saistībā ar barības un pārtikas apriti, bieži tiek segtas no valsts līdzekļiem. Šo ekonomisko seku novēršana tā, ka sabiedrībai nerodas lielas izmaksas, būtu efektīvāka, ja uzņēmums, kura darbība rada ekonomisku kaitējumu barības nozarē, būtu finansiāli atbildīgs. Tomēr tādas vispārējas obligātas finansiālās atbildības un finansiālu garantiju sistēmas izveide – piemēram, izmantojot apdrošināšanu – kura attiektos uz visiem barības nozares komersantiem, var nebūt iespējama vai lietderīga. Tāpēc Komisijai sīkāk jāapsver šis jautājums, ņemot vērā pastāvošo tiesību aktu noteikumus par atbildību citās jomās, kā arī pastāvošās sistēmas un praksi dalībvalstīs. Šajā sakarā Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums, vajadzības gadījumā to papildinot ar likumdošanas priekšlikumiem.

(23)

Kopienā importētai barībai ir jāatbilst vispārīgajām prasībām, kas noteiktas Regulā (EK) Nr 178/2002, un importa nosacījumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 882/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par oficiālu kontroli, lai nodrošinātu pārliecināšanos par to, vai ir ievēroti tiesību akti par barību un pārtiku, un kā arī dzīvnieku veselības un labturības noteikumi (7). Laikposmā līdz ieviešanas pasākumu pilnīgai īstenošanai, ir lietderīgi importu joprojām atļaut atbilstīgi Direktīvā 98/51/EK paredzētajiem nosacījumiem, lai izvairītos no traucējumiem tirgū.

(24)

Kopienas produktiem, ko eksportē uz trešām valstīm, ir jāatbilst vispārējām prasībām, kas noteiktas Regulā (EK) Nr. 178/2002.

(25)

Ir lietderīgi paplašināt Pārtikas un barības ātrās reaģēšanas sistēmas darbības jomu, kā tā noteikta Regulā (EK) Nr. 178/2002, lai iekļautu dzīvnieku veselības un vides apdraudējumu saistībā ar barību, kas izmantota tādu dzīvnieku ēdināšanai, kurus neizmanto pārtikas ražošanai.

(26)

Kopienas tiesību aktiem par barības higiēnu būtu jābalstās uz zinātniskiem atzinumiem. Tālab nepieciešamības gadījumā būtu jākonsultējas ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi.

(27)

Lai ņemtu vērā tehnikas un zinātnes progresu, Komisijai un dalībvalstīm vajadzētu cieši un efektīvi sadarboties Pastāvīgajā Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības komitejā.

(28)

Šī regula ņem vērā starptautiskās saistības, kas noteiktas PTO Sanitārajā un Fitosanitārajā Līgumā un starptautiskajos pārtikas nekaitīguma standartos, kurus paredz Codex Alimentarius.

(29)

Dalībvalstīm būtu jāpieņem noteikumi par sodiem, kas piemērojami par šīs regulas pārkāpumiem, un jānodrošina, ka tie tiek īstenoti. Šiem sodiem jābūt efektīviem, samērīgiem un preventīviem.

(30)

Šīs regulas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (8).

(31)

Ir lietderīgi noteikt atliktu datumu šīs regulas piemērošanai, lai barības nozares uzņēmumiem, ko ietekmē šī regula, dotu laiku pielāgoties.

(32)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, būtu jāatceļ Direktīvas 95/69/EK un 98/51/EK,

a)

barības higiēnas vispārējos noteikumus;

b)

nosacījumus un kārtību, kas nodrošina barības izsekojamību;

c)

uzņēmumu reģistrācijas un apstiprināšanas nosacījumus un kārtību.

a)

barības nozares komersantu darbību visās pakāpēs, sākot no barības primārās ražošanas, to ietverot, un līdz pat laišanai tirgū, to ietverot;

b)

pārtikas ražošanā izmantoto dzīvnieku ēdināšanu;

c)

barības importu un eksportu no un uz trešām valstīm.

a)

barības ražošanu mājas apstākļos pašpatēriņam:

b)

tādu pārtiku ražojošu dzīvnieku ēdināšanu, ko tur pašpatēriņam saimniecībā, vai darbībām, kas minētas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 852/2004 (2004. gada 29. aprīlis) par pārtikas produktu higiēnu (9);

c)

tādu dzīvnieku ēdināšanu, kas netiek turēti pārtikas ražošanai;

d)

ražotāja primārās ražošanas barības tiešām piegādēm mazos daudzumos vietējām saimniecībām izmantošanai šajās saimniecībās;

e)

lolojumdzīvnieku barības mazumtirdzniecību.

a)

“barības higiēna” ir pasākumi un nosacījumi, kas nepieciešami, lai kontrolētu apdraudējumu un nodrošinātu barības piemērotību dzīvnieku patēriņam, ņemot vērā tās paredzēto lietojumu;

b)

“barības nozares komersants” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir atbildīga par to, lai šīs personas kontrolē esošajā barības nozares uzņēmumā tiktu ievērotas šīs regulas prasības;

c)

“barības piedevas” ir vielas vai mikroorganismi, kas atļauti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1831/2003 (2003. gada 22. septembris) par dzīvnieku ēdināšanā lietotām piedevām (10);

d)

“uzņēmums” ir barības nozares uzņēmuma jebkura daļa;

e)

“kompetenta iestāde” ir dalībvalsts vai trešās valsts iestāde, kas norīkota veikt oficiālu kontroli;

f)

“barības primārā ražošana” ir lauksaimniecības produktu tāda ražošana – tostarp audzēšana, novākšana, kā arī mājdzīvnieku slaukšana, audzēšana (pirms to nokaušanas) un zvejas darbība – kuras rezultātā iegūst produktus, kuri pēc to novākšanas, iegūšanas vai noķeršanas netiek īpaši apstrādāti, izņemot vienkāršu, fizisku apstrādi.

a)

transportēšanu, uzglabāšanu un rīkošanos ar primārajiem produktiem ražošanas vietā;

b)

transporta operācijām, lai nogādātu primāros produktus no ražošanas vietas uz uzņēmumu;

c)

barības sajaukšanu savas saimniecības vajadzībām, neizmantojot barības piedevas vai premiksus, izņemot skābbarības piedevas,

a)

jāievēro specifiski mikrobioloģiskie kritēriji;

b)

jāveic pasākumi un jānosaka kārtība, kas nepieciešama, lai sasniegtu noteiktus mērķus.

a)

identificēt jebkādu apdraudējumu, kas nav jāpieļauj, ir jānovērš vai jāsamazina līdz pieņemamam līmenim;

b)

identificēt kritiskos kontroles punktus procesa stadijā vai stadijās, kur kontrole ir būtiska, lai nepieļautu vai novērstu apdraudējumu vai mazinātu to līdz pieņemamam līmenim;

c)

noteikt tādas kritiskās robežas kritiskajos kontroles punktos, kuras būtu robeža starp pieļaujamo un nepieļaujamo, lai tādējādi nepieļautu, novērstu vai samazinātu identificētos apdraudējumus;

d)

izstrādāt un ieviest efektīvas uzraudzības procedūras kritiskajos kontroles punktos;

e)

paredzēt koriģējošus pasākumus gadījumiem, kad uzraudzības gaitā konstatē, ka kritiskais kontroles punkts neatbilst kontroles prasībām;

f)

izstrādāt procedūras, lai pārbaudītu, vai a) līdz e) apakšpunktā paredzētie pasākumi ir pietiekami un efektīvi. Pārbaudes procedūras īsteno regulāri;

g)

izstrādāt dokumentus un reģistrus atbilstoši barības nozares uzņēmumu specifikai un lielumam, lai dokumentētu, ka a) līdz f) apakšpunktā minētie pasākumi tiek efektīvi piemēroti.

a)

sniedz kompetentajai iestādei pierādījumus, ka tie ievēro 6. pantu; pierādījumu iesniegšanas formu nosaka kompetentā iestāde;

b)

nodrošina, ka dokumenti, kas apraksta saskaņā ar 6. pantu izstrādātās procedūras, ir pastāvīgi atjaunināti;

a)

paziņo atbilstīgajai kompetentajai iestādei par visiem to kontrolē esošiem uzņēmumiem, kas darbojas jebkurā no barības ražošanas, apstrādes, uzglabāšanas, transportēšanas vai izplatīšanas stadijām; paziņošanas formu saistībā ar reģistrāciju nosaka kompetentā iestāde;

b)

sniedz kompetentajai iestādei atjauninātu informāciju par visiem to kontrolē esošiem uzņēmumiem, kā minēts a) apakšpunktā, tostarp paziņo kompetentajai iestādei par jebkādām būtiskām izmaiņām darbībā un pastāvoša uzņēmuma slēgšanu.

1)

šādi uzņēmumi veic kādu no šīm darbībām:

2)

apstiprinājums ir vajadzīgs saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā uzņēmums atrodas;

vai

3)

apstiprinājums ir vajadzīgs saskaņā ar regulu, kas pieņemta saskaņā ar 31. panta 2. punktā minēto procedūru.

a)

bez 9. pantā paredzētās reģistrācijas;

vai

b)

bez apstiprinājuma, ja tas vajadzīgs saskaņā ar 10. pantu.

a)

uzņēmums pārtrauc vienu vai vairākus darbības veidus;

b)

ir pierādīts, ka uzņēmums viena gada laikā nav izpildījis nosacījumus attiecībā uz vienu vai vairākiem tā darbības veidiem;

c)

tā konstatē nopietnus trūkumus vai ja tai atkārtoti bijis jāaptur ražošana uzņēmumā, un ja barības nozares komersants joprojām nespēj sniegt piemērotas garantijas attiecībā uz turpmāko ražošanu.

a)

konsultējoties ar to pušu pārstāvjiem, kuru intereses var tikt būtiski skartas, tādiem kā kompetentās iestādes un lietotāju grupas;

b)

ņemot vērā Codex Alimentarius attiecīgos prakses kodeksus;

un

c)

attiecībā uz barības primāro ražošanu – ņemot vērā prasības, kas noteiktas I pielikumā.

a)

tās izstrādātas saskaņā ar 1. punktu;

b)

to saturs ir praktiski izmantojams sektoriem, uz kuriem šīs rokasgrāmatas attiecas;

c)

attiecībā uz sektoriem un/vai barības veidiem, uz kuriem tās attiecas, tās ir izmantojamas kā pamatnostādnes, nodrošinot atbilstību 4., 5. un 6. pantam.

a)

attiecīgie Eiropas barības nozares sektoru pārstāvji un citas ieinteresētās puses, piemēram, patērētāju grupas, vai sadarbībā ar šiem minētajiem;

b)

sadarbībā ar pusēm, kuru intereses var tikt būtiski skartas, tostarp kompetentajām iestādēm.

a)

Codex Alimentarius attiecīgos prakses kodeksus;

un

b)

attiecībā uz barības primāro ražošanu – I pielikumā noteiktās prasības.

a)

tās izstrādātas saskaņā ar 2. un 3. punktu;

b)

rokasgrāmatu saturs ir praktisks visai Kopienai sektoros, uz kuriem tās attiecas;

un

c)

attiecībā uz sektoriem un/vai barības veidiem, uz kuriem tās attiecas, tās ir izmantojamas kā pamatnostādnes, nodrošinot atbilstību 4., 5. un 6. pantam.

a)

trešā valsts, kas ir nosūtītājvalsts, ir norādīta saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 882/2004 48. pantu sagatavotajā to trešo valstu sarakstā, no kurām ir atļauts barības imports;

b)

nosūtītājuzņēmums ir norādīts sarakstā, ko saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 882/2004 48. pantu sagatavo un atjaunina trešā valsts un kur norādīti uzņēmumi, no kuriem ir atļauts barības imports;

c)

barība ir ražota vai nu Kopienā, vai arī nosūtītājuzņēmumā vai citā uzņēmumā, kas ietverts b) apakšpunktā minētajā sarakstā;

un

d)

barība atbilst:

a)

labas prakses rokasgrāmatu attīstību;

b)

pieredzi, kas gūta, saskaņā ar 6. pantu īstenojot sistēmas, kas pamatojas uz HACCP;

c)

tehnoloģisko attīstību;

d)

zinātniskos ieteikumus, jo īpaši jaunākās riska novērtēšanas metodes;

e)

barības nekaitīguma mērķu noteikšanu;

un

f)

to prasību attīstību, kuras attiecas uz konkrētām darbībām.

a)

Padomes Direktīva 95/69/EK;

b)

Komisijas Direktīva 98/51/EK.